Mana pirmā saskare ar "Willow Farm", kā tagad atceros, bija 1995.gada jūnija sākums, kad biju ieklīdis toreiz vēl aktīvu koncertdzīvi piekopošajā klubā "u.t.t". Nezinu, toreiz man kaut kā vairāk patika Dīdžejs Bobo, un kopmītnēs pie sienas no iepriekšējiem iemītniekiem (laikam kaut kad vēl no astoņdesmitajiem) karājās Sabrinas foto ar tik lielām "kannām", ka tās, vēl ņemot vērā manu tā brīža vecumu un aizkavējušos pubertāti, aizēnoja skatu uz pilnīgi visu, kam tādu "kannu" nebija. Emīlam Dreiblatam un pārējiem, ar ko viņš tajā vakarā uzstājās, to nebija, tāpēc, pa kluso no kluba foajē sienas noāķējis to gadu "Mis Liepāja" titula īpašnieces Agneses Keišas fotogrāfiju, devos mājās, tā arī neguvis garīgo baudījumu (izņemot, protams, kas nāca no fotogrāfijas).
Tālāk grupas daiļrades un mani ceļi virzījās pa paralēlām dimensijām, bet diezgan tālu viena no otras. Bet brīdī, kad man vairs nepatika Dīdžejs Bobo, un arī Sabrina uz sienas intensīvo saules staru ietekmē jau sāka izskatīties pēc lidojoša cepelīna, kas pamazām sāk laist gaisu, šīs dimensijas satuvinājās. Esmu uzskatos, ka mūzikai ir jāmainās, arī viena mākslinieka, vienas grupas ietvaros. Tai ir jāiet laikam līdzi. Ja vēl precīzāk, tai tomēr ir jāiet "komerciāla skanējuma" virzienā, ja ar to saprot nevis "nolaizītu" un masām pieslīpētu skaņu, bet kvalitatīvu ierakstu un visu, kas līdz tādam noved - dziesmas aranžēšanu jo īpaši. Nevaru likt roku uz sirds un teikt, ka man patika, piemēram, agrīnā "Prāta Vētra" ar "Veroniku". Varu atzīties, ka arī "U2" es labprāt klausos, sākot ar viņu 2000.gada plati "All That You Can't Leave Behind" vai "Coldplay" ar 2005.gada "X&Y". Un arī "Willow Farm" man pa īsto sākās ar dziesmu "Puisēni No Zvaigznēm" - tas bija labi atstrādāts ieraksts, kura fonā neviens skaņu ieraksta inženieris netīšām neieklepojās. Šādi sauc arī "Willow Farm" pirmo albumu, kurš gan izdots tikai digitālā formātā, bet, kā jau vienojāmies, tas neskaitās - arī Grinčam bija plāns izdomāt risinājumu bada novēršanas problēmai pasaulē un tad nevienam to neteikt, un arī tas taču neskaitās.
Dziesma "Džeks" ir plates "Tev Par To Nekas Nav Jāzin'" ievaddziesma. To, tāpat kā pārējās desmit, komponējis Emīls Dreiblats, bet ar liriku nav skopojies portāla "Delfi" galvenais redaktors Ingus Bērziņš (viņš, starp citu, arī "Puisēnu" vārdu autors). Un viņš savu arodu zina! Piemēram, mana mīļākā albuma dziesma "Toms Un Džerijs":
"Lai gan Toms un Džerijs ir žiglāks,
Es vienmēr izvēlos ezīti miglā.
Es avīzē ietinu mirušu dūju,
Pusi karaļvalsts par beisbola nūju"
"Te tieši pretēji tam, kā ir mācīts,
Iet bojā sivēns, tiek izvarots lācīts.
Es avīzē ietinu mirušu dūju,
Pusi karaļvalsts par beisbola nūju"
Šis albums balstās uz trim vaļiem - dziesmu tekstiem, mūziku un faktu, ka tas pilnībā ir latviešu valodā. Katru "Willow Farm" dziesmu var lasīt (klausīties) kā stāstu, un patiesībā ir grūti ar kādu asu robežu nošķelt, kur sākas Dreiblata un kur beidzas Bērziņa vārsmas, un otrādi. Šķiet, viņi ir radniecīgas dvēseles. Tiesa, izvarotais lācītis ir Bērziņa daiļrades auglis, tāpēc 1:0 viņa labā. Intervijā "Rietumu Radio" Emīls izteica cerību, ka "Willow Farm" ir audzis, salīdzinājumā ar laiku pirms padsmit gadiem. Nemāku spriest profesionāli, esmu amatieris pļūtīzers, bet atļaušos apgalvot, ka šodienas "Willow Farm" tomēr ir baigi "cits Willow Farm". Labā nozīmē. Varbūt, salīdzinot ar vecajiem hitiem "Roku Rokā" un "Nešaujiet, Es Neesmu Lenons" (man gan vienmēr to labprātāk paticies saukt "Nešaujiet, Es Neesmu Emīls"), jaunās dziesmas liekas apcerīgākas, gausākas. Es teiktu, drīzāk nobriedušākas. Muzikāli, jo "Willow Farm" dziesmu teksti nekad nav bijuši no sērijas "kaķis - zaķis", "ola - skola" vai "virsa - ledusskapis". Un par dziedāšanu latviešu valodā dubults bonus! Jo, ja vien angļu dziesmu teksti neaprobežotos ar frāzēm, ko var izlasīt spamu vēstulēs, piemēram, "lik mai pusī", "enlardž jour penis" vai "bai viagra", šos dziļos domu graudus būtu liegts uztvert tādiem lauku plenčiem kā man, kurš pat uz teātra izrādi iet ar savu popkornu un kolas 2 litru pudeli.
Kādreiz sakarīgs radio dīdžejs, tagad rakstnieks Pēteris Pūrītis savā jaunajā grāmatā "Dr.Ausmoņa klīnika" raksta: "Teroristu ierocis ir bailes. Ja cilvēki domā, ka kafejnīcā nograndušo sprādzienu nav izraisījis gāzes balonam piestiprināts detonators, bet tas noticis drošības noteikumu neievērošanas dēļ... ja domā, ka plūdus izraisījušos ledus gūzmojumus Daugavā nav krāvuši simt cilvēku ārkārtīgi smagā darbā visas nakts garumā, bet tie izveidojušies paši no sevis... ja domā, ka mūzika, ko spēlē "Līvi", nav radīta nolūkā spīdzināt latviešus, bet ir itin jauka...," tad šiem teroristiem realizēt savus plānus, nespējot masas iebiedēt, nav nekādu izredžu. Visticamāk, "Līvu" mūzika tiešām radīta, lai spīdzinātu latviešus, vismaz daļu no tiem, bet droši vien tādu Liepājā ir mazākumā. Jo "Līvi" taču ir savējie! Un Liepāja - Latvijas mūzikas galvaspilsēta! (Šeit gribas pasmaidīt savu šķībo smaidu...:) ) Un, ja no avīzē ietītas mirušas dūjas lidojuma paskatās uz visu no augšas, tad varbūt "Willow Farm" ir kā tāds plāksteris, kas salīmē plaisu starp Liepājas vecajiem kraķiem ("Līviem", "Credo" utt.) un jaunajiem (piemēram, "Musiqg" (lai dies' nogrābstās!))? Vismaz man gribētos dzīvot pilsētā, kurā var rasties šādas dziesmas. Nu, es jau arī te laikam dzīvoju...
Bet, ja kāds vēlas iegūt jauno "Willow Farm" plati par velti, var nomērīt, kur Emīls to ierok, un doties ar lāpstu turp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru