21 gadu pēc nāves iznāk pirmais Kurta Kobeina solo albums

Deviņdesmito gadu kulta grupas "Nirvana" solists Kurts Kobeins atstāja šo sauli 1994.gada 5.aprīlī, 27 gadu vecumā nošaujoties. Grupas 1991.gada albums "Nevermind" visā pasaulē ir pārdots vairāk kā 30 miljonos kopiju, uz pusi mazāk, bet joprojām iespaidīgi, tika notirgots "Nirvana" nākamais un pēdējais albums "In Utero" (1993). Grupas bundzinieks Deivs Grols pēc Kobeina nāves izveidoja grupu "Foo Fighters", kuras astoņas studijas plates ASV vien ir pārdotas 12 miljonos eksemplāru. Savukārt trešais "Nirvana" dalībnieks basģitārists Krists Novoseliks, atteicies no piedāvājuma pieslēgties "Foo Fighters", deviņdesmito vidū izveidoja grupu "Sweet 75", izdeva vienu albumu, un nolēma, ka labāk meklēs laimi politiskā un sabiedriskā darbā. Un tikai pēc vairāk kā 21 gada, 2015.gada 13.novembrī, klajā ir nācis pirmais oficiālais Kurta Kobeina solo albums "Montage of Heck: The Home Recordings".

200 STUNDAS NO DZĪVES

Šis albums, protams, top no režisora Breta Morgena veidotās dokumentālās filmas "Kurt Cobain: Montage of Heck" vilkmes. Filma uz kabeļtelevīzijas "HBO" abonentu ekrāniem parādījās 24.aprīlī un atklāja Kobeinu pavisam savādāku kā vairuma iedomās. Viņš ir parādīts ne tikai kā atkarībās un depresijā grimstoša rokzvaigzne, bet arī kā maigs un mīlošs tēvs savai tolaik vēl zīdaiņa vecumā esošajai meitiņai Frensisai Bīnai. Tieši viņa filmas tapšanā sadarbojās ar Morgenu (viņa ir arī filmas izpildproducente), nododot līdz šim ārpus mājas sienām nekad neparādītus kadrus un ierakstus. Pateicoties filmas panākumiem, kā arī jaunatklājumiem Kobeina atstātajos kasešu ierakstos, tapis šis albums "Montage of Heck: The Home Recordings".

Uzreiz jāapbēdina tie "Nirvana" fani, kas jaunajā platē cer izdzirdēt kādu grandiozu hitu vai otru "Smells Like Teen Spirit". Nekā tāda tur nav - tie ir vēsturiski mājas ieraksti, kuros dzirdams, kā Kobeins sacer dziesmas vai spēlē kaut ko no rokenrola klasikas, arī runā, piemēram, pa telefonu vai pats ar sevi. "Šajā albumā nav iekļauts nekas no tā, kas bijis [izdots] kādā ["Nirvana"] albumā," žurnālam "Rolling Stone" atklāj Morgens. Viss materiāls ir nācis no Kobeina atstātajām audiokasetēm 200 stundu garumā, un šim albumam ir atlasīts tikai tas materiāls, kas tieši neattiecas uz grupas "Nirvana" daiļradi.

Kobeins savas demo kasetes nekādi neuzskaitīja - nedatēja un nenumurēja, tāpēc hronoloģiju albuma (un filmas) veidotāji centās noteikt pēc tā, kas vēl kasetēs ierakstīts. Piemēram, vienā kasetē esošo balādi "Burn the Rain" Kobeins pēkšņi pārtrauc, jo zvana telefons. Viņš arī aiziet līdz telefonam un sāk runāt ar savu toreizējo draudzeni Treisiju Maranderi. Bet kasešu ierakstītājs turpina strādāt... 

SADZIRDĒT KOBEINA SMAIDU

Ierakstos atrodama arī Kobeina versija "The Beatles" 1964.gada dziesmai "And I Love Her". Morgens atzīst, ka klausoties šīs kasetes, viņam Kobeins atklājies pavisam savādāks. "Tur ir milzīgs daudzums prieka," viņš saka par lentēs saklausīto. "Publiski mēs Kurtu nemaz tik bieži neredzējām smaidot." Bet ierakstos, sevišķi agrīnajos, no Kobeina izstarojot jautrība un dzīvesprieks. "The Happy Guitar" ir viena no šīm gaišajām Kobeina performancēm. "Jūs varat dzirdēt viņa smaidu," ir pārliecināts Morgens. Albums "Montage of Heck: The Home Recordings" ir izdots vairākos formātos, ieskaitot CD, DVD un tā saucamo ekskluzīvo izdevumu jeb "Deluxe Edition", kurā iekļauta 31 dziesma, pēdējā no kurām ir dziesmu popūrijs "Do Re Mi". Tā, tiek pieļauts, ir arī pēdējā, kuru Kobeins ierakstīja neilgi pirms savas nāves. 

Frensisa Bīna pēc filmas noskatīšanās teica, ka tikai tagad pa īstam iepazinusi savu tēvu (Kobeina nošaušanās brīdī Bīna bija 20 mēnešus veca). Kaut ko līdzīgu noņurd arī viens otrs "Nirvana" fans, kuram varbūt Kobeinu gribētos atcerēties kā paskarbu rokeri, nevis pārmēru jūtīgu tētuku. Bet tieši tāds Kobeins arī bija, skatuves skarbumu piestumjot sev priekšā kā aizsargsienu. Tāpēc lai arī šī "Montage of Heck: The Home Recordings" kolekcija ikvienam mazliet paver priekškaru uz Kobeina dvēseli, un šo nebūtu jāklausās tiem, kas Kobeinu tiešām nevēlas ieraudzīt savādāku.

2015, www.musicstories.lv.

John Fogerty - "Wrote A Song For Everyone" (2013)

"Ričards Niksons tika ievēlēts par prezidentu. Demokrāti bija zaudējuši uzticību, tāpēc Niksons uzvarēja. Viņš Amerikas cilvēkiem daudz meloja un, cita starpā, iebruka Kambodžā. Niksons nekavējoties zaudēja jaunāko paaudzi [kā vēlētājus]. Viņš bija elitārs. Ja jūs tajā laikā armijā kādam pajautātu, kāpēc viņš dodas uz Vjetnamu karot, neviens nevarētu atbildēt. Visbiežākā atbilde tolaik bija valstu krišanas komunismā domino efekta apturēšana. Iespējams, īstā atbilde bija neļaut apstāties kara mašīnai... un bizness." Šo rindu autors nav kāds vēsturnieks ar arhīvu putekļos notraipītu degungalu. Tas nav arī citāts no kāda bijušā politiķa memuāriem. Šī ir amerikāņu mūziķa Džona Fogertija dzīves pieredze un secinājumi.

Kāpēc mūziķim šādas atklāsmes tieši šobrīd? Tas ir vienkārši - 68 gadus vecā leģenda Fogertijs šogad izdevis jaunu plati, kas ir četrpadsmit viņa dziesmu tāda kā retrospekcija, bet jaunās skaņās. Protams, Džona Fogertija vārds komentārus neprasa - viņš ir slavenās grupas "Creedence Clearwater Revival" dibinātājs. Šīs grupas izpildītās un Fogertija sacerētās dziesmas kā "Have You Ever Seen The Rain?" ("Pendulum", 1971), "Who'll Stop The Rain" ("Cosmo's Factory", 1970) un "Proud Mary" ("Bayou Country", 1969) ir klasika, ko nereti atdzīvina gan zināmi skatuves vārdi, gan savu pirmo klausītāju "kapitālu" cenšas sakasīt pavisam zaļi jaunuļi, kam savu dziesmu vēl nemaz nav. "Creedence Clearwater Revival" mūžs bija īss - grupa pastāvēja no 1967. līdz 1972.gadam -, bet ražīgs. 1969.gadā vien tai iznāca veseli trīs albumi! "Toreiz [1969.gadā] mana muzikālā karjera bija patiešām lidojumā. (..) Es nepārtraukti rakstīju dziesmas. Bija svētdienas pēcpusdiena, kad manai toreizējai sievai bija gana, un viņa teica, ka dodoties izbraucienā. Tikko durvis bija aizvērušās, es "ieraudzīju" frāzi: "Uzrakstīju dziesmu visiem [citiem] un ar tevi nevarēju pat parunāt"," atmiņas turpina virpināt Fogertijs, vedinot domāt, ka šīs albuma tituldziesmas "Wrote A Song For Everyone" dziļā doma slēpjas populāru cilvēku nespējā komunicēt ar sev apkārt esošajiem, laikā kad viņi var ar savu daiļradi aizraut miljonus visā pasaulē (pravietiski vārdi tviter un feisbukpasaulei mūsdienās). 

"Wrote A Song For Everyone" ir tas gadījums, kad paņemt rokās fizisku albumu un pašķirstīt bukletiņu ir svētīgi. Par katru no albumā iekļautajām dziesmām Fogertijs ir pievienojis savu stāstu, kurā norādītas ietekmes un emocijas, kas pār mūziķi valdīja, konkrēto skaņdarbu radot. Tā, piemēram, Fogertijs atzīstas, ka dziesmas "Bad Moon Rising" ("Green River", 1969) pamatā ir iedvesma, kas radusies, noskatoties 1941.gada filmu "The Devil And Daniel Webster" (tā ir tāda kā pasaka, kurā nelabais cenšas nopirkt no kāda neveiksminieka viņa dvēseli. "Tas ir darījums, ko nekad nevajag noslēgt, bet daži to izdara," saka Fogertijs), bet "Who'll Stop The Rain" ir sekas "Vudstokas pieredzei" ("Vudstoka bija manas paaudzes milzīga kopāsanākšana"). Albuma brošūriņa ir tāds neliels ieskats Amerikas vēsturē Fogertija acīm, un viņš šo savu redzējumi ir pārvērtis skaņdarbos. 

Albuma tapšanā piedalījušies daudzi viesmākslinieki - "Foo Fighters" ("Fortunate Son"), Fogertija dēli Šeins un Tailers ("Lodi"), Miranda Lamberta un Toms Morello ("Wrote A Song For Everyone"), Bobs Sedžers ("Who'll Stop The Rain") un citi. Un tomēr visjūtīgāko dvēseles stīgu aizskar sadarbībā ar "My Morning Jacket" iedziedātā dziesma "Long As I Can See The Light". "Man šī [dziesma] ir kas tāds, kam iziet cauri katrs, kurš pamet savas mājas un dodas ceļojumā uz nezināmām vietām. Ja ceļojums ir sarežģīts, uztraukums neapmaldīties ir tikai dabisks. Es gribēju piedāvāt ideju par bāku, kas varētu vadīt uz mājām. (..) Tik ilgi, kamēr redzi gaismu, tu nekad nepazudīsi."

Ja patīk, noklausies arī šos:

Bruce Springsteen - "Wrecking Ball" (2012)

Fogertija laikabiedrs Springstīns, atšķirībā no sava kolēģa, ne īpaši aizraujas ar kopprojektiem, retrospekcijām un vecu dziesmu ieskaņošanu jaunās versijās. Viņš sacer un izdot pavisam jaunus albumus. Bet citādi viņos abos ir daudz kā kopīga.

"Eagles" - "Long Road Out Of Eden" (2007)

Pēc 28 gadu pauzes "Eagles" atgriezās ar skaistu popmūzikas albumu (gan par garu izstieptu divos diskos). Nu atkal pazuduši. Laikam gaidīs nākamos 28 gadus. Protams, ka Fogertija cienītājiem "Eagles" patīk!

Ike & Tina Turner - "Workin' Together" (1971)

Fogertija "Proud Mary" ir daudzkārt "kaverēta", bet nevienam tas nav izdevies tik enerģiski kā popmūzikas vecmāmiņai Tīnai Tērnerei - gan toreiz septiņdesmitajos, gan divdesmit gadus vēlāk.






2013, www.musicstories.lv

Tweet

"Foo Fighters" - "Wasting Light" (2011, albuma apskats)

Šīs nedēļas sākumā, 20.janvārī, mūzikas pasaule un visi tai piekritušie, vai kas domājas tādi esam, atzīmēja kulta grupas "Nirvana" līdera Kurta Kobeina 45.dzimšanas dienu. Un ne velti. Lai arī daudzi ļoti centās, tikai Kobeinam ar kompāniju deviņdesmito sākumā izdevās lauzt mūzikas tirgu tendences, kurās tolaik joprojām dominēja "uzfrišināta" astoņdesmito gadu popmūzika. Ar "Smells Like Teen Spirit" pasaule pēkšņi kļuva citāda - tā ir, iespējams, pagājušā gadsimta pēdējās dekādes nozīmīgākā dziesma. To sacerēja viss trio kopā - Kobeins, Deivs Grols un Krists Novoseliks. Tālākā notikumu gaita ir labi zināma - dažādu "prieka" vielu pārpilnība, pēkšņā lielzvaigznes statusa un, iespējams, ģimenes apstākļu dēļ Kobeins nedaudz paniekojās ar šaujamo, dabas doto septiņu caurumu komplektu galvā papildinot ar vēl vienu.

Pēc līdera nāves palikušie grupas "Nirvana" dalībnieki pat necentās ko saturēt, salipināt vai atjaunot - zvaigzne palika mirdzēt augstu debesīs, joprojām pēc gandrīz divdesmit gadiem saglabājot kulta grupas statusu. "Nirvanas" bundzinieks Deivs Grols jau tajā pašā 1994.gadā metās jaunā projektā "Foo Fighters". Viņš jutās tik pašpietiekams, ka pirmssākumos, pat 1995.gadā izdodot debijas plati "Foo Fighters", tas oficiāli skaitījās "viena cilvēka orķestris".



Vajadzēja paiet vēl vairākiem gadiem, lai tikai ar 2002.gada plati "One by One" Grols un kompānija uzraustos kādā no mūzikas lielvalstu albumu topu virsotnēm. Līdz tam laikam bija nostabilizējies ari "Foo Fighters" sastāvs, kurā Grolu papildināja basģitārists Neits Mendels, ģitārists Kriss Šiflets un bundzinieks Teilors Haukins. 2006.gada beigās grupā atgriezās arī ģitārists Pets Smīrs, kurš tajā jau paspēja paspēlēt deviņdesmito gadu vidū.

"Wasting Light" ir "Foo Fighters" septītais studijas albums, tas nāca tūlīt aiz līdz tam panākumiem bagātākā grupas 2007.gada albuma "Echoes, Silence, Patience & Grace". Un šeit tiešām lieti noder vārdi "līdz tam". "Wasting Light" sasita lupatās sava priekšgājēja rekordus (Nr.1 piecu valstu albumu topos), albumu pārdošanas tabulās virsotni iekarojot divpadsmit valstīs!



Gribās jau iešaut sev pa mēli vai to smadzeņu daļu, kas atbild par balsīm domās, bet, iespējams, Kobeina nelāgā apiešanās ar šaujamieročiem tieši Grolam ir bijusi, ja tā var šajā gadījumā izteikties, "veiksmīgākā", karjerai nozīmīgākā? Kāda "Nirvana" izskatītos šodien, ja Kobeins būtu sveiks un vesels? Baidos, ka par to, ko Grols un "Foo Fighters" dara, Kobeins tikai pašķaudītu - pārāk jau tas viss ir "viegls" un komerciāls. Bet publika Grolu joprojām uztver kā vienu no grupas "Nirvana", kā vienu no retajiem patiesā roka bruņiniekiem, kas, varbūt pakļaujoties gaumēm un tirgiem, iet zināmā komercijas pavadā, bet kam analogu nav. Ir, protams, grupas, kas spēlē akurāt kā "Foo Fighters", bet tur nav Grola! Ko tur slēpt - "Foo Fighters" ir Grols un otrādi. Viņš ir laika pārbaudi izturējis zīmogs, kuru noplēšot, zūd visa būtība.

Grols, protams, izmanto likteņa reiz dāvāto lielo lozi - būt vienam no leģendārā trio. Un pat šajā caur un caur komerciālajā platē ir rodama dziesma ("White Limo"), kurā Grols izārdās īsteni "nirvaniski". Un albumu līdzproducējis Bačs Vigs, ar ko kopā Grols strādāja pie "Nirvanas" nozīmīgākā albuma "Nevermind".

"Man ir 42. Un es nezinu, vai būtu spējīgs šādu ierakstu radīt 46 vai 49 gados. Šī bija mana pēdējā iespēja," tūlīt pēc albuma iznākšanas žurnālam "Classic Rock" atzina Grols. Un tagad es atkal nezinu, pa ko man jāsit - mēli vai to sasodīto "runājošo" smadzeņu daļu -, bet ļoti negribētos pieredzēt, ka "Foo Fighters", kā daži viņu cienījama vecuma kolēģi, sēd uz skatuves vēl ap 70, pat īsti nespējot ritmā pakustēties. Ja es būtu Deivs Grols un ja man vispār būtu ienākusi prātā doma par skatuves pamešanu, es to darītu tagad! Nekas labāks no "Foo Fighters" līdz šim nav bijis!





Albuma vērtējums: 10/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 4,5/5
The Guardian: 3/5
NME: 8/10
Pitchfork Media: 6,4/10
Q: 4/5
Rolling Stone: 4/5

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

"Foo Fighters" – "These Days" (jaunākie singli un albumi - 20.02.2012)

Tikai pāris no šīs nedēļas jaunajām dziesmām nekvalificētos Nedēļas singla statusa iegūšanai. Tātad - šonedēļ ir reti daudz labas mūzikas. Īpaši gribās uzteikt "School Of Seven Bells" - sākuši ļoti labi, pirms gada dvīņumāsas Dehezas paziņoja par grupas izjukšanu. Tagad tā ir atgriezusies, tiesa, kā duets, kurā spēlē vairs tikai viena no māsām Alejandra un Bendžamins Kērtiss. Kaut kad šogad gaidāms jauns albums "Ghostory", no kura pirmais singls "Lafaye" iznāk jau šodien.

Nebeidz pārsteigt angļi "Kasabian" - "Goodbye Kiss" koncerta versijā bezmaz vai labāka par albumā atrodamo! Ir, protams, arī savi jefiņi šajā nedēļā, piemēram, meiteņu trio "StooShe". Gribējās pie jefiņiem pieskaitīt arī "King Charles", bet roka neceļas to darīt - viņu dziesma "Love Blood" ar balto sieviešu kori patiesībā ir ļoti laba.

Un visbeidzot "Foo Fighters". "Labdien! Mani sauc Vilnis Kronbergs un es esmu atkarīgs no iebiezināta piena ar cukuru, Eltona Džona un grupas "Foo Fighters"." Bez konkurences, absolūti subjektīvi, bet Deivs Grols ar saviem puikām ieņem vietu, kuru tie pelnījuši. Un, starp citu, ar "Foo Fighters" tiksimies vēl arī sestdien. Šī tad būs tāda mūsu "FF" nedēļa...

NEDĒĻAS SINGLS! "Foo Fighters" – "These Days"


Cher Lloyd – "Want U Back"


"Fanfarlo" – "Shiny Things"


"Futures" – "Start A Fire"


"Kasabian" – "Goodbye Kiss"


"King Charles" – "Love Blood"


James Morrison – "Slave To The Music"


"School Of Seven Bells" – "Lafaye"


"Spector" – "Chevy Thunder"


"Stooshe" – "Fuck Me"


"Towns" – "Gone Are The Days"




Šonedēļ vēl iznāk šādi albumi:
"Azari & III" – "Azari & III"
"Band Of Skulls" – "Sweet Sour"
Damien Jurado – "Maraqopa"
"Dodgy" – "Stand Upright In A Cool Place"
"Fun." – "Some Nights"
"InMe" – "Pride"
Jim White – "Where It Hits You"
Josh Ritter – "Bringing In The Darlings"
"Lambchop" – "Mr. M"
"Perfume Genius" – "Put Your Back N 2 It"
Peter Broderick – "It Starts Hear"
"Sleigh Bells" – "Reign Of Terror"
"Tindersticks" – "The Something Rain"

Ko nedrīkst palaist garām un kāpēc?

"Azari & III" – "Azari & III"

Lai arī neesmu šādas mūzikas kaislīgs piekritējs, šī Toronto bāzētā kolektīva debijas plate uzmanību notur. Kā saka paši grupas dalībnieki, viņi veido "emocionālu deju mūziku". Un, par cik es allaž raudu, skatoties romantiskas filmas vai "Panorāmu", acīmredzot šī emocionalitāte labi sader ar plates koncepciju.

"Tindersticks" – "The Something Rain"

Stjuarta Steipla 1991.gadā dibinātais "indie-roka" kolektīvs gājis garus un līkumotus ceļus, gan mainoties dalībniekiem, gan Steiplam ik pa brīdim pievēršoties citiem projektiem. Taču albumi iznākuši ar apskaužamu regularitāti. "The Something Rain" ir grupas devītā plate, un ne bieži gadās, ka šāda skaita albums tiek tik labi ieredzēts no mūzikas preses. Un šoreiz tai presei ir absolūta taisnība.

"Lambchop" – "Mr. M"

Kurts Vāgners un viņa daudzgalvainais orķestris "Lambchop" 2002.gadā radīja vienu no visu laiku labākajām platēm "Is a Woman". Nav iespējams, nu nav, ka "Mr. M" varētu būt par kapeiku sliktāks!

Foto raksta ievadā grupa "Foo Fighters" no inpress.com.mk.

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV