Roddy Frame - "Seven Dials" (2014)

Laikos, kad mūzikā viss tiek izskaitļots labākai pārdošanai - ritma sitienu skaits, optimālais dziesmas garums radio ēteram, izdevīgākais albuma izdošanas laiks, komerciāli velkošākā singla izvēle utt. utjpr. - savā ziņā ir sirreāli uziet albumu, kurš radīts, apvienojot vienkāršības un sirsnības formulu. Skotu mūzikas meistars Rodijs Freims (51) sava jaunā albuma "Seven Dials" noskaņu ir veidojis, izmantojot tieši šādu ķīmiju. Var jau būt, ka pasaule, kopumā ņemot, jūk prātā. Visticamāk, tā arī ir. Bet tikpat skaidrs ir tas, ka tādai mūzikai, kādu rada Freims, ir visas iespējas šo vājprātu atkal pārvērst saprātā.



2015, www.musicstories.lv

Annie Lennox - "Nostalgia" (2014)

Enija Lenoksa, bez šaubām, ir vienas no interesantākajām popmūzikas balss īpašniecēm. Viņa bija "Eurythmics" balss un seja, un klausīties viņas solo albumus allaž bijis kā būt izmazgātām apakšbiksēm, kuras savā nekontrolējamā karuselī ierauj centrifūga, lai izspiestu visu mitrumu, ko nu ir iespējams. Lenoksas balsij piemīt šis karuseļa sindroms - tās tehniskā varēšana klausītāja dvēselei vienmēr liek sagriezties virpuļos un mirklīti pēc tam vēl streipuļot vieglā reibonī. Tuvojoties apaļai jubilejai, Lenoksa ir iegrimusi nostaļģijā, izdodot tāda paša nosaukuma ("Nostalgia") albumu, kas sastāv no tā sauktās "Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas" ("Great American Songbook") repertuāra. Protams, šī ir veciem cilvēkiem domāta plate, tiem, kas klasiku ir gatavi klausīties tūkstošos versiju, un arī Lenoksai tas, šķiet, sagādā baudu un prieku. Tāpat kā klausītājam, kurš atkal var iegrimt šīs skotu kundzes balss bezdibenī. Un, jāatzīst, tradicionālo "Georgia On My Mind" Lenoksa izpilda gandrīz vai tā, ka jākrīt nost no kājām. No lielas patikšanas, saprotams.

2014, musicstories.lv

"Broken Records" - "Weights & Pulleys" (2014)

2006.gadā dibinātais skotu trio "Broken Records", kurš nu izaudzis līdz septiņu cilvēku orķestrim, nākamo - 2007.gadu - pavadīja, sniedzot sešdesmit koncertus un uzstājoties lielākajos pasaules mūzikas festivālos. Orķestris nav nejaušs apzīmējums, "Broken Records" puiši savās dziesmās labprāt izmanto no vijoles, čella vai akordeona izvilināmās skaņas. Un varbūt tieši tāpēc viņu mūzika tik ļoti atbilst grupas nosaukumam, jo tā skan tik trausli, ka liekas - tūlīt, tūlīt salūzīs! Lai arī bieži salīdzināti ar citu miniorķestri "Arcade Fire", atšķirībā no kanādiešiem skoti prot saglabāt savās dziesmās šo trauslumu, kas lielā mērā ir vokālista Džeimija Sazerlenda nopelns. "Ir viens vārds, kurš raksturo šo albumu," plates "Weights & Pulleys" apskatā raksta mūzikas portāls "The Line of Best Fit", "un tas ir - "spēcīgs": meistarīga [dziesmu] kompozīcija, nevainojams izpildījums, viscaur lielisks." Ja pēc šāda raksturojuma nestiept roku pēc plates, tad kad?

2014, www.musicstories.lv

"Franz Ferdinand" - "Right Thoughts, Right Words, Right Action" (2013)

Fizikā zināms enerģijas nezūdamības likums (nu, tipa, katru palaisto purkšķi kāds noteikti ieelpo vai arī tas atmosfēras augšējos slāņos meteoroloģisku procesu rezultātā pārtop par skābo lietu un nolīst pār tā paša bezdētāja galvu). Savukārt mūzikas teorija atrod par zinātniski pierādītu tā saukto gaumes nekrustošanās likumu. Tas ir, viss visiem nekad nevar patikt, un visi, savukārt, nevar būt vēkšpēdus no visa. Runa, protams, ir par mūziku - dziesmām, stiliem, personībām. Šis gaumes nekrustošanās likums nereti īpaši piemērojams kādam konkrētam kolektīvam, varbūt arī mūzikas novirzienam. 

Viens šāds gaumes nekrustošanās likums pierādījās ar britiem "Franz Ferdinand". Savu 12 gadu pastāvēšanas vēsturē, atrādot vienu pēc otra pirmos trīs savus albumus, šis kvartets, lai arī apkārt mudžēja sajūsmā no kājām krītoši mūzikas kritiķi un grūpijas vecumā stipri virs vidējā, pārliecināt nespēja. Šķiet, debijas albuma "Franz Ferdinand" lielākajā grāvējā "Take Me Out" puikas ielika pārāk spēcīgu kodu, kas muļļājot šā un muļļājot tā, tika atkārtots un atgremots no plates platē. Līdz ar to pesimistiskākam klausītājam pērn sasniegusī ziņa, ka gatavs ir skotu ceturtais albums "Right Thoughts, Right Words, Right Actions", bija aptuveni tas pats, kas paziņojums, ka pēc pirmdienas sekos otrdiena un tad visas pārējās nedēļas dienas. Vārdu sakot, ziņa nekāda...

Dienas rit, arī nedēļas. Vai būs arī mēneši un gadi, nav zināms. Bet viss ir iespējams. Skaidrs, ka lai arī cik lielu laika sprīdi "Right Thoughts, Right Words, Right Action" aizņems klausītāja uzmanību, šim mirklim būs tendence kļūt izmēros nekontrolējamam. Vai nu gadu gaitā kaut kā sanācis intelektuāli bagātināties, vai arī grupai "Franz Ferdinand" nolaisties līdz kādam zemāka līmeņa gaumes apvārsnim, bet jaunā plate atver vārtiņus, kuri regulē, kuram "Franz Ferdinand" mūzika būs saprotama un kuram nē. Ir skaidrs, ka pie atslēdziņas durtiņām ar nosaukumu "Franz Ferdinand" atrodas piekariņš ar uzrakstu "Right Thoughts, Right Words, Right Action". Savukārt PIN kods, kas ļauj piekļūt šai atslēdziņai, ir "8". Plates astotā dziesma saucās "The Universe Expanded". Albuma mugurkauls.  Un jā, mūzikas teorijā tāds jēdziens kā "gaumes nekrustošanās likums" nepastāv.

2014, www.musicstories.lv

"Travis" - "Where You Stand" (2013)

Kas ir mainījies pēdējos piecos gados, kopš iznāca iepriekšējais "Travis" albums "Ode To J. Smith" (2008)? Nu, pirmkārt, skotu kvartets ir paviesojies Latvijā (tas gan notika pāris mēnešus pirms šīs plates izdošanas). Otrkārt, ja paskatās vēl vairāk atpakaļ, uz 2007.gadu, kad "Travis" diskogrāfiju papildināja albums "The Boy With No Name" (Zēns bez vārda), šim puisēnam nu ir vārds, pat veseli divi - Klejs Krists. Tas ir kvarteta līdera Frena Hīlija dēlēns, kura gaidīšanas laikā tapa pieminētais albums, kam par godu (vairāk gan topošā tēva neizlēmībai) tas tika arī nosaukts. Vēl Hīlijs paspējis izdot solo albumu "Wreckorder" (2010), nu tādu 50:50... Par sadzīvi nemaz nav ko runāt - pirms pieciem gadiem katru kotleti pirms apēšanas nebija jānobildē, lai ieliktu instagramā, tviterī un sejgrāmatā.

Kas nav mainījies? "Travis"! Jāatzīstas, "Ode To J. Smith" ir paslīdējis garām, tāpēc par atskaites punktu lai top "The Boy With No Name". Tad nu ar pilnu atbildību var apgalvot - "Where You Stand" tik tiešām ir baudāms tieši tāpat kā aiziepriekšgājējs. Tas ir nosēts popsīgām balādītēm un mazliet paskaļām šūpuļdziesmām. Mūzikas žurnāls "Uncut" nostaļģijā nopūšas, ka "īsu brīdi deviņdesmitajos "Travis" bija spēcīgākā Lielbritānijas grupa", bet nu tagad, noprotams, laikam nekā īpaša... Tā nav. "Where You Stand" ir pat ļoti klausāms albums. Jau piecus gadus Berlīnē dzīvojošais Hīlijs šim pašam "Uncut" mazliet paver albuma tapšanas aizkulises: "Endijs [Danlops] mācījās spēlēt klasisko piano. Dogijs [Peins] joprojām komponēja, ierakstījās. Nīls [Primrouzs] vienkārši ātri braukājās ar mašīnu. Parasti ir tā, ka es uzrakstu visu, tad sanāk grupa, mēs radām demo ierakstu, no kā vēlāk radām dziesmu [gala versijas]. Šajā reizē es tā negribēju, tāpēc viss ir daudz lielāks kopdarbs. Endijs uzrakstīja pāris dziesmu, Dogijs - trīs."

"Where You Stand" tad nu ir šī kopdarba taustāmais (klausāmais) rezultāts. Šīs ir dziesmas dažādiem dzīves brīžiem - pirmajam kāzu valsim, pēdējam skolas zvanam vai vidējam aritmētiskam dejotājam pasākumā "Tiem, kam pāri 60...". Bet vislabāk šo plati vienkārši klausīties. Veltīt sev. Ielaist sirdī. Jo tieši tur ir "Travis" īstā vieta. Un, kamēr jūtīgākie no šī patosa aizies pavemt, pārējiem skaists klips no "Travis" svaigākajiem apcirkņiem. Un jā, kamēr "YouTube" nav izņēmusi, šeit ir pilns "Travis" šīs vasaras "T in the Park" festivāla koncerts. 

Ja patīk, noklausies arī šos:

Brandon Flowers - "Flamingo" (2010)

Tāpat kā Hīlijs arī "The Killers" solists Brendons Flovers 2010.gadā paniekojās ar solo albumiņu. Jāsaka, ka šajā setā Flovers Hīlijam "ieliek".

"Embrace" - "The God Will Out" (1998)

Ja brāļiem Galaheriem atņemtu ninnīti un liktu dziedāt mazliet tīrāk, plus vēl fonā noliktu stīgu orķestri, sanāktu akurāt grupa "Embrace" (arī briti, ja kas). Kāds tam sakars ar "Travis"? Laikam nekāds. Vienkārši - arī smuki spēlē!

"The Thrills" - "2002-2007" (2011)

Nu lūk, īru piecīši "The Thrills" tad arī varētu būt vistuvākais mūzikas žurnāla "Uncut" pieminētajiem "Travis" deviņdesmito gadu "zvaigznīšu brīžiem". Pēc 2008.gada albuma "Teenager" pārdošanas neveiksmes un padzīšanas no "leibeļa" "EMI" puiši tā arī nav atgriezušies no "radošā atvaļinājuma".

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Justin Currie - "Lower Reaches" (2013)

Bija deviņdesmitajos tāda, gandrīz vai, viena hīta grupa "Del Amitri", un tas viens hīts bija dziesma "Roll To Me". Nu, varbūt bija arī citi hīti (galu galā "Del Amitri" karjeras laikā izdevusi sešas plates), bet tikai to varētu nosaukt, ja šajā jautājumā, tā teikt, tiktu negaidīti nogrābts aiz riekstiem. Grupa "beidzās" 2002.gadā, tiesa, tagad notiek tās reanimācija, tā vismaz skotu puika Džastins Karijs vasaras beigās paziņoja intervijā raidsabiedrībai "BBC". Lai nu kā, bet pauze bija, un Karijs to aizpildīja ar solodarbiem. Debitēja viņš 2007.gadā ar albumu "What Is Love For", un arī tas bija viena hīta albums - "If I Ever Loved You" klausoties smeldz joprojām! Turpinājums bija "The Great War". Jāatzīstas, šis ir palaists garām. Un nu ir jaunākais veikums albums "Lower Reaches".

Baidoties uzķerties uz kārtējo "vienhīta" sajūtu, "Lower Reaches", protams, iesākumā rada atturīgu reakciju. Jā, tā ir brīnišķīga popmūzika, glītas, "pareizi noformētas" dziesmas, akordi salikti kā nākas, bet tas nav iemesls, lai pārliecinātu iepriekš vīlušos klausītāju. Kad jau uz albuma otro pusi šī nedrošība vēl zemapziņā, bet tomēr sāk mazināties, Karijs izdomā uzdziedāt kantrī ("On My Conscience"), un visa dūša atkal papēžos! Un tikai vairākas reizes uzklausot Karija stāstus "Little Stars" (šī ir albuma pērle!), "Every Song's The Same" vai "I Hate Myself For Loving You", pašķetinot to muzikālos slāņus, tu saproti, ka tavās rokās ir sasodīti laba plate. Plate, kuras uzdevums nav izskaidrot Nīčes tekstus vai Džoisa "Ulisa" daudzslāņaino zemtekstu atreferējumu vienkāršos nepaplašinātos teikumos. "Lower Reaches" uzdevums ir izklaidēt. Skaisti izklaidēt. Bez intelektuālām pārmērībām.  Un ir forši!

Ja patīk, noklausies arī šos:

James Dean Bradfield - "The Great Western" (2006)

Jāsaka kā ir - šis Bredfīlda vienīgais soloalbums varbūt pat ir labāks kā katra atsevišķā "Manic Street Preachers" plate (Bredfīlds ir MSP solists, ja nu kas!). Jāiedziļinās, jāanalizē, protams, bet intuitīvi - "Lower Reaches", iespējams, ir labāks par jebko no "Del Amitri"... Ja nu kas!

Paul Carrack - "Blue Views" (1996)

Laikā, kad plauka un ziedēja Pola Karaka karjera, identiski procesi norisinājās arī ar "Del Amitri". Ar laika nobīdi klausoties, "tā laika" Karaks šķiet tieši tāds kā "šī laika" Karijs.

"Crowded House" - "Intriguer" (2010)

Pagaidām aktuālākā austrāliešu kvarteta plate. Nīls Finns varētu dziedāt sieviešu klostera korī, un starp simtu amata māsu balsīm pilnīgi droši varētu sazīmēt viņa puiciski nepieradināto.  

2013, www.musicstories.lv

Tweet

"BMX Bandits" - "BMX Bandits in Space" (2012)

Ezītis skrēja pa pļavu un visu laiku balsī smējās. Kad zaķītis viņam jautāja, kāpēc viņš skrienot visu laiku smej, adatainis atbildēja: "Bet krāniņš, slīdot gar zāles stiebriem, kut!" Un aizskrēja smiet tālāk. Noklausoties skotu apvienības "BMX Bandits" jaunāko plati "BMX Bandits in Space", katrs sajutīs sevī šo ezīti. "Still (With Plectrum)" būs kā māllēpes lapa, "Beautiful Friend" - svaigas melisas spalvainais stumbriņš, "Like the Morning Sun" - vesels pušķis savdabīgo smaku ziediņu govmīzeņu! Bet vēl jau ir kāds suņuburkšķis, ceļmallapa un visa pārējā pļavās sastopamā flora! Un arī tā atrodama Duglasa T.Stjuarta 1986.gadā dibinātā dudzgalvainā kora "BMX Bandits" jaunākajā repertuārā.

Lai neizbaida "BMX Bandits in Space" ievadošā šalkoņa ar nosaukumu "In Space". Tas, kas seko pēc tam, ir... pat grūti to kaut kā nodēvēt. Ķircinošā "Listen to Some Music", savā ģenialitātē grūti nodefinējamā "All Around the World" - tās ir tikai divas virsotnes, uz kurām aizvedīs šīs 50 albuma minūtes. Jaunā plate grupai, izskatās, ir pirmā piecu gadu laikā - oficiālajos almanahos viss apstājas ar 2007.gada "Bee Stings", un nekas vairs neturpinās! Varbūt Stjuarts ar kolēģiem tiešām devies izplatījumā un šīs zemes atskaites sistēma tam vairs nav saistoša? Ja tā, tad ir pilnīgi skaidrs, kāpēc, albumu klausoties, ir sajūta, ka lido kosmosa kuģī. Bet tādā, kas ceļo nevis augstumā, bet laikā. Reičela Elisone žužina gluži kā Nensija Sinatra sešdesmitajos, bet sadarbībā ar "Cineplexx" jeb Sebastianu Litmanoviču tapusī dziesma "Elegant Love" liek uzspīlēt kājās vairs sen nederošās balinātās džinsas, kuplo matu rotu, kas savu maksimālo vienību skaitu uz kvadrātcentimetru jau sen pārdzīvojusi, ieziest ar cukurūdeni un doties trakā dejā, skanot kaut kam no astoņdesmito lēnajiem disko! Jā, "BMX Bandits" dod vaļu fantāzijām...

Papildus resursi;

"Elefant Records" mājaslapa

Duglasa T.Stjuarta profils portālā "Twitter"

Iegādājies "BMX Bandits" mūziku legāli!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

No arhīviem: "The Blue Nile" - "Hats" (1989)

Skotu trio "The Blue Nile", no malas raugoties, dzīvo ļoti lēni. Kaut arī Pols Bukanans, Roberts Bells un Pols Džozefs Mūrs savu muzikālo apvienību dibināja jau tālajā 1981.gadā, tam šo trīsdesmit divu gadu laikā iznākuši vien četri studijas albumi. Pie kam - ne visi kaut kad sākumā, bet tā vairāk vai mazāk izkliedēti šajā gandrīz trešdaļas gadsimta laika nogrieznī. Tiesa, aktuālākajam "The Blue Nile" veikumam platei "High" ir jau teju desmit gadu gara bārda. "Hats" ir grupas otrais albums, kas iznāca 1989.gadā. Pēc debijas plates "A Walk Across the Rooftops", kurā puiši eksperimentēja gan ar skaņu, gan dziesmu radīšanu vispār, "Hats" jau tiek dēvēts par "lielāku un siltāku" ("Uncut"). Tas droži vien izskaidrojams ar vairākiem apstākļiem. Pirmkārt, visi pieaug, visi nobriest (cits vairāk, cits mazāk). Otrkārt, pati dzīve piespiež mainīties - uzsākot darbu pie "Hats", grupas dalībnieku psiholoģiskais fons, maigi sakot, bija nekāds. Bukananam nesen bija izšķīrušies vecāki, bet Mūrs apglabājis tēvu. 

Albuma tapšana prasīja ļoti lielas pūles - trio vairs nespēja sastrādāties, katram bija galvā savi "putni". Sākās konflikti, tika radītas dziesmas, kuras, puiši jau tad zināja, nekad neieraudzīs dienas gaismu. "Mēs visi toreiz bijām jauni un karstgalvīgi," tagad atceras Bells un piebilst: "Mums tās [ierakstītās dziesmas] likās tik ellišķīgas, ka mēs nemaz negribējām tās vēlreiz dzirdēt. "Lērums lietu bija zudušas. Mīļu, jauku lietu," savu iekuru atmiņu ugunskuram piemet "The Blue Nile" skaņu inženieris Kulums Malkolms. Iestājās pauze trīs gadu garumā, un tad, gan ierakstu kompānijas "Linn" skubināšanas iespaidā un laikam jau arī tāpēc, ka varēja visam atkal pieķerties svaigu skatu, atlikušais "Hats" albums tapa ierakstīts "mērkaķa ātrumā". 

Lai arī kopš albuma iznākšanas pagājuši jau 24 gadi, joprojām "Hats" tiek uzskatīts par vienu no 80.to gadu labākajiem albumiem vispār! 2000.gadā mūzikas žurnāls "Q", kas "Hats" ir novērtējis ar augstāko iespējamo punktu skaitu (5/5), ievietoja plati sevis veidotā topa "Visu laiku labākie britu albumi" 92.vietā... Nu labi, varbūt šis nebija labākais piemērs, taču jebkurš tops ir subjektīvs. Tas, ko cilvēks no 2010.ajiem gadiem atradīs platē "Hats", ir pārdomu un secinājumu palete. Džeziski vieglā "Let's Go Out Tonight", 80./90.to gadumijai tik raksturīgā popa manierē ieturētās "Headlights On the Parade" un "Saturday Night" ļauj šo albumu baudīt ne tikai, grimstot nostaļģijā, kam nu tāda saistībā ar "The Blue Nile" pastāv, bet arī secinot, cik sasodīti mūsdienīgi skan šis gandrīz gadsimta ceturtdaļu senais albums! 

Papildus resursi:

"The Blue Nile" profils portālā "Facebook"

Iegādājies "The Blue Nile" mūziku legāli!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

Mark Knopfler - "Privateering" (2012)

Jaunības pārgudrībā domāju, ka šo vīru sauc Dire Straits - kā vārdā un uzvārdā. Bet jaunība ir netikums, kas pāriet, tāpēc šobrīd jau neapstrīdams ir fakts, ka "Dire Straits" patiesībā ir kolektīvs, kura dvēsele bija (tas beidza pastāvēt 1995.gadā) vīrs vārdā Marks Nopflers. Šķiet, sirsnīgs kungs, ko apliecina gan neskaitāmie viņa solo un sadarbības projektu albumi, kam kopīgas divas iezīmes - rāmums un spēcīgs stāsts, gan trīs laulības.

Pagājušā gadā iznākušais Nopflera dubultais albums "Privateering" ir viņa septītais solo darbs, kas tapis pēc "Dire Straits" izjukšanas. Šķiet, Nopfleram ir bijis sakrājies sakāmais, jo, kā viņa solo karjerā, šis ir pirmais dubultais albums. Nereti šāda apjoma platēs, ļoti skrupulozi revidējot, vismaz pusi varētu mest ārā vai norakstīt uz viedokli, ka "kaut kā jau tie diski bija jāpiepilda". Ar tādām pašām nedrošām sajūtām ausis pievēršas "Privateering". Bet velti - Nopflera viena no labākajām muzikālajām īpašībām ir konstantums, nemainība. Lai arī kā viņš savos albumos ložņātu caur dažādiem mūzikas stiliem, beigu galā visiem ir zināms, ko no Nopflera sagaidīs.

"Privateering" piedāvājums nav pārsteidzošs. Patiesībā - tā gala produkts (vai varbūt "pēcgarša") ir jau iepriekš paredzama un gardi baudāma. Bet kā līdz tai nonāk, tā ir vesela pārdzīvojumu buķete! Koķetēšana ar blūzu, kantrī, skotu tautas mūziku (Nopflers ir skots), popmūziku un rēnu rokenrolu ir šīs buķetes ziediņi. Dažbrīd škiet, ka vienīgais, kas saista visas šīs dziesmas, ir allaž nosvērtais Nopflera vokāls. Bet kopējo plates atmosfēru veido atsevišķas dziesmas. "Privateering" var sastapt gan absolūtas "Dire Straits" dziesmu dubultnieces, piemēram, "Corned Beef City", gan vēsturisku filmu cienīgus "soundtrakus" - "Haul Away" ir dziesma, no kuras katram, kam zilonis nav sabradājis to trauslo neironu tiltiņu, kas savieno ausis ar spēju pārdzīvot, zosāda uzmetīsies, kā minimums, vismaz uz sev aizsniedzamām ķermeņa vietām.

Pēc visiem svētku balagāniem, raķetēm un virs normas izdzertajām "Merkura" dozām Marks Nopflers ar savu jaunāko albumu "Privateering" atnāk un visas dzīves gudrības saliek pa plauktiņiem. Pat ne gudrības, bet patiesības. Un viena no tādām ir: "Kas uz citiem saka, tam uz mēles kaka." Šis nav no Nopflera, šis no manis - gan pašam ko atcerēties dažādos dzīves momentos, gan citiem par mācību ko teikt...

Albuma vērtējums: 9/10

Citi vērtējumi:

Allmusic: 4/5

Daily Express: 4/5

Financial Times: 4/5

Rolling Stone: 3,5/5

The Telegraph: 4/5

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

"North Atlantic Oscillation" - "Fog Electric" (2012)

Ja es būtu degustators, kam jāpagaršo zupa un jānosauc visas tās sastāvdaļas, tad, iebāžot pirkstu "North Atlantic Oscillation" zupā un tad to aplaizot (bet ne tā kā pornofilmās), riskētu nosaukt "Mogwai", "Supertramp", "Pulp" un "Radiohead". Man šķiet, tieši uz šīm četrām kājām balstās skotu trio ""North Atlantic Oscillation" mūzikas paši pamati. Ja kļūdos, mīļuprāt vienreiz arī pats sev uzsēdīšos uz īkšķa un parotēšu.

"Fog Electric" ir šī Edinburgā bāzētā kolektīva otrais albums, kas klajā nāca šā gada pavasara pašā pilnbriedā. Un, šķiet, tādā pašā pilnbriedā ir arī Sems Hīlijs, Bens Mārtins un Kriss Hovards. Pilnīgāka iespaida gūšanai, protams, nenāktu par skādi noklausīties puišu 2010.gada debijas plati "Grappling Hooks", taču arī "Fog Electric" izsaka daudz. Tā ir saldais ēdiens postroka faniem, pie kam "North Atlantic Oscillation" šo brīnišķīgo mūzikas stila virzienu kuplinājusi ar elektronisko mūziku. Albuma ievada dziesma "Soft Coda" Hīlija vokāla ievada pirmajās sekundēs mānīgi liek prātā iezibēties vārdiem "Pulp" un "Common People", patiesībā visa šī dziesma liekas kā skotu versija par deviņdesmito gadu superhītu, tāds kā rimeiks. 

Nav nācies sēdēt uz elektriskā krēsla. Pat ne uz izslēgta. Man arī nav ne jausmas, kā cilvēks uz tāda jūtas, cepoties eksekūcijas laikā. Taču, ja varētu pasēdēt uz tāda maza elektriskā krēsliņa ar pavisam nelielu jaudas lielumu, es pieļauju sajūtas varētu būt līdzīgas "North Atlantic Oscillation" albuma "Fog Electric" radītajām fizioloģiskajām blaknēm. Nav tā, ka plati klausoties, sākas nekontrolēta nesaturēšana. Tā gan nav! Taču kas līdzīgs elektriskam transam rodas gan. Ne velti plates nosaukumā ir vārds "elektrika". Un arī "migla". Un tas atbilst patiesībai - abām šīm lietām klausītājiem vajadzētu parādīties, pat vēl netikušam līdz plates trešajai dziesmai...

Albuma vērtējums: 9/10

Papildus resursi:

"North Atlantic Oscillation" mājaslapa

"North Atlantic Oscillation" profils portālā "Facebook

"North Atlantic Oscillation" profils portālā "MySpace"

"North Atlantic Oscillation" profils portālā "Twitter"

Iegādājies "North Atlantic Oscillation" mūziku legāli!

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

King Creosote & Jon Hopkins - "Bats In The Attic (Unravelled)" (video, dziesmu liste)

Pagājušā gadā kā viena no labākajām platēm dažādos ierakstu apskatos tika minēts Zeča Kondona apvienības "Beirut" albums "The Rip Tide". Patiesībā, izdzirdot šīs dienas stāsta varoņu veikumu, rodas mulsums, ko, protams, izgaisina "mamma gūgle", - nē, duetā, kas sastāv no Kinga Kreosotes (zināms arī kā Kenijs Andersons) un Džona Hopkina, neviens no viņiem nav "Beirut" līdera pseidonīms. Bet izklausās viņi akurāt kā "Beirut"!

Abi vīri nāk no Apvienotās Karalistes - viens no Skotijas, otrs - Anglijas. Kopā viņi spēlē septiņus gadus, un pirms gada iznākusī debijas plate "Diamond Mine" tika nominēta "Merkūrija" mūzikas balvai. Kreosote ir zināma personība folkmūzikas aprindās, aktīvs jau no deviņdesmito gadu beigām. Viņš darbojas gan kā "viena cilvēka orķestris", gan reizēm kopā ar vēl kādu. Šajā gadījumā "vēl kāds" ir Džons Hopkins - Londonas Karaliskās mūzikas koledžas absolvents, kurš ņēmis dalību vairākos mūzikas "smagsvaru" projektos, piemēram, "Coldplay" un Braiena Īno jaunākajās platēs.

Šajā projektā abi vīri saspēlējas lieliski. Šeit gan nav nekā no "Coldplay" stadionu mūzikas, Īno varētu būt tuvāks, bet arī tomēr nē. Viņu jaunākā singlplate "Honest Words" ir kaut kas pa vidu starp indīpopu un tādu "chill out", tai ir bezmaz dziednieciskas īpašības. To pašu var teikt par "Diamond Mine". Arī par dueta versiju grupas "A-Ha" grāvējam "I've Been Losing You".  Lieliskas plates!

Papildus resursi:

King Creosote & Jon Hopkins mājaslapa

King Creosote & Jon Hopkins profils portālā "Facebook"

Iegādājies King Creosote & Jon Hopkins mūziku lēgāli!

Foto raksta ievadā no King Creosote & Jon Hopkins profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

"The Waterboys" - "An Appointment with Mr Yeats" (pilns albums)

Pie mums "The Waterboys" līderis Maiks Skots droši vien vairāk pazīstams no dueta ar šobrīd jau neviennozīmīgi vērtēto, bet toreiz, gadsimtu mijā, visnotaļ pozitīvo Ainaru Mielavu dziesmā "On My Way to the Big Light". Esot uz skatuves jau no astoņdesmito gadu sākuma, Skots allaž ticis uzskatīts par vienu no izglītotākajiem mūziķiem. Viņš Skotijā Edinburgas Universitātē studējis angļu literatūru un valodu, taču, kā atzinis jaunākajā mūzikas žurnāla "Uncut" aprīļa numurā, "es to neesmu izstudējis. Es izstudēju pankroku. Tas bija 1977.gads! Ko man puikam bija darīt?" Sevi jaunībā par labu studentu viņš neuzskata joprojām. Taču mīlestība uz grāmatām un dzeju Skotam ir palikusi.

Pagājušā gadā "The Waterboys" beidzot realizēja sava līdera sapni - albumu "An Appointment with Mr Yeats", kas ir Skota, ja tā var teikt, mūža mīlestības dzejā, īru dzejnieka un dramaturga Viljama Batlera Jetsa (1865 – 1939) dzejas apdare mūzikā. "Šis ir albums, ko esmu gribējis ierakstīt jau trīsdesmit gadus," atzīst Skots. "Uncut" savukārt nebeidz jūsmot par viņa teju juveliera cienīgo smalko darbu, pielāgojot Nobela prēmijas literatūrā ieguvēja (Jetss to ieguva 1923.gadā) dzeju mūsdienu folka un rokmūzikai. "Tas man prasīja gadus," neslēpj Skots. "Man uz klavierēm stāvēja Jetsa dzejoļu apkopojums, un es katru dienu gāju tam cauri - lappusi pēc lappuses, jūtot, kad kāds dzejolis sāk iegūt noteiktas melodijas aprises."

Lai arī ir fani, kas "The Waterboys" pēc 1990.gada plates "Room to Roam" iznākšanas pārmet "kļūšanu smagnējiem", Skots to noliedz, paskaidrojot, ka izmaiņas tika veiktas, lai koncertos dzīvajā varētu nospēlēt tāpat kā studijas ierakstā. Līdz ar to notika manipulācijas ar dažiem mūzikas instrumentiem, taču saknē "The Waterboys" esot tie paši. Cik nu viņi var būt "tie paši", zinot, ka gadu laikā caur grupu "izgājuši" ap 60 mūziķu.

Kaut kad tuvākajā nākotnē klajā nākšot ari Skota memuāri "Kiss The Wind: A Waterboy's Adventures In Music", kurā tiks apcerēti un atcerēti laiki no 1969.gada līdz gadsimtu mijai. "Tā sāksies deviņu gadu vecumā, kad es braucu autobusā Edinburgā. Tā būs par skaņām, kas skanēja man galvā, domājot par mūziku un esot apsēstam ar Bītliem," autobiogrāfijas ieskaņas lappuses žurnālam "Uncut" jau šobrīd atklāj Skots. Gaidot grāmatu, tas, ko var darīt ikviens jau šobrīd, - noklausīties "The Waterboys" 2011.gada plati "An Appointment with Mr Yeats" un saprast, ka mūzikā, ja to prot savaldīt kā Skots, ir spēks!



Papildus resursi:
http://www.mikescottwaterboys.com
http://www.facebook.com/TheWaterboysOfficial
http://itunes.apple.com/gb/album/an-appointment-with-mr-yeats/id460349260

Foto raksta ievadā no http://www.mikescottwaterboys.com.

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

"Pearl and the Puppets" - "Make Me Smile" (video), "Little Diamonds" u.c. (dziesmu liste)

Līdz 19 gadu vecumam Keitija Saderlenda ģitāru pat īsti nebija turējusi rokā. Vien kaut kad agrāk bērnībā bija mācījusies klavierspēli. Taču, nopirkusi jau kādu laiku kāroto stīgu instrumentu, Saderlenda to apguva ļoti ātri un tikpat ātri sakomponēja savas pirmās pāris dziesmiņas. Un kur gan mūsdienu jaunatne atrāda savus garadarbus? Ne jau svētdienās baznīcā pirms dievkalpojuma. Protams, ieliek portālā "MySpace". Un ko domājies? Jau pēc nedēļas piedāvājumi no ierakstu kompānijām bija aizceļojuši līdz Saderlendas e-pasta kastītei.

Studijām augstskolā, kurā topošā popzvaigzne apguva sākumskolas skolotājas aroda gudrības un kuras pēkšņi bija kļuvušas par traucēkli, nu pienāca gals. Droši vien lielākais Saderlendas upuris, cerībā sasniegt mūzikas mākslas virsotnes. "Tas mani pamatīgi pārsteidza - te bija pedagogu pedagogi, un viņi atbalstīja manu lēmumu pārtraukt izglītoties," atceroties saprotošo attieksmi no saviem pasniedzējiem, pārsteigta ir Saderlenda. Un tas atmaksājās! Protams, ja visu mēra mērvienībās "Eltons Džons". Es varētu ziedot suņu patversmes iemītnieku barošanai savas aknas, ja man to palūgtu Eltons. Bet Saderlendai paveicās - viņa ar Eltonu devās vakariņās. Tas notika tāpēc, ka viņa parakstīja līgumus par sava menedžmenta pārvaldību ar kompāniju "Twenty-First Artists", kuras īpašnieka ir pats sers Eltons Džons. Laikam šovakar arī nopirkšu ģitāru, pa nakti sakomponēšu dažus gabalus, rīt ielikšu tos "MySpace" un tad sēdēšu un gaidīšu Eltona zvanu...

Kaut kad drīzumā gaidāms "Pearl and the Puppets" debijas albums. Vispār grupā ir vēl arī četri citi dalībnieki, bet, par cik viņi nav vakariņojuši kopā ar Eltonu, viņus pieminēt nav vērts. Bet, gaidot šīs jaunās skotu popmeitenes debijas rimbuli, turpinājumā dažas no jau publicētajām dziesmām - gan video, gan audio, sevišķi izceļot "Little Diamonds": pārsteidzoši labi tik jaunizceptai zvaigznītei.







Papildus resursi:
http://www.pearlandthepuppets.com
http://www.facebook.com/pearlandthepuppets
http://www.myspace.com/pearlandthepuppets

Foto raksta ievadā no "Pearl and the Puppets" profila portālā "Facebook".

2012, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

Tweet to @VilnisKronbergs

"Arches" - "Turn It Up" (video)

Skotu "Arches" pēc vienkārši satriecošā "Like Fireworks" laidis tautās video jaunai dziesmai "Turn It Up". Nosolījos pasekot līdzi šiem puikām, ko arī tagad daru.



Saistītie raksti:
"Arches" - "Like Fireworks" (video)

Papildus resursi:
http://www.facebook.com/ArchesUK

Foto raksta ievadā no "Arches" profila portālā "Facebook".

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

Tweet to @VilnisKronbergs

"Arches" - "Like Fireworks" (video)

Četri Skotijas mūzikas dzīvē pazīstami puikas ir apvienojušies jaunā grupā "Arches" un pavasara pusē laiduši klajā savu debijas videoklipu dziesmai "Like Firework". Vokālists Maikls Raiss (iepriekš bijis dalībnieks skotu grupā "Yashin"), ģitārists Berijs Morelli ("Young States"), bundzinieks Naials Makgārvijs ("Jocasta Sleeps") un basists Endrjū Džonstons ir radījuši spēcīgu "indie-popa" kolektīvu, kas pilnīgi noteikti par sevi vēl liks runāt.

"Arches" mūzikā ir viss. Viņu "Facebook" profilā publiskotās dziesmas rada apcerīgumu, nedaudz smeldzi, nedaudz prieka. Tās ir skumjas pārdomu dziesmas. Pat filozofiskas. Arī video stāsts "Like Firework" ir par trīs paaudžu sievietēm. Vārdu sakot, šos skotus ir jāpatur acu priekšā. Domājams, viņi paši nekur nepazudīs, jo "Arches" nākotnes ambīcijās ir kļūt par "stadionu izmēra" grupu. Lai nu būtu. Uz stadionu klausīties šos droši vien neietu, bet, kā "Kings of Leon" cienītājs, visādos citādos veidos - ļoti labprāt.



Papildus resursi:
http://www.facebook.com/ArchesUK

Foto raksta ievadā no "Arches" profila portālā "Facebook".

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

"The Barents Sea" - "O’ Brother Of Mine" u.c. (dziesmu liste, audio)

Vienmēr šeit gribās ielikt stāstu par kādu grupu vai mākslinieku, no kura pieejams kas vairāk par pāris singliem. Šoreiz stāsts par jaunekļiem, kuri publiskojuši tikai trīs dziesmas, bet tās ir tādas, kuras būtu grēks laist gar ausīm.

Skotu kvartets "The Barents Sea" ķimerējas jau no 2008.gada, kad, pametot savas iepriekšējās grupas, kopā sanāca grupas kodols Grants Džordžs un Tims Mičels. Viņus saistīja "post punk" mūzika, kurā, protams, liela loma atvēlama ģitārām. Jau pēc gada "The Barents Sea", kļūstot par kvartetu, izlaida savu debijas singlplati "Bear Island" - tajā arī ir visas trīs līdz šim publiskotās dziesmas. Tomēr šīs dziesmas ir tā vērtas, lai drillētu vēl un vēl, līdz kamēr sagaidīsim ko vairāk no jaunajiem skotiem. "Are You Alone?" jau vien ir vērta veselu miljonu!

Find more The Barents Sea songs at Myspace Music

Find more The Barents Sea songs at Myspace Music

Find more artists like The Barents Sea at Myspace Music

Papildus resursi:
http://thebarentssea.tumblr.com
http://www.myspace.com/barentssea
http://www.facebook.com/thebarentssea

Foto raksta ievadā no "The Barent Sea" profila portālā "MySpace"

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

"Song of Return" - "Limits" (audio, pilns albums)

Pēc skotu grupas "Union of Knives" neveiksmīgā gala, kuru paātrināja grupas dalībnieku sarežģītās attiecības ar ierakstu kompāniju, tās vokālists un multiinstrumentālists Greigs Grants nolēma, ka pienācis laiks veidot lietas tieši tā, kā vēlas viņš pats. Ierakstu kompānija lika grupai ierakstīt vēl un vēl demo ierakstus un tai nekad tie nebija gana labi esam. "Man bija garlaicīgi, ka nevaru spēlēt koncertus [bet viss laiks jāpavada studijā, ierakstot šos demo ierakstus]. (..) Veicot jaunos ierakstus, mēs sajutāmies kā pilnīgi cita grupa. Vēl jo vairāk tāpēc, ka dažus vecos dalībniekus pazaudējām viņu jaundzimušo bērnu vai laulības dzīves dēļ. Mēs bijām pilnīgi jauna grupa!" saka Grants, atceroties "Song of Return" dzimšanas brīdi.

Glāzgovā bāzētais kvintets nu dara visu pa savam. Viņi spēlē interesantu alternatīvo mūziku - nezāģē kā dažs labs, bet parāda izcilu inteliģenci savu dziesmu aranžēšanā un apdarē, īpašu lomu piešķirot falseta fona vokālam. Skaņu specefekti ir "Song of Return" sabiedrotie, un arī tie - saprāta robežās. Un tam visam pa vidu neizsakāms elektroniskās mūzikas šarms, kuram nespēj pretoties pat pārliecināti šī mūzikas stila pretinieki.

Mēnesi atpakaļ, 6.jūnijā, klajā nāca grupas debijas plate "Limits" - ja būtu jāveido mēneša labāko albumu tops, šis būtu šobrīd labākais pretendents. Albums, šķiet, varētu atgriezt pie dzīvības pat sabrauktu ezīti, tas ideāli iederas vientulības atmosfērā pērkona negaisa laikā vai atlaižoties ēnā zem kupla ozola laikā, kamēr dibenā salien ērces. Un šo plati aicinu zem šī raksta noklausīties. Un, ja patīk, atcerieties vārdu Greigs Grants, jo, iespējams, drīzumā sekot līdzi viņa daiļradei varēsiet atkal zem cita nosaukuma. "Laikam man vajadzētu pateikt, ka dažu nākamo mēnešu laikā, visticamāk, mēs mainīsim grupas "Song of Return" nosaukumu. tāpēc jau iepriekš atvainojos par misēkļiem, kas tā dēļ varētu rasties," portālu "2.jpscotland" vaļsirdīgi brīdina Grants.



Papildus resursi:
http://www.songofreturn.com/
http://www.facebook.com/songofreturn?sk=info

Foto raksta ievadā no www.flickr.com.

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

"Mogwai" - "Hardcore Will Never Die, But You Will" (2011) (albuma apskats)

Desmit brīnišķīgi instrumentāli skaņdarbi, kas piemēroti skaļai klausīšanās, ātri traucoties ar auto karstā laikā un atvērtiem logiem - kaut kā tā varētu raksturot skotu postroka grupas "Mogwai" septīto studijas albumu "Hardcore Will Never Die, But You Will".



"Mogwai" - tie ir pieci puikas, kuri bāzējas Skotijas lielākajā pilsētā Glāzgovā, un kuri spēlē muzikāli un emocionāli bagātinātu instrumentālo mūziku, dažreiz kādam no grupas dalībniekiem, parasti tas ir Stjuarts Braitvaits, iestarpinot starp ģitāru, sintezatoru un bungu radīto brīnumu taktīm arī pa kādai cilvēciskai būtnei piederošas balss skaņai. Bet principā "Mogwai" kompaktdisku vāciņiem daudz lapaspušu nevajag, jo dziesmu vārdu jau nav.



Diez vai ir daudz tādu radiostaciju, kuras ikdienā spēlē "Mogwai" dziesmas - tie nav nedz "Eiropas pirstāko dziesmu" radio, nedz "SWH", nedz pat "Radio 101" listēs. Bet varbūt tas padara šo grupu tikai iekārojamāku? Man nav zināma neviena cita, kura spēlētu šādā vai tuvu šim stilam - smagas ģitāru partijas mijas ar taustiņinstrumentālista meistarības paraugstundu, kas komplektā ar bungu radīto dārdoņu izveido ar standarta maņām neuztveramu muzikālo strāvojumu. Nu kaut vai, piemēra pēc, skaņdarbs "Rano Pano".



Mana pirmā sastapšanās ar "Mogwai" bija 2006.gadā, kad manā īpašumā nonāca viņu plate "Mr Beast". Nosēdējis turpat stundu, klausoties plati, tā arī nedzirdēju nevienu dziedam un nospriedu, ka šis nav domāts man. Vēl pāris reižu gadu laikā pārcilāju to plati, šad tad paklausījos, bet likās galīgi nesaistoši. Kas tad ir mainījies? Šonedēļ atkal noklausījos "Mr Beast" un sapratu, kas ir mainījies. Tā ir grupa "Mogwai", kas ir mainījusies. Viņu skanējums ir kļuvis muzikāli daudz piesātinātāks, bez tam "Hardcore Will Never Die, But You Will" ir daudz vairāk uztverama kā viens stāsts, skaņdarbi saplūst viens ar otru un tu nemaz nemani, ka plate jau nogriezusies trīs reizes pēc kārtas, bet tu tikai dzīvo un dzīvo tajā "Mogwai" mūzikas valstībā.



"Mogwai" tulkojumā no ķīniešu valodas nozīmē "velns". Baznīcā šo vārdu laikam nedrīkst izteikt, var uzkrist uz galvas kancele ar visu mācītāju un, labākajā gadījumā, pāris mūķenēm. Bet šeit to drīkst teikt - šī ir velnišķīgi laba plate! Sasodīti kolosāla, velns ar ārā! :) Bez tam platē ir arī veltījums Lainelam Ričijam "You're Lionel Richie", iedvesmu kurai Braitvaits guva, kādā lidostā uzskrienot slavenajai zvaigznei virsū. Bet vispār "Mogwai" jāklausās nerunājot, klusumā, virpinot savas domas, tāpēc arī bez lielas muldēšanas šo visu noslēgšu ar diviem kārtējiem izciliem skaņdarbiem no šīs plates - "San Pedro" un "How to Be a Werewolf".





Mans vērtējums: 9/10
allmusic.com: 4/5
NME: 8/10
Pitchfork Media: 6,6/10
Rolling Stone: 3,5/5

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

"Sebastian Dangerfield" - "You Played Your Part, Singer!" (video), "The Sound of the Old Machines" (pilns albums, audio)

Amerikāņu kantrīpops no Skotijas - dāmas un kungi, lūdzu, iepazīstieties, ūsainā skotu grupa "Sebastian Dangerfield"! Viņi ir četri, dažreiz pieci, dažreiz seši un maz zināmi pat savās mājās Edinburgā.

Kopā muzicēt viņi sāka 2007.gadā. Kā apgalvo paši grupas dalībieki, viņu stils šajā laikā ir mainījies no "apšaubāmām grupu "T-Rex" un "Punjabi MC" dziesmu koverversijām" līdz instrumentāli un aranžēšanā daudz nobriedušākām amerikāniskā stila dziesmām, kas papildinātas ar vijoles vai bandžo spēli.

Šā gada aprīlī "Sebastian Dangerfield" laida klajā savu debijas singlplati "The Sound of the Old Machines", kurā esošās četras dziesmas ļauj dzirdēt, grupas izaugsmi. Diemžēl "apšaubāmās koverversijas", ar kurām salīdzināt, pieejamas nav. Bet ir pieejama šī singlpate visā pilnībā un arī video dziesmai no tās "You Played Your Part, Singer!".







Papildus resursi:
http://www.myspace.com/dangerfieldtunes
http://www.facebook.com/pages/Sebastian-Dangerfield/143646242104?sk=info

Foto raksta ievadā no "Sebastian Dangerfield" profila portālā "MySpace".

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

"Reverie" - "Melodies" (pilns albums, audio)

"Reverie" ir skatuves vārds 21 gadus jaunai dziedātājai un komponistei Luisai Konnelai no Skotijas. Viņas balss un vieglās popdziesmas ieskārdina, uzskata mūzikas izdevums "The Pop Cop". Ietekmējusies no tādiem saviem elkiem kā Regīna Spektora, Devendra Bānhārta un grupām "Dresden Dolls" un "Radiohead", "Reverie" pagājušā gada jūnijā laida klajā savu debijas plati "Melodies". "Pārsteidzoši daudzveidīgs!" par to saka "The Pop Cop". Vai tā ir, ikviens var pārliecināties zem šī raksta, albumu noklausoties visā pilnībā.



Papildus resursi:
http://www.myspace.com/reverieme

Foto raksta ievadā no Reverie profila portālā "MySpace".

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet