pirmdiena, 2012. gada 30. aprīlis

"Wallis Bird" - "Encore" (video), "Wallis Bird" (2012, pilns albums)

Ja reiz ir lemts, tad tā arī notiks! To varētu sacīt par trīsdesmit gadīgās īru dziedātājas un komponistes Vollisas Bērdas (zinu, baigā nekonsekvence uzvārdu latviskošanā, jo nesen Andrew Bird es šeit nosaucu par Endrjū Birdu) ceļu līdz mūzikai. Tas aizsākās sešu mēnešu vecumā, kad tēvs viņai iedāvināja pirmo ģitāru. Vai tā bija normāla ģitāra vai kāda no tām plastmasas, kas ķērc uz baterijām, vēsture klusē. Taču šī pati vēsture ir saglabājusi kādu šausminošu faktu no Bērdas bērnības - negadījumā ar zāles pļāvēju viņa zaudēja visus piecus kreisās rokas pirkstus, četrus no kuriem izdevās piešūt atpakaļ. Vēl skarbāku šo negadījumu padarīja tas, ka Bērda ir dzimusi kreile! Bet mūzikas valdzinājums izrādījās spēcīgāks par fiziskiem trūkumiem, un nu jaunā īriete pat izkopa īpašu ģitāras spēlēšanas stilu, par ko izpelnījusies uzslavas.

Studējot Dublinā rokmūziku, Bērda iesaistījās dažādos muzikālos projektos, uzstājoties pārsvarā klubos un bāros, arī vienā otrā festivālā. 2005.gadā viņa pārcēlās uz dzīvi Vācijā, tur sapulcināja ap sevi talantīgus mūziķus, un tā pamazām tapa pirmā plate "Spoons". Tās vienīgie panākumi bija 7.vieta "iTunes" lejupielāžu topā pirmajā nedēļā pēc iznākšanas. 2009.gada "New Boots" vismaz dzimtenē Īrijā tika labāk cienīts, bet citur atkal nekā. Visbeidzot šā gada 9.martā nogranda trešais Bērdas mēģinājuma šāviens - savā vārdā nosauktā plate.

Vai šis mēģinājums šoreiz būs veiksmīgāks? Kaut kā diemžēl nekas par to neliecina. Īrijā albumu topā vien 11.vieta, bet tā, ja kas, ir Bērdas visu laiku labākais sasniegums. Kāpēc tā, ja Bērdas mūzika ir bez vainas? Laikam jau vainojama vecā kaite - Bērda startē pārpildīta mūzikas stila tirgū. Viņa miksē folkmūziku, akustisko mūziku un kaut ko līdzīgu popam, viņai tas padodas sasodīti labi, bet viņa ir viena no tūkstošiem, un teikt, ka viņa ir oriģinālākais, kas jebkad dzirdēts, būtu melots. Taču viņas jaunā plate iedvesmo kaut vai ar to, ka tā nav viengabalaina - "Encore" ir ļoti enerģiska dziesma, iepretī "In Dictum" iemidzinošajam efektam. Mūzikas žurnāls "Uncut" albumam "Wallis Bird" devis sešas balles no desmit, es došu astoņas - šī tante to ir godam pelnījusi!






Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no Vollisas Bērdas profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

svētdiena, 2012. gada 29. aprīlis

"Cast" - "Sandstorm" (video), "Troubled Times" (2012, pilns albums)

Briti "Cast" ir ļoti spilgts deviņdesmito gadu britpopa tendenču piemērs. 1995.gadā viņi debitēja ar lielisku plati "All Change" (ja atceramies, tajā bija enerģiskā un laikam visu laiku populārākā "Cast" dziesma "Sandstorm"), vēl pēc diviem gadiem sekoja panākumiem bagātā plate "Mother Nature Calls", tad vēl pēc diviem - "Magic Hour". Un tad pēkšņi pienāca divdesmit pirmais gadsimts, un tādi "Cast" vairs nevienam īpaši nebija vajadzīgi - bija sākusies R'n'B un klepošanas mode mūzikā, un šādus vīrus kā Džonu Paueru ar kolēģiem sāka uzskatīt par ko līdzīgu šlāgerim.

Ko tur liegties, vismaz "Cast" gadījumā tur melots nebūs ļoti - salīdzinot ar jauneklīgo skanējumu debijas platē, nupat iznākušais grupas piektais albums "Troubled Times", būsim godīgi, jau velk uz šlāgera pusi. Varbūt vārds "šlāgeris" te nebūtu minams tik negatīvā nozīmē kā, piemēram, "Latvijas radio 2" repertuārs, taču, ja paklausās mūzikas tendencēs, kas šobrīd valda kaut vai tajās pašā britu salās, "Cast" ir, teiksim tā, vismaz vecmodīgi. Un tas ir tik stilīgi! :)

"Cast" ir atgriezušies, atkal sanākuši kopā, lai dāvātu prieku gluži kā to darīja pirms septiņpadsmit gadiem. Vai viņus kāds sapratīs? Vai spēs atkarot zaudētās pozīcijas? Visticamāk, nē. Bet ir labi starp visiem tiem gružiem, kas piedrazo radio ēterus un topus, atkal sastapt kaut ko no laikiem, "kad zāle bija zaļāka, bet homīši zilāki."

Nobeigumā "Cast" visu laiku spilgtākā dziesma "Sandstorm" no tālā 1995.gada un pēc tam viss jaunais albums "Troubled Times".






Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no grupas "Cast" profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

sestdiena, 2012. gada 28. aprīlis

Paul Simon - "So Beautiful Or So What" (2011, albuma apskats)

Krieviem bija Čeburaška un Gena, angļiem Šerloks Holms un Doktors Vatsons, bet amerikāņiem - duets "Saimon & Garfunkel", kurā savus karjeras lielākos panākumus guva abi tā dalībnieki - Pols Saimons un Ārts Garfunkels. Tad viņi sastrīdējās un tikai pavisam nesen varēja atkal uzstāties uz vienas skatuves, nekraujot otram ar ģitāru vai mikrofona statīvu. Pa vidu abi pievērsās solo karjerām. Pagājušā gadā viens no dueta - Pols Saimons - laida klajā savu divpadsmito plati "So Beautiful Or So What", kā atzinis Saimona draugs Elviss Kostello, - "vienu no Pola Saimona labākajiem sasniegumiem".



"Getting Ready For Christmas Day" bija pirmais albuma vēstnesis vēl 2010.gada nogalē, un tas lieliski raksturo Pola Saimona mūziku. Ja atceramies "Saimon & Garfunkel" daiļradi, tur viss skanēja citādi. "Amerikāņu brāļi Ziemeļi" spēlēja un dziedāja izteikti melodiskas popa dziesmas, no kurām daudzas joprojām ir visu laiku labāko klasisko popdziesmu topu galvgalī, kā arī pieprasītāko dziesmu vidū ikvienā karaokes bārā. Patiesībā Saimona albumi un dziesmas vienmēr ir ļoti atšķīrušās no dueta dziesmām. Drīzāk tuvāk "Saimon & Garfunkel" repertuāram ir Garfunkela soloalbumi. Nez, varbūt par to arī reiz abi vecie kraķi sastrīdējās?...



"So Beautiful Or So What" ir Saimona lielākā veiksme pēc 1990.gada plates "The Rhythm Of The Saints". Viss, kas bijis pa vidu, nav ticis īsti saprasts un atzinīgi uzņemts. Varbūt, kā jau daudzās lietās, modē atkal nāk klasika? Lai tur kā arī būtu, Pols Saimons ir atgriezies ar plati, kura, pat viņam esot jau 70 gadus vecam, ir piesātināta mīlestības tēmām -  no albuma desmit dziesmām trijām nosaukumā ir vārds "mīlestība". Tā laikam vienmēr būs noturīga tematika mūzikā, mākslā un literatūrā. Vismaz tik ilgi, kamēr visi beidzot sapratīs, ka mīlestība nav nekas cits, kā caurejas izraisītu komplikāciju sekas.

Lai arī kritika bija nežēlīga, mans līdz šim joprojām mīļākais Pola Saimona albums ir viņa 1997.gada plate "Songs From The Capeman". "So Beautiful Or So What", protams, atšķiras - tas tomēr ir mierīgāks, pārdomām bagātāks, taču brīžos, kad ģitāras ieskanas līdzīgi kā 1997.gada platē dziesmā "Born In Puerto Rico", mana sirds salecās un nomierinās vienlaicīgi. Salecās, jo atmiņā atskrien zaļā jaunība, nomierinās - jo, "lai arī kādi vēji pūš", Pols Saimons paliek uzticīgs savam mūzikas pasniegšanas veidam.



"So Beautiful Or So What" ir lielisks albums attiecīgā atmosfērā. To nevajag klausīties, pie stūres ātri braucot, bet var ieslēgt, kurnot sastrēgumā. Tā nav "viegla plate", tā nedz pielīp, nedz izraisa atkarību. Taču katra sastapšanās ar Polu Saimonu allaž ir kā saruna ar dzīvesgudru vectēvu, kas par saviem piedzīvojumiem mūža garumā stāsta mūzikā. Šis ir albums, kam jābūt katra melomāna ierakstu kolekcijā.




Albuma vērtējums: 7/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 4,5/5
The Guardian: 4/5
Rolling Stone: 4/5
Uncut: 4/5


2012, www.musicstories.lv

piektdiena, 2012. gada 27. aprīlis

"Tanlines" - "Real Life" (video), "Mixed Emotions" (2012, pilns albums)

"Jauktas emocijas" - tā sauc amerikāņu dueta "Tanlines" debijas albumu, un tieši šādas noskaņas plate sniedz. Paši puikas - Džesse Koens un Ēriks Emms - to, ko spēlē, dēvē par "robežšķirtni starp indī un klasicisma popu". Šiem, kā jau radošām dvēselēm, patīk izteikties tā, ka normāls, vidusmēra lauku cilvēks neko nesaprot. Taču patiesībā viss ir skaidrs - "Tanlines" vienkārši ir modernizējuši astoņdesmitos!

Kas ir "modernizēti astoņdesmitie"? Sadzīvē - tie ir normālas krāsas džinsi, nevis balinātājā vārīti, lai tie izskatītos gluži kā būtu izvārtīti polārlāču kaunuma apmatojumā. Mūzikā - tie ir ritmi, kas no monotona disko ir pārtapuši par mūsdienīgi aranžētu elektronisko mūziku, kam tomēr atstāti daži iestarpinājumi no tendencēm, kas mūzikā valdīja pirms gadiem trīsdesmit. Principā jau tie astoņdesmitie nekur nav pazuduši - mūsdienās populāra ir neviena vien tā sauktā "lo-fi" vai "dreamy" stila grupa. Ir, kas uzskata to par ko novatorisku un nebijušu, bet nē - tie ir nedaudz modificēti "vecie, labie astoņdesmitie".

"Tanlines" plate "Mixed Emotions" ir apbrīnojami viegla! Koens un Emms ar dziesmām burtiski spēlējas. Ne velti viņi savā "Facebook" profilā pie žanra atzīmējuši "Eksperimentālais pops". Viņi eksperimentē, vienā mēģenē salejot astoņdesmito gadu mūzikas pieredzi un mācības un mūsdienu tehnoloģiskās iespējas, kopējo atmosfēru kuplinot ar vokālu, kas daudziem liks atcerēties "New Order" ziedu laikus.

Turpinājumā visa dueta "Tanlines" debijas plate. Pirms tam improvizēts video dziesmai "Real Life" - lai vaigā skatītu šīsdienas varoņus.






Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no grupas "Tanlines" profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

ceturtdiena, 2012. gada 26. aprīlis

"Horrible Present" - "54, I Love You But It's Time To Get Off" (2012, pilns albums)

Tos, kas interneta portālos "apliek" visus un jebko, mūsu lepnums, Lauris Reiniks, reiz nosauca par "dīvānos pirdējiem". Arī es, protams, šajā jautājumā neesmu bez grēka - reiz "Delfi" portālā pie ziņas, ka Pārtikas un veterinārais dienests pārbaudīs, vai RIMI veikalu akvārijos mītošās dzīvās karpas tiek turētas atbilstoši visiem dzīvnieku labturības noteikumiem, pierakstīju komentāru: "Brīvību Villijam!"

Taču ir kāds mūzikas stils, kas ļoti atgādina Reinika pieminēto fizioloģisko procesu, un tas ir tā saucamais "lo-fi" stils. Noslēpumains, allaž tāds kā miglā tīts. Ja kāds to palaiž, visi izliekas neko nezinām; pat nododošais aromāts izplatās tik vienmērīgi, ka nevienam nav ne mazākās jausmas, no kura tas nācis. Taču, atšķirībā no fizioloģiskās "dīvānā piršanas", šie "lo-fi" meistari rada skaņu aromātu, no kura neviens nebēg. Tieši otrādi - kur ir, tur sarodas vēl!

Viens no šādiem "lo-fi" aromātu meistariem ir itālis Nikolā Dona, kurš šobrīd dzīvojas pa Angliju. Šā gada sākumā viņš izdeva savu debijas plati "54, I Love You But It's Time To Get Off". "Bedroom pop-oriented," plates muzikālo ievirzi raksturo itāļu mūzikas pazinēji no bloga "Polaroid". Tātad - guļamistabas pops. Un guļamistabā, protams, ir dīvāni, kuros var... Protams, jābūt vājprātīgam, lai pāris rindkopu laikā vienā ķīselī saliktu Lauri Reiniku un šo itāli Nikolā, un apgalvotu, ka viņiem ir kas kopīgs. Bet es taču nekad neesmu uzrādījis ārsta zīmi, ka ar mani viss ir kārtībā...




Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no horriblepresent.bandcamp.com.

2012, www.musicstories.lv

trešdiena, 2012. gada 25. aprīlis

"Dirty Three" - "Sea Above, Sky Below" (video), "Dirty Three" (1995, pilns albums)

"Labāk vēlāk nekā nekad," sevi iedrošināja mūķene, klostera virtuvē pirmo reizi mūžā palūdzot burkānu nesarīvētā veidā, un, māsu nosodošo skatienu pavadīta, to saņēmusi, aizsteidzās pabeigt nupat savelto sniegavīru, iespraužot oranžo dārzeni tam deguna vietā. Tieši tāpat var teikt par daudzām labām lietām - pat iepazītas vēlāk, tās krāšņo dzīvi daudz vairāk kā tad, ja tās būtu palaistas garām vispār. Trio "Dirty Three" ir mans personīgais nesarīvētais burkāns - kaut apvienība darbojas jau no 1993.gada, tikai tagad, sava vecuma galā, to iepazīstu pa īstam un sajūtos kā bezmaz zaudējis pusi savas dzīves.

Instrumentālais trio "Dirty Three" ir internacionāls, katrs grupas dalībnieks nāk no sava kontinenta: Vorens Elliss dzīvo Parīzē Francijā, Miks Tērners Melburnā Austrālijā, bet Džims Vaits Ņujorkā ASV. Viņu pirmais uznāciens kā grupai notika 1993.gadā Melburnā, un kopš tā laika viņi nemitīgi pārvietojas starp šiem trim kontinentiem, ierakstot plates un koncertējot. 1996.gadā Ellisu uzrunāja Niks Keivs - viņš aicināja Ellisu piedalīties viņa jaunās plates ierakstā. Tā viņš kļuva par daļu no "Nick Cave and the Bad Seeds" un vēlāk arī no "Grinderman".

Uz "Dirty Three" diskiem noteikti būtu jābūt brīdinošai atzīmei, ka šī mūzika izraisa atkarību. Var paņemt jebkuru no grupas desmit līdz šim iznākušajiem albumiem un gluži vienkārši tajos ienirt! Vairs nebūs nedz problēmas, nedz satraukums, nedz stress un viss pārējais - vienkārši jāklausās, jāklausās un jāklausās! Un, lai dies' nogrābstās un stāv klāt tam, kurš iztraucēs šajā nodarbē! Ir cilvēki, kas meditē vai cenšas aizmigt, klausoties delfīnu skaņās vai tārpu purkšķos, vai vienalga kādās līdzīgās glupībās. Tad nu no savas puses es iesaku aizstāt šīs skaņas ar "Dirty Three" albumiem. Un vienalga, vai tas ir grupas otrais, savā vārdā nosauktais albums, ko iespējams noklausīties še zem raksta, vai nupat iznākusī jaunā plate "Toward the Low Sun", ko meklējiet digitālajos mūzikas veikalos. Dziesmas "Sea Above, Sky Below" no plates "Ocean Songs" (1998) videoversijā var novērtēt arī trio sadarbību ar Niku Keivu.






Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no grupas "Dirty Three" profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

otrdiena, 2012. gada 24. aprīlis

Ren Harvieu - "Open Up Your Arms" (jaunākie singli un albumi - 23.04.2012)

Bērnībā Rena bija kautrīgs bērns, kurš pētīja it visus sev apkārt, un mūziku, kura tai patika, iesūca sevī burtiski kā sūklis. Tā teikts Renas Harvjū mājas lapā. Un tāda šī Rena, piesūkusies līdz ausīm ar labu mūziku,  parādījās raidsabiedrības "BBC" jauno mūziķu konkursā "Sound Of 2012". Tur gan viņa neiekļuva godalgoto sarakstā, taču Renas debijas singls "Open Up Your Arms" no pirmās plates "Through The Night", kas iznāks 7.maijā, šeit, šajā miljoniem apmeklētāju iecienītajā vietnē, saņem atstarojošo vesti ar uzrakstu "NEDĒĻAS SINGLS". 

NEDĒĻAS SINGLS! Ren Harvieu - "Open Up Your Arms"

"Cover Drive" - "Sparks"

"The Cribs" - "Come On, Be A No-One"

"Foster The People" - "Don't Stop (Color On The Walls)"

Carly Rae Jepsen - "Call Me Maybe"

Maverick Sabre - "I Used To Have It All"

"Toy" - "Motoring"

"Various Cruelties" - "Neon Truth"

Willy Moon - "Yeah, Yeah"


Šajā nedēļā vēl iznāk šādi albumi:
"Actress" - "R.I.P."
"Astra" - "The Black Chord"
"Brad" - "United We Stand"
"Clock Opera" - "Ways To Forget"
"Dandy Warhols" - "This Machine"
"Death Grips" - "Money Store"
"Ellen And The Escapades" - "All The Crooked Scenes"
"Eve 6" - "Speak In Code"
"Frames" - "In Via"
"High On Fire" - "De Vermis Mysteriis"
Jack White - "Blunderbuss"
Julian Ovenden - "If You Stay"
"Motor" - "Man Made Machine"
"Neon Trees" - "Picture Show"
"Paradise Lost" - "Tragic Idol"
Peter Gabriel - "Live Blood"
Richard James - "Pictures In Morning"
Rufus Wainwright - "Out Of The Game"
"Running Wild" - "Shadowmaker"
"Santigold" - "Master Of My Make Believe"
"Straight Lines" - "Freaks Like Us"
"The Chieftains" - "The Voice Of Ages"
"Tom Williams & The Boat" - "Teenage Blood"
"Torche" - "Harmonicraft"
"Tyketto" - Dig In Deep"

Ko nedrīkst palaist garām un kāpēc?

"Neon Trees" - "Picture Show"
Šo Kalifornijas kvartetu pasaulei atklāja "The Killers", kad uzaicināja šos par saviem 2008.gada Ziemeļamerikas koncerttūres iesildītājiem. 2010.gada debijas albums "Habits" ASV grupai "Neon Trees" atnesa Platīna disku. Nu ir laiks likt jaunu bildi iekšā, un šī bilde saucās "Picture Show". Tikpat enerģisks kā debijas albums. Vai tas atkārtos "Habits" sasniegumus? Lielu naudu uz to neliktu, kaut arī plates pirmais singls "Everybody Talks" ir gandrīz tikpat lipīgs kā "Animal" no debijas plates. Bet tikai gandrīz.



Jack White - "Blunderbuss"
Vēl pirms pāris gadiem viņš pārstāvēja bezmaz par kulta grupu dēvēto "The White Stripes", pēc laulības, un līdz ar to arī dueta izjukšanas (nekad darbu nevajag maisīt ar mīlestību!), bija "The Raconteurs" periods, vēl pēc tam kopdarbs ar "The Kills" līderi Elisoni Mošārtu "The Dead Weather". "Nav, nu nav aršana ar tiem sieviešiem," beidzot pieleca Vaitam, un viņš pieņēma lēmumu uzsākt solokarjeru. "Blunderbuss" ir Vaita debija šajā lauciņā. Laba debija, jāatzīst. Patīk pat labāk kā "kulta grupas laiku" Vaita daiļrade. 



"The Chieftains" - "The Voice Of Ages"
Īru tautas mūzikas ansamblis "The Chieftains" šogad atzīmē savas pastāvēšanas 50.gadskārtu. Tam par godu jaunā plate (kura pēc kārtas, šķiet, tas jau nojucis visiem) ar atbilstošu nosaukumu "The Voice Of Ages". Plate, gluži kā svētkos pienākas, kuplināta daudziem viesiem - Imelda Meja, "Bon Iver", "The Civil Wars" un citi. Īpašā viešņa - astronaute Kadija Kolmane, kas flautas partiju dziesmai "The Chieftains In Orbit" iespēlējusi, rotējot savā kosmosa kuģi pa Zemes orbītu. Labi, ka ne uz īkšķa un uz Zemes...




Foto raksta ievadā Rena Harvjū no www.article.wn.com.

2012, www.musicstories.lv

pirmdiena, 2012. gada 23. aprīlis

"Maps & Atlases" - "Beware and Be Grateful" (2012, pilns albums)

Sena paruna vēsta: "Kamēr runcis Rīgā, peles lēkā pa galdu!". Nez, ko gan runcis var darīt Rīgā? Ja nu vienīgi aizbraucis pie veterināra nogriezt oliņas, lai saimniekam un pašam mierīgāka dzīve. Bet, tiesa, šādos brīžos mājās par galvenajām kļūst peles. Visiem zināma amerikāņu grupa "Kings of Leon", kaut kā pēdējā laikā viņiem tur nevedās tā sadzīve un satikšana savā starpā, tāpēc pērnā gada rudenī viņi paziņoja, ka paņems nelielu pauzīti, "dziedošās ģimenes" bundziniekam Netanam Folovillam dievojoties, ka tas nebūs ilgāk kā uz pusgadu. Pusgads akurāt ir pagājis, "Kings of Leon" klusē (joprojām ir Rīgā pie oliņdaktera), bet slimnīcā taču pīle nekad nepaliek tukša - tāpēc vieta tapusi aizpildīta ļoti ātri, par ko parūpējies kvartets "Maps & Atlases" no Čikāgas (peles, kas lēkā pa galdu).

Lai arī vizuāli grupas "Maps & Atlases" solists Erins Elders drīzāk atgādina Ziemassvētku vecīti, kam bārdā iemitinājies bišu strops, tas, ko viņš ar kolēģiem dara, nerada nekādas šaubas - "Kings of Leon v.2.0" ir radīts! Sākuši 2004.gadā, puiši, kas kopā mācījās vienā mākslas skolā, pamazām taustīja savu stilu, savu skaņu, un nu tas materializējies otrajā grupas studijas albumā "Beware And Be Grateful". Ceļā līdz tam gan pamainīts muzicēšanas stils (agrīnais esot bijis pārāk agresīvs), gan atrasta ieinteresēta ierakstu kompānija ("Barsuk Records"). Grupas otrais albums ir interesants. Visvairāk tajā var baudīt meistarīgos dziesmu aranžējumus, kur galvenā loma, protams, atvēlēta ģitārām.

Ieskatam grupas evolūcijas ceļā turpinājumā video dziesmai "Solid Ground" no debijas plates "Perch Patchwork" (2010), bet tūlīt aiz tā viss jaunais albums "Beware and Be Grateful".






Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no "Maps & Atlases" profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

svētdiena, 2012. gada 22. aprīlis

Kā? Un šīs dziesmas nekad nav bijušas Nr.1? (1.sērija)

Šo rubriku aizsāksim, jo atkal un atkal nākas piefiksēt, ka topu virsotnes allaž sasniedz ne tās labākās dziesmas. Mūzikas industrija spēj virzīt tirgū viduvējas dziesmas, izmantojot dažādas metodes, un tās nereti arī kļūst par topu Nr.1. Interesanti, bet ļoti daudzas skaistas dziesmas, ko ikdienā dzirdam un par kurām domājam: "O, šitais vecais topu grāvējs!", patiesībā nekad valstu topos nav bijušas augstāk par otro trešo desmitnieku! Tāpēc šajā un turpmākajās sērijās baudīsim dziesmas, ko visi mīl, bet kas topos nekad nav īsti novērtētas. Daudzas pat no pašu to autoru puses, nekad neizdodot tās singla formātā... Un tas lieku reizi atgādina - vislabākās dziesmas allaž ir visur, tikai ne topu virsotnēs.

1. Alanis Morissette - "Out Is Through" ("So-Called Chaos", 2004)
Lai arī tā ne tuvu nav taisnība, kanādiešu dziedātāju Alanisu Moriseti vidusmēra mūzikas baudītājs var ierindot kategorijā "Viena hita brīnums", jo viņas 1996.gada dziesma "Ironic" joprojām aizēno visu pārējo Morisetes daiļradi, kas, būsim godīgi, ir pat spēcīgāka par šo viņas megahitu. Tendence apstiprinās - jo labāks albums, jo tā pārdošanas rādītāji pasliktinās. "Ironic" saturošo plati "Jagged Little Pill" ASV vien pārdeva teju 15 miljonos kopiju, bet 2004.gada "So-Called Chaos" vien nepilna pusmiljona kopijās. Taču tieši šajā albumā ir viena no Morisetes labākajām dziesmām, ko topi nekad nav novērtējusi, - "Out Is Through". Šī dziesma ASV singlu topā neiekļuva vispār, bet britu salās tā spēja sasniegt vien 56.pozīciju.



2. "Keane" - "The Frog Prince" ("Under The Iron See", 2006)
Šīs vasaras mūsu gaidītākajiem ciemiņiem - britu trio "Keane" - patiesībā ir daudz dziesmu, kas varētu būt topu virsotnēs. Toms Čaplins ar kolēģiem sacer popdziesmas vislabākajā šī vārda "pops" nozīmē. Viena no tām ir "The Frog Prince". Kā vēlāk atzina dziesmas galvenais mūzikas autors grupas taustiņinstrumentālists Tims Raiss Okslijs, šīs dziesmas iedvesmotājs jeb pasaku tēls Varžu princis ir kāds mūziķis, ko viņš ar Čaplinu reiz pēc kāda koncerta, nedaudz dzēruši, aprunāja viesnīcā. Viņi apbrīnojuši šo puisi, kurš spējis no nelielas indī grupiņas, kas spēlē pāris desmitiem fanu, pēkšņi pārvērsties par lielāko pasaules mūzikas skatuvju tricinātāju - gluži kā pasakā par vardi, kas nobučota pārtop par skaistu princesi, šajā gadījumā - par princi. Un šis "Varžu princis", kā runā, esot bijis grupas "Razorlight" līderis Džonijs Borels. Šī dziesma nekad nav bijusi izdota kā singls, tāpēc nav sastāvējusi nevienā topā. Cerams, gan šo dziesmu, gan "This Is The Last Time", ar kuru "The Frog Prince" ir identisks taustiņu ievadsolo, "Keane" nožūžos arī Salacgrīvā.



3. "The Fratellis" - "Babydoll" ("Here We Stand", 2006)
Britu "The Fratellis" bija gluži kā parādība - īsa, spoža un aiz sevis daudz jautājumus atstājoša. 2009.gadā trio pēc četru gadu darbošanās paziņoja, ka "dodas atvaļinājumā". Brāļi Fratelli (patiesībā viņi nav brāļi, tikai visi pieņēmuši vienādus skatuves uzvārdus), iespējams, jutās "izpumpējušies". Un kā nu ne? Viņu divas plates ir tik pārpilnas labām dziesmām, ka kolēģi var tikai viņus apskaust. "Babydoll" ir no "The Fratellis" otrā un šobrīd pēdējā albuma, tā nekad nav izdota kā singls, tāpēc atzinība topos ir izpalikusi. Bet, ja ir iespēja, noteikti jānoskatās kāds no grupas ierakstītajiem koncertiem!



4. "Band Of Horses" - "No One's Gonna Love You" ("Cease To Begin", 2007)
Šis amerikāņu "Zirgu ansamblis" ir izdevis jau trīs brīnišķīgas plates, no kurām tikai pēdējā, 2010.gadā iznākusī "Infinite Arms", nesusi grupai zināmu atzinību albumu topos. Taču arī iepriekšējais, 2007.gada albums "Cease To Begin", ir aizraujošs. Vislabāk viņus novērtēja Norvēģijā, bet pārējā pasaule izlikās neredzam. Taču tieši šajā platē ir viena no "Band Of Horses" labākajām dziesmām "No One's Gonna Love You", kas tika izdota arī kā singls, taču tās vienīgie sasniegumi bija 22.vieta Dānijas singlu topā. Amerikāņu resnajam onkulim dziedātājam "Cee Lo Green" dziesma iepatikās tik ļoti, ka viņš to, savā versijā saveidotu, iekļāva albumā "The Lady Killer" un pat izdeva kā singlu.



5. "Biffy Clyro" - "Folding Stars" ("Puzzle", 2007)
Skoti "Biffy Clyro" īstu slavu piedzīvoja, vien pateicoties vienam no talantu šoviem, kuru dalībieks izvēlējās dziedāt grupas dziesmu "Many Of Horror". Visi grupas līdz tam iznākušie singli nespēja pārkāpt pāri Apvienotās Karalistes singlu topam - pārējo pasauli viņi neinteresēja. Pēc "Many Of Horror" gan šis tas mazliet pamainījās, taču joprojām "Biffy Clyro" ir tāds vairāk lokāls produkts. 2007.gada grupas platē "Puzzle" ir dziesma "Folding Stars". Šķistu - nu ko vēl topiem vajadzētu, ja ne šādas brīnišķīgas dziesmas?! Bet nē, vajag lēdījas gāgas un vecas sievas madonnas. "Folding Stars" ir kolosāla dziesma! Tiesa, nedaudz skumja, jo tā ir grupas līdera Saimona Nīla veltījums viņa toreiz nesen mirušajai mammai.



6. "The Calling" - "Anything" ("Two", 2004)
Šie puikiņi jau laikam ir vēsture - kā 2005.gadā paņēma brīvdienas, tā joprojām klusē. Bet divas plates viņi paspēja izdot, debijas singlam "Wherever You Will Go" liekot slapināt biksēs tīņu publikai visās zemeslodes malās. Kaut kā tā sanāca, ka viss, kas turpinājās pēc šīs dziesmas, palika tās ēnā, un grupa nekad vairs neatkārtoja savas debijas panākumus, kaut viņu spēlētais pops nebūt nav zemē metams. "Anything" ir grupas "The Calling" pēdējais singls pirms atvadām, un pat ar tādu zemtekstu publika šo dziesmu nepieņēma.



7. "The Feeling" - "Fill My Little World" ("Twelve Stops And Home", 2006)
Lai arī šī britu grupas dziesma pašmājās tomēr ir spējusi iekāpt singlu topa pirmā desmitnieka pēdējā pozīcijā, ir sajūta, ka tā tomēr nav līdz galam novērtēta. Pētot "The Feeling" ceļojumu pa albumu un singlu tabulām, rodas tādas jokainas sajūtas: nu kāpēc viņus nemīl? Bet jāatzīst, ka tā ir, jo ārpus dzimtās zemes šim kvintetam nez ko spoži neiet. Un pēdējā, 2011.gada plate "Together We Were Made", pat Karalistē vairs nav guvusi nez ko lielu atbalstu. "Fill My Little World" oficiāli ir grupas otrais singls, kas sekoja panākumiem bagātajai debijai dziesmai "Sewn".



8. Jack Johnson - "Sleep Through The Static" ("Sleep Through The Static", 2007)
Džeka Džonsona 2007.gada albums "Sleep Through The Static" bija, un joprojām ir, viņa visu laiku ražīgākais albumu topu iekarotājs. Bet interesanti, ka plates tituldziesma, kas iznāca kā tās otrais singls, topos tika burtiski izsvilpta - vienīgā tās fiksētā pozīcija ir 150.vieta (!!!) Apvienotajā Karalistē...



9. "The Kooks" - "Mr. Maker" ("Konk", 2008)
Stāsts, kāpēc tāda kolosāla dziesma kā "Mr. Maker" nav gozējusies topu augšgalos, protams, sākas un beidzas ar teikumu, ka tā nekad nav izdota singla formā. Žēl. No otras puses tas ir labi - par vienu labu dziesmu, kas noriebusies pārāk biežas atskaņošanas dēļ, mazāk.



10. "Coldplay" - "Lost!" ("Viva la Vida or Death and All His Friends", 2008)
"Coldplay" albumu topos jau ierasta aina, ka visas ailītes, kurās norāda augstāko pozīciju dažādās valstīs, rotā cipars "1" - tā tas ir jau kopš 2005.gada plates "X&Y". 2008.gada "Viva la Vida" albuma tituldziesma ir "Coldplay" visu laiku veiksmīgākais singls, un varbūt tieši tāpēc tas aizēnoja pārējos trīs šīs plates singlus. Kad pusgadu pēc "Viva la Vida" iznāca "Lost!", dažos topos tie pat konkurēja savā starpā, jo iepriekšējais vēl no tiem nebija izkritis. Rezultātā pašu mājās Kriss Mārtins ar "Lost!" sasniedza vien 54.vietu, kas ne tuvu nebija zemākais rādītājs, ja salīdzina ar citām valstīm. Lūk kādu ļaunumu var atnest "visu odziņu likšana vienā groziņā"...



Rakstā minēto dziesmu liste:



Turpinājums sekos...


Foto raksta ievadā grupa "Coldplay" no www.kickingthehabit.nl.

2012, www.musicstories.lv






sestdiena, 2012. gada 21. aprīlis

Bruce Springsteen - "Wrecking Ball" (2012, albuma apskats)

Viens no šī gada gaidītākajiem albumiem ir klāt! Savu septiņpadsmito studijas plati "Wrecking Ball" klajā laidis neviens cits, kā leģendārais amerikāņu mūziķis Brūss Springstīns. Viņa pirmā plate "Greetings from Asbury Park, N.J." iznāca tālajā 1973.gadā - tātad uz lielākām vai mazākām skatuvēm Springstīns pavadījis jau četrdesmit gadus. Un, klausoties "Wrecking Ball" ievadošo himnisko "We Take Care Of Our Own", tā vien liekas, ka doma par pievēršanos pelnītas atpūtas baudīšanai Springstīnam nav nevienā acī, ja tā var izteikties.



Šķiet, Springstīns ir viens no atklātākajiem mūziķiem: katrs viņa albums, katra dziesma - tas ir viņa tā brīža dvēseles noskaņu spogulis. Springstīns dzied par visu, kas viņam šķiet svarīgs - nemākulīgiem politiķiem, bērnu prostitūciju, bezdarbu, terorismu, par jebko. Viņa 2009.gada plate "Working On A Dream" bija cerību pilna, jo nupat bija ievēlēts jauns ASV prezidents Baraks Obama, uz kura nestajām pozitīvajām pārmaiņām tā cerēja Amerika un arī pats Springstīns. "Kur ir darbs, kas nodarbinās manas rokas un darīs manu garu brīvu?" šādi Springstīns jau dzied "Wrecking Ball" albuma ievadošajā dziesmā. Viņš ir dusmīgs! Par to, ka politiķi nepilda solījumus, par to, ka pasaule kļūst sarežģītāka un nedrošāka. "Dusmas!" pirms albuma "Wrecking Ball" iznākšanas kādā intervijā Springstīns vienā vārdā nosauca jaunās plates vadmotīvu. Un jāsecina - mīlestība un dusmas laikam ir divi dvēseles stāvokļi, kas vispozitīvāk ietekmē jebkuru radošu dvēseli.



"Wrecking Ball" tiešām atšķiras no iepriekšējo gadu Springstīna platēm. Ja 2005.gada "Devils & Dust" bija kā bezspēcīgs izmisuma sauciens saistībā ar Irākas kara notikumiem; 2007.gada "Magic" - kā bezrūpīga pastaiga pa saulainu pludmali; 2009.gada "Working On A Dream" - kā cerību stars labākai nākotnei, tad 2012.gada "Wrecking Ball" izklausās vairāk pēc tādas kā samierināšanās, ka pasauli izmainīt vienam neizdosies. Pārmetumi, kurus dziesmās Springstīns velta gan politiskai elitei, gan ikvienam no mums, ir ietērpti ne tikai lēnās un "īdelīgās" dziesmās, - daļu šīs plates mūzikas kritiķi pielīdzina pat Springstīna slavenākajai 1984.gada platei "Born In The U.S.A.".



Jauns Springstīna albums vienmēr būs notikums. Savos 62 gados viņš ne tikai ir uzkrājis vienreizēju pieredzi, ne tikai izdzīvojis, nezaudējot "svaigākiem" mūzikas stiliem un strāvojumiem, Springstīns jau sen ir kļuvis par "Amerikas muzikālo sirdsapziņu". Labi, ka viņš nedzīvo Latvijā, tad jaunu protesta albumu varētu izdot reizi mēnesī. Taču ciemos atbraukt gan vajadzētu. Pietiek mums visādu drazu, kas šovasar piecūkos Mežaparka Lielo estrādi! Ja uz tās reiz uzstātos Brūss Springstīns, tad, manis pēc, lai pēc tam tā estrāde sabrūk putekļos - nekam citam vairs nebūtu nozīmes...



Albums ballēs saņem augstāko novērtējumu, jo šī tiešām ir Springstīna pēdējās dekādes labākā plate. Emociju gamma - no liriskām un lēnām gaudu dziesmām līdz himniskiem skaņdarbiem - padara šo plati par vienu no spilgtākajiem 2012.gada albumiem kategorijā "Roka klasika". Šai platei jābūt katra melomāna kolekcijā!





Albuma vērtējums: 10/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 3/5
The Guardian: 4/5
The Independent: 5/5
NME: 8/10
Pitchfork Media: 5,9/10
Rolling Stone: 5/5
Spin: 7/10

Iegādājies albumu legāli!

2012, www.musicstories.lv






piektdiena, 2012. gada 20. aprīlis

"Soap & Skin" - "Voyage Voyage" (video), "Narrow" (2012, pilns albums)

"Pagriez skaļāk un dziedi līdzi!" ik pa laikam (vismaz kādreiz) starp dziesmām sacīja džingls kādā visnotaļ populārā radiostacijā, un tūlīt sāka skanēt kaut kas no grupas "Autobuss Debesīs" vai dziesma ar piedziedājumu: "Vojaž, vojaž!", un tad sekoja kaut kas vēl franču valodā. Vārdu sakot, garlaicīgi. Bet šodien, pēc vairāk kā desmit gadiem, šīs vecās atmiņas atkal atausa domu apcirkņos. Un ne jau tāpēc, ka būtu atgriezies pie radiostacijas, kuru man, atbilstoši manam sirmajam vecumam, vajadzētu klausīties ikdienā. Bet gan tāpēc, ka šo pašu "vojaž, vojaž!" izdzirdēju pavisam citā versijā; un, sasodīts, man tā patika!

Vaininiece ir 22 gadus vecā Aņa Plašs, vai kā nu tur pareizāk izrunāt "Anja Plaschg", jeb uz skatuves - projekts "Soap & Skin". Viņas versija 1986.gada franču dziedātājas Klaudijas Fričas - Mentropas jeb "Desireless" pasaules topu grāvējam "Voyage Voyage" spēj aizkustināt pat tos, kam oriģināls liekas nodrillēta lētuma smakas pilns. Taču austrietes otrajā albumā "Narrow" ir arī dziesmas, piemēram, "Vater", kad brīžiem šķiet - pat duets "Sandra" dzied taisnāk! Taču tas ir maldīgs uzskats, jo beigu galā iešķībās notis tā iekļaujas kopējā dziesmas noskaņā, ka esmu drošs - tas darīts apzināti. Debijas plati "Soap & Skin" izdeva 2009.gadā, to sauca "Lovetune for Vacuum", un tās lielākie panākumi bija pašmājās Austrijā un nosacīti arī kaimiņos Vācijā.

Turpinājumā piedāvāju ieklausīties "Soap & Skin" jaunajā platē "Narrow", pirms tam veldzējoties "Voyage Voyage" jaunajā versijā.






Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no "Soap & Skin" profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

ceturtdiena, 2012. gada 19. aprīlis

"Now, Now" - "Friends With My Sister" (video), "Threads" (2012, pilns albums)

Klāt ir pavasaris. Pirmajā daudzmaz siltajā dienā, kad ļaudis devās ārpus "pilsētas akmeņiem", liela daļa no viņiem (ļaudīm), aizmirsusi par pagājušā vasarā karstumā uzbrūkošiem odu un dunduru bariem, kā mazi muļķīši lēkāja pakaļ pirmajam šajā pavasarī ieraudzītam bišu pārim vai tauriņam, pēc kura krāsojuma izteica savus nenormāli gudros spriedumus, kāda gaidāma vasara. Labi, ka mans šāgada pirmais tauriņš bija gaiši zaļš: tātad varianti divi - pirmkārt, vasarā dabūšu saēsties labi daudz zaļos salātus vai, otrkārt, būs tādas iesnas, ka, tās šņaucot, zaļš gar acīm ies... Bet ko nu par tādām prozaiskām lietām kā tauriņi un puņķi, ja pavasaris tiešām ir atnācis. Vislabāk to sajust pēc pirmā pavasara lietus - pat, ja dzīvo bruģētas ielas vidū, šim lietum ir patīkama "pēcgaršā". Tieši tāda, kādu rada amerikāņu trio "Now, Now".

Garais un ar tēmu šķietami nesaistītais ievads, protams, ir pamats tam, ka nespēju tā profesionāli analizēt nedz šīs, nedz citu grupu muzikālo sniegumu, ķidājot to dalībnieku sekmes solfedžo pielietošanā vai pareizu gammu spēlēšanā. Taču es vados no sajūtām - gluži, kā to dara nospiedošais vairākums klausītāju! Un trio "Now, Now", viņu otrā plate "Threads" manī rada tieši šī pavasara lietus asociāciju - tas nav nekas unikāls, īpaši lietainos pavasaros pat apnīkošs, taču, kad gandrīz pusgadu esam pavadījuši tumšā, lietainā, sniegotā un aukstā laikā, šis lietutiņš liekas gluži kā jaunas dzīves sākums.

"Now, Now" (plašāks nosaukums ir "Now, Now Every Children") sākums ir rodams jau tālajā 2003.gadā, kad augstskolā sastapās Keisija Deledžera un Bredlija Hola, toreiz viņām bija sešpadsmit. Koncertos abām piepalīdzēja Bredlijas māsa Britija un citi, taču "īstais trešais" dalībnieks Džess Ebots dāmām pievienojās tikai 2009.gadā jau pēc "Now, Now" debijas albuma "Cars" iznākšanas. Tātad grupas otrais albums "Threads" ir pirmais "īstā trio" albums. Un tas ir labs albums. Interesanti komponētas un aranžētas dziesmas, izmantojot ne tikai indī grupām tik ierastos instrumentus - ģitāras -, bet arī, piemēram, bandžo (dziesmā "Colony"). Dziesmās pilnvērtīgi var novērtēt Keisijas vokālu, kas varbūt arī nav nekāds operā izmantojamais, taču šajā mūzikas nišā viņa ir spēcīga. Plate "Threads" noteikti jānoklausās - pie tās, visticamāk, nesanāks nekādi danči, taču tā noskaņās ienesīs jau pieminētā pavasara lietus "pēcgaršu". Pilnīgi noteikti!

Turpinājumā dziesma "Friends With My Sister" no pirmās "Now, Now" 2007.gada singlplates "Not One, But Two". Tūlīt aiz tās visa plate "Threads".






Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no "Now, Now" profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

trešdiena, 2012. gada 18. aprīlis

"Sugar Factory" - "440 / Explosions" (audio)

Kā zināms, grieķiem šobrīd nav jautrākais moments dzīvē - visādi fakenie aizdevēji diktē fiskālos noteikumus, pensijas un algas arī, maitas, prasa samazināt. Vārdu sakot, štruntīgi ap dūšu grieķiem. Droši vien vēl štruntīgāk paliek, kad viņiem liek pamācīties no latviešiem, kas, "daudz nekurnot", savilka jostas, uz pensionāru un bērnu rēķina salāpīja budžetu, un nu Lācītis Valdis var mierīgi baudīt starptautiskas atzinības augļus. A grieķi nē, tie, redz, protestē! Iet gājienos, streiko, necienā tūristus ar grieķu salātiem... Bet arī šajā senajā valstī, neskatoties uz krīzēm  un falsificētiem valsts fiskālās statistikas datiem, dzīve turpinās. Katra mazā grieķu cilvēciņa dzīve vienkārši turpinās! Kamēr citi protestē un gaužas, daži nododas savām sirdslietām. Arī kolektīvs "Sugar Factory".

Kauns jau sacīt, bet par šiem, cik nu pēc attēliem var saprast - gan puikām, gan meitenēm (ir aizdomas, ka viņi vispār it tikai divi),- nekādu plašu ziņu nav. Un tas arī neizbrīna, jo tikai pagājušā gada nogalē šie grieķi laida klajā savu debijas singlu, kas sastāv no divām instrumentālām kompozīcijām - "440" un "Explosions". Divām brīnišķīgām kompozīcijām, sevišķi tiem, kas ģībst no eksperimentālās postroka mūzikas. Vai vismaz noreibst. Grieķu valodu diemžēl ne īpaši labi pārvaldu, tāpēc "Sugar Factory" blogā nespēju izsekot informācijai par gaidāmajām grupas aktivitātēm, bet tas, kas jau līdz mums ir nonācis, ir zelta vērts!

Turpinājumā "Sugar Factory" debijas singls un vēl piecu dziesmu tādas kā koncertversijas. Ja es būtu sieviete, man pat naktsgaldiņa atvilknē nevajadzētu glabāt vibratoru, ja vien es varētu klausīties šos grieķus!...





Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no sugarfactoryband.blogspot.com.

2012, www.musicstories.lv

otrdiena, 2012. gada 17. aprīlis

"Citizens" - "Reptile" (jaunākie singli un albumi - 16.04.2012)

Mūzikas industrijai, kurā droši vien netrūkst nedz luterāņu, nedz pareizticīgo, acīmredzot pēc Lieldienu svinībām olas vēl traucē labai vēdera izejai, tāpēc pārsvarā jau šonedēļ ir šausmas, ne jauni singli. Tomēr ir divas trīs izceļamas dziesmas. Un vispirms jau Nedēļas singla godā celtais Londonas piecnieks "Citizens". Viņu "Reptile" pa dažādu mūzikas portālu rubrikām "Dienas dziesma" vai "Mēneša skaistums" figurē jau kopš gada sākuma. Nu tam pienācis laiks uzvilkt rozā mēteli ar āpšu ādas oderi un uzrakstu uz apkakles "NEDĒĻAS SINGLS" arī šeit.

Otrs feinais jaunums ir jau zināmā "Marina And The Diamonds". Lai arī iesākumā, klausoties viņas jauno singlu "Primadonna", gribas iekliegties: "Vatafak!", tūlīt pēc pusminūtes nākas nomierināties, jo dziesma tiešām SKAN! Un, visbeidzot, "Clock Opera" ar "Man Made", kuru gan joprojām aizēno viņu iepriekšējais spēcīgais skaņdarbs "Once And For All". Un pašās beigās atvainošanās Ašeram par viņa dziesmas "Climax" ignorēšanu. Ašer, veco zēn, piedod!


NEDĒĻAS SINGLS! "Citizens" - "Reptile"



"B.o.B." - "So Good"


"Clock Opera" - "Man Made"


Newton Faulkner - "Write It On Your Skin"


"LMFAO" - "Sorry For Party Rocking"


"Marina And The Diamonds" - "Primadonna"


Conor Maynard - "Can't Say No"


"Serenades" - "Birds"


"Totally Enormous Extinct Dinosaurs" - Tapes And Money"





Šonedēļ vēl iznāks šādi albumi:
"Allo Darlin'" - "Europe"
"Anathema" - "Weather Systems"
"Battles" - "Dropp Gloss"
Bob Marley & "The Wailers" - "Marley OST"
"Cancer Bats" - "Dead Set On Living"
"Chicane" - "Thousand Power Within"
Gemma Ray - "Island Fire"
"Hal" - "The Time The Hour"
Jason Mraz - "Love Is A Four Letter Word"
Loudon Wainwright III" - "Older Than My Old Man Now"
"Municipal Waste" - "The Fatal Feast"
Peter Hammill - "Consequences"
"Pugwash" - "The Olympus Sound"
"Spiritualized" - Sweet Heart Sweet Light"
"Train" - "California 37"
"Zico Train" - "The Devil In Your Heart"

Ko nedrīkst palaist garām un kādēļ?

"Train" - "California 37"
Šiem amerikāņu zēniem pirms trim gadiem iznāca jauks, viegls, popsīgs albums "Save Me, San Francisco". Ir pilnīgi skaidrs - ja vien "Rammstein" nav sācis dziedāt duetā ar Krisu De Burgu mīlas balādes, tad arī "Train" ne pa kapeiku nav novirzījušies no vecā kursa. Pavasarim ļoti piemērota plate.


Jason Mraz - "Love Is A Four Letter Word"
Gluži kā valodas skolotājs amerikāņu dziedātājs Džeisons Mrazs norāda, ka vārdā "mīlestība" ir četri burti. Skaidrs, kā latviešu valodas skolotājs viņš būtu nekam nederīgs, bet, pasniedzot angļu valodu, viņam būtu taisnība. Pie mums tādus kā Mrazs sauc par dziesminiekiem, viņi dzied kopā ar Austru Pumpuri, piemēram. Lai tas gan nevienu neattur no Mraza jaunās plates baudīšanas - ir skaidrs, ka tā būs laba!

Foto raksta ievadā grupa "Citizens" no www.urbanartilery.de.

2012, www.musicstories.lv










pirmdiena, 2012. gada 16. aprīlis

"The Saturnettes" - "Too Many Cocktails" (video), "The Saturnettes" (2011, albuma dziesmu liste)

Kas sanāk, ja vienā kokteilī sajauc Deividu Boviju, grupas "Suede", "Jesus And The Mary Chain", "T-Rex", "The Cure" un "New Order"? Nē, tur nesanāk sievietei līdzīgs vīrietis ar Bovija degunu un Roberta Smita apaļo dibenu. Tur sanāk mūzika. Skaļa mūzika, kam raksturīgi sintezatori, bungu mašīnas un jaudīgas ģitāras. Tieši tāds kokteilis ir somu kvartets "The Saturnettes" - trīs čaļi un viena beibe, kas dzīvo Tamperes pilsētā Somijā.

Kaut kur nozudusi pat līdz Latvijai savulaik atceļojusī grupa "Scissor Sisters", bija tādi forši puikiņi un tante, kas laikam tur mainījās ar dzimumiem, kā nu kuro brīdi vajadzēja. Somi, šķiet, nav ar šādām aizraujošām tendencēm, taču viņu skanējums ir tuvs "šķēru māsu" daiļradei. "The Saturnettes" varbūt vairāk ir tāds advancēts septiņdesmito/astoņdesmito gadu mūzikas projekts. Vairāk gan septiņdesmito, jo grupas dziesmās varbūt tik ļoti nejūt to astoņdesmito gadu tīro disko piesitienu.

Pagājušā gada nogalē somi izdeva debijas plati, ko nosauca savā vārdā. Tas bija divu gadu darba rezultāts, kura galvenais nopelns ir grupas līderim Janam Vildem. Viens no grupas veiksmes stāsta pamatiem ir dziedātāja Henrika - viņas vokāls dod to skanējumu, ko neviens vīriešu kolektīvs nespētu izspiest, tas organiski iekļaujas it visā, ko un kā "The Saturnettes" spēlē. Lieliska plate, jāsaka. Ja sanāk, sekojot resursu norādēm, var albumu i noklausīties, i iegādāties. Neizlaidiet šos no acīm!






Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no "The Saturnettes" profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

svētdiena, 2012. gada 15. aprīlis

Kāpēc latviešiem nekad nebūs sava Bejonsī?

Šī raksta tapšanu iniciēja ziņa interneta portālos, ka kāds meitietis (attēlā) no "Liepājas rajona Purmsātiem" nosolās, ka būšot "latviešu Bejonsī". Šī meitene, kuras vārdu nākamo reizi droši vien varēsim izlasīt tikai interneta sadaļā, kur regulāri apgrozās Kombuļu Inese, uzstājas lokālajā humora šovā "OKartes skatuve". Nosaukt to par muzikālu pārraidi būtu grēks, bet līdz "Jautro un atjautīgo klubam" arī vēl tālu. Taču kaut kur pa vidu - jā, tur varētu būt tās vieta. Jo, tikai pateicoties dalībai šajā pasākumā, dažs no šiem censoņiem vispār pirmo un pēdējo reizi uzkāpj uz skatuves, bet mēs, ne tik talantīgie, vismaz uzzinām, ka Kašers jau gadu staigā bez apakšbiksēm, Lingita (šeit un turpmāk es atvainojos, ja kādu šo kolosālo mākslinieku nodēvēšu kļūdoties) atklāj, ka mana mīļā Oldzīte jeb Olga Rajecka ir "veca un neko nesaprot" un, visbeidzot, top skaidrs, ka dzīvoju vienā novadā ar topošo "latviešu Bejonsī". Tik tālu viss ir skaidrs - tas ir jautri, un ir labi, ka televīzija mums kā uz paplātes izliek talantus vai vienkārši cilvēkus, par kuriem varam gardu muti nosmieties. Bet, ja nopietni - Latvijai var būt sava Bejonsī?


"IECIKLĒŠANĀS UZ SAVIEM ŠLĀGERIEM"


Mēs, un to noliegt nevar, esam ārkārtīgi muzikāla tauta. Parēķināsim - pēc tautas skaitīšanas datiem mūsu ir kapeiku virs diviem miljoniem, bet cik mums ir koru, ansambļu, dažādu mūzikas grupu? Dziesmusvētki un "Latvijas Radio 2", operas svētki un viens no Austrumeiropā sakarīgākajiem mūzikas festivāliem "Positivus"! Mūsu kori ir pasaules kormūzikas elites pašā virsotnē! Mums ir Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Pēteris Vasks! Ja mēs tā skrupulozi visu saskaitītu, baidos, ka uz desmit latviešiem sanāktu pa vienam komponistam, šlāgeransamblim vai dziedātājam. Ja kādreiz mums skolā lika lepoties, ka Krišjānis Barons katram latvietim sarūpējis pa vienai dainai, tad, domājams, saskaitot dziesmas, tās sanāktu akurāt tikpat vai pat vairāk. Latvieši ir ļoti muzikāli! Tad kāpēc lai mēs nenoticētu, ka mums varētu būt sava Bejonsī?


Un te jau arī nonākam līdz problēmas (ja to vispār var saukt par problēmu?) saknei - latvieši tiešām TIC, ka mums var būt sava Bejonsī! Kas tad ir tā Bejonsī? Tā ir šobrīd 30 gadus veca amerikāņu dziedātāja, deviņdesmito gadu beigās bija vienas no slavenākajām meiteņu grupas "Destiny's Child" dalībniecēm. Pārējās divas grupas dziedātājas, šķiet, netika savai līderei līdzi, tāpēc tikai loģisks bija Bejonsī lēmums uzsākt solokarjeru, ko aizsāka viņas 2003.gada debijas albums, pēc kura, šķiet, ekstāzē ar slapjām biksiņām palika gan mazas meitenes, gan veci vīri - katrs, protams, savu iemeslu vadīts. 30 miljoni albumu kopiju, neskaitāmi Platīna, Zelta utt. diski, kā arī lomas vairākās filmās - tāds ir šā brīža Bejonsī sausais atlikums. Un, ak jā, viņa ir popmūzikas ikona, nogrūžot no troņa pat veco, labo un joprojām no skatuves aizietnespējošo Madonnu.


Un tagad atgriezīsimies Liepājas rajona Purmsātos. No "latviešu Bejonsī" fotogrāfijām uz mums skatās iesauļota, sakrāsota, bet dabīgi skaista meitene, kuras mīmika, žesti un pozas gan vairāk iederētos Purmsātu pamatskolas vecāko klašu zēnu tumšajās pagultēs noslēpto fotogrāfiju un žurnālu kaudzītē. Tagad viņa ir uz skatuves, ar viņu runā prese (vai vismaz tā daļa, kas apveltīta ar humora izjūtu), un viņa paziņo, ka pēc šova izdos albumu un ka "jā, es būšu Latvijas Bejonsa, jo latvieši ir pārāk ieciklējušies uz saviem šlāgeriem". Brīnišķīgi! Un nav pat svarīgi, kā šo meiteni sauc - šādi domā daudzi, ja ne pat visi šie talantu šovu dalībnieki. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, likteņa ironija, - daži no "OKartes skatuves" dalībniekiem, izrādās, it ērti ir iekārtojušies "Latvijas Televīzijas" raidījuma "Latvijas Šlāgeraptauja" dziesmu topā...

POPULARITĀTES VILINĀJUMS


Nekad nebeigšu brīnīties, kā, ņemot vērā to, cik nu mēs esam, kāds ir eventuālais skatītāju skaits, televīzijas var ražot vienu šādu šovu pēc otra. Un dara to, jo cilvēki tos patiešām skatās! Viesībās brīžiem pat jūtos neērti, jo nespēju pilnvērtīgi piedalīties sarunās, kas lielā mērā grozās ap šiem šoviem - kā tas to nodziedājis, kāda kam kleita utt. Un te atkal jāsaka - kling klang, esam klāt! - nākamais iemesls, kāpēc šie jaunuļi dodas uz publisko izsmiešanu, domājams, vislielākā mērā ir šī viegli iegūstamā popularitāte. Nu beidziet, mūsu mazajā valstī tu vari skaļi nopurkšķināties autoostā un jau nākamajā dienā būt "Youtube" zvaigzne ne tikai Latvijā! Šis komplekts - viegla (arī lēta, bez īpašiem talantiem un prasmēm iegūstamā) popularitāte, jaunības maksimālisms un nespēja objektīvi novērtēt savas spējas un vispār reālo varbūtību kļūt par "latviešu Bejonsī" - arī pārtop par jautrību uzdzenošiem ziņu virsrakstiem interneta portālos.


Tiktāl par dalībniekiem - ir skaidrs, ka viņi visā šajā ir tikai kauliņi, ar kuriem spēlējas "lielie onkuļi un tantes", šajā gadījumā - ierakstu kompāniju un televīziju vadības. Piespiedu kārtā (goda vārds!) noskatījos vienu no "OKartes skatuves" koncertiem, kur žūrijā sēdēja, šķiet, Guntars Račs, Jānis Šipkēvics juniors un Ufo. Tajā reizē dalībniekiem bija jādzied savas sacerētās dziesmas (iespējams, tā viņiem jādara katru nedēļu, tiešām nezinu), un viņi demonstrēja žūrijai savus sasniegumus. Par Ufo nekādu ilūziju - ja dziesma ir garāka par divām  minūtēm, un tā nav "tā tipa, ko var nopirkt RIMI nocenoto CD plauktiņā par Ls 0,95", viņam nāk miegs un "dziesma ir garlaicīga". Saprotams, šovs ir vajadzīgs, un Ufo ir šovs. Tiesa, šajā reizē, garlaicīgs šovs. Šipkēvics bija visobjektīvākais - pat, ja dziesma viņam nepatika, bet tā bija "normālā līmenī un interesanta", viņš tai veltīja atzinīgus vārdus. Savukārt Rača skatienā televīzijas kameru tuvplānā kā Donaldam Dakam varēja saskatīt dolāru (mūsu gadījumā - latu) zīmītes. Visas dziesmas, kurās tiešām bija saklausāma kāda netradicionāla jaunrade vai atšķirības no vidējā statistiskā, viņam bija sliktas un nejēdzīgas, jo "tādas nevarēs pārdot, tās neviens nepirks!" Un vienīgās, ko viņš novērtēja kā labas esam, bija izteikti šlāgeri un šķebinošas balādes, ar kādām jau ir pilns mūzikas tirgus Latvijā. 


LATVIEŠU MŪZIKAS EKSPORTA POTENCIĀLS


Šis viens koncerts, ko noskatījos, man dod neapgāžamu atbildi jautājumam: "Kāpēc latviešiem nekad nebūs sava Bejonsī?" Ne tāpēc, ka esam maza tautiņa - lai paskatāmies, ko pasaules popmūzikai devusi kaut vai Īslande! Pat ne tāpēc, ka mums trūktu kandidātu - lai arī pats neesmu fans, uzskatu, ka Linda Leen ir daudz reālāka kandidatūra uz "latviešu Bejonsī"! Iemesls ir šo ierakstu kompāniju un menedžmentu neprofesionalitāte, neieinteresētība (vai nespēja) investēt nākotnē, kā arī, domājams, viņu pašu subjektīvais viedoklis, ka "nez kas jau tur no viņiem nav"! Arī koncentrēšanās uz šādiem, būsim jau nu godīgi, īslaicīgiem popularitātes zibšņiem kā mūzikas šovu dalībnieki. 


Mums, latviešiem, ir savi veiksmes stāsti populārajā mūzikā. "Prāta Vētra", protams, ir spožākais no tiem. Taču ar to arī viss beidzās! Labi, vēl mūsu "Skyforger" savā nišā ir grandi pasaules līmenī. Un tad ir klusums. Mūsu "Instrumenti" aizbrauc uz kādu mūzikas gadatirgu, "saceļ emociju vētru" un... ar to arī atkal viss beidzās. Bez nosauktajiem mums vēl ir laba līmeņa potenciālie "eksporta produkti" - "The Sound Poets", Goran Gora... Jā, laikam vairāk gan nekas nenāk prātā. Bet ar to jau arī pietiktu. Vien tā problēma ir tāda, ka šādu grupu mūzikas tirgos, kuros mēs vēlētos iekļūt, ir simtiem! Nē, tūkstošiem! 


Katru dienu man uz e-pastu nāk desmitiem dziesmu, ko jaunās grupas no visas pasaules izsūta interesentiem cerībā, ka starp tiem būs kāds ietekmīgs mūzikas tirgus spēlētājs. Starp šiem paraugiem ir tiešām labas un pat ļoti labas grupas un mākslinieki! Bet, kad paskaties, ka talantīgs dziedātājs no, teiksim, Serbijas, ir izdevis jau sešas plates, bet netiek, nu netiek sadzirdēts ārpus dzimtajām ārēm, ar "cilvēka no otrās puses" acīm redzi, ka šim serbam gluži vienkārši nav profesionāla menedžmenta, nav menedžmenta vispār. Viņš cenšas ielauzties tirgū, kas ir pārpildīts, bet nespēj apsteigt konkurentus, nespēj pietiekami izgaismot savu nenoliedzamo talantu. Kaut gan no otras puses - ja līdz manīm šī dziesma ir atnākusi, visticamāk, kāds ir veicis noteiktas "reklamēšanās" darbības. Tajā pašā laikā latviešu grupu un mākslinieku dziesmu paraugi to vidū nav bijuši nekad. Ko nevar teikt par igauņiem...


Pasaulē aizvien izplatītāka kļūst mūziķu prakse atteikties no lielajām ierakstu kompānijām, albumus izdodot pašiem vai uzticot to kādam nelielam "leiblam". To, šķiet, piekopj arī mūsu "perspektīvākie mūzikas eksporta produkti", un tieši šis apstāklis liek būt absolūti skeptiskam dot cerības "izsisties pasaules skatuvēs" kādam no šo šovu dalībniekiem. Račam viņi būs vajadzīgi tikai tik ilgi, kamēr to pāris dziesmas kaut cik labi pirks, pēc tam katrs varēs atgriezties savos Purmsātos ar izsapņotiem sapņiem, un šeit "Purmsāti" nav domāti tikai kā ģeogrāfiska vieta, bet arī kā atāls nostūris katra šī jaunā talanta pašcieņā. "Latviešu Bejonsī", kam tagad varētu būt ap 20, pēc desmit gadiem, cik tagad ir "oriģinālajai Bejonsī", visticamāk, strādās lielveikalā par kasieri vai vēlu vakaros sūks tam pašam Račam darba kabineta mīksto paklāju un, slaukot putekļus no pie sienām pakārtām Olgas Rajeckas un Renāra Kaupera bildēm, grūtsirdīgi pārdzīvos savu sapņu virsotņu nesasniegšanu, pat nepietuvošanos tām. Pat, ja arī talanta ir bijis gana, "mēs ar saviem šlāgeriem" būsim izrādījušies tikpat spēcīgi kā zemes pievilkšanās spēks, neļaujot "zvaigznei" pacelties augstāk par zemi kaut pāris centimetrus. 


KĀDAI JĀBŪT "LATVIEŠU BEJONSĪ"?


Pirmkārt, tai vai tam (tad gan tas kļūtu par "latviešu Bīberu") būtu jādzied perfektā angļu valodā, tieši tikpat perfekti būtu šī valoda jāpārvalda, lai nesanāktu otra Aišas, pardon, Aijas Andrejevas "Eirovīzijas" intervija. Otrkārt, arī fasādei jeb izskatam būtu jābūt atbilstošam. Un ar vārdu "atbilstošs" es domāju "pievilcīgam". Mūsu laikos, kad jaunus māksliniekus visbiežāk atklāj, nevis klausoties "skaņu" pa radio, bet gan kopā ar bildi "Youtube" portālā, šim nosacījumam var būt izšķiroša nozīme. It kā jau ir manīti arī pietiekami veiksmīgi "dziedošie krokodili", taču, par cik lielākajai cilvēces daļai, tai skaitā man, ar savu cūkuģīmi jāsadzīvo, ik reizi paskatoties spogulī, pievilcīga āriene noteikti būtu uzrunājošāka. Un, treškārt, jāsadraudzējas ar kādu producentu, kurš spētu nodrošināt gan kvalitatīvu skanējumu, gan iespējas parādīties vajadzīgajās vietās vajadzīgajā laikā, gan piesaistīt labākos skaņu inženierus, komponistus, vārdu sakot, kurš kārtotu visu to "ceļā līdz zvaigznēm" virtuvi. 


Būsim godīgi, tas, kas te izklāstīts, sen jau visiem tāpat ir zināms. Un nē, neesmu latviešu parastās skaudības pārņemts. Tieši otrādi - es labprāt saviem draugiem citās valstīs, kas man sūta dziesmas no pašmājām, nosūtītu kaut vai to pašu "latviešu Bejonsī". Bet - šobrīd diemžēl nekā. Ar skumju pārņemtām šausmām drīzāk ticamāka ir iespējamība, ka kāds no Jaunā kontinenta paziņos, ka ir "amerikāņu Kombuļu Inese". Un varbūt tad, kad tā notiks, mēs beidzot sapratīsim, kur ir mūsu vieta, ja reiz savu sapņu un ambīciju  labā neesam gatavi darīt neko vairāk ne katrs personīgi, ne kā valsts kopumā. Un, būdams pārliecināts, ka līdz šai vietai šo rakstu tāpat neviens neizlasīs, pateikšu, ka pagājušā mēneša latviešu "Playboy" numurā redzamajai pliknei Lingitai ir vareni rausīši...




Foto raksta ievadā Sabīne Prenclava ("latviešu Bejonsī") no www.puaro.lv


2012, www.musicstories.lv