Rāda ziņas ar etiķeti Jackson Browne. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Jackson Browne. Rādīt visas ziņas

trešdiena, 2014. gada 29. oktobris

Jackson Browne - "Standing In The Breach" (2014)

Leģenda vēsta, ka Džeksons Brauns (66), nupat pabeidzis vidusskolu, ar kaseti, kurā mājas apstākļos bija ierakstījis vairākas savas dziesmas, devās uz ierakstu kompāniju "Elektra Records", lai noslēgtu līgumu par albuma izdošanu. Viņam nesanāca, jo kompānijas pārstāvis norādījis, ka Brauns "dzied ne visai labi". "Es iznīcināju vairākas [šīs kasetes] kopijas," sarunā ar žurnālu "Rolling Stone" apgalvo Brauns. Bet ne visas. Folkmūziķis Toms Rašs, bijušais "The Velvet Underground" solists Niko (Nico) un vēl daži kolektīvi novērtēja Brauna komponista talantu, un vairākas no kasetē ierakstītajām dziesmām pārveidoja savās versijās. Tādā kārtā Brauns kā komponists kļuva pazīstams vēl pirms paša debijas albuma "Jackson Browne" (1972) iznākšanas. Taču pirmais lielais Brauna panākums bija dziesma "Take It Easy", ko viņš 1972.gadā sarakstīja tā kā sev, bet viņa draugs Glens Frejs to vēlējās izmantot savas grupas "The Eagles" repertuārā. Vārdu sakot, Brauns ir viens no tiem komponistiem, kam savas mantas (lasi, dziesmas) arī citiem izdāļāt nu nemaz nav žēl.

"Standing In The Breach" ir jaunākais Brauna solo albums. "Lielisks, iedvesmojošs, brīvības garu nesošs," šie ir daži no vārdiem, ar kādiem mūzikas prese slavina plati. Bet tie ir tikai vārdi. Patiesība ir mūzikā. Un lai to atrastu, vismaz, kas attiecas uz Brauna mūziku, pirms "Strand In The Breach" ieteicams noklausīties kādu no viņa septiņdesmito gadu albumiem, kaut vai labāko dziesmu izlasi. Patiesība, kas vienā brīdī izsprāgs kā pirdiens rāmai govij pirmdienas rītā, vēstīs skaidri un gaiši: savu ģēniju nenoslēpsi! Sevišķi, ja esi izdevis četrpadsmit plates, gandrīz katra no kurām liek klausītāja garam un dvēselei, ja ne uzsprāgt, tad labsajūtā burbuļot pilnīgi noteikti.


2014, www.musicstories.lv

ceturtdiena, 2013. gada 22. augusts

Losandželosas fenomens: pasaules ietekmīgāko mūziķu kalve

Eņģeļu pilsētā Losandželosā, protams, ir Holivuda. Kurš gan nezin, kas ir Holivuda? Ja nebūtu Holivudas, pasaule droši vien neiepazītu popkornu! Nu jā, ja skatās no šāda, tā teikt, rakursa, varbūt nemaz tik slikti bez tās Holivudas arī nebūtu... Bet viņa ir un tur nu neko vairs. Apliecinot pasaules kino centra statusu, Losandželosa var lepoties ar tādiem iedzimtajiem kā Leonardo Di Kaprio, Andželīna Džolija, Dastins Hofmans un Merilina Monro. Un tomēr, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Losandželosa mazliet, savā ziņā, pagrima netikumā. Pat ne netikumā - vienkārši tajā pārāk skaidri bija vērojami, atkal izsakoties nekorekti (par cilvēkiem tomēr runa!), pārticīgas dzīves negatīvie blakusprodukti - noziedzības pieaugums, rasisms, visas tās lietas, ko pierasts redzēt amerikāņu gangsterfilmās. Un kā nu ne - pēc "Vikipēdijas" datiem 1923.gadā Losandželosā ieguva ceturto daļu (!!!) no visas pasaules naftas, un tas, protams, audzēja turību. Nav šaubu, ka tieši melnais zelts bija iemesls straujajam Losandželosas iedzīvotāju skaita pieaugumam - desmit gadu laikā, no 1920. līdz 1930.gadam, Eņģeļu pilsētas populācija dubultojās (no nepilniem 600 tūkstošiem līdz 1,2 miljoniem). Pilsēta kļuva industriāla, multinacionāla, to apdzīvoja dažādu šķiru un kultūru cilvēki.

Un tad, vai nu naftas garaiņi, vai "skābīte", ar ko našķojās tā laika "zelta jaunatne", bet kaut kas Losandželosai radīja auru, kas pievilka tieši mūziķus. "The Eagles", Džonija Mičela, "The Byrds", "Crosby, Stills, Nash & Young", Džeimss Teilors, "The Hollies", Džeksons Brauns - viņi visi sešdesmitajos devās tieši tur, uz Kalifornijas štata pilsētu Losandželosu. 2007.gadā dokumentālo filmu režisors Kriss Vilsons (viņa kontā ir arī tādas dokumentālās lentes kā "I Killed John Lennon" un "The Genius of Design" filmu sērija) nodeva skatītāju vērtēšanai filmu "Hotel California: LA from The Byrds to The Eagles", kas pusotras stundas garumā ne tikai stāsta par šo Losandželosas fenomenu, bet arī ļauj faniem intervijās skatīt savus sendienu (un ne tikai) elkus kā Deividu Krosbiju no "Crosby, Stills, Nash & Young" un Deividu Gefenu - ierakstu kompāniju turētāju ("Asylum Records", "Geffen Records" u.c.), kam "tajos laikos" bija milzīga loma mūzikas industrijā.

Pēc pusotras stundas, filmu noskatoties, daži jautājumi top skaidrāki (piemēram, kāpēc Eiropas mūziķu panākumi ASV ir uzskatāmi vājāki kā amerikāņu veiksmes Vecajā kontinentā), bet dažos pārliecība nostiprinās spēcīgāk kā jebkad agrāk (piemēram, ka modernās rokmūzikas ziedu laiki bija pagājušā gadsimta sešdesmito septiņdesmito gadu mija). Var piekrist filmas stāstam, var to noraidīt kā pārāk subjektīvu, bet viens ir skaidrs - filmā izmantotā mūzika ir šī "zelta laikmeta" esence! To nebija iespējams neapkopot vienā listē:


Un šeit arī pati filma:

Foto raksta ievadā "Crosby, Stills, Nash & Young" no commons.wikimedia.org.

2013, www.musicstories.lv