Reiz dzīvoja Vecs vīrs. Viņš bija ļoti dzīvesgudrs vīrs. Viņš daudz lasīja, stādīja krustvārdu mīklas un piedalījās liriskās prozas lasījumu vakaros vietējā kultūras namā. Tur viņš parasti arī lasīja savas sastādītās krustvādu mīklas. Reiz pat bija atnācis viens klausītājs. Tā bija kurlā sākumskolas dziedāšanas skolotāja, kura kļūdas pēc bija tajā laikā atnākusi pieteikties uz rajona "Popielas" atlases kārtu.
Vecais vīrs bija arī liels ceļotājs. Viņš bija apceļojis vai visu pasauli. Tālākais viņa ceļojuma punkts ir Klaipēdas jūras muzejs. Tur viņš iepazinās arī ar roni vārdā Aļģirdas, kam pie muzeja ieejas vīrs bija nopircis svaigas reņģītes iebarošanai, un savu nākamo sievu, kuru vēlāk viņam būtu vajadzējis apprecēt. Tiesa, kā jau Vecam vīram pienākas, viņš arī šajā lietā saputrojās un izdarīja visu otrādi.
Reiz kādā aukstā ziemas rītā Vecais vīrs izdomāja doties pastaigā uz vietējo tirgus laukumu. Pēdējo reizi viņš tur bija pabijis pirms pāris gadiem, kad čigānu tautības cilvēkiem no blakus ciemata kā runājošu papagaili bija pārdevis opi. "Kopš tā laika daudz kabatlakatiņu piešņaukti", nodomāja Vecais vīrs un devās ceļā.
Trīs dienas un naktis, spītējot salam, ledusaukstajam putenim un uz kreiso pusi uzvilktajām apakšbiksēm, kas rīvēja miesu krūšu kurvja rajonā, Vecais vīrs gāja uz tirgus laukumu, kas atradās turpat aiz ciema kultūras nama.
Nonācis galā, Vecais vīrs apstulba - viņš bija gaidījis lielus cilvēku pūļus, kuri pērk un pārdod visu, kas kustās, nekustās un ko bez sāpēm var no sevis atdalīt. Bet tur nebija nevienas dzīvas dvēseles!
Vecais vīrs šašļuka. Vai tiešām opja kompass, ar kuru tas vienmēr gāja uz aku pēc ūdens, bet mājās atgriezās parasti pēc gada, jo bija apmaldījies, būtu sabojājies? Vai arī ciemā, uz kuru kā kara lidmašīnas pilots opis netīšām bija uzmetis visas lidaparātā esošās raķetes un bombas, vairs nebija ļaužu, kas gribētu andelēties? Nu beidziet, kopš tā incidenta jau pagājuši trīs mēneši, un opis par kara lidmašīnas aizdzīšanu jau izcieš nosacītu sodu ar mēteļa konfiskāciju!
Kaut kas bija noticis, bet Vecais vīrs nezināja, kas?
Te pēkšņi Vecais vīrs caur mulsuma aizplīvurotām acīm sev priekšā ieraudzīja ēzelīti. Sākumā vīrs domāja, ka Labā feja viņam atsūtījusi bērniņu ēzelīša izskatā. Pēc daudziem gadiem gan tiesu medicīnas ekspertīze konstatēs, ka ēzelītis ir pati Labā feja, kura vienkārši bija aizmirsusi buramvārdus, lai no ēzelīša pārvērstos atpakaļ par feju.
Vecais vīrs pieliecās pie ēzelīša un noskūpstīja to uz lupām. Tās garšoja pēc salmiem un no utīm izlaizītiem āžu cirkšņiem. Vecajam vīram.
Tā viņi abi sēdēja viens otram pretīm. Skatījās viens uz otru mīlestības pilnām acīm, kurās no aizkustinājuma laiku pa laikam viesās asaras.
Līdz ēzelītim apnika un viņš aizgāja mājās.
