"Tame Impala" - "Currents" (2015)

Austrāļu kolektīvs "Tame Impala" - tas ir Kevins Pārkers (29). Ierakstu studijā, līdzīgi kā Beks vai Prinss, viņš viens pats ieraksta visus instrumentus - bungas, ģitāras, taustiņus. Viss ir Pārkera kontrolē, tāpēc droši var teikt, ka "Tame Impala" ir viņa "ģīmis un līdzība". "Viņš ir guļamistabas ģēnijs," žurnālam "Billboard" Pārkeru raksturo Marks Ronsons, pie kura albuma "Uptown Special" Pārkers ņēmis dalību kā ģitārists un bundzinieks. Un Ronsona sacītajā ir daudz patiesības.

Ietekmējoties no Maikla Džeksona, Pārkers dziesmas sāka sacerēt jau septiņu gadu vecumā, dzīvodams Austrālijas rietumkrasta pilsētā Pērtā. Vienpadsmit gadu vecumā viņš ieguva savu pirmo bungu komplektu, un sāka ierakstīties ģimenes divkasešu magnetofonā. "Konceptuāli kopš tā laika nekas nav mainījies," atzīst pats Pārkers. Par 2012.gadā izdotās plates "Lonerism" nopelnīto naudu (albums, pēc "Nielsen Music" datiem, ASV vien tika pārdots 208 tūkstošos eksemplāru) Pārkers nopirka diezgan bēdīga paskata mājiņu vien simt metru no okeāns. Kad līst lietus, uz grīdas zem kritiskajām jumta vietām tiek salikti spaiņi. Un tieši šādā vidē top "Tame Impala" mūzika.

Nupat iznākušais albums "Currents" ir "Tame Impala" trešais, un, kā atzīst kaut vai tas pats "Billboard", labākais. Grupas skaņas un noskaņas ir mazliet mainījušās. "Mūzika, ko es radu, ir manas dzīves skaņu celiņš," tā Pārkers, atzīstot, ka, piemēram, agrākais "saulaini estētiskais" "Tame Impala" skanējums atspoguļoja viņa tīņa dzīvi Pērtā. "Mēs [toreiz] dzērām, smēķējām zāli un gājām uz plaudmali." Albuma "Currents" skanējums ir "nopulētāks", popsīgāks, pat dejošanai piemērots, pazudisi daļa no iepriekšējo albumu psihedēliskā noskaņojuma. 

"Šajā reizē es izaicināju pats sevi," sarunā ar "Billboard" turpina Pārkers. "Es neaizēnoju melodiju. Mans iepriekšējais Es šo varētu uzskatīt par par daudz modernu, par daudz komerciālu, par daudz "top četrdesmīgu"." Laiki un Pārkers mainās. Tātad mainās arī "Tame Impala". "Es patiešām nezinu nevienu viņam līdzīgu," raksturojot Pārkeru un viņa darba stilu, saka Ronsons. "Es pazīstu daudzus multiinstrumentālistus, bet reti ir tie gadījumi, kad tas nāk apvienojumā ar viņa gaumi un dziesmu komponēšanas talantu. Ir tāda sajūta, ka šis ir "Tame Impala"laiks."   

2015, www.musicstories.lv

Pēkšņi miris viens no "Grooveshark" dibinātājiem

20.jūlijā, savās mājās Geinsvilā (ASV) 28.gadu vecumā miris viens no mūzikas straumēšanas servisa "Grooveshark" dibinātājiem Džošs Grīnbergs (Josh Greenberg), vēsta ārvalstu mediji. Vietējā policija, veicot pirmreizējo Grīnberga ķermeņa apskati, konstatēja, ka nav nedz vardarbīgas nāves, nedz pašnāvības pazīmes. Tāpat ir izslēgta toksiska saindēšanās vai kādu vielu pārdozēšana. "Izskatījās tā, it kā viņš būtu aizmidzis," vietējam laikrakstam "Gainesville Sun" atzinusi Grīnberga māte. 

"Grooveshark" tika dibināts aptuvebi desmit gadu atpakaļ un bija viens no pirmajiem mūzikas straumēšanas servisiem. 35 miljoni lietotāju varēja klausīties savu iemīļoto mūziku vai nu par velti kopā ar reklāmām, vai maksājot abonēšanas maksu, reklāmas apejot. Tiesa, "Grooveshark" jau no pašas sākotnes ne īpaši pievērsa uzmanību savas darbības juridiskajai pusei, kā dēļ pret kompāniju tiesvedības uzsākušas daudzas mūziķu intereses aizstāvošas organizācijas un personas, pieprasot daudzmiljonu kompensācijas. 

Mūzikas straumēšanas serviss "Grooveshark" savu darbību izbeidza šā gada aprīlī.

Foto raksta ievadā no hollywoodtake.com.

2015, www.musicstories.lv

Torres - "Sprinter" (2015)

Nešvila ir ASV Tenesijas štata galvaspilsēta. Iespējams, šobrīd ietekmīgākā mūzikas pilsēta pasaulē, jo tiek uzskatīta par mūsdienu kantrī mūzikas izcelsmes vietu. Ne velti daudzi jaunie mūziķi dodas tieši uz Nešvilu, lai baudītu tās radošo atmosfēru un izmantotu varbūt nejaušu gadījumu, piepildot savu kvēlo sapni - kļūt par nākamo Dolliju Pārtoni vai, ak tu kungs, Teilori Sviftu. 2012.gadā TV kompānija "ABC" pat sāka demonstrēt seriālu "Nashville", kurš atspoguļo Nešvilas kantrī mūzikas ikdienu, aizkulises, triumfa un neveiksmju stāstus. Seriāls turpinās joprojām, vismaz līdz 2016.gadam ieskaitot. Tāpat arī mūzikas žurnāls "Billboard" nupat pirmo reizi savu reitingu klāstam pievienojis Nešvilas piecdesmit spēcīgāko spēlētāju sarakstu (Nashville Top 50 Power Players (Billboard, 01.08.2015)). 

Tomēr Nešvilā ne visi staigā džinsos, kovboja cepurēs un līkām kājām, kādām staigā tie, kas daudz jāj uz zirgiem. Nešvilā dzīvo un sevi radoši izpauž arī muzikāli citādi orientēti ļaudis. Viena no tādām ir Makenzija Skota (24), kas zem skatuves vārda "Torres" pavasarī izdeva savu trešo plati "Sprinter". Atšķitībā no lielā vairuma kantrī mūziķu, Skota rūtainā kreklā, kas sasiets uz vēdera, nedzied par piedzīvojumiem bāros piektdienas vakaros. "[Albuma] "Sprinter" noskaņa ir starp depresiju un dusmām," raksta smalkais portāls "Pitchfork", piebilstot, ka plate savā skanējumā ir visai tuva agrīnajiem PJ Harvey darbiem. 

Albumā ir pārdomu pilnas norādes, kas balstītas gan dzīvē, gan, piemēram, reliģijā. "Sprinter" vienu no spēcīgākajām dziesmām "A Proper Polish Welcome" Toresa sarakstījusi, iedvesmojoties no Bībeles stāsta par Noasa šķirstu. "Es domāju, kā tas varētu būt - atrasties jūras vidū ar cilvēkiem no visas pasaules, kad visi ir vienlīdzīgi," dziesmas tapšanu māksliniece izskaidro laikrakstam "The Guardian". "Kad tu esi okeānā, tu patiesībā vairs neesi amerikānis." Savukārt plates garākā dziesma "The Exchange" (7:48) ir par Toresas attiecībām ar sevi, savu izcelsmi. Viņa ir adoptēta, un visi dokumenti par Toresas īstajiem vecākiem tika iznīcināti plūdu laikā. Tā kā atrast īstās saknes, šķiet, viņai vairs nav nekādu cerību. Taču tas Toresai nesa zināmu mieru - viņa pieņēma, ka notika tā kā bija jānotiek, un jāiet tālāk. "The Exchange" ir albuma "Sprinter" vissmagāk tapusī dziesma, turpat "The Guardian" atzīst Toresa.

Un tomēr, neskatoties uz pesimismu un bēdīgo noskaņu (bet varbūt tieši, pateicoties tam), albums "Sprinter" izklausās kā dzīva radība, kas lokās, dīdās, spārdās, dažreiz palaiž kādas gāzītes - katrā ziņā ne mirkli neliek mierā. Un, ja, platei griežoties, šī nemiera sajūta saglabājas, tā ir skaidra zīme, ka šis albums ir uz palikšanu galvās un sirdīs. Un šī Toresas plate patiešām arī dīdās. Un reizēm palaiž gāzītes.

2015, www.musicstories.lv

Neapmierinošas skaņas kvalitātes dēļ Jangs pārtrauc straumēt savu mūziku

"Man straumēšana ir beigusies. Ceru, ar maniem faniem viss būs kārtībā. Tas nav naudas dēļ, lai gan mana [autoratlīdzības] daļa (tāpat kā visiem pārējiem māksliniekiem) sliktas vienošanās dēļ tika krasi samazināta bez manas ziņas. Tas ir skaņas kvalitātes dēļ," 15.jūlijā savā "Facebook" profilā paziņoja kanādiešu mūziķis Nīls Jangs. "Man nav vajadzīga manas mūzikas kvalitātes devalvēšana līdz zemākajam līmenim apraides vēsturē vai jebkurā citā izplatīšanas formā." Jangs ir kārtējais mākslinieks, kurš paziņo par sava kataloga izņemšanu no straumēšanas. Kādu brīdi atpakaļ ar aizbildinājumu, ka straumēšana ir teju nelabā iemiesojums, piekļuvi visam savam radošajam mantojumam liedza arī Prinss. Tomēr Jangs ir pirmais, kurš kā iemeslu min it kā slikto skaņas kvalitāti (sūdzējušies gan ir vēl vairāki, tai skaitā Roberts Plānts par "Led Zeppelin" ierakstiem).

ATŠĶIRĪBU JŪT NE KATRS

Lielākie mūzikas straumēšanas servisi mūziku piedāvā klausīties 320 kilobaitos sekundē (kbps), kas ir mazliet zem kompaktdisku skaņas kvalitātes. Izņēmumi ir nupat atklātais "Apple Music", kas piedāvā nedaudz zemākas kvalitātes skaņu (256 kbps), kā arī "Xbox Music" ar 192 kbps. Un tikai viens straumētājs - "Tidal" - līdzās 320 kbps skanējumam par papildus samaksu mūziku piedāvā klausīties arī 1411 kbps skaņas kvalitātē. Viedokļi, protams, ir dažādi. Taču viens no tiem atkārtojas - bez speciāli trenētas auss, spējas saklausīt mūziku dziļākos slāņos vienkāršs klausītājs skaņas kvalitātes atšķirību var pat nepamanīt. 

Taču Jangs, kā reizi, nav vienkāršs klausītājs - iespējams, viņš pat var nenoslaktēt mušu, kura viņam apkārt dīc, toni paņēmusi pareizā minorā. Un Jangs jau vairākus gadus ir iesaistīts projektā ar nosaukumu "PonoMusic". Šis projekts, kurā zināmu lomu spēlē arī Janga draugs un radošais dubultnieks Džeks Vaits, paredz mūziku klausīties ekstra augstā kvalitātē - 9216 kbps. Lai šādas kvalitātes mūziku varētu klausīties, jāiegādājas "Pono" atskaņotājs, kurš maksā $399, savukārt attiecīgas kvalitātes albumus turpat var iegādāties par $9,99 - $24,99. 

IESPĒJAMS, ATGRIEZĪSIES

Nīls Jangs, protams, izdzīvos arī bez sava kataloga straumēšanas, par to šaubu nav. Un, protams, viņam ir visas tiesības rīkoties ar savu īpašumu pēc sava prāta un iegribām. Un tomēr - apzinoties, ka draudīgs vairākums klausītāju šīs skaņas kvalitātes atšķirības nemaz neatšķir vai arī tām nepievēŗš tik lielu uzmanību, vai tas nav kaut kādā mērā bezatbildīgi pret tiem klausītāju miljoniem, kam Janga mūzika ir himnu vietā? Vai, kļūstot pieejamam tikai mūzikas "fainšmekeriem", tukšo vietu neaizņems dažādas skaņu drazas? Klausītāju viedokļi zem šī Janga paziņojuma arī nebūt nav atbalstoši un mākslinieka cēlos mērķus saprotoši. 

"Visu savu mūziku, visu savu mūža darbu es gribu saglabāt tādu, kādu es to gribu," jau nākamajā paziņojumā pēc trauksmes sacelšanas feisbukā paziņoja Jangs. "Tas jau ir sācies - mana mūzika tiek izņemta no visiem straumēšanas servisiem. Tā [skaņas kvalitāte] nav pietiekami laba, lai to pārdotu vai izīrētu." Tomēr, iespējams, kaut kad nākotnē Jangs savu viedokli varētu mainīt. Vismaz viņš pats tā apgalvo: "Kad kvalitāte atgriezīsies, es nākšu ar citiem ieskatiem. Nekad nesaki nekad!"

P.S. 22.jūlija vakarā "Spotify" vēl ir pieejams viss Janga katalogs!

Foto raksta ievadā no www.theguardian.com.

2015, www.musicstories.lv

Drukātā mūzikas prese dzīvos!

Dramatisku tirāžas samazināšanos gada laikā piedzīvojis britu nedēļas mūzikas žurnāls "New Musical Express" (NME), pirms gada vēstīja portāls "TVNET". Kritums par 28,5% bija šīs tematikas žurnālu antirekords, bet aizvien lielāku drukātās tirāžas kritumu piedzīvoja arī citi nišas izdevumi - "Q Magazine" par 21,8%, savukārt "Uncut" un "Mojo" attiecīgi par 12% un 10,9%. Līdzīgas tendences vērojamas arī citviet pasaulē. Žurnāls "Billboard", atsaucoties uz "The New Single Copy" publiskoto pētījumu, raksta, ka ASV desmit gadu laikā, no 2004. līdz 2014.gadam, drukāto mediju tirdzniecības apjomi sarukuši par 56%. Viss top digitalizēts. Tagad tur ir lasītājs, un tur aizceļo arī reklāmdevēju nauda.

DALĪS BEZ MAKSAS

Tādi izdevui kā "Rolling Stone" vai jau pieminētais "Billboard" ar jaunajiem apstākļiem sadzīvo samērā labi. Gan spējot pelnīt, esot virtuālajā vidē, gan gūt ieņēmumus ar dažādiem blakus produktiem - "Rolling Stone" gadījumā tie ir dažādi tematiskie pielikumi par slaveniem mākliniekiem vai citām tēmām, "Billboard" gadījumā tās ir dažādas tematiskās konferences un, protams, "Billboard" Mūzikas gada balvas ceremonija, kas šogad pulcēja rekordlielu skatītāju pulciņu pie TV ekrāniem - pēc paša žurnāla datiem tie bijuši 11,1 miljons. Ar šādām papildus darbībām žurnāli izdzīvo un pat samērā labi pelna. Taču norakstīt drukāto formātu ir gana pāragri. Lūk, daži uzskatāmi piemēri.

6.jūlijā NME paziņoja, ka no šā gada septembra šis žurnāls drukātā versijā vairs netiks tirgots. Tieši tā - netiks tirgots, bet drukāts tiks. To vairāk kā 300 000 eksemplāros turpmāk katru nedēļu vilcienu, metro stacijās un citviet dalīs bez maksas. "Time Inc.", kas ir NME īpašnieks, uzskata, ka šādi žurnāls spēs piesaistīt vairāk reklāmas devējus, līdz ar to tas kļūs rentablāks, ziņo "Billboard". "Reklāmdevējiem ir milzīga vēlme sasniegt cilvēkus, izmantojot žurnālu," atzīst NME redaktors Maiks Viljams. "Kļūšana par bezmaksas [izdevumu] dod mums lielu svaru."

IZDOD KOLEKCIONĀRIEM

No drukas versijas atteikties negrasās arī alternatīvās mūzikas žurnāls "Alternative Press", kurš reizi mēnesī iznāk jau kopš 1985.gada. "Mēs nekad tā īsti arī nepieaugam," žurnāla izdevējs un dibinātājs Maiks Šejs atklāj sava izdevuma auditorijas specifiku. "Katru gadu mēs zaudējam daļu no vecākās klases un iegūstam [to vietā] atkal jaunus [lasītājus]," Šejs analizē savu auditoriju, kas ir vecāki tīņi un divdesmitgadnieki. "Alternative Press" pelna arī no suvenīru tirdzniecības, un jau otro gadu tas rīko arī savu mūzikas balvas pasniegšanas ceremoniju. Šogad tā notiks 22.jūlijā Klīvlendā (ASV), un tajā uzstāsies tādas grupas kā "Weezer" un "New Found Glory". Ieejas biļešu cena no $62,99 līdz $202,99.

Izmeklētas gaumes īpašniekiem labi pazīstams ir mūzikas portāls "Pitchfork". Jā, tas ir internetā un pieejams visiem un bez maksas, taču 2013.gada decembrī klajā nāca pirmais drukātais žurnāls "Pitchfork Review", kurā albumu recenzijas varēja lasīt, nodrukātas uz augstvērtīga papīra teicamā kvalitātē. Viena izdevuma cena ir mazliet zem $20, un tas iznāk reizi ceturksnī. Lai arī iesākumā žurnālam bija tikai viens reklāmas devējs - "Converse" -, vērojot tā popularitāti noteiktā auditorijā, reklāmā investēt ir sākuši vēl arī citi. "Šis [žurnāls] ir domāts cilvēkiem, kurus interesē kolekciju veida publikācijas, piemēram, mūzikas faniem, kas kolekcionē ierakstus," par "Pitchfork Review" misiju žurnālam "Billboard" stāsta "Pitchfork" viceprezidents Maikls Renouds. "Tas pilnīgi noteikti nemaina mūsu biznesu, bet tā ir jauka papildus lietiņa. Daudzi cilvēki man ir teikuši, ka šis ir pirmais žurnāls, kuru viņi jebkad ir abonējuši." Drukas mašīnas uz metāllūžņu savākšanas punktu stiept ir vēl stipri par agru.

Foto raksta ievadā no liliangoose.blogspot.com.

2015, www.musicstories.lv

Giorgio Moroder - "Déjà Vu" (2015)

Džordžio Moroders bija nolēmis baudīt vecumdienas. Kā nekā jau ar astīti virs septiņdesmit, un nopelnu jau arī pārpārēm: pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos tādi hīti kā Donnas Sammeres "I Feel Love", grupas "Berlin" vienīgā plaši zināmā dziesma "Take My Breath Away", "Blondie" mūžam jaunais disko plaču grāvējs "Call Me" - tie visi ir Morodera roku darbs. Turklāt plauktā viņam gozējās arī divas Oskara balvas statuetes - viena par jau pieminētās grupas "Berlin" pieminētās dziesmas producēšanu filmai "Top Gun", otra par tādām pašām manipulācijām ar kompozīciju "What A Feeling" kinolentei "Flashdance". 

ZVANS NO PARĪZES

Itālijā dzimušais skaņu meistars, darba gaitas aizvadījis daudzās zemēs un ierakstu studijās, atgriezās savā dzimtajā pusē un sāka nodarboties ar dažādām lietām, piemēram, palīdzēja kādam arhitektam uzprojektēt apdzīvojamu piramīdu, ko bija paredzēts uzbūvēt Dubajā, bet kas nekad nenotiks ("Iespējams, tur bija mazliet par daudz ambīciju," žurnālam "Rolling Stone" atzīst pats Moroders). Vēl Moroderu aizrauj sporta auto dizains un gleznošana ar eļļas krāsām. Vārdu sakot, pelnīti laiska dzīve. Līdz kādu dienu atskanēja telefona zvans.

Zvans pienāca no Francijas, no pašas Parīzes, un zvanītāji bija duets "Daft Punk". Viņi uzaicināja Moroderu uz savu ierakstu studiju, lai kopīgi radītu dziesmu "Giorgio by Moroder", kurā Moroderam būtu vienkārši jāstāsta par savu dzīvi. Maizliet vairāk kā deviņas minūtes garā dziesma tika iekļauta "Daft Punk" albumā "Random Access Memories" (2013), kurš guva galvu reibinošus panākumus visā pasaulē, kļūstot par dueta visu laiku populārāko plati. Džordžio Moroders atkal bija zirgā! Viņa telefons nepārstāja zvanīt. Festivālu producenti gribēja viņu nolīgt par dīdžeju, dīdžeji, savukārt, gribēja ar viņu sadarboties. "Man bija četri dažādi piedāvājumi [jauna] albuma izdošanai," atceras Moroders. Un tieši pēc trīsdesmit gadu pārtraukuma nu jau septiņdesmit piecus gadus vecais skaņu meistars izdod jaunu albumu.

ANALĪZES LABAS - ŠAUS VĒL!

"Déjà Vu" ir Morodera pirmais veikums pēc 1985.gada plates "Philip Oakey & Giorgio Moroder", un daļa tās sadarbības partneru tajā tālajā gadā nemaz nebija dzimuši, piemēram, Charli XCX (22) un Metjū Koma (28), savukārt Sia (39) un Britnija Spīrsa (33) staigāja katra savam vecumam atbilstoša garuma bizēs, bet Kailija Minoga (47) - nu tā gan jau ap to laiku pirmo reizi varētu būt bijusi izskujusi paduses. Trīsdesmit gados mainījies arī darba stils. Ja kādreiz Moroders vispirms radījis dziesmas muzikālo versiju un tad nolīdzis dziedātāju, kas iedzied vokālu, tad tagad kustība notiek abos virzienos. "Katram dziedātājam ir savs vokālais producents un inženieris," aroda nianses žurnālam "Rolling Stone" atklāj Moroders. Tagad viņš dziedātājam nosūta savu instrumentālo tēmu, un tieši vokālais partneris ar saviem palīgiem piedāvā savas tekstu versijas un harmonijas. Vismaz tā esot tapusi plates tituldziesma "Déjà Vu", kas ir kopdarbs ar dziedātāju Sia. 

Šī būs klasika - par to šaubu nav. "Déjà Vu" ir pierādījums, ka plinte, kas karājās pie sienas, noteikti izšaus. Kaut arī tā iepriekš šāvusi pirms trešdaļas gadsimta. "Biju pie daktera, viņš man uztaisīja analīzes, un viss ir lieiski," saka Moroders. "Es dzīvošu simt gadu!" Tātad plinte šaus vēl.

2015, www.musicstories.lv