 |
| Geibriels Millers Filips. Foto no www.facebook.com. |
Nupat kaut kur pavīdēja ideja Latvijas radiostacijām noteikt kvotu: vismaz 45% no tajās skanošās mūzikas būtu jābūt latviešu mākslinieku radītai. Un tas ir tik brīnišķi, ka beidzot pa "pirmo Rīgu" varēs dzirdēt arī kaut ko no Ellas, Puzikova, varbūt arī Kombuļu Ineses, daudz biežāk. Savējos ir jāatbalsta, un tur nav vārdam vietas! Taču... albumu, ko vajadzēja noklausīties 2013.gadā, vidū ir tikai viena latviešu plate, un, jāatzīst, tas ir nebijis gadījums šajos apskatos, kas te tiek veidoti jau trešo gadu.
Kopumā 2013.gads turpina iepriekšējās tendences - mūzikas dzīve un bizness pārceļas uz virtuālo vidi vēl jo masīvāk. Pavasarī Latvijā oficiāli darbu sāka populārais mūzikas straumēšanas serviss "Spotify", kas, pieļaujams, ir apsteidzis gan "Deezer", gan "Rdio", gan citus vairāk vai mazāk legālus šī pakalpojuma sniedzējus. Savu daļu lietotāju šiem noteikti nosmels "iTunes Radio", kad būs pieejams oficiāli arī šajā reģionā. Mūzikas straumēšanas servisi ir atvēruši vārtus uz paradīzi visiem mūzikas mīļotājiem - ar pāris klikšķiem par saprātīgu samaksu iespējams noklausīties miljoniem albumu un dziesmu.
13.decembrī jaunu albumu pilnīgi bez nekādas reklāmas kampaņas un izziņošanas izdeva slavenā Bejonsī. Trīs dienu laikā "iTunes" mūzikas veikalā tika pārdotas 828 773 šīs plates lejupielādes. "Es vakaros lūdzu par "iTunes" un "Youtube". Tas ir ierakstu kompāniju sapnis, kā publiskot dziesmas un video tiešsaistē," par Bejonsī panākumiem specializētajā mūzikas industrijas žurnālā "Music Week" teicis slavenais producents, ierakstu kompānijas "The Syco" boss Saimons Kouels, piebilstot, ka mārketinga metodes šajā industrijā strauji mainās.
To var teikt par visu 2013.gadu. Pieaugot iespējai noklausīties vairāk albumu, kopsavilkums, kuri tad būtu tā vērti, lai taptu dzirdēti, bet kuri nē, top aizvien grūtāk. Ja kāds nav dzirdējis visas 20 turpmāk uzskaitītās plates, viņš droši vien neko nav zaudējis. Bet arī ieguvis viņš nav pilnīgi neko.
1. "The Sound Poets" - "Tavs stāsts" (2013)
Jau pieminētais precedents - pirmais latviešu mūzikas albums, kas jelkad iekļuvis šajā sarakstā. Būt "The Sound Poets" fanam Latvijā šodien ir moderni. Jānim Aišpuram ar instrumentu brāļiem un māsām pat klausītājam ar aizturētu fantāziju un ierobežotu spēju saskatīt lietās un procesos ko vairāk par acīmredzamo izdodas uzburt pasauli, kurā ļaudis staigā pāris centimetru virs zemes. Un albuma dziesmu vārdi ir izmantojami atsevišķi no mūzikas gan izlaiduma svinīgajā aktā, gan cūku bēru rituālajā daļā, gan dzīves apjukuma brīdī murmināšanai pie sevis. Šī ir 2013.gada latviešu mūzikas glance!
2. "Phosphorescent" - "Muchacho" (2013)
Skumji stāsti nevienam nepatīk. Mūsdienās visur vajag komēdiju un "vieglas beigas". Metjū Houks to varbūt arī zina, bet dara pilnīgi pretējo. Viņa projekta "Phosphorescent" jaunākais albums "Muchacho" ir skumjš. Nav daudz tādu albumu, kurus klausoties, gribas sākt raudāt līdzi. Tieši tā - raudāt līdzi, jo Houka dziesmas grūtsirdīgas padara šī viņa tik sasodīti skumjā un reizēm kā uz raudāšanu savilktā balss (dažbrīd arī kā jēra blēšana - kā Demis Russo!). Albums satrakota prāta nomierināšanai.
3. "Low" - "The Invisible Man" (2013)
Katrs, kurš noklausīsies jaunāko trio "Low" albumu "The Invisible Man", saplēsīs uz krūtīm kreklu, sagriezīs ar šķērēm gumijas zābakus, noraus vectēvam brilles, uzmīs tām ar kāju un skaļi iesauksies: "Ba, vai pasaulē vispār ir kas labāks par šo grupu "Low"?!" Un visas lietas nostāsies savās vietās. Izņemot vectēva brilles, protams.
4. John Grant - "Pale Green Ghosts" (2013)
Džons Grānts atgriezies ar savu otro solo albumu, lai stāstītu pasaulei savus stāstus. Tie viņam ir skumji, jo stāsta par paša privātās dzīves līkločiem (homoseksualitāti, HIV pozitīvo diagnozi, domām par pašnāvību utt.). Taču Grānta plates nav bēdu ieleja. Tieši otrādi - viņš savu rūpi prot izstāstīt tik, laikam varētu sacīt, inteliģenti un neuzbāzīgi, ka šos stāstus, izdziedātus dziesmās, var klausīties atkal un atkal, prātā nejūtot ne mazāko vēlmi pašam nodoties kādām rūpēm. To apstiprinās visi, kas Grāntu šovasar vaigā skatīja Salacgrīvas festivālā.
5. David Bowie - "The Next Day" (2013)
Kā zibens skaidrās pavasara debesis pāršķēla ziņa, ka Deivids Bovijs pēc desmit gadu klusēšanas radījis jaunu albumu. Turēja jau arī visu noslēpumā vecais zēns! Kā radās aizdomas, ka kāds no ierakstu studijas tehniskajiem darbiniekiem nopludinājis ziņu par topošo albumu, Bovijs studiju zibenīgi nomainījis. Neatbildēts paliek jautājums, kāpēc Bovijs atgriezās. Nu, ir ļaudis, kam vajag visu izskaidrot. Savukārt pārējie var kārtējo reizi pārliecināties, ka ir maz zvaigžņu, kas spīd virs 66 gadus vecā un joprojām brīnišķīgā formā esošā Bovija. 2013.gada atgriešanās!
6. "Swans" - "The Seer" (2012)
Bīstamākais šī saraksta albums! Ja to sāk klausīties, tas ir uz ilgu laiku. Noziegums ir spēlēt "The Seer" atsevišķi pa dziesmām. Par to draud sods: nesaprast šo plati! Un tas ir smagāks sods kā varbūt varētu iedomāties. Kaut no otras puses - tas, kurš šo dubultalbumu ir sapratis, visticamāk, ir ar acīmredzamu disfunkciju mentālajā aparātā. Traks, vārdu sakot. Dod, dies', katram, kurš paņem rokā "The Seer", būt kaut kur pa vidu - starp normālo un trako!
7. "Depeche Mode" - "Delta Machine" (2013)
Sākot ar deviņdesmito beigām ("Ultra", 1997), Deivs Gāns, Endijs Flečers un Martins Gors ar katru albumu uzrūgst kā labs vīns. Jo vecāks, jo vērtīgāks. Kad jau likās, kur nu augstāk vēl par "Playing The Angel" (2005), nāca "Sounds Of The Universe" (2009) un nu šis "Delta Machine". "DM" kļūst aizvien sarežģītāki, un ir tik sasodīti patīkama nodarbe viņu mūziku atpiņķerēt. 2014.gada 2.martā "Arēna Rīga"!
8. Lloyd Cole - "Standarts" (2013)
Nekā ekstrēma, nekā pārsteidzoša. Viss ir mierīgi. Tāds ir Loids Kouls savā jaunajā albumā. Inteliģentās popmūzikas cienītājiem "Standart" ir "obligātā literatūra". Pārējiem - vienkārši laba mūzika, kas aiznes atpakaļ uz tiem laikiem (aptuveni astoņdesmito beigām), kad skotu "The Waterboys" Eiropu nolika uz ceļiem sava albuma "Fisherman's Blues" priekšā.
9. "The Lone Bellow" - "The Lone Bellow" (2013)
"Es ceru, ka šis ir ieraksts, kas cilvēkus dziedē," mūzikas žurnālam "Paste" teikusi trio "The Lone Bellow" dalībniece Keina Pipkina. Iespējams, ja ir caureja, likt cerības uz to, ka tikai klausoties šo albumu, vēderiņš sāks strādāt kā pulkstenis, nevajadzētu. "The Lone Bellow" debijas plate pārsteidz ar emociju gammu.
10. "The Civil Wars" - "The Civil Wars" (2013)
Džoja Viljamsa un Džons Pols Vaits sastapās 2008.gadā kādā radošā nometnē Nešvilā. Nezinātājs, klausoties "The Civil Wars" otro albumu, varētu padomāt, ka abi ir vīrs un sieva, jo varētu šķist, ka tik smalki - tīri emocionālā līmenī - viens otru var papildināt tikai ilgu laiku laimīgā laulības dzīvē nodzīvojis pāris. Juveliera cienīgs darbs!
11. Tom Odell - "Long Way Down" (2013)
"Viņa enerģija uz skatuves man atgādināja Deividu Boviju," par 22 gadus jauno britu talantu saka Lili Alena, kas pēcāk, izmantojot savas iestrādes, palīdzēja jauneklim tikt uz lielākām skatuvēm. Savukārt Artis Volfs kādā recenzijā Tomu Odelu nosauca par "jauno Eltonu Džonu" pēc klavierspēles manieres un "Starsailor" solistu Džeimsu Volšu vokāla salīdzinājumā. Tomēr, noklausoties Odela debijas plati "Long Way Down", top skaidrs, ka viņš ir un būs pats par sevi - vienkārši vecajā, labajā jūtūbē der noskatīties kādu no Odela koncertiem pilnā garumā. Laba popmūzika izdzīvos! Nu, vismaz vēl kādu brīdi.
12. "The National" - "Trouble Will Find Me" (2013)
Katram īstam vīrietim dzīvē esot jāizdara trīs lietas - jānosit čūska, jāiestāda ābele un jādzemdē dēls. Laikam tāpēc mums to īsto vīriešu tik maz, jo, ja ar čūsku un ābeli galā vēl varētu tikt, tad ar to dzemdēšanu - spied, cik gribi, drīzāk bikses piespiedīsi, ne dēlu. Tad nu priekšlikums dēla dzemdēšanas vietā pilnīgi oficiāli ierakstīt prasību kaut vienreiz mūžā noklausīties kaut vienu grupas "The National" albumu. "Trouble Will Find Me" fonā pilnīgi mierīgi varētu spiest pat dvīņus! Elementāri!
13. "Babyshambles" - "Sequel To The Prequel" (2013)
Pīts Dohertijs šogad patīkami pārsteidza. Viņa izgājieni ar atceltajiem koncertiem, jo lietots par daudz, skandāli un (publiskās) nepatikšanas jau sen bija apnikušas, tāpēc Dohertija muzikālās aktivitātes pēdējā laikā apzināti slīdējušas garām. Bet 2013.gadā viņš ar savu "Babyshambles" projektu atgriezās, pēc piecu gadu pārtraukuma izdodot jaunu albumu "Sequel To The Prequel". Vai kāds Cūkkārpas burvju skolas audzēknis-praktikants ir trenējies darbībās ar brīnumzizli? Kas ir samainījis "to" Dohertiju ar "šo"? Lai kas būtu pie vainas, paldies par to!
14. Gabriel Miller Phillips - "One For The Crow" (2013)
"Labdien! Mani sauc Geibriels Millers Filips, un es esmu radījis 2013.gada labāko albumu!". Un vienalga, vai šādi teiktu pats Filips vai jebkurš cits viņa vārdā, tā būtu absolūta patiesība. Dāmas un kungi, 2013.gada labākais albums saucas "One For The Crow" un to izdevis Geibriels Millers Filips!
15. Christopher Owens - "Lysandre" (2013)
Izjukušā dueta "Girls" viena pusīte Kristofers Ouvens nāk ar savu pirmo solo albumu "Lysandre". Arī viņam, līdzīgi kā "Phosphorescent" Metjū Houkam patīk "izdziedāt no krūtīm dvēseli", tāpēc jau iepriekš jāņem vērā brīdinājums, ka "Lysandre" emocionāli vārāku klausītāju var arī saraudināt. Un šķiet, ka Ouvenam tas ne tikai padodas, bet arī patīk, jo jau nākamā gada pavasarī viņš sola gatavu savu otro albumu. Tā kā kādu salvetīti acu apslaucīšanai būtu vēlams vēl pietaupīt.
16. "Night Beds" - "Country Sleep" (2013)
Divdesmit trīs gadus vecais Vinstons Jellens savā projektā "Night Beds" dziesmas iedzied balsī, kurā varētu ieskaņot visus multeņu tēlus, kas izmēros mazāki par pūdeli. Īpaši piemēroti Jellena balsī runāt būtu lidojošiem un sīcošiem radījumiem, piemēram, odiem, mazām kaku mušiņām un varbūt arī pa kādai pārtikas ērcei. Absolūta bezvēja albums.
17. "Placebo" - "Loud Like Love" (2013)
Jāsaka, Molko kungs tāpat kā Dohertijs 2013.gadā pārsteidz. "Placebo" septītā plate "Loud Like Love" parāda šo britu apvienību no labākās puses arī tai publikas daļai, kam vecie hīti kā "Special K" vai "Every You Every Me" neradīja absolūtas nekādas emocijas. Varbūt vainojams vecums un tagad "Placebo" dziesmu enerģētiku uztvert izdodas labāk kā iepriekš. Albuma esence slēpjas dziesmā "Too Many Friends", kas ir stāsts par aktuālu tēmu - tūkstošiem draugu ģīmjgrāmatā, bet neviena dzīvē.
18. "White Denim" - "Corsicana Lemonade" (2013)
Šo Teksasas mūzikas stilu sajaucēju meistaru sestais albums ir savādāks par iepriekšējo "D" (2011). Tāds kā dinamiskāks, tāds kā sarežģītāks. Taču viens ir skaidrs: "White Denim" albumi ir kā pavāru viktorīna, kurā jānogaršo zupa un tad jānosauc visas tās pagatavošanā izmantotās sastāvdaļas. "Corsicana Lemonade" šo sastāvdaļu ir daudz. Turklāt, katru reizi garšojot, to uzrodas vēl un vēl. Līdz beigās saproti, ka labāk būs neko neķidāt, bet bez ierunām baudīt to, kas likts galdā.
19. "Pure Bathing Culture" - "Moon Tides" (2013)
Iemidzinošais Portlendas dueta albums ne tik daudz iemidzina fiziski, cik citos sajūtu līmeņos. Sāras Vesprilas un Daniela Haidmana dziesmas kā "Dream The Dare" un "Only Lonely Lovers" izklausās pēc tipiskām Ziemassvētku dziesmām (tur pat skan zvaniņi), taču principā "Moon Tides" ir lietojams cauru gadu. Stilistiski un noskaņās ļoti konsekventi ieturēts albums.
20. "Arp" - "More" (2013)
Savienojot daudzus sarežģītus mūzikas slāņus, Aleksis Džordžopuloss zem sava eksperimentālā projekta "Arp" nosaukuma radījis vienkārši klausāmu un skaistu popmūzikas albumu. Nu labi, varbūt tā nav popmūzika tās klasiskajā izpratnē. Drīzāk tāda eksperimentāla popmūzika. Katrā ziņā Džordžopuloss darbojas kā mikroķirurgs, jo perfekti zina, kuri vadiņu galiņi pie kuriem citiem galiņiem jāpielodē, "lai tas loceklis kustās". Locekļa vietā šeit, protams, ir domāts prāts un visi tie miljoni neironu, kas atbildīgi par cilvēka labsajūtu, ko spēj izraisīt laba mūzika.
2013, www.musicstories.lv
