2009.gada 7.martā Džons Veldons Keils jeb J.J. Cale tviterī, piesedzoties ar mazliet maldinošu lietotājvārdu @SlowerBaby, iečivināja ziņu: "I make rock n roll records" ("Es ierakstu rokenrolu"). Un šis īsais teikums māca apjaust divas patiesības. Pirmkārt, tas patiešām izsaka visu Keila būtību - dzīvot rokenrolā, dzīvot mūzikā. Otrkārt, kopš pagājušās piektdienas, 26.jūlija, par realitāti kļuvis fakts, ka šī arī paliks vienīgā Keila iečivinātā ziņa, jo šajā dienā vīrs, kura ceļi uz skatuves krustojušies ar daudzām mūzikas leģendām; kurš pats par tādu kļuva; šis sirmais kungs 74 gadu vecumā sāka ceļu uz citām pasaulēm. Tajās viņu jau gaida vecie cīņu biedri Veilons Dženings (1937 - 2002), grupas "The Hook" dalībnieki Billijs Frēnsiss (1942 - 2010), Džeins Gārfērts (1944 - 2006), Džons Volters (1945 - 1997) un citi nenosauktie, kas, vēl pie labas veselības esot, savu repertuāru labprāt kuplināja ar kādu no Keila komponētajām dziesmām. To darīja ne tikai tie, kas jau citās saulēs; Keils dzīvi turpinās, kaut vai pateicoties vecajam draugam Ērikam Kleptonam.
KEILA - KLEPTONA TANDĒMS
Tieši Kleptons bija tas, kurš šim Oklohamā dzimušajam puisim, varbūt pat ne apzināti, pavēra ceļu uz skatuvi un radīja iespēju turpmāko dzīvi nodarboties ar to, no kā sirds trīs visvairāk, - ar mūziku. 1970.gadā Kleptons ierakstīja un singla formātā izdeva vienu no Keila agrīnās daiļrades dziesmām "After Midnight". Ar to pietika, lai maisam gals būtu vaļā - Keils guva sava veida apliecinājumu paša spējām, ticību vēl lielāku varoņdarbu paveikšanai uz skatuves, un gluži kā karuselis dzīve sāka griezt Keila karjeru, kas kopā uzskaita 14 solo albumus, pēdējo no kuriem - "Roll On" - mūzikas gardēži nosmeķēja vēl tikai 2009.gadā."Es jau biju padevies attiecībā uz ierakstu biznesu un jau devies atpakaļ uz [pilsētu, kurā līdz tam dzīvoju] Tulsu," daudzus gadus vēlāk atcerējās Keils. "Bet kad Ēriks izcēla šo dziesmu, man atvērās visas durvis (..)!"
Taču abu dižgaru sadarbība ar to nebeidzās. Patiesībā, tad tā tikai sākās. Kleptonam bija tuva Keila izpratne par to, kas ir laba dziesma ("[Viņa mūzika ir] dīvains hibrīds. Tas nav īsti blūzs, nav īsti folks vai kantrī, nav arī īsti rokenrols. Tas ir kaut kas pa vidu"), un pēc "After Midnight" abi "saspēlējās" vēl arī tādos zināmos hītos kā "Cocaine" (1977) un "Travelin' Light" (2001), bet abu pēdējās sadarbības klausāma versija atrodama Kleptona jaunākajā, tiesa, kritiķu nesaudzētajā platē "Old Sock" (2013), kurā Keils dzied un spēlē ģitāru, pavadot paša sacerēto dziesmu "Angel". Naski Keila dziesmu izmantotāji bijuši arī citi. Piemēram, viņa 1972.gada debijas albumā "Naturally" iekļauto dziesmu "Call Me the Breeze" īsteni populāru padarīja amerikāņi "Lynyrd Skynyrd", kad to iekļāva savā otrajā albumā "Second Helping" (1974), kura visas pārējās dziesmas kā melns mākonis nomāca grupas joprojām nepārspētais hīts "Sweet Home Alabama". Keila dziesmas albumos un repertuāros iekļāvuši arī Santana, "The Allman Brothers", Džonijs Kešs, "The Band", Fredijs Kings un citi.
Keils tāpat kā Kleptons mīlēja blūzu. Viņa debijas albums "Naturally" ir blūza sintēze ar kaut ko, kā sastāvā var atpazīt gan druskas ko klasiskā džeza, gan ģitārroka, gan Boba Dilana "mazliet runājošās" dziedāšanas. Starp citu, ja salīdzina Keila pēdējo albumu "Roll On" un debijas plati "Naturally", kā parasti pēc izmeklējumiem raksta ārsti, "būtiskas nobīdes nav konstatētas". Gan toreiz, gan tagad Keils ir palicis uzticīgs sev raksturīgajam "maigajam bugī" ("mellow boogie") kā Keila nekrologā šo muzicēšanas manieri nosaucis žurnāls "Uncut". Un var piekrist, ka dejošana "Naturally" dziesmu pavadījumā būtu jautra izrāde tiem, kas to vēro. Un varbūt, patiesībā nekāds bugī tas nav. Vairāk tās ir zāles. Universālas bezrecepšu zāles visām kaitēm. Nu varbūt vienīgi ne caurejai. Bet teju dziednieciskas spējas Keila mūzikai piemīt, īpaši ārstējot mentālas novirzes no normas...
NEAPZINĀTAIS VIENTUĻNIEKA IMIDŽS
Kā tas Keilam izdodas? Vai viņa dziesmās ir kāds slepens kods? Vai tiešām patiess ir apgalvojums, ka visu muzikālo ģēniju īpašo spēju izskaidrojums ir kosmoss, kurš izvēloties tādus kā Keils, Nīls Jangs, Kleptons, un tad caur viņiem mūzikas veidolā nodod pārējiem Zemes iemītniekiem kādu ziņu? Par to vēl zinātnieki, iespējams, strīdas. Bet skaidrs ir tas, ka šie "kosmosa izredzētie" ir populāri cilvēki uz savas planētas, viņus atpazīst, citē, arī dievina un apskauž. Albuma "Roll On" izdošanas sakarā kāds žurnālists Keilam pajautāja, vai neapnīk tas, ka laikabiedri un kritiķi raksta par viņu leģendas, bet cilvēki var mīlēt viņa dziesmas, nemaz nezinot, kas ir to autors. "Nē, tas man neapnīk," smīnot atbildēja Keils. "Kas patiešām ir jauki - saņemt pa pastu čeku..."
"Es gribētu, lai man [karjerā] veicās, bet es negribu pārāk daudz slavas," uzsākot mūziķa gaitas, Keils reiz teica savam draugam un producentam Audijam Ešvortam. "Slava paaugstina tavu ego līdz līmenim, kad tu jau pats sāc ticēt savam "bulšitam"," skarbs ir Keils. "Tas, ko mēs izdarījām, - mēs nelikām nevienu manu bildi uz albumiem. Tas nebija plānots, jo es īsti neesmu vientuļnieks." Bet attiecībā uz presi tas nostrādāja labi - tā patiešām uzturēja "vientuļnieka Keila" imidžu, "kaut patiesībā es tāds nemaz neesmu."
Pa vienam vien. Pa vienam vien viņi aiziet. Vīri, kas ķieģeli pie ķieģeļa likuši vienu uz otra, lai taptu pils, ko saucam par mūsdienu moderno mūziku. Bet daba noteikusi šādu kārtību un ne mazajam niekkalbim cilvēkam tur ko mainīt vai pretoties. Keils mums ir atstājis brīnišķīgu muzikālo mantojumu, viņš ir iedvesmojis citus, rakstījis rokenrola vēsturi un viņa "kosmosa vēstījums" dziesmās tiks nodots no paaudzes uz paaudzi, kamēr vien dzīva būs mūzika. Vienīgi ar to čeku pa pastu tagad būs sarežģītāk. Bet gan jau arī tur kosmoss visu noliks savās vietās.
Noklausies Keila debijas albumu "Naturally" (1972).
Rakstā izmantoti foto no last.fm, www.nrk.no, www.qupratools.com, www.onedayonemusic.com.
2013, www.musicstories.lv
