"Moonfleet" ir angļu novelista Mīda Folknera piedzīvojumu stāsts par kādu ciemu Anglijas dienvidos pie jūras, kurā risinās mistiski notikumi, kam pirmsākumi meklējami Karaļa Čārlza I laikā, kad kāds pulkvedis nozaga viņam dimantu. Tālāk seko noslēpumiem un piedzīvojumiem piesātināts stāsts par šī dimanta likteni. Stāstu pirmo reizi publicēja tālajā 1898.gadā, taču īstu popularitāti tas ieguva pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad pēc tā motīviem tika uzņemta filma ar Stjuartu Grendžeru un Džordžu Sandersu galvenajās lomās, savukārt pēc šīs filmas uzvaru atkal svinēja Folknera grāmata, īpašu popularitāti bērnu un jauniešu vidū iekarojot septiņdesmitajos gados. Toreiz Krisam De Burgam bija pie divdesmit un, visticamāk, arī viņš aizrāvās ar šo mistisko stāstu. Aizrāvās tiktāl, ka pēc 40 gadiem nolēma to izstāstīt saviem vārdiem, pareizāk, - savā mūzikā.
Klausīties De Burgu mūsdienās neskaitās stilīgi - tāda memļaku mūzika, citi saka. Bet vēl citi atceras De Burga karjeras aizsākumus septiņdesmitajos, kad viņš ienesa mūzikā zināmas jaunas vēsmas. Nu, varbūt ne pavisam jaunas, bet toreiz De Burgs bija gana atraktīvs savā izpildījumā un samaitājās vien astoņdesmitajos, sacerot dziesmu "Lady In Red". Pēc šī viņa vispopulārākā skaņdarba atkāpšanās ceļa vairs nebija - turpmāk De Burgam bija jāsacer un jādzied lēnas, melodiskas un liriskas dziesmas.
Dzimis Argentīnā britu diplomāta ģimenē, dzīvojis Maltā, Nigērijā un Zairā, De Burgs tomēr sevi uzskata par īru. Apskatījis tālas zemes, iepazinis kultūras, De Burgs ir atgriezies pie saknēm - īru tautas mūzikas, kuras ietekme jaunajā albumā ir acīmredzama. "Moonfleet & Other Stories" ir De Burga astoņpadsmitā studijas plate, un tā nav gluži tradicionāla. Kā minēts, tā ir radīta pēc sena stāsta motīviem, tāpēc arī albuma uzbūve ir visnotaļ netradicionāla parastai studijas platei - aizrautīgi stāsti mūzikā mijas ar mūziku, kam virsū "uzstāstīts" kāds "Moonfleet" sižeta pavērsiens. Principā šis ir mūzikls, lai arī kā riebtos to atzīt.
Albums sastāv nosacīti no divām daļām - viena ir Folknera stāsta "Moonfleet" muzikālā variācija, otra - "Other Stories" jeb "Citi stāsti" - ir paša De Burga devums gan vārdos, gan mūzikā. Tas sasaucas ar viņa 1975.gada albumu "Spanish Train And Other Stories", kurš, iespējams, uzskatāms par viņa visu laiku labāko. De Burgam par labu runā tas, ka, arī "Moonfleet" albumu klausoties, nereti apziņā nozibšņo kaut kas no "A Spaceman Came Travelling" vai "Lonely Sky" - neatkārtojamām 1975.gada plates dziesmām.
"Moonfleet & Other Stories" būtu ideāls skaņu celiņš filmai pēc šī stāsta, ja to uzņemtu tagad. Tajā ir visas nepieciešamās komponentes - mistika, paisumi, bēgumi, sirdi plosošas balādes un asinis stindzinoši opusi, kas "sapildīti" nevainojamā stīgu instrumentu izpildījumā. Šis darbs, pat varētu teikt, ir visnotaļ monumentāls, pamatīgs, un zināmā mērā tas var mainīt kāda skeptiķa viedokli par mūzikliem un rokoperām. Tieši tāpēc, vērtējot šo albumu, lielākā atzinība De Burgam ir par formu, kurā iekļaujoties, viņš ir spējis radīt uzmanību noturošu, samērā garu plati, kurā vēl turklāt ļauj atkal sevi skatīt gaismā, kādā pasaule viņu redzēja teju četrdesmit gadus atpakaļ.
Ieskats šodien Apvienotaja Karalistē iznākušajos singlos. Paskatoties pilnā singlu sarakstā, nākas secināt, ka Karaliste pārvērtusies par tumšādaino klepotāju zemi. Bet nu labi - ja mums, vecajiem perdeļiem, uzmet "uz virsu" kaut ko no Eltona, tad jau visu var paciest. Atgriešanos piedzīvo arī Kriss De Burgs, bet ASV sasniegusi Platīna diska statusu, Eiropu sāk iekarot amerikāņu kantrī popa grupa "Sugarland", kuru vēl pirms pāris nedēļām par nedēļas māksliniekiem nominēja britu BBC raidstacija.
"Clinic" – "Bubblegum"
NEDĒĻAS SINGLS! Chris De Burgh – "Go Where Your Heart Believes"
Jau pagājis krietns laiks, kopš neesmu šeit sniedzis savus pārgudros komentārus par jaunām un vecām platēm. Tad nu šo kļūdu labošu, turpinājumā ielūkojoties manas šā brīža aktuālākās mūzikas annālēs.
1. "Muse" - "The Resistance"
Kopš šī laika nekas nav mainījies - laikā, kad es neklausos visādus pediņus un citus "mīkstā" stila izpildītājus, "Muse" ir mans favorīts nr.1!
Pēc 2006.gada "Black Holes And Revelations" un koncertieraksta "HAARP" pērnā gada "The Resistance" ir pirmais jaunais materiāls no "Muse". Kad laikraksts "Diena" piedāvāja albuma iznākšanas dienā to "nostrīmot", varēja dzirdēt daudz versiju, no kā "Muse" ietekmējusies šoreiz - gan no "Queen", gan no "The Rolling Stones". Brīžiem likās, ka notiek sacensība, kurš kādas ietekmes jaunajā platē saklausīs. Es ar tajās piedalījos - paziņoju, ka dziesmas "Resistance" piedziedājums aizgūts no grupas "Wheatus" dziesmas "A Little Repect". Bet, protams, tā nav - kas attiecās uz "Wheatus". Bet es taču nevarēju piekristi tikai Rudakam un visiem pārējiem, neizvirzot nekādas savas versijas. Par "Queen" gan ir taisnība - to apstiprina pats "Muse" solists Metjūzs Belamijs (Matthew Bellamy), un "Queen" ģitāras vīrs Braiens Mejs (Brian May) šo ietekmi jaunajā platē uzņēmis ar ļoti atzinīgiem vārdiem, par izcilu nosaucot dziesmu "United States of Eurasia (+ Collateral Damage)".
Kas man jaunajā platē patika? Tas jāklausās kā vienots skaņdarbs, un, ja CD spēlētājs uzlikts "Repeat" režīmā, "Muse" jaunās plates koncepcija neļauj piefiksēt brīdi, kad plate atkal sākas no gala. Bez tam, arī pirmo reizi klausoties plati, jau var pagaudot līdzi zināmam meldiņam - dziesmā "I Belong to You" meistarīgi iekļauts fragments (divas pēdējās rindiņas) no kādas operas ārijas, kuras oriģinālais nosaukums ir franču valodā, bet šajā valodā pareizu izrunu iespējams iegūt, tikai nedaudz iedzerot, tāpēc iztiksim bez citātiem.
Jaunajai platei vēl jānoguļās prātā, lai objektīvi salīdzinātu ar "Black Holes" vai spēcīgo 1999.gada albumu "Showbiz", bet noliegt nevar - "Muse" Latvijā ir savējie. Jo kā gan citādi lai izskaidro viņu nupat izsludināto otrreizējo spēlēšanu, šoreiz Salacgrīvā šajā vasarā laikā, kad citu Eiropas valstu fani "Muse" mājas lapā pie ziņas par Latvijas koncertu tikai siekalojas un jūtas nedaudz apdalīti.
Aicinu ielūkoties dziesmas "Undisclosed Desires", kas esot Belamija veltījums viņa draudzenei, tādējādi, domājams, dziesmas teksts ir ļoti intīms un bērniem līdz 18 gadu vecumam lūgums nākamo video izlaist. Vēl ņemot vērā, ka klipā dejo diezgan pupains sievišķis, par ko nemaz nav pārliecības, ka tas ir sievišķis.
2. Alicia Keys - "The Element of Freedom"
Par RnB mūzikas stilu man ir savs noteikts viedoklis - tas ir purkšķināšanas ar padusi apvienojums ar tumšu ādas krāsu, un tas man nezināmu iemeslu dēļ ir populārs arī ārpus Amerikas kontinenta mūžamežu rajoniem. Tomēr ir viens izņēmums - Alīša Kīza (lūk līmenis likt cilvēkiem vārdus, kurus latviski vispār nevar normāli izrunāt).
Šobrīd 29 gadus vecā Alīša jau 7 gadu vecumā sāka apgūt klavierspēli, spēlējot klasisko mūziku. Te arī izskaidrojums mākslinieces ekskluzīvajai klavierspēlei uz skatuves. Kā arī iemesls, kāpēc es pēc divām klavierspēles nodarbībām atmetu tām ar roku un joprojām protu tikai ar vienu pirkstu nospēlēt "Kur tu teci, gailīti manu?".
Alīšai bija vairāk pacietības un, ko tur slēpt, talanta kā man, tāpēc viņa jau 20 gadu vecumā izdeva savu debijas plati "Songs in A Minor", ko pārdeva 12 miljonos kopiju. Kopš tā laika viņas karjera iet tikai kalnā. Ņemot vērā Alīšas personīgo seksapīlu un šarmu, nav brīnums, ka viņas kontā ir arī lielākas un mazākas lomas kino, jaunakā no kurām ir loma 2008.gada Amerikāņu drāmā "The Secret Life of Bees".
Bet - atpakaļ pie mūzikas! "The Element of Freedom" ir ceturtais Alīšas studijas albums, bet pirmais, kurš man patiešām patīk vairāk kā par vienu dziesmu platē. Sākot ar absolūti eleganto "Doesn't Mean Anything" un "Empire State of Mind (Part II) Broken Down" un beidzot ar jau radiostacijās nodrillēto, bet spēcīgo "Try Sleeping With A Broken Heart", šī plate tiešām aizrauj. Pat neskatoties uz to, ka tā iekļauta RnB stilā.
Un personīgi man ļoti fascinē, ka mūsu draudzene Ališa ne tikai smuki gorās klipos un dzied, bet arī pati ir autore lielākajai daļai savu dziesmu. Alīša, kad lasīsi šo blogu, zini, mēs Tevi par to cienām! Ka pati saceri dziesmas. Un par to, protams, ka lasi šo blogu.
3. "The Priests" - "Harmony"
Iedomāsimies skatu - no skatuves Arēnā "Rīga" nokāpj iesildītājgrupa (vēlams "Skyforger" vai "Inokentijs Mārpls") un pārpildītā arēna nepacietīgi gaida galvenos vakara māksliniekus. Un te viņi parādās! Arēnu pāršalc aplausu vētra un uz skatuves izgaismojās trīs vīri melnās mantijās - mācītāji, kas kalpošanu Dievam un baznīcai uz laiku nolikuši malā, lai pievērstos šovbiznesam.
Tieši tā nolēma rīkoties divi brāļi Ouhagani no Ziemeļīrijas, kam pievienojās trešais dziedošais Svētais Tēvs Deivids Delardžijs (David Delargy). Viņš tāpat kā brāļi Oigens un Martins Ouhagani (Eugene O'Hagan, Martin O'Hagan) ir Romas katoļu priesteri. Un patiesībā nav tā, kā teikts iepriekš. Šie trīs kungi kopā dzied jau kopš koledžas gadiem.
2008.gadā nu jau trio "The Priests" parakstīja līgumu ar skaņu ierakstu kompāniju "SonyBMG" un tā paša gada novembrī klajā nāca dziedošo mācītāju debijas albums "The Priests" ar 15 reliģiska rakstura dziesmām, kā, piemēram, Šūberta "Ave Maria" un Franka "Panis Angelicus". Un jaunieši trāpīja desmitniekā! Jau mēnesi pēc iznākšanas "The Priests" debijas plate iekļuva Ginesa rekordu grāmatā kā visātrāk pārdotais debijas albums klasikas žanrā Apvienotajā Karalistē. Protams, tas tika panākts ne tikai ar skaistām actiņām un balstiņām, bet arī ar producenta Maika Hedžesa (Mike Hedges) čaklajām rociņām, kuras reiz līdzējušas arī tādām grupām kā "U2", "Manic Street Preachers" un Dido.
Skola bija rokā un jau gadu vēlāk - 2009.gada novembrī - dienasgaismu ieraudzīja otrais "The Priests" garadarbs - plate "Harmony". Koncepcija tā pati - moderni, nedaudz popsīgi un ļoti labā balss kvalitātē iedziedātas 15 klasiskas reliģiskās dziesmas, kam pa vidu iemaldījušās pāris Ziemassvētku kompozīcijas. Tiesa, šīs plates panākumi vairs nav tik lieli. Piemēram, Somijā un Norvēģijā, kur debijas plate "The Priests" pārdošanas topos ieņēma attiecīgi otro un pirmo vietu, jaunais "Harmony" neguva nekādu ievērību. Bet tas skaidrs - savu slavas ceļu šobrīd iet līdzīgas koncepcijas puišu kolektīvs "Il Divo", un tur tie puikas tomēr ir frišāki un baznīcas tantēm droši vien patīk labāk.
4. Chris De Burgh - "Spanish Train and Other Stories" (KLASIKA!)
Kad savulaik parādījās pirmais ziņu portāls navigators.lv, kas vēlāk pārtapa par DELFI, tā bija pirmā vieta, kur lasītājiem bija iespēja komentēt ziņas. Un pie ziņas, ka Kongrsu namā Rīgā koncertēs Kriss De Burgs (Chris De Burgh) kāds komentētājs, kurš bija nosaucies par Juri Milleru, izteica vēlmi šo "mīksto dziedātāju" sabučot. Un tas ir tik mīļi! Un loģiski. Jo lielākajai daļai De Burgs asociējās tikai ar pārsaldo "The Lady In Red" no tālajiem 80.ajiem.
Bet patiesībā Kristofera Džona Deivisona (Christopher John Davison), kas ir mākslinieka īstais vārds, karjera sākās krietni agrāk - jau 1975.gadā ar debijas plati "Far Beyond These Castle Walls". Šajā pašā 1975.gadā De burgs izdeva vēl vienu plati - "Spanish Train and Other Stories", kas pavisam nejauši nupat nonāca manā necilajā kolekcijā.
Neesmu 70.to gadu mūzikas stilu analīzes meistars, bet līdz šim minētais periods man vairāk asociējās ar jau uz disko velkošiem ritmiem un mikrofoniem līdzīgām frizūrām, kādas pie mums topā bija līdz pat 90.to gadu sākumam. Vismaz manam brālim bija tāda frizūra un pie blāvāka apgaismojuma svešam bija grūti pateikt, vai tas puisis vai meitene.
Kriss De Burgs, šķiet, nekad nav nesājis mikrofona frizūru, un tāpat, man vismaz šķiet, ka vērtēt De Burgu pēc "The Lady In Red" nav īsti pareizi. Ja godīgi, arī man šī "Spanish Train" plate ir pirmā iepazīšanās ar De Burgu, un man tā patika. Klasiskais "A Spaceman Came Travelling", protams, uzreiz izlec no visām pārējām dziesmām, jo ir neskaitāmas reizes dzirdēta. Bet galvastiesu pārāka ir virkne citu dziesmu - kaut, piemēram, "Lonely Sky", "Old Friend" un jautrā dziesmiņa par striptīzdejotāju Patrīciju "Patricia The Stripper".
Nākamā rindā uz iepazīšanu man ir De Burga 1977.gada plate "At The End of A Perfect Day", bet šobrīd jau pieminētā dziesma par Patrīciju no "Pupu bāra".
