"Tom Petty and the Heartbreakers" - "Hypnotic Eye" (2014)

Vienīgā vecuma priekšrocība ir dzīves pieredze, mūzikas žurnāla "Uncut" žurnālistam Džeisonam Andersonam atzīst Toms Petijs. Oktobrī viņam paliks 64, bet par to liecina tikai ieraksts pasē. Koncertos, kā stāsta aculiecinieki, Petijs rokenrolu nevis izpilda, bet joprojām izdzīvo. Mūzikai mieru viņš nav gatavs mest, un joprojām ar saviem "hārtbreikeriem" dodas koncerttūrēs. Jūlija beigās "Tom Petty and the Heartbreakers" izdeva savu trīspadsmito studijas plati "Hypnotic Eye". Lai arī Petijam allaž patikuši dažādi projekti, slavenākais no kuriem, protams, bija "Traveling Wilburys" ar Bobu Dilanu, Džordžu Harisonu, Džefu Linni, Roju Orbisonu un Džimu Keltneru, bet pie nesenākajiem "sānsoļiem" pieskaitāms rokenrola-kantrī projekts "Mudcrutch", "Hypnotic Eye" nu reiz ir manta, gredzenota ar pareizo "Petija provi". Rokenrols, kas neprasa paskaidrojumus un kuru savējie sapratīs bez lielas priekšā stādīšanas un garām anotācijām. "Tev jābūt bagātam vai arī tu neesi nekas," Andersonam par mūsdienu pasaules uzskatiem pukojas Petijs. "Ja tu neģērbies kā Kima Kardašiana, tu esi nekas!" Un nosmaida ūsās (jā, Petijam tagad ir ūsas), kad pēc šiem teikumiem Andersons paceļ gaisā abas rokas, norādot uz apkārtni, kurā abi atrodas - Petija villu Malibu pludmalē...

2014, www.musicstories.lv

"Yes" - "Heaven & Earth" (2014)

Grupai "Yes" vienmēr bijis potenciāls mainīties, mūzikas žurnālam "Uncut" atzīst roka veterānu ģitārists Stīvs Havs, "Iespējams, tas arī ir iemesls, kāpēc mēs joprojām esam šeit." Un viņi patiešām ir! 16.jūlijā klajā nāca "Yes" "divdesmit pirmā gadsimta albums" "Heaven & Earth". Grupa, ar dažiem pārtraukumiem, ir pastāvējusi no 1968.gada. No dibinātājiem tajā joprojām spēlē tikai basģitārists Kriss Skvairs, arī leģendāro vokālistu Džonu Andersonu nomainījis cits Džons - Deivisons. Tik garus gadus pastāvot, bez pārmaiņām neiztikt. "Yes" vēsturē būtiskākie, ja var teikt, satricinājumi, nāca 1974.gadā ar albumu "Relayer". "Man patiešām nepatika to ierakstīt," atceras Andersons. "Jo ierakstu kompānija gribēja tikai hītu albumu!" Komerciālo panākumu netrūka, taču tā pa īstam "leibla" spiediens rezultātus deva deviņus gadus vēlāk ar albumu "90125", kurā iekļauta visu laiku populārākā "Yes" dziesma "Owner of a Lonely Heart", kaut plates ieraksta procesu grupas bundzinieks Alans Vaits tagad atminas kā "anomālu".

Visaizraujošākie "Yes" albumi tapa tieši līdz pieminētajam 1974.gadam. Tāda plate kā "Tales From Topographic Oceans" (1973), kura, starp citu, ir dubultalbums ar kopā četrām dziesmām, kuru vidējais garums ir divdesmit minūtes, ar "Yes" vēlāko daiļradi astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados nav pat salīdzināma. Protams, tajos laikos, ja tavai grupai dziesmas bija īsākas par pusstundu, tu vispār nebiji nekāda grupa, taču šie "Yes" albumi ir kaut kas īpašs. Šī grupa vispār ir vienkārši simfoniskais orķestris, kam iedoti roka grupas instrumenti, viņi arī labprāt savās dziesmās iepin klasiskās mūzikas motīvus. Plus vēl toreizējais grupas taustiņinstrumentālists Riks Veikmans tajā pašā platē "Relayer" sāka eksperimentus ar džezu, kas turpinājās arī nākamajos albumos. 

"Šī iespēja grupai atgriezties ar Džonu Deivisonu ir tikai daļa no "Yes" vēstures," komentējot plates "Heaven & Earth" iznākšanu, saka Havs. "Šī albuma dziesmu vērtība ir milzīga," viņu papildina Vaits. "Džons Deivisons ir ļoti talantīgs komponists," viņš atzīst, konstatējot, ka, lai arī "puskomerciālas", dziesmās ir "ļoti daudz "Yes" stila spēles." Protams, albumā nav pusstundu garas dziesmas, kaut arī astoņu un deviņu minūšu skaņdarbus tajā var atrast gan. Piemēram, plates ievadošā dziesma "Believe Again" - astoņas minūtes gara, skaista popdziesma! Savukārt "Heaven & Earth" noslēdz deviņas minūtes garš skaņdarbs "Subway Walls", kurā, šķiet, ir viss - roks, pops, džezs, blūzs un beigās taureņi vēderā, to visu klausoties. Pat ja "Heaven & Earth" nebūs dižpārdoklis (un, izskatās, ka nebūs), šis rimbulis jānospēlē vismaz reizi, cieņā noliecot galvas sirmo vīru priekšā - gan to, kas to visu pirms 46 gadiem sāka, gan to, kas to turpina tagad.

2014, www.musicstories.lv

Piesakies "Mūzikas stāstu" e-žurnālam šeit.

Joe Henry - "Invisible Hour" (2014)

Tikpat daudzveidīgs kā viņa mūzika ir arī pats Džo Henrijs (53). Nosaukt viņu vienkārši par mūziķi būtu skopi teikts - Henrijs ne tikai sacer un ieraksta savus albumus, viņš plašu sirdi aizlienē savus gara augļus citiem kolēģiem, turklāt ir visnotaļ sekmīgs producents. Savulaik Henrija sieva ieminējās, ka viņš varētu savas dziesmas "Stop" demo versiju nosūtīt popmūzikas karalienei Madonnai. Henrijs, saprotams, sievai paklausīja, un Madonnas albumā "Music" (2000) nu ir atrodama kompozīcija "Don't Tell Me", kuras bāze ir Henrija dziesmas "Stop" uzmetums. Vai, piemēram, Solomona Bērka (1940-2010) pēdējais albums "Don't Give Up on Me" (2010), kura producents bija Henrijs un kas ieguva Grammy taurīti kā labākā blūza plate (kopā savas karjeras laikā Henrija producētie albumi šo augsto apbalvojumu saņēmušas trīs reizes).

Jūnija sākumā Henrijs izdeva savu trīspadsmito solo ierakstu "Invisible Hour". Kritiķiem tīk uzsvērt viņa "eklektiskumu" jeb daudzpusību, dažādus mūzikas stilus kā zirneklim ar smieklīgi līkām kājiņām saaužot vienā tīklā, kurš, starp citu, pareizi noausts, nav saraujams, pat ar traktoru velkot. Roks, folks, kantrī un soulmūzika, kas bagātināta ar džeza elementiem - tāds ir zirnekļa Henrija tīkls. Un, jāsaka, arī viņa tīklu nav viegli saraut - it kā viegla un vienkārša, Henrija mūzika prasa "šķirbiņu" jeb brīvu vietu domām. "Paste Magazine" plati "Invisible Hour" nosaukusi par šedevru, "All Music Guide" uzskata, ka tas ir albums, "kādu radīt spēj tikai Džo Henrijs", bet "MOJO" domā, ka šis albums "izprovocē romantiska poētisma atdzimšanu." Protams, viss ir subjektīvi, bet skaidrs ir viens - mūsu priekšā stāv albums, ar kuru patiesībā var parunāt gluži kā ar sevi. Ne burtiskā nozīmē, protams. Jo tādā gadījumā ātri vien var nokļūt iestādē, kurā durvīm noskrūvēti rokturi. Un tās nav domātas RIMI labierīcības.

2014, www.musicstories.lv

"Broken Records" - "Weights & Pulleys" (2014)

2006.gadā dibinātais skotu trio "Broken Records", kurš nu izaudzis līdz septiņu cilvēku orķestrim, nākamo - 2007.gadu - pavadīja, sniedzot sešdesmit koncertus un uzstājoties lielākajos pasaules mūzikas festivālos. Orķestris nav nejaušs apzīmējums, "Broken Records" puiši savās dziesmās labprāt izmanto no vijoles, čella vai akordeona izvilināmās skaņas. Un varbūt tieši tāpēc viņu mūzika tik ļoti atbilst grupas nosaukumam, jo tā skan tik trausli, ka liekas - tūlīt, tūlīt salūzīs! Lai arī bieži salīdzināti ar citu miniorķestri "Arcade Fire", atšķirībā no kanādiešiem skoti prot saglabāt savās dziesmās šo trauslumu, kas lielā mērā ir vokālista Džeimija Sazerlenda nopelns. "Ir viens vārds, kurš raksturo šo albumu," plates "Weights & Pulleys" apskatā raksta mūzikas portāls "The Line of Best Fit", "un tas ir - "spēcīgs": meistarīga [dziesmu] kompozīcija, nevainojams izpildījums, viscaur lielisks." Ja pēc šāda raksturojuma nestiept roku pēc plates, tad kad?

2014, www.musicstories.lv

Lee Fields & The Expressions - "Emma Jean" (2014)

2014.gadā radīts ieraksts, kurš skan akurāt kā būtu ierakstīts pērnā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, kad daļu pasaules bija pārņēmusi soulmūzikas mānija. 63 gadus vecais amerikāņu soula meistars Lī Fīlds, kurš leģendārajam Džeimsam Braunam līdzīgā izskata un balss dēļ dažreiz tiek saukts arī par "Little JB", kopā ar savu pavadošo grupu "The Expressions" piedāvā savu piekto albumu "Emma Jean". Šis ir tas gadījums, kad mūsdienās radīts kāda senāk tik populāra mūzikas stila ieraksts ir teju autentisks, un, pateicoties mūsdienu tehniskajām iespējām ierakstu studijās, klausāms labsajūtā, kas nav sasniedzama, ienirstot pat, teiksim, Ellas Fidžeraldas vai Etas Džeimsas klasiskajos albumus. "Emma Jean" tikai vēlreiz pierāda, ka viss, ko uzskatām par jaunu, ir labi noglabāts vecais. Platei ir arī mazliet mūžības piegarša - tajā Fīlds godina 2013.gadā mūžībā aizgājušo draugu, mūziķi Dž.Dž.Keilu, ierakstot viņa paša dziesmu "Magnolia".  

2014, www.musicstories.lv

"The Angriest Man in Brooklyn" (2014)

Filma "The Angriest Man in Brooklin" patiesībā ir tāda viduvēja drāma par veiksmīgu juristu Henriju Altmanu (Robins Viljams), kurš vienu rītu uzzina, ka viņam ir nedziedināma smadzeņu kaite, un dzīvot atlicis... 90 minūtes, kurās tad nu jāpaspēj vēl izmīlēt sievu, satikt skolas biedrus un salabt ar dēlu. Taču 11.augustā šī filma kļuva īpaša. Tagad tās statuss vienmēr būs "Robina Viljamsa pēdējā filma, kas piedzīvojusi pirmizrādi, viņam dzīvam esot." Fakti, kas pēc Viljamsa nāves šobrīd nāk gaismā, filmu "The Angriest Man in Brooklin" liek uzskatīt teju vai par biogrāfisku. Izrādās, tāpat kā Altmans arī Viljams jau labu laiku bija iegrimis smagā depresijā un dzīvi pamazām sācis uztvert kā smagu nastu. Ziņas par Viljamsa bankrotu un progresējošo Parkinsona slimību sākotnējo nevēlēšanos pieņemt faktu, ka aktieris "pats sev pielicis roku", padara to jo dienas jo, ja tā var teikt, "saprotamāku". Filmā "The Angriest Man in Brooklin" ir vēl kāda baisa sakritība - kad Viljamsa varonis slimnīcā runā ar ar savu dēlu, viņš cita starpā saka: "Uz kapakmeņa jāraksta - Henrijs Altmans, 1951-2014"." Nu tās ir arī paša Robina Viljamsa dzīves koordinātas. Dusi mierā, Meistar!

2014, www.musicstories.lv

Bītlu filmas "A Hard Day's Night" likteņi

Pirms 50 gadiem pirmizrādi piedzīvoja pirmā "The Beatles" filma "A Hard Day's Night", kas uz vispārējā Bītlomānijas fona tālajā 1964.gada vasarā sacēla lielu troksni ne tikai kinoteātros, bet arī filmas uzņemšanas laukumā un ap to. Taču šī filma bija ne tikai precedents, kurā kāda popgrupa sevi popularizē, uzņemoties kinolentē, - "A Hard Day's Night" uzņemšanas laiks saistās ar vairākām liktenīgām sakritībām un interesantiem faktiem. Šeit par trim no tiem.

MŪZA DIVIEM

Kadrs no filmas "A Hard Day's Night".  Petija Boida - vidū,
pa labi - Pols Makartnijs.

Petijai Boidai bija divdesmit, kad viņa saņēma nelielu lomiņu filmā "A Hard Day's Night". "Es strādāju par apģērbu modeli. Piezvanīja mans aģents un jautāja, vai man ir līdzi savs portfolio," to dienu notikumus žurnālā "Uncut" atceras Boida. Viņai bija tas portfolio jeb savu bilžu kolekcija, kurā sevi prezentēt aģentiem un studijām, un Boidai bija jādodas uz noteiktu adresi, kur priekšā jau gaidīja bariņš konkurenšu."Pēcpusdienā mans aģents zvanīja un teica, ka man ir loma Bītlu filmā! Man bija jāfilmējas divas dienas. Bija vilciens no Londonas uz Kornvelu un atpakaļ," stāsta Boida. "Mēs izbraucām no Pedingtonas. Pēc aptuveni divdesmit minūtēm mēs apstājāmies mazā stacijā, un tur uz perona stāvēja tikai četri cilvēki - "The Beatles"!" Petija Boida filmā attēloja vienkāršu skolnieci, taču viņa joprojām atceras "enerģiju, kas eksplodēja, kad viņi [Bītlu četrinieks] smaidīja un smējās." 

Viens no četrinieka Boidai iekritis acīs īpaši - Džordžs Harisons ("es viņu uzskatīju par ļoti, ļoti izskatīgu"). Filmēšanas laikā starp abiem nostiprinājās jūtas. Filmā Boidai bija jāpasaka tikai viens vārds: "Cietumnieki?" Pēc nepilniem diviem gadiem - 1965.gada 21.janvārī - viens vārds, šoreiz: "Jā!", Boidai bija atvēlēts arī līgavas lomā, ko viņa "nospēlēja" kopā ar Džordžu Harisonu, zaksā reģistrējot abu laulību. Tā ilga 11 gadus un bija visnotaļ vētraina, jo izveidojās "mīlas trīsstūris" starp Boidu, Harisonu un abu kopējo draugu Ēriku Kleptonu. Acīmredzot, Boida bija īpaša sieviete šiem abiem kungiem, jo Harisons viņai veltījis savu visu laiku populārāko dziesmu "Something", bet Kleptons - "Layla" un "Wonderful Tonight". Lai būtu taisnīgi pret vēsturi, jāmin fakts, ka beigu galā abi - Kleptons un Boida - patiešām arī 1979.gadā apprecējās, taču arī šai laulībai nebija lemts ilgt "līdz nāve mūs šķirs", to 1989.gadā ar visiem zīmogiem un parakstiem šķīra laicīgā vara.

TĒVS UN DĒLS - PĒC 17 GADIEM ATKAL KOPĀ

Alfrēds Fredijs Lenons.

Džons Leons nebija saticis savu tēvu Alfrēdu Frediju Lenonu aptuveni 17 gadus, kad Lenons seniors 1964.gadā sāka slapstīties ap "A Hard Day's Night" filmēšanas laukumu. "Mēs filmējām [Londonas klubā] "The Scala", atminas filmas līdzproducents Denis Odels. "Ražošanas menedžeris vienu dienu pienāca pie manis un teica: "Tur pūlī ir viens čalis, kurš sakās esam Džona Lenona tēvs." Jā, jā, jā, es teicu, es šito jau esmu dzirdējis daudzas reizes! Ej un pavaicā, kā viņu sauc. Viņš atbildēja: "Tas ir Fredijs Lenons." (..) Es uzgāju pie Džona ģērbtuvē un teicu: "Ei, Džon, tur lejā ir tavs tēvs." Viņš atbildēja: "Pasaki viņam, lai viņš iet dirst!" Uz to es viņam teicu: "Tu tā nedrīksti darīt. Lai kas viņš arī būtu, viņš ir tavs tēvs. Es neiešu un viņam to neteikšu. Ja gribi, ej un saki pats." Džons atbildēja: "Nē, lai viņš uznāk augšā."

Viņš uznāca un satikās ar Džonu "The Scala" augšstāvā. Es biju kopā ar viņiem abiem istabā. Tur viss bija labi. Bija tā, it kā viņi nebūtu redzējušies kādu nedēļu. Mazliet neveikli. Džons kļuva pielaidīgāks, jaukāks. Viņš patiesībā to nedomāja, iepriekš sakot: "Lai viņš iet dirst!" Tas bija Džons, saprotat."

FILA KOLINSA EKRĀNA DEBIJA

Fils Kolins filmas kadrā, kurš uzņemts 1964.gadā
Londona klubā "Tha Scala".

Filam Kolinsam bija tikai 13, kad viņš atradās kliedzoša pūļa vidū Londonas klubā "The Scala", kurā tika uzņemta filma "A Hard Day's Night". "Visi kliedza, izņemot mani," Kolinsa atmiņu kamolītis sāk ritināties tajā pašā "Uncut", "toties jau ar nopietnu mērķi kļūt par bundzinieku." Pats sevi Kolinss filmā tā arī nebija atpazinis, līdz "A Hard Day's Night" 30.gadadienas sakarā 1994.gadā viņam piezvanīja filmas producents Valters Šensons. "Esmu pārliecināts, ka tu tur esi," teica Šensons, uz ko Kolinss atbildēja: "Kad vien es to skatījos, nekad neesmu sevi ieraudzījis. Es redzēju savus draugus, bet sevi nekad." Šensons nosūtīja Kolinsam filmas kadrus no "The Scala" epizodēm, un Kolinss sāka pētīt. "Es uzreiz sevi atradu! Es tur sēdēju ar kaklasaiti! Es visu laiku sēdēju, es turējos pie šī mirkļa - skatīt savus elkus." Kolinss nekad nav saticis vai sadarbojies ar Lenonu, bet ar pārējiem trim Bītliem gan. "Vienmēr ir bijis savādi būt ar viņiem pazīstamiem, un vēl visus šos gadus atpakaļ es biju viņu filmā!"

Rakstā izmantoti fragmenti no žurnāla "Uncut" (09/2014) raksta "Full Steam Ahead".

Foto no:

www.radiovaldivieslo.es

www.dailymail.co.uk

www.bobsegarini.wordpress.com

Attēlā raksta ievadā: Petija Boida un Džordžs Harisons.

2014, www.musicstories.lv

Bītlu filmai "A Hard Day's Night" - 50!

Pirms 50 gadiem - 1964.gadā - pasaule dzīvoja Bītlomānijā. Četri, vecumā mazliet virs divdesmit gadiem, puiši - Pols Makartnijs, Džons Lenons, Ringo Stārs un Džordžs Harisons - bija planētas smaguma centrs, ap kuru griezās un uz kuru tiecās tā laika jaunatne. Tai Liverpūles Četrinieks bija elki, citiem - mulsuma, dusmu vai pat nicinājuma iemesls, jo tieši "The Beatles" rokenrols aizēnoja tolaik tik populāro džeza un blūza mūziku, ko šie dusmīgie uzskatīja par nākotni, ko aizēnot nespēs nekas. Bītli bija apbrīnojami ražīgi, jo trīs gadus pēc kārtas - 1963., 1964. un 1965. - viņi izdeva pa diviem albumiem gadā. 1964.gadā iznāca grupas trešais albums "A Hard Day's Night". Nu viņi bija gatavi nākamajam līmenim savā karjerā - filmai ar tādu pašu nosaukumu "A Hard Day's Night".

KLIEDZOŠI PŪĻI - VISUR!

Filmu kompānijas "United Artists" uzstādījums bija vienkāršs - vajadzīga mazbudžeta melnbaltā filma, tā jāsāk uzņemt 1964.gada martā, lai jūlijā varētu pirmizrādīt, jo 10.jūlijā bija paredzēts laist klajā Bītlu albumu "A Hard Day's Night". "Es biju prom filmēšanā un patiesībā neko daudz par tādiem "The Beatles" nebiju dzirdējis," pusgadsimtu vecas atmiņas žurnālam "Uncut" pārcilā Deniss Odels, vēlākais filmas "A Hard Day's Night" līdzproducents. ""United Artists" man pajautāja, vai es gribētu veidot lētu filmu ar jaunu popgrupu. Es atbildēju, ka patiesībā neesmu ieinteresēts, bet mani bērni man prasīja, kas tā ir par grupu. Teicu, ka tā ir kaut kāda grupa "The Beatles", un viņi visi kļuva ārprātīgi: "Un tu teici nē?!" Es atzvanīju un noslēdzu ar "United Artist" līgumu par sešu vai septiņu nedēļu ilgu filmēšanu."

Kadrs no filmas "A Hard Day's Night".

Filmas budžets bijis aptuveni 200 tūkstoši britu mārciņu, no kurām "The Beatles" dalībnieki saņēmuši 40 tūkstošus, un par pāri palikušo bija jānosedz visi filmēšanas izdevumi. Scenārijā liela loma atvēlēta vilcienam - lai visu noritētu kā nākas, sarunās ar "Britu Dzelzceļu" Odels vienojās ne tikai par atsevišķa sastāva nodošanu filmēšanas vajadzībām, bet arī par īpašu sliežu posmu, kuru izmantot drīkstēja tikai "A Hard Day's Night" uzņemšanas vajadzībām. 2.martā filmēšana sākās ar vilciena ripošanu, kam pakaļ skrien 500 spiedzošu fanu pūlis. Odels atceras, ka filmēšana notikusi bez jebkādiem mēģinājumiem, viss noticis dabīgi. Par pūli var teikt to pašu, jo nebija nemaz jāuzņem filma, lai Bītlu dalībniekiem bariem pakaļ skrietu tāpat. "Viņi nevarēja mierīgi iet pa ielu vai kur citur. Visapkārt bija kliedzošas meitenes," atceras Petija Boida, aktrise, kas filmēšanās laikā iepazinās un vēlāk apprecējās ar bītlu Džordžu Harisonu. "Filmas uzņemšana notika divos vai trijos vagonos. ["The Beatles"] Puiši neslēpās. (..) Atceros, ka gribēju pusdienās apsēsties blakus Džordžam, jo mēs iepriekš bijām mazliet parunājušies. Nez kāpēc biju iedomājusies, ka viņš gribēs sēdēt ar pārējiem, bet viņš teica: "Beidz, sēdi nost!" Es viņu uzskatīju par ļoti, ļoti izskatīgu. Viņš arī nebija tik vokāls kā Džons vai Pols. (..) Džordžs bija klusāks, tuvāk manam līmenim, jo es esmu ļoti kautrīga."

LESTERA MŪŽA FILMA

"Mēs vairs nevarējām kontrolēt pūli, filmēt kļuva neiespējami," Boidas teikto apliecina "A Hard Day's Night" režisors Ričards Lesters. "Mēs uzņēmām pirmo dubli, un pēkšņi nez no kurienes uzradās 2000 bērni," atceras Lesters, un ir pārliecināts, ka filmēšanas grupā bija savs "kurmis" jeb informācijas nopludinātājs. Tas bija saspringts laiks ne tikai filmēšanas laukumā. 23.martā iznāca Lenona pirmais īsstāstu krājums "In His Own Write" ar atzīmi "Rakstošais bītls" uz vāka, pirms un pēc tam sekojot virknei interviju. 19.martā "The Beatles" ierakstīja savu pirmo uzstāšanos leģendārajā programmā "Top Of The Pops". 31.martā grupa ierakstīja raidījumu "BBC" šovu sērijai "The Saturday Club". Visbeidzot, 3.aprīlī Četrinieks uzņēma filmas "A Hard Day's Night" reklāmas treileri. 24.aprīlī tika uzņemts arī pēdējais filmas kadrs.

Filmas pirmizrāde Liverpūlē 1964.gada 10.jūlijā.

"A Hard Day's Night" piedzīvoja divas pirmizrādes - 6.jūlijā kinoteātrī "London Pavilion" un 10.jūlijā "Odeon Cinema" Liverpūlē (sk. attēlā pa labi). Londonā pirmās nedēļas laikā tā ieņēma 27 712 britu mārciņas, bet 10.jūlijā iznākušais filmas skaņas celiņš nākamajā nedēļā Lielbritānijas albumu topā ieņēma 3.vietu, nespējot turēt līdzi vien Klifam Ričardam un "The Rolling Stones". "Kā es šīs filmas sakarā jūtos šodien," vaicā sev Lesters, un pats arī atbild: "Filmēšanas laikā - kaut kur otrajā nedēļā - es jau zināju, ka, ja, teiksim, piecdesmit gadu laikā kādu dienu es pakļūšu zem autobusa un miršu, vienalga, lai ko citu es arī būtu dzīvē darījis, avīzēs stāvēs rakstīts: "Bītlu režisora nāves drāma"."

Rakstā izmantoti citāti no žurnāla "Uncut" (09/2014) raksta "Full steam ahead". 

Izmantotie foto resursi:

www.imdb.com

www.thebeatles.com

www.liverpoolecho.co.uk

2014, www.musicstories.lv

"Miniature Tigers" - "Cruel Runnings" (2014)

Lai arī savā beigu fāzē, bet vasara joprojām turpinās. Ja, malkojot vīnu verandā, turpat kaut kā sanācis aizmigt, no rīta jau var būt savilkti krusti vai līnijas, vai apsaldēts reproduktīvais mehānisms, bet visādi citādi - vasaras prieki rit pilnā sparā. Un, pat ja tie vienu dienu beigsies, un tas noteikti notiks, skumjām vietu nav - ir tāds kvartets no Fīniksas (ASV), saucās "Miniature Tigers", un viņu ceturtais albums "Cruel Runnings" ir pilns D vitamīna - īstens vasaras albums. "Skaņa ir svarīga, taču nekas nav svarīgāks par skaņas sajūtu. Kad [grupas līderis un vokālists] Čārlijs Brends rakstīja jaunāko "Miniature Tigers" albumu ["Cruel Runnings"], viņš iedvesmu meklēja visās savās muzikālajās ietekmēs," plates tapšanas pamatpostulāti iztirzāti grupas mājaslapā, piebilstot, ka "Cruel Runnings" tapis paralēlās vīzijās ar Losandželosas grupas "Weezer" daiļradi. Rezultāts esot kaut kas pa vidu starp "nostaļģiju un ekstāzi". Kas atrodas starp nostaļģiju un ekstāzi? Šķiet, to sauc par ikdienu.

2014, www.musicstories.lv

Yann Tiersen - "∞" (Infinity) (2014)

Franču multiinstrumentālists un komponists Jans Tīrsens kinomīļiem vairāk būs pazīstams kā aktrises Odrijas Tatū pirmās lielās filmas "Amēlija" (2001) skaņu celiņa autors. Vēlāk Tīrsens komponējis mūziku vēl divām filmām - "Good Bye Lenin!" (2003) un "Tabarly" (2008) -, taču šo lenšu muzikālo pavadījumu publika vairāk uztvēra kā piedevu filmām, nevis, kā "Amēlijas" gadījumā, filmas skaņu celiņš tapa bezmaz populārāks par pašu filmu. Un nav brīnums, jo jebkurš kadrs, ilustrēts ar Tīrsena mūziku, skatītājam pārvēršas par dziļi personīgu līdzpārdzīvojumu. Tomēr ne vienmēr ir vajadzīga bilde. Tīrsens rada mūziku, kuru var redzēt. "Infinity" - tā saucās francūža jaunākais albums. Bezgalība, kas iet riņķiem vien, un nekad nebeidzas. "Infinity" pēc 49 minūtēm beidzas gan. Bet tikai fiziski. Virpulis, ko Tīrsens šajās minūtēs paspēj sagriezt klausītāju galvās, tiešām varētu turpināties mūžīgi. Ja vien cilvēks pats tāds būtu.

2014, www.musicstories.lv

"The Sunshine Underground" - "The Sunshine Underground" (2014)

Kad pagājušā gadsimta astoņdesmitajos slavas virsotnēs gozējās tādas sintīpopa apvienības kā "Camouflage" vai tie paši "Depeche Mode", ne viens vien nosprieda, ka mūzikas stilu evolūcijas apogeja ir sasniegta, un tālāk atliek vien pielemtās dienas novadīt nirvānai līdzīgā stāvoklī, ko šīs skaņas rada. Bet nekā, nāca deviņdesmitie, atnesot jaunu mūziķu paaudzi, kas niekošanos ar elektroniku pārprata, un vienkāršoja tās pielietojumu līdz "2 Unlimited", "Dr.Alban" vai "DJ Bobo" līmenim (šos NEKAD nevajag pat mēģināt klausīties mūsdienās!). Kad ar vienu pirkstu klabināmajiem sintezatoriņiem beidzās baterijas, modē atkal nāca ģitārmūzika. Bet, piemēram, briti "The Sunshine Underground", trio ar Kreigu Velingtonu priekšgalā, mīlestību uz sintīpopu - to, kas vairāk astoņdesmitajos -, sirdī nes vēl joprojām. Pavasarī grupa laida klajā savu trešo albumu, nosaucot savā vārdā. Parasti jau mūziķi to dara, vai nu debitējot, vai radot tādu albumu, no kura gribētos sākt "jaunas dzīves" uzskaiti no nulles. Debija tā nav, atliek tikai otrais. Taču ar to te ir problēmas - "The Sunshine Underground" visam albumam, acīmredzot, nav pietikušas nedz idejas, nedz spēka, jo aptuveni pusē plate kaut kur vienkārši "pazūd". Un tomēr, daudz, daudz labāk par "Dr.Alban" vai "DJ Bobo".

2014, www.musicstories.lv

"Monty Python" - "Monty Python Sings (Again)" (2014)

Jocīgo gaitu ministrs, cilvēks ar trim dibeniem, nosmulējies nabags, ko pārpratuma pēc visi uzskata par mesiju un kā Jēzu vēlāk arī piesit krustā, mācītājs, kurš uz visiem jautājumiem, kā viņam patīk jaunā mācītājmāja, draudze un dzīves apstākļi, atbild vienīgi ar: "Man patīk pupi!", īpaši atraktīva apaļā galda bruņinieku kompānija, kas meklē Svēto grālu. Šie ir tikai daži no simtiem, varbūt pat tūkstošiem personāžu, ko 45 gadu laikā (1965-2014) radījusi britu jokotāju apvienība "Monty Python". Jā, laikam nu jau oficiāli var teikt, ka "Monty Python" ir beidzis pastāvēt, savu izskaņu atzīmējot ar vērienīgu atvadu šovu sēriju, kuru jūlija beigās tiešraidē no Londonas "O2" arēnas uz lielā ekrāna varēja vērot arī Rīgā. Starp citu, uz pirmo no šiem šoviem visas biļetes tika pārdotas 43 sekundēs! "Monty Python" vīriem ir jau virs septiņdesmit, un ir skaidrs, ka vienu reizi tā strīpa apakšā bija jāpavelk, ko nu viņi arī ir izdarījuši. To pašu trīsdibeņi jau gadiem dara ar saviem skečiem un dziesmām. "Monty Python Sings (Again)" ir 1989.gadā izdotās apvienības veidoto filmu dziesmu izlases tāda kā atjaunota versija, tiesa, šis tas pielikts, šis tas atņemts. Protams, šeit neiztrūkst nekā - nedz krustā piesisto svilpojamā dziesma "Always Look On the Bright Side of Life", nedz himna spermai "Every Sperm Is Sacred", nedz, iespējams, visskumjākā dziesma, kas jebkad radīta, "I'm So Worried". "Monty Python" ir beidzis pastāvēt, atstājot palicējiem miljons iemeslu turpināt svinēt dzīvi.

2014, www.musicstories.lv

"Swans" - "To Be Kind" (2014)

Tagad modē ir mākslīgais intelekts. Arī dažs labs mūsu caurkritis politiķis, acīmredzot secinot, ka viņam nav dots dabīgais, mēģināja radīt mākslīgo. Intelektu. Droši vien tas beidzās ar to, ka kalsnais kungs izdrāza no pagales Pinokio, un tas tiešām izrādījās attapīgāks par pašu drāzēju. Bet pasaulē mākslīgais intelekts drīz būs attīstīts tiktāl, ka no rīta, braucot it kā pie stūres, varēs mierīgi pārlapot avīzi vai gatavoties dienas darbiem, jo mašīnu vadīs viens šāds Pinokio. Uz to gan vēl pāris gadiņu esot jāpagaida. Bet ir viens mākslīgais intelekts, kas pieejams jau tagad. Saucās "Swans", grupa tāda, no Ņujorkas. Kāds tai sakars ar mākslīgo intelektu? Pavisam vienkārši: paņem "Swans" jaunāko plati "To Be Kind" vai jebkuru citu no grupas pēdējiem albumiem un uzliec to darba laikā austiņās vai paskaļās skandās, sevišķi, ja jāveic vairāk vai mazāk ar galvu darāms darbs, un šeit nav domāts atgriezt marinētu gurķu burku ar auss gliemežnīcu vai izklapēt karbonādi ar pieri. Tālāk "Swans" izdara visu, kas nepieciešams: pazūd apkārtējie trokšņi, tieksme nogalināt kolēģus samazinās līdz minimumam, ienākošos e-pastus intuīcija un prāts pats sašķiro svarīgajos un ne tik, bet, paceļot telefona klausuli un atbildot, katrs "Swans" mūzikas pārņemtais vēlāk nebeigs vien nobrīnīties, cik strukturēti un bez liekvārdības paveicis šo sarunu. "Swans" dara brīnumus! Un atkal - kāds tam sakars ar mākslīgo intelektu? Tikai tāds, ka "To Be Kind", un "Swans" vispār, skanot padara darbu mūsu vietā. Pārbaudīts! 

2014, www.musicstories.lv

Ziggy Marley - "Fly Rasta" (2014)

Pie šīs vasaras temperatūru absolūtajiem rekordiem it nemaz nebūtu brīnums vienu rītu pamosties un gultā blakus ieraudzīt žirafi, kas, uzstīvējusi uz deguna brilles, ada sev garu, garu šalli. Vai, uz darbu ejot, sastapt kaimiņu, kas izvedis pastaidzināt savu begemotiņu. Vārdu sakot, tropi šogad ir tepat, Latvijā! Un kas vēl vairāk raksturo sauli, iedegušus augumus un bezbēdīgu ballīti kā kārtīgs regejs! Zigijs Mārlijs (45), regeja leģendas Boba Mārlija (1945-1981) vecākais dēls, cenšas iet slavenā tēva pēdās jau no karjeras pirmsākumiem. Skaidrs - viņam tās manevru iespējas ir nekādas. Un tomēr, savā jaunākajā platē "Fly Rasta" Zigijs sper mazus, kreisus solīšus flirtā ar popmūziku vairāk kā jebkad agrāk. Pasper, un atkal rātni atgriežas pie "umpsā, umpsā" regeja ritmiem. "Mārlijs demonstrē, ka regejs var augt un pielāgoties, nezaudējot savas saknes," albuma "Fly Rasta" apskatā secina portāls "exclaim.ca". "Uncut", savukārt, atzīst, ka plates labākie momenti ir tie, kuros "regejs parādās visā savā pilnībā". Grozies kā gribi, uzvārds Zigijam ir Mārlijs, un no viņa neviens neko citu kā labu regeju nemaz negaida. Un viņš, acīmredzami, tam nepretojas - pretējā gadījumā būtu izvēlējies friziera vai, teiksim, dārznieka profesiju -, taču juniors ļoti, ļoti cenšas regeju modernizēt, un tas padara šo plati par klausāmu plašākam klausītāju lokam, ne tikai indivīdiem mazās bizītēs sasietos matos un adītu astoņkāji uz galvas. O, redz kā tā adīšanas tēmas beigās tomēr lieti noderēja... 

2014, www.musicstories.lv

"Coldplay" - "Ghost Stories" (2014)

Ja gribi dzirdēt, kāds izskatās dzīvnieks, kurš laizot dziedē savas rētas, "Coldplay" jaunākais veikums "Ghost Stories" būs īsti vietā. Martā grupas līderis Kriss Mārtins paziņoja par viņa un aktrises Gvinetas Paltrovas laulības šķiršanu. Par pagātnes notikumiem jeb rēgiem, kas nepaliks tikai pagātnē, bet veidos arī nākotni - par to ir "Coldplay" sestais albums. Pieradušai pie stadionu formāta lēkājamdziesmām, publikai var nākties, nu nez vai vilties, bet iemigt gan, un tad pamosties no "Ghost Stories" dzinējspēka, teju vienīgās dziesmas albumā, kura ļauj atpazīt "Coldplay" tādus, kādi tie bijuši pēdējos desmit gadus, "A Sky Full of Stars". Grūti atrast kādu, kurš publiski paziņotu, ka Bītli bija mēsls - to daļa cilvēces droši vien uztvertu par zaimošanu. Ar "Coldplay" ir līdzīgi, tikai nedaudz savādāk - to, citreiz vairāk, citreiz mazāk atklāti, bet par labu esam atzīst pat tādi snobi, kam no vārda "popmūzika" vien jau nāsīs saskruļļojas spalvas. Bet tieši šīs mūzikas ķēniņa krēslā pašlaik sēž "Coldplay". "Es ticu, ka brīdī, kad viņu karjera tuvosies noslēgumam, "Coldplay" būs radījuši albumu, kas derēs jebkurā dienas vai gada laikā un jebkurām tā brīža emocijām," kritiku portālā "Metacritic" raksta kāds grupas fans, un ar to vēlreiz apliecina katra no mums privilēģiju dzīvot vienā laikmetā ar šiem Mūzikas Burvjiem, kas apvienojušies zem nosaukuma "Coldplay".

2014, www.musicstories.lv