Jeff Buckley - "You and I" (2016)

Džefs Baklijs ir pērnā gadsimta beigu gala tumšais stāsts mūzikā. Kad viņš 1997.gada 29.maijā līdz šim neizskaidrotu iemeslu dēļ noslīka Misisipī upē, viņam bija tikai 30. Viņš bija izdevis tikai vienu albumu "Grace" (1994), ar kuru pamanījās Leonardam Koenam "nozagt" viņa himnu "Hallelujah". Baklija talants un viņa vokāla izstarotā emociju gamma bija priekšvēstnesis lieliem notikumiem nākotnes mūzikā... Taču viss beidzās savādāk. Misisipī upē kā muļķīgs nelaimes gadījums.

Un nu, 19 gadus pēc Baklija bojāejas, klajā nāk jauns viņa albums "You and I". Tajā iekļautas desmit dziesmas, pārsvarā kaverversijas, kuras Baklijs iedziedāja skaņu ierakstu studijā Ņujorkā 1993.gada februārī. Tajā pavadot trīs dienas, tapa gan albums "Grace", gan "tāpat vien" iedziedātās dziesmas, kas nu pirmo reizi būs pieejamas plašākai publikai, ne tikai "Shelter Island Sound" studijas īpašniekam un ierakstu inženierim Stīvam Adabo. "Viņa balss bija neticams instruments," žurnālam "Billboard" atmiņās par Bakliju dalās Adabo. "'Viņš bez piepūles varēja pāriet no čuksta līdz kaucienam, turklāt saglabājot pilnīgu kontroli [pār savu balsi]." 

Koena "Hallelujah" iekļaušana "Grace" albumā bija tā spožums un arī posts. Baklijs šo dziesmu spēja interpretēt tā, ka to sadzirdēja pat tie, kurus Koena dziesmu izrunāšanas maniere īsti neuzrunā. Visticamāk, ir daudzi, kuri uzskata, ka "Hallelujah" ir Baklija paša sacerēta dziesma. Taču šī savādā slava savā ziņā aizēnoja visu pārējo albumu, varbūt par zemu novērtējot paša Baklija sacerējumus.  

"You and I" šo situāciju īpaši nemaina. Tajā ir gan Boba Dilana ("Just Like a Woman"), gan "Sly and the Family Stone" ("Everyday People"), gan Džoja Grīna ("Don't Let the Sun Catch You Cryin") dziesmu kaverversijas, bet paša Baklija sacerētas ir tikai divas dziesmas, viena no kurām ir "Grace" pirmais studijas ieraksts. Klausīties tā saucamos iepriekš nepublicētos skaņdarbus, kuri tapuši, ierakstot lielus albumus, gandrīz vienmēr ir neinteresanti. Reizēm tie ir tik nenozīmīgi un nekvalitatīvi, ka gandrīz liekas, kāds pie mikrofona purkšķina vai ierīvē ar to (mikrofonu) paduses. Bet šī Baklija plate ir kas pavisam cits! Tas ir uzskatāms un emocionāls vēstījums mums, palicējiem. Vēstījums, ka īsta mūzika agri vai vēlu atradīs ceļu uz klausītāju sirdīm, un ir vienalga, cik gadu būs pagājuši. Un Baklijs to zināja. Un tāpēc mums ir albums "You And I".

2016, www.musicstories.lv.

20 albumi, kas bija jānoklausās 2014.gadā

Divdesmit albumu saraksts, kas bija jānoklausās šajā aizejošajā 2014.gadā. Kā vienmēr, numerācijai nav nozīmes. Visu izsaka patikšana kopumā. Ja tomēr kaut kādi ekstrēmi ir jāizceļ, tad par gada, nosacīti, neveiksmi jāatzīst "U2" jaunā plate "Songs of Innocence" (un ne tik daudz muzikāli, cik tā mērkaķošanās ar "iTunes" bezmaksas promociju, kas kaut kā iekšēji uzreiz lika platei devalvēties), savukārt laikam jau neviens vairs negaidīja, ka padsmit gadus pie sienas karājusies bise ņems un atkal izšaus. Un izšaus kā lielgabals! Tas par Deimienu Reisu. "U2" tautieti, starp citu. 

1. Leonard Cohen - "Popular Problems" (2014)

Kanādiešu mūzikas leģendai bija plāns, un viņš to īstenoja. Nosvinējis savu astoņdesmito dzimšanas dienu, Leonards Koens devās pie miera, lai jau nākamajā dienā pamostos pasaulē, kura skandē viņa jaunāko, lielā slepenībā ierakstīto albumu "Popular Problems". Atšķirībā no Koena iepriekšējās plates "Old Ideas" (2012), šo pat var nosaukt par dzīvespriecīgu.

2. "Real Estate" - "Atlas" (2014)

Pārblīvētas ar nostaļģiju un ilgām. Tā Ņūdžersijas (ASV) kvinteta "Real Estate" trešā albuma dziesmas aprakstījis žurnāls "Clash Music". Drīzāk gan jāsecina, ka Martins Kortnijs ar kolēģiem ir izauguši no bērnu bikšelēm, radot albumu, kas pat skarbiem vīriem liek noraust pa asariņai. Citiem neredzot, protams. Jo kārtīgs vecis jau nemazgājas un neraud.

3. Beck - "Morning Phase" (2014)

Beka Hansena atgriešanās pēc piecu gadu pārtraukuma nesusi sev līdzi daudzas pārmaiņas un lūzuma punktus. "Morning Phase" ir tik netipisks Bekam, ka tagad tā publika, kam viņš iepriekš ne visai patika, to teju dievina, savukārt vecajiem Beka faniem no degunu raucīšanas ap tiem jau izveidojušās papildus krunkas.

4. "Elbow" - "The Take off And Landing of Everything" (2014)

Var mainīties gadalaiki, valstu robežas, valdības un Eirovīzijas dalībnieku dzimumi, bet ir tikai viena patiesība, kas pastāvēs mūžīgi kā akmenī iekalta: ""Elbow" ir dievu mūzika!"

5. "Wild Beasts" - "Present Tense" (2014)

"Es domāju, ir neiespējami radīt ko labāku par ["Wild Beasts" iepriekšējo albumu] "Smother", bet es kļūdījos," daloties iespaidos par angļu kvarteta jauno albumu "Metacritic" vietnē sajūsmu izrāda kāds grupas fans. Viss ir relatīvs, reiz atklāja Einšteins. Un "Present Tense" tiešām ir "Wild Beast" labākais albums. Relatīvi, protams.

6. "The Gloaming" - "The Gloaming" (2014)
Ķeltu un īru tautu mūzikas kodēts albums. Noskaņai un pārdomām. Klausāms vienatnē. Palīdz atrast sevī laimes robežu. Un, ja šī robeža ir iezīmēta, "X" stundā ir vieglāk izšķirties, uz kuru pusi sperams solis. Maģisks albums.

7. Damien Rice - "My Favourite Faded Fantasy" (2014)

"Kas var būt labāks par šo?!" teica Mārtiņš Rītiņš un izcepa kotletēs vārnu. Tāpat var izsaukties arī par īru zēna Deimiena Reisa trešo albumu "My Favourite Faded Fantasy". Pēc loģikas Reisam karjera būtu jābeidz, jo radīt ko labāku par šo - vai tas maz ir iespējams? 

8. Damon Albarn - "Everyday Robots" (2014)

Lai ko darītu Deimons Albarns, tas strādā! Bija "Blur", bija "Gorillaz", abi teju ikonu statusā. Nu, pēc 25 mūzikā pavadītajiem gadiem, Albarns nāk ar savu pirmo solo albumu "Everyday Robots". Ja tu lasi "Rīgas Laiku" un neskuj vāverīti, šī plate ir domāta tev! (Pēdējais teikums ir pārfrāzēts kāda pazīstama latviešu režisora izteikums).

9. Ben Watt - "Hendra" (2014)
Dueta "Everything but the Girl" viena no pusītēm Bens Vots pēc 31 gada pārtraukuma izdevis savu otro solo albumu. Kā saka mūzikas žurnāls "Q Magazine", "Hendra" ir "nobriedušas pārdomas par atmiņām un zaudējumiem." Uzskatāms piemērs viena konkrēta mūziķa evolūcijai.

10. Lykke Li - "I Never Learn" (2014)
Teju visā pasaulē dzīvojusī zviedru meitene Li ar salauztu sirdi krūtīs radījusi smeldzīgu popdziesmu kolekciju. Iespējams, personīgākais 2014.gada albums.

11. Paul Heaton & Jacqui Abbott - "What Have We Become?" (2014)
Britu "The Beautiful South" deviņdesmito gadu balsis Pols Hītons un Džakija Abota atgriežas jaunā kopdarbā. Kurš teicis, ka nevar divreiz iekāpt vienā upē un nevar divreiz piečurāt vienas zeķbikses. Var! Un kā vēl var! 

12. "The Horrors" - "Luminous" (2014)
Evolucionējot no spurainiem panciņiem līdz stadionu grupai, briti "The Horrors" laiduši klajā, iespējams, savu liktenīgāko albumu, pēc kura daļa fanu šo uzskata nevis par evolūciju, bet kapitulāciju komercijas priekšā, bet cita daļa, domājams, skaitliski daudz lielāka, pateicoties "Luminous", ir piedzīvojuši savu 2014.gada lielāko atklājumu.

13. "LIGHTS" - "Little Machines" (2014)
Kādreiz viņas vārds bija Valērija Poksleitnere, tagad "LIGHTS". Savu skatuves vārdu Valērija pieņēmusi pavisam oficiāli, ar visiem papīriem. Viņas trešais albums "Little Machines" ir neuzbāzīgas popmūzikas labs paraugs, kādu patiešām nav milzum daudz. 

14. "Coldplay" - "Ghost Stories" (2014)
Krisa Mārtina pēcšķiršanās rētu aplaizāmais albums. Šķiet, pirmais tik izteiktais "Coldplay" konceptalbums. Šoreiz par pagātnes rēgiem, kas nekur nepazudīs arī nākotnē. Ierasti jau tā emocionāli atklātais Mārtins platē "Ghost Stories" izģērbj sevi pilnīgi un galīgi. 

15. "Swans" - "To Be Kind" (2014)
Ļaudīm, kam garšo visas putras, ir vienalga, kādu ēst - vai tā auzu pārslu, vai mannā, vai varbūt vārīta no cirvja kā tajā pasakā. "Swans" cienītājiem ir vienalga, kuru grupas albumu klausīties - tie visi noved nirvānai līdzīgā stāvoklī. Bet, ja ir kaut kas jauns, protams, padod šurp arī to! 2014.gadā šie nirvānisti no saviem "Swans" sagaidīja ko jaunu.

16. "Broken Records" - "Weights & Pulleys" (2014)
Līdz sešu vīru orķestrim izaugušais skotu "Broken Records" savā trešajā albumā demonstrē meistarību, kas liek kapitulēt pat vislielākajiem skeptiķiem. Par skotu "Arcade Fire" dēvētie puikas ir radījuši emocionāli trauslu, bet instrumentāli ļoti bagātu plati.

17. Joe Henry - "Invisible Hour" (2014)
Tas ir tikai laika jautājums, kad katrs "Invisible Hour" klausītājs aizdomāsies: "Kas es esmu? Ko es te daru? Un cik, galu galā, ir pulkstenis?". Jo Džo Henrijs savā platē ir iekodējis teju visus pasaules neatbildamos jautājumus. Un tieši tāpēc plate "Invisible Hour" ir klausāma atkal un atkal, pēc beidzamās reizes saprotot, ka saprotams nav nekas, un atkal jāsāk viss no gala. Šo albumu ir jāēd kā maizi. 

18. "Spoon" - They Want My Soul" (2014)
Brits Daniels, grupas "Spoon" līderis, pusaudžu gados ļoti baidījās kļūt vecs, jo uzskatīja, ka "cilvēki virs 30 vienkārši neeksistē." Tagad, kad viņam pašam jau 43, Daniels savas bailes sasit lupatās, pierādot, ka ar katru jaunu "Spoon" albumu viņš sasniedz virsotnes, kuras iepriekš šķita, "vienkārši neeksistē."

19. Luke Sital-Singh - "The Fire Inside" (2014)
Šis jauneklis ir viens no "BBC" konkursa "Sound of 2014" finālistiem, kas galveno balvu gan neieguva. Tomēr viņš ieguva ierakstu līgumu un tika pie debijas plates "The Fire Inside". Tas ir dīvains ieraksts. Jo Luks Sitals-Sings savā raudoša suņa balsī spēj pat iedvesmot. Neizskaidrojami, bet spēj.

20. "Pink Floyd" - "The Endless River" (2014)
Angļu mūzikas grandu atvadu albums, veltījums pirms sešiem gadiem mūžībā aizgājušajam "Pink Floyd" taustiņinstrumentālistam Ričardam Raitam, kurš platē dzirdams grupas pēdējās koncerttūres 1994.gadā veiktajos ierakstos un vienā ierakstā no 1969.gada. Pagātne savijas ar šodienu. Palikušie palīdz aizgājušiem, kopā radot pilnīgi jaunu plati. "Šī ir pēdējā iespēja dzirdēt viņu [Raitu] spēlējam kopā ar mums," saka viens no palikušajiem Deivids Gilmours.

2014, www.musicstories.lv

Damien Rice - "My Favourite Faded Fantasy" (2014)

Iespējams, Leonards Koens nožēlo to dienu, kad viņš vai viņa pilnvarotais pārstāvis animācijas filmas "Šreks" veidotājiem atļāva vienā no tās daļām izmantot savu dziesmu "Hallelujah", jo tagad, izdzirdot šo pacilājoši sērīgo melodiju, 99 no simta izsaucas: "O, Šreka dziesmiņa!" Un vēl aptuveni puse no šiem 99, visticamāk, uzskata, ka dziesmas autors ir pats zaļais un ērmoti labsirdīgais cilvēkēdājs. Citādi ir ar īru puisi Deimienu Reisu (40). Savā atlikušajā karjerā viņš var radīt "da jebko", bet masas viņu atminēsies ar dziesmu "The Blower's Daughter", ko, starp citu, Reiss rakstīja speciāli filmai  "Closer". Tomēr dziesmai kaut kā izdevies uzsākt patstāvīgu dzīvi un būt piederīgai nevis filmai, bet Deimienam Reisam.

Kopš triumfa pagājuši trīspadsmit gadi. Reiss ir mēģinājis panākumu atkārtot, taču viņa otrais albums "9" nenesa nedz gaidītās kvalitātes, nedz komerciālos panākumus. Nupat, novembra sākumā, klajā nāca Reisa trešā plate, kuru viņš beidzot uzdrošinājies nosaukt par vienu simbolu garākā nosaukumā (Reisa pirmo albumu nosaukumi ir "O" un "9"), - "My Favourite Faded Fantasy". Protams, "meinstrīms" vienmēr pieprasīs "The Blower's Daughter", taču Reisa jaunā plate slēpj sevī dārgakmeņus, kuru mirdzumam ir potenciāls aizēnot lielo grāvēju. "My Favourite Faded Fantasy" ir spēcīgs stāstu krājums, kurā pat deviņas ar pusi minūtes gara dziesma ("It Takes a Lot To Know a Man") izskan kā mirklis - katrs muzikālais stāsts ir kā mini simfonija! Ciniski, bet cerams, Reisam patiešām kaut kas sāp. Jo, ja viņš šo albumu ir radījis blefojot, tas zaudē lauvas tiesu sava šarma. 

2014, www.musicstories.lv

Leonard Cohen - "Popular Problems" (2014)

Pirms diviem gadiem albumā "Old Ideas" kanādiešu mūzikas leģenda Leonards Koens, kam tolaik bija 78 gadi, tik skumji pa pusei dziedāja, pa pusei runāja dziesmas, kurās viņš meklēja "vietas, kurās nejust sāpes un vienam pašam spēt pacelt akmeni", ka ne viens vien, lai arī ar dziļām skumjām sirdī, secināja, ka Meistars ar šo plati atvadās no sava klausītāja. Ir pagājuši divi ar pusi gadu, un Koena kungs šogad 21.septembrī ir nosvinējis savu astoņdesmito dzimšanas dienu. Un lielāko dāvanu ir sagādājis nevis sev, bet klausītājiem, nākamajā dienā pēc jubilejas izdodot jaunu plati "Popular Problems". Klausītājam jau fakts par jaunu Koena plati vien ir svētki paši par sevi, taču "Popular Problems" atmosfēra un noskaņa, iespējams, ir daudz lielāks iemesls līksmībai. Pat ne līksmībai, drīzāk labsajūtai. Jo Leonards Koens savā jaunajā albumā izklausās pulka žirgtāks kā iepriekšējā "Old Ideas", kas arī bija par iemeslu nelāgajām runām. Optimistisks un dzīvespriecīgs (cik nu šo vārdu var attiecināt uz Koena mūziku) dzīpars caurvij jaunās plates "Popular Problems" 36 minūtes, īpaši liekot sajūsmināties par dziesmu "Did I Ever Love You". Izskatās, ka deju vakars turpinās...

2014, www.musicstories.lv

Eron Falbo - "73" (2013)

Ja nu ir vēlme redzēt un, galvenais, dzirdēt, kā skanētu Leonards Koens, kuram kāds dziesmas laikā uzminis uz kājas, ir piedāvājums skatu un ausi vērst Brazīlijā dzimušā angļu izcelsmes dziedātāja un komponista Erona Falbo virzienā, kurš uzturas te Budapeštā, te Londonā. Dzejas Falbo sāka rakstīt jau 14 gadu vecumā, divus gadus vēlāk sāka publicēties žurnālu literatūras lapaspusītēs, uzrakstījis arī romānu, bet izdevis to tikai elektroniski. Nu riktīgs Koena sekotājs, vai zin! Kā jau (gandrīz) visas radošas personības Falbo iesaistījās dīdžeja ādā dažādos pasākumos. Bet spēlēt citu dziesmas ir tas pats, kas tējas dzeršanai izmantot aizlienētas lelles Bārbijas. Pēc diviem mēģinājumiem (diviem singliņiem), Falbo pērn "aizmēģinājās" līdz savam pirmajam albumam "73". Karstās brazīliešu asinis, samaisoties ar miegainajiem angļu gēniem un enerģijas allaž pārpilno ungāru dzīvesstilu, Falbo ir palīdzējušas radīt cirka izrādi, kurā netrūkst klaunu jautrības, žonglieru precizitātes un spriedzes, ko radījis lauva, kas izrādes laikā aizskrējis garām krātiņam. Albums - piedzīvojums! 

2014, www.musicstories.lv

Conor Oberst - "Upside Down Mountain" (2014)

Pirmais ieraksts kasetē, ko bērnībā savas dzimtās Omahas (ASV) ierakstu veikaliņā nopirka Konors Obersts (34), bija "The Cure" 1986.gada singlu kolekcija "Staring at the Sea". "Man vienkārši patika ["The Cure" solista] Roberta Smita balss. Tā vienkārši labi skanēja," 2008.gadā žurnālam "Rolling Stone" atcerējās Obersts. Izdevums Oberstu intervēja saistībā ar viņa projekta "Bright Eyes" aktivitātēm. Tieši pateicoties šai muzikālajai apvienībai, Oberstu pazīst vai visa pasaule. Bet viņa komponēšanas intensitāte un kapacitāte, acīmredzot, ir pārāk liela vienai grupai, tāpēc Obersts paralēli attīsta savu solo karjeru. "Upside Down Mountain" ir jaunākais Obersta izdotais darbs šajā ampluā. "Albums ir 55 minūtes vienkāršu stāstu, Obersta allaž atpazīstamā vokāla un visai daudz sirsnības," plates "Upside Down Mountain" apskatā atzīmē vietne "Absolutepunk.net". Savukārt žurnāls "Q" ir vēl lakoniskāks, sakot, ka "tēli un stāsti, ko Oberts ir ieskicējis, nekad vēl nav bijuši tik pilnvērtīgi realizēti." Vārds "stāsts" ir šo divu un vēl citu albuma "Upside Down Mountain" apskatu atslēgas vārds. Un dara to (stāsta) Obersts, krustojot visu savu elku labākās īpašības - Roberta Smita un Boba Dilana vokālu vidējo aritmētisko ar Leonarda Koena stāstnieka talantu un Nīla Janga skarbi pievilcīgo muzicēšanas manieri. 

2014, www.musicstories.lv

Cilvēks bez maskas - Loids Kouls

Kad pienāk pusnakts, karnevālā maskām ir jākrīt! Pārsteigumi, smiekli, sajūsmas kliedzieni, asaras, vilšanās. Pilns emociju spektrs garantēts! Bet vislielāko pārsteiguma devu saņem kāds vīrs. Kad viņš karnevālā tikko ieradās, dažos kaktos gluži vai līdz dūru cīņām nonāca strīdi, vai šis vīrs ir pārģērbies par Gaju Gārveju no "Elbow" vai arī tas ir pats slavenais Marvins Lī Edejs jeb "Meat Loaf" - sejā "kā viens pret vienu," secināja kāds, laikam jau vīrs, tērpies caura kartupeļu maisa maskā. Protams, šis karnevāls nenotika Purmsātu kultūras namā, kaut arī tur vārdu "Elbow" var dzirdēt ik reizi, kad pēc otrā "Bonaparta" kāds sauc: "Raimond!"

Šis karnevāls notika pilī. Vecgada vakarā. Vienīgajā naktī gadā, kad zirgi drīkst mierīgi parunāties, un neviens tos neuzskata par jukušiem. Tāpat šī ir nakts, kad neviens nekādas mentālas problēmas nesaskata viesim, kas palūdz mikrofonu, lai kaut ko nodziedātu. Pēc tam, kad "Raudāja māte, raudāja meita" bija nodziedājis rajona ansambļu skates "Grand Prix" ieguvējs jauktais koris, kvartets "Pūpolītis", kurā visas četras balsis vienu aiz otras pēc kārtas izdziedāja tikai viens tā dalībnieks  - vecs vīrs ar rahīta nomocītām, atļekušām ausīm -, bija skaidrs, ka saviesīgā daļa ir cauri. Bet tad ieklepojās "Raimonds". Sajūtot visu skatienus piekaltus sev, sākums bija nedrošs. Bet maskotais, nezināmais vīrs aizvien pašpārliecinātāk devās skatuves virzienā. Deju zālē pašķīrās gluži taciņa, lai svešais varētu netraucēts nonākt prožektoru gaismā pie mikrofona. Noņurdējis kaut ko līdzīgu "Lāsmai patīk garš kāts", ko vietējie "Raimondi" saprata kā "Laimīgu jauno gadu!", svešais sāka dziedāt.

Pirmā rinda paģība gandrīz momentā. No viena gala - kā rindiņā salikti domino kauliņi, kurus vienu pēc otra nogāž blakusstāvētājs. Otrā rindā ģībonis paņēma tikai pusi rindas, jo pārējie, un daļa arī pirmajā rindā kritušo, mazliet atjēgušies, saprata, ka piedzīvo brīnumu, tāpēc "ir jāfilmē"! Kad vīrs sāka dziedāt, šaubu nebija - tas nav nedz Gārvejs, nedz "Meat Loaf" (maska tikai bija laba!). Deju zāles labajā stūrī pēkšņi parādījās galdiņš, kur sāka pieņemt likmes, kas patiesībā ir šis vīrs. Ar attiecību 1:2 līderos izvirzījās Kriss Difords no "Squeeze", tūlīt aiz viņa nākamais ticamākais variants bija Maiks Skots no "Waterboys". Bet kad svešais sāka dziedāt dziesmu "It's Late", šaubu nebija - viesis ir Rons Sekssmits, tikai nedaudz skaidrāku balsi. Šī ideja izčākstēja, izskanot mazliet sērīgajai dziesmai "Myrtle And Rose", pēc kuras vietējās baznīcas ērģelniece, kas visu joprojām spēlēja tikai ar vienu pirkstu, izsaucās: "Tas taču ir Leonards Koens!"

Nodziedājis vienpadsmit dziesmas, vīrs paklanījās, pateicās par uzmanību, vēlreiz atgādināja, kas patīk Lāsmai, un devās uz zāles izeju. "Kā?! Un masku? Kāpēc tu nenoņem masku?" vaicāja publika, vēloties uzzināt, kas ir viņu jaunais varonis. "Es neesmu maskā. Un vispār mani sauc Loids Kouls," nedaudz kautri teica jau pamatīgi sirmot sākušais vīrs, vēlreiz paklanījās un devās ārā. "Loids Kouls!" gluži vai noelsās publika. "Šito es atcerēšos mūžam," īpaši skaļi paziņoja kāds vīrs, kurš "Liodu Koulu" bija sajaucis ar "Līme ar kolu", un devās jauno padomu likt lietā. Bet Loids Kouls devās tālāk pasaulē. Pie citiem, kam nav zināma ne viņa seja, ne daiļrade, ne talanti. Ja satiec viņu, noteikti pabaro un palūdz nodziedāt viņa jaunāko albumu "Standarts". Un nekad viņam nesaki, ka viņš ir līdzīgs "Meat Loaf". Apvainosies un, nedod dies, sāks valkāt masku. Bet ar maskām jau pārsvarā mums te ir visi...

Foto raksta ievadā no www.timesunion.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Džefs Baklijs - perfekcionists, kas nozaga Leonardam Koenam dziesmu

29.maijā apritēja skumja gadskārta - šajā dienā pirms 16 gadiem, tātad 1997.gadā, Misisipi upē noslīka viens no pagājušā gadsimta beigu spožākajiem ģitārspēles un vokāla talantiem Džefs Baklijs. Viņam bija tikai trīsdesmit, un, kā vēlāk noskaidroja izmeklēšanas orgāni, tas patiešām bija tikai nelaimes gadījums - Baklija asinīs nekonstatēja nedz narkotiskās vielas, nedz alkohola pēdas. Cilvēks, saprotot savu niecību likteņa priekšā, šādos brīžos mēdz teikt: "Tā notiek..." Un pats noskurinās no domas: "Cik stulbi es tā pateicu..."

PERFEKCIONISTS

Mūzika Džefam jau bija gēnos - viņa tētis Tims Baklijs, kurš, visticamāk, pārdozējot heroīnu, šīs zemes gaitas beidza 28 gadu vecumā 1975.gada 29.jūnijā, savas īsās karjeras laikā izdeva deviņus studijas albumus un kļuva teju par pielūgsmes objektu daudziem mūzikas slavu alkstošajiem. Džefs no tā allaž baidījās - ka viņus salīdzinās. Tāpēc bija perfekcionists it visā, ko darīja. Viņš bija nedrošs par sevi. Pat tad, kad apkārtējie jau bija apjautuši viņa muzikālo ģenialitāti. To ātri pamanīja arī ierakstu kompānijas, kas sāka ap Džefu spietot, un viņš izvēlējās "Columbia" - tā maksāja akurāt uz pusi mazāk kā konkurentes, bet apsolīja Baklijam pilnīgu radošo brīvību un "nekādu spiedienu". Perfekcionistam nav citas tik svarīgas lietas kā pašam visu kontrolēt, un Baklijs tāds bija.

"Dziesmiņa no "Šreka"", kā nereti dzirdēts nosaucam Leonarda Koena "Hallelujah", bez paša autora izpildīta neskaitāmās versijās - Džons Keils, Villijs Nelsons, Bon Džovi un vēl, un vēl, un vēl. To ir tik daudz, ka mēdz pat veidot "Hallelujah" kaverversiju topus. Varbūt ne desmitiem, bet vienu nācies apskatīt - kādus gadus atpakaļ "NME" izveica šādu "pētījumu". Un atzina acīmredzamo - Džefa Baklija "Hallelujah" versijai neviena cita pat tuvumā nestāv! "Tā ["Hallelujah"] tagad pieder viņam," saka Baklija grupas biedrs ģitārists Maikls Taiss. Jau sākot ar pirmajiem akordiem, Baklija ģitāras ievads šai Koena dziesmai uzliek tādu kā savdabīgu sava stila atpazīšanas zīmogu, bet vokālais izpildījums, atšķirībā no daudzo kolēģu mēģinājumiem, skan tik dabiski, ka nezinātājs nodomās: "Šitais čalis to lietu pieprot! Viņš savu dziesmu burtiski izdzīvo!" Un tā ir taisnība, jo Baklijs savā "Hallelujah" versijā atļaujas improvizēt - dažbrīd šķietami pārdroši, bet viņa meistarība to atļauj.

TOMS JORKS - MŪSDIENU DŽEFS BAKLIJS?

Mūzikā dzīvojošie, atkal kārtējo reizi ieklīstot Džefa Baklija daiļradē, nereti aizdomājas - kāda būtu viņa mūzika šodien? Savas dzīves laikā Baklijs paspēja izdot vienu oficiālu studijas albumu "Grace" (1994), pēc tam jau bija tikai dažādas izlases un "iepriekš neizdotu" ierakstu publiskošana. Atbildi uz uzdoto jautājumu - kāda tad būtu Baklija mūzika šodien -, protams, var sniegt visādi augstāki spēki, bet mēs, cilvēki, varam tikai pafantazēt. Vai sekot faktiem. Un viens no tiem aizved uz kādu Londonas garāžas augšstāvu 1994.gada 17.martā. Tur tiekas Džefs Baklijs, producents Džons Lekijs un viņa klienti - grupa "Radiohead". Pirmais sniedz nelielu, improvizētu akustisko koncertu. "Tas bija satriecoši. Vēl nekad nebija nācies vērot solo dziedātāju, kas dziesmai nodevās ar tādu kaisli," atceras Lekijs. Bet Toms Jorks ar grupu pēc priekšnesuma devās uz ierakstu studiju un iedziedāja dziesmas "Fake Plastic Trees" vokālo partiju. "Džefs Baklijs man deva pārliecību dziedāt falsetā," saka Toms Jorks, un varbūt, skatoties tieši uz viņu, mēs redzam atbildi uz jautājumu: "Kāda tad būtu Džefa Baklija mūzika šodien?"?

Foto raksta ievadā no lyriquediscorde.wordpress.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

20 albumi, kas bija jānoklausās 2012.gadā

Diez vai kāds var saskaitīt, cik albumi kopā 2012.gadā tikuši izdoti. Droši vien tūkstošiem visdažādākajos stilos un novirzienos. Šajā sarakstā būs divdesmit plates, kās padarīja krāsaināku šo 2012.gadu. Un atkal - bez nekādām pretenzijām uz "kurš labāks vai sliktāks". Vienkārši albumi, kas skanējuši labi.

1. "White Denim" - "D" (2011)

Laika mašīna ar nosaukumu "White Denim" aizvedīs atpakaļ "advancētos" septiņdesmitajos. Britu "The Guardian" šī Ostinas kvarteta ceturto plati nodēvēja par atgriešanos pirmspanku septiņdesmitajos, savukārt portāls "All Music" ir vēl tiešāks, albumu nosaucot vienā vārdā: "Meistarstiķis!" Piebilde - arī labs ceļabiedrs saturīgai laika pavadīšanai. Gluži kā dzīvs cilvēks, kas sēd blakus un sarunājas - tāds ir "White Denim" albums "D".

2. "Washed Out" - "Within and Without" (2011)

Viens no ""MySpace" bērniem". Bibliotekāra zinībās izskolotais Ernests Grīns savus pirmos panākumus guva, pateicoties slavenajai, bet nu jau ietekmi pamazām zaudējušajai sociālajai vietnei "MySpace". Grīna elektro-"chillwave" projekta "Washed Out" debijas plate "Within and Without" ir pierādījums viņa bibliotekāra aroda blaknei - sistemātiskumam un visu lietu kopsakarību loģikai. Jo tieši tāda ir Grīna mūzika.

3. Andrew Bird - "Break it Yourself" (2012)

Kādus gadus sešus atpakaļ, maļoties pa Endrjū Bērda toreiz aktuālo plati "Andrew Bird & the Mysterious Production of Eggs", biju absolūtā nesaprašanā, ko šis vīrs cenšas ar savu mūziku pateikt. Visticamāk, pats Bērds nav mainījies, vecāks esmu palicis es pats. Un, ja vecums nāk ar spēju atšķirt lētas pelavas no vērtīgām pērlēm, man nav nekādu pretenziju novecot. Jo vairāk, ņemot vērā, ka pēc dabas jau tāpat esmu vecs perdelis. Bet, atgriežoties pie Bērda, runa ir pat viņa 2012.gada plati "Break it Yourself", kas kombinācijā ar briedumu, ir absolūta dzīvesprieka esence!

4. "Maps & Atlases" - "Beware and Be Grateful" (2012)

"Kings of Leon" dubultnieki no Čikāgas (ASV) 2012.gadā izdeva savu otro albumu, liekot sarosīties daudziem "Leonu" faniem: "Kas tad nu? "Kings of Leon" Folovilli taču teicās devušies radošā atvaļinājumā?!" Bet nē, šie nav "Leoni"! Šis ir kvartets "Maps & Atlases", kura priekšvīrs Erīns Elders var ne tikai bez papildus grima un maskām tēlot Ziemassvētku vecīti, bet arī radīt muzikālu atmosfēru, kam raksturīga absolūta ignorance pret visu apkārt notiekošo. "Beware and  Be Grateful" ir absolūts "atslēgšanās" albums.

5. Sinead O'Connor - "How About I Be Me (And You Be You)" (2012)

Būsim godīgi - šis Šainedas Okonoras albums ir labākā "vecajo" atgriešanās 2012.gadā! Pēc visiem privātās dzīves kūleņiem Okonora spējusi savākties jaunai platei, un pēc vairāk kā divdesmit gadiem mēs atkal varam teikt: "Šitā sieva ir zirgā!" "How About I Be Me" ir vienkārši lielisks albums, kurš neprasa daudz - tikai sākt to klausīties. Viss tālākais notiks pats no sevis: tas ikkatru klausītāju ievilks dziļākajos Okonoras sarežģītā prāta nostūros, ļaujot ielūkoties viņas arī ne vienkāršajās domās, pateicoties kurām radītas TĀDAS  dziesmas. 

6. "Yeti Lane" - "The Echo Show" (2012)

Ja slavenais himnisko skaņdarbu meistars Vangelis, ņemot talkā moderno zinātni, uztaisītu kopīgu bērniņu ar Žanu Mišelu Žāru, rezultātā rastos kaut kas līdzīgs duetam "Yeti Lane" (un nekam šajā alegorijā nav sakara ar cilvēciskiem bērniņiem, mani dārgie izvirtuļi!). Franču duets "Yeti Lane" šajā gadā izdeva savu otro albumu "The Echo Show". Tas ir pilns noskaņu, enerģijas un sausais atlikums, to noklausoties, ir radusies atkarība - gan no "Yeti Lane", gan no šī psihedēliskā rok-pop-indī kokteiļa stila vispār.

7. Bill Fay - "Life Is People" (2012)

Noņemam cepuri Bila Feja priekšā. Atgriezies pēc vairāk kā 40 gadiem (iepriekšējais solo albums viņam iznāca 1971.gadā), vecais zēns Bils Fejs sasit lupatās visas aktuālās roka un popa zvaigznes! Ne jau pārdoto albumu ziņā, protams. Un labi, ka tā. Jo stāstus, ko savās dziesmās izstāsta Fejs, nevar klausīties stadionos, standarta radiostacijās vai deju klubos. Viņa stāsti ir kā spogulis, ar kuru katrs var aprunāties, līdz saprot, ka pretī redzamais tēls esi tu pats. "Life Is People" - bez kautrēšanās - 2012.gada vērtīgākais albums!

8. "Grizzly Bear" - "Shields" (2012)

Indīpopa zēnu koris no Ņujorkas (ASV) savā ceturtajā platē pārsteidz ar, tā teikt, "skaņu, gaismu un atmosfēru". "Arcade Fire" un "Muse" ir tikai dažas no "āža kājām", kas lien ārā no albuma "Shields". Tas ir kā pusnomoda/pusmiega stāsts četrdesmit minūšu garumā. Zvaigzne pie 2012.gada indīpopa debesīm!

9. "Low Roar" - "Low Roar" (2011)

Īslande - sapņu un noslēpumu zeme! Vieta uz Zemeslodes, kas neatstāj vienaldzīgu. "Low Roar" - divu brāļu duets no Īslandes ir tieši tāds pats. Viņu debijas albums, nosaukts pašu vārdā, ir viens no 2012.gada lielākajiem pārdzīvojumiem. Kad to noklausās, gribas refleksā sakrustot rokas starp kājām, lai paslēptu, kas nu tur katram ir. Jo "Low Roar" mūzika izģērbj. Liek nomest visu lieko. Un pati rāda ideālu priekšzīmi.

10. "Beach House" - "Bloom" (2012)

Baltimoras (ASV) dueta "Beach House" ceturtais albums "Bloom" ir muzikāla komprese dažādām kaitēm. Vislabāk palīdzēs grūtsirdībai, skumju remdēšanai, taču būtu vēl zinātniski jāpierāda, vai tik enerģētiski spēcīga mūzika patiešām nespēj remdēt arī fiziskas sāpes, piemēram, lauztu kaulu vai sāpošas muguras sāpes. Rezultāti var visus pārsteigt!

11. "Bat for Lashes" - "The Haunted Man" (2012)

Saka jau, ka vīrietim 33 gadi ir liktenīgs vecums - dzīvē kas būtiski mainās (vai prātiņā). Natašai Kānai arī ir 33, un, iespējams, šis ir liktenīgs vecums arī viņai. Piesedzoties ar skatuves vārdu "Bat for Lashes", Kāna aizejošā gadā izdeva savu trešo plati "The Haunted Man", kas ir pierādījums gan viņas muzikālajam un dzīves briedumam, gan varbūt arī zīmīgajam vecumam. Par pirmajiem liecina plates mūzika, par pēdējo - tās nosaukums un noformējums. Bet tas viss kopā radījis emociju un domu kokteili, kas, pārvērsts mūzikā, ir pelnījis atrasties 2012.gada "obligāti jānoklausās" sarakstā.

12. Leonard Cohen - "Old Ideas" (2012)

Citāti par "labākām vietām", kur dzīve šķistu vieglāka, mazāk sāpju nomocīta, pilda kanādiešu vecmeistara Leonarda Koena jaunāko albumu "Old Ideas". Diemžēl šīm "labākajām vietām" Koena zemtekstā nav nekāda sakara ar "dzīvi"... Vecais zēns ir noguris, tāpēc, ņemot vērā intensitāti, ar kādu Koens izdod plates (iepriekšējais "Dear Heather" iznāca 2004.gadā) un viņa ne to labāko veselības stāvokli, uzskatīsim, ka "Old Ideas" stāsti mums skaidros pasaules gudrības vēl ilgi un dikti...

13. "Muse" - "The 2nd Law" (2012)

Te viss skaidrs - Latvija mīl "Muse", un "Muse" puiši mūsu rocības robežās atbild ar to pašu. Par labākās koncertu grupas nodēvētā britu trio jaunākais veikums "The 2nd Law" nes  līdzi dažus pārsteigumus - stilu sajaukums nu kuplinājies ar elektroniskās deju mūzikas elementiem, bet Metjū Belamijs vismaz pāris dziesmās atkāpies no mikrofona, dodot vietu basģitāristam Kristoferam Volštenholmam. Starp citu, viņam ir seši bērni. Un "The 2nd Law" ir "Muse" sestais albums. Vienkārši prasta numeroloģija, kam nav nekāda sakara ar šo, nu jā, atzīstamo trio jaunāko veikumu.

14. Robbie Williams - "Take the Crown" (2012)

Viens no "Take That" "zelta puisēniem" sava jaunākā albuma noformējumā patiesi pārvērties par zeltā klātu. "Laipni lūgts mājās, Robij!" teiks tie, kam jau bija piegriezušies Viljama eksperimenti iepriekšējos pāris albumos. Robijs Viljams ar "Take the Crown" ir atgriezies savā tradicionālā popmūziķa ampluā un ir nolaidies arī no saviem augstumiem, pirmo reizi izsludinot koncertu šeit, mūsu reģionā - Tallinā. Patīk vai nepatīk - tas, protams, ir gaumes jautājums, bet noliegt nevar - tajā augusta dienā pie mūsu vēsajiem Ziemeļu kaimiņiem ies karsti.

15. "Sweet Billy Pilgrim" - "Crown and Treaty" (2012)

Kurta Vonnegūta slavenā romāna "Lopkautuve Nr.5" iedvesmoti, nosaucoties par "Sweet Billy Pilgrim" (romāna varonis bija karagūsteknis Billijs Pilgrims, kas pārdzīvoja Drēzdenes bombardēšanu 1945.gadā), šis angļu kvartets nes sevī šo to no "Elbow", šo to no "Manic Street Preachers", šo to no vēl kāda cita. Rezultātā grupas trešais albums "Crown and Treaty" ir kā noveļu grāmata - ņem tik un lasi visas pēc kārtas! Viens gan - jo dziļāk mežā, jo vairāk koku! Tas par mēģinājumiem saskaitīt "Sweet Billy Pilgrim" ietekmes... 

16. "North Atlantic Oscillation" - "Fog Electric" (2012)

Skotu trio "North Atlantic Oscillation" trešais albums "Fog Electric" ir viens no spēcīgākajiem 2012.gada postroka mūzikas stila pārdzīvojumiem. Protams, šajā stilā spēlē daudzi un, lielākoties, šīs grupas prot lieliski veidot albuma atmosfēru. Taču šiem skotiem blakus nevienu īsti negribētu likt - viņu mūzikas radītās elektrisko daļiņu kustības pa muguru ir apliecinājums, ka melodijas noskaņu spēku sevī kontrolēt nespēj pat pats radības kronis - cilvēks.

17. "Perfume Genius" - "Put Your Back N 2 It" (2012)

To vajadzētu klausīties katram, kurš jūtas kā izslāpis pēc katalizatora, kas atsvabinātu strupceļā nonākušas domas galvā. Šādi savā liekvārdības manierē šeit pavasarī runājāmies par Maiku Hedrīsu un viņa projekta "Perfume Genius" otro albumu "Put Your Back N 2 It". Un pie šīs liekvārdības arī paliksim, jo mainījies nav nekas - nedz mūsu maniere tā izteikties, nedz albuma "Perfume Genius" vienkāršā ģenialitāte.

18. "Best Coast" - "The Only Place" (2012)

"Best Coast" ir parādība mūzikas pasaulē. Tieši tā - parādība! Lai savādāk kāds izskaidro šī dueta sensacionālos panākumus, pirms diviem gadiem izdodot savu debijas albumu, bet tagad tos vēl nostiprinot ar šā gada plati "The Only Place". 

19. "Lost in the Trees" - "A Church That Fits Our Needs" (2012)

Sieviete, kas redzama uz kvinteta "Lost in the Trees" jaunākā albuma vāciņa, ir grupas līdera Ari Pikera māte, kas 2009.gadā pati atņēma sev dzīvību... Protams, šāds albums nevar būt vienkāršs, dzīvespriecīgs, bezpersonisks. Un "A Church That Fits Our Needs" tāds arī nav. Tas ir filozofisku domu pārpilns, un kā tāds tas būtu arī jāuztver, jau apņemoties to noklausīties. Neviennozīmīgs, bet tā savādi pievelkošs albums. 

20. "Keane" - "Strangeland" (2012)

Kā reiz sacīja krievu multfilmas varonis Čeburaška: "Mēs cēlām, cēlām un uzcēlām!" Tieši tāpat ar britu trio "Keane" - mēs ne tikai sagaidījām viņu ceturto plati "Strangeland", bet arī pašus personīgi paviesojamies mūsu piejūras ārēs vasaras festivālos. Lai arī paši saka, ka ar "Strangeland" gribējuši atgriezties debijas albuma "Hopes And Fears" (2004) noskaņās, liekas, tā īsti sanācis nav. Un varbūt labi, ka tā. 2012.gada "Keane" veikums ir vienkārši lielisks popmūzikas albums, un ne uz ko vairāk, domājams, nepretendē. Tā teikt, katram savs - vienam māte, otram kleita, trešam vīratēva brukas pēcoperācijas korsete.

Turpinājumā pa vienai dziesmai no katra albuma. Albumus pilnībā var noklausīties (kur tas pieejams), noklikšķinot uz aktivizētā linka katrā aprakstā.

Foto raksta ievadā Bils Fejs no www.telegraph.co.uk.

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV