piektdiena, 2012. gada 30. novembris

Beyoncé - "4" (2011)

Nedaudz vēstures. Bejonsī gadiem esmu uzskatījis par parādību, kas mūsdienu popmūzikā ir nepieciešama, taču nav īpašas uzmanības vērta. Tā ir modernā masu popmūzika, bet grandiozu masu. Krišana bezsamaņā, slapināšana biksēs - tās ir tikai dažas no Bejonsī fanu sajūsmas izpausmēm, elkam uznākot uz skatuves. Vārdu sakot, nekas tāds, kas būtu īpašas uzmanības vērts, jo tās viņai jau tāpat gana. Taču kādu laiku atpakaļ koncerttelevīzija "I-Concert" (vai kaut kā līdzīgi) piedāvāja reģistrēties un par to noskatīties vienu koncertu par brīvu. Listē bija arī Bejonsī tūres "I Am..." koncerts. Un, to noskatoties, tā spriešana mazliet pamainījās. Jā, viņa ir masu elks, jā - domāju, ja kāds pusaudzis skolā atzīstas, ka Bejonsī viņam nepatīk, pārējie uz viņu skatās kā uz kaut kādu kāpostu balteni, taču par dažām lietām pārliecība radās pilnībā. Piemēram, atsevišķas dziesmas, to struktūras ir visnotaļ interesantas, bet pati Bejonsī šajā gandrīz divu stundu garajā koncertā pierādīja, ka ir profesionāla visā, ko dara. 

Bejonsī (viņas īstais vārds ir krietni garāks) ceturtais albums "4" tapa, viņai pašai ļoti svarīgā dzīves posmā - tajā pašā, kurā tapa arī viņas pirmais bērns, kas pasaulē nāca šā gada sākumā. Laimīgais tēvs ir reperis Jay-Z, un abiem pat bija plāns patentēt meitas vārdu, taču atbildīgās institūcijas to nepieļāva. Tas gan ir cits stāts. Bet ir skaidrs, ka plate "4" ir radīta citu emociju fonā kā iepriekšējās. Un tā bija liela cerība, pirmo reizi mūžā ņemot un klausoties veselu Bejonsī plati no sākuma līdz galam. Bet "klausīties" tā arī nepārvērtās par "noklausīties". To izdarīt es nespēju, pat vienu reizi.

Platē ir atsevišķas dziesmas, kas iekļaujamas labas popmūzikas klasē ("Love On Top", "I Was Here"), taču kopējā noskaņa par ticamu padara faktu, ka šī plate būtu laba fona mūzika Jaunzēlandes cilvēkēdāju cilšu rituālos perimetrā ap katlu, kurā vārās kāds no ciema grēciniekiem. Un tikai. Jo pārliekā aizraušanās ar visādiem hophopa "jo" un "jēē" plati brīžiem padara nepanesamu. Pat ne brīžiem. To vispār nav iespējams noklausīties no A līdz Z, kā jau augstāk minēts. 

Un tomēr - viss ir gaumes jautājums. Visā pasaulē pārdotas vairāk par diviem miljoniem "4" kopiju. Tas gan krietni atpaliek no Bejonsī debijas plates "Dangerously in Love" (2003) rezultātiem (11 milkoni kopiju), un tā ir tendence, kas acīmredzama. Šī publikas pielūgsme, lai arī joprojām ir grandioza, ar katru gadu noplok. Droši vien uz Bejonsī vietu jau tēmē kāds cits. Varbūt Sabīne Prenclava?... Jā, un es esmu Eltona Džona atejas rūķītis! 




Albuma vērtējums: 4/10


Papildus resursi:

2012, www.musicstories.lv




trešdiena, 2012. gada 28. novembris

"Best Coast" - "The Only Place" (2012)

Lai arī jaunība, protams, ir laba lieta, atceroties deviņdesmitos sieviešu mūzikā (nu, mūzikā, kuru izpilda sievišķi), mati ceļas stāvus. Īpaši, kad tā piedomā - Jēziņ, divdesmit gadus atpakaļ Bjorku uzskatīja par mūzikas ikonu! Tiesa, viņas "mūzikai" bija viena priekšrocība - to varēja paklausīties vai, pareizāk sakot, uzspēlēt pats, piemēram, ar gludekli pagludinot kaķi. Neticama līdzība! Iespējams, mūsdienās esam iegājuši kaut kādās citās galējībās, taču vismaz personīgi man tās liekas daudz saprātīgākas. Jo tagad sievieši mūzikā uzdrīkstas vairāk, varbūt viņām vairāk ļauj, tāpēc ir no kā izvēlēties.Varbūt mūsdienās tik populārie mūzikas stili kā, piemēram, "surf pop" un "dream pop" vairāk ir piemēroti tieši dāmu vokālam? 

"Best Coast" ir šāds "sapņu popa" duets. Betānija Kosentīno un Bobs Bruno ir sava veida pēdējo gadu sensācija. Viņu 2010.gada debijas plate "Crazy for You" ar sajūsmu tika uzņemta pat allaž viskritiskākajos mūzikas medijos, piemēram, "Pitchfork". Dziesma "Boyfriend" pat tika iekļauta mūzikas žurnāla "NME" listē "Pēdējo 15 gadu 150 labākās dziesmas". Albuma dzeltenais vāciņš ar palmām un jūrā sēdošo rudo kaķi pabija vai visos 2010.gada labāko albumu apskatos! Tiesa, ar saviem maciņiem "Best Coast" klausītāji maksāt gan nebija gatavi - plate ASV uzkāpa tikai līdz 36.vietai albumu topā. Taču, kā jau iepriekš noskaidrojās, laiki un gaumes mainās, un tas, kas pirms diviem gadiem šķita vien pāris dīvaiņus piesaistošs, nu jau ir gana pieprasīts. "The Only Place" - "Best Coast" otrais albums - tam ir pierādījums. Gan pašmājās ASV, gan šoreiz arī Apvienotajā Karalistē piekritēju pulciņš ir kuplojis.

"Beach House", "Dark Dark Dark" - šie ir tikai daži "Best Coast" līdzinieki, kuru darīšanās pēdējā laikā esam iebāzuši degunu. Ar ko atšķiras tieši "Best Coast"? Šķiet, atšķirībā no sev bieži pielīdzinātā kolektīva "Beach House", "Best Coast" mūzikā stāv uz abām kājām. Ja "Beach House" savās taktīs spēj klausītāju ievest tādā kā transā, "Best Coast" tas nesanāk. Viņu mūzikas formula (pārnesti, protams) varētu būt veidota uz tādas pašas vienkāršības bāzes kā savulaik "The Beatles" dziesmu struktūra. Ņemot vērā gan stilu, kurā duets muzicē, gan dalībnieku skaitu tajā (tiesa, koncertos tas papildinās), "Best Coast" instrumentu minimālisms ir kā liels pluss šai formulai. Un, šķiet, Kosentīno un Bruno paši ar diez ko neiespringst, lietas lieki nesarežģot. Pat "Best Coast" mājaslapā sadaļā "Biogrāfija" ir tikai viens teikums: "Iedvesmojoties no dzīves, mīlestības un visa pārējā." Un vai tad tas nav visburvīgākais - rast iedvesmu pavisam vienkāršās lietās, kuras ir mums apkārt, bet kurām lielākā daļa ļaužu ikdienas steigā paiet garām? Vienkāršība - tā ir "Best Coast" veiksmes formula!




Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no www.bestcoast.us.

2012, www.musicstories.lv

pirmdiena, 2012. gada 26. novembris

"Band of Horses" - "Mirage Rock" (2012)

Paaudzei, kas izaugusi ar krievu multfilmām, sevišķi "Brēmenes muzikantiem", kurā līdzās citiem kolēģiem tik garšīgi dzied un spēlē arī brašais ēzelis, pieņemt faktu, ka dziedāt var  zirgs, pat vairāki, nav nekādu problēmu. Mums, latviešiem, tas pat piedien, jo senču ticējumi vēsta, ka šie (zirgi) mēdzot runāt. Tas gan notiekot Vecgada vakarā un tie, kas tos dzirdot, mirstot mokpilnā nāvē. Lai gan folkloras pētniekiem ir aizdomas, ka šo pastāstu izgudrojis kāds konkrēts sencis, kas Vecgada vakarā vienkārši gribējis viens pats stallī bez traucēšanas pastrebt brandvīnu, tas dziļi iesakņojies ļaužu prātos. Varbūt tieši tāpēc amerikāņus "Band of Horses" ("Zirgu ansambli") mēs uzņemam ar zināmām šaubām - un, ja nu viņus dzirdot, nedod dies', kaut kad tuvu gadumijai un, ārprāts, netālu no staļļa, piemetas mīksts vēders, kas nepārstāj līdz Pēteriem?!

Uztraukumam nav pamata! No savas pieredzes varu teikt - "Band of Horses" klausos jau piecus gadus, un Pēteros vēders ir vislabākajā kārtībā, jo caureja pāriet aptuveni nedēļu pirms Mātes dienas... Bena Bridvela grupas 2007.gada plate "Cease to Begin" radīja nosacītu saviļņojumu. Šķiet, "No One's Gonna Love You" joprojām ir visu laiku labākā "Band of Horses" dziesma. Toreiz aizrāva grupas sapņaini kosmiskais skanējums, kaut kas no septiņdesmito gadu hipiju strāvojuma savienojumā ar kreftīgu mūsdienu ģitārroku, kam pa vidu ik pa brīdim izspraucas amerikāņu tautas mūzikas neviennozīmīgi vērtējamais stariņš. Interesants apvienojums. 2010.gada "Infinite Arms" jau bija kaut kas cits. Tur kā saltu Sniega karalienes elpu nevarēja nejust popmūzikas garaini. Tas bija nedaudz mainījis "Band of Horses" skanējumu. Lai arī, atzīšos, mazliet tā kā vīlos, jo "zirgu" īpatnējā skaņa bija daļēji zudusi, producenti savu darbu bija darījuši labi, jo plate guva daudz lielākus komerciālus panākumus. 

Grupas ceturtais mēģinājums ar kaut ko pārsteigt pasauli notika šā gada rudeni. 18.septembrī iznākušais albums "Mirage Rock" bija mīkla visiem - kurā virzienā diez "Band of Horses" būs devusies? Vai atgriezīsies pie saknēm, vai turpinās iesākto kursu - ierakstu veikalos būt plauktos tuvāk pircēju acu līmenim? Izskatās, ka vairāk otrais variants. No "Cease to Begin" tīrradņiem palicis nav gandrīz nekas, izņemot Bridvela vokālu. 2007.gadā leģendārā grupa "Eagles" pēc divdesmit astoņu gadu pauzes izdeva albumu "Long Road Out of Eden". Tajā bija pasakainas melodiskā roka dziesmas kā "How Long" vai "What Do I Do With My Heart". Tad lūk - "Band of Horses" jaunais albums "Mirage Rock", un sevišķi dažas tā dziesmas, piemēram, "Slow Cruel Hands of Time", ir gandrīz kā "Eagles" joprojām aktuālākā albuma dziesmu siāmas dvīņi. Un, lai arī šī mūzika nepavisam nav slikta, tie vairs nav vecie, labie "zirgi". 

Pastāvēs, kas mainīsies, reiz teica kāds vieds kultūras darbinieks. "Band of Horses" ir mainījusies. Vai tikai tāpēc viņi joprojām pastāv? Veikalu plauktos iespējams. Arī tūkstošu fanu sirdīs. Bet, domājams, lielākā daļa savas šīs sirdis joprojām tur puspavērtas, ja nu atgriežas vecie "zirgi"...




Albuma vērtējums: 8/10

Papildus resursi:

2012, www.musicstories.lv

piektdiena, 2012. gada 23. novembris

"Alabama Shakes" - "Boys & Girls" (2012)

Atzīšos, man nekad nav patikusi Emija Vainhausa. Vismaz ne viņai dzīvai esot. Un tas ir loģiski - jo vairāk par daiļradi nācās klausīties viņas privātās dzīves atreferējumus un lasīt, ka šī kārtējo reizi uz skatuves kāpusi pillā vai līdz tai vispār nav tikusi. Neinteresanti, mazliet jau apnicīgi, laikam tāpēc nedaudz aiz spīta arī viņas daiļradei īpašu uzmanību nepievērsu. Kad nu notika traģiskais, nenovēršamais un, godīgi sakot, visu jau paredzētais, Vainhausas mūzika piedzīvoja otro slavas vilni. Un tad sapratu, kāpēc viņu tā mīlēja, cienīja un citādi godāja par talantīgu esam. Viņa dziedāja kā iznākusi no pagājušā gadsimta piecdesmitajiem sešdesmitajiem - viņa bija mūsdienu Areta Frenklina vai Eta Džeimsa. Vainhausa dziedāja pilnīgi brīvi, improvizēja, šķita - viņai nav neizdziedamu dziesmu!

Loģisks, saprotams, tagad ir jautājums - kāds Vainhausai sakars ar grupu "Alabama Shakes", par kuru ir šodienas stāsts? Tiešā veidā absolūti nekāds. Bet, kad, klausoties "Alabama Shakes" karalienes Britānijas Hovardas balsī, centos atcerēties, kur viņu jau esmu dzirdējis, mans spontānais Vainhausas cienīšanas periods ielēca atmiņā pirmais. Un tiešām - Hovardas vokālam piemīt tas pats pagājušā gadsimta vidus R'n'B zvaigžņu - jau pieminēto Frenklinas un Džeimsas - mežonīgums un brīvība. Jā, tieši brīvība. Tā nav "iekonservētā", līdz sīkumam perfektā Adeles balss, ne daudzo mūsdienu indī popmūzikas zvaigznīšu teju čukstošā un viegli pavedinošā koķetēšana ar klausītāju. Hovarda dzied tā, ka sirds lec pa muti ārā! Ar tādu spēku! Liekas, neviens mūris nenostāvētu viņas balss priekšā. 

Tāpēc jo dīvaināks šķiet fakts, ka "Alabama Shakes" albums "Boys & Girls" ir viņu debija! Kad tādās dziesmās kā "Rise to the Sun" vai "Hold On" esi atpazinis gan Tīnu Tērneri, gan Meisiju Greju, gan visas iespējamās klasiskā R'n'B zvaigznes, šķiet, Hovarda ar saviem zēniem - Hītu Fogu, Zeku Kokrelu un Stīvu Džonsonu jeb grupu "Alabama Shakes" - mūs priecējusi jau vismaz gadus trīsdesmit. Bet tā nav. Šī ir viņu debija, kam, cerams, būs turpinājums. Vēl labāks par šo. Ja tas vispār iespējams.




Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no www.gazetaonline.jor.br.

2012, www.musicstories.lv

ceturtdiena, 2012. gada 22. novembris

"Baroness" - "Yellow & Green" (2012)

Pēc pases datiem rēķinot, šiem vīriem varētu būt ap gadiem trīsdesmit, varbūt kādam vairāk, kādam mazāk. Taču, rēķinot savādāk, viņi ir trīs mēnešus veci, veselīgi mazuļi. Jo šā gada 15.augustā viņi piedzima no jauna. Progresīvā metāla grupa "Baroness" bija devusies koncerttūrē pa Angliju, kad liktenīgajā 15.augustā pie Bātas pilsētas valsts Ziemeļaustrumos autobuss nobrauca no viadukta un veica apmēram deviņus metrus brīvā kritienā. "Baroness" līderis Džons Beizlijs lauza abas labās ekstremitātes. Alens Blikls un Mets Madžioni lauza muguras skriemeļus, bet ceturtais grupas dalībnieks Pīts Adams tika cauri ar vismazāko skādi - vien dažiem nobrāzumiem. 

Māņticīgie un "garīgi pašbagātinātie", visticamāk, saskatīs šajā avārijā kādu zīmi. Zīmi, ko dod spēki, kuru varā ir mainīt mūsu likteņus. Kāds varbūt arī vicinās pa gaisu "Baroness" jaunākā albuma "Yellow & Green" vāciņu, ko, tāpat kā visus iepriekšējos, zīmējis Beizlijs. Uz tā attēlots melnā gulbja upurēšanas rituāls, ko veic sieva plikiem bumbieriem un sveču vainagu galvā, tā norādot uz zināmu līdzību ar baznīcas pielūgto svēto un mocekli Lūciju (viņu kaut kad 4.gadsimtā noslaktēja, starp citu, tie paši kristieši). Jāatzīst, albuma noformējums ir tikpat neviennozīmīgs kā pats tā saturs. Kaut kas no tā saucamā progresīvā metāla tiek jaukts kopā ar indī mūziku, plus vēl ne vienā vien dziesmā piemaisās klāt arī  šķipsniņa amerikāņu folkmūzikas, kas kopā brīžiem pat izveido teicamu popa melodiju (piemēram, dziesma "March to the Sea" mierīgi varētu tikt sajaukta ar "3 Doors Down" un iekļauta "Radio Skonto" repertuārā). Vilties nevajadzēs arī "Red Hot Chili Peppers" faniem ("Little Things"), kam "Baroness" dziesmu ritma ģitāru aranžējumi, iespējams, liks atcerēties savu mīluļu ("peperu") labākos gadus.

Bet patiesībā nav vajadzības visu laiku kaut ko vienu salīdzināt ar otru. "Baroness" pats par sevi ir interesants produkts. Ar "Yellow & Green" dubultalbumu viņi turpina iesākto krāsu tradīciju, jo pirmās divas plates saucās "Red Album" (2007) un "Blue Record" (2009), un, domājams, nebūtu par skādi iepazīt tuvāk arī tās. Pētījumi rāda, ka liela daļa cilvēku avīzes un žurnālus lasa no pēdējās lapas uz pirmo (daži dīvaiņi tāpat izbauda detektīvromānus), tāpēc nekas ļauns nenotiks, ja iepazīšanās ar "Baroness" notiks ar viņu jaunāko albumu.




Papildus resursi:

2012, www.musicstories.lv

trešdiena, 2012. gada 21. novembris

Matthew Perryman Jones - "Land of the Living" (2012)

Metjū Perimans Džounss šā gada Ziemassvētkos sagaidīs savu trīsdesmit devīto dzimšanas dienu. Viņš ir sakarīgs Nešvilas (ASV) puika. Talantīgs, emocionāls, ievērots. Un pēdējā laikā lielu dzīves vētru plosīts. Kā zināms, koki, ko vējš visu laika loka, top daudz spēcīgāki par pārsvarā bezvējā dzīvojošiem sugas brāļiem. Domājams, Džounss pēdējos pāris gados arī kļuvis saknēs daudz spēcīgāks. Neilgu laiku atpakaļ viņš zaudēja tēvu, un šī nāve bija gan nežēlīgu ciešanu un skumju, gan jaunu emocionālo apvāršņu pavēršanās avots. Džounsa piektais albums "Land of the Living" tapis šo pārmaiņu aurā, kad globālāka rakstura jautājumu ir vairāk par atbildēm. 

"Katra cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad viņam sev jāuzdod jautājumi par savu kultūru, apkārtējiem un senčiem. Daži šos jautājumus var ignorēt, kamēr citi, īpaši mākslinieki, iesaistās cīņās ar tiem, un dara to tik ilgi, kamēr no tā rodas kas jauns," Džounsa iekšējās izjūtas albuma tapšanas gaitā aprakstītas viņa mājaslapā. Tēva nāve, Vincenta van Goga vēstules brālim Teo (no kā arī albuma nosaukums) un fanu atbalsts ir galvenie elementi, kas veido "Land of the Living" filozofijas noskaņu. Fanu atbalsts tiešām bijis arī taustāms - kad Džounss nolēma lūgt savus cienītājus "samesties" jaunā albuma ierakstam, trīsdesmit dienu laikā tie saziedoja 26 tūkstošus ASV dolārus. Tas bija pietiekami, lai plati ierakstītu vecā, 1700.gadā celtā fermas ēkā, kas pārveidota par ierakstu studiju, nolīgtu par producentu Keisonu Kūliju (šos pienākumus viņš veic arī Keitijai Hercigai) un laistu albumu tautās. Nu, varbūt arī viņš pats ko piemeta mazliet. Taču šis fanu atbalsta žests bija liels dzinulis Džounsam. "Tas manī atmodina to jēgu, kāpēc mūziku esmu licis sev pirmajā vietā, - radīt jēgpilnu saikni ar cilvēkiem caur mūziku."

"Land of the Living" - tas ir albums melodiskās popmūzikas cienītājiem. Desmit dziesmas, desmit stāsti. Jeb stāsti dziesmās. Stāsti par dzīves jēgu un atbilžu meklējumi uz teju neatbildamiem jautājumiem. Un tikpat aizraujoši kā skatīties uz kāmīti, kurš lēkā gar būrīša sienu, lai tiktu tai pāri, kas nekad nenotiks, ir lūkoties, kā viens mirstīgais cenšas atbildēt uz vienkāršu jautājumu: "Kas ir dzīve?" Ja kāmīša gadījumā var pasmaidīt par muļķa lopiņu, tad Džounsa versijā šo atbilžu meklēšana ir ausīm baudpilns process.




Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no www.secretroad.com.

2012, www.musicstories.lv

otrdiena, 2012. gada 20. novembris

"Marillion" - "Sounds That Can't Be Made" (2012)

Slavas laikus piedzīvojusi pagājušā gadsimta astoņdesmitajos, britu roka apvienība "Marillion" jau trīsdesmit ceturto gadu priecē savus uzticīgākos un arī vienkārši garām ejošos klausītājus. Savā muzikālo zeķu adīkļa rakstā "Marillion" konstanti turas pie pāris nezūdošām un drošām vērtībām - inteliģences un Stīva Hogārta akurāt tādu pašu iespaidu atstājošo vokālu. "Vienmēr esmu uzskatījis šo grupu par visu laiku labāko pasaulē," zem kāda raksta par "Marillion" jauno albumu vienā no "lielajiem" mūzikas izdevumiem rakstīja kāds grupas liels cienītājs. Lietot vārdu savienojumu "visu laiku labākais", attiecinot to pilnīgi uz jebko, nav tā pareizā pieeja lietām - zūd jebkāda veida objektivitāte! Izņēmums, protams, ir Eltons Džons - viņš mums ir visu laiku labākais Eltons pasaulē! Bet šis nav stāsts par viņu. Diemžēl.

Tātad, atmetot "visu laiku labākais" un vēl "pasaulē", mazliet tos piezemējot, varētu rasties aptuveni vārdi, ar kuriem aprakstīt britus "Marillion". Tā īsti neceļas mēle dēvēt viņus par roka grupu, viņi, šķiet, vairāk iederētos intelektuālās popmūzikas plauktiņā (jā, redz, vecuma galā nāk secinājums, ka popmūzika var būt arī intelektuāla!). Īpaši nesekojot kolīzijām "Marillion" daiļradē un sadzīvē, parastam vidusmēra klausītājam šis kvintets varētu vairāk asociēties ar kaut ko stabilu un ar ko tādu, par ko mēdz teikt, ka "tas vienmēr ir bijis, kopš sevi atceros", lai arī neko īsti smalkāk par viņiem lielais vairums pateikt nevarētu. Var jau, protams, papētīt topu tabulas, ja tas līdzētu ko uzzināt. Un tātad - neviena "Marillion" dziesma nekad nav bijusi Nr.1, un tikai vienam albumam ir izdevies sasniegt šo pozīciju - 1985.gada "Misplaced Childhood", un arī tikai dzimtenē. Hogārts ar kompāniju vairāk ir klejojuši pa mūzikas mīļu gaumes vidusdaļu. It kā viņi negribētu izšaut visu pulveri uzreiz, bet pa šķipsniņai, ko dara jau ceturto gadu desmitu.

"Marillion" jaunākā plate "Sounds That Can't Be Made", septiņpadsmitā pēc skaita, klajā nāca šā gada rudenī. Tā ir tipiski "merilioniska"! Tās lielākā odziņa (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) ir septiņpadsmit ar pusi minūtes garā ievaddziesma "Gaza". Tā pat nav dziesma - drīzāk mazs mūzikls vai viegla rokopera. Viegla gan tikai mūzikas skanējuma izpratnē. Patiesībā tas ir skumju un traģisma pilns stāsts par notikumiem Gazas sektorā, par turienes bērniem, kam "tāpat kā katram ir tiesības uz brīvības sajūtām." Vispār "Marillion" nav grupa, kas dzied tikai par rozā ponijiem un salkanu mīlestību vai ko nu parasti lielākā daļa apdzied. Politiski un sociāli asas problēmas un notikumus viņi savās dziesmās apdziedājuši jau ne reizi vien. Piemēram, 1997.gada platē "This Strange Engine" astoņu minūšu gara dziesma "Estonia" ir veltīta 1994.gada 28.septembra notikumiem Baltijas jūrā, kad tajā nogrima prāmis "Estonia". Šī dziesma tapa Hogārtam iespaidojoties no tikšanās ar Polu Barniju - vienīgo britu, kas izdzīvoja katastrofā, kura prasīja 852 cilvēku dzīvības.

"Sounds That Can't Be Made" ir lielisks albums. Vienīgi, ja ir iespēja to klausīties nesteidzoties. Tas prasa domu pievēršanu tikai mūzikai, un tas notiek visnotaļ dabiski. Tāpēc, ja ir vēlme, piemēram, gludināt šī albuma fonā stringus vai pidžamu, pastāv liela iespēja aizdomājoties sagludināt arī pirkstus.




Albuma vērtējums: 8/10

Papildus resursi:

2012, www.musicstories.lv

piektdiena, 2012. gada 16. novembris

"Beach House" - "Bloom" (2012)

Sapņainais rudens laiks turpinās. Uz Siguldu skatīt krāšņās ainavas neviens nebrauc, jo to vienkārši vairs nav - lapas nobirušas, ļaujot kokiem grimt ziemas atpūtā un krāt spēkus, lai nākamajā gadā atkal varētu kuplot un zaļot. Sniegs te bijis, te izbijis. Īstu ziemu visi vēl tikai gaida. Ziemassvētku dekoriem un noskaņām vēl mazliet (aptuveni nedēļu) par ātru. Ko darīt? Atcerēties skaistākos vasaras mirkļus (tos, kuros esi vienās pumpās no odu kodumiem un pārdedzis saulē ar ādas krevelēm uz pieres), paspekulēt par to, vai ziema būs barga? Aizsals vai neaizsals poda truba? Varbūt nebūs liels sals, bet balti Ziemassvētki? Varbūt arī Ziemassvētku vecītis ir īsts? Varbūt... Un tā līdz bezgalībai. Dažreiz tā ir forši. Vienkārši pa mazam solītim aizdomāties līdz lietām, kas sākumā pat prātā nav nākušas. Jā, kaut vai līdz bezgalībai, lai arī viss sākās ar diskusiju domās, kāpēc džinsu bikses nešuj ar slēdzēju aizmugurē.

Vārdu un domu kakofonija, kas novērojama rindkopu augstāk, nav radusies vienkārši domu haosa rezultātā (nu varbūt mazliet). Tā radās, piepalīdzot Viktorijai Legrandai un Aleksam Skallijam. Viņi kopā saucās duets (uz skatuvēm gan viņi ir trio, piedaloties arī Denielam Francam) "Beach House", sapņu popmūzikas (dream-pop) pērle! Spirta komprese, kas, uzlikta uz vaļējas brūces, izsūc visu ļauno; kas, līdzīgi kā viens reliģisks vēstures tēls, uzliek roku uz pieres un slimība (vienalga, sifiliss tas vai miežagrauds cirksnī) tiek momentā izdziedināta. Tāda ir "Beach House" mūzika! Viņu ceturtais albums "Bloom", kas klajā nāca šā gada jau pilnbrieda pavasarī, turpina iepriekšējo trīs tradīcijas - kritiķu armijas ir gluži vai uz mirkli zaudējušas redzesspējas no tās spožās gaismas, ar kuru tos apžilbinājis franču/amerikāņu (Legranda ir francūziete) duets. "Mūzikas gaumes diktators" "Pitchfork" albumu "Bloom" novērtējis ar 9,1 balli! Jāmeklē, kur tuvākais skurstenis, jo pārsvarā jau viņi vairāk par piecām sešām ballēm patiesi klausāmām platēm nedod. Bet šoreiz var parakstīties zem katra "Pitchfork" vārda ("gandrīz perfekta", "spilgtas, debesplašas dziesmas", "Viktorijas Legrandas "nesteidzīgā" mute" utt. utjpr.).

Kas ar "Beach House" draugos vēl nav bijis, tas lai sāk ar "Bloom" ievadošo dziesmu "Myth". Tā pasaka visu par šo duetu, viņu mūziku, noskaņām tajā. Un, ja šī ar Legrandas "nesteidzīgo" muti dziedātā dziesma iet pie sirds, acīmredzamas ir divas lietas. Pirmkārt, "Beach House" ir īstā mūzika, un, otrkārt, sirds ir savā vietā. Jo "Beach House" tiešām ir sirdsmūzika. 




Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no www.relevantmagazine.com.

2012, www.musicstories.lv

ceturtdiena, 2012. gada 15. novembris

"The Deep Dark Woods" - "The Place I Left Behind" (2011)

Nedrīkst, bet ļoti gribās! Katru dienu ikvienam cilvēkam nākas saskarties ar šo dilemmu, parasti uzvarot "ļoti gribās". Arī es ignorēju "nedrīkst!", jo, izdzirdot kanādiešus "The Deep Dark Woods" man ļoti gribējās - nē, nu patiesībā tas nāca pavisam pašsaprotami - iegrimt teju "Latvijas Radio 2" repertuāram līdzīgā mūzikā. Vārdu sakot, šlāgerī. Kantrī, lai dies' nogrābstās! Bet padarīt sev neko nevar - "The Deep Dark Woods" pagājušā gada plate "The Place I Left Behind" izsauc pārāk daudz atmiņu. Nez kāpēc, klausoties šo albumu, atmiņā pazib pamatskolas gadi, bet tie saulainākie momenti - pirmie klasesbiedrenei paceltie brunči, dežūra skolas virtuvē, kuras laikā kompotā varēja iespļaut visiem pāridarītājiem. Vai tomēr tās ir halucinācijas? Par nākotni veco ļaužu pansionātā, kurā vienīgais, kas vīriešu nodaļā stāv, ir viņu nūjas un kruķi. Grūti saprast, kura atbilde ir pareizā.

"The Deep Dark Woods" debijas plati izdeva 2009.gadā. Tā saucās "Winter Hours" un dzimtenē lepojās ar lielu piekrišanu. Tomēr būtu negodīgi Raienu Boltu un pārējos četrus kolēģus kaut kā noniecināt, mēģinot viņus salīdzināt ar augstākminētās radiostacijas repertuāru. Šis ir tāpat kā ar jebkuru mūzikas žanru - katrā no tām ir pērles. Pat daži R'n'B un repa pļurkšķi ir klausāmi gardām ausīm. "The Deep Dark Woods" ir patiesi laba šlāgermūzika. Ballītēs, kuru publikas vidējais intelekta līmenis ir mazliet virs "Huļiš bļoda netīra" latiņas, šis kanādiešu kvintets ir ideālākais ansamblis. It kā vienkāršas dziesmas, citējot mūzikas žurnālu "Uncut", "brīnišķīgi nospēlētas un klasiski strukturētas", un laikam tieši tāpēc pēc brītiņa ir jākļūst uzmanīgam. Pārēsties brīnumgardu un saldu zapti nozīmē vēdersāpes un varbūt caureju. Savukārt pārmērīgi iegrimstot "The Deep Dark Woods", sākas nekontrolēta vēlme tādā pašā garā turpināt. Pirms es attapos, biju jau nokļuvis pie Rona Seksmita... 




Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no blogs.dallasobserver.com.

2012, www.musicstories.lv

trešdiena, 2012. gada 14. novembris

"Wickerbird" - "The Crow Mother" (2012)

Aprakstos par sevi Bleiks Kovans (attēlā) ir pieticīgs, sakot, ka "Wickerbird" ir "mazs mazītiņš folka projekts, kas radies Vašingtona štata savvaļas mežos." Savā "Facebook" profilā viņš vēl precizē, ka šis projekts dzimis "kādā lietainā dienā." Taisnība ir tajā, ka projekts ir mazs mazītiņš dalībnieku skaitliskajā ziņā - tas ir Kovans viena pats. Taču viņa "dream-folk" stilā izpildītās dziesmas ir kas vairāk par ko mazu mazītiņu. 

Informācijas par šo "Wickerbird" nav īpaši daudz. Šķiet, "The Crow Mother" ir tā debijas plate. "Dažas pārdomas un stāsti," tā šo plati sociālajos tīklos raksturo pats Kovans. Un šie muzikālie stāsti viņam padodas. Var neapšaubīt Kovana sacīto, ka dziesmas radušās, klejojot pa slapjiem un pielijušiem mežiem. Jo jau plates vidusdaļā ir sajūta, ka pil aiz krekla - no pielijušiem koku zariem lietuslāses pil tieši aiz krekla. Un kas dīvainākais - nav ne mazākās vēlmes meklēt pēc lietussarga, lai to novērstu. Gluži pretēji - kreklu gribas noraut un ļaut, lai nākamajām lāsēm ceļš uz miesu būtu pilnīgi brīvs.

Kovana stāsti ir mistikas un noslēpumu pilni. Intriģējošās vokālās harmonijas kopā ar graciozo, bet tajā pašā laikā atturīgo ģitārspēli rada iespaidu, ka klausies sapni. Savu vai cita - tam nav nozīmes. Galvenais, ka tas tevi kaut kur aizved. Pat, ja tas ir nomoda sapnis. Nav nekā piemērotāka šiem tumšajiem rudens pārdomu vakariem - sapņot vaļā acīm. Tam nebūs labāka kompanjona par "Wickerbird".




Papildus resursi:

Foto raksta ievadā no www.obscuresound.com.


 2012, www.musicstories.lv



>

otrdiena, 2012. gada 13. novembris

Patrick Wolf - "Sundark and Riverlight" (2012)

Mūzikmīļi saņēmuši brīnišķīgu dāvanu valsts svētkos - ziņu, ka nākamā gada februārī Rīgā koncertēs britu mūziķis Patriks Volfs. Tie patiešām ir labi jaunumi! "Palladium" koncertzālē Volfs viesosies sava jaunā albuma "Sundark and Riverlight" tūres ietvaros. Šī plate ir atskats uz Volfa skatuves desmit gadiem, iepriekšējo piecu albumu dziesmas ieskaņojot akustiskā versijā. Par to ir mazliet skumji. Skumji, ka Volfs šeit neuzspēlēs kā 2011.gada ekselentajā platē "Lupecalia". Akustiskie albumi ir forši (droši vien), bet būtu gribējies dzirdēt "īsto" Volfu.

Bet, kamēr man neviens viedokli neprasa (un šī lieta, domājams un cerams, nekad nemainīsies), jāklausās tas, ko mākslinieks ir radījis. Dubultalbumu "Sundark and Riverlight" būtu jāklausās tikai tad, ja iepriekš Volfs ir iepazīts pārējās viņa platēs - pārāk nepareizs priekšstats var rasties! Var pat gadīties, ka kāds, pirmo dzirdējis šo albumu, uz Volfu skatīties vairs negribēs vispār. Varbūt tieši otrādi. Katrā ziņā tas, ka pie mums brauc tādi talanti, ka ir cilvēki, kas riskē šo visu organizēt, cerot, ka mūsu šlāgerizētajā tautiņā būs pietiekams daudzums ļaužu, kas gatavi maksāt par šādu, nešaubos, brīnīsķīgu koncertu, ir atzinības vērts žests. 

Atliek vien novēlēt "ieaugt" Volfa mūzikā. Laiks vēl mazliet ir, tāpēc sadarbībā ar "Grooveshark" pieliksim arī savu artavu, piedāvājot noklausīties visu (gandrīz) Volfa jauno dubultalbumu "Sundark and Riverlight".






Papildus resursi:

2012, www.musicstories.lv

pirmdiena, 2012. gada 12. novembris

Leon Russell - "The Best of" (2011)

"Pēdējā ceļojuma laikā Dienvidāfrikas safari 2009.gada janvārī, kad mēs ar Deividu [Fērnišu] gatavojāmies vakariņām, viņš uzlika skanēt savu iPodu, un viņš uzlika Leona Rassela albumu "Retrospective", un es sēdēju un klausījos, līdz man pēkšņi sāka birt asaras un es vairs nespēju kontrolēt savu šņurkstēšanu. Deivids jautāja: "Pie velna, kas te notiek?" Un es atbildēju: "Viņa mūzika aizved mani atpakaļ uz manas dzīves visbrīnišķīgāko un fantastiskāko laiku. Tas nav godīgi, ka cilvēki ir aizmirsuši, cik viņa mūzika ir brīnišķīga, un tas mani sadusmo," tā sava duetu albuma "The Union" ar Leonu Rasselu bukletiņā rakstīja Eltons Džons. Un daudzi vecajam, labajam Eltonam var pateikties par to, ka par tādu Rasselu uzzināja pirmo reizi. Protams, ņemot vērā, ka nopelniem bagātais mākslinieks albumus izdod jau kopš 1966.gada, viņa nezinātājiem godu tas nedara. Bet labāk vēlu nekā nekad!

Un tieši šādiem mūzikmīļiem, kuri varbūt nedaudz nokaunās, ka kaut ko svarīgu palaiduši garām, bet atzīst to un labo pieļautās kļūdas, domāta Leona Rassela labāko dziesmu izlase, ko pirms gada klajā laida ierakstu kompānija "Capitol Catalog". Tās ir piecpadsmit dziesmas, kas nominētas kā Rassela labākās. Un, kaut gaumes ir dažādas un dažam varbūt šķitīs, ka šīs nav īstās Rassela labākās dziesmas, šī plate noteikti ir nozīmīgs informācijas avots sešdesmito un septiņdesmito gadu mūzikas cienītājiem, pazinējiem un interesentiem.

Kad Eltons ierakstīja ar Rasselu albumu "The Union", šur tur varēja saklausīt jautājumus, kam tas vajadzīgs, kāpēc tieši tagad un kāpēc tieši ar Rasselu? Nu labi, tas biju es kas tā jautāja. Un tagad man ir atbilde. Ja salīdzina agronomiskos terminos, Eltons Džons ir kā potzars, kas izaudzis uz mātes stumbra (es gan nezinu, vai to zinātniski sauc par "mātes stumbru") Leona Rassela, uzņemot sevī visu labo un vērtīgo, ko šāda "mamma" dod. Atliek tikai noklausīties dažas dziesmas Rassela izpildījumā, lai saprastu, ka tas ir Eltons Džons! Vienīgi varbūt nedaudz vecmodīgāks un klasiskāks. Un vēl Aksels Rouzs. Jā, Rouzs pēc balss varētu būt Rassela mazdēls. Nē, dēls laikam gan tomēr, rēķinot pēc gadu skaita... Un Rassela vaiga agrīnajos gados.

Diemžēl neviens "Grooveshark" aktīvists nav paspējis šo plati lejupielādēt, tāpēc še zem video Rassela klasiskajam hītam "A Song for You" iespējams noklausīties kādu citu "The Best of" Rassela albumu, bet to, ko apspriedām te šodien, var noklausīties šeit.






Albuma vētējums: 7/10

Papildus resursi: 

2012, www.musicstories.lv