Hipohopa mākslinieka Kenjas Vesta bijusī skatuves dejotāja Keisija Hila ar savu kādreizējo priekšā repotāju nu ir pavisam citās attiecībās - Vests, pārstāvot ierakstu kompāniju "G.O.O.D. Music", ar Hilu parakstījis līgumu par albumu izdošanu. Jo, izrādās, rudmatainā deju meitene it labi prot arī dziedāt. Viņas debijas singlalbums "Bloo" ļauj prognozēt, ka Hilai panākumi ir teju garantēti, cik nu vispār šajā dzīvē kaut ko var garantēt. Dziedātājas Adeles (kura, starp citu, pavisam drīz, iespējams, klajā laidīs iepriekš neizziņotu jauno albumu) faniem Hila varētu patikt.
Hila ir tendēta uz eksperimentiem. Ko gan citu var sagaidīt no 21 gadus jaunas meitenes, veicot savus pašus pirmos soļus mūzikas industrijā kā dziedātājai, nevis lēkātājai skatuves dibenā aiz kāda, kurš klepo mikrofonā skatuves priekšā. Pēc skata un balss Hila atgādina Toriju Emosu - abas rudmatinās sirēnas savās balsīs spēj sapiņķerēt ikvienu, kas tām ļaujas. Paaudžu maiņa tā saucamajā alternatīvajā popmūzikā notiek šorīd!
Šeit 20 dziesmas, ko it kā nebūtu bijis slikti noklausīties 2014.gadā. Bez norādēm, kura labāka, kura sliktāka. Bez spaidiem un viltus. Bez zemtekstiem un intrigām. Vienkārši divdesmit dziesmas, vienkārši Mūzika - iespējams, patiesākais, kas mums visiem šajā dzīvē pieejams.
1. Foy Vance - "Regarding Your Lover" ("Joy of Nothing", 2013)
Ziemeļīrs Fojs Vānss kādā filmā varētu spēlēt Čapājevu - ūsas viņiem abiem vienādas. Bet īstenībā viņš komponē un izpilda mūziku, kas dvēselei un garam liek kapitulēt pār prātu un aprēķinu. "Regarding Your Lover" ir mīlas balāde ar tādu spēku, kas var izstumt no vietas par vislielāko ledusskapi ar divām saldētavām.
2. Warren Zevon - "Hasten Down the Wind" ("Warren Zevon", 1976)
It kā jau aizejošais nebija nekāds popmūzikas meistara Vorena Zīvāna (1947-2003) jubilejas gads, taču kaut kā sanāca paķidāt šī vīra biogrāfiju, un šādi izziņas procesi allaž nes jaunas atklāsmes. Un svarīgākā no tām Zīvāna gadījumā: kā līdz šim bija iespējams dzīvot, nepazīstot viņa mūziku?! "Hasted Down the Wind" ir lieliska balāde no Zīvāna paša vārdā nosauktās 1976.gada plates.
3. "Aquilo" - "You There" ("Aquilo", 2014)
Angļu duets "Aquilo", tā kā mazliet nervozējot, laiž klajā vienu singlplatīti pēc otras (labi, labi, tās viņiem ir tikai divas), bet uz lielo plati sataisīties vēl nespēj. Žēl, jo Toma Haiema un Bena Flečera debijas singls "You There" kā pērtiķis ar savu sarkano luksofora dibenu signalizē, ka pie šādas mūzikas visiem būs apstāties un garām pabraukt tai nevarēs.
4. "Franz Ferdinand" - "The Universe Expanded" ("Right Thoughts, Right Words, Right Action", 2013)
Vienam otram (ar pirkstiem rādīt nav pieklājīgi!) vajadzēja sagremot trīs, lai caur ceturto ieraudzītu ģēniju. Protams, tie trīs un četri ir albumi, bet ģēniji ir skoti "Franz Ferdinand". "The Universe Expanded" no viņu vēl pērnā gada plates ietver sevī visu, kas dziesmai pienākas - melodiju, intrigu, kāpinājumu, kulmināciju un tad slapju svītru aiz katra viena klausītāja.
5. "Wye Oak" - "Before" ("Shriek", 2014)
Aizejošā gada lielākā nolaidība ir tā, ka neizdevās, kā nākas, iedziļināties amerikāņu dueta "Wye Oak" jaunajā albumā "Shriek". Iedziļināšanās allaž apstājās pie plates ievadošās dziesmas "Shriek", jo to nekad nevarēja noklausīties vienu reizi, tā bija jāklausās desmitiem un desmitiem reižu!
6. "Future Islands" - "Seasons (Waiting for You)" ("Singles", 2014)
Viens no aizejošā gada atklājumiem Baltimoras (ASV) trio "Future Islands". Modernais disko ir augšāmcēlies!
7. Tori Amos - "Wild Way" ("Unrepentant Geraldines", 2014)
Torijas Emosas plates vienmēr labi noderējušas miega zāļu vietā (ne vienmēr sliktā nozīmē), taču dažus pēdējos albumu, šķita, viņa izdod "pēc līguma", nevis "kad mūza sauc". Emosas kundzes jaunā plate ir savādāka. Protams, pie tās atkal var aizmigt. Taču tā, šķiet, kā vecos, labos laikos atkal radīta, esot uz viena viļņa ar kaut ko līdzīgu mūzai. "Wild Way" ir visa albuma esence.
8. Israel Nash - "Woman at the Well" ("Israel Nash's Rain Plans", 2013)
Nav pat svarīgi, kas ir Izraēls Nešs. Nav svarīgi, vai tas ir viņa pseidonīms vai īstais vārds. Vēl mazāk svarīgi ir fakti par vietām topos, albumu skaiti un jebkas cits, ko saistībā ar šo vīru var izteikt skaitļos. Daudz svarīgāk ir piefiksēt, vai cilvēks, klausoties Neša dziesmu "Woman at the Well", šūpojas tādā pašā labsajūtā kā kobra tās jocīgās taurītes pavadījumā. Ja nē, tas vispār nav cilvēks.
9. Sturgill Simpson - "The Promise" ("Metamodern Sounds in Country Music", 2014)
Nesen kāda pazīstama psihoterapeita spriedelējumi, ka patiesībā nav nemaz slikti papliķēt sievu, ja viņa nepienes čības un neizlaiza vīra izēsto zupas šķīvi, vispār nekad netiktu uzrakstīti, ja visiem vīriem būtu TĀDA balss kā Amerikas kantrī dziedātājam Stērdžilam Simpsonam. Lai arī aizraušanās ar kantrīmūziku patiesībā ir diagnoze, Simpsona jaunā albuma nosaukums vien jau liecina, ka viņam ir kāds plāns šo stilu modernizēt. Jēziņ, ja līnijdeju pulciņā dejo pie tādām dziesmām kā "The Promise", steigšus jāiet pensijā un jāšūpojas garajā dejotāju rindā no rīta līdz vakaram!
10. "Low Roar" - "Nobody Loves Me Like You" ("0", 2014)
Pēc no kājām gāzošās debijas 2011.gadā islandieši "Low Roar" atgriezušies krietni piezemētāki un nobriedušāki. Albums "o" varbūt arī vairs nesola to emociju gammu, ko bija spējīgs sniegt tā priekšgājējs, taču tas nenoliedzami ir mūzikas pasaulē atzīmējams notikums.
Popa spīdekļu grupas "fun." ģitārista Džeka Antonofa blakusprojekts, kam ir visas izredzes būt dzīvotspējīgākam par, tā teikt, "mātes grupu". Nu vismaz jācer, ka pie šī, pat par pārsteigumu "fun." biedriem, izdotā albuma viss tikai sāksies.
Leģendārā Londonas roka apvienība "Yes" šogad atzīmēja savas pastāvēšanas 46.gadadienu, lai arī no dibinātājiem tajā spēlē vairs tikai basģitārists Kriss Skvairs. Kā teicis mūsu basgalvainais ģēnijs ar bārdiņu: "Pastāvēs, kas mainīsies!". To tad arī grupa "Yes" nekad nav pārtraukusi darīt. Viņu "21.gadsimta albumu "Heaven & Earth" ievada dziesma "Believe Again". Lai dies' nogrābstās kādam septiņdesmito gadu hipijam šajā saldajā popā atpazīt tos čaļus, kas toreiz, kad debesis bija zilākas, bet zālīte lētāka, vienu albumu varēja izdot ar divām pusstundu garām dziesmām, kurās pat lāga nebija nedz pantu, nedz piedziedājumu.
13. Hozier - "Take Me To Church" ("Hozier", 2014)
Kādam (starp citu, joprojām nenoskaidrotam) anonīmam lietotājam likās, ka video par antigeju protestiem Krievijā vispiemērotākā fona mūzika ir tolaik nevienam nezināmā īra Endrjū Hoziēra Bērnsa dziesma "Take Me To Church". Šādas kombinācijas klips tika izveidots un ievietots jūtūbē, un ar vidējo ātrumu 10 000 skatījumu stundā Hoziērs kļuva par kulta personu burtiski dienas laikā.
14. Luke Sital-Singh - "Nothing Stays the Same" ("The Fire Inside", 2014)
Jauna un talantīga zvaigzne pie raibajām britu popmūzikas debesīm. Lūks Sitals-Sings, šķiet, savas dziesmas teju vai fiziski izveido no sviedriem, puņķiem un sēru korķa, jo, klausoties 27- gadīgā jaunekļa debijas albumu, neatstāj sajūta, ka tajā viss ir īsts un no paša Sitala-Singa veidots.
15. Sinead O'Connor - "Take Me to Church" ("I'm Not Bossy, I'm the Boss", 2014)
Šaineda Okonora jau otro albumu pēc kārtas turpina spridzināt tiltus, kas savienoja viņas pagātni ar tagadni. Publiski pārdzīvojusi personīgās krīzes, viņa ir radoši tik spēcīga, kā nekad agrāk. Un noslēpums tam esot Okonoras kundzes pirms gadiem pieciem pieņemtais lēmums tikai pašai komponēt dziesmas saviem albumiem.
16. Adam Cohen - "We Go Home" ("We Go Home", 2014)
Protams, līdz papus sasniegumiem Ādamam Koenam vēl ir kur tiekties un tiekties, taču tāpat kā papus, kas, starp citu, ir Leonards Koens, Ādams šogad nevarēja vairs klusēt un izdeva jaunu albumu "We Go Home". Nu neiet jau viņam viegli. jo to papu droši vien kabina priekšā un pakaļā. Bet viņi atšķiras - ja ar papus platēm var vakarā likt visus gulēt, tad dēla albumus var izmantot modināšanai. Bet vispār dažreiz radurakstus labāk nezināt.
Šis ir negodīgi pret pārējām Deimiena Reisa jaunās plates dziesmām, bet vismaz viena šajā sarakstā bija jāieliek, un tas gods ticis skaņdarbam "Colour Me In". Kad ārā ir pilnmēness un tumšā mežā gaudo vilks, ieklausies vērīgāk - iespējams, tas nemaz nav vilks, bet gan kāds aizrautīgs Reisa klausītājs, kurš cenšas izdziedāt līdzi šo "Colour Me In" himnu.
18. Robin Gibb - "Days of Wine and Roses" ("50 St.Catherines Drive", 2014)
Robins Gibs jau divus ar pusi gadu nav mūsu vidū, taču tikai šajā rudenī klajā nāca viņa iepriekš neizdotu dziesmu albums "50 St.Catherines Drive". Albumā iekļautās dziesmas ierakstītas no 2007.gada līdz Giba nāvei. "Days of Wine and Roses" viņš bija iecerējis kā savas jaunās plates pirmo singlu...
19. Ed Sheeran - "Thinking Out Loud" ("X", 2014)
Nav jābūt dullai tīnei, lai, izdzirdot pa radio Edu Šīranu, gribētos ieskaut vaidziņus plaukstās un sajūsmā skaļi spiegt. Par to nevajag uztraukties, tas ir normāli. Tā dara gan mājsaimnieces, gan santehniķi, par Saeimas deputātiem un proktologiem nemaz nerunājot. Jo Eds Šīrans ir baigā topā, un, kas interesanti, atšķirībā no pārējiem, kurus izdzirdot spiedz, Šīrans ir patiešām labs. Ak jā, un nedrīkst aizmirst, ka 16.februārī visi spiegs Rīgā.
Viena no Krisa Mārtina "Spoku stāstu" centrālajām dziesmām. Varētu pat teikt, visa albuma noskaņas turētāja. "Ghost Stories" vispār ir dīvaina plate, un, iespējams, pēc daudziem gadiem, apkopojot visu "Coldplay" devumu, tieši šis albums izrādīsies atzīstams par grupas pašu labāko.
Ir ļaudis, kam dzīvē nav lielākas baudas kā vakarā pēc garas darba dienas ielikties siltā vannā un ar dibenu laist tajā burbuļus. Tas atslābina, atvieglo un noņem stresu. Tas vienmēr ir paredzami, un tieši tāpēc tik patīkami. Rudmatainā mācītājmeita Torija Emosa (50) ir līdzīgs gadījums. Nav ne jausmas, vai viņai tīk laist vannā burbuļus, bet ir pilnīgi skaidrs, ka Emosas kundze, vismaz savā mūzikā, ir pat ļoti prognozējama. Viņa pati saka, ka iepriekšējās tūres laikā 2009.gadā pamatīgi iztukšojusies un nācies meklēt sevī zināmus resursus, lai "atrastu jaunus mūzikas radīšanas ceļus". Sākot no plates "The Beekeeper" (2005), ja ne pat agrāk, visu Emosas albumu fonā allaž varēts dejot kādu palēnināta stila baletu vai atslābināties, guļot kaut vai tajā pašā sasodītajā vannā. Skaidrs, ka nupat iznākusī Emosas četrpadsmitā plate "Unrepentant Geraldines" šo tradīciju turpina. ""Unrepentant Geraldines", iespējams, ir Torijas Emosas labākā plate pēdējo desmit gadu laikā," kritiķu portālā "Metacritic" albumu komentē kāds no "privātajiem" apskatniekiem. "Pēc albuma sūd**nā noformējuma un neuzrunājošā pirmā singla ["Trouble's Lament"] esmu tomēr patīkami pārsteigts." Laikmetā, kad slavens var kļūt, ar peni uzgleznojot Vladimira Putina portretu, strīdēties par albuma noformējuma gaumi laikam ir lieki. Šoreiz svarīgāk, kas stāv aiz vāka. Un aiz tā stāv, piemēram, tāda dziesma kā "Wild Way". Burbuļi vannā ceļas kā nupat atkorķētā šampānietī.
Ar šo trešo daļu tad arī noslēdzam šā gada Ziemassvētku dziesmu plejādi. Daudz vecas, dažas jaunas, bet visas tālu no tradicionālajām, visur apkārt dzirdamām Ziemassvētku dziesmām. Šie 30 skaņdarbi lai tad ir mūsu dāvana visiem, kas še ienākuši. Un mēs, ziniet, dāvinām tikai tādas dāvanas, kādas paši gribam saņemt. 1. "The Decemberists" - "Please Daddy" ("Miscellaneous", 2011) 2. "Camera Obscura" - "The Nights Are Cold" (EP, 2010) 3. Tori Amos - "A Silent Night with You" ("Midwinter Graces", 2009) 4. "Mew" - "She Came Home for Christmas" ("A Triumph for Man", 1997) 5. Sufjan Stevens - "That Was the Worst Christmas Ever!" ("Songs for Christmas", 2006) 6. "The Moody Blues" - "December Snow" ("December", 2003) 7. George Michael - "December Song" (I Dreamed of Christmas)" (EP, 2009)
Un atcerieties! Pēc pārmērīgas alkohola lietošanas cūkas šņukurs var parādīties ne tikai uz galda, bet arī, ieskatoties spogulī! Foto raksta ievadā no abc.uucl.biz. 2012, www.musicstories.lv
Šis ir 2011.gada Ziemassvētku dziesmu meklējumu noslēgums - nekādu džingelbelu! Pa kāda Džīzam var gadīties, bet principā šīs ir jaunas dziesmas vai vecās ļoti īpašās skaņās. Pirmā daļa šeit.
1. "Toad The Wet Sprocket" - "It Doesn't Feel Like Christmas"
Glens Filips kopā ar kolēģiem radījis vienu no labākajām šā gada svētku dziesmām. "Nav sajūta, ka ir Ziemassvētki," viņš saka, bet, pateicoties tieši šādām dziesmām, tā, ļoti ticams, varētu uzrasties.
2. Kate Miller-Heidke - "The Day After Christmas"
Austrālijā Ziemassvētkus svin savādāk - šortos un atvēsinošu dzērienu rokās, un kopā ar ķenguriem. Taču, neskatoties uz "nepareizo" klimatisko aspektu, austrālietei Keitai Millerei ir izdevies radīt tādām noskaņām bagātu Ziemassvētku dziesmu, ka pat mums ir saprotama tās bēdīgā stīga - ir diena pēc Ziemassvētkiem, svētki ir galā un līdz nākamajiem jāgaida vesels gads.
3. Zach Gill - "Party Hard"
Džeka Džonsona grupas dalībnieks Začs Džils, būdams nepārspējams multiinstrumentālists un arī dziedātājs, nolēmis vismaz uz gada baltajiem svētkiem izkāpt no Džonsona ēnas un nodziedāt vienu mazu mazītiņu, bet feinu Ziemassvētku ballīšu dziesmu. Pēc tās spriežos, ballīte gan tāda pašķidra, bet nu - Ziemassvētkos taču nevajag šerpi ballēties! Labāk prātīgi aiziet uz baznīcu un pēc tam saēsties vakariņās zirņus. Kaut gan - ņemot vērā, ka baznīcas pie mums ir diezgan drēgnas, varbūt zirņus tomēr vajag saēsties pirms tam.
4. "moe." - "Together In Christmas"
Pīrādziņi un būt kopā ar tevi - tāpēc es mīlu Ziemassvētkus, saka Robs Derāks un grupa "moe.", ko viņš nodibināja 22 gadus atpakaļ, studējot Bufalo Universitātē ASV. Liktos, vīrs solīdos gados, šo to jau būtu jāsaprot no dzīves, bet nekā. Dāvanas, vecais, dāvanas šodien ir vissvarīgākās Ziemassvētkos! Un pīrādziņiem arī nav ne vainas. Par to pārējo es nezinu.
5. Caitlin Rose & Keegan Dewitt - "You Never Come Home For Christmas"
Vairākas reizes vienas dziesmas laikā kādam pārmest, ka tas katrus Ziemassvētkus nenāk mājās, var tikai Ziemassvētku vecīša sieva. Kurš tad cits, izņemot viņu, šajā vakarā nav mājās? Nu, izņemot policistus, ugunsdzēsējus un personas, kas, apreibušas no piparkūku smaržas, apčurā pilsētu centrālās egles.
6. "Hurricane Bells" - "Christmas Don't Be Late"
Šedevrs! Tikai nedaudz garāka par minūti, bet šī dziesma iemieso daudzkārt lielāku svētku noskaņu kā garas operas vai nebeidzamie lielveikalu svētku laikā fonā skanošie repertuāri. "Christmas Don't Be Late" ir kā mazs skaitāmpantiņš, ko pieaugušie parasti izmanto, lai bez liekām pūlēm tiktu pie Ziemassvētku vecīša dāvanas. Turpmāk vairs nevajadzēs skaitīt: "Salavecim gara bārda / Rokas, dirsa tam no skārda / Kas tam karstu buču dos / Tam iečurāsim zābakos" Tagad tā vietā varēs nožūžot šo:
7. Joshua James - "God Rest Ye Merry Gentlemen"
1833.gadā pirmo reizi publiskotās nezināma autora Ziemassvētku dziesmas mūsdienīga versija. To savulaik iedziedājusi gan Enija Lenoksa, gan "Barenaked Ladies", bet tieši Džošua Džeimsa versijā tā skan patiesi godbijīgi svinīgi.
8. "Eyes Lips Eyes" - "Slept In Through Christmas"
Lūk, ar šādu vieglumu un attieksmi ir jāuzņem šie svētki. Vislabāk tos ir nogulēt pavisam...
9. Meiko - "Maybe Next Year"
"Šogad man nav dāvanu, jo esmu bijusi slikta meitene. Nekas, varbūt nākamgad būšu labāka," īsti ziemsvēciskā depresijā dzied amerikāņu dziedātāja Meiko. Bet nekas, tukšā jau viņa nepaliks. Vismaz žagarus Ziemassvētku vecītis atnesīs. Ja paveiksies, viņš būs tērpies lateksa biksēs un mute tam būs aizbāzta ar ābolu gluži kā ruksim cepeškrāsnī. Un tādā gadījumā nākamajā gadā kļūt par labu meiteni motivācijas nav nekādas...
10. Tori Amos - "A Silent Night With You"
Tā apcerīgi noslēgsim šo 2011.gada Ziemassvētku dziesmu apskatu. Torijas Emosas 2009.gada plate "Midwinter Graces" patiesībā ir Ziemassvētku albums - tajā ir tradicionālās svētku dziesmas, sajauktas ar pašas Emosas muzikālo pienesumu - kā dziesmā "A Silent Night With You".
Šeit rakstā minēto dziesmu liste:
Foto raksta ievadā no hystericalmarissa.blogspot.com.
Gads nu jau ir gandrīz izskanējis, tāpēc atlicis pavisam nedaudz laika, lai ielūkotos vēl pāris labās šajā gadā iznākušās platēs. Torijas Emosas "Night of Hunters", neapšaubāmi, ir viena no tādām. Turpinot iepriekšējā albuma "Midwinter Graces" (2009) tradīcijas, jaunā plate arī ir ieturēta tādās, varētu teikt, ziemiskās noskaņās - apcerīgās, mierīgās un pārdomu pilnās.
Emosa auga kristīgā ģimenē, jo viņas tēvs bija mācītājs. Bet viņš ātri saprata, ka meita savu muzikālo talantu neliks lietā, spēlējot psalmus viņa vadītajos dievkalpojumos. Jau četrpadsmit gadu vecumā Emosa spēlēja dažādos bāros, izklaidējot apmeklētājus ar savu klavierspēli, un tēvs allaž bija viņai līdzās. Gods un slava šim vīram! Jo, ja viņš būtu viens no tiem apmātajiem baznīckungiem, kas nekur neredz neko citu, kā baušļu pārkāpšanu un katrā neticīgajā - inkvizīcijas upuri, droši vien mēs par tādu Emosu vispār neko nezinātu. Bet tagad zinām.
"Night of Hunters" ir Emosas divpadsmitā studijas plate, bet savu pirmo albumu "Little Earthquakes" viņa izdeva 1992.gadā. Ir lietas, kas Emosas daiļrade ir mainījušās. Pirmā un galvenā - viņas mūzika, salīdzinot ar deviņdesmitajiem, ir kļuvusi izteikti nosvērtāka. Vēl šā gadsimta mijā viņa mēģināja kļūt roķīgāka, popsīgāka, "saprotamāka", taču Emosas ampluā ir pavisam cits - viņa ir klasiski izglītota klavierspēlē, kompozīcijā, un viņa vienkārši, pat gribot, nespēj radīt tukšas dziesmas. Katrā albumā varbūt ir pa kādai topu dziesmai, taču īstenā un patiesā Emosa slēpjas aiz pārējam dziesmām.
Par šo savu vājību - būt un darīt to, kas pašam patīk un sagādā prieku, Emosa ir arī samaksājusi. Ja vien par "samaksu" var uzskatīt vietu zaudēšanu albumu un dziesmu tipos. Pēdējā dziesma Nr.1 Emosai bija ASV 2002.gadā ar dziesmu "A Sorta Fairytale". Albums "Midwinter Graces" vispār neguva nekādu ievērību - bet tas ir viens no labākajiem Emosas albumiem "ever"!!! Cerams, arī šī plate negūs plašu popularitāti, jo pretējais, acīmredzot, nozīmētu, ka Emosa savā daiļradē kaut kur šauj greizi. Pie "Night of Hunters" vēl ir jāpierod, taču šaubu nav - šis ir viens no šā gada labākajiem albumiem.
Albuma vērtējums: 9/10
Citi vērtējumi:
All Music Guide: 4/5
The Daily Express: 5/5
London Evening Standard: 4/5
Los Angeles Times: 3/4
Uncut: 8/10
Spin: 7/10
The Guardian: 3/5
