"Coldplay" ir no tiem stāstiem, kuros viena no sižeta līnijām ir: "Jā, sākumā viņi bija kaut kas! Bet tagad, pieskaņojoties stadionu izmēru koncertiem, kļuvuši par masu preci." Un šiem kritizētājiem ir taisnība. Vismaz tajā, ka lielkoncertu publika viņus mīl - britu raidstacijas "BBC" klausītāji "Coldplay" atzinuši par šā gada labākajiem festivālu "hedlaineriem" jeb galvenajiem māksliniekiem. Un pelnīti! Viņi uz skatuves izdzīvo mūziku, nevis tirinās pavadošas deju grupas vidū.
Bet kur ir "Coldplay" spēks? Lāčplēsim tas bija ausīs, Kaščejam olā, bet Krisam Mārtinam un kompānijai, lai cik banāli tas neizklausītos, - mūzikā. Uz pasaules ir simtiem tūkstošu grupu, bet tikai nedaudzas izpelnās, ka to vārdā nosauc mūzikas stilus. Tikai pasakot, ka "tie spēlē "Coldplay" stilā", nevienam vairs nerodas nekādu jautājumu, kas tas par stilu un ko tas nozīmē. Tas, savukārt, liek "Coldplay" jauniešiem, kā teikt, "ziedot asinis labdarībai" jeb ķeckāt savas dziesmas, izpatīkot vēl lielākām masām. 2008.gada mazajā platītē "Prospekt's March", starp citu, ļoti labā platītē, vienu dziesmu bija pieaicināts noklepot reperis "Jay-Z", savukārt "Mylo Xyloto" albumā šāda pati nodeva ir dziesma "Princess of China", kurā piedalās šobrīd pa lielākajām pasaules skatuvēm pakaļu gorošā Rianna.
"Coldplay" aizsākumi meklējami 1996.gadā, kad Londonas Universitātes koledžā satikās Kriss Mārtins un Džonijs Baklands. Mārtins spēlēja vairākus instrumentus, Baklands ģitāru, bet nedaudz vēlāk viņiem pievienojās skotu basģitārists Gajs Berimans un bundzinieks Vils Čempions. Pirmā plate "Parachutes" grupai iznāca 2000.gadā. Kā iepriekš minēts, ir tādi, kas uzskata, ka šī ir vienīgā jēdzīgā grupas plate. Bet, ja skatās pēc pārdošanas rezultātiem, tas bijis tik tāds ieskrējiens pirms maratona, dzimtenē atnesot septiņkārtēja Platīna diska statusu. Un tikai dzimtenē tas sasniedza albumu topa virsotni. Bet tas, kas notika tālāk, jau līdzinās fantastikas filmas scenārijam: 2002.gada plate "A Rush of Blood to the Head" ir pirmā sešu lielo mūzikas valstu topos, bet 2005. gada "X&Y", 2008.gada "Viva la Vida or Death and All His Friends" un pat jau šī gada "Mylo Xyloto" ir "Nr.1" pilnīgi visos šo valstu albumu topos! Tas kārtējo reizi ļauj secināt, ka Kriss Mārtins pilnīgi mierīgi varētu izdot albumu ar dziesmām, kas ierakstītas, purkšķinot paduses, un visa pasaule to pirktu bez ierunām!
"Mylo Xyloto" spozme šobrīd ir apslāpējusi "Coldplay" fanu trauksmi, ko radīja Mārtina izteikumi presē, ka šis būs grupas pēdējais albums. Jo viskrāšņāk mirdz tā zvaigzne, kas atrodas visaugstāk un spīd visspilgtāk - tieši šādā stāvoklī tagad atrodas "Coldplay". Ja viņi tiešām izlemtu tagad savu darbību izbeigt, viņu zvaigznes acis apžilbinošo gaismu diez vai izdotos tik ātri apdzēst. Ja godīgi, šķiet, Mārtins vienkārši koķetē. No otras puses - pieļauju, viņš ir pietiekami godīgs pret sevi, apzinoties, ka brīdī, kad "Coldplay" vairs nesniegs viņam gandarījumu, turpināt tiešām nebūs jēgas. "Ja jums nepatīk mūsu jaunais albums, sadedziniet to!" ar faniem turpina koķetēt Mārtins, zinot, ka "Coldplay" fanam sadedzināt sava elka albumu būtu tas pats, kas kristietim ar bībeli dauzīt mušas pa palodzi. Un tomēr zināma trauksme paliek - vai tiešām turam rokās pēdējo "Coldplay" plati?
Albuma vērtējums: 9/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 3,5/5
The Daily Telegraph: 4/5
The Guardian: 3/5
Los Angeles Times: 1,5/4
NME: 5/10
Pitchfork: 7/10
Q: 5/5
Rolling Stone: 3,5/5
Spin: 7/10
2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com
Tweet
Tweet to @VilnisKronbergs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru