"Ja rokenrolā tas nav atļauts, iemet manu pakaļu cietumā," šis citāts, ko Kurts Kobeins 1989.gadā vēl pirms savas slavas uzšņāpa uz kādas paziņas ģitāras, precīzi raksturo grupas "Nirvana" līdera dzīves filozofiju. Viņš atšķīrās. Ne tikai šī vārda "būt savādākam" nozīmē, bet arī "būt vienam, nošķirties no citiem" kontekstā. Nesenajā rokmūzikas vēsturē nav līdzīgu dzīvesstāstu. Apgāds "Mansards" šai lietai - slavenu mūziķu biogrāfijām - ķēries nopietni, izdodot kārtējo šādu grāmatu - mūzikas žurnālista Čārlza R.Krosa "Smagāks par debesīm. Kurta Kobeina biogrāfija".
Kas ir Kurts Kobeins? Tiem, kas par tādu nekad nav dzirdējuši, var droši turpināt skatīties Pirmo Baltijas muzikālo kanālu un vismaz divreiz gadā neaizmirst novilkt un izmazgāt treniņbikses. Taču šajā jautājumā ir kas īpašs. Pat tiem, kas zina, kas ir Kurts Kobeins, patiesībā nav ne jausmas, KAS VIŅŠ BIJA! Un tas nav nekāds brīnums, jo to nezināja pat cilvēki, kas atradās Kobeinam blakus visu vai lielāko daļu viņa dzīves - vecāki, draugi, paziņas, grupas biedri. Šī grāmata ir mēģinājums ieskatīties šī noslēpumainā vīra dvēselē un vismaz mēģināt saprast, kas tajā darījās.
SABRUKUSĪ PASAULE
Bērnība Kobeinam aizsākās kā pasaka - viņam bija mīloši vecāki Vendija un Dons, māsa Kima, vecvecāki un citi radi, no kuriem viena daļa nolēma aiziet no dzīves, pašrocīgi padarot savu galvu par vienu caurumu bagātāku, nekā daba devusi. Starp citu, šī dzimtas vēstures daļa Kurtam nekad neizgāja no galvas, un jau tad, kad viņš ar savām pašnāvnieciskajām runām biedēja apkārtējos, faktu, ka viņa rados vesels lērums vīru izdarījuši pašnāvību, Kobeins mēdza tulkot kā "zīmi".
Bet, atgriežoties pie saulainās bērnības, Kobeins un viņa māsa bija patiesi mīlēti bērni. Kurtam nebija lielākas laimes kā ziemā nedēļas nogalē kopā ar māsu un vecākiem doties izbraucienā ar ragaviņām no kalna. Taču viss mainījās, kad Kurtam palika 12 - viņa vecāki izšķīrās. Tas, protams, nenotika vienā dienā - bija strīdi, nesaprašanās, un, lai arī Dons cerēja, ka viss nokārtosies, laulība sabruka. Un sabruka arī Kobeina pasaule, kādu viņš līdz šim pazina. Un, šķiet, tieši šajā brīdī sākās Kurts Kobeins, kādu viņu pazīst visa pasaule. Arī tas sākās pamazām - ar vecāku ienīšanu, neiekļaušanos nekādos noteikumos un likumos. Un kāda velna pēc vienam tīnim tas jādara, ja nupat kā vārīgs kāršu namiņš ir sabrucis viss viņa paša noteikumu un likumu šķietami neieņemamais cietoksnis, pēc kura viņš dzīvojis visu līdzšinējo mūžu un uzskatījis par negrozāmu? Un šis juceklis radīja Kobeinā divus ceļus, kam viņš nepaguris sekoja visu savu dzīvi.
DIVI CEĻI
Šie ceļi bija - mūzika un nošķirtība. Var tikai minēt, kur tagad būtu Kobeins, ja viņš sekotu tikai vienam no šiem ceļiem? Ja pirmajam, pilnīgi droši, mūzikas pasaule izskatītos pavisam savādāka, kādu to redzam un dzirdam šodien. Ja otrajam, domājams, mēs neko par tādu Kurtu Kobeinu vispār nebūtu dzirdējuši. Iespējams, varbūt, domājams - tie ir tikai bezjēdzīgi minējumi. Ir skaidrs, ka, tikai ejot šos abus ceļus vienlaicīgi, Kobeins varēja kļūt par to elku, kāds viņš bija deviņdesmito gadu sākumā.
Dzemde, vagīna, sēkla - tie ir tikai daži no personāžiem, kas bieži ieņem galvenās lomas Kobeina pierakstos dienasgrāmatā. Lai arī Kobeins nebūt nebija seklas domāšanas cilvēks, šī tieksme pastiprināti pievērsties ar seksu saistītiem priekšmetiem, orgāniem un blakusproduktiem, viņam piemita nepārprotami - Kobeins pat mēdza gleznot (un to viņš darīja nepavisam ne slikti), krāsām piejaucot savu spermu. Bet katram droši vien ir savs fetišs... Tā droši vien bija Kurta pretreakcija "visam normālajam", kurā viņš neiederējās. Tā bija sava veida viņa nošķirtības izpausme, ko vēlāk nomainīja jau tīri fiziska - nedēļām nenākot ārā no istabas un lietojot narkotikas tik lielos daudzumos, ka pat to dīleri sāka atteikt viņam preci, baidoties būt līdzvainīgi slavenas rokzvaigznes nāvē, ja tā iestātos pārdozējot. Un visi to gaidīja, visi zināja, ka tas ir tikai laika jautājums. Bet "pulverīši" izrādījās bezspēcīgi, lai arī bija vairākas reizes, kad X stunda rēgojās tepat aiz stūra. Nu nebija! Nebija lemts Kobeinam aiziet no pārdozēšanas, jo Kobeinu vīrieši taču aiziet citādi - ar lieko caurumu galvā...
"NIRVANA"
Savu bērnību un agro jaunību Kurts pavadīja Eberdīnas pilsētiņā Vašingtonas štatā, taču mūziķa karjeru viņš pa īstam izvērta Sietlā. Tās viņš arī sauca par savām mājām, tur viņš pēc daudzu gadu dzīvošanas pa īrētām istabām, pie draugiem vai vienkārši mašīnas aizmugurējā sēdeklī jau kopā ar sievu Kortniju Lovu nopirka savu pirmo māju. Tur viņš arī dārza mājiņas bēniņistabā paniekojās ar šaujamo. Bet tas notika nedaudz vēlāk. Līdz tam bija mūzika. Daudz mūzikas. Mūzika bija kā līdzsvars Kobeina nošķirtībai. Tā viņu nelaida vaļā! Ja citiem tīņiem pēc pārdesmit minūšu neveiksmīgas trinkšķināšanas ģitārspēle apnika, tad Kurts varēja mācīties stundām un dienām ilgi. Pirmās, ko viņš apguva, gan bija bungas, par ko apkārtējie īpaši priecīgi nebija.
"Nirvana" radās pamazām. Basists Krists Novoseliks bija Kobeina otrs "pastāvīgais" grupas partneris, bundzinieki gan mainījās daudz un bieži, jo parasti Kurtam kaut kas vienkārši nepatika viņu spēlē. Kas interesanti, viņš pats nekad nespēja kādam pateikt, ka viņš ir izmests no grupas. Grāmatā ir aprakstīts gadījums, kad "Nirvana" tā brīža bundzinieks vienkārši nejauši ierauga, ka grupa jau koncertē ar citu ritma sitēju... Bet Kobeinam tas bija raksturīgi - izvairīties no nepatīkamām sarunām un konfliktu risinājumiem. Viņa izvēle bija klusēt, liekot otram nojaust viņa viedokli. Tiem, kas lasījuši Sintijas Lenones grāmatu par savu savu vīru Bītlu dibinātāju Džonu Lenonu, iespējams, iestāsies tāda "deja vu" sajūta. Bundzinieka problēma tika atrisināta, kad 1990.gadā grupai pievienojās Deivs Grols. Tas pats vecais, labais Deivs Grols, kas turpina visus priecēt grupas "Foo Fighters" līdera statusā.
No koncertiem mājas ballītēs ar desmit nejaušiem viesiem līdz izpārdotām tūrēm stadionos ar 70 000 klausītājiem - tāds bija "Nirvana" ceļš, ko viņi nogāja salīdzinoši īsā laika sprīdī - vien pāris trīs gados. Ja 1989.gada debijas platei "Bleach" panākumi nāca pamazām (Kobeins pats mēdza zvanīt uz vietējo studentu radio un kā sveša persona lūdza atskaņot ēterā albuma singlu "Love Buzz", lai tikai tā izskanētu ēterā), tad 1991.gada "Nevermind" bija kā uguns pakulās - tas uzspridzināja pasauli! "Smells Like Teen Spirit" bija dziesma, kuru pamanīja pat tie, kam "Bleach" labumi bija paskrējuši gar ausīm. Starp citu, dziesmas nosaukums radies no tāda paša uzraksta uz Kurta istabas sienas, ko tur uzrakstīja kāda viņa draudzene, paostījusi viņa dezodorantu un nodēvējusi to par "pusaudžu meiteņu smaržām". Šī dziesma, kas nenoliedzami ir "Nirvana" lielākais hīts, ir arī Kobeina lāsts. Pēc laika tā viņam bija tā apnikusi, ka viņš atteicās to spēlēt koncertos un TV šovos, sevišķi, kad jau tapa grupas trešais albums "In Utero". Par tādiem izgājieniem koncertos varēja saņemt fanu alus pudeļu zalvi, bet TV šovos atslēgšanu no dzīvā ētera. "In Utero", kas tulkojumā, starp citu, nozīmē "Dzemdē", bija savādāks albums. Apzināti savādāks - lai neviens nevilktu paralēles ar "Teen Spirit". Vēl savādāks bija kļuvis arī pats Kobeins.
GALS SĀPĒM UN SĀKUMS LEĢENDAI
Aizbildinoties ar nepārejošām sāpēm vēderā, Kobeins bija nokļuvis pilnīgā heroīna un narkotisko medikamentu varā. Par cik paniekoties ar to mīlēja arī Lova, pārītis bieži gozējās dzeltenās preses slejās, un tam bija graujošs efekts - viņiem tika atņemtas aizbildniecības tiesības pār nesen dzimušo abu meitiņu Frānsisu. Un abi to patiesi pārdzīvoja, pēc vairākiem mēnešiem, izejot uzraudzības procesu, šīs tiesības tomēr atgūstot. Kobeini dievināja savu meitu. Kurtam nebija nekas dārgāks uz šīs pasaules.
"Agrā piektdienas, 8.aprīļa, rītā elektriķis Gerijs Smits ieradās Leikvašingtonas bulvārī 171. Kopā ar citiem kolēģiem Smits darbojās mājā kopš ceturtdienas - viņi ievilka jaunu drošības sistēmu. Divreiz strādniekus bija apciemojuši policisti un piekodinājuši brīdināt, ja parādās Kurts. Pulksten 8.40 piektdienas rītā Smits bija netālu no dārza mājiņas un garāmejot iemeta tajā skatienu. "Es ieraudzīju līķi uz grīdas," viņš vēlāk stāstīja laikrakstam. "Nospriedu, ka tas ir kāds manekens. Tad ievēroju asinis sūcamies pa labo ausi. Un pamanīju uz krūtīm ieroci, pavērstu pret zodu" - tā sākas stāsts par leģendu Kurtu Kobeinu. Jo leģendas dzimst tikai pēc to varoņu nāves. Un šī dzīvo joprojām.
VAI KĀDS VISPĀR PAZINA KOBEINU?
Pēc tam visi, protams, jautāja, vai varēja ko mainīt, darīt savādāk? Kobeina gadījumā, šķiet, noteikti, nevarēja - viņa tendence uz pašiznīcināšanos bija apskaužami mērķtiecīga. Kobeinam bija jāaiziet. Jautājums tikai - kad un kā? Viņš to izdarīja kā pārējie viņa radi - nošaujoties. Un papildus tam, iekļaujoties "Klubā 27". Debesīs vai ellē, bet kaut kur Kobeinu sagaidīja Džimijs Hendrikss, Dženisa Džoplina un vēl vairāki desmiti mūziķi un aktieri, kas dzīvi beiguši, sasniedzot vien 27 gadu vecumu. Pagājušā gadā viņiem pievienojās arī Emija Vainhausa - principā Kobeina sievišķais prototips. Domājams, garlaicīgi viņiem tur neiet.
Savukārt mums, kas palikuši uz zemes, lai pietiek spēka un drosmes nevis nosodīt nesaprotamo, bet saprast citādo. Jo tieši tāds bija Kurts Kobeins - cilvēks, kurš par visu vairāk uz pasaules mīlēja dzīvniekus un bērnus, tajā pašā laikā dienasgrāmatā zīmēja zīdaiņus bez plaukstām; cilvēks, kurš publiski noraidoši izturējās pret atnākušo žilbinošo slavu, bet tajā pašā laikā sūdzējās "MTV" vadībai, kāpēc tajā tik reti pārraida "Nirvana" videoklipus; cilvēks, kurš savas dzīves laikā NEVIENAM neļāva sevi izprast, un droši vien tagad nosmejas par atziņām, kas par viņu lasāmas grāmatā "Smagāks par debesīm". Taču, lai kā tur būtu, izlasot šo aizraujošo stāstu, "Nirvana" skan pilnīgi savādāk.
Grāmatu var iegādāties grāmatu veikalos vai šeit!
2012, www.musicstories.lv
Tweet
Tweet to @MusicstoriesLV
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru