Fils Kolinss atgriežas!

2011.gadā Fils Kolinss (64) paziņoja par aiziešanu no skatuves, daļēji vēloties vairāk laika veltīt ģimenei, daļēji veselības problēmu dēļ. Taču dažas nedēļas atpakaļ viņš paziņoja, ka "vairs nav pensionējies." Fils Kolins ir nolēmis atgriezties. Kas tad ir mainījies un kad varēs sagaidīt kādu jaunu Kolinsa ierakstu?

PARĀDĪT DĒLIEM ĪSTO TĒVU

Fils Kolinss nav uzstājies kopš 2010.gada, un pēdējo oriģinālo dziesmu albumu "Testify" viņš izdeva 2002.gadā. Intervijā žurnālam "Rolling Stone" Kolinss atzīst, ka daļēji atgriežas, jo grib, lai viņa dēli - Metjū (10) un Nikolass (14) - redzētu, kas viņu tēvs īsti ir. "Viņi grib redzēt, ko viņu tētis dara," apgalvo Kolinss. "Kad es pēdējo reizi biju ceļā [koncertturnejā], viņi bija autiņos."

Izvēlētais atgriešanās brīdis nevarētu būt izvēlēts vēl labāk - Kolinsa muzikālais mantojums šobrīd ir tik spēcīgā pozīcijā kā, šķiet, nekad agrāk. Viņa 1981.gada dziesma "In the Air Tonight" tiek uzskatīta par meistardarbu un vienu no populārās mūzikas stūrakmeņiem. Lai arī kopš dziesmas izdošanas  ir pagājuši jau teju 35 gadi, tā savu popularitāti nav zaudējusi arī mūsdienās. Piemēram, Maiks Taisons šo dziesm dzied 2009.gadā uzņemtajā filmā "The Hangover", savukārt "Golden State Warriors" basketbolists Stīvens Karijs to "dzied un bungā", braucot mašīnā, to visu nofilmējot un ievietojot sociālajos tīklos. Turklāt runā, ka savus pakalpojums jaunā albuma dziesmu sacerēšanā Kolinsam piedāvājusi arī pati Adele...

TUMŠIE CEĻI

Tomēr visa lietas būtība nav tikai mūzikā un komponēšanā. 2007.gadā Kolinsa grupas "Genesis" atkalapvienošanās tūres laikā, spēlējot bungas, viņš sabojāja rokas nervu. Tam sekoja muguras operācija, kuras mērķis bija šo nervu salāpīt. Pēc operācijas ārsts apgalvoja, ka neviena kustību funkcija zaudēta netiks. "Viņš teica - ja es atkal vēlos spēlēt bungas, vienīgais, kas man jādara, ir jātrenējas." Bet tobrīd Kolinsu vairāk aizrāva citas lietas.

"Es stundām ilgi skatījos TV un dzēru, un tas mani gandrīz nobeidza," par savas dzīves melno periodu atklāti stāsta Kolinss. "Es izgāju cauri dažiem tumšiem mirkļiem, dzerot par daudz." Attapās Kolinss tad, kad nu jau bijusī sieva savāca abus puikas un pārcēlās pēc iespējas tālāk no bijušā vīra - no Šveices uz Maiami. "Man bija daudz laika, lai apdomātu to, kas ir noticis."

JA GLAIMOS, ATGRIEZĪSIES!

Šajā vasarā Kolinss Maiami pludmalē iegādājās māju, kurā iepriekš dzīvoja Dženifera Lopesa un kur kaimiņos mauriņu pļauj "Bee Gees" Barijs Gibs. "Es neesmu dzēris jau trīs gadus," savu ceļu uz jauno dzīvi iezīmē Kolinss. Viņš ir pārcēlies tuvāk dēliem, un aizvien vairāk laika viņi pavada kopā trijatā. Sevišķi apmierināts ir Nikolass, kurš tēva mājas speciālā skaņu necaurlaidošā istabā mēģinājumus rīko savai grupai. Dzīve pamazām nokārtojās. Līdz vienu rītu Kolinss pamodās ar nejūtīgu labo kāju. Šoreiz pie vainas bija sēžas nervs, bet arī to ārsti saveda kārtībā. Tomēr piecelties arī šobrīd Kolinsam nozīmē visai lielas sāpes. "Vienalga, kas notiek," viņš saka. "[Sliktākajā gadījumā] es joprojām varu spēlēt klavieres un dziedāt."

Nākamā gada 29.janvārī klajā nāks Kolinsa solo albumu "deluxe" kolekcija, kuras sagatavošanā mākslinieks šobrīd ir iekšā ar visu sirdi un dvēseli. "Man ir viegli glaimot." viņš atzīst. "Ja cilvēki no jauna atklāj sev vecas lietas un izrāda interesi, būtu muļķīgi vairāk neradīt mūziku." Tā kā patiesībā Kolinsa atgriešanās ir klausītāju rokās un spējā paglaust pa spalvai tādu spurainu vīru kā Fils Kolinss.

Foto raksta ievadā no fr.news.yahoo.com.

2015, www.musicstories.lv

Bītlu filmas "A Hard Day's Night" likteņi

Pirms 50 gadiem pirmizrādi piedzīvoja pirmā "The Beatles" filma "A Hard Day's Night", kas uz vispārējā Bītlomānijas fona tālajā 1964.gada vasarā sacēla lielu troksni ne tikai kinoteātros, bet arī filmas uzņemšanas laukumā un ap to. Taču šī filma bija ne tikai precedents, kurā kāda popgrupa sevi popularizē, uzņemoties kinolentē, - "A Hard Day's Night" uzņemšanas laiks saistās ar vairākām liktenīgām sakritībām un interesantiem faktiem. Šeit par trim no tiem.

MŪZA DIVIEM

Kadrs no filmas "A Hard Day's Night".  Petija Boida - vidū,
pa labi - Pols Makartnijs.

Petijai Boidai bija divdesmit, kad viņa saņēma nelielu lomiņu filmā "A Hard Day's Night". "Es strādāju par apģērbu modeli. Piezvanīja mans aģents un jautāja, vai man ir līdzi savs portfolio," to dienu notikumus žurnālā "Uncut" atceras Boida. Viņai bija tas portfolio jeb savu bilžu kolekcija, kurā sevi prezentēt aģentiem un studijām, un Boidai bija jādodas uz noteiktu adresi, kur priekšā jau gaidīja bariņš konkurenšu."Pēcpusdienā mans aģents zvanīja un teica, ka man ir loma Bītlu filmā! Man bija jāfilmējas divas dienas. Bija vilciens no Londonas uz Kornvelu un atpakaļ," stāsta Boida. "Mēs izbraucām no Pedingtonas. Pēc aptuveni divdesmit minūtēm mēs apstājāmies mazā stacijā, un tur uz perona stāvēja tikai četri cilvēki - "The Beatles"!" Petija Boida filmā attēloja vienkāršu skolnieci, taču viņa joprojām atceras "enerģiju, kas eksplodēja, kad viņi [Bītlu četrinieks] smaidīja un smējās." 

Viens no četrinieka Boidai iekritis acīs īpaši - Džordžs Harisons ("es viņu uzskatīju par ļoti, ļoti izskatīgu"). Filmēšanas laikā starp abiem nostiprinājās jūtas. Filmā Boidai bija jāpasaka tikai viens vārds: "Cietumnieki?" Pēc nepilniem diviem gadiem - 1965.gada 21.janvārī - viens vārds, šoreiz: "Jā!", Boidai bija atvēlēts arī līgavas lomā, ko viņa "nospēlēja" kopā ar Džordžu Harisonu, zaksā reģistrējot abu laulību. Tā ilga 11 gadus un bija visnotaļ vētraina, jo izveidojās "mīlas trīsstūris" starp Boidu, Harisonu un abu kopējo draugu Ēriku Kleptonu. Acīmredzot, Boida bija īpaša sieviete šiem abiem kungiem, jo Harisons viņai veltījis savu visu laiku populārāko dziesmu "Something", bet Kleptons - "Layla" un "Wonderful Tonight". Lai būtu taisnīgi pret vēsturi, jāmin fakts, ka beigu galā abi - Kleptons un Boida - patiešām arī 1979.gadā apprecējās, taču arī šai laulībai nebija lemts ilgt "līdz nāve mūs šķirs", to 1989.gadā ar visiem zīmogiem un parakstiem šķīra laicīgā vara.

TĒVS UN DĒLS - PĒC 17 GADIEM ATKAL KOPĀ

Alfrēds Fredijs Lenons.

Džons Leons nebija saticis savu tēvu Alfrēdu Frediju Lenonu aptuveni 17 gadus, kad Lenons seniors 1964.gadā sāka slapstīties ap "A Hard Day's Night" filmēšanas laukumu. "Mēs filmējām [Londonas klubā] "The Scala", atminas filmas līdzproducents Denis Odels. "Ražošanas menedžeris vienu dienu pienāca pie manis un teica: "Tur pūlī ir viens čalis, kurš sakās esam Džona Lenona tēvs." Jā, jā, jā, es teicu, es šito jau esmu dzirdējis daudzas reizes! Ej un pavaicā, kā viņu sauc. Viņš atbildēja: "Tas ir Fredijs Lenons." (..) Es uzgāju pie Džona ģērbtuvē un teicu: "Ei, Džon, tur lejā ir tavs tēvs." Viņš atbildēja: "Pasaki viņam, lai viņš iet dirst!" Uz to es viņam teicu: "Tu tā nedrīksti darīt. Lai kas viņš arī būtu, viņš ir tavs tēvs. Es neiešu un viņam to neteikšu. Ja gribi, ej un saki pats." Džons atbildēja: "Nē, lai viņš uznāk augšā."

Viņš uznāca un satikās ar Džonu "The Scala" augšstāvā. Es biju kopā ar viņiem abiem istabā. Tur viss bija labi. Bija tā, it kā viņi nebūtu redzējušies kādu nedēļu. Mazliet neveikli. Džons kļuva pielaidīgāks, jaukāks. Viņš patiesībā to nedomāja, iepriekš sakot: "Lai viņš iet dirst!" Tas bija Džons, saprotat."

FILA KOLINSA EKRĀNA DEBIJA

Fils Kolins filmas kadrā, kurš uzņemts 1964.gadā
Londona klubā "Tha Scala".

Filam Kolinsam bija tikai 13, kad viņš atradās kliedzoša pūļa vidū Londonas klubā "The Scala", kurā tika uzņemta filma "A Hard Day's Night". "Visi kliedza, izņemot mani," Kolinsa atmiņu kamolītis sāk ritināties tajā pašā "Uncut", "toties jau ar nopietnu mērķi kļūt par bundzinieku." Pats sevi Kolinss filmā tā arī nebija atpazinis, līdz "A Hard Day's Night" 30.gadadienas sakarā 1994.gadā viņam piezvanīja filmas producents Valters Šensons. "Esmu pārliecināts, ka tu tur esi," teica Šensons, uz ko Kolinss atbildēja: "Kad vien es to skatījos, nekad neesmu sevi ieraudzījis. Es redzēju savus draugus, bet sevi nekad." Šensons nosūtīja Kolinsam filmas kadrus no "The Scala" epizodēm, un Kolinss sāka pētīt. "Es uzreiz sevi atradu! Es tur sēdēju ar kaklasaiti! Es visu laiku sēdēju, es turējos pie šī mirkļa - skatīt savus elkus." Kolinss nekad nav saticis vai sadarbojies ar Lenonu, bet ar pārējiem trim Bītliem gan. "Vienmēr ir bijis savādi būt ar viņiem pazīstamiem, un vēl visus šos gadus atpakaļ es biju viņu filmā!"

Rakstā izmantoti fragmenti no žurnāla "Uncut" (09/2014) raksta "Full Steam Ahead".

Foto no:

www.radiovaldivieslo.es

www.dailymail.co.uk

www.bobsegarini.wordpress.com

Attēlā raksta ievadā: Petija Boida un Džordžs Harisons.

2014, www.musicstories.lv

Booker T - "Sound the Alarm" (2013)

Sešdesmit astoņus gadus vecā amerikāņu soulmūzikas zvaigzne Būkers T. Džounss šā gada vasarā klajā laida savu desmito solo albumu "Sound the Alarm". Kas ir Būkers T. Džounss? Melnādains, talantīgs vīrs, kurš savu debijas albumu izdeva tālajā 1962.gadā, tātad desmit plates viņam prasījušas 51 gadu. Jā, solo albumu skaita ziņā viņš nav pats ražīgākais, patiesībā, iespējams, daudzi vispār tikai tagad uzzina viņa vārdu un ka viņš tāds pasaulē ir. Bet Būkers T. Džounss ir, un kā vēl ir!

Villijs Nelsons, Rejs Čārlzs, Nīls Jangs - tie ir tikai daži no lielajiem vārdiem mūzikas pasaulē, ar kuriem Džounss spēlējis kopā uz lielākām vai mazākām skatuvēm, ar ko kopā strādājis ierakstu studijās. 1992.gadā viņš tika uzņemts Rokenrola Slavas zālē, bet 2007.gadā soulmūzikas leģendai tika piešķirta "Grammy" balva par mūža ieguldījumu mūzikā. 

"Sound the Alarm" ir viens no tiem albumiem, kas ļauj kaut uz mirkli pārstāt šausmināties, kādā purvā dažbrīd ved mūsdienu populārā mūzika. "Sound the Alarm" ir albums, kas ļauj atgūt tādu mūzikas stilu kā "soul" un "R'n'B" klausītiesspēju. Jo šie stili, īpaši pēdējais, mūsdienās ir tā "uzlaboti" un "optimizēti", ka brīžiem atgādina kolbā radītu monstru, ar kuru galā netiek pat tā radītājs. "Sound the Alarm" ir gaišs, spēcīgs, tas kā uz paplātes pienes tikai pozitīvas emocijas un asociācijas.  Jā, ir vienkārši skaisti!

Ja patīk, noklausies arī šos:

Phil Collins - "Going Back" (2010)

Albums, kurā apvienotas 1960.to gadu amerikāņu soulmūzikas klasiskās dziesmas, kas no mazā Fila izveidoja to Filu Kolinsu, kura priekšā ceļos bija gatavi krist (un droši vien ir joprojām) tūkstošu tūkstoši. Platē joprojām dzīvo sešdesmitie, un to var pat sajust fiziski!

Herbie Hancock - "The Imagine Project" (2010)

Būkera T. Džounsa laikabiedrs, kas šajā konkrētajā projektā iesaistījis tādus vārdus kā Pinka, Džonu Ledžendu, Sīlu, un viss tas, protams, noris leģendārās Džona Lenona dziesmas "Imagine" zīmē. Vērojot Henkoku darbībā, rodas iespaids, ka brīnišķīgu dziesmu viņš varētu radīt arī, aranžējot, piemēram, kliba gaiļa palaista purkšķa skaņu.

"Fun Lovin' Criminals" - "Livin' in the City" (2005)

Amerikāņi "Fun Lovin' Criminals" sevis iezīmētajā teritorijā (mūzikā) jūtas kā zivs ūdenī. Gluži tāpat kā Būkers T. Džounss savā. Ir skaidrs, ka "krimināļi" savā agrībā ir bijuši lieli soula cienītāji, vismaz tā apliecina viņu plates. 

2013, www.musicstories.lv

Tweet

No arhīviem: "Genesis" - "We Can't Dance" (1991)

Pēdējais "Genesis" albums ar Filu Kolinsu pie bungām un mikrofona, taču pie šādām un līdzīgām pārmaiņām grupa gadu gaitā jau ir pieradusi - "Genesis" 1969.gada debijas albuma "From Genesis To Revelation" balss bija neviens cits kā Pīters Geibriels. Kolinss grupai pievienojās gadu vēlāk, un no maza, aizvien progresējoši basgalvaināka vīriņa pie bungām viņš izvirzījās par "Genesis" līderi. Sevišķi pēc tam, kad grupu septiņdesmito vidū pameta Geibriels. Un lai arī vienīgie dalībnieki, kas dibinājuši "Genesis" un joprojām tajā spēlē, ir Maiks Razerfords un Tonijs Benks, paaudzei, kam šobrīd ap 50, šī grupa saistās vairāk ar Geibrielu, bet tiem, kam zem 40, ar Kolinsu.

1991.gada plate "We Can't Dance" ir sava veida Kolinsa "dženesiskā" kulminācija - tas ir lielisks popmūzikas albums ar spilgtu sešdesmito un septiņdesmito gadu rokmūzikas piejaukumu, pie albuma garākajām dziesmām ("Driving The Last Spike" (10:09), "Fading Lights" (10:20)) liekot gara acīm paviesoties kaut vai Vudstokas festivālā sešdesmito beigās, kad jebkura dziesmu, kas īsāka par desmit minūtēm, droši vien tika pavadīta ar neapmierinātu ņurdoņu. "We Cant't Dance" tituldziesma, ja ne gluži pabojā, tad pilnīgi noteikti rada nepareizo iespaidu par šo plati - tā ir albumā vienīgā tāda nebēdnīgā dziesma, ko labi dziedāt jautrā bariņā karaokes vakarā. Visi pārējie muzikālie stāsti ir simboliski - par mīlestību, arī Jēzus nav izsprucis nepieminēts. Dziesma "Since I Lost You" ir veltījums Kolinsa draugam Ērikam Kleptonam - gadu iepriekš, izkrītot no 53.stāva, bojā bija gājis Kleptona dēlēns Konors. Pirms dziesmas iekļaušanas albumā Kolinss to atskaņoja Kleptonam un saņēma viņa piekrišanu...

Kad "We Can't Dance" iznāca, deviņdesmito sākumā, plaši pieejami nebija ne kompaktdiski, ne citi digitālie datu nesēji. Ar internetu strādāja droši vien ne vairāk kā pieci onkuļi raga brillēs Pentagonā. Arī mūzikas tirgus balstījās uz entuziasmu un apšaubāmu kvalitāti, pārkopējot no vienas lentes uz otru  un atpakaļ. Taču "TDK" sarkanā kasete, ko toreiz nopirku valūtas veikalā Pasta ielā, kur pēc tam bija "Pingvīna" saldējuma kafejnīca, ar "We Can't Dance" ierakstu, ko veicu skaņu ierakstu (kopēšanas) studijā (jā, toreiz bija arī tādas) Pasta ielā, kur šobrīd atrodas konfekšu veikals "Serenāde", pat neskatoties uz dažbrīd ļodzīgo kvalitāti, ilgu laiku bija mana mīļākā kasete. Starp citu, nesen to atkal atradu, rokoties vecos plauktos, tik diemžēl nav vairs, kur to atskaņot. Ļaujoties nostaļģijai, lejupielādēju plati "iTunes" veikalā, un ir diezgan grūti izskaidrot divdesmit gadus senas vīzijas, kas, acis pieverot, parādās, klausoties tādas dziesmas kā "Jesus He Knows Me", "Driving The Last Spike" vai "Dreaming While You Sleep".

Iegādājies albumu legāli!

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

Phil Collins - "Going Back" (albuma apskats)

Fils Kolins ir viens no tiem mūzikas grandiem, kurš varētu izdot savu ar padusi uztaisīto purkšķu skaņu plati, un tūkstošu tūkstošiem to pirktu un klausītos. Un droši vien censtos atdarināt kādā Kazdangas kultūras nama "Popielas" sarīkojumā. Kolins tā varētu, bet viņš nedara, jo viņam arī mūzikā ir pietiekami daudz ko teikt.

Šā gada 30.janvārī Kolins svinēja savu sešdesmito dzimšanas dienu. Laikam mūziķiem, kuri visu mūžu veltījuši šai nodarbei, tieši sešdesmit ir tāda pamatīga robežšķirtne, jo pārsvarā veselība vairs, acīmredzot, neļaus gāzt lielus kalnus un viss labākais jau ir sacerēts un izdziedāts. Vai lai prātā nāk vecais, labais Eltons Džons, kuram nu jau ir sešdesmit trīs, un, lai arī viņš nebūt nesēž uz veciem lauriem un turpina komponēt, nesen viņš atzina, ka "lielus pophītus no manis vairs negaidiet."

"Going Back" jeb pazīstama arī ar nosaukumu "18 Good Reasons" (jo plates oriģinālā ir iekļautas 18 dziesmas) ir Kolinsa astotā studijas plate, protams, kā solomāksliniekam. Salīdzinot ar viņa iepriekšējo plati "Testify" (2002), tie ir divi dažādi Fili Kolinsi. Un ir skaidrs, kāpēc.

Nesen intervijā žurnālam un radiostacijai "Q", Kolins atzinās, ka arī viņu ir panākusi šī robežšķirtne mūziķa karjerā. To veicinājuši jau minētie faktori, kas saistīti ar veselības problēmām. Jau pāris gadus atpakaļ parādījās ziņas, ka Kolins ir zaudējis daļu dzirdes, kas kā mūziķim ir tuvu traģēdijai. Taču šajā intervijā Kolins atklāja, ka viņam ir sākušās problēmas arī ar vienu roku - tai ir atrofējušies divi pirksti, tie ir nejūtīgi. Lai defektu mazinātu, viņam esot izgatavota īpaša ierīce, ko viņš uzmaucot rokā spēlēšanas laikā.

Ar šo likstu, domājams, Kolinsam nenācās viegli sadzīvot. Un tādos brīžos ir tikai loģiski, ka prātā nāk doma veikt ko simbolisku un personīgi ļoti iedvesmojošu. Un nāca doma par albumu "Going Back". Tas ir albums, kurā ieskaņotas astoņpadsmit (īpašajā izlaidumā divdesmit piecas) dziesmas no tālajiem sešdesmitajiem. "Es izaugu sešdesmitajos. Pat atmetot klišeju, "kad es augu, zāle bija zaļāka un debesis zilākas", varu atzīt, ka sešdesmitie bija mūzikas radīšanas un izpildīšanas virsotne. Paldies Dievam, ka man iekrita uzaugt tajos gados," albuma "Going Back" brošūriņā raksta Kolins. Un tas nepārprotami liek saprast, ka albumā atrodamās dziesmas - cita vairāk, cita mazāk - ar savu iedvesmas spēku ir atbildīgas par to, ka mums ir tāds Fils Kolins - bungu vīrs, komponists un dziedātājs.



"(Love Is Like a) Heat Wave", pirmais singls no plates, ir 1963.gadā meiteņu grupas "Martha and the Vandellas" izpildītās dziesmas ieskaņojums Kolinsa versijā. Gandrīz kā oriģināls!

Martha and the Vandellas_(Love is like a) Heatwave by tatMotiv

Protams, sešdesmitajos tehniskās iespējas nebija tik augstā līmenī, kāds tas ir iespējams šodien, tāpēc plate "Going Back" sniedz mūsdienīgu ieskatu sešdesmito gadu mūzikā. Nav jābūt lielam to laiku mūzikas pazinējam vai cienītājam, lai iemīļotu šo plati. Atslēgas vārdi droši vien ir Fils Kolins un vesels izcilu mūziķu un dziedātāju saraksts, kuri piedalījušies albuma tapšanā. Albums pilnīgi noteikti noderēs gan noskaņas veidošanai, pie kamīna vai aukstā vannā malkojot viskiju un atceroties vecos, labos laikus, gan jestrai ballītei "vintage" stilā, jo kas gan ir sešdesmitie bez "The Temptations", Stīvija Vondera, Edija Holanda vai "Four Tops"?

Albuma tituldziesma ir Džerija Gofina un Kerolas Kingas 1966.gadā sacerētās dziesmas ieskaņojums jaunās skaņās. Pat ne jaunās, bet Kolinsa skaņās. Jo pirms viņa šo dziesmu savās versijās ieskaņojuši daudzi, kaut par piemēru minot Dastiju Springfildu, "The Byrds" vai "The Pretenders". Mūsu "vintage" ballītē šī varētu būt beigu dziesma, kuras laikā visi dejo un bučojas un kāds, kurš nav paspējis, uzlūdz kādu citu uz pēdējo deju un pagrābstās mazliet.



Fils Kolins ir paziņojis, ka ar šo "Going Back" gan godina savus bērnības un jaunības dienu elkus, gan atvadās no saviem klausītājiem visā pasaulē, jo nolēmis doties pensijā. Tāda ir viņa iekšējā izjūta un droši vien tā ir pareiza. Jo, lai arī savu fanu acīs viņš vienmēr būs zvaigzne, kuras ceļš iet tikai augšup, iespējams, pats Kolins ir izlēmis, ka nav nemaz tik slikti palikt visaugstākajā punktā. Tad gan viņš visu var pārskatīt, gan viņu var redzēt jebkurš, kurš kaut ar vienu aci ieskatās mūzikas zvaigžņu debesīs.


2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet