Rāda ziņas ar etiķeti Joe Cocker. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Joe Cocker. Rādīt visas ziņas

ceturtdiena, 2014. gada 25. decembris

pirmdiena, 2013. gada 21. janvāris

Joe Cocker - "Fire It Up" (2012)

Pēc diviem gadiem maijā Džo Kokers svinēs 70.dzimšanas dienu. Tā paša gada novembrī Tīnai Tērnerei paliks apaļi 75. Nebūs melots, ja šos abus nosauktu par mūsdienu popmūzikas omīti un opīti. Tikai, atšķirībā no Tērneres, kura aktīvi vairs nemuzicē - viņas beidzamā studijas plate "Twenty Four Seven" iznāca nu jau 14 gadus senā pagātnē, Kokers turpina štancēt vienu albumu pēc otra. Ar apskaužamu regularitāti - viens albums 2-3 gados - vecais, labais Džo ir nonācis pie skaitļa divdesmit trīs. Pagājušā gada nogalē iznākušais albums "Fire It Up" ir Kokera divdesmit trešais studijas veikums!

Nekā jauna, nekā svaiga - tieši tas, kas vajadzīgs! Džo Kokers ar albumu "With a Little Help from My Friends" debitēja 44 (!) gadus atpakaļ - 1969.gadā. Kopš tā laika viņš allaž ir bijis uz skatuves, izgājis cauri ellei un liesmām, un joprojām pulcē klausītāju tūkstošus, kur vien uzstājas. Kokers jau sen izdarīja droši vien pamatotu secinājumu, ka viņam pašam nebūt nav jāiespringst ar komponēšanu, ja apkārt ir tik daudz skaistu, citu komponistu sacerētu skaņdarbu - ņem tik un dziedi! Jau savā otrajā albumā "Joe Cocker!" (1969) mākslinieks iztika bez nevienas savas sakomponētas dziesmas, tiesa, vēlāk šad tad pa kādai iespraužot starp klasiku, ko Kokers tā allaž mācējis "poptimizēt".

"Fire It Up" ir no Kokera vitālajiem albumiem. Reizēm karjerā viņš ir mēģinājis tā kā paniekoties ar kaut ko blūzam līdzīgu ("Organic", 1996), bet laikam jau Kokera stils ir būt roķīgākam. Tiesa, nosaukt viņu rokmūzikas pārstāvi gan būtu pārgalvīgi, bet tāds "adult-pop" nozares stūrakmens Kokers ir pilnīgi noteikti. "Fire It Up" ieturētā stila ziņā ir līdzīgs, manuprāt, Kokera vislabākajam popa albumam "No Ordinary World" (1999). Vien lieku reizi nākas secināt, ka Kokeram, neskatoties uz solīdo vecumu, aizvien piestāv un sanāk dziedāt ātras un enerģiskas dziesmas. Arī lēnās, protams, piepalīdzot pakaļdziedātājām, Kokeram sanāk - vienīgi koncertos, skatot arī "bildi", pie šīm dziesmām allaž jāpasmīn, jo Kokers, tās izpildot, nekad īsti nezina, kur bāzt rokas, kas pie ātrajām dziesmām parasti aizņemtas kā spēlējot kādas neredzamās klavierītes.




Albuma vērtējums: 7/10

Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv

svētdiena, 2012. gada 18. marts

10 dziesmas, ko klausīties pie alus kausa

Nekad īsti neesmu sapratis to dziedāšanu pie alus kausa, kādu rāda filmās vai kāda novērojama mūžīgo pļēguru, oi, atvainojos, - studentu korporeļu saviesīgo pasākumu laikā. Arī man dažs labs radagabals kādā nedēļas nogalē uzvelk nāģeni un dodas "korporeļot", līdz no rīta nojausma, kuras korporācijas - "Tervetia" vai "Lettonia" - biedrs esi, ir visai miglaina. Labākajā gadījumā pamosties viens, sliktākajā - zem siekalu klāta kolēģa, kurš miegā iedomājies, ka esi "Anniņa no Ķemermiestiņa", par kuru vakara gaitā tika daudzreiz dziedāts, cilājot kausus.

Skaidrs, ka šādos pasākumos alus dzeršana noris izteikti latviskā garā - "Bēdu manu lielu bēdu", "Es karā'i aiziedams" un viss tas bla bla bla. Tas ir forši, bet absolūti neinteresanti, ja tavs patriotisms nesniedz latviešu galda dziesmu areālus. Savukārt, mēģinot paskatīties, ko par "alus dziesmām" dēvē populārās mūzikas pasaule, nonākam pretējā grāvī - pārsvarā tās ir hardroka balādes vai kas ātrāks, un, nezinu, dažas klausoties, tam alus klunkšķim drīzāk ir tendence mainīt tecēšanas virzienu no iekšas uz āru.

Tāpēc nolēmu šeit apkopot desmit dziesmas, kuru pavadījumā man šķistu labi nodzerties miestiņu, kārtējo reizi pretendējot uz dīvaiņa statusu. Bet nu - ko padarīsi?... Un kas tad galu galā ir alus dziesmas? Tās ir dziesmas, kas mums vienkārši liek justies labi. Bet ja vēl putu dzira ir pie rokas... Priekā!

1. Paul McCartney - "We All Stand Together" ("Pipes of Peace", 1993.gada pārizdevums)


2. "The Proclaimers" - "I'm Gonna Be (500 Miles)" ("Sunshine on Leith", 1988)


3. "Simply Red" - "Little Englander" ("Stay", 2007)


4. Joe Cocker - "Tonight" ("Across from Midnight", 1997)


5. Tom Waits - "The Piano Has Been Drinking (Not Me) (an Evening with Pete King)" ("Small Change", 1976)


6. Biily Joel - "Piano Man" ("Piano Man", 1973)


7. Bruce Springsteen - "Pay Me My Money Down" ("We Shall Overcome: The Seeger Sessions", 2006)


8. Bobby Womack - "Sweet Caroline (Good Times Never Seemed So Good)" ("Understanding", 1972)


9. "The Monkees" - "Daydream Believer" ("The Birds, The Bees & the Monkees", 1967)


10. Louis Prima - "I Wan'na Be Like You" ("The Jungle Book (soundtrack)", 1967)




Foto raksta ievadā no cyclinglyfestyle.blogspot.com.

2012, www.musicstories.lv




pirmdiena, 2011. gada 11. aprīlis

Joe Cocker - "Hard Knocks" (2010) (albuma apskats)

"Man ne īpaši patīk apaļi kungi gados, bet, ja man būtu tāda iespēja, Kokeram es uzkristu virsū un izvāverotu turpat uz skatuves," daudzus gadus atpakaļ, kad Latvijā pirmo reizi koncertēja Džo Kokers, man teica kāda paziņa. Piekritu viņai, ka arī man Kokers patīk, bet vāverot īsti tā kā nepiekritu.

Pagājuši daudzi gadi, paziņu neesmu vairs saticis, bet Kokers gan nekur nav pazudis - ar apbrīnojamu regularitāti viņa cienītāji saņem pa platei vidēji reizi pāris gados. Domas par Džo Kokeru, cik nācies klausīties, dalās. Vieni saka, ka "īstais" Kokers beidzās pagājušā gadsimta sešdesmito septiņdesmito mijā ar saviem debijas albumiem "With a Little Help from My Friends" un "Joe Cocker" (abi 1969). Starp citu, pagājušā gadā iepirku abas šīs plates un neņēmu no atskaņotāja ārā vairākas nedēļas - tās ir labas! Tomēr nepievienošos skeptiķiem, kuri saka, ka Kokers beidzās līdz ar debijas platēm, ka viņa zvaigžņu stunda bijusi uzstāšanās Vudstokas festivālā tajā pašā 1969.gadā. Tā nav, tas ir pārspīlēti. Bet ir interesanti - arī par Ēriku Kleptonu mēdz teikt, ka viņa slavas stunda bija septiņdemitajos, Kokeram sešdesmitajos, bet šos abus māksliniekus šajā periodā vienoja viena lieta - alkohols nenormālos daudzumos! Reiz "Radio SWH" intervijā Kokers stāstīja, ka septiņdesmitos un tādu Vudstoku vispār neatceras, jo visu laiku bijis piedzēries. Tieši tāda pati situācija bija Kleptonam - savā grāmatā "Kleptons. Autobiogrāfija" viņš atzīst, ka neatceras veselas nedēļas vai mēnešus no savām koncertturnejām, jo pastāvīgi ir piedzēries vai salietojies narkotikas. Un tas liek aizdomāties, ka, iespējams, tās baudvielas tomēr atver kādas citādi neatveramas dvēseles dzīles un ļauj tur redzēto pateikt mūzikā. Bet jebkurā gadījumā pārmērīgai alkohola lietošanai ir negatīva ietekme!



Džo Kokers, pilnajā vārdā Džons Roberts Džo Kokers, 20.maijā svinēs 67.dzīves jubileju. No 1969.gada Kokers izdevis divdesmit divus studijas albumus, jaunākais no kuriem ir 2010.gada "Hard Knocks". Lai arī vispār pats Kokers komponē, jau no debijas platēm viņš cenšas neizgudrot divriteni no jauna un bez kautrēšanās iedzied citu komponistu dziesmas - lai minam "With a Little Help from My Friends" ("The Beatles"), "I Shall Be Released" (Bobs Dilans), "One" ("U2") vai "Bird On A Wire" (Leonards Koens).

"Hard Knocks" ir Kokera divdesmit otrais studijas albums (pēc dažas uzskaites divdesmit pirmais, jo abas pieminētās 1969.gada plates dažviet mēdz uzskaitīt kā vienu), kas nāca klajā 2010.gada 1.oktobrī. Vienā teikumā - tas ir jaunais, labais Kokers! Tas nav Vudstokas un septiņdemito gadu Kokers. Protams, viss atkarīgs no gaumes. Man Kokers tā izteikti sāka uzrunāt ar plati "Across from Midnight" (1997), bet no "No Ordinary World" (1999) man sajūsmā uz cirkšņiem sacēlās spalva ikreiz, kad šo plati klausījos.



Albumu ievada tā tituldziesma, kas nekļūdīgi no pirmajām taktīm nevienam neliek šaubīties, ka kuru katru brīdi šo dziesmu sāks dziedāt tā pati čerkstošā balss, kas nav rets viesis striptīzbāros, kad skan laikam jau slavenākā striptīzdejotājus pavadošā dziesma "You Can Leave Your Hat On". Bet albumā netrūkst arī liriskāku noskaņu. Ja tādu nebūtu, tas nebūtu nekāds Džo Kokers! Pie albuma trešās dziesmas "Unforgiven" vilku ārā šķiltaviņas, uzšķilu tās un izstieptā rociņā lēni šūpoju gaisā. Diemžēl neapdomīgi darīju to "Statoil" uzpildes stacijā, ar otru roku pildot mašīnā degvielu. Man liekas, tur nebija tik ļauni - visu staciju būvēt no jauna viņiem nevajadzēja, tikai nelielu daļu.



Tik pat Kokera lirisko pusi raksturojošs ir skaņdarbs "So It Goes". Tas gan nav oficiāls video un, domājams, to jaunavu ar bumbieriem rokās neviens filmēties dziesmas klipam nav aicinājis.



Ja pajautāju, kas raksturo Kokeru visvairāk, droši vien pārliecinošākā atbilde būtu viņa balss tembrs. Viņa čerkstošo marta kaķa balsi nevar sajaukt ne ar vienu citu. Un, protams, viņa dīvainā uzstāšanās maniere - dziedot tirināt rociņas gar krītīm kā vecajā krievu multenē par krokodili, kuram sāpēja zobi, jo viņam rociņas bija pa īsam un kacēja tikai pupīšus, bet ne zobus, lai tos varētu iztīrīt. Tam pierādījums - video dziesmai "Stay The Same".



Par Kokeru, šo vai citām platēm varētu runāt, šķiet, mūžīgi. Jo, ja tā padomā, viņš mūs priecē jau veselu mūžību - četrdesmit divus gadus! Varbūt vēl tik pat nesanāks, bet nav dzirdēts, ka Kokers līdzīgi kā viņa kolēģis Fils Kolins taisītos doties pensijā. Tas, uz ko mēs šajā zemes nostūrī varam cerēt, ir sakarīgs koncertaģents, kurš Kokeru vēl reizi atvestu uz Latviju bez cūkāšanās. Vispār man ir nedaudz kauns Kokera priekšā, ka tieši mūsu pasakainā zeme izrādījās tā cūķīgākā līgumu nepildīšanas ziņā. Bet štrunts ar līgumiem. "Hard Knocks" ir nopērkams "Statoil" mūzikas plauktos (izņemot tajā vienā, kurā šupojos ar šķiltavām) un oficiālajos lejupielādes veikalos. Un, kamēr mums būs Džo Kokers, tik ilgi mēs zināsim, ka mūžība turpinās.

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com