Melomāniem dzīve ir kļuvusi lētāka

Virtuves sarunās teju par pieklājības normu tiek uzskatīta vietā un nevietā izdvesta nopūta: "Jā, viss ir kļuvis tik dārgs! Tik dārgs!" Un pārējiem, spēlējot līdzi šo pieklājības spēli, neatliek nekas cits, kā piekrītoši māt ar galvu vai reizēm pašiem, atkal vietā vai nevietā, izteikt šo pašu frāzi. Bet vai tā tiešām ir patiesībai atbilstoša? Vai tiešām dzīve gadu no gada kļūst dārgāka? Rakstnieks un sleju autors Kevins Manejs (Kevin Maney) žurnāla "Newsweek" Eiropas izdevumā nupat salīdzinājis dzīves dārdzību 1979.gadā ar mūsdienu cenām, piemērojot inflācijas koeficentus. Un viņa secinājumi nebūt nav tik vienprātīgi kā virtuves sarunās ierasts.

VIEDTĀLRUŅI ĻAUJ BŪTISKI IETAUPĪT

Telefons. Kopš tā izgudrošanas bez telefona nav iedomājama cilvēka ikdiena. Trīsdesmit gadus atpakaļ telefons bija lielā daļā dzīvokļu un teju visās iestādēs. Telefona aparāts nemaksāja neko daudz, taču sarunas gan. Piemēram, 1979.gadā, Manejs aprēķinājis, ASV vietējie zvani izmaksāja vidēji $325 gadā, kas būtu $1068 2015.gadā. Manejs rēķina, ka aptuveni tikpat vidēji 2015.gadā katrs amerikānis maksā par mobilā tālruņa sarunām. Daudz vairāk nācās maksāt par starptautiskajām sarunām - 1979.gadā telekomunikāciju uzņēmums "AT&T" par šādām sarunām iekasēja $1,34 jeb $4,40 mūsdienu ekvivalentā. Izmantojot "Skype", mēs no šādām summām varam izvairīties, nemaksājot neko vai maksājot dažus centus par minūti. Protams, mūsdienās daudz lielāka investīcija ir pats tālruņa aparāts, bet arī to katrs var izvēlēties, atbilstoši savai rocībai. Trīsdesmit gadus atpakaļ parādījās arī automātiskie atbildētāji, kas maksāja aptuveni $125 ($410 2015.gadā). Mūsdienās šāds pakalpojums ir pieejams pie katra mobilā telefona operatora, un pārsvarā tas ir bez maksas.

Tas pats telefons viedtālruņa izskatā nodrošina vēl arī daudzas citas funkcijas. Piemēram, katrā tālrunī ir kalkulators, tātad nav jaiegādājās arī tas. Viedtālruņi piedāvā navigācijas kartes, tātad, lai uz kuru pasaules malu dotos, nav jāpiepērk pilns čemodāns ar atlantiem un ceļa kartēm. Visbeidzot, tālrunī tagad var lasīt gan ziņas, gan grāmatas, gan sekot līdzi laika prognozei un izklaidēt sevi, spēlējot tūkstošiem spēļu, daudzas no kurām ir bez maksas vai par simbolisku samaksu. Visredzamāko revolūciju viedtālruņi ir radījuši foto piederumu biznesā. Ja pirms trīsdemit gadiem, lai paņemtu rokās fotogrāfiju, bija jānopērk fotokamera, fotofilmiņa, ķimikālijas filmiņas attīstīšanai, iekārtas bilžu taisīšanai un jārēķinās ar teju veselu dienu būt ieslodzītam tumšā telpā ar sarkano gaismu, tad tagad vienkārši paņem viedtālruni un radi fotogrāfijas, kuras kvalitātes ziņā ir daudzkārt pārākas par ar ziepjutraukiem uzņemtajām miglas bildēm. Un vienīgā investīcija ir viedtālrunis, kurš jau tā darījis daudz laba (sk. augstāk). 

MELOMĀNI VAR ATĻAUTIES VAIRĀK

Kas notiek ar mūziku? Vai viens kārtīgs melomāns šodien par to pašu naudu var atļauties klausīties vairāk kā pirms trīsdesmit gadiem?  Atbilde ir: "Pilnīgi noteikti!". 1979.gadā, kad tika izlaists pirmais "Sony Walkman" audiokasešu atskaņotājs, tas maksāja $150 ($493). Katrs albums kasetē bija nopērkams par $9 ($30). Mūsdienās mūzikas atskaņotājs katrā viedtālrunī ir iekļauts jau programmatūrā, un par $9 mēnesī (1979.gada ekvivalents būtu 2,75 dolāri), izmantojot "Spotify" vai kādu citu no straumēšanas servisiem, iespējams noklausīties praktiski jebkuru albumu. Jā, papildus var nākties maksāt par datu pārraidi, ja vien neesi wi-fi zonā vai neesi savu mūziku iepriekš ielādējis Ofline režīmā. Taču tas ir nieks, salīdzinot ar "Walkman" kasešu atskaņotāju blaknēm - ar vienu bateriju komplektu kaseti normāli bija iespējams noklausīties varbūt trīs reizes no sākuma līdz beigām. Tālāk jau tā sāka vilkties, līdz baterijas izbeidzās pavisam. Un tās polsterētās austiņas!...

Manejs savā rakstā ir apskatījis arī citas sadzīves izmaksas, salīdzinot tās 1979.gadā un 2015.gadā. Piemēram, viņš saka, šodien ASV vidējā mājas cena ir $236 400, 1979.gadā tie bija $71 800. Ņemot talkā inflācijas koeficentus, Manejs ir sarēķinājis, ka šī 1979.gada summa mūsdienu naudas ekvivalentā ir $236 008. Tātad māju cenas nav mainījušās! Tad no kurienes ir šī pārliecība, ka dzīve ar katru gadu kļūst dārgāka? Atbilde, iespējams, slēpjas nesenajā Ekonomikas politikas institūta (Economic Policy Institute) pētījumā, kas atkāj, ka nodarbināto vidējā gada alga kopš 1979.gada, izņemot 10% visaugstāk atalgoto darbinieku, ir pieaugusi tikai par 15%. Ne absolūtajos algas ciparos, protams, bet naudas vērtības izteiksmē. Tāpēc pietiek kurnēt virtuvēs! Jāmetās jaunajās tehnoloģijās, jo tieši tās, kā reizi, palīdzēs taupīt. Dziesmu autortiesību turētāji gan, protams, par šādu pavērsienu aiz sajūsmas krēslus nelauž. Bet arī viņi dzīvo šajā straujajā pasaulē, kurā izdzīvo tas, kurš mainās.

Foto raksta ievadā no kitguru.net.

2015, www.musicstories.lv

Pērtiķīšu izklaides jūrnieku maiciņās jeb kā notrallināt festivālu

Uzreiz skaidrībai - ne reizi neesmu apmeklējis "Positivus" un "Summer Sound" mūzikas festivālus! Kaut kad agrā jaunībā nestabilā stadijā biju iemaldījies vienā "Baltic Beach Party", bet ar to mana festivālu pieredze kā apmeklētājam beidzas. Savukārt pilnīgi visus mūsdienu festivālus Liepājā izbaudu vai, pareizāk, pārdzīvoju kā pilsētas iedzīvotājs, kurš šo pasākumu dienās nevar neievērot izmaiņas noskaņojumā un ļaužu masās ielās. Pēc šā gada Liepājas pludmales festivāla ir radušies daži jautājumi.

FESTIVĀLU APGLABĀŠANAS UN REANIMĀCIJAS

Skaidrs, ka nosaukt Liepāju par Latvijas mūzikas galvaspilsētu būtu tas pats, kas turpināt ticēt ka Končita Vursta nav viens no Eiroparlamenta deputātes Ivetas Grigules daudzajiem masku kostīmiem. Pirms gadiem astoņiem, apbērējot leģendāro festivālu "Liepājas dzintars", mironis beidzot, tā teikt, tika nolikts, kur tam jāstāv, bet dzīvajiem jādzīvo tālāk. Mazliet agrāk radās šī festivāla pēcteči - nošpikojot astoņdesmitajos gados populārā pasākuma "Mēs, Liepājai!" nosaukumu, kāda vietējo izklaides industriju pie dzīvības uzturoša ģimene izveidoja festivālu "Mēs, liepājnieki!" (starp citu, par somu "The Crash" uzstāšanos šim nelaiķa pasākumam gods un gaiša piemiņa mūžīgi mūžos). Šie paši uzņēmēji 2001.gadā pirmo reizi organizēja pludmales ballīti Liepājā, un tā guva tik lielu popularitāti, ka tuvākajos gados izauga par lielāko mūzikas festivālu Latvijā. Līdz dažus gadus vēlāk parādījās "Positivus" Salacgrīvā.

Krīze, rutīna un lepnība darīja savu - Liepājas pludmales ballīte dažus gadus atpakaļ beidza pastāvēt, organizatori iztirgoja vai joprojām tirgo savus īpašumus Liepājā (tai skaitā slaveno Rokkafejnīcu), bet, tā teikt, bikses jau nevar palikt tukšas. Praktiski tūlīt pēc paziņojuma par "Baltic Beach Party" galu sekoja nākamais paziņojums no citas organizatoru kompānijas, ka tā vietā būs jauns festivāls "Summer Sound". Un tā tam bija tapt. Kāpēc šis ieskats vēsturē? Jo tas mazliet vēlāk ļaus izdarīt dažus secinājumus par mūsdienām.

CILVĒKS IR GALVENAIS...

Ja kļūdos, lai man tramvajā nokrīt bikses, bet, šķiet, šogad bija trešais "Summer Sound" festivāls. Atkal - nezinu, bet tika dzirdēts, ka, atšķirībā no iepriekšējās pasākumu organizācijas, kurā pilnīgi visu izteica nauda, nauda un vēlreiz nauda, "Summer Sound" komanda vismaz festivāla infrastruktūru un pakalpojumus veidojusi, vairāk domājot par cilvēkiem. Atmosfēra, sevišķi pirmajā "Summer Sound" bijusi draudzīga, cilvēki saprotoši, un visiem labs prāts. Pats dzīvoju festivāla teritorijā. Lai tā laikā varētu piebraukt pie mājas ar auto, man ir jāizņem caurlaide, tāpēc arī kā pasākuma "infrastruktūras subjekts" varēju novērtēt atšķirību starp "pirms" un "pēc". Skaidrs, garāžas durvis apčurāja abos gados, bet "Summer Sound" pirmajā gadā apkārtējo māju iedzīvotāji jutās mierīgāk, arī, nez vai skatuvju izvietojuma dēļ, bet troksnis naktīs bija mazāks kā "bīčpārtijā". Pirms gada aptuveni tas pats. Par festivāla muzikālajām kvalitātēm te nav diskusiju. Tad pienāca 2014.gads.

Neesmu organizatoru radinieks, zinu tik (bet kurš tad te viens otru nepazīst). Un tādā pašā pazīšanās līmenī pērn ausīs nāca ziņa, ka "Summer Sound" tapis pārdots "Positivus" čaļiem. Nav jau vairs tie gadi, lai, ieraugot cukurgailīti, kristu tam, siekalas apkārt tašķot, virsū, nedomājot par holesterīna līmeni asinīs. Tāpēc, sit vai nost, bet nebija tā sajūta, ka Liepājā taps tāds kā "Positivus Nr.2", lai arī Salacgrīvas pasākumu mākslinieki ir, tā teikt, pa manai gaumei. Dzīves pieredzei ar holesterīnu izrādījās taisnība.

PĒRTIĶĪŠI JŪRNIEKU MAICIŅĀS

Kaut kādas vārgas cerības atausa pavasarī, kad tika izziņoti 2014.gada festivāla viesi leģendārie (bez ironijas) "Pet Shop Boys". Likās, šie būs pirmie, vēl, līdzīgi kā parasti "Positivus" gadījumā, tuvākā laikā tiks izziņoti arī pārējie lielie vārdi. Bet nekā tāda nebija. Dons un pārējais visu festivālu vietējais planktons - tas arī viss. Otrs, iepriekšējos gados "Summer Sound" bija tādi reklāmas tēli - divi atraktīvi, šausmīgi spalvaini vīriņi. Bija reklāmas rullīši ar viņiem, viņi parādījās festivāla drukas un interneta reklāmas materiālos. Bet šogad - es, goda vārds, neredzēju nevienu "Summer Sound" plakātu vai reklāmas baneri kaut vai tajos pašos "Delfos" (ja arī bija, šis ir pierādījums, ka ne pārāk redzamā vietā). Vēl nedēļu pirms pasākuma pašā Liepājā vispār nekas neliecināja, ka šāds festivāls gaidāms - ne reklāmas stendu (viens, pieklājības pēc, pie tramvaja tilta, otrs, izbraucot no pilsētas), ne praktiski jebkādas informācijas internetā, izņemot varbūt sauss programmas uzskaitījums kaut kur! Visbeidzot - parādās paziņojums, ka šā gada festivālam "Summer Sound" "būs savs dresskods" - jūrnieka tērpi, jo nedēļas nogalē taču tika svinēti arī Jūras svētki. Vājprāts! Kas te, kaut kāds tematiskais vidusskolas žetonu vakars vai cirka izrāde ar jūrnieku maiciņās tērptiem pērtiķīšiem? Tajā pašā laikā, kad "Lattelekom" televīzijā 24 stundas dienā var skatīties  īpašo "Positivus" kanālu, Liepājas festivāla publika tiek aicināta saģērbties pēc ķēmiem, un tas ir festivāla mārketings? Šī aktivitāte arī pielika punktu visām šaubām par to, kāpēc "Positivus" pārpirka "Summer Sound".

Protams, tikai versijas. Bet tomēr. Pirmkārt, lai arī varbūt grūti un kā pa celmiem, bet "Summer Sound" veidojās kā nozīmīgs pasākums Latvijas mērogā, "Positivus" organizētājiem par Bauskas Kantrīmūzikas festivālu, acīmredzot, bīstamāks. Festivāla rīkošanas tiesību iegāde līdz ar to dod Majora kungam (Ģirts Majors - galvenais "Positivus" cilvēks) kontroli pār Latvijas festivālu tirgu. Un tikai no jauno īpašnieku plāniem un godaprāta ir atkarīgs, kāds būs "Summer Sound" ceļš nākotnē. Pēc šā gada absolūti bezpersoniskā pasākuma, šķiet, īpašnieku mērķi ir skaidri. Otrkārt, tā ir laba taktika - nedēļu pirms "Positivus" rīkot šādu šļuru Latvijas otrā galā, tādējādi atsijājot vismaz daļu no "štrunts, kas uzstājas, galvenais, ka pālī" publikas (policija pēc festivāla pirmās dienas paziņoja, ka šogad apmeklētāji ir agresīvi un "kā no ķēdes norāvušies"). Tā ir pareiza taktika - arī es savu sunīti nodarīties "pa lielam" vedu tuvāk kaimiņa logiem.

BEZ MORĀLES

Lūk arī vēsture mūs atvedusi mūsdienās. Liepājnieks ir labs ģitārists, labs vokāli instrumentālo ansambļu dalībnieks, kaislīgs festivālu apmeklētājs, bet ilgtspējīgu festivālu organizatori mēs esam nekādi. Mūzikas festivālu rīkošanu Liepājā nu esam atdevuši citiem. Un tas droši vien ir pareizi. Pārāk jau mēs te viens otru pazīstam, uzmetam, nesadalām pareiza biezuma aploksnes, lai vispār kaut kas notiktu, līdz rezultāts ir tāds, kāds nu ir. Visnotaļ loģisks.

Šī nav morāle "Positivus" zēniem un meitenēm. Visi ir lieli un zina, kas un kā ir patiesībā. Bizness ir bizness, un tur viss ir skaidrs. Un tomēr, Majora kungs, varbūt nākamgad šo, pat negribās to vairs dēvēt par festivālu, labāk nerīkojiet vispār. Mēs sapratīsim! Nolaidīsim tvaiku, "Pūt, vējiņos!" uzrīkojot kādu "Pērkona" koncertu vai pludmales kafejnīcās skaistāko pakaļu konkursu. Skaidrs, ka šajā valstī Jūs esat galvenais pa visiem lielajiem festivāliem, bez Jūsu ziņas tāpat neviens te neko nerīkos. Tāpēc, lūdzu, vairs tā necūkojieties mūsu pilsētā! Pretējā gadījumā var pienākt diena, pareizāk - nakts, kurā sapnī pie Jums nāks visi Liepājas iedzīvotāji, tērpušies jūrnieku maiciņās. Bet Jums lieli darbi darāmi, tāpēc labi izgulēties ir ļoti svarīgi.

Attēls raksta ievadā no "Summer Sound" profila portālā "Facebook".

2014, www.musicstories.lv

Brūss Springstīns - žurnāla "Uncut" 2012.gada cilvēks!

Mūzikas žurnāls "Uncut", kā jau daudzi izdevumi, decembrī izvērtē aizejošo gadu un nosauc, savuprāt, labākos albumus, to pārizdevumus, grāmatas un filmas. Par "Uncut" "2012.gada albumu", piemēram, nosaukts Leonarda Koena "Old Ideas", labākais pārizdevums jeb "reissue" - grupas "Can", kas pastāvēja Rietumvācijā no 1968. līdz 1991.gadam, trīs disku izdevums "The Lost Tapes". Par aizgājušā gada izcilāko grāmatu "Uncut" veidotāji nosaukusi Pīta Taunšenda no "The Who" autobiogrāfiju "Who I Am?", bet labākās filmas godā kinolente ar ekoloģisku piesitienu - jaunās paaudzes režisora Bendžamina Zeitlina (Benh Zeitlin) "Beasts of the Southern Wild". Tomēr galvenā balva, foto uz vāka un apraksts piecu žurnāla atvērumu plašumā tikusi nevienam citam kā amerikāņu roka veterānam Brūsam Springstīnam.

KĀPĒC SPRINGSTĪNS?

Atbilde uz šo jautājumu nav tālu jāmeklē. Lai arī iesākumā liekas, ka "Gada cilvēka" tituls Springstīnam iešķiebts, galvenokārt pateicoties viņa pagājušā gada augsti novērtētajam albumam "Wrecking Ball", tas nebūt nav vienīgais iemesls. Pērn 23.septembrī Springstīnam apritēja 63 gadi. Dienu iepriekš, kārtējā "Wrecking Ball" tūres koncertā ar pašceptu kūku uz skatuves sveikt dēlu dzimšanas dienā kāpa viņa mamma Adele. Ne velti "Uncut" 2013.gada janvāra numurā, aprakstot iemeslus "Gada cilvēka" titula piešķiršanai, ne reizi vien tiek uzsvērts Springstīna vecums. Pagājušā gada 27.oktobrī ASV pilsētā Pitsburgā notiekošais Springstīna tūres kārtējais koncerts, kurš tiek aprakstīts žurnālā, nosaukts par "līdz šim labāko", to pašu sakot arī par visu "Wrecking Ball" tūri. 

Springstīns un viņa pavadošā grupa ir vīri labākajos gados - katrs ar savām vainām un kaitēm. Dažādu instrumentu meistars Nils Lofgrīns (61) kādu laiku atpakaļ veica gūžas protezēšanas operāciju, bet bundzinieks Maks Veinbergs (61) 2010.gadā pārcieta 20 stundu garu sirds vārstuļu protezēšanas operāciju. Abi atkal ir ierindā, bet visiem priekšzīmi rāda pats Springstīns, savos gados koncerta laikā nepārtraukti pārvietojoties pa skatuvi un publiku, un dažos koncertos, piemēram, Ņujorkas Apollo teātrī, uzrāpjoties pat uz otrā stāva balkona malas un staigājot pa īpaši izveidotām stalažām balkona ārpusē. "Cik tev, puis,  gadu?" koncerta laikā kārtējā komunikācijas tūrē ar skatītājiem vienam no viņiem vaicāja Springstīns. "Sešpadsmit," mulsais jauneklis atbildēja. "Bet man astoņpadsmit - prātiņā!" atbildēja Springstīns un turpināja pirms sarunas iesākto dziesmu "My City of Ruins". Bet tie ir meli! Springstīns ir astoņpadsmit gadīgs puika ne tikai prātiņā - jo kā gan citādi lai izskaidro "Wrecking Ball" tūres koncertu, kas norisinājās Helsinku Olimpiskajā stadionā pagājušā gada 31.jūlijā? Tas kļuva par tūres garāko koncertu, kurā 33 dziesmas Springstīns un Co nospēlēja četrās stundās un sešās minūtēs...

POLITIKA

Springstīns nekad nav slēpis savus politiskos uzskatus, nav centies būt korekts, visiem izpatīkošs savos izteicienos, tāpēc ir nācies dzirdēt viņam piedēvētu "Nācijas sirdsapziņas" titulu. Interesanti, ka pats Springstīns no šāda titula neatgaiņājas, bet savus uzskatus godīgi publisko. "Es neesmu profesionāls [prezidenta vēlēšanu] kampaņu veidotājs un katrus četrus gadus neizvēlos kādu čali, kam sekot," Springstīns komentē, kāpēc 2004.gada ASV prezidenta vēlēšanās viņš piedalījies Demokrātu partijas kandidāta Džona Kerija priekšvēlēšanu aģitācijas tūrē. "Bet [ASV prezidenta Džordža] Buša [valdīšanas] gadi bija tik šausminoši, tik vulgāri katastrofiski, ka tu nevarēji vienkārši sēdēt malā un noskatīties." Kerijs toreiz zaudēja. Un pēc četriem gadiem Springstīns atkal bija ierindā - šoreiz aiz Baraka Obamas muguras. Un šajā reizē veiksme garām nepagāja. Kad pagājušā gadā pienāca laiks Obamu pārvēlēt vai ievēlēt viņa vietā citu ASV prezidentu, daudzi amerikāņi bija vīlušies - kā nekā lērums solījumu par tādiem arī palika, skaļākais no kuriem bija Obamas apņemšanās, stājoties amatā, slēgt bēdīgi slaveno Gvantanamo cietumu.

"Viņš saglabāja dzīvu "General Motors", viņš dabūja [cauri] likumu par veselības aprūpi, viņš nogalināja Osamu Bin Ladenu, un viņš atveseļoja augšējos varas ešalonus," Obamas labos darbus nebeidz uzskaitīt Springstīns, neiztiekot arī bez kritikas. "Es uzskatu, ka Gvantanamo [cietumam] jau būtu jābūt slēgtam, bet viņš mūs ir dabūjis ārā no Irākas un domāju, ka drīz tas pats notiks arī Afganistānā." Un amerikāņi Springstīnam noticēja - Obama joprojām ir savā vietā, bet pats Springstīns būtiski pieaudzējis savu ietekmi amerikāņu acīs.

BOBS UN ELVISS - PĀRI VISAM!

Gribētos teikt: "Pie velna politiku un politiķus!" Bet tā nevar, jo Springstīna dziesmas jau lielā mērā ir politiski lozungi. Albums "Wrecking Ball" ir pilns ar dusmām pret valdību, bankām, nabadzību. Pirms albuma izdošanas Springstīns tik kvēls Obamas aizstāvis vairs nebija, kā četrus gadus atpakaļ, sakot, ka arī viņam jāuzņemas sava daļa vainas par stāvokli ASV. Kāda tur daļa? Visa vaina! Bet laikam jau Springstīns saprata, ka īstas alternatīvas Obamam nav un neatteicās atbalstīt kampaņu arī šajā reizē. Tas nu ir skaidrs, ka Springstīns ir allaž bijis sociāli aktīvs un mācējis savas idejas, ietērptas dziesmās, pārvērst bezmaz par nācijas himnām. Bet no kā ietekmējies ir viņš pats?

Izrādās, galvenie ceļa rādītāji bijuši Bobs Dilans un Elviss Preslijs. "Ja jūs 50-ajos, 60-ajos bijāt jauns, jums viss likās neīsts - visur, kur jūs pagrieztos. Bet jūs nezinājāt, kā to pateikt. Nebija tādas valodas, lai to aprakstītu. Jūs jutāties vienkārši dirsā, bet nebija vārdu, ar kuriem to aprakstīt. Tad atnāca Bobs un iedeva mums šos vārdus. Iedeva mums šīs dziesmas. (..) Viņš mums deva vārdus, lai mēs saprastu savas sirdis." Savukārt Springstīna liktenīgā sastapšanās ar Presliju notika 1956.gadā Eda Salivana televīzijas šovā. "Tas bija vakars, kad es sapratu, ka baltais cilvēks var paveikt burvestības."

Mūzikas žurnāla "Uncut" žurnālists Endijs Gils, kurš, veidojot rakstu par Springstīnu kā 2012.gada cilvēku, pabija gan pieminētajā Pitsburgas koncertā, gan aizkulisēs tikās ar pašu laureātu, secina, ka patiesībā Springstīns šobrīd, iespējams, ir savas karjeras augstākajā punktā. Viņa ietekme ASV ir tikai augusi, viņa "par vienkāršo cilvēku" dziesmu teksti ir tuvi miljoniem to adresātu, un pats Springstīns radoši un fiziski šobrīd spējis sevi iecelt teju ikonas statusā. Reālas, cilvēcīgas un sava ceļa ejošas ikonas.

Turpinājumā pilns jau pieminētā Pitsburgas 2012.gada 27.oktobra koncerta audio ieraksts.

Foto no interneta resursiem.

2013, www.musicstories.lv

Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

Kāpēc latviešiem nekad nebūs sava Bejonsī?

Šī raksta tapšanu iniciēja ziņa interneta portālos, ka kāds meitietis (attēlā) no "Liepājas rajona Purmsātiem" nosolās, ka būšot "latviešu Bejonsī". Šī meitene, kuras vārdu nākamo reizi droši vien varēsim izlasīt tikai interneta sadaļā, kur regulāri apgrozās Kombuļu Inese, uzstājas lokālajā humora šovā "OKartes skatuve". Nosaukt to par muzikālu pārraidi būtu grēks, bet līdz "Jautro un atjautīgo klubam" arī vēl tālu. Taču kaut kur pa vidu - jā, tur varētu būt tās vieta. Jo, tikai pateicoties dalībai šajā pasākumā, dažs no šiem censoņiem vispār pirmo un pēdējo reizi uzkāpj uz skatuves, bet mēs, ne tik talantīgie, vismaz uzzinām, ka Kašers jau gadu staigā bez apakšbiksēm, Lingita (šeit un turpmāk es atvainojos, ja kādu šo kolosālo mākslinieku nodēvēšu kļūdoties) atklāj, ka mana mīļā Oldzīte jeb Olga Rajecka ir "veca un neko nesaprot" un, visbeidzot, top skaidrs, ka dzīvoju vienā novadā ar topošo "latviešu Bejonsī". Tik tālu viss ir skaidrs - tas ir jautri, un ir labi, ka televīzija mums kā uz paplātes izliek talantus vai vienkārši cilvēkus, par kuriem varam gardu muti nosmieties. Bet, ja nopietni - Latvijai var būt sava Bejonsī?


"IECIKLĒŠANĀS UZ SAVIEM ŠLĀGERIEM"


Mēs, un to noliegt nevar, esam ārkārtīgi muzikāla tauta. Parēķināsim - pēc tautas skaitīšanas datiem mūsu ir kapeiku virs diviem miljoniem, bet cik mums ir koru, ansambļu, dažādu mūzikas grupu? Dziesmusvētki un "Latvijas Radio 2", operas svētki un viens no Austrumeiropā sakarīgākajiem mūzikas festivāliem "Positivus"! Mūsu kori ir pasaules kormūzikas elites pašā virsotnē! Mums ir Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Pēteris Vasks! Ja mēs tā skrupulozi visu saskaitītu, baidos, ka uz desmit latviešiem sanāktu pa vienam komponistam, šlāgeransamblim vai dziedātājam. Ja kādreiz mums skolā lika lepoties, ka Krišjānis Barons katram latvietim sarūpējis pa vienai dainai, tad, domājams, saskaitot dziesmas, tās sanāktu akurāt tikpat vai pat vairāk. Latvieši ir ļoti muzikāli! Tad kāpēc lai mēs nenoticētu, ka mums varētu būt sava Bejonsī?


Un te jau arī nonākam līdz problēmas (ja to vispār var saukt par problēmu?) saknei - latvieši tiešām TIC, ka mums var būt sava Bejonsī! Kas tad ir tā Bejonsī? Tā ir šobrīd 30 gadus veca amerikāņu dziedātāja, deviņdesmito gadu beigās bija vienas no slavenākajām meiteņu grupas "Destiny's Child" dalībniecēm. Pārējās divas grupas dziedātājas, šķiet, netika savai līderei līdzi, tāpēc tikai loģisks bija Bejonsī lēmums uzsākt solokarjeru, ko aizsāka viņas 2003.gada debijas albums, pēc kura, šķiet, ekstāzē ar slapjām biksiņām palika gan mazas meitenes, gan veci vīri - katrs, protams, savu iemeslu vadīts. 30 miljoni albumu kopiju, neskaitāmi Platīna, Zelta utt. diski, kā arī lomas vairākās filmās - tāds ir šā brīža Bejonsī sausais atlikums. Un, ak jā, viņa ir popmūzikas ikona, nogrūžot no troņa pat veco, labo un joprojām no skatuves aizietnespējošo Madonnu.


Un tagad atgriezīsimies Liepājas rajona Purmsātos. No "latviešu Bejonsī" fotogrāfijām uz mums skatās iesauļota, sakrāsota, bet dabīgi skaista meitene, kuras mīmika, žesti un pozas gan vairāk iederētos Purmsātu pamatskolas vecāko klašu zēnu tumšajās pagultēs noslēpto fotogrāfiju un žurnālu kaudzītē. Tagad viņa ir uz skatuves, ar viņu runā prese (vai vismaz tā daļa, kas apveltīta ar humora izjūtu), un viņa paziņo, ka pēc šova izdos albumu un ka "jā, es būšu Latvijas Bejonsa, jo latvieši ir pārāk ieciklējušies uz saviem šlāgeriem". Brīnišķīgi! Un nav pat svarīgi, kā šo meiteni sauc - šādi domā daudzi, ja ne pat visi šie talantu šovu dalībnieki. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, likteņa ironija, - daži no "OKartes skatuves" dalībniekiem, izrādās, it ērti ir iekārtojušies "Latvijas Televīzijas" raidījuma "Latvijas Šlāgeraptauja" dziesmu topā...

POPULARITĀTES VILINĀJUMS


Nekad nebeigšu brīnīties, kā, ņemot vērā to, cik nu mēs esam, kāds ir eventuālais skatītāju skaits, televīzijas var ražot vienu šādu šovu pēc otra. Un dara to, jo cilvēki tos patiešām skatās! Viesībās brīžiem pat jūtos neērti, jo nespēju pilnvērtīgi piedalīties sarunās, kas lielā mērā grozās ap šiem šoviem - kā tas to nodziedājis, kāda kam kleita utt. Un te atkal jāsaka - kling klang, esam klāt! - nākamais iemesls, kāpēc šie jaunuļi dodas uz publisko izsmiešanu, domājams, vislielākā mērā ir šī viegli iegūstamā popularitāte. Nu beidziet, mūsu mazajā valstī tu vari skaļi nopurkšķināties autoostā un jau nākamajā dienā būt "Youtube" zvaigzne ne tikai Latvijā! Šis komplekts - viegla (arī lēta, bez īpašiem talantiem un prasmēm iegūstamā) popularitāte, jaunības maksimālisms un nespēja objektīvi novērtēt savas spējas un vispār reālo varbūtību kļūt par "latviešu Bejonsī" - arī pārtop par jautrību uzdzenošiem ziņu virsrakstiem interneta portālos.


Tiktāl par dalībniekiem - ir skaidrs, ka viņi visā šajā ir tikai kauliņi, ar kuriem spēlējas "lielie onkuļi un tantes", šajā gadījumā - ierakstu kompāniju un televīziju vadības. Piespiedu kārtā (goda vārds!) noskatījos vienu no "OKartes skatuves" koncertiem, kur žūrijā sēdēja, šķiet, Guntars Račs, Jānis Šipkēvics juniors un Ufo. Tajā reizē dalībniekiem bija jādzied savas sacerētās dziesmas (iespējams, tā viņiem jādara katru nedēļu, tiešām nezinu), un viņi demonstrēja žūrijai savus sasniegumus. Par Ufo nekādu ilūziju - ja dziesma ir garāka par divām  minūtēm, un tā nav "tā tipa, ko var nopirkt RIMI nocenoto CD plauktiņā par Ls 0,95", viņam nāk miegs un "dziesma ir garlaicīga". Saprotams, šovs ir vajadzīgs, un Ufo ir šovs. Tiesa, šajā reizē, garlaicīgs šovs. Šipkēvics bija visobjektīvākais - pat, ja dziesma viņam nepatika, bet tā bija "normālā līmenī un interesanta", viņš tai veltīja atzinīgus vārdus. Savukārt Rača skatienā televīzijas kameru tuvplānā kā Donaldam Dakam varēja saskatīt dolāru (mūsu gadījumā - latu) zīmītes. Visas dziesmas, kurās tiešām bija saklausāma kāda netradicionāla jaunrade vai atšķirības no vidējā statistiskā, viņam bija sliktas un nejēdzīgas, jo "tādas nevarēs pārdot, tās neviens nepirks!" Un vienīgās, ko viņš novērtēja kā labas esam, bija izteikti šlāgeri un šķebinošas balādes, ar kādām jau ir pilns mūzikas tirgus Latvijā. 


LATVIEŠU MŪZIKAS EKSPORTA POTENCIĀLS


Šis viens koncerts, ko noskatījos, man dod neapgāžamu atbildi jautājumam: "Kāpēc latviešiem nekad nebūs sava Bejonsī?" Ne tāpēc, ka esam maza tautiņa - lai paskatāmies, ko pasaules popmūzikai devusi kaut vai Īslande! Pat ne tāpēc, ka mums trūktu kandidātu - lai arī pats neesmu fans, uzskatu, ka Linda Leen ir daudz reālāka kandidatūra uz "latviešu Bejonsī"! Iemesls ir šo ierakstu kompāniju un menedžmentu neprofesionalitāte, neieinteresētība (vai nespēja) investēt nākotnē, kā arī, domājams, viņu pašu subjektīvais viedoklis, ka "nez kas jau tur no viņiem nav"! Arī koncentrēšanās uz šādiem, būsim jau nu godīgi, īslaicīgiem popularitātes zibšņiem kā mūzikas šovu dalībnieki. 


Mums, latviešiem, ir savi veiksmes stāsti populārajā mūzikā. "Prāta Vētra", protams, ir spožākais no tiem. Taču ar to arī viss beidzās! Labi, vēl mūsu "Skyforger" savā nišā ir grandi pasaules līmenī. Un tad ir klusums. Mūsu "Instrumenti" aizbrauc uz kādu mūzikas gadatirgu, "saceļ emociju vētru" un... ar to arī atkal viss beidzās. Bez nosauktajiem mums vēl ir laba līmeņa potenciālie "eksporta produkti" - "The Sound Poets", Goran Gora... Jā, laikam vairāk gan nekas nenāk prātā. Bet ar to jau arī pietiktu. Vien tā problēma ir tāda, ka šādu grupu mūzikas tirgos, kuros mēs vēlētos iekļūt, ir simtiem! Nē, tūkstošiem! 


Katru dienu man uz e-pastu nāk desmitiem dziesmu, ko jaunās grupas no visas pasaules izsūta interesentiem cerībā, ka starp tiem būs kāds ietekmīgs mūzikas tirgus spēlētājs. Starp šiem paraugiem ir tiešām labas un pat ļoti labas grupas un mākslinieki! Bet, kad paskaties, ka talantīgs dziedātājs no, teiksim, Serbijas, ir izdevis jau sešas plates, bet netiek, nu netiek sadzirdēts ārpus dzimtajām ārēm, ar "cilvēka no otrās puses" acīm redzi, ka šim serbam gluži vienkārši nav profesionāla menedžmenta, nav menedžmenta vispār. Viņš cenšas ielauzties tirgū, kas ir pārpildīts, bet nespēj apsteigt konkurentus, nespēj pietiekami izgaismot savu nenoliedzamo talantu. Kaut gan no otras puses - ja līdz manīm šī dziesma ir atnākusi, visticamāk, kāds ir veicis noteiktas "reklamēšanās" darbības. Tajā pašā laikā latviešu grupu un mākslinieku dziesmu paraugi to vidū nav bijuši nekad. Ko nevar teikt par igauņiem...


Pasaulē aizvien izplatītāka kļūst mūziķu prakse atteikties no lielajām ierakstu kompānijām, albumus izdodot pašiem vai uzticot to kādam nelielam "leiblam". To, šķiet, piekopj arī mūsu "perspektīvākie mūzikas eksporta produkti", un tieši šis apstāklis liek būt absolūti skeptiskam dot cerības "izsisties pasaules skatuvēs" kādam no šo šovu dalībniekiem. Račam viņi būs vajadzīgi tikai tik ilgi, kamēr to pāris dziesmas kaut cik labi pirks, pēc tam katrs varēs atgriezties savos Purmsātos ar izsapņotiem sapņiem, un šeit "Purmsāti" nav domāti tikai kā ģeogrāfiska vieta, bet arī kā atāls nostūris katra šī jaunā talanta pašcieņā. "Latviešu Bejonsī", kam tagad varētu būt ap 20, pēc desmit gadiem, cik tagad ir "oriģinālajai Bejonsī", visticamāk, strādās lielveikalā par kasieri vai vēlu vakaros sūks tam pašam Račam darba kabineta mīksto paklāju un, slaukot putekļus no pie sienām pakārtām Olgas Rajeckas un Renāra Kaupera bildēm, grūtsirdīgi pārdzīvos savu sapņu virsotņu nesasniegšanu, pat nepietuvošanos tām. Pat, ja arī talanta ir bijis gana, "mēs ar saviem šlāgeriem" būsim izrādījušies tikpat spēcīgi kā zemes pievilkšanās spēks, neļaujot "zvaigznei" pacelties augstāk par zemi kaut pāris centimetrus. 


KĀDAI JĀBŪT "LATVIEŠU BEJONSĪ"?


Pirmkārt, tai vai tam (tad gan tas kļūtu par "latviešu Bīberu") būtu jādzied perfektā angļu valodā, tieši tikpat perfekti būtu šī valoda jāpārvalda, lai nesanāktu otra Aišas, pardon, Aijas Andrejevas "Eirovīzijas" intervija. Otrkārt, arī fasādei jeb izskatam būtu jābūt atbilstošam. Un ar vārdu "atbilstošs" es domāju "pievilcīgam". Mūsu laikos, kad jaunus māksliniekus visbiežāk atklāj, nevis klausoties "skaņu" pa radio, bet gan kopā ar bildi "Youtube" portālā, šim nosacījumam var būt izšķiroša nozīme. It kā jau ir manīti arī pietiekami veiksmīgi "dziedošie krokodili", taču, par cik lielākajai cilvēces daļai, tai skaitā man, ar savu cūkuģīmi jāsadzīvo, ik reizi paskatoties spogulī, pievilcīga āriene noteikti būtu uzrunājošāka. Un, treškārt, jāsadraudzējas ar kādu producentu, kurš spētu nodrošināt gan kvalitatīvu skanējumu, gan iespējas parādīties vajadzīgajās vietās vajadzīgajā laikā, gan piesaistīt labākos skaņu inženierus, komponistus, vārdu sakot, kurš kārtotu visu to "ceļā līdz zvaigznēm" virtuvi. 


Būsim godīgi, tas, kas te izklāstīts, sen jau visiem tāpat ir zināms. Un nē, neesmu latviešu parastās skaudības pārņemts. Tieši otrādi - es labprāt saviem draugiem citās valstīs, kas man sūta dziesmas no pašmājām, nosūtītu kaut vai to pašu "latviešu Bejonsī". Bet - šobrīd diemžēl nekā. Ar skumju pārņemtām šausmām drīzāk ticamāka ir iespējamība, ka kāds no Jaunā kontinenta paziņos, ka ir "amerikāņu Kombuļu Inese". Un varbūt tad, kad tā notiks, mēs beidzot sapratīsim, kur ir mūsu vieta, ja reiz savu sapņu un ambīciju  labā neesam gatavi darīt neko vairāk ne katrs personīgi, ne kā valsts kopumā. Un, būdams pārliecināts, ka līdz šai vietai šo rakstu tāpat neviens neizlasīs, pateikšu, ka pagājušā mēneša latviešu "Playboy" numurā redzamajai pliknei Lingitai ir vareni rausīši...




Foto raksta ievadā Sabīne Prenclava ("latviešu Bejonsī") no www.puaro.lv


2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV