20 dziesmas, kas bija jānoklausās 2014.gadā

Šeit 20 dziesmas, ko it kā nebūtu bijis slikti noklausīties 2014.gadā. Bez norādēm, kura labāka, kura sliktāka. Bez spaidiem un viltus. Bez zemtekstiem un intrigām. Vienkārši divdesmit dziesmas, vienkārši Mūzika - iespējams, patiesākais, kas mums visiem šajā dzīvē pieejams.

1. Foy Vance - "Regarding Your Lover" ("Joy of Nothing", 2013)

Ziemeļīrs Fojs Vānss kādā filmā varētu spēlēt Čapājevu - ūsas viņiem abiem vienādas. Bet īstenībā viņš komponē un izpilda mūziku, kas dvēselei un garam liek kapitulēt pār prātu un aprēķinu. "Regarding Your Lover" ir mīlas balāde ar tādu spēku, kas var izstumt no vietas par vislielāko ledusskapi ar divām saldētavām.

2. Warren Zevon - "Hasten Down the Wind" ("Warren Zevon", 1976)

It kā jau aizejošais nebija nekāds popmūzikas meistara Vorena Zīvāna (1947-2003) jubilejas gads, taču kaut kā sanāca paķidāt šī vīra biogrāfiju, un šādi izziņas procesi allaž nes jaunas atklāsmes. Un svarīgākā no tām Zīvāna gadījumā: kā līdz šim bija iespējams dzīvot, nepazīstot viņa mūziku?! "Hasted Down the Wind" ir lieliska balāde no Zīvāna paša vārdā nosauktās 1976.gada plates.

3. "Aquilo" - "You There" ("Aquilo", 2014)  

Angļu duets "Aquilo", tā kā mazliet nervozējot, laiž klajā vienu singlplatīti pēc otras (labi, labi, tās viņiem ir tikai divas), bet uz lielo plati sataisīties vēl nespēj. Žēl, jo Toma Haiema un Bena Flečera debijas singls "You There" kā pērtiķis ar savu sarkano luksofora dibenu signalizē, ka pie šādas mūzikas visiem būs apstāties un garām pabraukt tai nevarēs.

4. "Franz Ferdinand" - "The Universe Expanded" ("Right Thoughts, Right Words, Right Action", 2013)

Vienam otram (ar pirkstiem rādīt nav pieklājīgi!) vajadzēja sagremot trīs, lai caur ceturto ieraudzītu ģēniju. Protams, tie trīs un četri ir albumi, bet ģēniji ir skoti "Franz Ferdinand". "The Universe Expanded" no viņu vēl pērnā gada plates ietver sevī visu, kas dziesmai pienākas - melodiju, intrigu, kāpinājumu, kulmināciju un tad slapju svītru aiz katra viena klausītāja.

5. "Wye Oak" - "Before" ("Shriek", 2014) 

Aizejošā gada lielākā nolaidība ir tā, ka neizdevās, kā nākas, iedziļināties amerikāņu dueta "Wye Oak" jaunajā albumā "Shriek". Iedziļināšanās allaž apstājās pie plates ievadošās dziesmas "Shriek", jo to nekad nevarēja noklausīties vienu reizi, tā bija jāklausās desmitiem un desmitiem reižu!

6. "Future Islands" - "Seasons (Waiting for You)" ("Singles", 2014)

Viens no aizejošā gada atklājumiem Baltimoras (ASV) trio "Future Islands". Modernais disko ir augšāmcēlies!

7. Tori Amos - "Wild Way" ("Unrepentant Geraldines", 2014)

Torijas Emosas plates vienmēr labi noderējušas miega zāļu vietā (ne vienmēr sliktā nozīmē), taču dažus pēdējos albumu, šķita, viņa izdod "pēc līguma", nevis "kad mūza sauc". Emosas kundzes jaunā plate ir savādāka. Protams, pie tās atkal var aizmigt. Taču tā, šķiet, kā vecos, labos laikos atkal radīta, esot uz viena viļņa ar kaut ko līdzīgu mūzai. "Wild Way" ir visa albuma esence.

8. Israel Nash - "Woman at the Well" ("Israel Nash's Rain Plans", 2013) 

Nav pat svarīgi, kas ir Izraēls Nešs. Nav svarīgi, vai tas ir viņa pseidonīms vai īstais vārds. Vēl mazāk svarīgi ir fakti par vietām topos, albumu skaiti un jebkas cits, ko saistībā ar šo vīru var izteikt skaitļos. Daudz svarīgāk ir piefiksēt, vai cilvēks, klausoties Neša dziesmu "Woman at the Well", šūpojas tādā pašā labsajūtā kā kobra tās jocīgās taurītes pavadījumā. Ja nē, tas vispār nav cilvēks.

9. Sturgill Simpson - "The Promise" ("Metamodern Sounds in Country Music", 2014) 

Nesen kāda pazīstama psihoterapeita spriedelējumi, ka patiesībā nav nemaz slikti papliķēt sievu, ja viņa nepienes čības un neizlaiza vīra izēsto zupas šķīvi, vispār nekad netiktu uzrakstīti, ja visiem vīriem būtu TĀDA balss kā Amerikas kantrī dziedātājam Stērdžilam Simpsonam. Lai arī aizraušanās ar kantrīmūziku patiesībā ir diagnoze, Simpsona jaunā albuma nosaukums vien jau liecina, ka viņam ir kāds plāns šo stilu modernizēt. Jēziņ, ja līnijdeju pulciņā dejo pie tādām dziesmām kā "The Promise", steigšus jāiet pensijā un jāšūpojas garajā dejotāju rindā no rīta līdz vakaram!

10. "Low Roar" - "Nobody Loves Me Like You" ("0", 2014)

Pēc no kājām gāzošās debijas 2011.gadā islandieši "Low Roar" atgriezušies krietni piezemētāki un nobriedušāki. Albums "o" varbūt arī vairs nesola to emociju gammu, ko bija spējīgs sniegt tā priekšgājējs, taču tas nenoliedzami ir mūzikas pasaulē atzīmējams notikums.

11. "Bleachers" - "Wild Heart" ("Strange Desire", 2014)

Popa spīdekļu grupas "fun." ģitārista Džeka Antonofa blakusprojekts, kam ir visas izredzes būt dzīvotspējīgākam par, tā teikt, "mātes grupu". Nu vismaz jācer, ka pie šī, pat par pārsteigumu "fun." biedriem, izdotā albuma viss tikai sāksies. 

12. "Yes" - "Believe Again" ("Heaven & Earth", 2014)

Leģendārā Londonas roka apvienība "Yes" šogad atzīmēja savas pastāvēšanas 46.gadadienu, lai arī no dibinātājiem tajā spēlē vairs tikai basģitārists Kriss Skvairs. Kā teicis mūsu basgalvainais ģēnijs ar bārdiņu: "Pastāvēs, kas mainīsies!". To tad arī grupa "Yes" nekad nav pārtraukusi darīt. Viņu "21.gadsimta albumu "Heaven & Earth" ievada dziesma "Believe Again". Lai dies' nogrābstās kādam septiņdesmito gadu hipijam šajā saldajā popā atpazīt tos čaļus, kas toreiz, kad debesis bija zilākas, bet zālīte lētāka, vienu albumu varēja izdot ar divām pusstundu garām dziesmām, kurās pat lāga nebija nedz pantu, nedz piedziedājumu. 

13. Hozier - "Take Me To Church" ("Hozier", 2014) 

Kādam (starp citu, joprojām nenoskaidrotam) anonīmam lietotājam likās, ka video par antigeju protestiem Krievijā vispiemērotākā fona mūzika ir tolaik nevienam nezināmā īra Endrjū Hoziēra Bērnsa dziesma "Take Me To Church". Šādas kombinācijas klips tika izveidots un ievietots jūtūbē, un ar vidējo ātrumu 10 000 skatījumu stundā Hoziērs kļuva par kulta personu burtiski dienas laikā. 

14. Luke Sital-Singh - "Nothing Stays the Same" ("The Fire Inside", 2014)

Jauna un talantīga zvaigzne pie raibajām britu popmūzikas debesīm. Lūks Sitals-Sings, šķiet, savas dziesmas teju vai fiziski izveido no sviedriem, puņķiem un sēru korķa, jo, klausoties 27- gadīgā jaunekļa debijas albumu, neatstāj sajūta, ka tajā viss ir īsts un no paša Sitala-Singa veidots.

15. Sinead O'Connor - "Take Me to Church" ("I'm Not Bossy, I'm the Boss", 2014)

Šaineda Okonora jau otro albumu pēc kārtas turpina spridzināt tiltus, kas savienoja viņas pagātni ar tagadni. Publiski pārdzīvojusi personīgās krīzes, viņa ir radoši tik spēcīga, kā nekad agrāk. Un noslēpums tam esot Okonoras kundzes pirms gadiem pieciem pieņemtais lēmums tikai pašai komponēt dziesmas saviem albumiem. 

16. Adam Cohen - "We Go Home" ("We Go Home", 2014)

Protams, līdz papus sasniegumiem Ādamam Koenam vēl ir kur tiekties un tiekties, taču tāpat kā papus, kas, starp citu, ir Leonards Koens, Ādams šogad nevarēja vairs klusēt un izdeva jaunu albumu "We Go Home". Nu neiet jau viņam viegli. jo to papu droši vien kabina priekšā un pakaļā. Bet viņi atšķiras - ja ar papus platēm var vakarā likt visus gulēt, tad dēla albumus var izmantot modināšanai. Bet vispār dažreiz radurakstus labāk nezināt. 

17. Damien Rice - "Colour Me In" ("My Favorite Faded Fantasy", 2014)  

Šis ir negodīgi pret pārējām Deimiena Reisa jaunās plates dziesmām, bet vismaz viena šajā sarakstā bija jāieliek, un tas gods ticis skaņdarbam "Colour Me In". Kad ārā ir pilnmēness un tumšā mežā gaudo vilks, ieklausies vērīgāk - iespējams, tas nemaz nav vilks, bet gan kāds aizrautīgs Reisa klausītājs, kurš cenšas izdziedāt līdzi šo "Colour Me In" himnu.

18. Robin Gibb - "Days of Wine and Roses" ("50 St.Catherines Drive", 2014)

Robins Gibs jau divus ar pusi gadu nav mūsu vidū, taču tikai šajā rudenī klajā nāca viņa iepriekš neizdotu dziesmu albums "50 St.Catherines Drive". Albumā iekļautās dziesmas ierakstītas no 2007.gada līdz Giba nāvei. "Days of Wine and Roses" viņš bija iecerējis kā savas jaunās plates pirmo singlu...

19. Ed Sheeran - "Thinking Out Loud" ("X", 2014)

Nav jābūt dullai tīnei, lai, izdzirdot pa radio Edu Šīranu, gribētos ieskaut vaidziņus plaukstās un sajūsmā skaļi spiegt. Par to nevajag uztraukties, tas ir normāli. Tā dara gan mājsaimnieces, gan santehniķi, par Saeimas deputātiem un proktologiem nemaz nerunājot. Jo Eds Šīrans ir baigā topā, un, kas interesanti, atšķirībā no pārējiem, kurus izdzirdot spiedz, Šīrans ir patiešām labs. Ak jā, un nedrīkst aizmirst, ka 16.februārī visi spiegs Rīgā.

20. "Coldplay" - "True Love" ("Ghost Stories", 2014)

Viena no Krisa Mārtina "Spoku stāstu" centrālajām dziesmām. Varētu pat teikt, visa albuma noskaņas turētāja. "Ghost Stories" vispār ir dīvaina plate, un, iespējams, pēc daudziem gadiem, apkopojot visu "Coldplay" devumu, tieši šis albums izrādīsies atzīstams par grupas pašu labāko.

2014, www,musicstories.lv

Sinéad O'Connor - "I'm Not Bossy, I'm The Boss" (2014)

Īru lakstīgala Šaineda O'Konora (47) savas jaunās plates "I'm Not Bossy, I'm The Boss" ievadošajā dziesmā "How About I Be Me" turpina iepriekšējā albuma "How About I Be Me (And You Be You)?" tēmu un, galvenais, noskaņu. Pēdējos desmit gadus O'Konora, iespējams, vēlētos izsvītrot no savas dzīves, jo īriete, dzīvojoties no vienas pusmūža un privātās dzīves krīzes otrā, sāka līst ne tikai ārpus savas mūzikas lauciņa (piemēram, absolūti neizprotama bija viņas regeja kaveru albuma "Throw Down Your Arms" (2005) nepieciešamība), bet pamanījās arī "izmēģināt" pašnogalināties, sadzeroties daudzas tabletes, un tas nebija C vitamīns. "Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus," ir tāds teiciens, un O'Konora ir tā staigājošs pierādījums. Šo divu gadu laikā, kopš "augšāmcelšanās albuma" "How About I Be Me (And You Be You)?" O'Konora nav zaudējusi ne kripatas no savas atdzimušās enerģijas un radošuma. Tieši otrādi, "I'm Not Bossy, I'm The Boss" ir vēl agresīvāks, vēl izaicinošāks! Tādas dziesmas kā "Take Me to Church" un "How About I Be Me" sēj sirdī cerību, ka albumi, kādus O'Konora izdeva pagājušā desmitgadē un ar kuriem varēja tik vien kā baidīt kaķus, ir pagātne.

2014, www.musicstories.lv

20 albumi, kas bija jānoklausās 2012.gadā

Diez vai kāds var saskaitīt, cik albumi kopā 2012.gadā tikuši izdoti. Droši vien tūkstošiem visdažādākajos stilos un novirzienos. Šajā sarakstā būs divdesmit plates, kās padarīja krāsaināku šo 2012.gadu. Un atkal - bez nekādām pretenzijām uz "kurš labāks vai sliktāks". Vienkārši albumi, kas skanējuši labi.

1. "White Denim" - "D" (2011)

Laika mašīna ar nosaukumu "White Denim" aizvedīs atpakaļ "advancētos" septiņdesmitajos. Britu "The Guardian" šī Ostinas kvarteta ceturto plati nodēvēja par atgriešanos pirmspanku septiņdesmitajos, savukārt portāls "All Music" ir vēl tiešāks, albumu nosaucot vienā vārdā: "Meistarstiķis!" Piebilde - arī labs ceļabiedrs saturīgai laika pavadīšanai. Gluži kā dzīvs cilvēks, kas sēd blakus un sarunājas - tāds ir "White Denim" albums "D".

2. "Washed Out" - "Within and Without" (2011)

Viens no ""MySpace" bērniem". Bibliotekāra zinībās izskolotais Ernests Grīns savus pirmos panākumus guva, pateicoties slavenajai, bet nu jau ietekmi pamazām zaudējušajai sociālajai vietnei "MySpace". Grīna elektro-"chillwave" projekta "Washed Out" debijas plate "Within and Without" ir pierādījums viņa bibliotekāra aroda blaknei - sistemātiskumam un visu lietu kopsakarību loģikai. Jo tieši tāda ir Grīna mūzika.

3. Andrew Bird - "Break it Yourself" (2012)

Kādus gadus sešus atpakaļ, maļoties pa Endrjū Bērda toreiz aktuālo plati "Andrew Bird & the Mysterious Production of Eggs", biju absolūtā nesaprašanā, ko šis vīrs cenšas ar savu mūziku pateikt. Visticamāk, pats Bērds nav mainījies, vecāks esmu palicis es pats. Un, ja vecums nāk ar spēju atšķirt lētas pelavas no vērtīgām pērlēm, man nav nekādu pretenziju novecot. Jo vairāk, ņemot vērā, ka pēc dabas jau tāpat esmu vecs perdelis. Bet, atgriežoties pie Bērda, runa ir pat viņa 2012.gada plati "Break it Yourself", kas kombinācijā ar briedumu, ir absolūta dzīvesprieka esence!

4. "Maps & Atlases" - "Beware and Be Grateful" (2012)

"Kings of Leon" dubultnieki no Čikāgas (ASV) 2012.gadā izdeva savu otro albumu, liekot sarosīties daudziem "Leonu" faniem: "Kas tad nu? "Kings of Leon" Folovilli taču teicās devušies radošā atvaļinājumā?!" Bet nē, šie nav "Leoni"! Šis ir kvartets "Maps & Atlases", kura priekšvīrs Erīns Elders var ne tikai bez papildus grima un maskām tēlot Ziemassvētku vecīti, bet arī radīt muzikālu atmosfēru, kam raksturīga absolūta ignorance pret visu apkārt notiekošo. "Beware and  Be Grateful" ir absolūts "atslēgšanās" albums.

5. Sinead O'Connor - "How About I Be Me (And You Be You)" (2012)

Būsim godīgi - šis Šainedas Okonoras albums ir labākā "vecajo" atgriešanās 2012.gadā! Pēc visiem privātās dzīves kūleņiem Okonora spējusi savākties jaunai platei, un pēc vairāk kā divdesmit gadiem mēs atkal varam teikt: "Šitā sieva ir zirgā!" "How About I Be Me" ir vienkārši lielisks albums, kurš neprasa daudz - tikai sākt to klausīties. Viss tālākais notiks pats no sevis: tas ikkatru klausītāju ievilks dziļākajos Okonoras sarežģītā prāta nostūros, ļaujot ielūkoties viņas arī ne vienkāršajās domās, pateicoties kurām radītas TĀDAS  dziesmas. 

6. "Yeti Lane" - "The Echo Show" (2012)

Ja slavenais himnisko skaņdarbu meistars Vangelis, ņemot talkā moderno zinātni, uztaisītu kopīgu bērniņu ar Žanu Mišelu Žāru, rezultātā rastos kaut kas līdzīgs duetam "Yeti Lane" (un nekam šajā alegorijā nav sakara ar cilvēciskiem bērniņiem, mani dārgie izvirtuļi!). Franču duets "Yeti Lane" šajā gadā izdeva savu otro albumu "The Echo Show". Tas ir pilns noskaņu, enerģijas un sausais atlikums, to noklausoties, ir radusies atkarība - gan no "Yeti Lane", gan no šī psihedēliskā rok-pop-indī kokteiļa stila vispār.

7. Bill Fay - "Life Is People" (2012)

Noņemam cepuri Bila Feja priekšā. Atgriezies pēc vairāk kā 40 gadiem (iepriekšējais solo albums viņam iznāca 1971.gadā), vecais zēns Bils Fejs sasit lupatās visas aktuālās roka un popa zvaigznes! Ne jau pārdoto albumu ziņā, protams. Un labi, ka tā. Jo stāstus, ko savās dziesmās izstāsta Fejs, nevar klausīties stadionos, standarta radiostacijās vai deju klubos. Viņa stāsti ir kā spogulis, ar kuru katrs var aprunāties, līdz saprot, ka pretī redzamais tēls esi tu pats. "Life Is People" - bez kautrēšanās - 2012.gada vērtīgākais albums!

8. "Grizzly Bear" - "Shields" (2012)

Indīpopa zēnu koris no Ņujorkas (ASV) savā ceturtajā platē pārsteidz ar, tā teikt, "skaņu, gaismu un atmosfēru". "Arcade Fire" un "Muse" ir tikai dažas no "āža kājām", kas lien ārā no albuma "Shields". Tas ir kā pusnomoda/pusmiega stāsts četrdesmit minūšu garumā. Zvaigzne pie 2012.gada indīpopa debesīm!

9. "Low Roar" - "Low Roar" (2011)

Īslande - sapņu un noslēpumu zeme! Vieta uz Zemeslodes, kas neatstāj vienaldzīgu. "Low Roar" - divu brāļu duets no Īslandes ir tieši tāds pats. Viņu debijas albums, nosaukts pašu vārdā, ir viens no 2012.gada lielākajiem pārdzīvojumiem. Kad to noklausās, gribas refleksā sakrustot rokas starp kājām, lai paslēptu, kas nu tur katram ir. Jo "Low Roar" mūzika izģērbj. Liek nomest visu lieko. Un pati rāda ideālu priekšzīmi.

10. "Beach House" - "Bloom" (2012)

Baltimoras (ASV) dueta "Beach House" ceturtais albums "Bloom" ir muzikāla komprese dažādām kaitēm. Vislabāk palīdzēs grūtsirdībai, skumju remdēšanai, taču būtu vēl zinātniski jāpierāda, vai tik enerģētiski spēcīga mūzika patiešām nespēj remdēt arī fiziskas sāpes, piemēram, lauztu kaulu vai sāpošas muguras sāpes. Rezultāti var visus pārsteigt!

11. "Bat for Lashes" - "The Haunted Man" (2012)

Saka jau, ka vīrietim 33 gadi ir liktenīgs vecums - dzīvē kas būtiski mainās (vai prātiņā). Natašai Kānai arī ir 33, un, iespējams, šis ir liktenīgs vecums arī viņai. Piesedzoties ar skatuves vārdu "Bat for Lashes", Kāna aizejošā gadā izdeva savu trešo plati "The Haunted Man", kas ir pierādījums gan viņas muzikālajam un dzīves briedumam, gan varbūt arī zīmīgajam vecumam. Par pirmajiem liecina plates mūzika, par pēdējo - tās nosaukums un noformējums. Bet tas viss kopā radījis emociju un domu kokteili, kas, pārvērsts mūzikā, ir pelnījis atrasties 2012.gada "obligāti jānoklausās" sarakstā.

12. Leonard Cohen - "Old Ideas" (2012)

Citāti par "labākām vietām", kur dzīve šķistu vieglāka, mazāk sāpju nomocīta, pilda kanādiešu vecmeistara Leonarda Koena jaunāko albumu "Old Ideas". Diemžēl šīm "labākajām vietām" Koena zemtekstā nav nekāda sakara ar "dzīvi"... Vecais zēns ir noguris, tāpēc, ņemot vērā intensitāti, ar kādu Koens izdod plates (iepriekšējais "Dear Heather" iznāca 2004.gadā) un viņa ne to labāko veselības stāvokli, uzskatīsim, ka "Old Ideas" stāsti mums skaidros pasaules gudrības vēl ilgi un dikti...

13. "Muse" - "The 2nd Law" (2012)

Te viss skaidrs - Latvija mīl "Muse", un "Muse" puiši mūsu rocības robežās atbild ar to pašu. Par labākās koncertu grupas nodēvētā britu trio jaunākais veikums "The 2nd Law" nes  līdzi dažus pārsteigumus - stilu sajaukums nu kuplinājies ar elektroniskās deju mūzikas elementiem, bet Metjū Belamijs vismaz pāris dziesmās atkāpies no mikrofona, dodot vietu basģitāristam Kristoferam Volštenholmam. Starp citu, viņam ir seši bērni. Un "The 2nd Law" ir "Muse" sestais albums. Vienkārši prasta numeroloģija, kam nav nekāda sakara ar šo, nu jā, atzīstamo trio jaunāko veikumu.

14. Robbie Williams - "Take the Crown" (2012)

Viens no "Take That" "zelta puisēniem" sava jaunākā albuma noformējumā patiesi pārvērties par zeltā klātu. "Laipni lūgts mājās, Robij!" teiks tie, kam jau bija piegriezušies Viljama eksperimenti iepriekšējos pāris albumos. Robijs Viljams ar "Take the Crown" ir atgriezies savā tradicionālā popmūziķa ampluā un ir nolaidies arī no saviem augstumiem, pirmo reizi izsludinot koncertu šeit, mūsu reģionā - Tallinā. Patīk vai nepatīk - tas, protams, ir gaumes jautājums, bet noliegt nevar - tajā augusta dienā pie mūsu vēsajiem Ziemeļu kaimiņiem ies karsti.

15. "Sweet Billy Pilgrim" - "Crown and Treaty" (2012)

Kurta Vonnegūta slavenā romāna "Lopkautuve Nr.5" iedvesmoti, nosaucoties par "Sweet Billy Pilgrim" (romāna varonis bija karagūsteknis Billijs Pilgrims, kas pārdzīvoja Drēzdenes bombardēšanu 1945.gadā), šis angļu kvartets nes sevī šo to no "Elbow", šo to no "Manic Street Preachers", šo to no vēl kāda cita. Rezultātā grupas trešais albums "Crown and Treaty" ir kā noveļu grāmata - ņem tik un lasi visas pēc kārtas! Viens gan - jo dziļāk mežā, jo vairāk koku! Tas par mēģinājumiem saskaitīt "Sweet Billy Pilgrim" ietekmes... 

16. "North Atlantic Oscillation" - "Fog Electric" (2012)

Skotu trio "North Atlantic Oscillation" trešais albums "Fog Electric" ir viens no spēcīgākajiem 2012.gada postroka mūzikas stila pārdzīvojumiem. Protams, šajā stilā spēlē daudzi un, lielākoties, šīs grupas prot lieliski veidot albuma atmosfēru. Taču šiem skotiem blakus nevienu īsti negribētu likt - viņu mūzikas radītās elektrisko daļiņu kustības pa muguru ir apliecinājums, ka melodijas noskaņu spēku sevī kontrolēt nespēj pat pats radības kronis - cilvēks.

17. "Perfume Genius" - "Put Your Back N 2 It" (2012)

To vajadzētu klausīties katram, kurš jūtas kā izslāpis pēc katalizatora, kas atsvabinātu strupceļā nonākušas domas galvā. Šādi savā liekvārdības manierē šeit pavasarī runājāmies par Maiku Hedrīsu un viņa projekta "Perfume Genius" otro albumu "Put Your Back N 2 It". Un pie šīs liekvārdības arī paliksim, jo mainījies nav nekas - nedz mūsu maniere tā izteikties, nedz albuma "Perfume Genius" vienkāršā ģenialitāte.

18. "Best Coast" - "The Only Place" (2012)

"Best Coast" ir parādība mūzikas pasaulē. Tieši tā - parādība! Lai savādāk kāds izskaidro šī dueta sensacionālos panākumus, pirms diviem gadiem izdodot savu debijas albumu, bet tagad tos vēl nostiprinot ar šā gada plati "The Only Place". 

19. "Lost in the Trees" - "A Church That Fits Our Needs" (2012)

Sieviete, kas redzama uz kvinteta "Lost in the Trees" jaunākā albuma vāciņa, ir grupas līdera Ari Pikera māte, kas 2009.gadā pati atņēma sev dzīvību... Protams, šāds albums nevar būt vienkāršs, dzīvespriecīgs, bezpersonisks. Un "A Church That Fits Our Needs" tāds arī nav. Tas ir filozofisku domu pārpilns, un kā tāds tas būtu arī jāuztver, jau apņemoties to noklausīties. Neviennozīmīgs, bet tā savādi pievelkošs albums. 

20. "Keane" - "Strangeland" (2012)

Kā reiz sacīja krievu multfilmas varonis Čeburaška: "Mēs cēlām, cēlām un uzcēlām!" Tieši tāpat ar britu trio "Keane" - mēs ne tikai sagaidījām viņu ceturto plati "Strangeland", bet arī pašus personīgi paviesojamies mūsu piejūras ārēs vasaras festivālos. Lai arī paši saka, ka ar "Strangeland" gribējuši atgriezties debijas albuma "Hopes And Fears" (2004) noskaņās, liekas, tā īsti sanācis nav. Un varbūt labi, ka tā. 2012.gada "Keane" veikums ir vienkārši lielisks popmūzikas albums, un ne uz ko vairāk, domājams, nepretendē. Tā teikt, katram savs - vienam māte, otram kleita, trešam vīratēva brukas pēcoperācijas korsete.

Turpinājumā pa vienai dziesmai no katra albuma. Albumus pilnībā var noklausīties (kur tas pieejams), noklikšķinot uz aktivizētā linka katrā aprakstā.

Foto raksta ievadā Bils Fejs no www.telegraph.co.uk.

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

Sinéad O'Connor - "How About I Be Me (And You Be You)?" (2012, albuma apskats)

"Es jūtos ļoti slikti, esmu briesmās!", "Esmu izsalkusi pēc seksa! Pat nedzīvi priekšmeti man sāk likties pievilcīgi," tā savā "Twitter" kontā rakstīja skandalozā īru dziedātāja Šaineda O'Konora, un visa pasaule sadalījās divās daļās. Viena nolādēja to dienu, kad radīts tviteris, otri atviegloti uzelpoja: "Jā, tā ir vecā, labā Šaineda O'Konora...", un uzreiz aizmirsa šīs ziņas. Taču, kad šā gada sākumā O'Konora iekāpa lidmašīnā uz ASV, lai piedalītos "Golden Globe" balvu pasniegšanas ceremonijā, un lidojuma laikā centās padarīt sev galu ar līdzpaņemto tablešu kalniem, lieta palika nopietna. Pati O'Konora, sapratusi, ka tas nu ir par daudz, devās ārstēties uz psihiatrisko slimnīcu. Lūk šāds fons ir Šainedas O'Konoras astotajam studijas albumam "How About I Be Me (And You Be You)?", kura nosaukums tik ļoti runā pretī O'Konoras nedarbiem tviterī.



Jau no sākta gala, pat neskatoties uz fantastiskajām balss dotībām, O'Konoras karjeru lielā mērā veidoja skandāli, kuros viņa iesaistījās, patiesībā - radīja. Jau sākot ar 1992.gadu, kad viņa televīzijas tiešraidē publiski saplēsa Romas pāvesta Jāņa Pāvila II fotogrāfiju, protestēdama pret bērnu seksuālās izmantošanas gadījumiem katoļu baznīcā. Ar šo gājienu O'Konora ieguva ļoti daudzus "nedraugus". Taču septiņus gadus vēlāk tas viņai netraucēja kļūt par ordinētu mācītāju neatkarīgā katoļu baznīcas grupā. Oficiālā baznīca, protams, bija šokā. Tālākās peripetijas bija saistītas tīri ar privāto dzīvi. Uz laiku "kļuvusi par lezbieti", O'Konora pārdomāja un atkal gribēja meņģēties ar vīriešiem. Pagājušā gada 8.decembrī, dienā, kad viņai apritēja 45, O'Konora apprecējās ceturto un pagaidām pēdējo reizi. Izredzētais bija kāds 38 gadus vecs īrs Berijs Heridžs. Papildus "garšu" šī ziņa dod, ja zinām, ka šo vīru viņa atrada, ievietojot precību sludinājumu savā mājaslapā. Un ar šādām ziņām no O'Konoras privātās dzīves varētu vēl turpināt kādu brītiņu.

Tāpēc nav brīnums, ka pēdējos gados sabiedrības uzmanība vairāk bija pievērsta O'Konoras privātajai dzīvei, viņas muzikālo sniegumu atstājot otrajā plānā. Un nav brīnums, ka ziņa, ka kaut kur Londonā, O'Konoras bijušā vīra Džona Reinoldsa ierakstu studijā top jauns albums, daudziem paslīdēja garām kā ne tik interesanta. Taču albums tapa ierakstīts un izdots šā gada martā.



Aprakstīt plati "How About I Be Me (And You Be You)?" no vienas puses ir ļoti viegli, no otras - grūti. Un abos gadījumos iemesls ir - satriecošs albums! Laikam O'Konorai bija lemts iziet savus dzīves līkločus, lai mēs beidzot sagaidītu ko šādu! Šī ir visu laiku labākā O'Konoras plate! Šis ir šedevrs! Visprecīzāk to apraksta avīzes "The Evening Standart" ietekmīgais kritiķis Džons Aizlevuds, kurš pagājušā gada novembrī  bija klāt mazā O'Konoras koncertā Londonā, kurā viņa nospēlēja dziesmas no jaunā albuma: "Muguras smadzenes šaustošs un vēderu kņudinošs priekšnesums!"

"Es gribēju mainīt pasauli, bet es nevarēju pat nomainīt savu apakšveļu," rindas no Džona Grānta debijas albuma tituldziesmas "Queen Of Denmark", ko O'Konora iekļāvusi jaunajā platē, lieliski raksturo visa albuma noskaņu. Apziņu, ka nebūtu slikti apturēt visus karus, Āfrikas bērniem nodrošināt trīs ēdienreizes dienā un aizlāpīt ozona caurumu. Taču kāds gan lāpītājs var būt tas, kurš nespēj sakārtot to, kas atrodas rokasstiepiena attālumā no paša? "Reason With Me", "Old Lady", "I Had A Baby" - apmulsīs jebkurš, iedomājoties, vai tiešām šādas dziesmas var radīt tādu iekšēju pretrunu svaidīts cilvēks kā O'Konora? Izrādās, var. Un, iespējams, beidzot O'Konora ir radījusi dziesmas, kas ļauj viņai iznākt no Prinsa savulaik komponētās un viņas izpildītās "Nothing Compares 2 U" ēnas. Lai arī cik necilvēcīgi tas izklausītos, negribētos novēlēt O'Konorai pārāk mierīgas dienas, ja bez tām viņa spēj radīt ko līdzīgu šai platei.



Albuma vērtējums - viennozīmīgi augstākais iespējamais. Ja pašam sāk likties, ka pārāk jau nu bieži dalu 10/10, tad šī plate šādu atzīmi iegūst vispelnītāk. Nav pārāk daudz plašu, kuras negribas un negribas beigt klausīties dienām. O'Konoras "How About I Be Me (And You Be You)?" tāda ir!

Albuma vērtējums: 10/10

Citi vērtējumi:

Rolling Stone: 3/5

Iegādājies albumu legāli!

Rakstā izmantoti citāti un fragmenti no raksta "Zem ūdenskrituma" (žurnāls "Ir", Nr.12, 2012).

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV