Piektais Bītls Džordžs Mārtins (1926-2016)

"Ja kāds ir pelnījis Piektā Bītla titulu, tad tas ir Džordžs," tā tviterī pirms dažām dienām rakstīja viens no palikušajiem Bītliem Pols Makartnijs, uzzinot par "The Beatles" bijušā producenta Džordža Mārtina aiziešanu mūžībā. Viņš 8.martā 90 gadu vecumā nomira miegā savās mājās Anglijā. Mārtins ir producējis visus "The Beatles" albumus, izņemot pēdējo "Let It Be" (1970), kurā šo darbu paveica Fils Spektors.

SAKLAUSĀMAIS MANTOJUMS

Mārtinu ar Liverpūles zēniem 1962.gadā kopā saveda Bītlu menedžeris Braiens Epsteins. Tas bija brīdis, kad visas Lielbritānijas lielās mūzikas izdevniecības bija noraidījušas "The Beatles" piedāvājumu noslēgt ierakstu līgumu. "Viņi nebija pārāk labi," vēlāk kādā sarunā raidstacijā "BBC" atzina Mārtins, taču kaut ko viņš zēnos bija ieraudzījis un sadzirdējis, tāpēc trim no viņiem (atskaitot bundzinieku Pītu Bestu) piedāvāja līgumu ar kompāniju "Parlaphone" - tā bija Mārtina paša vadīta izdevniecība, kura strādāja ar vienu no lielajām mūzikas kompānijām "EMI". 

Līdz darbam ar Bītliem Mārtins vairāk producēja džeza un kora mūzikas ierakstus, arī satīriska rakstura plates. Šī muzikālās daudzveidības pieredze ļāva Mārtinam pielāgoties. Pielāgoties trakulīgajiem Liverpūles zēniem, tajā pašā laikā  liekot viņiem ieklausīties savā viedoklī - Mārtins bija gluži kā, Makartnija vārdiem runājot, Piektais Bītls. "Kad es sāku darboties mūzikas biznesā, ierakstā galvenais mērķis bija mēģināt iespējami precīzi atkārtot [dziesmas] dzīvo izpildījumu," Mārtins stāsta 2007.gadā iznākušajā Keneta Vomaka grāmatā "Long and Winding Roads". "Bet tad mēs sapratām, ka varam darīt savādāk."

"Viņš ir [mūsdienu] mūzikas ieraksta garīgais krusttēvs," Mārtina ieviestās novitātes ieraksta procesā žurnālam "Billboard" vērtē "Grammy" balvas laureāts, angļu producents Nigels Godričs, kurš pazīstams ar savu ieguldījumu "Radiohead" un Beka karjerā. Mārtins pats bija muzikāli izglītots, viņš spēlēja vairākus mūzikas instrumentus un tādējādi spēja māksliniekiem ne tikai pastāstīt, ko viņš vēlas dzirdēt, bet arī pats nospēlēt. Viņš Bītlu mūzikā savu vārdu ir atstājis, ne tikai nodrukātu uz skaņuplašu vāciņiem, bet arī saklausāmā veidā. Tieši viņš Džona Lenona dziesmā "In My Life" spēlē klavieru solo, tieši viņš pārliecināja Makartniju, ka dziesmas "Eleanor Rigby" ierakstā jāiekļauj stīgu kvartets.

JOPROJĀM NR.1

Vēl pirms "Let It Be" iznākšanas "The Beatles" jau faktiski bija izbeigušies, Mārtins no Bītlu lietām bija atgājis jau albumu iepriekš, bet viņš aktīvi turpināja strādāt. Sava radošā mūža laikā viņš producējis tādus māksliniekus kā Džefu Beku, "America", "The Mahavishnu Orchestra" un Stingu. Pēc aiziešanas no "EMI" 1966.gadā Mārtins nodibināja savu producentu kompāniju un turpinaja darīt savu sirdsdarbu - producēt albumus. Viņš joprojām ir visu laiku labākais "Billboard HOT 100" producents - Mārtina kontā ir 23 dziesmas Nr.1! Un nevienam to vēl nav izdevies pārspēt! Viņa trīsdesmitā Lielbritānijas dziesma Nr. 1 bija 1997.gada Eltona Džona veltījums Princesei Diānai "Candle in the Wind". 1999.gadā Mārtins paziņoja, ka nu ir gana, un devās pensijā. "No dienas, kad viņš parakstīja pirmo ierakstu līgumu ar "The Beatles", līdz pēdējais reizei, kad viņu satiku, viņš bija augstsirdīgākais, inteliģentākais un muzikālākais civēks, kādu man ir bijusi bauda pazīt," saka Makartnijs. Un ir pienācis brīdis, kad Bītli palikuši mazākumā - no pieciem vairs tikai divi...

Foto raksta ievadā no saites.

2016, www.musicstories.lv.

Kāpēc "The Beatles" nonāca straumēšanas servisos?

Ziemassvētku vakarā katrs straumēšanas servisa "Spotify" lietotājs savā e-pastā saņēma vēstuli, kurā kompānija paziņoja, ka beidzot straumēšanai pieejams pilns grupas "The Beatles" katalogs. Daudziem Bītlu faniem tajā vakarā viss pārējais - Ziemassvētku vecītis, svētku pīrāgs un bieži vien nekam nederīgās dāvanas - pārcēlās kaut kādā nesvarīgā dimensijā, jo iespēja klausīties "The Beatles" savā straumētājā - tas dažam labam bija pats lielākais Ziemassvētku brīnums! 

"The Beatles" tiesību turētājs "Universal Music Group" (UMG) Liverpūles Četrinieka katalogu darīja pieejamu deviņiem straumēšanas servisiem - "Spotify", "Apple Music", "Google Play", "Amazon Prime", "Slacker", "Tidal", "Groove", "Rhapsody" un "Deezer". Bet kāpēc tas beidzot notika? Un kāpēc tieši tagad?

NEIZBĒGAMĪBA

Vairākus gadus atpakaļ Pols Makartnijs kādā intervijā, atbildot uz jautājumu, kāpēc "The Beatles" mūzika pat nav pieejama oficiālai lejupielādei (un tobrīd tā "iTunes" veikalā tiešām vēl nebija pieejama), atbildēja, ka šādā veidā un formātā izplatīta mūzika vienkārši devalvē tās vērtību, tā pazaudē daļu no sava, tā teikt, šarma. Makartnijs gan to teica laikā, kad straumēšana bija tikai autiņos, bet savu pīķa briedumu bija sasniegusi nelegālā dziesmu lejupielāde un failu apmaiņas programmas. Toreiz, klausoties Makartnijā, varēja tikai minēt, kurā brīdī mākslinieks atgriezīsies uz zemes un beigs dzīvot rozā princešu pasakā. 2015.gada nogale acīmredzot ir šī robežšķirtne, tiesa, šeit vairs ne tik daudz Makartnija spriedumos, cik "UMG" stratēģijas maiņā.

Reklāmas profesionālais žurnāls "Adweek" arī pievērsies šim jautājumam. Tiesa, vairāk no zīmolvedības un mārketinga puses, bet, visticamāk, tieši šie arī bija galvenie iemesli "The Beatles" kataloga publicēšanai. "No zīmola viedokļa raugoties, tas bija neizbēgami, ka "UMG" izdeva "The Beatles" katalogu," žurnālam saka Ņujorkas radošās aģentūras "BrandFire" izpilddirektors Ādams Padilla. "Kā gan viņi tiktu uztverti kā kompānija, kura aiztur mūsdienu vēstures labākās mūzikas publicēšanu un [līdz ar to arī] tās izplatību?" jautā Padilla. "Noliekot malā uzskaites un intelektuālā īpašums jautājumus, [var teikt, ka] straumēšana ir vislabākais veids, kā sasniegt jaunu auditoriju," saka cits reklāmas veterāns Ārons Goldmans no "4C" aģentūras. Viņš arī uzskata, ka šī ir lieliska iespēja jauno paaudzi pieradināt pie Bītliem, tādējādi saglabājot šīs mūzikas dzīvotspēju vismaz vēl par dažām paaudzēm. 

VISI GRIB KLAUSĪTIES "THE BEATLES"!

Otrs lielais iemesls "The Beatles" kataloga publicēšanai, protams, ir nauda. Iespēja paņemt to tur, kur tā šobrīd apgrozās - straumēšanas vidē. Bet vai tā sauktie tūkstošgades bērni jeb "millenials" (par tādiem tiek uzskatīti no 1980.gadu sākuma līdz 2000.gadu sākumam dzimušie), kuri ir lielais vairums straumēšanas servisu lietotāju, maz atpazīst tādus Bītlus un klausīsies tos, attaisnojot "UMG" finansiālās cerības? "Nav jau tā, ka tūkstošgades bērni nezina, kas  ir "The Beatles", bet, laikam ejot, vairums mūzikas tiek patērēts tieši straumēšanas servisos kā "Spotify"," atzīst Čārlzs Aleksanders, kura Nešvilā bāzētā kompānija "Streaming Promotions" nodarbojas ar mūzikas industrijas mārketingu un menedžmentu. Aleksanders uzskata, šis ir stratēģisks gājiens "The Beatles" zīmola stiprināšanā. Protams, tas, iespējams, jau tāpat ir spēcīgākais visā mūzikas industrijā, taču tas tāds nebūt nav jauno klausītāju vidū. "Ja viņi vēlas audzēt jaunu fanu bāzi, [Bītlu publicēšana] "Spotify" ir ļoti nozīmīga," atzīst Aleksanders.

Tomēr visam šim nevajadzētu pieiet tikai no vienas puses. Bītlu pieejamībai straumēšanas servisos varētu būt arī cita blakne. Proti, šos servisus varētu sākt izmantot tā vecuma ļaudis, kuri reiz dzīvoja ar Bītlu mūziku, bet straumēšanu līdz šim uzskatīja par kaut ko viņiem pārāk nesaprotamu un varbūt pat par modernu. Bītlu katalogs varētu "būt atslēga, lai atvērtu šos vārtus," poētiski par senioru vēlmi pamēģināt straumēšanu izsakās "Birmingham Mountain Radio" īpašnieks Skots Redžisters. "[Straumēšana] ir jaunākais mūzikas patērēšanas veids," atzīst Redžisters, piebilstot, ka tā ir iespēja katram klausīties tieši to, ko vēlas. ""The Beatles" ir "The Beatles", vecīt! Visi grib klausīties "The Beatles"!" Visbeidzot, vinils! Vinila plašu atdzimšana "The Beatles" tiesību turētājiem ir uz vienu roku, jo atšķirībā no kompaktdisku pārdošanas, kas ienes aizvien mazāk naudas, vinila plates šobrīd piedzīvo renesansi, uzrādot ap 40% (!!!) izaugsmi gadā. Bītlu atpazīstamības pieaugums jauno klausītāju vidū, kas arī ir čaklākie vinila plašu pircēji, varētu nest ar cipariem rakstāmu rezultātu.

CD ĒRAS GALS?

"Ja jaunie cilvēki nepieņem "The Beatles", izmantojot savus noteikumus un [klausīšanās] ierīces, tas, kas reiz bija vērtīgs, strauji kļūst par reliktu," pie jaunajiem klausītājiem un viņu paradumiem atkal atgriežas Padilla. "Adweek" gan izsaka vēl nolemtāku secinājumu: tas, ka "The Beatles" sāk savu digitālo dzīvi, simboliski varētu nozīmēt kompaktdiska formāta nāvi. Tam tikai daļēji piekrīt tiešsaistes mūzikas un kultūras žurnāla "Paste" dibinātājs Džošs Džeksons, sakot, ka tā nav kompaktdisku pēdējā elpa. "Bet šis [2015.] bija gads, kad straumēšana pārsniedza CD pārdošanas rādītājus, un daudzi no pārdotajiem CD ir no [tā sauktajiem] mantojuma māksliniekiem (slavenu kolektīvu un dziedātāju klasiskie albumi, kuriem zināms noiets ir vienmēr). Tātad tas, ka "The Beatles" tagad ir visur pieejami straumēšanai, ir milzīgs [mūzikas industrijas] pagrieziena punkts."

Un visbeidzot. Ja tev patīk Bītli, nemeklē zemtekstus, kāpēc tie tagad ir atrodami tavā straumētājā. Vienkārši klausies! Un skaidru prātu apjaut, ka tu šobrīd esi vienā sazobē ar mūsdienu populārās mūzikas pašiem pamatiem. 

Foto no spotify.com.

2016, www.musicstories.lv.

21 gadu pēc nāves iznāk pirmais Kurta Kobeina solo albums

Deviņdesmito gadu kulta grupas "Nirvana" solists Kurts Kobeins atstāja šo sauli 1994.gada 5.aprīlī, 27 gadu vecumā nošaujoties. Grupas 1991.gada albums "Nevermind" visā pasaulē ir pārdots vairāk kā 30 miljonos kopiju, uz pusi mazāk, bet joprojām iespaidīgi, tika notirgots "Nirvana" nākamais un pēdējais albums "In Utero" (1993). Grupas bundzinieks Deivs Grols pēc Kobeina nāves izveidoja grupu "Foo Fighters", kuras astoņas studijas plates ASV vien ir pārdotas 12 miljonos eksemplāru. Savukārt trešais "Nirvana" dalībnieks basģitārists Krists Novoseliks, atteicies no piedāvājuma pieslēgties "Foo Fighters", deviņdesmito vidū izveidoja grupu "Sweet 75", izdeva vienu albumu, un nolēma, ka labāk meklēs laimi politiskā un sabiedriskā darbā. Un tikai pēc vairāk kā 21 gada, 2015.gada 13.novembrī, klajā ir nācis pirmais oficiālais Kurta Kobeina solo albums "Montage of Heck: The Home Recordings".

200 STUNDAS NO DZĪVES

Šis albums, protams, top no režisora Breta Morgena veidotās dokumentālās filmas "Kurt Cobain: Montage of Heck" vilkmes. Filma uz kabeļtelevīzijas "HBO" abonentu ekrāniem parādījās 24.aprīlī un atklāja Kobeinu pavisam savādāku kā vairuma iedomās. Viņš ir parādīts ne tikai kā atkarībās un depresijā grimstoša rokzvaigzne, bet arī kā maigs un mīlošs tēvs savai tolaik vēl zīdaiņa vecumā esošajai meitiņai Frensisai Bīnai. Tieši viņa filmas tapšanā sadarbojās ar Morgenu (viņa ir arī filmas izpildproducente), nododot līdz šim ārpus mājas sienām nekad neparādītus kadrus un ierakstus. Pateicoties filmas panākumiem, kā arī jaunatklājumiem Kobeina atstātajos kasešu ierakstos, tapis šis albums "Montage of Heck: The Home Recordings".

Uzreiz jāapbēdina tie "Nirvana" fani, kas jaunajā platē cer izdzirdēt kādu grandiozu hitu vai otru "Smells Like Teen Spirit". Nekā tāda tur nav - tie ir vēsturiski mājas ieraksti, kuros dzirdams, kā Kobeins sacer dziesmas vai spēlē kaut ko no rokenrola klasikas, arī runā, piemēram, pa telefonu vai pats ar sevi. "Šajā albumā nav iekļauts nekas no tā, kas bijis [izdots] kādā ["Nirvana"] albumā," žurnālam "Rolling Stone" atklāj Morgens. Viss materiāls ir nācis no Kobeina atstātajām audiokasetēm 200 stundu garumā, un šim albumam ir atlasīts tikai tas materiāls, kas tieši neattiecas uz grupas "Nirvana" daiļradi.

Kobeins savas demo kasetes nekādi neuzskaitīja - nedatēja un nenumurēja, tāpēc hronoloģiju albuma (un filmas) veidotāji centās noteikt pēc tā, kas vēl kasetēs ierakstīts. Piemēram, vienā kasetē esošo balādi "Burn the Rain" Kobeins pēkšņi pārtrauc, jo zvana telefons. Viņš arī aiziet līdz telefonam un sāk runāt ar savu toreizējo draudzeni Treisiju Maranderi. Bet kasešu ierakstītājs turpina strādāt... 

SADZIRDĒT KOBEINA SMAIDU

Ierakstos atrodama arī Kobeina versija "The Beatles" 1964.gada dziesmai "And I Love Her". Morgens atzīst, ka klausoties šīs kasetes, viņam Kobeins atklājies pavisam savādāks. "Tur ir milzīgs daudzums prieka," viņš saka par lentēs saklausīto. "Publiski mēs Kurtu nemaz tik bieži neredzējām smaidot." Bet ierakstos, sevišķi agrīnajos, no Kobeina izstarojot jautrība un dzīvesprieks. "The Happy Guitar" ir viena no šīm gaišajām Kobeina performancēm. "Jūs varat dzirdēt viņa smaidu," ir pārliecināts Morgens. Albums "Montage of Heck: The Home Recordings" ir izdots vairākos formātos, ieskaitot CD, DVD un tā saucamo ekskluzīvo izdevumu jeb "Deluxe Edition", kurā iekļauta 31 dziesma, pēdējā no kurām ir dziesmu popūrijs "Do Re Mi". Tā, tiek pieļauts, ir arī pēdējā, kuru Kobeins ierakstīja neilgi pirms savas nāves. 

Frensisa Bīna pēc filmas noskatīšanās teica, ka tikai tagad pa īstam iepazinusi savu tēvu (Kobeina nošaušanās brīdī Bīna bija 20 mēnešus veca). Kaut ko līdzīgu noņurd arī viens otrs "Nirvana" fans, kuram varbūt Kobeinu gribētos atcerēties kā paskarbu rokeri, nevis pārmēru jūtīgu tētuku. Bet tieši tāds Kobeins arī bija, skatuves skarbumu piestumjot sev priekšā kā aizsargsienu. Tāpēc lai arī šī "Montage of Heck: The Home Recordings" kolekcija ikvienam mazliet paver priekškaru uz Kobeina dvēseli, un šo nebūtu jāklausās tiem, kas Kobeinu tiešām nevēlas ieraudzīt savādāku.

2015, www.musicstories.lv.

"One Direction" - "Made in the A.M." (2015)

Vēsture atkārtojas. Kad 1996.gadā par izjukšanu paziņoja tolaik populārākā puiku grupa "Take That", fani visā pasaulē no bēdām ne tikai bastoja lasīšanas stundas 5.klasē, bet pat grieza vēnas cerībā, ka tas varētu ko mainīt. Vēlāk gan mainīja arī, jo 2005.gadā "Take That" atkal sanāca kopā, tikai nu jau vairs kā kvartets bez Robija Viljamsa. Bet arī šī skāde tika novērsta 2010.gadā, kad Robijs, sākot bālēt solokarjeras panākumiem, atgriezās pie kolēģiem.

IESPĒJAMS, PĒDĒJAIS GRUPAS ALBUMS

Ar angļiem/īriem "One Direction" ir līdzīgi. Martā no šī kulta kolektīva aizgāja Zeins Maliks. Faniem tas principā nozīmē, ka no kakla ir nogriezta galva vai no dibena viena kāja - vārdu sakot, kolektīvs vairs nav viens vesels! Ko dara atlikušie četri? Droši vien sačukstoties ar menedžmentu un ierakstu kompāniju "Syco", kuras boss ir Saimons Kouvels, nospriež, ka tieši šobrīd "One Direction" ir slavas un uzmanības zenītā, tāpēc jauns albums būs pašā laikā - gan fanu lauzto siržu lāpīšanai, gan savu maciņu pildīšanai. Un 13.novembrī klajā nāca "One Direction" piektais albums "Made in the A.M.". 

Kā reiz teica vecais, labais Einšteins - viss ir relatīvs! Arī lielais blīkšķis ap "One Direction" jauno albumu, kuru par relatīvi mazāku padara gan Džastins Bībers, šajā pašā dienā izdodot savu jauno plati "Purpose", gan tūdaļ, 20.novembrī, sekojošā Adeles atgriešanās ar albumu "25". Taču daudz vairāk par "Made in the A.M." muzikālajam vērtībām (tas ir pieklājīgs popa albums) grupas fanus interesē, kas ar kolektīvu notiks turpmāk. Klīst baumas, ka 2016.gadā "One Direction" dosies atvaļinājumā. Šīm baumām klāt pievienojas vēl nākamās, kuras apgalvo, ka, visticamāk, šis atvaļinājums nebeigsies nekad, un "Made in the A.M." patiesībā ir pēdējais "One Direction" albums. 

PĀRSPĒJUŠI PAŠUS BĪTLUS

Pat ja tā ir patiesība, puikām nav par ko kaunēties. Grupas 2011.gada debijas albums "Up All Night" debitēja "Billboard 200" albumu topa virsotnē, arī trīs sekojošās plates nonāca šajā pašā pozīcijā, savukārt "Made in the A.M." singls "Perfect", kuru grupas dalībnieks Harijs Stails it kā veltījis savai bijušajai draudzenei Teilorei Sviftai, debitēja "Billboard Top 100" pirmajā desmitniekā. Un ar šo soli "One Direction" apsteidza pašus "The Beatles", kļūstot par pirmo britu kolektīvu, kurš "Billboard" topa pirmajā desmitniekā spējis debitēt ar piecām dziesmām (Bītliem tādas bija četras).

Visiem auto no 1.decembra jābūt aprīkotiem ar ziemas riepām. Visiem "One Direction" faniem no 13.novembra ir jāklausās grupas jaunais albums "Made in the A.M.". Pienāks pavasaris, un visi ziemas kreņķi aizmirsīsies. Nāks jaunas zvaigznes, un aizmirsīsies arī "One Direction". Taču līdzīgi kā "Take That" arī "One Direction" puišus vēsture vēl šad un tad pieminēs. Ja ne kā aizvien pastāvošu kolektīvu, tad vismaz par tādu, kurš spējis pārspēt pašus Bītlus.

2015, www.musicstories.lv.

Vai grupa "U2" ir nonākusi līdz savām loģiskajām beigām?

Īru supergrupa "U2" varētu arī vairs neizdot nevienu albumu, bet vienalga visu atlikušo mūžu koncertēt izpārdotās stadionu tūrēs. To grupai nodrošina tās jau teju četrdesmit gadu ilgusī karjera un tajā sastrādātais un nākamajām paaudzēm atstātais mantojums. Tomēr pēdējā gada laikā īru vīrus ir vajājusi viena nelaime pēc otras, un gan intervijās no žurnālistu puses, gan vienkāršās fanu virtuves sarunās par rutīnas jautājumu kļuvis šis: "Vai grupa "U2" ir nonākusi pie savām loģiskajām beigām?"

VEIKSMES ĒNĀ

Pirms četriem gadiem "U2" noslēdza savu "360°" koncerttūri, kas joprojām ir visienesīgākā mūzikas vēsturē - 110 koncertos tika iekasēti 736 miljoni ASV dolāru! Stadioni bija stāvgrūdām pilni, visi šovi izpārdoti, dzīve gāja tikai augšup. Taču jau šīs turnejas laikā "U2" līderis Bono grupas konsultantam Geivinam Fraidejam atklāja, ka nākamai tūrei vajadzētu būt intīmākai, raksta mūzikas žurnāls "Q", kura oktobra numura "vāka raksts" ir tieši par "U2". Šo "intīmo konceptu" grupa nolēma realizēt sava jaunākā albuma "Songs of Innocence" koncertsērijā "Innocence + Experience Tour", kas šobrīd no Amerikas kontinenta ir pārcēlusies uz Eiropu un 28.novembrī noslēgsies grupas dzimtajā Īrijā.

Pagājušā gada septembrī iznāca "U2" pēdējais albums "Songs of Innocence", un tas, saprotams, bija par iemeslu virknei interviju ar grupu un pastiprinātai uzmanībai vispār. Un jau tad nevarēja nepamanīt, ka gan mūzikas prese, gan arī paši mūziķi gluži kā "aizmirst" savu 2009.gada albumu "No Line on the Horizon". Izrādās, kā sarunājuši, visi šo plati uzskata par absolūtu rodošu izgāšanos. "Q" to nosauc par "juceklīgu", bet pērn žurnāla "Rolling Stone" vāka rakstā par šo albumu izvairījās runāt pat paši grupas dalībnieki, sakot, ka tieši "Songs of Innocence" atkal ir ceļš augšup "U2" radošuma kalnā. 

NEĒRTAIS DARĪJUMA AR APPLE

Nepamatoti, bet, acīmredzot, "U2" biklums par it kā neveiksmīgo plati pagrūda grupu uz pavisam neapdomīgu soli - kādā jaukā dienā aptuveni pusmiljarda "Apple" mūzikas lejupielāžu veikala "iTunes" lietotāju fonotēkās ne saukts, ne aicināts parādījās "U2" albums "Songs of Innocence". Grupai jau bija sadarbība ar "Apple" iepriekš 2004.gadā, kad tā ļāva kompānjai savu tolaik vēl inovatīvo produktu "iPod" reklamēt, izmantojot plates "How to Dismantle an Atomic Bomb" singlu "Vertigo", kā arī, izlaižot limitētu "iPod" skaitu, kuros jau ir pieejama visa "U2" diskogrāfija. Toreiz ar sadarbību apmierinātas bija abas puses. Bet teiciens par atkārtotas iekāpšanas vienā un tajā pašā upē neiespējamību, acīmredzot, nav bez pamata. 

Daudzi to uzskatīja par bezgaumību. Tāda līmeņa grupai bez maksas piedāvāt savu albumu - tas katastrofāli devalvē šīs mūzikas vērtību! Un ar "Songs of Innocence" notika tieši tā. "Vai es no tā jutos neērti? Jā, dažreiz jutos," savas izjūtas par darījumu ar "Apple" žurnālam "Q" atklāj "U2" bundzinieks Lerijs Mulens jaunākais. "Vēlāk man bija vēl neērtāk. [Bet dažreiz] sūdi notiek!" Savā ziņā viņam piekrīt grupas basģitārists Adams Kleitons, kurš atzīst, ka no šī reklāmas pasākuma jau bija gaidījis zināmas negatīvas atsauksmes. "Ko es negaidīju - ka cilvēkiem par [šīm] dziesmām būs tik maza interese," viņš neslēpj rūgtumu. "[Un] tad sekoja [Bono] riteņa avārija." Un šī avārija ir nākamā neveiksmīgā epizode grupas dzīvē pēdējā gada laikā.

VELOSIPĒDA AVĀRIJA

Pagājušā gada novembrī Ņujorjas Centrālparkā "U2" līderis Bono pamanījās iekļūt negadījumā ar velosipēdu. Lai gan presē sākotnēji parādījās ziņas par "tikai" salauztu roku, sekas slavenajam mūziķim bija daudz smagākas. Vēlak pieejamā informācija atklāja, ka negadījuma laikā bez rokas, pleca un elkoņa savainojuma Bono ir guvis arī acs dobuma bojājumus. Lai novērstu akūto situāciju, ārsti mūziķim veica operāciju, kas ilga piecas stundas. "Vēl tagad, piecus mēnešus pēc notikušā, kad grupa gatavojas "Innocence + Experience" tūrei, Bono nav pilnībā atveseļojies," pavasarī ziņoja slavenību aprakstītājs žurnāls "The Hollywood Reporter", liekot zem jautājuma zīmes gan plānotās tūres norisi, gan visas grupas nākotni.

Pamats bažām ir. Vēl gandrīz gadu pēc negatījuma sekas ir redzamas. Vairāki sejas kaulu lūzumi un nedienas ar kreiso roku liek par sevi manīt. "Viņš man parādīja savu roku," stāsta "Q" žurnālists Dorians Linskejs, kurš pavadīja grupu tās koncerttūres Bostonas koncertā un fiksēja notikumus aizkulisēs. "Divi pirksti ir palikuši stīvi un tos nevar [līdz galam] izstiept, un tas nozīmē, ka, iespējams, viņš nekad vairs nespēlēs ģitāru," skarbs savās prognozēs par Bono nākotni ir Linskejs. "Tas neizskatās labi," piekrīt pats stīvo pirkstu īpašnieks, atzīstot, ka jaunā situācija ir viņam visai kaitinoša. 

NELAIMJU SĒRIJA TURPINĀS

Ar to gan grupas nelaimju sērija nebeidzās. Četras dienas pirms "Innocence + Experience" tūres atklāšanas 14.maijā Kanādas pilsētā Vankūverā Mullens saņēma vēsti par tēva nāvi. Trešdienā viņš piedalījās tēva bērēs Īrijā, bet jau ceturtdienas vakarā bija uz skatuves Vankūverā. "Es viņam biju apsolījis, ka apglabāšu viņu," norunu ar tēvu atstāsta Mullens. "Es jutos tik atvieglots, izpildījis savu solījumu, taču es arī jutos atvieglots, atgriežoties vietā, uz kuru es vienmēr tiecos, un tā ir grupa."

Vēl pēc divām nedēļām "U2" saņēma jaunu triecienu. Pēc tūres "Innocence + Experience" septītā koncerta 26.maijā Inglvudā savā viesnīcas numurā no sirdstriekas mira grupas koncerttūres menedžeris Denis Šīens. "Mums viņš pietrūkst vairāk kā cilvēks, nekā tūres menedžera," atzīst "U2" ģitārists Edžs. "Unikāls bija nevis tas, ko viņš darīja, bet tas, kāds viņš bija,"

NENOKĀPT NO AUGSTĀKĀ PJEDESTĀLA

Vai tas, ko mēs šobrīd vērojam, ir vienas no planētas Zeme lielākās rokgrupas beigu sākums? Vai arī pierādīsies teiciens, ka viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus? "Es domāju, mēs jau no paša sākuma tikām veidota kā īsta grupa," uzskata Edžs. "Es vienmēr domāju, ka "The Beatles" bija grūti, jo tur patiesībā bija trīs līderi, un katrs sacentās par vadību." Viņš uzskata, ka "U2" katra dalībnieka pienesums nepārklājas. "Doma ir tāda, ka neuzvar katrs personīgi. Uzvar grupa." Līdz ar to var secināt, ka nekādu iekšēju konfliktu dēļ "U2" izjukšana nedraud. 

Kleitons, kurš katrā koncertā velk kādas citas grupas T-kreklu, reiz izteicies, ka, iespējams, "U2" varētu kļūt mierīgāki. Pamest stadionu un pat arēnu līgu un pielāgoties nelielu koncertzāļu auditorijām (vispār jau "Innocence + Experience" tūre iet šajā virzienā, bet nu vienalga tie ir savi divdesmit tūkstoši skatītāju koncertā!). Bono: "Cilvēki saka, tev patīk Nīla Janga un "Radiohead" [mūzikas] intimitāte, tad kāpēc arī tev nevar būt vairāk privātu, nevis publisku ambīciju?" Un no Bono atbildes, izlobot to no metaforām par futbola komandu "Arsenal" un "Čempionu līgu", izriet, ka, ja reiz esi stāvējis uz pjedestāla augstākā pakāpiena, tad nokāpt kaut par vienu zemāk ir grūti. Vismaz tik paštaisnam radījumam kā cilvēks. 

Nekas nav beidzies. Par to liecina arī Mullena apņemšanās sekot kanādiešu žurnālista un iedvesmotāja Malkolma Gladvela grāmatas "Outliers" galvenajai atziņai - lai kaut kur sasniegtu izcilību, nepieciešamas aptuveni desmit tūkstoši treniņu stundas. Bītliem šādi mācekļa gadi bija viņu agrīnajā periodā Hamburgā, bet "U2" tādi ir izpalikuši. "Kad beigsies tūre, mums jādodas izbraukumā, kura laikā mums izklaides pēc jāmācās nospēlēt citu dziesmas, tad jādodas atpakaļ, un ar to, ko esam iemācījušies, jāieraksta albums," saka Mullens. Un, lai arī tas varbūt vairāk ir kā joks, indikācija ir uztverama skaidri un nepārprotami - "U2" turpināsies!

Foto raksta ievadā no riffyou.com.

2015, www.musicstories.lv

Albumu divkaujas: kam tas ir izdevīgi?

Piektdiena, 13.novembris, daudzu tīņu vecuma mūzikas mīļotāju kalendāros jau ir iekrāsota sarkanā krāsā vai jebkā savādāk atzīmēta kā ļoti svarīga diena. Jo tieši šajā dienā vienlaicīgi klajā nāks divu popmūzikas ikonu - Džastina Bībera un grupas "One Direction" - jaunākie albumi. Atmetot vīpsnāšanu par šo mākslinieku radošo pienesumu mūzikas visumā, nevar nenovērtēt viņu ietekmi uz miljonu auditoriju un, līdz ar to, arī naudas plūsmu, kas šai auditorijai seko. Vai mūzikas izdevniecības šādus lēmumus pieņem apzināti un vai mūsdienās, kad mūzikas klausīšanās paradumi ir krasi mainījušies, šādi lēmumi maz ko spēj ietekmēt?

DATUMUS SASKAŅOJA PAT BĪTLI 

Pāršķirstot vēstures biezo sējumu lappuses, šāda sacensība - viena žanra divu ikonu albumu izdošana vienā dienā - nav nebijis notikums. Piemēram, 2007.gadā vienā un tajā pašā otrdienā savus albumus izdeva hiphopa grandi Kenja Vestss un "50 Cent". Cīņa gan izrādījās ne īpaši vienlīdzīga, jo Vesta albums "Graduation" izrādījās komerciāli ļoti veiksmīgs, tajā pašā laikā "50 Cent" plate "Curtis" netika uzņemta ar tik lielu sajūsmu un uzskatāma par Kērtisa Džeimsa Džeksona III ("50 Cent" īstais vārds) karjeras norieta sākumu. 

Tomēr, neskatoties uz savstarpējo konkurenci (bet varbūt tieši, pateicoties tai) pasaules ietekmīgāko grupu izdevniecības cenšas saskaņot jauno plašu izdošanas datumus. Žurnāls "Billboard", kurš šajā nedēļā pievērsies gaidāmajiem "13.novembra notikumiem", atgādina plaši zināmo patiesību, ka pat divas pasaules lielākās grupas - "The Beatles" un "The Rolling Stones" - savulaik saskaņojušas albumu izdošanas datumus. Tāpēc ziņa, ka "Sony Music" savu aizbilstāmo "One Direction" piekto albumu "Made in the A.M." izdos vienā dienā ar "Universal Music Group" pārstāvētā popa princīša Bībera atgriešanās plati, kurai vēl nav zināms nosaukums, zinātājiem neliekas tikai sakritība. Bet kurš no tā būs ieguvējs?

FAVORĪTS - BĪBERS

Kā žurnālam "Billboard" iztecies kāds vārdā neminēts mūzikas ierakstu komersants, "cīņa jau ir par vieniem un tiem pašiem dolāriem", jo gan "One Direction", gan Bībera auditorijas lielā mērā pārklājas. Taču mūsdienās ar saviem dolāriem par jaunajiem albumiem tiešā veidā "balso" retais. Un ļoti ticams, ka 13.novembrī abi albumi tiks klausīti uz nebēdu, izmantojot straumēšanas servisus "Spotify", "Apple Music" un pārējos (starp citu, laika posmā no 2013.gada septembra līdz 2014.gada septembrim straumējumu skaits pasaulē ir pieaudzis par 97%, ziņo "Billborad"). Tāpēc lielākā cīņa starp albumiem būs tieši digitālajā vidē. 

"Spotify" platformu veiksmīgi izmantojis Bībera menedžments, panākot, ka viņa singls "What Do You Mean?" no gaidāmās plates nedēļas laikā bija straumēts 40 miljonu reižu. Provizoriski Bīberam par labu runā fakts, ka "What Do You Mean?" debijas nedēļā "Billborad TOP 100" uzreiz ieņēma pirmo pozīciju (tur gan dziesma sabija tikai vienu nedēļu). "One Direction", savukārt, atkopjas pēc sava dalībnieka Zeina Malika aiziešanas no kolektīva un solo karjeras uzsākšanas. Kvarteta singls "Drag Me Down", lai arī debitēja "Billboard" topa 3.vietā, jau nedēļām atrodas aiz pirmā divdesmitnieka. Turklāt jaunieši ir pieļāvuši iespēju 2016.gadā paņemt atvaļinājumu, "One Direction" ir noguruši. Tā kā visas zvaigznes un prognozes norāda uz to, ka šajā albumu duelī, visticamāk, uzvarēs Bībers.

ATDEVA VIETU ADELEI?

Vai "13.novembris" ir nejaušību sakritība, atklās nākotnes mūzikas vēstures pētnieki. Vairāki neatkarīgi avoti "Billborad" apstiprinājuiši, ka "One Direction" jaunā albuma iznākšana no iepriekš paredzētā 20.novembra pārcelta par nedēļu agrāk, jo šajā datumā pēc četru gadu pārtraukuma plānots izdot jauno Adeles albumu, kam gan nav oficiāla apstiprinājuma. Tāpat kā oficiāla apstiprinājuma nav jauno Vesta, Bejonsī un Riannas albumu izdošanas datumiem, tāpēc līdz gada beigām, kad noslēgsies viens no aktīvākajiem albumu izdošanas gada periodiem, iespējas sagaidīt kārtējo dueli ir visai lielas.

Foto raksta ievadā no youtube.com.

2015, www.musicstories.lv

No arhīviem: John Lennon - "Imagine" (1971)

Tūlīt aiz jautājuma, vai Latvijas televīzijas raidījumu "Šlāgeraptauja" patiesībā slepeni neorganizē citplanētieši, lai noteiktu, cik zemu var krist cilvēce, nākamais strīdus izraisošākais ir, vai Džona Lenona mūza Joko Ono ir vainojama pie "The Beatles" izjukšanas. Pāris gadus atpakaļ Pols Makartnijs intervijā mūzikas žurnālam "Uncut" gan apgalvoja, ka tā gluži nav patiesība. Jā, Ono uzradās pēkšņi un masīvi, un pārējiem bītliem mērs bija pilns, kad Lenons savu favorīti atveda uz ierakstu studiju un, kas vēl trakāk, prasīja viņas viedokli par tajā brīdī ierakstīto dziesmu, un, kas vēl trakāk, ņēma to arī vērā! Tomēr Makartnijs intervijā atzīst, ka agrāk esošā "ķīmija" starp grupas biedriem jau tāpat kādu laiku nav bijusi pareizās formulas rāmjos, tāpēc Ono, visticamāk, apstākļu sakritības pēc bija pēdējais grūdiens, lai vēl aizvien mūsdienās visu laiku ietekmīgākā rokenrola grupa beigtu savas dienas.

Taču Bītlu fani Ono nepiedeva vēl ilgi (gan jau kāds sirms rokenrola fans par viņu griež zobus vēl joprojām), arī Lenonam nē. Jo, kad tajā pašā gadā (1970) viņš izdeva savu pirmo pēcbītlu albumu "John Lennon/Plastic Ono Band", neskatoties uz kritiķu visnotaļ labajām atsauksmēm, komerciāli tam veicās ne pārāk spīdoši. Taču Lenonam bija pilnīgi vienalga, ka Ono vārds albuma nosaukumā Bītlu faniem kā bullim sarkana lupata gar acīm maisās. Jau pēc gada viņš izdeva nākamo plati "Imagine", kas kļuva par Lenona komerciāli veiksmīgāko solo albumu, un arī tā patiesībā ir slavas dziesma Joko Ono. Pirmkārt, sacerot savu slavenāko dziesmu "Imagine", Lenons ietekmējās no Ono 1964.gadā iznākušā dzejoļu krājuma "Grapefruit", kurā katrs dzejolis sākās ar lūgumu iedomāties (imagine). Otrkārt, uz albuma vāciņa ir Ono fotografēts Lenona portrets. Un, treškārt, plate noslēdzas ar dziesmu "Oh Yoko!", kura "iespējams, ir priecīgākais skaņdarbs, ko Lenons jebkad ir ierakstījis," vēstīts mūsdienās pārizdotā albuma "Imagine" grāmatiņā atrodamā informācija. Tātad - mītiem būs dzīvot mūžam! Gan par Joko Ono, gan citplanētiešiem. 

2015, www.musicstories.lv

Glins Džonss atklāj mūzikas stāstu otru pusi

Glins Džonss (72) ir viens no pieredzes bagātākajiem popmūzikas producentiem, kura aizbilstamo listē ir ne vien "The Beatles", "The Rolling Stones" un "The Eagles", ne vien "The Who", "Led Zeppelin" un "The Clash", bet vēl daudzas, daudzas citas mūzikas zvaigznes. Viņa pirmais producētais bija "Steve Miller Band" 1968.gada debijas albums "Children of the Future", bet vēl dažus gadus atpakaļ Džonss strādāja pie "Band of Horses" un Raiena Adamsa platēm. Viņš arī izstrādājis īpašu bungu ierakstīšanas metodi, kuras būtība slēpjas pēc pareizas shēmas novietotos mikrofonos. To tā arī sauc par "Glina Džonsa metodi", un to mūsdienās praktizē vai visas profesionālās ierakstu studijas. 

Protams, diendienā esot blakus tādām slavenībām, ar tām komunicējot vai vienkārši esot kāda strīda vai diskusijas lieciniekam, ar gadiem rodas apziņa, ka varbūt dažas no lietām būtu jādara zināmas arī pārējai pasaulei. Un pirms mēneša, 13.novembrī, izdevniecība "Blue Rider Press" laida klajā Džonsa sarakstīto atmiņu grāmatu "Sound Man". Tajā ir aprakstīti producenta piedzīvojumi ierakstu studijā un, kā jau minēts, atklātas dažas līdz šim plaši nezināmas popmūzikas vēstures aizkulises.

DILANA SAPNIS APVIENOTIES AR BĪTLIEM UN ROLLING STONES

1969.gada nogalē dziesminieks Bobs Dilans tā starp citu aprunājies ar bītlu Džonu Lenonu, un šīs sarunas laikā licis viņam priekšā ideju ierakstīt kopīgu albumu - Dilans, "The Beatles" un "The Rolling Stones". "Man viss bija skaidrs," grāmatā raksta Džonss. "Mēs apkopotu labāko no Mika [Džegera] un Kīta [Ričarda], Pola [Makartnija] un Džona [Lenona], Boba [Dilana] un Džordža [Harisona], un pēc tam mēs izvēlētos labāko ritma sekciju no divām grupām tā, lai tā atbilstu konkrētai dziesmai." Makartnijs un Džegers šo ideju nocirtuši jau saknē. Diez, kāpēc gan?...

DŽONSS NO SIRDS PRIECĀJIES PAR "THE EAGLES" DARBA UZTEIKUMU

Pēc tam, kad Džonss bija producējis pirmos divus "The Eagles" albumus, grupa nolēma, ka viņi tomēr vēlas kļūt roķīgāki, un 1974.gada albuma "On the Border" ieraksta laikā viņi Džonsu atlaida. "Man [vienalga] nebija nekādas iespējas palikt kopā ar viņiem, ņemot vērā, kas notika turpinājumā - samērā smagu vielu lietošana, simtiem stundu studijā ar grupu, kurā viens otram [ķeras] pie rīkles..."

BĪTLU KRUĪZS

Polam Makartnijam bijusi ideja noorganizēt Bītlu kruīzu - kuģi, kurš pārpildīts ar grupas faniem, atvērto skatuvi amfiteātra formā, kaut kur pie Tunisijas. "Let It Be" ieraksta sesijas laikā tapusī ideja tā arī nekad netika realizēta, taču par iespējamo kruīzu visvairāk bija uztraucies Ringo Stārs, "kuru, galvenokārt, uztrauca, kāda tur varētu būt pārtika," raksta Džonss.

Glina Džonsa grāmatu "Sound Man" var iegādāties šeit.

Rakstā izmantotos faktus fragmentu veidā publicējis žurnāls "Rolling Stone".

Raksta ievada kolāžā bildes no raindance.org, thebeatles.com, rollingstone.com.

2014, www.musicstories.lv

"The Flaming Lips" - "With a Little Help from My Fwends" (2014)

Skolas laikā literatūras grāmatā piezīmēt Rainim ūsas un, visbeidzot, arī krāniņu, neteiksim, ka bija par labu atzīstama uzvedība, taču to darījis ir katrs, Raiņa iedvesmots, atrodot sevī lielāku vai mazāku mākslinieku, vai arī izrādot savu attieksmi pret "Zelta zirgu" vispār. Tas, ko Veins Koins un "The Flaming Lips" savā jaunajā albumā dara ar "The Beatles" dziesmām, ir akurāt tādu pašu krāniņu zīmēšana pie Liverpūles Četrinieka šekumiem. Koina kunga versijas par Bītlu dziesmām, protams, nav visu akordu precīza atspēlēšana, piemetot klāt kaut ko no sevis. Šeit viss ir otrādi - ir Bītlu motīvs, bet tam apkārt faktiski pilnīgi jauna kompozīcija. Pat ne kompozīcija - vesels skaņdarbs, kas reizēm pāriet brīnišķīgā skaņas kakofonijā.  

"The Flaming Lips" dziesmu pēc dziesmas ir radījuši visa "The Beatles" albuma "Sgt, Pepper's Lonely Hearts Club Band" (1967) jauno versiju. Šķiet, pasaule jau kādu brītiņu Veinu Koinu tā ne īpaši saprot, jau čupiņā "The Flaming Lips" pēdējo albumu viņš ir iegājis sevī caur un cauri, un, domājams, jūtas tur ļoti labi. Taču šajā platē viņš aicinājis arī savu veco draugu Mobiju un mazliet jaunāko draudzeni Mailiju Sairusu, lai visi kopā radītu skaņdarbu "Lucy in The Sky With Diamond", kas arī ir albuma "With a Little Help from My Friends" mazais spridzeklītis. Vai arī lielais krāns pie oriģināla.

2014, www.musicstories.lv

Mūzikas albumu vāki (pilnībā)

Kādreiz, kad modē bija vinila plates (kas šobrīd atkal skaitās stilīgas), mūzikas grupu un dziedātāju mākslinieki varēja izpausties, noformējot plašu vāciņus - vietas bija teju cik uziet. Tālāk sekoja būtisks "laukuma samazinājums", par plašāko mūzikas informācijas nesēju kļūstot audio kasetei. Maza atelpa iestājās kompaktdisku pīķa karstumā, bet tuvu sirdstriekai albumu vāciņu mākslinieku ģilde nonāca brīdī, kad savu vietu tirgū centās nostiprināt minidiski - tur vietas mākslai nav vispār. Minidiski aizgājuši skuju taku, kompaktdiski pamazām arī dodas šajā virzienā, vinila plates tapušas par sava veida statusa apliecinājumu, bet pa lielam - visa mūzika ir pārcēlusies interneta vidē. Tomēr - albumu vāciņu noformējums savu nozīmi nav zaudējis, tieši otrādi: tā vērtība tikai augusi, jo paaudzei, kas mūziku caur sevi laiž straumējot, vāciņa attēls ir vienīgā iespēja nosūtīt kādu vēstījumu, ko agrāk darīja kompaktdisku bukletiņi.

Arī britu radošā aģentūra "Aptitude" ir novērtējusi albumu vāciņu spēku un izvēlējusies astoņas klasiskas plates, kuru noformējumu vienkārši paplašinājusi uz visām debess pusēm - oriģinālais vāciņa noformējums nu ir tikai daļa no šo mākslinieka fantāzijas. Un, ja godīgi, šāda pieeja liek pafantazēt arī par citu plašu vāciņiem, kas nav pievienoti šajā galerijā. Informāciju par šiem mākslas darbiem "nopludinājusi" vietne "Beautifullife.info".

Fatboy Slim - "Why Try Harder" (2006)

Bruce Springsteen - "Born In U.S.A." (1984)

"Blur" - "Parklife" (1994)

Adele - "19" (2008)

Justin Bieber - "My World" (2010)

"The Beatles" - "Abbey Road" (1969)

Michael Jackson - "Off The Wall" (1979)

Raksta ievada vāciņš: "Nirvana" - Nevermind" (1991).

2014, www.musicstories.lv 

Bītlu filmas "A Hard Day's Night" likteņi

Pirms 50 gadiem pirmizrādi piedzīvoja pirmā "The Beatles" filma "A Hard Day's Night", kas uz vispārējā Bītlomānijas fona tālajā 1964.gada vasarā sacēla lielu troksni ne tikai kinoteātros, bet arī filmas uzņemšanas laukumā un ap to. Taču šī filma bija ne tikai precedents, kurā kāda popgrupa sevi popularizē, uzņemoties kinolentē, - "A Hard Day's Night" uzņemšanas laiks saistās ar vairākām liktenīgām sakritībām un interesantiem faktiem. Šeit par trim no tiem.

MŪZA DIVIEM

Kadrs no filmas "A Hard Day's Night".  Petija Boida - vidū,
pa labi - Pols Makartnijs.

Petijai Boidai bija divdesmit, kad viņa saņēma nelielu lomiņu filmā "A Hard Day's Night". "Es strādāju par apģērbu modeli. Piezvanīja mans aģents un jautāja, vai man ir līdzi savs portfolio," to dienu notikumus žurnālā "Uncut" atceras Boida. Viņai bija tas portfolio jeb savu bilžu kolekcija, kurā sevi prezentēt aģentiem un studijām, un Boidai bija jādodas uz noteiktu adresi, kur priekšā jau gaidīja bariņš konkurenšu."Pēcpusdienā mans aģents zvanīja un teica, ka man ir loma Bītlu filmā! Man bija jāfilmējas divas dienas. Bija vilciens no Londonas uz Kornvelu un atpakaļ," stāsta Boida. "Mēs izbraucām no Pedingtonas. Pēc aptuveni divdesmit minūtēm mēs apstājāmies mazā stacijā, un tur uz perona stāvēja tikai četri cilvēki - "The Beatles"!" Petija Boida filmā attēloja vienkāršu skolnieci, taču viņa joprojām atceras "enerģiju, kas eksplodēja, kad viņi [Bītlu četrinieks] smaidīja un smējās." 

Viens no četrinieka Boidai iekritis acīs īpaši - Džordžs Harisons ("es viņu uzskatīju par ļoti, ļoti izskatīgu"). Filmēšanas laikā starp abiem nostiprinājās jūtas. Filmā Boidai bija jāpasaka tikai viens vārds: "Cietumnieki?" Pēc nepilniem diviem gadiem - 1965.gada 21.janvārī - viens vārds, šoreiz: "Jā!", Boidai bija atvēlēts arī līgavas lomā, ko viņa "nospēlēja" kopā ar Džordžu Harisonu, zaksā reģistrējot abu laulību. Tā ilga 11 gadus un bija visnotaļ vētraina, jo izveidojās "mīlas trīsstūris" starp Boidu, Harisonu un abu kopējo draugu Ēriku Kleptonu. Acīmredzot, Boida bija īpaša sieviete šiem abiem kungiem, jo Harisons viņai veltījis savu visu laiku populārāko dziesmu "Something", bet Kleptons - "Layla" un "Wonderful Tonight". Lai būtu taisnīgi pret vēsturi, jāmin fakts, ka beigu galā abi - Kleptons un Boida - patiešām arī 1979.gadā apprecējās, taču arī šai laulībai nebija lemts ilgt "līdz nāve mūs šķirs", to 1989.gadā ar visiem zīmogiem un parakstiem šķīra laicīgā vara.

TĒVS UN DĒLS - PĒC 17 GADIEM ATKAL KOPĀ

Alfrēds Fredijs Lenons.

Džons Leons nebija saticis savu tēvu Alfrēdu Frediju Lenonu aptuveni 17 gadus, kad Lenons seniors 1964.gadā sāka slapstīties ap "A Hard Day's Night" filmēšanas laukumu. "Mēs filmējām [Londonas klubā] "The Scala", atminas filmas līdzproducents Denis Odels. "Ražošanas menedžeris vienu dienu pienāca pie manis un teica: "Tur pūlī ir viens čalis, kurš sakās esam Džona Lenona tēvs." Jā, jā, jā, es teicu, es šito jau esmu dzirdējis daudzas reizes! Ej un pavaicā, kā viņu sauc. Viņš atbildēja: "Tas ir Fredijs Lenons." (..) Es uzgāju pie Džona ģērbtuvē un teicu: "Ei, Džon, tur lejā ir tavs tēvs." Viņš atbildēja: "Pasaki viņam, lai viņš iet dirst!" Uz to es viņam teicu: "Tu tā nedrīksti darīt. Lai kas viņš arī būtu, viņš ir tavs tēvs. Es neiešu un viņam to neteikšu. Ja gribi, ej un saki pats." Džons atbildēja: "Nē, lai viņš uznāk augšā."

Viņš uznāca un satikās ar Džonu "The Scala" augšstāvā. Es biju kopā ar viņiem abiem istabā. Tur viss bija labi. Bija tā, it kā viņi nebūtu redzējušies kādu nedēļu. Mazliet neveikli. Džons kļuva pielaidīgāks, jaukāks. Viņš patiesībā to nedomāja, iepriekš sakot: "Lai viņš iet dirst!" Tas bija Džons, saprotat."

FILA KOLINSA EKRĀNA DEBIJA

Fils Kolins filmas kadrā, kurš uzņemts 1964.gadā
Londona klubā "Tha Scala".

Filam Kolinsam bija tikai 13, kad viņš atradās kliedzoša pūļa vidū Londonas klubā "The Scala", kurā tika uzņemta filma "A Hard Day's Night". "Visi kliedza, izņemot mani," Kolinsa atmiņu kamolītis sāk ritināties tajā pašā "Uncut", "toties jau ar nopietnu mērķi kļūt par bundzinieku." Pats sevi Kolinss filmā tā arī nebija atpazinis, līdz "A Hard Day's Night" 30.gadadienas sakarā 1994.gadā viņam piezvanīja filmas producents Valters Šensons. "Esmu pārliecināts, ka tu tur esi," teica Šensons, uz ko Kolinss atbildēja: "Kad vien es to skatījos, nekad neesmu sevi ieraudzījis. Es redzēju savus draugus, bet sevi nekad." Šensons nosūtīja Kolinsam filmas kadrus no "The Scala" epizodēm, un Kolinss sāka pētīt. "Es uzreiz sevi atradu! Es tur sēdēju ar kaklasaiti! Es visu laiku sēdēju, es turējos pie šī mirkļa - skatīt savus elkus." Kolinss nekad nav saticis vai sadarbojies ar Lenonu, bet ar pārējiem trim Bītliem gan. "Vienmēr ir bijis savādi būt ar viņiem pazīstamiem, un vēl visus šos gadus atpakaļ es biju viņu filmā!"

Rakstā izmantoti fragmenti no žurnāla "Uncut" (09/2014) raksta "Full Steam Ahead".

Foto no:

www.radiovaldivieslo.es

www.dailymail.co.uk

www.bobsegarini.wordpress.com

Attēlā raksta ievadā: Petija Boida un Džordžs Harisons.

2014, www.musicstories.lv

Bītlu filmai "A Hard Day's Night" - 50!

Pirms 50 gadiem - 1964.gadā - pasaule dzīvoja Bītlomānijā. Četri, vecumā mazliet virs divdesmit gadiem, puiši - Pols Makartnijs, Džons Lenons, Ringo Stārs un Džordžs Harisons - bija planētas smaguma centrs, ap kuru griezās un uz kuru tiecās tā laika jaunatne. Tai Liverpūles Četrinieks bija elki, citiem - mulsuma, dusmu vai pat nicinājuma iemesls, jo tieši "The Beatles" rokenrols aizēnoja tolaik tik populāro džeza un blūza mūziku, ko šie dusmīgie uzskatīja par nākotni, ko aizēnot nespēs nekas. Bītli bija apbrīnojami ražīgi, jo trīs gadus pēc kārtas - 1963., 1964. un 1965. - viņi izdeva pa diviem albumiem gadā. 1964.gadā iznāca grupas trešais albums "A Hard Day's Night". Nu viņi bija gatavi nākamajam līmenim savā karjerā - filmai ar tādu pašu nosaukumu "A Hard Day's Night".

KLIEDZOŠI PŪĻI - VISUR!

Filmu kompānijas "United Artists" uzstādījums bija vienkāršs - vajadzīga mazbudžeta melnbaltā filma, tā jāsāk uzņemt 1964.gada martā, lai jūlijā varētu pirmizrādīt, jo 10.jūlijā bija paredzēts laist klajā Bītlu albumu "A Hard Day's Night". "Es biju prom filmēšanā un patiesībā neko daudz par tādiem "The Beatles" nebiju dzirdējis," pusgadsimtu vecas atmiņas žurnālam "Uncut" pārcilā Deniss Odels, vēlākais filmas "A Hard Day's Night" līdzproducents. ""United Artists" man pajautāja, vai es gribētu veidot lētu filmu ar jaunu popgrupu. Es atbildēju, ka patiesībā neesmu ieinteresēts, bet mani bērni man prasīja, kas tā ir par grupu. Teicu, ka tā ir kaut kāda grupa "The Beatles", un viņi visi kļuva ārprātīgi: "Un tu teici nē?!" Es atzvanīju un noslēdzu ar "United Artist" līgumu par sešu vai septiņu nedēļu ilgu filmēšanu."

Kadrs no filmas "A Hard Day's Night".

Filmas budžets bijis aptuveni 200 tūkstoši britu mārciņu, no kurām "The Beatles" dalībnieki saņēmuši 40 tūkstošus, un par pāri palikušo bija jānosedz visi filmēšanas izdevumi. Scenārijā liela loma atvēlēta vilcienam - lai visu noritētu kā nākas, sarunās ar "Britu Dzelzceļu" Odels vienojās ne tikai par atsevišķa sastāva nodošanu filmēšanas vajadzībām, bet arī par īpašu sliežu posmu, kuru izmantot drīkstēja tikai "A Hard Day's Night" uzņemšanas vajadzībām. 2.martā filmēšana sākās ar vilciena ripošanu, kam pakaļ skrien 500 spiedzošu fanu pūlis. Odels atceras, ka filmēšana notikusi bez jebkādiem mēģinājumiem, viss noticis dabīgi. Par pūli var teikt to pašu, jo nebija nemaz jāuzņem filma, lai Bītlu dalībniekiem bariem pakaļ skrietu tāpat. "Viņi nevarēja mierīgi iet pa ielu vai kur citur. Visapkārt bija kliedzošas meitenes," atceras Petija Boida, aktrise, kas filmēšanās laikā iepazinās un vēlāk apprecējās ar bītlu Džordžu Harisonu. "Filmas uzņemšana notika divos vai trijos vagonos. ["The Beatles"] Puiši neslēpās. (..) Atceros, ka gribēju pusdienās apsēsties blakus Džordžam, jo mēs iepriekš bijām mazliet parunājušies. Nez kāpēc biju iedomājusies, ka viņš gribēs sēdēt ar pārējiem, bet viņš teica: "Beidz, sēdi nost!" Es viņu uzskatīju par ļoti, ļoti izskatīgu. Viņš arī nebija tik vokāls kā Džons vai Pols. (..) Džordžs bija klusāks, tuvāk manam līmenim, jo es esmu ļoti kautrīga."

LESTERA MŪŽA FILMA

"Mēs vairs nevarējām kontrolēt pūli, filmēt kļuva neiespējami," Boidas teikto apliecina "A Hard Day's Night" režisors Ričards Lesters. "Mēs uzņēmām pirmo dubli, un pēkšņi nez no kurienes uzradās 2000 bērni," atceras Lesters, un ir pārliecināts, ka filmēšanas grupā bija savs "kurmis" jeb informācijas nopludinātājs. Tas bija saspringts laiks ne tikai filmēšanas laukumā. 23.martā iznāca Lenona pirmais īsstāstu krājums "In His Own Write" ar atzīmi "Rakstošais bītls" uz vāka, pirms un pēc tam sekojot virknei interviju. 19.martā "The Beatles" ierakstīja savu pirmo uzstāšanos leģendārajā programmā "Top Of The Pops". 31.martā grupa ierakstīja raidījumu "BBC" šovu sērijai "The Saturday Club". Visbeidzot, 3.aprīlī Četrinieks uzņēma filmas "A Hard Day's Night" reklāmas treileri. 24.aprīlī tika uzņemts arī pēdējais filmas kadrs.

Filmas pirmizrāde Liverpūlē 1964.gada 10.jūlijā.

"A Hard Day's Night" piedzīvoja divas pirmizrādes - 6.jūlijā kinoteātrī "London Pavilion" un 10.jūlijā "Odeon Cinema" Liverpūlē (sk. attēlā pa labi). Londonā pirmās nedēļas laikā tā ieņēma 27 712 britu mārciņas, bet 10.jūlijā iznākušais filmas skaņas celiņš nākamajā nedēļā Lielbritānijas albumu topā ieņēma 3.vietu, nespējot turēt līdzi vien Klifam Ričardam un "The Rolling Stones". "Kā es šīs filmas sakarā jūtos šodien," vaicā sev Lesters, un pats arī atbild: "Filmēšanas laikā - kaut kur otrajā nedēļā - es jau zināju, ka, ja, teiksim, piecdesmit gadu laikā kādu dienu es pakļūšu zem autobusa un miršu, vienalga, lai ko citu es arī būtu dzīvē darījis, avīzēs stāvēs rakstīts: "Bītlu režisora nāves drāma"."

Rakstā izmantoti citāti no žurnāla "Uncut" (09/2014) raksta "Full steam ahead". 

Izmantotie foto resursi:

www.imdb.com

www.thebeatles.com

www.liverpoolecho.co.uk

2014, www.musicstories.lv

"Albatross" - "Fleetwood Mac" vienīgais singls Nr.1 savās mājās (1969)

Angļu grupa "Fleetwood Mac" ir dibināta 1967.gadā, un ar divu gadu pārtraukumu (1995-1997) pastāv vēl šobaltdien. Tomēr interesanti, ka savas 47 gadus garās karjeras laikā savās mājās, Apvienotajā Karalistē, "Fleetwood Mac" singlu tabulas augstāko pakāpienu sasniegusi tikai vienu (!!!) reizi. Tas notika tieši 45 gadus atpakaļ, 1969.gada 29.janvārī, un šo varoņdarbu paveica "Fleetwood Mac" izpildītais instrumentālais skaņdarbs "Albatross", ko sarakstīja ģitārists Pīters Grīns. Runā, ka šī instrumentālā performance iedvesmojusi pašus Bītlus, par ko liecinot albumā "Abbey Road" (1969) iekļautā dziesma "Sun King".

Pēdējais "Fleetwood Mac" studijas albums "Say You Will" iznāca 2003.gadā, taču, kā zināms, šobrīd grupa ir "atkalapvienojusies", un teiciens par bisi pie sienas, kas noteikti izšaus, ir pilnībā iederīgs šajā gadījumā. Izskatās, ka "Fleetwood Mac" bisē pulveris vēl ir gana sauss.

Foto raksta ievadā grupa "Fleetwood Mac" ap 1969.gadu (no blackhairedboy.blogspot.com).

2014, www.musicstories.lv

No arhīviem: George Harrison - "All Things Must Pass" (1970)

Kad 1970.gadā izjuka Bītli, pasaule mainījās daudziem. Lai arī jau kādu laiku bija skaidrs, ka Liverpūles Četrinieks nebūt nesadzīvo kā rociņa ar cimdiņu, vienmēr jau pastāvēja cerība, ka "viss nokārtosies, viss būs labi." Protams, toni Bītlos noteica Pols Makartnijs un Džons Lenons. Iespējams, tieši viņu nesaskaņu dēļ grupa arī pajuka (lai atceramies Lenona reakciju, kad Makartnijs tūlīt pēc Bītlu izjukšanas 1971.gadā izdeva solo albumu "Ram"), iespējams, pie vainas bija "sātans brunčos" Lenona jaunā dzīvesbiedre Joko Ono. Lai kā tur arī būtu, četras radošas personības, kuras dievināja visos kontinentos un kuru eksistenci atsevišķi reti kurš spēja iedomāties, 1970.gada tādas arī kļuva - brīvas no Bītlu zīmola.

"MY SWEET LORD" EFEKTS

Džordžs Harisons, šķietami klusākais no četrotnes, pēc Bītlu beigām, lai izvēdinātu galvu, devās Eiropas koncerttūrē kopā ar duetu "The Delaney & Bonnie", kas bija laulāta pāra Delanija un Bonijas Bramletu duets, kurā piecu gadu pastāvēšanas laikā paspēja uzspēlēt ne tikai Harisons, bet vēl vesela virkne citu tolaik un vēlāk slaveni mūziķi, piemēram, Leons Rasels, Bobijs Vitloks un Ēriks Kleptons. "Džordžs bija viens no mums, čaļiem. Viņā nebija nekā no "Es, redz, esmu bītls, bet tu nekas" attieksmes," tagad atceras viens no tūres dalībniekiem saksofonists Bobijs Kejs*. Pārbraucienos Harisons rakstīja dziesmas savam jaunajam albumam "All Things Must Pass".

Jau plates tapšanas laikā bija skaidrs, ka tajā būs viena dziesma, kas aizēnos visas pārējās. Tā ne tikai bija lipīga un dīvaini reliģiski hipnotizējoša, tā patiesībā joprojām ir Harisona vispopulārākā dziesma. Kurš gan nezina šo Krišnu slavējošo himnu, kurai tā vien gribas lēkāt līdzi, aizmirstot gan savus sekulāros, gan visus pārējos principus? Šo dziesmu dzirdēja arī amerikāņu meiteņu grupas "The Chiffons" menedžments, kas "My Sweet Lord" nošu līnijās sazīmēja meiteņu 1962.gadā izdotās dziesmas "He's So Fine" motīvus, un iesūdzēja Harisonu tiesā.

NEKOPĒJA, TĀ VIENKĀRŠI SANĀCA

Protams, pats Harisons vainu plaģiātismā neatzina, bet viņa grupas un tehnisko darbinieku viedokļi gan bija krasi atšķirīgi. "My Sweet Lord" Harisons sāka rakstīt 1969.gada decembrī, esot Kopenhāgenā, bet grupas dalībnieki to pirmo reizi dzirdēja "The Delaney & Bonnie" tūres laikā pārbraucienā ar autobusu. Pārējie, to izdzirdot, cēluši ārā arī savas ģitāras, un visi kopā lipinājuši melodiju un ritmus, "un es varu atcerēties, ka šīs dziesmas idejas iedīgļi radās tur," atceras Kejs. Viņš arī apgalvo, ka Harisons "patiešām nekad nebija dzirdējis "The Chiffons" dziesmu, kuras dēļ vēlāk tika iesūdzēts tiesā." Citas atmiņas ir Bobijam Vitlokam, kas "My Sweet Lord" ierakstu kuplinājis gan ar balsi, gan ērģeļu spēli: "Man gan jāsaka, ka tad, kad bijām to ["My Sweet Lord"] ierakstījuši, es [skaņas] kontroles telpā sāku dziedāt [šai dziesmai] līdzi: "He's so fine, wish he was mine...[citāts no dziesmas "He's So Fine"]. Es teicu: "Tā taču ir [dziesma] "He's So Fine"! Vai tu [Fil Spektor] to producēsi? (..) Viņš [Harisons] gan nekopēja to dziesmu, tā vienkārši sanāca."

Tiesa ilga gadiem, iesākumā piespriežot Harisonu samaksāt 1,6 miljonus ASV dolārus, bet viss turpinājās pārsūdzībās un bezgalīgos juridiskos strīdos. Viss šis process Harisonu ierosināja uzrakstīt satīrisku dziesmu "This Song", bet "My Sweet Lord" kļuva par 1971.gada pārdotāko singlu Lielbritānijā. Un tomēr šīs dziesmas nomācošais spiediens gan ir liels, taču pat tas nespēj noslēpt "All Things Must Pass" citas muzikālās kvalitātes. "What Is Life", "Beware The Darkness", "If Not For You". Kopā 18 dziesmas divās platēs, kuras caurstrāvo iepriekšējie desmit Harisona dzīves gadi, kas pavadīti Bītlu zvaigznājā. 

* šeit un turpmāk izmantoti citāti no mūzikas žurnāla "Uncut" 2013.gada decembra numura raksta "The Making of... My Sweet Lord".

2013, www.musicstories.lv