Pusgadsimtu pēc dueta "Simon & Garfunkel" klasiskā grāvēja "The Sound of Silence" triumfa "Billboard HOT 100" (tas topa tabulas augstākajā pozīcijā pavadīja pirmās divas 1966.gada nedēļas) notikusi vēsturiska atgriešanās - 2016.gadā "The Sound of Silence" atkal ir HOT 100 tabulā! Jaunākajā "Billboard" karstā simtnieka sarakstā (uz 12.martu) 88.vietu ieņem Čikāgas smagā metāla apvienība "Disturbed" ar dziesmu "The Sound Of Silence".
Uzreiz jāsaka, "Disturbed" ir kas pilnīgi atšķirīgāks no slavenā dueta, kura dalībnieki Pols Saimons un Arts Garfunkels vēl pavisam nesenā pagātnē turpināja savu gadus 30 ieilgušo vienam ar otru nesarunāšanos spēli. "Disturbed" albumu vāciņi drīzāk atgādina ainiņas no ārprāta mokām, kuras piemeklē cilvēkus, kas nesamērīgos daudzumos lietojuši kefīru ar pazeminātu tauku saturu. Murgu ainiņas!
Tomēr šoreiz stāsts nav tik daudz par "Disturbed", cik par faktu kā tādu, ka pasaules ietekmīgākajā mūzikas tabulā joprojām var ielauzties šādas klasisku dziesmu kaverversijas. Turklāt jāņem vērā, ka "Billboard HOT 100" tiek sastādīts, ņemot vērā konkrētās dziesmas pārdošanas un straumēšanas apmērus - tātad tā ir mūzika, par kuru klausītājs balso ar savu maciņu. Šī iemesla dēļ šā gada sākumā, kad mūžībā aizgāja Deivids Bovijs ap simtnieka vidu uz vienu nedēļu parādījās, piemēram, Bovija kopdarbs ar "Queen" dziesma "Under Pressure" (1981) un viņa slavenā "Space Oddity" (1969). Un gan Bovija, gan "The Sound of Silence" "izlēcieni" "Billborad" tabulās lieku reizi dod iemeslu atskatīties uz šo un citu mākslinieku atstāto mantojumu, lai saprastu, ka bez viņiem mūzika nebūtu tāda, kāda tā ir šodien.
Deivids Bovijs ir bijis visu manu apzināto mūžu. Pirmo reizi viņu ieraudzīju bērnībā pasaku piedzīvojumu filmā "Labirints". Viņš kā goblinu karalis Džareds izskatījās draudīgs un pat ļauns. Vēl ilgi no Bovija šīs lomas dēļ man bija bail. Tad 1996.gadā Rīgā tika rīkots pirmais un vienīgais festivāls "Rock Summer" un aizkulisēs dzirdēja runājam, ka pasākuma slepenais viesis būs pats Deivids Bovijs. Joprojām baidījos, bet biju gatavs riskēt satikties aci pret aci ar goblinu karali. Viņš neatbrauca.
Vēlāk, ap tūkstošgades miju, Bovijs atkal parādījās manā dzīvē. Ar albumu "Hours...". Atgriezās, lai izglābtu manu jau gandrīz nebūtībā noklīdušo mūzikas gaumi. Tie bija laiki, kad mēs ieslīgām Eirovīzijas murgu vālos, no kuriem neesam izkļuvuši vēl joprojām; tie bija laiki, kad viena pēc otras saradās vieglas popmūzikas radiostacijas; laiki, kuros liela daļa publikas pazaudēja spēju domāt par mūziku, ne tikai to patērēt fonam. Bet "Hours...", vismaz attiecībā uz mani, visu sagrieza kājām gaisā. Un tad es sapratu - visu savu apzināto mūžu es biju dzīvojis ar Boviju. "Heroes", "Let's Dance", "Starman", "Space Odity" - tās bija dziesmas, kuras no piņņainajiem pusaudža gadiem ieveda mani vīros. Tikai daudzus gadus vēlāk es sev atzinu, ka Bovija mūzika man patiešām patīk. Galu galā es atklāju, ka tieši Bovija dziesmas ir tās, no kurām es bērnībā, arī vēl vidusskolas gados, gluži kā no goblinu ķēniņa baidījos, bet tieši tāpēc tās savdabīgi pievilka.
Bovijs bija perfekcionists. Viņš nemēdza neko darīt divas reizes, bet vienu un kārtīgi. Viņa komandā bija varbūt tikai viens cilvēks, ilggadējais producents Tonijs Viskonti, kurš kādu reizi atļāvās Bovijam pateikt, ka šo nu gan vajadzētu iedziedāt vēlreiz. Jo Bovijs arī pats uzskatīja, ka visu dara perfekti jau ar pirmo reizi. Izskatās, tikpat perfekti viņš spēja noslēpt savu slimību. Jo vēl pagājušajā gadā, kad tapa Bovija nu jau pēdējais albums "Blackstar", viņš bijis enerģisks, radošs, ne miņas no kādas slimības vai noguruma, sarunā ar žurnālu "Rolling Stone" pērnā gada nogalē atklāja viens no studijas mūziķiem saksofonists Donijs Makkāslins. Bet. Apmānīt var citus, ne sevi un savu likteni.
Ir pilnīgi skaidrs, ka Bovijs nebija no šīs planētas. Vai arī mēs, atļauju neprasot, atradāmies uz viņa. Bet neviens, pilnīgi neviens nekad nav līdzinājies Bovijam un, pat gribot, to nespēs izdarīt. Pēc lielu cilvēku aiziešanas nereti dzird sakām: jā, tagad beidzas tāda un tāda ēra. Nav šaubu, arī par Boviju to saka un teiks. Taču viņa atstātais mantojums un ietekme, kas dziļi iesakņojusies tūkstošos tādu, kuri paši rada mūziku, un vienkārši miljonos klausītāju siržu, ir nepārprotams apliecinājums tam, ka Bovijs tādā vai citādā formā būs mums līdzās vēl vismaz pāris trīs paaudzes uz priekšu. Mūžīgs nav neviens un nekas. Bet vismaz tik tālu, cik tas attiecas uz mani, es savu mūžu nodzīvošu, Boviju vienmēr turot acu augstumā. Jo viņš mani iemācīja pārvarēt bailes. Bailes no tā, ka nespēšu atšķirt labu mūziku no pārējās. Un, protams, bailes no goblinu karaļa.
Pirms trim gadiem, 2013.gada 8.janvārī, savā 66.dzimšanas dienā, Deivids Bovijs izdarīja to, kas nu ir viņa jājamzirdziņš - pārsteidza pasauli. Todien šai apstulbušajai pasaulei tika dāvāta jauna Bovija dziesma "Where Are We Now?" un, vēl vairāk, izziņots vēlāk martā gaidāmais jaunais albums "The Next Day" - pirmais desmit gadu laikā! Fani jau bija paspējuši sadzīvot ar domu, ka Bovijs nolēmis doties pensijā, bet viss izrādījās pavisam pretēji - Bovijs ne tikai atgriezās ar vienu albumu, viņš turpina arī ar nākamo, nupat iznākušo "Blackstar" un līdz kaulam ir iesaistījies arī mūzikla "Lazarus" (ar seriāla "Dexter" galvenās lomas atveidotāju Maiklu Holu priekšgalā) veidošanā, kas Ņujorkā pirmizrādi piedzīvoja pērn, 7.decembrī. Bet šis būs stāsts tieši par jauno Bovija albumu "Blackstar".
E-PASTS NO DEIVIDA BOVIJA
Žurnāls "Rolling Stone" apraksta notikumus, kuri norisinājās 2014.gada pavasarī. Toreiz kādā svētdienas vakarā Bovijs devās uz džeza klubu Ņujorkas Rietumu pusē. Aizņēmis galdiņu netālu no skatuves, viņš skatījās tovakar spēlējošo kvartetu ar saksofonistu Doniju Makkāslinu priekšgalā. Noskatījies priekšnesumu, Bovijs, ne ar vienu ne vārda nepārmijis, devās prom. "Pagaidiet, tas taču bija Deivids Bovijs!?" savus tā brīža minējumus prātā sarunā ar "Rolling Stone" tagad atceras Makkāslins. Modernās mūzikas ikonu pie galdiņa bija pamanījuši daudzi.
Pēc dažām nedēļām Makkāslins savā elektroniskajā pasta kastē ieraudzīja tik pat elektronisku vēstuli. No Bovija. Viņš uzaicināja Makkāslina kvartetu pievienoties viņam studijā jauna materiāla ierakstam. "Es nodomāju: "Tas taču ir Deivids Bovijs, un viņš izvēlas MANI, un viņš MAN sūta e-pastu?"," joprojām aizgrābts ir Makkāslins. Toreiz studijā kopā tika radīta dziesma "Sue (Or in a Season of Crime)", tā tika iekļauta Bovija 2014.gada izlases albumā "Nothing Has Changed".
Pērn janvārī Bovijs grupu uzrunāja vēlreiz. Tagad viņam plānos bija kas formātā lielāks - divdesmit piektā studijas plate "Blackstar"! Darbs ierakstu studijā norisa līdz gada vidum, tad Bovijs savāca visu ieraksta materiālu un pazuda savā mājas ierakstu studijā. "Nebija nekādas komunikācijas līdz decembrim," atceras Bovija ilggadējais producents Tonijs Viskonti. "Tad viņš paziņoja, ka ir gatavs jaunajam albumam."
PAR KATRU CENU IZVAIRĪTIES NO ROKENROLA
2013.gada albums "The Next Day" bija samērā tradicionālā "Bovija roka" manierē izpildīts. "Blackstar" turpretī ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs. "Mēs daudz klausījāmiem [hiphopa mākslinieku] Kendriku Lamāru," atklāj Viskonti. "Mums patika viņa atvērtība [idejām] un ka viņš nav izdevis vienkāršu hiphopa ierakstu. Viņš tajā ir sametis visu ko, un tieši tā vēlējāmies darīt arī mēs. Mērķis, visādā veidā, bija izvairīties no rokenrola."
Makkāslins ar kolēģiem šim uzdevumam bija kā radīti - viņi uztvēra un realizēja ikvienu Bovija vēlmi, sākot ar krautroku un beidzot ar to pašu hiphopu. Plati ievada desmit minūšu gara sirreāla un spocīga tituldziesma "Blackstar", kura iesākumā bija iecerēta kā divas atsevišķas dziesmas. Pēc pirmās versijas tās garums bija pat 11 minūtes, taču "iTunes" lejupielāžu veikals neizplata singlus, kas garāki par desmit minūtēm. Arī citas dziesmas, kā jau Bovijam ierasts, katra ir vesels stāsts vai vismaz stāstam līdzīgs tapšanas sākums. Hiphopa stila bagātinātā "Tis a Pity She Was a Whore", piemēram, ir nosaukta 17.gadsimta angļu dramaturga Džona Forda lugas vārdā, savukārt dziesmas "Girl Loves Me" vārdi radušies, Bovijam bagātinoties no 20.gadsimta Londonas geju sabiedrības leksikas. "Viņš ir arī izmantojis vārdus no [Entonija Bērdžesa] "Mehāniskā apelsīna"," piebilst Viskonti. Savs vēstījums esot arī albuma tituldziesmā vairākas reizes pieminētajai "vientuļajai svecei". "Viņš man teica, tā ir par [teroristisko grupējumu] ISIS," saka Makkāslins; viņa kolēģiem bundziniekam Markam Džulianam un Viskonti tā gan ir pirmā dzirdēšana. Viņiem nav ideju, par ko ir šī dziesma.
ŽANRU LAUZĒJS
Deivids Bovijs savu ir paveicis - jauns albums ir tapis, tagad tikai jāgaida, kāda būs "Blackstar" ietekme uz citu mūziķu ierakstiem, kas taps pēc tā. Un tā pilnīgi noteikti būs, jo Bovijs ir modernās popmūzikas tendenču bāka. "Kad viņš izdeva [1977.gada] albumus "Heroes" un "Low", neviens nebija darījis neko līdzīgu," ir pārliecināts Viskonti. "Un viņš [mūzikā] radīja Jauno romantismu. Viņš ir žanru lauzējs, un es tagad gaidu iznākam [veselu plejādi] "Blackstar" albumu imitāciju." Bet, pirms imitēt, oriģināls ir labi jāiepazīst. Apsveicam Deividu Boviju 69.dzimšanas dienā! Un sākam ar "Blackstar".
Deviņus gadus klusējis, Pīters Geibriels 2009.gadā izštukoja lūk kādu projektu: vienā albumā viņš iedziedās citu mākslinieku dziesmas, bet otrā šie citi ieskaņos viņa. Nu tāda kā apmainīšanās siekalām, kafejnīcās dzerot kafiju no kārtīgi neizmazgātām krūzēm. 2010.gadā iznākusī plate "Scratch My Back" bija darījuma puse no Geibriela. Viņš paspēlējās ar Deivida Bovija ("Heroes"), Pola Simona ("The Boy In The Bubble"), Lū Rīda ("The Power Of The Heart") un vēl deviņām citām dziesmām. Tad nu tūlīt vajadzēja sekot darījuma otrai pusei - šo dziesmu autoru pretveltījumam Geibriela karjerai. Bet melš, ka šis tā sauktais darījums vairāk aizrāvis tikai pašu angļu veterānu, tāpēc "Pakasi man muguriņu" otrais albums nesekoja. Nesekoja uzreiz. Tas iznāca vien pērn. "And I'll Scratch Yours" tapa ilgi - četrus gadus. Tajā Geibrielam laipnībā nav atbildējis nedz Bovijs, nedz Nīls Jangs, nedz "Radiohead". Taču cildināt meistaru nav atteikušies mākslinieki, kas pirmajā projektiņa daļā netika iekļauti, piemēram, Feista ("Don't Give Up").
Skaidrs, ka Geibriels vairs nav modes prece, viņš ir un paliek astoņdesmito gadu mūzikas ikona un kā tāds tiks cienīts un godāts, kamēr vien globālās sasilšanas dēļ virs ūdens būs pēdējais Zemes kvadrātmetrs. Latvijā Geibriels ir modē, jo nez kādu apsvērumu dēļ viņš nolēmis savas 1986.gada plates "So" "atspēlēšanas" tūrē iekļaut arī Rīgu. Skaidrs, ka 17.maijā "Arēnu Rīga" pārpludinās vīri un sievas, kam dziesmas "Sledgehammer" un "Don't Give Up" nes līdzi savu nostaļģijas nastu, un tikpat skaidrs, ka šiem ļaudīm "And I'll Scratch Yours" klausīties nevajag. Jo jāņem vērā, ka tas nav Geibriels, bet gan viņa dziesmas, ko izpilda citi. No skaistām, trīsdesmit gadus vecām jaunības atmiņām te nebūs ne vēsts. Šis albums ir labs materiāls tiem, kas neatsakās pieņemt eksperimentus. Jo virkni dziesmu var atpazīt, tikai izlasot to nosaukumus, piemēram, nu jau nelaiķa Lū Rīda versiju par Geibriela hītu "Solsbury Hill". Bet tā, kopumā ņemot, šis ir jāklausās!
Geibriels Millers Filips. Foto no www.facebook.com.
Nupat kaut kur pavīdēja ideja Latvijas radiostacijām noteikt kvotu: vismaz 45% no tajās skanošās mūzikas būtu jābūt latviešu mākslinieku radītai. Un tas ir tik brīnišķi, ka beidzot pa "pirmo Rīgu" varēs dzirdēt arī kaut ko no Ellas, Puzikova, varbūt arī Kombuļu Ineses, daudz biežāk. Savējos ir jāatbalsta, un tur nav vārdam vietas! Taču... albumu, ko vajadzēja noklausīties 2013.gadā, vidū ir tikai viena latviešu plate, un, jāatzīst, tas ir nebijis gadījums šajos apskatos, kas te tiek veidoti jau trešo gadu.
Kopumā 2013.gads turpina iepriekšējās tendences - mūzikas dzīve un bizness pārceļas uz virtuālo vidi vēl jo masīvāk. Pavasarī Latvijā oficiāli darbu sāka populārais mūzikas straumēšanas serviss "Spotify", kas, pieļaujams, ir apsteidzis gan "Deezer", gan "Rdio", gan citus vairāk vai mazāk legālus šī pakalpojuma sniedzējus. Savu daļu lietotāju šiem noteikti nosmels "iTunes Radio", kad būs pieejams oficiāli arī šajā reģionā. Mūzikas straumēšanas servisi ir atvēruši vārtus uz paradīzi visiem mūzikas mīļotājiem - ar pāris klikšķiem par saprātīgu samaksu iespējams noklausīties miljoniem albumu un dziesmu.
13.decembrī jaunu albumu pilnīgi bez nekādas reklāmas kampaņas un izziņošanas izdeva slavenā Bejonsī. Trīs dienu laikā "iTunes" mūzikas veikalā tika pārdotas 828 773 šīs plates lejupielādes. "Es vakaros lūdzu par "iTunes" un "Youtube". Tas ir ierakstu kompāniju sapnis, kā publiskot dziesmas un video tiešsaistē," par Bejonsī panākumiem specializētajā mūzikas industrijas žurnālā "Music Week" teicis slavenais producents, ierakstu kompānijas "The Syco" boss Saimons Kouels, piebilstot, ka mārketinga metodes šajā industrijā strauji mainās.
To var teikt par visu 2013.gadu. Pieaugot iespējai noklausīties vairāk albumu, kopsavilkums, kuri tad būtu tā vērti, lai taptu dzirdēti, bet kuri nē, top aizvien grūtāk. Ja kāds nav dzirdējis visas 20 turpmāk uzskaitītās plates, viņš droši vien neko nav zaudējis. Bet arī ieguvis viņš nav pilnīgi neko.
1. "The Sound Poets" - "Tavs stāsts" (2013)
Jau pieminētais precedents - pirmais latviešu mūzikas albums, kas jelkad iekļuvis šajā sarakstā. Būt "The Sound Poets" fanam Latvijā šodien ir moderni. Jānim Aišpuram ar instrumentu brāļiem un māsām pat klausītājam ar aizturētu fantāziju un ierobežotu spēju saskatīt lietās un procesos ko vairāk par acīmredzamo izdodas uzburt pasauli, kurā ļaudis staigā pāris centimetru virs zemes. Un albuma dziesmu vārdi ir izmantojami atsevišķi no mūzikas gan izlaiduma svinīgajā aktā, gan cūku bēru rituālajā daļā, gan dzīves apjukuma brīdī murmināšanai pie sevis. Šī ir 2013.gada latviešu mūzikas glance!
2. "Phosphorescent" - "Muchacho" (2013)
Skumji stāsti nevienam nepatīk. Mūsdienās visur vajag komēdiju un "vieglas beigas". Metjū Houks to varbūt arī zina, bet dara pilnīgi pretējo. Viņa projekta "Phosphorescent" jaunākais albums "Muchacho" ir skumjš. Nav daudz tādu albumu, kurus klausoties, gribas sākt raudāt līdzi. Tieši tā - raudāt līdzi, jo Houka dziesmas grūtsirdīgas padara šī viņa tik sasodīti skumjā un reizēm kā uz raudāšanu savilktā balss (dažbrīd arī kā jēra blēšana - kā Demis Russo!). Albums satrakota prāta nomierināšanai.
3. "Low" - "The Invisible Man" (2013)
Katrs, kurš noklausīsies jaunāko trio "Low" albumu "The Invisible Man", saplēsīs uz krūtīm kreklu, sagriezīs ar šķērēm gumijas zābakus, noraus vectēvam brilles, uzmīs tām ar kāju un skaļi iesauksies: "Ba, vai pasaulē vispār ir kas labāks par šo grupu "Low"?!" Un visas lietas nostāsies savās vietās. Izņemot vectēva brilles, protams.
4. John Grant - "Pale Green Ghosts" (2013)
Džons Grānts atgriezies ar savu otro solo albumu, lai stāstītu pasaulei savus stāstus. Tie viņam ir skumji, jo stāsta par paša privātās dzīves līkločiem (homoseksualitāti, HIV pozitīvo diagnozi, domām par pašnāvību utt.). Taču Grānta plates nav bēdu ieleja. Tieši otrādi - viņš savu rūpi prot izstāstīt tik, laikam varētu sacīt, inteliģenti un neuzbāzīgi, ka šos stāstus, izdziedātus dziesmās, var klausīties atkal un atkal, prātā nejūtot ne mazāko vēlmi pašam nodoties kādām rūpēm. To apstiprinās visi, kas Grāntu šovasar vaigā skatīja Salacgrīvas festivālā.
5. David Bowie - "The Next Day" (2013)
Kā zibens skaidrās pavasara debesis pāršķēla ziņa, ka Deivids Bovijs pēc desmit gadu klusēšanas radījis jaunu albumu. Turēja jau arī visu noslēpumā vecais zēns! Kā radās aizdomas, ka kāds no ierakstu studijas tehniskajiem darbiniekiem nopludinājis ziņu par topošo albumu, Bovijs studiju zibenīgi nomainījis. Neatbildēts paliek jautājums, kāpēc Bovijs atgriezās. Nu, ir ļaudis, kam vajag visu izskaidrot. Savukārt pārējie var kārtējo reizi pārliecināties, ka ir maz zvaigžņu, kas spīd virs 66 gadus vecā un joprojām brīnišķīgā formā esošā Bovija. 2013.gada atgriešanās!
6. "Swans" - "The Seer" (2012)
Bīstamākais šī saraksta albums! Ja to sāk klausīties, tas ir uz ilgu laiku. Noziegums ir spēlēt "The Seer" atsevišķi pa dziesmām. Par to draud sods: nesaprast šo plati! Un tas ir smagāks sods kā varbūt varētu iedomāties. Kaut no otras puses - tas, kurš šo dubultalbumu ir sapratis, visticamāk, ir ar acīmredzamu disfunkciju mentālajā aparātā. Traks, vārdu sakot. Dod, dies', katram, kurš paņem rokā "The Seer", būt kaut kur pa vidu - starp normālo un trako!
7. "Depeche Mode" - "Delta Machine" (2013)
Sākot ar deviņdesmito beigām ("Ultra", 1997), Deivs Gāns, Endijs Flečers un Martins Gors ar katru albumu uzrūgst kā labs vīns. Jo vecāks, jo vērtīgāks. Kad jau likās, kur nu augstāk vēl par "Playing The Angel" (2005), nāca "Sounds Of The Universe" (2009) un nu šis "Delta Machine". "DM" kļūst aizvien sarežģītāki, un ir tik sasodīti patīkama nodarbe viņu mūziku atpiņķerēt. 2014.gada 2.martā "Arēna Rīga"!
8. Lloyd Cole - "Standarts" (2013)
Nekā ekstrēma, nekā pārsteidzoša. Viss ir mierīgi. Tāds ir Loids Kouls savā jaunajā albumā. Inteliģentās popmūzikas cienītājiem "Standart" ir "obligātā literatūra". Pārējiem - vienkārši laba mūzika, kas aiznes atpakaļ uz tiem laikiem (aptuveni astoņdesmito beigām), kad skotu "The Waterboys" Eiropu nolika uz ceļiem sava albuma "Fisherman's Blues" priekšā.
9. "The Lone Bellow" - "The Lone Bellow" (2013)
"Es ceru, ka šis ir ieraksts, kas cilvēkus dziedē," mūzikas žurnālam "Paste" teikusi trio "The Lone Bellow" dalībniece Keina Pipkina. Iespējams, ja ir caureja, likt cerības uz to, ka tikai klausoties šo albumu, vēderiņš sāks strādāt kā pulkstenis, nevajadzētu. "The Lone Bellow" debijas plate pārsteidz ar emociju gammu.
10. "The Civil Wars" - "The Civil Wars" (2013)
Džoja Viljamsa un Džons Pols Vaits sastapās 2008.gadā kādā radošā nometnē Nešvilā. Nezinātājs, klausoties "The Civil Wars" otro albumu, varētu padomāt, ka abi ir vīrs un sieva, jo varētu šķist, ka tik smalki - tīri emocionālā līmenī - viens otru var papildināt tikai ilgu laiku laimīgā laulības dzīvē nodzīvojis pāris. Juveliera cienīgs darbs!
11. Tom Odell - "Long Way Down" (2013)
"Viņa enerģija uz skatuves man atgādināja Deividu Boviju," par 22 gadus jauno britu talantu saka Lili Alena, kas pēcāk, izmantojot savas iestrādes, palīdzēja jauneklim tikt uz lielākām skatuvēm. Savukārt Artis Volfs kādā recenzijā Tomu Odelu nosauca par "jauno Eltonu Džonu" pēc klavierspēles manieres un "Starsailor" solistu Džeimsu Volšu vokāla salīdzinājumā. Tomēr, noklausoties Odela debijas plati "Long Way Down", top skaidrs, ka viņš ir un būs pats par sevi - vienkārši vecajā, labajā jūtūbē der noskatīties kādu no Odela koncertiem pilnā garumā. Laba popmūzika izdzīvos! Nu, vismaz vēl kādu brīdi.
12. "The National" - "Trouble Will Find Me" (2013)
Katram īstam vīrietim dzīvē esot jāizdara trīs lietas - jānosit čūska, jāiestāda ābele un jādzemdē dēls. Laikam tāpēc mums to īsto vīriešu tik maz, jo, ja ar čūsku un ābeli galā vēl varētu tikt, tad ar to dzemdēšanu - spied, cik gribi, drīzāk bikses piespiedīsi, ne dēlu. Tad nu priekšlikums dēla dzemdēšanas vietā pilnīgi oficiāli ierakstīt prasību kaut vienreiz mūžā noklausīties kaut vienu grupas "The National" albumu. "Trouble Will Find Me" fonā pilnīgi mierīgi varētu spiest pat dvīņus! Elementāri!
13. "Babyshambles" - "Sequel To The Prequel" (2013)
Pīts Dohertijs šogad patīkami pārsteidza. Viņa izgājieni ar atceltajiem koncertiem, jo lietots par daudz, skandāli un (publiskās) nepatikšanas jau sen bija apnikušas, tāpēc Dohertija muzikālās aktivitātes pēdējā laikā apzināti slīdējušas garām. Bet 2013.gadā viņš ar savu "Babyshambles" projektu atgriezās, pēc piecu gadu pārtraukuma izdodot jaunu albumu "Sequel To The Prequel". Vai kāds Cūkkārpas burvju skolas audzēknis-praktikants ir trenējies darbībās ar brīnumzizli? Kas ir samainījis "to" Dohertiju ar "šo"? Lai kas būtu pie vainas, paldies par to!
14. Gabriel Miller Phillips - "One For The Crow" (2013)
"Labdien! Mani sauc Geibriels Millers Filips, un es esmu radījis 2013.gada labāko albumu!". Un vienalga, vai šādi teiktu pats Filips vai jebkurš cits viņa vārdā, tā būtu absolūta patiesība. Dāmas un kungi, 2013.gada labākais albums saucas "One For The Crow" un to izdevis Geibriels Millers Filips!
15. Christopher Owens - "Lysandre" (2013)
Izjukušā dueta "Girls" viena pusīte Kristofers Ouvens nāk ar savu pirmo solo albumu "Lysandre". Arī viņam, līdzīgi kā "Phosphorescent" Metjū Houkam patīk "izdziedāt no krūtīm dvēseli", tāpēc jau iepriekš jāņem vērā brīdinājums, ka "Lysandre" emocionāli vārāku klausītāju var arī saraudināt. Un šķiet, ka Ouvenam tas ne tikai padodas, bet arī patīk, jo jau nākamā gada pavasarī viņš sola gatavu savu otro albumu. Tā kā kādu salvetīti acu apslaucīšanai būtu vēlams vēl pietaupīt.
16. "Night Beds" - "Country Sleep" (2013)
Divdesmit trīs gadus vecais Vinstons Jellens savā projektā "Night Beds" dziesmas iedzied balsī, kurā varētu ieskaņot visus multeņu tēlus, kas izmēros mazāki par pūdeli. Īpaši piemēroti Jellena balsī runāt būtu lidojošiem un sīcošiem radījumiem, piemēram, odiem, mazām kaku mušiņām un varbūt arī pa kādai pārtikas ērcei. Absolūta bezvēja albums.
17. "Placebo" - "Loud Like Love" (2013)
Jāsaka, Molko kungs tāpat kā Dohertijs 2013.gadā pārsteidz. "Placebo" septītā plate "Loud Like Love" parāda šo britu apvienību no labākās puses arī tai publikas daļai, kam vecie hīti kā "Special K" vai "Every You Every Me" neradīja absolūtas nekādas emocijas. Varbūt vainojams vecums un tagad "Placebo" dziesmu enerģētiku uztvert izdodas labāk kā iepriekš. Albuma esence slēpjas dziesmā "Too Many Friends", kas ir stāsts par aktuālu tēmu - tūkstošiem draugu ģīmjgrāmatā, bet neviena dzīvē.
18. "White Denim" - "Corsicana Lemonade" (2013)
Šo Teksasas mūzikas stilu sajaucēju meistaru sestais albums ir savādāks par iepriekšējo "D" (2011). Tāds kā dinamiskāks, tāds kā sarežģītāks. Taču viens ir skaidrs: "White Denim" albumi ir kā pavāru viktorīna, kurā jānogaršo zupa un tad jānosauc visas tās pagatavošanā izmantotās sastāvdaļas. "Corsicana Lemonade" šo sastāvdaļu ir daudz. Turklāt, katru reizi garšojot, to uzrodas vēl un vēl. Līdz beigās saproti, ka labāk būs neko neķidāt, bet bez ierunām baudīt to, kas likts galdā.
19. "Pure Bathing Culture" - "Moon Tides" (2013)
Iemidzinošais Portlendas dueta albums ne tik daudz iemidzina fiziski, cik citos sajūtu līmeņos. Sāras Vesprilas un Daniela Haidmana dziesmas kā "Dream The Dare" un "Only Lonely Lovers" izklausās pēc tipiskām Ziemassvētku dziesmām (tur pat skan zvaniņi), taču principā "Moon Tides" ir lietojams cauru gadu. Stilistiski un noskaņās ļoti konsekventi ieturēts albums.
20. "Arp" - "More" (2013)
Savienojot daudzus sarežģītus mūzikas slāņus, Aleksis Džordžopuloss zem sava eksperimentālā projekta "Arp" nosaukuma radījis vienkārši klausāmu un skaistu popmūzikas albumu. Nu labi, varbūt tā nav popmūzika tās klasiskajā izpratnē. Drīzāk tāda eksperimentāla popmūzika. Katrā ziņā Džordžopuloss darbojas kā mikroķirurgs, jo perfekti zina, kuri vadiņu galiņi pie kuriem citiem galiņiem jāpielodē, "lai tas loceklis kustās". Locekļa vietā šeit, protams, ir domāts prāts un visi tie miljoni neironu, kas atbildīgi par cilvēka labsajūtu, ko spēj izraisīt laba mūzika.
Pirms deviņiem gadiem, 2004.gada 25.jūnijā, mūzikas festivālā Vācijā, kurā bija paredzēta viņa uzstāšanās, Deivids Bovijs piedzīvoja sirdslēkmi. Pirms divām dienām Prāgā viņš jau bija sūdzējies par asām sāpēm krūšu rajonā sirds pusē, bet tomēr izlēma neko savos plānos nemainīt. Tomēr to darīt nācās pēc 48 stundām, kad visa pasaule uzzināja šos nelāgos jaunumus, un Bovijs, dabīgi, atcēla visus paredzētos koncertus. Bija tādi, kas teica - nu viss, vecais Bovijs vairs pasaulei neko jaunu neradīs, pretī saņemot simtkārt lielākus protestus, ka tā pat domāt nedrīkst. Taču gadi gāja, un pat tie otrie pamazām sāka apdomāt, vai pirmajiem nebija taisnība - sevišķi pēc Bovija paziņojuma, ka "koncertēt viņam vairs nav interesanti." Un tad nāca šā gada 8.janvāris. Tā, vismaz pie mums, bija pelēcīga ziemas diena bez sniega un grādiem ap nulli - vārdu sakot, vidēji nīgra un garlaicīga diena. Līdz brīdim, kad pasaules ziņu lentēs parādījās ziņa, ka Deivids Bovijs laidis klajā jaunu singlu "Where Are We Now?" un, vēl vairāk, jau martā sagaidāms pilnīgi jauns albums "The Next Day". Kā zibens no skaidrām debesīm!
Lai pārsteigums patiešām arī būtu, parūpējās pats 66 gadus vecais Bovijs - visiem albuma ierakstā iesaistītajiem bija jāparaksta "klusēšanas līgums", un, kad Bovijs juta, ka no ierakstu studijas, iespējams, noplūde ir notikusi, viņš momentā izbeidza sadarbību ar to un devās uz citu. Ļoti smagi klājās albuma producentam Tonijam Viskonti. Kad draugi vaicājuši: "Deivids tiešām neko jaunu neraksta?", viņam nācās melot, acīs skatoties! Taču tagad, kad albums iznācis un pēdējo divdesmit gadu laikā Boviju atkal iecēlis Apvienotās Karalistes pirktāko albumu topa visaugstākajā ložā, gan Viskonti, gan pārējie iesaistītie var atviegloti uzelpot un atklāt šādas tādas detaļas. "Ja cilvēki meklē klasisko Deividu Boviju, šajā albumā viņi to atradīs," mūzikas žurnālam "Uncut" savas prognozes izsaka Viskonti, neizslēdzot arī citu scenāriju: "Ja viņi meklē inovatīvo Boviju, jaunus virzienus, jaunajā albumā atradīs arī to." Un daudzi uzdod šo jautājumu: "Kāpēc Bovijs atgriezās? Kas tāds viņam bija sakāms, lai atgrieztos tieši tagad, lai atgrieztos vispār?"
KĀPĒC BOVIJS ATGRIEZĀS?
Atbildēt paša Bovija vietā nebūtu pieklājīgi, kaut viņš neatstāj citu izvēli, jo intervijas nesniedz un žurnālistus mēdz izlamāt un rādīt "fakučus". Un tomēr - šķiet, Bovijs atgriezās tikai tā iemesla dēļ, ka viņam IR, ko teikt. "The Next Day" turpina albumu "Heathen" (2002) un "Reality" (2003) iesākto misiju - protestēt pret karu un vardarbību. Ja "Heathen" tapa, atbildot uz 2001.gada 11.septembra notikumiem, "Reality" - skatoties, kas darās Irākā, tad, var pieļaut (vai vismaz mēģināt), ka "The Next Day" ir Bovija atbilde uz notikumiem Afganistānā, Sīrijā un varbūt Mali? "Es labāk būšu beigts vai palikšu bez rokas, nekā tēmēšu savu ieroci uz tiem vīriem smiltīs," dziesmā "I'd Rather Be High" dzied Bovijs, skaidri un gaiši pasakot, ka 17 gadīgais zēns, par kuru ir stāsts, ir tieši tāds pats kā 17 gadīgais jauneklis ierakumu pretējā pusē. Ne jau šie abi karo, to dara pāris vīri, dažas korporācijas, bet tam visam pāri stāv prātam neaptveramas naudas summas.
Nevar noliegt, ka "The Next Day" ir muzikāli un emocionāli ļoti plašs albums. No Lū Rīda "Perfect Day" ("You Feel So Lonely You Could Die"), līdz "Rainbow" "Since You Been Gone" ("(You Will) Set the World of Fire") stila kompozīcijām, līdz Eirovīzijas konkursam piemērotiem formātiem ("Valentine's Day") - tāds ir Bovija muzikālais ceļš viņa 24.albumā. Ja "The Next Day" salīdzina, piemēram, ar Bovija 1999.gada miegaino plati "Hours...", liekas, ka kāds vienu Boviju nomainījis pret pavisam citu. Un tomēr - kāpēc viņš atgriezās? Pats mākslinieks klusē. Un varbūt šajā klusumā vērīgs klausītājs var izlobīt atbildi: "Bet Bovijs jau nekur nebija aizgājis!"? Šo deviņu gadu laikā viņš, piemēram, ir uzstājies kopā ar "Arcade Fire" (2005), producējis dokumentālo filmu "Scott Walker: 30 Century Man" (2006), pats uzņēmies filmā "The Prestige" (2006), uzstājies kopā ar Alīšu Kīzu (2006), ierunājis Karaliskās Augstības balsi multfilmā "SpongeBob's Atlantis SquarePantis", kā arī piedalījies daudzu izstāžu atklāšanās un citos saviesīgos pasākumos, ko uzskatījis par savas uzmanības vērtiem. Bovijs te starp mums ir bijis visu laiku!
Lai arī "The Next Day" pieejams "Grooveshark" sistēmā, šoreiz jau ietrenētā rociņa neceļas Deividu Boviju nest pasaulē ar nosacītu pirāteļu piepalīdzēšanu, tāpēc viss jaunais albums turpinājumā - tikai "Deezer" abonentiem.
Kopsavilkums: Fascinējošs ir Bovija vieglums novecot mūzikā. "The Next Day" pierāda, ka to var izdarīt ļoti harmoniski. Savukārt jaunajiem šis albums lai kalpo par stāstu krājumu, kas dzīvē iemāca atšķirt labo no ļaunā, un drosmi nostāties pareizajā pusē.
"Es esmu gejs un vienmēr tāds esmu bijis, pat, kad vēl biju Deivids Džounss," 1972.gada 22.janvāra mūzikas žurnāla "Melody Maker" numurā paziņoja Deivids Bovijs, īstajā vārdā Deivids Roberts Džounss. Nevarētu teikt, ka tajā laikā pret minoritātēm sabiedrībā valdītu sirsnīgākas jūtas kā tagad, un patiesībā Bovijam tikai to arī vajadzēja. Tas bija labi organizēts un plānots pasākums reklāmas kampaņā, kam pasaulei bija jāstāda priekšā savu jauno varoni Zigiju Zvaigžņputekli! Šogad jūnijā aprit četrdesmit gadi, kopš Bovija albuma "The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars" iznākšanas. Albuma, kas kā komētu uzšāva Boviju slavas debesīs; albums, kura panākumu fenomenu joprojām cenšas atšķetināt mūzikas pētnieki; albumu, kas mainīja ne tikai rokmūzikas pasniegšanas manieri, bet arī pašu Boviju.
ALBUMI - VIENS PAKAĻ OTRAM
"Kurš viņam pateiks?" - ierakstu studijā ar šausmām sejā viens otram parasti vaicāja skaņu inženieri, ja viņu kļūmes dēļ nebija sanācis kārtīgi ierakstīt kādu Bovija balss partiju. Jo Bovijs parasti nekļūdījās, viņš, lielākoties, visu iedziedāja ar pirmo reizi. "90-95% Bovija vokālo partiju mēs parasti ierakstījām ar pirmo reizi," atceras Kens Skots, kurš kā skaņu inženieris strādājis arī ar Bītliem, "Pink Floyd", Džordžu Harisonu un daudziem citiem. Iedziedāt kaut ko vēlreiz, ja viņš zināja, ka to jau pareizi izdarījis pirmajā reizē, Boviju pierunāt varēja tikai viņam ļoti pietuvinātas personas.
Pēc neievērotās debijas plates "David Bowie" (1967) un nedaudz labākus panākumus guvušās "Space Oddity" (1969), Bovijs sava trešā albums ierakstīšanai pieaicināja divus paziņas no grupas "Ronno" - ģitāristu Miku Ronsonu un bundzinieku Miku Vūdmenseju jeb "Vūdiju". Rezultāts sadarbībai bija albums "The Man Who Sold the World", kuru novērtēja leģendārais dīdžejs Džons Pīls, uzaicinot grupu raidstacijā "Radio 1" piedalīties šovā "In Concert". Sajutis zināmu novērtējumu, Bovijs metās iekšā jaunas plates radīšanā. Palūdzis "Ronno" puišus palīdzēt tā ierakstā, Bovijs kopā ar Ronsonu, Vūdiju, basģitāristu Trevoru Bolderu, taustiņinstrumentālistu Riku Veikmanu, Skotu un viņa palīgu Denisu Makkeju ieradās Londonas "Trident" ierakstu studijā, un darbs pie albums "Hunky Dory" varēja sākties.
Albums tapa raiti, jo Bovijs bija neapturams savās radīšanas spējās. Vēl vairāk - "Hunky Dory" vēl bija miksēšanas procesā, kad Bovijs palūdz Skotam vēl uz kādu brīdi rezervēt "Trident" studiju, lai... ierakstītu nākamo albumu.
"Kad mēs strādājām ar "Hunky Dory" materiālu miksēšanas telpā, Bovijs varēja mierīgi ienākt studijā, apsēsties pie klavierēm un sākt spēlēt savas jaunās dziesmas," atceras Makkejs. "Tad viņš uzkāpa pa trepēm pie mums, apsēdās blakus, un, kamēr mēs lielā skaļumā atskaņojām viņa topošā albuma ierakstus, Bovijs tikai sēdēja un kaut ko rakstīja. Reiz es viņam pajautāju, ko viņš raksta, un viņš atbildēja: "Es rakstu vārdus manām nākamajām dziesmām." Tad viņš vērsās pie Kena un teica: "Es nupat pabeidzu rakstīt nākamo albumu." Bet nebija taču pabeigts vēl šis! Tik ražīgs bija Bovijs."
AMERIKA DOD GRŪDIENU
Tas, ka Bovijs forsēja jauna albuma iznākšanu, pirms vēl bija izdots sagatavošanā esošais, pēc maza brītiņa vairs nepārsteidza nevienu no viņa līdzgaitniekiem - viņi bija pieraduši pie vairāk vai mazāk ekstravagantām un negaidītām Bovija idejām. Un iesākumā nekas neliecināja, ka tuvojas kas īpašs. Šajā pašā 1971.gadā Bovijs pirmo reizi pabija ASV. Šis ceļojums izmainīja visu viņa dzīvi un, pateicoties tam, pasaule tika pie sava Zigija Zvaigžņputekļa.
Par Bovija apsēstību kļuva grupas "The Stooges" un "The Legendary Stardust Cowboy". Tajā laikā pabalējusi bija arī Elvisa Preslija karjera, jo viņš vairāk koncentrējās uz viduvējām kino lomām, ne mūziku, tāpēc jo īpašs kārdinājums bija ziņa, ka ierakstu kompānija "RCA" meklē "jaunu Elvisu". Bovijs zināja: lai par tādu kļūtu, viņam nepietiks tikai uzstāties spīdīgās ūziņās, viņam jārada kāds tēls. Lū Rīds, Igijs Pops, "The Legendary Stardust Cowboy", britu rokeris Vinss Teilors, japāņu kabuki teātris, visbeidzot, Marks Bolans un grupa "T.Rex" - šo mūziķu, grupu un kultūru sajaukums radīja Zigiju Zvaigžņputekli.
Bovijs ar komandu ieradās "Trident" studijā (attēlā) 1971.gada 8.novembrī. Šaurajās studijas telpās visi jutās labi, atmosfēra bija radoša, un darbs vedās no rokas.
Basģitārists Trevors Bolders atminas, ka tajā laikā viņi vispār bijuši gluži kā ģimene, visu darot kopā. Nereti visa radošā grupa dzīvoja pie Bovija Hedonhollā Bekingemā - lielā mājā ar plašu dārzu, kurā puiši šad tad uzspēlējuši futbolu. Tomēr Bovijs bija savrupnieks, cik tālu tas attiecas uz dziesmu radīšanu, - ja grupa studijā nevarēja pabeigt kādu dziesmu, pazuda radošais pavediens, Bovijs parasti paņēma ģitāru, uzkāpa otrajā stāvā un pēc brīža nonāca lejā un nospēlēja "iztrūkstošo posmu". Visgrūtāk gāja ar dziesmas "Moonage Daydream" balss partijas ierakstu - tas izdevās tikai ar kādu desmito reizi. "Deividam ir vienreizējs vokālais diapazons," atzīst Bolders. "Neviens nevarēja nodziedāt kā viņš. Tas, kā viņš varēja [dziesmas laikā] mainīt savu balss tembra raksturu, ir novērojams visā viņa karjerā. Viņam bija neticami spēcīga balss."
ZIGIJA TĒLS
Turpmāko pāris mēnešu laikā sāka parādīties pirmās pārmaiņas Bovija vizuālajā izskatā. Kens Skots atceras, ka iepriekš Bovijs ģērbās džinsos un brīvā kreklā "kā lauķis".
"Viņa mati kļuva īsāki," pirmās pārmaiņas minas Skots. "Viņš bija liels japāņu stila piekritējs, tāpēc sāka lasīt dažādas attiecīgas grāmatiņas, un katru reizi viņš ieradās tērpies aizvien "japāniskākās" drēbēs." Vēl viens klikšķis notika 1972.gada 13.janvārī, kad Londonā bija filmas "Mehāniskais apelsīns" pirmizrāde. Kā zināms, Entonija Bērdžesa šāda paša nosaukuma grāmata stāsta par noziedznieku Aleksu, kurš, lai arī varētu nosist to, kurš nemīl Bēthovena mūziku, pats izdara šādu smagu noziegumu un tiek "ārstēts", izmantojot "modernas ārstniecības metodes" - psiholoģisku ietekmēšanu, liekot dienām, piesietam pie krēsla, skatīties policijas uzfilmētus slepkavību upurus, neslēpjot nedz uzšķērstus vēderus, nedz sakropļotas sejas.
Stenlija Kubrika filma ar Malkomu Makdauelu galvenajā lomā bija nākamais grūdiens Zigija dzimšanā. "Viņš mums visiem lika noskatīties šo filmu, un mūsu kostīmi bija aptuveni tādi paši [kā filmas varoņiem]: zābaki, katliņcepure - tikai daudz krāsaināki. Bet tad mēs pārgājām uz to melno un sudraboto [stilu], un Miks pārvilka zeķes pār biksēm, atstājot tādu nelielu loku apkārt. Tas bija nedaudz dīvaini," tā Bolders. "Patiesībā mēs tā īsti nekad neizlēmām [vienā brīdī] kļūt par "Marsa zirnekļiem"," Bolders turpina. "Tas vienkārši tā dabiski progresēja."
Bovijs saprata vai vismaz skaidri nojauta, ka ideja par Zigiju un Marsa zirnekļiem "aizies", tāpēc ļoti gatavojās šī tēla popularizēšanai.
Viņš pat pieņēma darbā PR speciālistu, un kopā ar viņu izlēma, ka vispirms jārunā ar lielajiem mūzikas izdevumiem, un divi pirmie laimīgie bija "NME" un "Melody Maker", kam tika sniegta vēsturiskā intervija ar atzīšanos, ka Bovijs vienmēr bijis gejs. Šīs intervijas nostrādāja perfekti. Bovijs tajā laikā jau ģērbās sava jaunā tēla drēbēs, kas bija visai ekscentriskas, - akurāt tādas, kādas nereti mēdz valkāt seksuālo minoritāšu pārstāvji. Bez tam Bovijs bija biežs viesis geju klubā "Sambrero". "Viņš labprātāk spēlēja kādu lomu, nevis bija viņš pats," spriež Dana Džilespija, kas Zigija albumā bija fona dziedātāja. "Es nedomāju, ka viņš jebkad sirdī būtu bijis īstens gejs."
UZ ZVAIGZNĒM, BET BEZ PUTEKĻIEM
1972.gada 29.janvāris bija grupas pirmā publiskā uzstāšanās jaunajā veidolā. Tā notika klubā "Friairs" Bekingemšīrā, un publikā tovakar bija gan "Queen" dalībnieki Frediijs Merkūrijs un Rodžers Teilors, gan dziedātājs un komponists Jans Hanters. "Tas bija... spīdoši! Viņiem tas patika. Mēs tam nespējām noticēt," par publikas atsaucību koncertā jūsmoja Bolders.
Kopš šīs uzstāšanās Bovija lietas sāka virzīties uz priekšu ļoti strauji - viņš bija ievērots un interese par viņa radīto Zigiju tikai pieauga, taču bija viens bastions, kuru ieņemt Bovijam ar pirmo rāvienu neizdevās - tā bija raidsabiedrība "BBC" un tās mūzikas šovs "The Old Grey Whistle Test". Tā producents Maiks Epltons vienkārši "negribēja Boviju ņemt". Taču, par laimi, viņa komandā atradās citādi domājošie un reiz, kad kāda jau sarunāta grupa šovā uzstāties pēkšņi vairs nevarēja, Epltona asistents un liels Bovija fans Dženijs Evanss, izmantojot situāciju, rada iespēju Zigijam ar visiem saviem Marsa zirnekļiem gozēties "BBC" ēterā. Un Lielbritānijā ar to arī pietiek, lai tevi sadzirdētu un novērtētu lielas masas, lai tu kļūtu "savējais".
Tā paša gada 6.jūnijs bija datums, kad klajā nāca albums "The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars". Konceptalbums, kurš stāsta par iedomātu tēlu Zigiju Zvaigžņputekli, kas plates garumā izdzīvo veselu dzīvi un beigās, kulminējot dziesmai "Rock'n'Roll Suicide", izdara pašnāvību. Pirmajā nedēļā albumu pārdeva 8000 eksemplāru kopijās, kas nebija maz. Un tad sākās Bovija un viņa grupas jaunā dzīve. Bovijs kļuva par īstu zvaigzni, pie viņa mājās nereti viesojās Miks Džegers, Džordžs Harisons un cits "sabiedrības krējums".
Rudenī Bovijs ar grupu devās savā pirmajā koncerttūrē pa ASV - 22 koncerti, kam pa vidu viņš vēl Ņujorkā paspēja ierakstīt dziesmu "The Jean Genie", izdevniecība to singla formā izdeva 24.novembrī un, pateicoties Zigija fenomenālajiem panākumiem, britu salās tā uzkāpa līdz otrajai vietai singlu topā. Tā bija traka slodze un traks spiediens.
"Mēs strādājām studijā, kad vien varējām," skaidro Bolders (attēlā). "Viņi [ierakstu kompānija] gribēja Deividu redzēt gan ceļā, gan studijā. Viņš bija zem masīva menedžmenta un ierakstu kompānijas spiediena, jo tie centās nopelnīt ar viņu pēc iespējas vairāk naudas."
VIENS PA ZVAIGZNĒM, CITI - PA ZEMI
Pēc atgriešanās no ASV sekoja koncerti dzimtenē, tad atkal Savienotajās Valstīs un arī Japānā. Paralēli tika rakstīts jauns albums "Aladdin Sane", kas iznāca 1973.gada aprīlī. Pēc 18 mēnešu nepārtraukta darba, koncertējot un strādājot studijā, grupa pagura. Parādījās nopietnākas domstarpības starp grupas dalībniekiem.
Brūklinas džeza pianists Maiks Garsons (attēlā) "ievazāja" grupā scientoloģijas mācību, jo pats bija tās piekritējs. Pēc daudziem gadiem viņš atzīs, ka ir kļūdījies. "Mana kļūda bija tā, ka, esot scientoloģijas entuziastam, es to centos izplatīt apkārtējiem," Garsons atceras. "Vairāk tas ieinteresēja Vūdiju, Trevoru mazliet, Miku arī nedaudz, bet Vūdijs ar to aizrāvās ļoti. Viņš joprojām ir scientologs. Es scientoloģiju pametu 1982.gadā, un kopš tā laika viņš ar mani nav runājis."
No saviem "Zirnekļiem" sāka distancēties arī Zigijs.
Ja iepriekšējā Amerikas tūrē viņi visi ceļoja kopā, tad tagad Bovijs brauca atsevišķā limuzīnā. Protams, zināmus secinājumus puiši izdarīja. "Mēs nekad tā īsti nesocializējāmies, mums nebija ikdienas kontaktu ar Deividu," secina Bolders. "Kādreiz, kad mēs visi dzīvojām Hedonhollā, tad jā. Taču, jo slavenāks viņš kļuva, jo vairāk cilvēku gribēja būt viņa tuvumā. Viņam tas viss nedaudz sakāpa galvā. Mēs, pārējie, kļuvām nesvarīgi. Tā viņš visur gāja kopā ar citām slavenībām... Un vienīgās reizes, kad viņu redzējām mēs, bija tad, kad viņš uzkāpa uz skatuves koncerta laikā. Tas bija tas pats patīkamais, atvērtais puisis, ar kuru varēja patiešām labi izrunāties, talantīgais dziedātājs, ar kuru kopā tu gāji lejā uz krodziņu. Pēkšņi viņš bija Lielais Deivids Bovijs, bet mēs - tikai "Zirnekļi no Marsa". Un tieši par to taču ir albums, vai ne?"
PĒC ZIGIJA
1973.gada 3.jūlijā Londonas Hammersmita koncertzālē notika pēdējā "The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars" koncerttūres uzstāšanās. "Mēs par to neko nezinājām! "Ko pie velna viņš dara?" - es toreiz nodomāju," ar nopūtu atminas Bolders, runājot par šī koncerta noslēgumu, kurā Bovijs pameta skatuvi vēl pirms pēdējās dziesmas "Rock'n'Roll Suicide" nodziedāšanas. Vūdijs man vēlāk teica, ka, ja vien būtu to zinājis, viņš uz skatuves vispār nekāptu. Tieši tāpēc viņi no mums to slēpa.
Viņi neriskēja ar to, ka pateiksim: "Sūkājiet pakaļas!" un aiziesim. Bet visi pārējie zināja. Miks Ronsons zināja. Viņi to slēpa tikai no mums abiem ar Vūdiju." Vūdmensejs (attēlā) vairs nekad nespēlēja kopā ar Boviju, tā bija pēdējā reize...
Bolders vēl pievienojās Bovijam un Ronsonam 1973.gada plates "Pin Ups" ierakstā, taču, kā viņš vēlāk atzina, "tā bija dīvaina atmosfēra, un es patiesībā tur nemaz negribēju atrasties". Šobrīd Trevors Bolders spēlē grupā "Uriah Heep". Miks Ronsons vēlāk pievērsās solo karjerai, tāpat spēlējis kopā ar Eltonu Džonu, Moriseju un Janu Hanteru. 1993.gada 29.aprīlī viņš 46 gadu vecumā mira no aknu vēža.
Vairs nekas, ko Bovijs darījia pēc tam, nelīdzinājās Zigija Zvaigžņputekļa radītajam efektam. Kā grāmatā "101 mūzikas albums" par plati "The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars" raksta Klāss Vāvere, "nav pārspīlēts teikt, ka pēc šī Bovija albuma ne tikai pusaudžu mūzika, bet arī paši pusaudži kļuva citādi, - un, protams, no citādiem pusaudžiem izaug citādi pieaugušie."
Rakstā izmantoti materiāli no mūzikas žurnāla "Uncut" (2012.gada aprīļa numura), Klāsa Vāvares grāmatas "101 mūzikas albums" un interneta resursiem.
Foto raksta ievadā no www.ioffer.com. Pārējie foto no citiem interneta resursiem.
"Labāk vēlāk, nekā nekad," pēc seksa ar Čapājevu teica Petjka un uzvilka prezervatīvu ar lubrikantiem un zemeņu garšu, kuru nēsāja līdz Staļins pavēlēja viņu nogalināt, jo bija aizdomas, ka tas ir gruzīnu spiegs. Lūk, šādas aplamas vēstures zināšanas, acīmredzot, liecina arī par to, ka gan seni notikumi, gan zīmīgi datumi uz vecumu vairs nestāv prātā.
8.janvārī savu 65 gadu jubileju atzīmēja mūzikas hameleons, viena no mūsdienu dzīvajām leģendām - dziedātājs, komponists un aktieris Deivids Roberts Džons jeb Deivids Bovijs. 25 studijas albumi, 9 koncertieraksti, neskaitāmi projekti kopā ar citiem māksliniekiem un lomas filmās. Daudzi no galvas zina desmitiem Bovija populārāko dziesmu - "Starman", "Life on Mars?", "Heroes" un citas, bet šeit turpinājumā būs desmit mazāk zināmas, ko tur slēpt - ģēnija, kompozīcijas no garā diskogrāfijas saraksta. Bet visus, kas vēl nav ievērtējuši Boviju kā aktieri, aicinu noskatīties režisora Kristofera Noulana 2006.gada mistisko trilleri "The Prestige".
