Džeks Keisijs jeb EMBRZ ir 24 gadus vecs Dublinas puika, kurš jau no 15 gadu vecuma komponē, bet pa īstam ar šo nodarbi aizrāvās komplektā ar interesi par elektronisko mūziku, un galvenais vaininieks, kāpēc mēs šodien runājam par tādu EMBRZ, ir dīdžejs un producents deadmau5. Keisija stāsts ir līdzīgs daudziem citiem - savas kompozīcijas, kuras viņš veidoja kopmītņu istabiņā, talantīgais jauneklis ievietoja "SoundCloud" vietnē, un ne cik ilgi nebija jāgaida, kad tie ieguva popularitāti.
Keisija pirmais oficiālais remikss bija Elijas Goldingas dziesmai "How Long Will I Love You", tālāk sekoja viņa versija britu kolektīva "The 1975" dziesmai "Settle Down". Paša Keisija pirmā oriģinālā kompozīcija saucās "Silent", kas bija kopdarbs ar dziedātāju Emiju Rouzu. Šā gada vasarā EMBRZ muzikālais ceļojums turpinājās ar dziesmu "Lights", bet nu tas, sadarbojoties ar Elenī Dreiku, noslēdzies ar "Home" - skaņdarbs, kuru droši var apzīmogot ar Meistardarba zīmogu.
Skaidrs, ka 2016.gadā īru ziķeris Keisijs spridzinās. Pa visām vīlēm. Elektroniskās mūzikas skatuves pilnīgi noteikti. Bet klausītāji no EMBRZ performancēm mājup nevis dosies, bet lidos. Jo būs spārnos. Kā bankā!
Vēsture atkārtojas. Kad 1996.gadā par izjukšanu paziņoja tolaik populārākā puiku grupa "Take That", fani visā pasaulē no bēdām ne tikai bastoja lasīšanas stundas 5.klasē, bet pat grieza vēnas cerībā, ka tas varētu ko mainīt. Vēlāk gan mainīja arī, jo 2005.gadā "Take That" atkal sanāca kopā, tikai nu jau vairs kā kvartets bez Robija Viljamsa. Bet arī šī skāde tika novērsta 2010.gadā, kad Robijs, sākot bālēt solokarjeras panākumiem, atgriezās pie kolēģiem.
IESPĒJAMS, PĒDĒJAIS GRUPAS ALBUMS
Ar angļiem/īriem "One Direction" ir līdzīgi. Martā no šī kulta kolektīva aizgāja Zeins Maliks. Faniem tas principā nozīmē, ka no kakla ir nogriezta galva vai no dibena viena kāja - vārdu sakot, kolektīvs vairs nav viens vesels! Ko dara atlikušie četri? Droši vien sačukstoties ar menedžmentu un ierakstu kompāniju "Syco", kuras boss ir Saimons Kouvels, nospriež, ka tieši šobrīd "One Direction" ir slavas un uzmanības zenītā, tāpēc jauns albums būs pašā laikā - gan fanu lauzto siržu lāpīšanai, gan savu maciņu pildīšanai. Un 13.novembrī klajā nāca "One Direction" piektais albums "Made in the A.M.".
Kā reiz teica vecais, labais Einšteins - viss ir relatīvs! Arī lielais blīkšķis ap "One Direction" jauno albumu, kuru par relatīvi mazāku padara gan Džastins Bībers, šajā pašā dienā izdodot savu jauno plati "Purpose", gan tūdaļ, 20.novembrī, sekojošā Adeles atgriešanās ar albumu "25". Taču daudz vairāk par "Made in the A.M." muzikālajam vērtībām (tas ir pieklājīgs popa albums) grupas fanus interesē, kas ar kolektīvu notiks turpmāk. Klīst baumas, ka 2016.gadā "One Direction" dosies atvaļinājumā. Šīm baumām klāt pievienojas vēl nākamās, kuras apgalvo, ka, visticamāk, šis atvaļinājums nebeigsies nekad, un "Made in the A.M." patiesībā ir pēdējais "One Direction" albums.
PĀRSPĒJUŠI PAŠUS BĪTLUS
Pat ja tā ir patiesība, puikām nav par ko kaunēties. Grupas 2011.gada debijas albums "Up All Night" debitēja "Billboard 200" albumu topa virsotnē, arī trīs sekojošās plates nonāca šajā pašā pozīcijā, savukārt "Made in the A.M." singls "Perfect", kuru grupas dalībnieks Harijs Stails it kā veltījis savai bijušajai draudzenei Teilorei Sviftai, debitēja "Billboard Top 100" pirmajā desmitniekā. Un ar šo soli "One Direction" apsteidza pašus "The Beatles", kļūstot par pirmo britu kolektīvu, kurš "Billboard" topa pirmajā desmitniekā spējis debitēt ar piecām dziesmām (Bītliem tādas bija četras).
Visiem auto no 1.decembra jābūt aprīkotiem ar ziemas riepām. Visiem "One Direction" faniem no 13.novembra ir jāklausās grupas jaunais albums "Made in the A.M.". Pienāks pavasaris, un visi ziemas kreņķi aizmirsīsies. Nāks jaunas zvaigznes, un aizmirsīsies arī "One Direction". Taču līdzīgi kā "Take That" arī "One Direction" puišus vēsture vēl šad un tad pieminēs. Ja ne kā aizvien pastāvošu kolektīvu, tad vismaz par tādu, kurš spējis pārspēt pašus Bītlus.
Īru supergrupa "U2" varētu arī vairs neizdot nevienu albumu, bet vienalga visu atlikušo mūžu koncertēt izpārdotās stadionu tūrēs. To grupai nodrošina tās jau teju četrdesmit gadu ilgusī karjera un tajā sastrādātais un nākamajām paaudzēm atstātais mantojums. Tomēr pēdējā gada laikā īru vīrus ir vajājusi viena nelaime pēc otras, un gan intervijās no žurnālistu puses, gan vienkāršās fanu virtuves sarunās par rutīnas jautājumu kļuvis šis: "Vai grupa "U2" ir nonākusi pie savām loģiskajām beigām?"
VEIKSMES ĒNĀ
Pirms četriem gadiem "U2" noslēdza savu "360°" koncerttūri, kas joprojām ir visienesīgākā mūzikas vēsturē - 110 koncertos tika iekasēti 736 miljoni ASV dolāru! Stadioni bija stāvgrūdām pilni, visi šovi izpārdoti, dzīve gāja tikai augšup. Taču jau šīs turnejas laikā "U2" līderis Bono grupas konsultantam Geivinam Fraidejam atklāja, ka nākamai tūrei vajadzētu būt intīmākai, raksta mūzikas žurnāls "Q", kura oktobra numura "vāka raksts" ir tieši par "U2". Šo "intīmo konceptu" grupa nolēma realizēt sava jaunākā albuma "Songs of Innocence" koncertsērijā "Innocence + Experience Tour", kas šobrīd no Amerikas kontinenta ir pārcēlusies uz Eiropu un 28.novembrī noslēgsies grupas dzimtajā Īrijā.
Pagājušā gada septembrī iznāca "U2" pēdējais albums "Songs of Innocence", un tas, saprotams, bija par iemeslu virknei interviju ar grupu un pastiprinātai uzmanībai vispār. Un jau tad nevarēja nepamanīt, ka gan mūzikas prese, gan arī paši mūziķi gluži kā "aizmirst" savu 2009.gada albumu "No Line on the Horizon". Izrādās, kā sarunājuši, visi šo plati uzskata par absolūtu rodošu izgāšanos. "Q" to nosauc par "juceklīgu", bet pērn žurnāla "Rolling Stone" vāka rakstā par šo albumu izvairījās runāt pat paši grupas dalībnieki, sakot, ka tieši "Songs of Innocence" atkal ir ceļš augšup "U2" radošuma kalnā.
NEĒRTAIS DARĪJUMA AR APPLE
Nepamatoti, bet, acīmredzot, "U2" biklums par it kā neveiksmīgo plati pagrūda grupu uz pavisam neapdomīgu soli - kādā jaukā dienā aptuveni pusmiljarda "Apple" mūzikas lejupielāžu veikala "iTunes" lietotāju fonotēkās ne saukts, ne aicināts parādījās "U2" albums "Songs of Innocence". Grupai jau bija sadarbība ar "Apple" iepriekš 2004.gadā, kad tā ļāva kompānjai savu tolaik vēl inovatīvo produktu "iPod" reklamēt, izmantojot plates "How to Dismantle an Atomic Bomb" singlu "Vertigo", kā arī, izlaižot limitētu "iPod" skaitu, kuros jau ir pieejama visa "U2" diskogrāfija. Toreiz ar sadarbību apmierinātas bija abas puses. Bet teiciens par atkārtotas iekāpšanas vienā un tajā pašā upē neiespējamību, acīmredzot, nav bez pamata.
Daudzi to uzskatīja par bezgaumību. Tāda līmeņa grupai bez maksas piedāvāt savu albumu - tas katastrofāli devalvē šīs mūzikas vērtību! Un ar "Songs of Innocence" notika tieši tā. "Vai es no tā jutos neērti? Jā, dažreiz jutos," savas izjūtas par darījumu ar "Apple" žurnālam "Q" atklāj "U2" bundzinieks Lerijs Mulens jaunākais. "Vēlāk man bija vēl neērtāk. [Bet dažreiz] sūdi notiek!" Savā ziņā viņam piekrīt grupas basģitārists Adams Kleitons, kurš atzīst, ka no šī reklāmas pasākuma jau bija gaidījis zināmas negatīvas atsauksmes. "Ko es negaidīju - ka cilvēkiem par [šīm] dziesmām būs tik maza interese," viņš neslēpj rūgtumu. "[Un] tad sekoja [Bono] riteņa avārija." Un šī avārija ir nākamā neveiksmīgā epizode grupas dzīvē pēdējā gada laikā.
VELOSIPĒDA AVĀRIJA
Pagājušā gada novembrī Ņujorjas Centrālparkā "U2" līderis Bono pamanījās iekļūt negadījumā ar velosipēdu. Lai gan presē sākotnēji parādījās ziņas par "tikai" salauztu roku, sekas slavenajam mūziķim bija daudz smagākas. Vēlak pieejamā informācija atklāja, ka negadījuma laikā bez rokas, pleca un elkoņa savainojuma Bono ir guvis arī acs dobuma bojājumus. Lai novērstu akūto situāciju, ārsti mūziķim veica operāciju, kas ilga piecas stundas. "Vēl tagad, piecus mēnešus pēc notikušā, kad grupa gatavojas "Innocence + Experience" tūrei, Bono nav pilnībā atveseļojies," pavasarī ziņoja slavenību aprakstītājs žurnāls "The Hollywood Reporter", liekot zem jautājuma zīmes gan plānotās tūres norisi, gan visas grupas nākotni.
Pamats bažām ir. Vēl gandrīz gadu pēc negatījuma sekas ir redzamas. Vairāki sejas kaulu lūzumi un nedienas ar kreiso roku liek par sevi manīt. "Viņš man parādīja savu roku," stāsta "Q" žurnālists Dorians Linskejs, kurš pavadīja grupu tās koncerttūres Bostonas koncertā un fiksēja notikumus aizkulisēs. "Divi pirksti ir palikuši stīvi un tos nevar [līdz galam] izstiept, un tas nozīmē, ka, iespējams, viņš nekad vairs nespēlēs ģitāru," skarbs savās prognozēs par Bono nākotni ir Linskejs. "Tas neizskatās labi," piekrīt pats stīvo pirkstu īpašnieks, atzīstot, ka jaunā situācija ir viņam visai kaitinoša.
NELAIMJU SĒRIJA TURPINĀS
Ar to gan grupas nelaimju sērija nebeidzās. Četras dienas pirms "Innocence + Experience" tūres atklāšanas 14.maijā Kanādas pilsētā Vankūverā Mullens saņēma vēsti par tēva nāvi. Trešdienā viņš piedalījās tēva bērēs Īrijā, bet jau ceturtdienas vakarā bija uz skatuves Vankūverā. "Es viņam biju apsolījis, ka apglabāšu viņu," norunu ar tēvu atstāsta Mullens. "Es jutos tik atvieglots, izpildījis savu solījumu, taču es arī jutos atvieglots, atgriežoties vietā, uz kuru es vienmēr tiecos, un tā ir grupa."
Vēl pēc divām nedēļām "U2" saņēma jaunu triecienu. Pēc tūres "Innocence + Experience" septītā koncerta 26.maijā Inglvudā savā viesnīcas numurā no sirdstriekas mira grupas koncerttūres menedžeris Denis Šīens. "Mums viņš pietrūkst vairāk kā cilvēks, nekā tūres menedžera," atzīst "U2" ģitārists Edžs. "Unikāls bija nevis tas, ko viņš darīja, bet tas, kāds viņš bija,"
NENOKĀPT NO AUGSTĀKĀ PJEDESTĀLA
Vai tas, ko mēs šobrīd vērojam, ir vienas no planētas Zeme lielākās rokgrupas beigu sākums? Vai arī pierādīsies teiciens, ka viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus? "Es domāju, mēs jau no paša sākuma tikām veidota kā īsta grupa," uzskata Edžs. "Es vienmēr domāju, ka "The Beatles" bija grūti, jo tur patiesībā bija trīs līderi, un katrs sacentās par vadību." Viņš uzskata, ka "U2" katra dalībnieka pienesums nepārklājas. "Doma ir tāda, ka neuzvar katrs personīgi. Uzvar grupa." Līdz ar to var secināt, ka nekādu iekšēju konfliktu dēļ "U2" izjukšana nedraud.
Kleitons, kurš katrā koncertā velk kādas citas grupas T-kreklu, reiz izteicies, ka, iespējams, "U2" varētu kļūt mierīgāki. Pamest stadionu un pat arēnu līgu un pielāgoties nelielu koncertzāļu auditorijām (vispār jau "Innocence + Experience" tūre iet šajā virzienā, bet nu vienalga tie ir savi divdesmit tūkstoši skatītāju koncertā!). Bono: "Cilvēki saka, tev patīk Nīla Janga un "Radiohead" [mūzikas] intimitāte, tad kāpēc arī tev nevar būt vairāk privātu, nevis publisku ambīciju?" Un no Bono atbildes, izlobot to no metaforām par futbola komandu "Arsenal" un "Čempionu līgu", izriet, ka, ja reiz esi stāvējis uz pjedestāla augstākā pakāpiena, tad nokāpt kaut par vienu zemāk ir grūti. Vismaz tik paštaisnam radījumam kā cilvēks.
Nekas nav beidzies. Par to liecina arī Mullena apņemšanās sekot kanādiešu žurnālista un iedvesmotāja Malkolma Gladvela grāmatas "Outliers" galvenajai atziņai - lai kaut kur sasniegtu izcilību, nepieciešamas aptuveni desmit tūkstoši treniņu stundas. Bītliem šādi mācekļa gadi bija viņu agrīnajā periodā Hamburgā, bet "U2" tādi ir izpalikuši. "Kad beigsies tūre, mums jādodas izbraukumā, kura laikā mums izklaides pēc jāmācās nospēlēt citu dziesmas, tad jādodas atpakaļ, un ar to, ko esam iemācījušies, jāieraksta albums," saka Mullens. Un, lai arī tas varbūt vairāk ir kā joks, indikācija ir uztverama skaidri un nepārprotami - "U2" turpināsies!
Ir izpalicis tas gods un privilēģija personīgi pazīt īru dziesminieku Adrianu Krovliju (46). Bet, ja būtu citādi, pasēdēt viņam klēpī (bez zemtekstiem) un paklausīties viņa dziesmu stāstos, domājams, būtu izcils baudījums. Jo Krovlijs prot tā mierīgi un pamatīgi. Kaut kur viņš dzirdēts nosaukts par "īru Leonardu Koenu tā karjeras sākumā." Bet tas tikai tā - virziena, kurā Krovliju meklēt, norādīšanai. Savā septītajā studijas platē "Some Blue Morning" viņš turpina ar spoku stāstiem pievilināt domās noklīdušus, vientuļus ceļiniekus, lai tie, gluži kā mītos sirēnas, tīklos ievilktos ar skoču pielīmētu sev pie vēdera, un nēsātu tur, līdz pienāks pasaules gals. Vai arī vienkārši apniks.
Iespējams, Leonards Koens nožēlo to dienu, kad viņš vai viņa pilnvarotais pārstāvis animācijas filmas "Šreks" veidotājiem atļāva vienā no tās daļām izmantot savu dziesmu "Hallelujah", jo tagad, izdzirdot šo pacilājoši sērīgo melodiju, 99 no simta izsaucas: "O, Šreka dziesmiņa!" Un vēl aptuveni puse no šiem 99, visticamāk, uzskata, ka dziesmas autors ir pats zaļais un ērmoti labsirdīgais cilvēkēdājs. Citādi ir ar īru puisi Deimienu Reisu (40). Savā atlikušajā karjerā viņš var radīt "da jebko", bet masas viņu atminēsies ar dziesmu "The Blower's Daughter", ko, starp citu, Reiss rakstīja speciāli filmai "Closer". Tomēr dziesmai kaut kā izdevies uzsākt patstāvīgu dzīvi un būt piederīgai nevis filmai, bet Deimienam Reisam.
Kopš triumfa pagājuši trīspadsmit gadi. Reiss ir mēģinājis panākumu atkārtot, taču viņa otrais albums "9" nenesa nedz gaidītās kvalitātes, nedz komerciālos panākumus. Nupat, novembra sākumā, klajā nāca Reisa trešā plate, kuru viņš beidzot uzdrošinājies nosaukt par vienu simbolu garākā nosaukumā (Reisa pirmo albumu nosaukumi ir "O" un "9"), - "My Favourite Faded Fantasy". Protams, "meinstrīms" vienmēr pieprasīs "The Blower's Daughter", taču Reisa jaunā plate slēpj sevī dārgakmeņus, kuru mirdzumam ir potenciāls aizēnot lielo grāvēju. "My Favourite Faded Fantasy" ir spēcīgs stāstu krājums, kurā pat deviņas ar pusi minūtes gara dziesma ("It Takes a Lot To Know a Man") izskan kā mirklis - katrs muzikālais stāsts ir kā mini simfonija! Ciniski, bet cerams, Reisam patiešām kaut kas sāp. Jo, ja viņš šo albumu ir radījis blefojot, tas zaudē lauvas tiesu sava šarma.
Endrjū Hoziērs Bērnss (Andrew Hozier-Byrne) kļuva slavens burtiski vienas dienas laikā. Kāds anonīms lietotājs viņa dziesmu "Take Me To Church" bija izmantojis klipā, kuram iespaidojies no anti-geju protestiem Krievijā. "Vēl līdz šim brīdim es nezinu, kurš šo video ievietoja," žurnālam "Rolling Stone" atzīstas 24 gadus vecais īru puika Hoziērs. "Bet tas tika skatīts 10 000 reižu stundā vai aptuveni tā. Es biju zināmā mērā šokēts." Tagad Hoziēra fanu vidū ir gan Eds Šīrans, kurš pats iedziedājis "Take Me To Church" versiju, gan Teilore Svifta, turklāt jaunais īrs tiek laipni gaidīts pasaules lielāko televīziju un radiostaciju vakara programmās un ētera studiju dzīvajos koncertos. Taču neskatoties uz panākumiem, Hoziērs nav zaudējis saikni ar planētu Zeme. Vēl vairāk - viņš publicējis savu mobilā telefona numuru, uz kuru fani var zvanīt un izteikt domas par viņa jauno albumu. Tā vismaz raksta "Rolling Stone". Tiesa, izpētot Hoziēra mājaslapu, vismaz redzamā vietā šo numuru ieraudzīt nevar.
""Hozier" ir autentisks mākslinieka portrets - dvēselisks, garīgs un vilinošs, un tas ir ļoti iespaidīgs [Hoziēra] pirmais solis [mūzikā]," par īra debijas albumu "Hozier" raksta "Clash Music". Iespējams, Hoziērs būs tapinājis jaunu mūzikas stilu, kaut ko starp Džeku Vaitu un "Antony and the Johnsons", tam visam pievienojot amerikāņu gospeļu dziedāšanas tradīcijas un minimālu, bet muzikālā kontekstā visai iederīgu, blūza injekciju. Protams, plates ievadošā dziesma "Take Me To Church" ir noteicošā. Tās iekustinātā domu lavīna nav apturama visa albuma garumā. Turklāt šī dziesma ir nominēta "MTV Eiropas Mūzikas balvai" nominācijā "Labākā dziesma ar vēstījumu" ("Best song with a message"). Sagadīšanās, bet arī pie mums Latvijā šī dziesma šobrīd ir savā ziņā aktuāla. Šobrīd, kad vieni uzskata, ka ir tiesīgi noteikt, kas ir normāli un kas nav. Šobrīd, kad cilvēka seksuālā orientācija prevalē pār viņa cilvēciskajā īpašībām un vērtībām. Par to arī stāsts dziesmas "Take Me To Church" video klipā. Brīdinājums: tajā redzami atklāti vardarbības skati.
Īru lakstīgala Šaineda O'Konora (47) savas jaunās plates "I'm Not Bossy, I'm The Boss" ievadošajā dziesmā "How About I Be Me" turpina iepriekšējā albuma "How About I Be Me (And You Be You)?" tēmu un, galvenais, noskaņu. Pēdējos desmit gadus O'Konora, iespējams, vēlētos izsvītrot no savas dzīves, jo īriete, dzīvojoties no vienas pusmūža un privātās dzīves krīzes otrā, sāka līst ne tikai ārpus savas mūzikas lauciņa (piemēram, absolūti neizprotama bija viņas regeja kaveru albuma "Throw Down Your Arms" (2005) nepieciešamība), bet pamanījās arī "izmēģināt" pašnogalināties, sadzeroties daudzas tabletes, un tas nebija C vitamīns. "Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus," ir tāds teiciens, un O'Konora ir tā staigājošs pierādījums. Šo divu gadu laikā, kopš "augšāmcelšanās albuma" "How About I Be Me (And You Be You)?" O'Konora nav zaudējusi ne kripatas no savas atdzimušās enerģijas un radošuma. Tieši otrādi, "I'm Not Bossy, I'm The Boss" ir vēl agresīvāks, vēl izaicinošāks! Tādas dziesmas kā "Take Me to Church" un "How About I Be Me" sēj sirdī cerību, ka albumi, kādus O'Konora izdeva pagājušā desmitgadē un ar kuriem varēja tik vien kā baidīt kaķus, ir pagātne.
Vai kādreiz esi pavērojis, kā uzvedās apmulsusi muša, kas nupat, pavasarim sākoties, vēl nav adaptējusies ne laikā, ne telpā? Labi, muša nebūs labs piemērs, tās parasti asociējas ar visādām netīrām lietām. Lai iet taurenis! Kad tāds mini, dabas radīts deltaplāns ielido istabā, bet netiek ārā, kas notiek tālāk? Viņš cenšas tikt atkal ārā, brīvā dabā. Viņš redz gaismu caur logu, viņš pat ar savām antenām uztver citas līdzīgas būtnes, kas lidinās otrpus šķērslim, bet pats no slazda ārā netiek. Ieskrienas, un ar pieri sienā (logā), ieskrienas, un ar pieri sienā (vēlreiz logā)! Mazliet atpūšas, un viss sākas atkal no gala. Tā tas turpinās, līdz taureni pamet pēdējie spēki vai kādam pietiek prāta atvērt logu un palaist lidojošo dabas plāceni brīvestībā.
Parasti šādi stāsti nebeidzas labi, taurenis nekur neaizlido, un šis stāsts patiesībā ir tieši par to. Par zudušajām cerībām, par zaudētajām ilūzijām un samierināšanās ceļu, kas, jāatzīst, ir grūtākais uzdevums, jo cīņa jāizcīna nevis ar kādu ārēju spēku (logu), bet pašam ar sevi. Tas vienmēr ir dramatiski, ja vien neesi absolūti aprobežots un šo cīņas lauka pārslēgšanās robežu nemaz nespēj piefiksēt. Īru folkmūzikas kvintets "The Gloaming" pavisam nesen laidis klajā savā vārdā nosauktu debijas plati, kas taureņa iekšējo cīņu attēlo nošu rakstā. Nopietni, šis albums, kas ir piesātināts ar īru un ķeltu tautu mūzikas motīviem, nespēj parādīt neko, kas piefiksējams ar aci, kas redzams vizuāli. Šis albums ir rentgena uzņēmums, un pilnīgi jebkam - vai tā lauzta riba, sirds vai dibens. "The Gloaming", kura divas trešdaļas sastāv no stāstiem instrumentālā versijā, ar to pašu seno ķeltu maģisko kodu spēj uzlauzt cilvēka no dabas doto spēju pretoties pieņemt visu, ko ar aci nevar saskatīt, ar lineālu izmērīt.
Kods ir lauzts, maģija nostrādājusi, bailes pazudušas. Tikai desmit dziesmas, un tu esi iemiesojies nelaimīgajā taurenī, kuram neatliek nekas cits, kā samierināties ar zaudējumu. Bet kas tad tas? Nav pagājušas ne pārdesmit minūtes, un tu ne tikai esi samierinājies, bet arī, jā, - sajūties laimīgs? Atver pudeli, izlaid Džinu, un palūdz, lai viņš dara tevi laimīgu. Vai arī ielaid sevī īrus "The Glomaing", un ļauj viņiem tev pašam likt saprast savas laimes robežas. Un kad tās būsi apjautis, tu varēsi būt jebkas - istabā iesprūdis taurenis, homoseksuāli orientēts briedis vai alumīnija benzīna kanna. Tu būsi laimīgs, un nekam citam nebūs nozīmes.
Vienpadsmit gadus klusējusi, īru poproka blice "The Cranberries" pērn atgriezās ar jaunu studijas plati "Roses". Uzkrītoša tendence deviņdesmito gadu "kulta" grupu uzvedības modelī - pēc ilgākas klusēšanas pamosties tieši tagad. Līdzīgi Doloresas Oriordanas vadītajam kolektīvam šādi pat rīkojās kaut vai tie paši "Skunk Anansie" vai, vēl labāk, izbijušais puikiņu ansamblis, tagad vīru koris "East 17". Divas versijas. Pirmkārt, varbūt auditorija pēc visām divdesmit pirmā gadsimta sākuma mūzikas pelavām izjūt pastiprinātu nostaļģiju pēc "vecajiem, labajiem" deviņdesmito gadu popmūzikas ritmiem un noskaņām? Otrkārt, varbūt nogarlaikojušies ir paši deviņdesmito gadu elki? Lai nu kā, "Skunk Anansie" atgriešanās bija patīkama, bet "East 17", teiksim tā, "mīļa". Ko mums piedāvā jaunais "The Cranberries" albums?
O jā, pirmkārt jau atmiņas. Žēl, ka mūzikas skolā zēnu kora mēģinājuma laikā ielēju tomātu sulu turpat blakus noliktajā trombonā, tad nebūtu izslēgs no šīs iestādes, būtu to pabeidzis un tagad varētu gudri vāvuļot, kādās oktāvās un reģistros Oriordana ir spējīga ekspluatēt savu unikālo vokālu. Vienīgais, ko varu teikt tagad - viņa vienmēr ir dziedājusi interesanti, spējusi pieskaņoties gan dramatiskiem toņiem (lai atceramies slaveno "Zombie"), gan klasikai ("Ave Maria" izpildījums duetā ar Lučāno Pavaroti veltījuma koncertā Bosnijas kara nomocītajiem bērniem deviņdesmito vidū). Šobrīd Oriordana ir pieskaņojusies vecumam. Briedums ir pamanāms. Vispār "Roses" ir aptuveni tāds pats albums kā šajā "The Cranberries" pauzē iznākušās Oriordanas solo plates "Are You Listening?" (2007) un "No Baggage" (2009). No tā varam secināt, ka "The Cranberries" ir viens no tiem kolektīviem, kur vienai personībai ir, kā tagad vēlēšanu laikā bija radusies mode teikt, - rokās visas "zelta kārtis".
Kopš "Zombie" laikiem pagājuši gandrīz divdesmit gadi. Un "šajos" "The Cranberries" no "tiem" asuma palicis maz, vairāk dominē tāda mierīga līdzās pastāvēšana laika ritumam un savai vietai aktuālās mūzikas hierarhijā. Ir skaidrs, "The Cranberries" vairs nekad neatkārtos sava slavenākā albuma "No Need To Argue" (1994) komerciālos un visus citus panākumus, tomēr, ja tā padomā, ir labi, ka "Roses" ar šo "The Cranberries" sākumposmu nav salīdzināms vispār, jo - laiki un cilvēki mainās. Un ir labi, ka tikai Miks Džegers joprojām atļaujās uzstāties tādās pašās pieguļošās maiciņās un ūziņās kā pirms 50 gadiem, karjeru uzsākot...
Jāatzīst, šodien par "dziesminiekiem" sevi sauc katrs, kurš iemācījies uz ģitāras nospēlēt vismaz pāris akordus, sagudrot abstraktu dziesmas tekstu, kura klausītājiem, bez šaubām, jākrīt nožēlas izmisumā par visu savu līdzšinēji izniekoto dzīvi, un atradis pāris ieinteresēto, kas šādu mērkaķošanos patiešām uzskata par labu laika pavadīšanas veidu. Nē, dziesminieki nebūt nav zemē metami! Taisni otrādi - daži no viņiem spēj vienā dziesmā izstāstīt vairāk kā visas pasaules grāmatas kopā ņemtas (kā redzams, pārspīlēšana nav tikai dziesminieku prioritāte...). Un ik pa laikam kāds no tiem iesēžas prātā un nemaz negrib to labprātīgi atstāt. Viens no tādiem ir īrs Fojs Vāns. Par viņu arī šodienas pāris teikumi.
Vāns ir izdevis tikai vienu studijas plati - "Hope" 2007.gadā un daudzas singlplatītes. Arī pagājušajā tapa viena tāda - "Melrose". Tās ir piecas dziesmas. Dziesmas kā pieci pirksti, ar kuriem var izdarīt daudz un dažādas lietas - savelkot kulakā, var kādam uzsist zilu aci, bet var arī kādam parādīt pigu vai noglāstīt galviņu. "Melrose" ir akurāt tāds albums - atkarībā no paša emocionālā "atmosfēra" tas vai nu uzmundrinoši iedunkā (jā, dažreiz arī līdz zilai acij), vai aizstāv, vai, jā,- arī dziedē. Domājams, pēdējā ir vairāk. "Be the Song" ir loperamīds caurejas nomocītiem, "Into the Fire" ibumetīns galvassāpju saēstajiem, bet "Midnight Starlet" penicilīns venērisko slimību kabinetu apmeklētājiem.
Vāna dziesminieka talants nav noliedzams, bet jo vairāk uzrunā viņa nekoncentrēšanās tikai uz pāris ģitāras akordiem. Viņa spēja instrumentāli nevainojami "nokomplektēt" dziesmu nav apšaubāma! Salīdzinot ar "Hope", šajā singlplatē Vāns ir progresējis acīmredzami. Taču arī "Hope", lai arī izklausās tāds kā guļamistabā ierakstīts, patiesībā izvēršas par īstenu piedzīvojumu ikvienam tā klausītājam. Savukārt "Melrose", ja vien ir tāda iespēja, vajag klausīties austiņās, bet patiešām kvalitatīvās, ne tajās iPodu baltajās kakās. Visu singlplati "Melrose" var noklausīties iekš "Deezer", bet albums "Hope" meklējams šeit. Lai šajā epidēmiju laikā veselība turas!
"Moonfleet" ir angļu novelista Mīda Folknera piedzīvojumu stāsts par kādu ciemu Anglijas dienvidos pie jūras, kurā risinās mistiski notikumi, kam pirmsākumi meklējami Karaļa Čārlza I laikā, kad kāds pulkvedis nozaga viņam dimantu. Tālāk seko noslēpumiem un piedzīvojumiem piesātināts stāsts par šī dimanta likteni. Stāstu pirmo reizi publicēja tālajā 1898.gadā, taču īstu popularitāti tas ieguva pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad pēc tā motīviem tika uzņemta filma ar Stjuartu Grendžeru un Džordžu Sandersu galvenajās lomās, savukārt pēc šīs filmas uzvaru atkal svinēja Folknera grāmata, īpašu popularitāti bērnu un jauniešu vidū iekarojot septiņdesmitajos gados. Toreiz Krisam De Burgam bija pie divdesmit un, visticamāk, arī viņš aizrāvās ar šo mistisko stāstu. Aizrāvās tiktāl, ka pēc 40 gadiem nolēma to izstāstīt saviem vārdiem, pareizāk, - savā mūzikā.
Klausīties De Burgu mūsdienās neskaitās stilīgi - tāda memļaku mūzika, citi saka. Bet vēl citi atceras De Burga karjeras aizsākumus septiņdesmitajos, kad viņš ienesa mūzikā zināmas jaunas vēsmas. Nu, varbūt ne pavisam jaunas, bet toreiz De Burgs bija gana atraktīvs savā izpildījumā un samaitājās vien astoņdesmitajos, sacerot dziesmu "Lady In Red". Pēc šī viņa vispopulārākā skaņdarba atkāpšanās ceļa vairs nebija - turpmāk De Burgam bija jāsacer un jādzied lēnas, melodiskas un liriskas dziesmas.
Dzimis Argentīnā britu diplomāta ģimenē, dzīvojis Maltā, Nigērijā un Zairā, De Burgs tomēr sevi uzskata par īru. Apskatījis tālas zemes, iepazinis kultūras, De Burgs ir atgriezies pie saknēm - īru tautas mūzikas, kuras ietekme jaunajā albumā ir acīmredzama. "Moonfleet & Other Stories" ir De Burga astoņpadsmitā studijas plate, un tā nav gluži tradicionāla. Kā minēts, tā ir radīta pēc sena stāsta motīviem, tāpēc arī albuma uzbūve ir visnotaļ netradicionāla parastai studijas platei - aizrautīgi stāsti mūzikā mijas ar mūziku, kam virsū "uzstāstīts" kāds "Moonfleet" sižeta pavērsiens. Principā šis ir mūzikls, lai arī kā riebtos to atzīt.
Albums sastāv nosacīti no divām daļām - viena ir Folknera stāsta "Moonfleet" muzikālā variācija, otra - "Other Stories" jeb "Citi stāsti" - ir paša De Burga devums gan vārdos, gan mūzikā. Tas sasaucas ar viņa 1975.gada albumu "Spanish Train And Other Stories", kurš, iespējams, uzskatāms par viņa visu laiku labāko. De Burgam par labu runā tas, ka, arī "Moonfleet" albumu klausoties, nereti apziņā nozibšņo kaut kas no "A Spaceman Came Travelling" vai "Lonely Sky" - neatkārtojamām 1975.gada plates dziesmām.
"Moonfleet & Other Stories" būtu ideāls skaņu celiņš filmai pēc šī stāsta, ja to uzņemtu tagad. Tajā ir visas nepieciešamās komponentes - mistika, paisumi, bēgumi, sirdi plosošas balādes un asinis stindzinoši opusi, kas "sapildīti" nevainojamā stīgu instrumentu izpildījumā. Šis darbs, pat varētu teikt, ir visnotaļ monumentāls, pamatīgs, un zināmā mērā tas var mainīt kāda skeptiķa viedokli par mūzikliem un rokoperām. Tieši tāpēc, vērtējot šo albumu, lielākā atzinība De Burgam ir par formu, kurā iekļaujoties, viņš ir spējis radīt uzmanību noturošu, samērā garu plati, kurā vēl turklāt ļauj atkal sevi skatīt gaismā, kādā pasaule viņu redzēja teju četrdesmit gadus atpakaļ.
"Es uztraucos par vēju, bet tu - par lietu," savā pirmajā singlā "Worry About The Wind" tālajā 2004.gadā dziedāja īri brāļi Deivs un Pols Aleni, Stīvens Obrains un Saimons Frīdmans jeb visi kopā - grupa "Hal". Toreiz, gandrīz pirms desmit gadiem, viņi sacēla vētru kritiķu aprindās - kas tie tādi? No kurienes? Kāpēc? Viņu savā vārdā nosauktais 2005.gada debijas albums britu salu albumu topā spēja pakāpties gan tikai līdz 31.vietai, taču tas netraucēja īriem būt ieredzētiem dažādu balvu pasniedzēju vidū: 2005.gada Labākā jaunā īru grupa, Labākais īru mūzikas albums, 2006.gadā Eiropas pārrobežu (border breakers) balva - pagājušās desmitgades vidus bija "Hal" laiks!
Nu, pēc septiņiem gadiem, brāļi Aleni un Co ir atkal atgriezušies. "Hal" otrais albums "The Time, The Hour" iznāca vien mēnesi atpakaļ. Pirmais, kas nāk prātā, to klausoties, ir salīdzinājumi: "Diez, kur tas viss jau ir dzirdēts?" Nedaudz paceļojot mūzikas annālēs un izceļot līdzīgo, viss top skaidrs, - ja paņem lielu bļodu, samet tajā "The Beach Boys", "Supertramp", "ELO", "Queen" (no šiem "Hal" noteikti ir mācījusies rakstīt dziesmas, pie kurām nav iespējams dejot) un vēl nedaudz apkaisa ar vispārējo septiņdesmito gadu atmosfēru, kam pievienota "E viela", ko varētu nosaukt par "Mūsdienām", iegūst precīzu maisījumu, kas saucās - kvartets "Hal".
Šoreiz puišiem vairs nekas nav jāpierāda - savas debitantu balvas jau saņēmuši, tagad viņi var parādīt, cik pieauguši un nobrieduši ir kļuvuši. Plate "The Time, The Hour" ir domāta ikvienam, kas spēj paskatīties tālāk par savu krāniņa galu; ikvienam, kam mūzikā tīk plašums, jo "Hal" tik tiešām rada sajūtu, ka kopā ar viņiem atrodamies muzikālā okeānā. Bet uz ūdeņiem nekad nevajag aizmirst par drošību - korķa vesti vajag paņemt vai vismaz turēt pa rokai, jo "Hal" var ievilkt savā mūzikas atvarā un nelaist vairs vaļā. No otras puses - kāpēc tam pretoties?
Turpinājumā "Hal" debijas plate pilnā skanējumā (aktuālāko iespējams noklausīties "Deezer" sistēmā), bet iesākumā dziesmas "Be With You", tā no jaunākās plates, videoversija.
"Es jūtos ļoti slikti, esmu briesmās!", "Esmu izsalkusi pēc seksa! Pat nedzīvi priekšmeti man sāk likties pievilcīgi," tā savā "Twitter" kontā rakstīja skandalozā īru dziedātāja Šaineda O'Konora, un visa pasaule sadalījās divās daļās. Viena nolādēja to dienu, kad radīts tviteris, otri atviegloti uzelpoja: "Jā, tā ir vecā, labā Šaineda O'Konora...", un uzreiz aizmirsa šīs ziņas. Taču, kad šā gada sākumā O'Konora iekāpa lidmašīnā uz ASV, lai piedalītos "Golden Globe" balvu pasniegšanas ceremonijā, un lidojuma laikā centās padarīt sev galu ar līdzpaņemto tablešu kalniem, lieta palika nopietna. Pati O'Konora, sapratusi, ka tas nu ir par daudz, devās ārstēties uz psihiatrisko slimnīcu. Lūk šāds fons ir Šainedas O'Konoras astotajam studijas albumam "How About I Be Me (And You Be You)?", kura nosaukums tik ļoti runā pretī O'Konoras nedarbiem tviterī.
Jau no sākta gala, pat neskatoties uz fantastiskajām balss dotībām, O'Konoras karjeru lielā mērā veidoja skandāli, kuros viņa iesaistījās, patiesībā - radīja. Jau sākot ar 1992.gadu, kad viņa televīzijas tiešraidē publiski saplēsa Romas pāvesta Jāņa Pāvila II fotogrāfiju, protestēdama pret bērnu seksuālās izmantošanas gadījumiem katoļu baznīcā. Ar šo gājienu O'Konora ieguva ļoti daudzus "nedraugus". Taču septiņus gadus vēlāk tas viņai netraucēja kļūt par ordinētu mācītāju neatkarīgā katoļu baznīcas grupā. Oficiālā baznīca, protams, bija šokā. Tālākās peripetijas bija saistītas tīri ar privāto dzīvi. Uz laiku "kļuvusi par lezbieti", O'Konora pārdomāja un atkal gribēja meņģēties ar vīriešiem. Pagājušā gada 8.decembrī, dienā, kad viņai apritēja 45, O'Konora apprecējās ceturto un pagaidām pēdējo reizi. Izredzētais bija kāds 38 gadus vecs īrs Berijs Heridžs. Papildus "garšu" šī ziņa dod, ja zinām, ka šo vīru viņa atrada, ievietojot precību sludinājumu savā mājaslapā. Un ar šādām ziņām no O'Konoras privātās dzīves varētu vēl turpināt kādu brītiņu.
Tāpēc nav brīnums, ka pēdējos gados sabiedrības uzmanība vairāk bija pievērsta O'Konoras privātajai dzīvei, viņas muzikālo sniegumu atstājot otrajā plānā. Un nav brīnums, ka ziņa, ka kaut kur Londonā, O'Konoras bijušā vīra Džona Reinoldsa ierakstu studijā top jauns albums, daudziem paslīdēja garām kā ne tik interesanta. Taču albums tapa ierakstīts un izdots šā gada martā.
Aprakstīt plati "How About I Be Me (And You Be You)?" no vienas puses ir ļoti viegli, no otras - grūti. Un abos gadījumos iemesls ir - satriecošs albums! Laikam O'Konorai bija lemts iziet savus dzīves līkločus, lai mēs beidzot sagaidītu ko šādu! Šī ir visu laiku labākā O'Konoras plate! Šis ir šedevrs! Visprecīzāk to apraksta avīzes "The Evening Standart" ietekmīgais kritiķis Džons Aizlevuds, kurš pagājušā gada novembrī bija klāt mazā O'Konoras koncertā Londonā, kurā viņa nospēlēja dziesmas no jaunā albuma: "Muguras smadzenes šaustošs un vēderu kņudinošs priekšnesums!"
"Es gribēju mainīt pasauli, bet es nevarēju pat nomainīt savu apakšveļu," rindas no Džona Grānta debijas albuma tituldziesmas "Queen Of Denmark", ko O'Konora iekļāvusi jaunajā platē, lieliski raksturo visa albuma noskaņu. Apziņu, ka nebūtu slikti apturēt visus karus, Āfrikas bērniem nodrošināt trīs ēdienreizes dienā un aizlāpīt ozona caurumu. Taču kāds gan lāpītājs var būt tas, kurš nespēj sakārtot to, kas atrodas rokasstiepiena attālumā no paša? "Reason With Me", "Old Lady", "I Had A Baby" - apmulsīs jebkurš, iedomājoties, vai tiešām šādas dziesmas var radīt tādu iekšēju pretrunu svaidīts cilvēks kā O'Konora? Izrādās, var. Un, iespējams, beidzot O'Konora ir radījusi dziesmas, kas ļauj viņai iznākt no Prinsa savulaik komponētās un viņas izpildītās "Nothing Compares 2 U" ēnas. Lai arī cik necilvēcīgi tas izklausītos, negribētos novēlēt O'Konorai pārāk mierīgas dienas, ja bez tām viņa spēj radīt ko līdzīgu šai platei.
Albuma vērtējums - viennozīmīgi augstākais iespējamais. Ja pašam sāk likties, ka pārāk jau nu bieži dalu 10/10, tad šī plate šādu atzīmi iegūst vispelnītāk. Nav pārāk daudz plašu, kuras negribas un negribas beigt klausīties dienām. O'Konoras "How About I Be Me (And You Be You)?" tāda ir!
Ja reiz ir lemts, tad tā arī notiks! To varētu sacīt par trīsdesmit gadīgās īru dziedātājas un komponistes Vollisas Bērdas (zinu, baigā nekonsekvence uzvārdu latviskošanā, jo nesen Andrew Bird es šeit nosaucu par Endrjū Birdu) ceļu līdz mūzikai. Tas aizsākās sešu mēnešu vecumā, kad tēvs viņai iedāvināja pirmo ģitāru. Vai tā bija normāla ģitāra vai kāda no tām plastmasas, kas ķērc uz baterijām, vēsture klusē. Taču šī pati vēsture ir saglabājusi kādu šausminošu faktu no Bērdas bērnības - negadījumā ar zāles pļāvēju viņa zaudēja visus piecus kreisās rokas pirkstus, četrus no kuriem izdevās piešūt atpakaļ. Vēl skarbāku šo negadījumu padarīja tas, ka Bērda ir dzimusi kreile! Bet mūzikas valdzinājums izrādījās spēcīgāks par fiziskiem trūkumiem, un nu jaunā īriete pat izkopa īpašu ģitāras spēlēšanas stilu, par ko izpelnījusies uzslavas.
Studējot Dublinā rokmūziku, Bērda iesaistījās dažādos muzikālos projektos, uzstājoties pārsvarā klubos un bāros, arī vienā otrā festivālā. 2005.gadā viņa pārcēlās uz dzīvi Vācijā, tur sapulcināja ap sevi talantīgus mūziķus, un tā pamazām tapa pirmā plate "Spoons". Tās vienīgie panākumi bija 7.vieta "iTunes" lejupielāžu topā pirmajā nedēļā pēc iznākšanas. 2009.gada "New Boots" vismaz dzimtenē Īrijā tika labāk cienīts, bet citur atkal nekā. Visbeidzot šā gada 9.martā nogranda trešais Bērdas mēģinājuma šāviens - savā vārdā nosauktā plate.
Vai šis mēģinājums šoreiz būs veiksmīgāks? Kaut kā diemžēl nekas par to neliecina. Īrijā albumu topā vien 11.vieta, bet tā, ja kas, ir Bērdas visu laiku labākais sasniegums. Kāpēc tā, ja Bērdas mūzika ir bez vainas? Laikam jau vainojama vecā kaite - Bērda startē pārpildīta mūzikas stila tirgū. Viņa miksē folkmūziku, akustisko mūziku un kaut ko līdzīgu popam, viņai tas padodas sasodīti labi, bet viņa ir viena no tūkstošiem, un teikt, ka viņa ir oriģinālākais, kas jebkad dzirdēts, būtu melots. Taču viņas jaunā plate iedvesmo kaut vai ar to, ka tā nav viengabalaina - "Encore" ir ļoti enerģiska dziesma, iepretī "In Dictum" iemidzinošajam efektam. Mūzikas žurnāls "Uncut" albumam "Wallis Bird" devis sešas balles no desmit, es došu astoņas - šī tante to ir godam pelnījusi!
Visa pasaule zina, kas ir skotu grupa "Mogwai". Un, ja to zina visa pasaule, tad kaimiņi jau jo īpaši. Turpat blakus esošajā Īrijā četri puikas gan jau, ka arī kratījuši pinkām noaugušās galvas skotu postroka veterānu koncertu laikā. Varbūt arī nav, bet viņu - Nīla Krovlija, Elisa Zerniaka, Osgara Djuka un Bernija Ohelpina jeb instrumentālā kvarteta "Alarmist" - daiļrade, šķiet ir visnotaļ salīdzināma ar minētajiem skotu kaimiņiem.
Visi četri grupas dalībnieki ir multiinstrumentālisti, tas nozīmē - viņi ir vieni no šā brīža postroka instrumentālo grupu modes viļņa, un tas ir tiešām apsveicami! Ir vienkārši prieks klausīties! Kritiķi slavē grupu "Alarmist" gan par dzīvajām izstāšanās koncertos, gan viņu mūziku vispār. Jā, arī es laikam pāris teikumus augšup tā izdarīju. A ko? Man patīk!
Vārdu sakot, pagājušā gada vasarā "Alarmist" laida klajā debijas plati, nosauktu savā vārdā. To tad arī še zem raksta iespējams noklausīties. Un, ja arī puišu debijas lielā plate un dažas nākamās būs tik pat īpašas, slavēsim viņus vēl sirsnīgāk kā visi pārējie.
+
Papildus resursi:
http://www.facebook.com/pages/Alarmist
http://www.myspace.com/alarmistband
Foto raksta ievadā no "Alarmist" profila portālā "Facebook".
Laikā, kamēr mūsu tautieši Īrijā ravē kāpostus, strādā par šīberu iznēsātājiem psihoneiroloģiskajās slimnīcās vai vienkārši dzīvo uz citas valsts nodokļu maksātāju rēķina, saņemot pabalstus, pašiem īriem vairāk paliek laika nodoties savām sirdslietām. Pieci jauni cilvēki no Dublinas - četri puikas un viena meitene - izvēlējušies apvienoties grupā un dziedāt.
"Little Green Cars" dalībnieku vidējais vecums ir ap 18 gadiem. Viņu debijas singls "The John Wayne" šajā vasarā apstulbināja daudzus. Vai tiešām pasaulei vēlreiz ir dota iespēja piedzīvot ko līdzīgu "The Mamas & The Papas" fenomenam? Vai tiešām mūsu priekšā stāv kaut kas, kas varētu rasties, sakrustojot "Arcade Fire" ar "Fleetwood Mac"? Izskatās, tieši tā!
Grupas vokālists Stīvijs Eplbajs reiz devās meklēt laimi Amerikā. Tas viņam neizdevās; viņš atgriezās un uzrakstīja par to dziesmu. Šāds ir stāsts par "The John Wayne" tapšanu. Savukārt dziesma "My Love Took Me Down To The River (To Silence Me)", kas pēc nosaukuma liekas balāde par neveiksmīgu mīlestību, patiesībā ir tik harmoniska un iedvesmojoša, ka, šķiet, dzīvot ar salauztu sirdi ir gatavā bauda.
"Little Green Cars" ir atbilde uz daudzu lūgšanām aizmēzt mēslainē visu to, ko šodien bāž virsū radiostacijas, un dot patiesu un īstu mūziku. Šiem zēniem un meitenēm ir tikai astoņpadsmit, un viņi jau šobrīd, nepakļaujoties savu vienaudžu vidū dominējošai mūzikas gaumei, rada ko šādu. Atliek vien cerēt, ka tik braši sākuši, viņi tā arī turpinās. Nu vismaz vienu albumu, lūdzu, vajadzētu! Pēc tam varat precēties, šķirties, taisīt bērnus un klausīties "Eiropas pirstāko dziesmu radio". Viss vienalga - jo mums būs vismaz viena plate, ko mēnesi drillēt no sākuma līdz beigām un atpakaļ.
Reizēm veci ļaudis mēdz gudri sacīt, ka labs nāk ar gaidīšanu. Trīs puiši no Īrijas - Sems Hallidejs, Alekss Trimbls un Kevins Bairds - acīmredzot veciem ticējumiem un padomiem netic, jo viņu karjera skrien debesīs raķetes ātrumā. Sākuši 2007.gadā, šis trio ar nosaukumu "Two Door Cinema Club" pagājušā gada martā laida klajā savu debijas plati "Tourist History". Pirms tam, 2009.gadā iesildoties Salacgrīvas "Positivus" festivālā, šogad īru trio, domājams, piepildīs savu sapni, uzstājoties uz vienas skatuves ar saviem leģendārajiem tautiešiem "U2" Glastonberijas festivālā.
Trimbls un Hallidejs bijas klasesbiedri, vēlāk viņi iepazinās ar Bairdu. Runā, tam bijis sakars ar kādām meitenēm, kuras abi pazinuši. Kopīgas muzikālas intereses, protams, summējās jaunizveidotā grupā. Tās nosaukums bija "LifeWithoutRory", un tajā bija arī ceturtais dalībnieks bundzinieks Patriks Tomsons. Kad Tomsons grupu pameta, radās "Two Door Cinema Club". Tas notika 2007.gadā. Trio nolēma izmantot mūsdienu tehnoloģiju priekšrocības un portālā "MySpace" ievietoja dažus savus demo ierakstus. Lielais profila apmeklējumu un klausījumu skaits puišiem lika doties ierakstu studijā un sākt darbu jau profesionālākā līmenī. Rezultāts bija 2009.gadā iznākusī, kritiķu augsti novērtētā singlplate "Four Words To Stand On", no kuras sekojošā dziesma "Cigarettes In The Theatre".
