Veidosim "Mūzikas stāstu" dziesmu listi kopā!

Notikušās nelielas izmaiņas "Mūzikas stāstu" dziesmu listē, agrāk saukta par "100 songs". Turpmāk tā padarīta publiska (listes linku saklikšķini te: Mūzikas stāsti), tajā ikviens aicināts pievienot dziesmu vai dziesmas, ar kurām būtu jāpadalās. Tā mums būs iespēja iepazīt jaunus māksliniekus, pārsteigumā sist sev pa pieri, atklājot ko garām palaistu, un vienkārši, uzticoties lapas apmeklētāju labajai gaumei, iespēju robežās paplašināt savu redzesloku bezgalīgajā mūzikas okeānā. "Mūzikas stāstu" dziesmu listi vienmēr varēs atrast labajā pusē zem populārāko ziņu slejas.

Listes administrators, saprotams, patur tiesības veikt koriģējošas darbības, piemēram, izdzēst gluži neatbilstošas (būs vien jāpaļaujas uz administratora "absolūto gaumi"...:)))  ) kompozīcijas. Viņš arī cītīgi sekos līdzi pievienotajām dziesmām un, cerams, smelsies iedvesmu virsrakstiem un jauniem, šeit lasāmiem garadarbiem. Jau iepriekš dziļi paklanāmies pateicībā par dalīšanos. Jo dalīties nozīmē dot. Un dot nozīmē kādreiz kaut ko arī saņemt. Labi, pietiks filozofijas. Lai runā mūzika! Padari "Mūzikas stāstu" dziesmu listi arī par savējo!

Un nekautrējies ko ierosināt: musicstorieslv@gmail.com. 

2014, www.musicstories.lv

"Laibach" - "Spectre" (2014)

Savu darbību pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā slovēņu pulciņš "Laibach" sāka ar skandālu. Pat ne skandālu, vienkārši multimediālais projekts "Rdeči revirji" ("Sarkanais rajons"), ko "Laibach" gatavoja kopā ar dažiem māksliniekiem un teātra trupu, tika aizliegts vēl pirms tā norises sākuma, it kā neatļautas simbolikas izmantošanas dēļ. Kā zināms slovēņu liktenis ir līdzīgs latviešu - reiz tā sastāvējusi Romas impērijā (tur gan mēs neesam bijuši), bijusi Hābsburgu monarhijas valdījumā (arī bez mums), 1918.gadā, droši vien uz tā paša vispārējā pasaules apjukuma fona, ko izmantoja Latvija, slovēņi pirmo reizi savā pastāvēšanas vēsturē ieguva pašnoteikšanās tiesības, bet Otrajā Pasaules karā šo nelielo tautiņu paspēja okupēt un anektēt visi, kam nebija slinkums - Vācija, Itālija, Ungārija un Horvātija. Savu neatkarību slovēņi atguva vien 1991.gadā gluži kā Latvija un Eiropas Savienībā iestājās 2004.gada 1.maijā arī kopā ar Latviju. 

Slovēņiem tātad viss ir gandrīz kā mums, latviešiem. Nosacīti "Laibach" ir slovēņu "Pērkons" - abas grupas savās radošajās izpausmēs tieši vai netieši iepina cīņu pret pastāvošo iekārtu ("Sarkanā rajona" pasākums patiesībā tika atcelts, jo tajā bija plānots izsmiet esošās varas struktūras), abas šī pati vara bija centusies apklusināt. Lai arī neatkarība atgūta, "Laibach" turpina cīnīties un būt politiski atraktīvi. Viņiem tīk gan fotografēties militāros kostīmos,  gan rakstīt mūziku neviennozīmīgi vērtējamām filmām (piemēram, "Iron Sky" (2012), kurā tiek apgalvots (fantazēts), ka 1945.gadā nacisti izvietoja slepenu bāzi uz Mēness un kaļ plānus 2018.gadā pārņemt varu pasaulē), vārdu sakot, "Laibach" patīk provocēt.

Politiskais smeķis nav zudis arī grupas jaunākajā albumā "Spectre". Dziesmu lirikā ietvertas tādas frāzes kā "Mēs cīnāmies par jums, brīvību neredzējošie" ("The Whistleblowers"), "Nav baušļu pie sienas, nav dieva, nav noteikumu, lai jūs iebiedētu" ("No History"), "Eiropa sabruks" ("Eurovision"). Albums kaut kā baisi organiski iekļaujas šodienas ģeopolitisko peripetiju virpulī. Un, iespējams, kādu Ukrainā tas iedvesmos cīņai pret varaskāro Austrumu kaimiņu. Ir skaidrs, kurā pusē varētu būt "Laibach" simpātijas. Un varbūt tāpēc albuma ievadošā dziesma "The Whistleblowers" lai tiek veltīta ukraiņu brīvības cīnītājiem - tā vienkārši, svilpojot, izkvēpināt utis no savas sētas.

2014, www.musicstories.lv

"The Sessions" (2012)

Režisors: Bens Luīns.

Lomās: Džons Houks, Helēna Hanta, Viljams H.Meisijs.

Poliomielīts jeb bērnu trieka ir smaga slimība, kuras skartie nereti paliek paralizēti uz mūžu vai to kustību spējas tiek būtiski ierobežotas. 38.gadus vecais Marks O'Braiens (Houks), par nelaimi, iekļuvis pirmajā sarakstā. Dienas viņš pavada guļus, ik pēc trim stundām iesprostots īpaši konstruētā kapsulā, kas mākslīgi uzlādē viņa nespējīgo ķermeni ar zināmu devu spēka. Ķermenis neklausa, bet prāts Markam ir ass un skaidrs, un viņš vēlas... zaudēt nevainību. Talkā nāk "surogātsieviete" Šerila (Hanta), kas terapijas veidā palīdz paralizētiem vīriešiem apjaust un izmantot savu seksualitāti. Kas interesanti - tas nenotiek, lasot garas lekcijas, bet darbojoties praktiski... 

Neskatoties uz savu slimību, Marks ir tik šarmants un interesants, ka terapija (Šerilas noteikums - ne vairāk kā seši seansi) tā arī netiek pabeigta, lai... gaidāmā šķiršanās abiem nebūtu pārāk sāpīga. Viens no filmas atslēgas tēliem nenoliedzami ir mācītājs tēvs Brendans (H.Meisijs). Viņam ne tikai jāpārkāpj baznīcas pātari, iedrošinot Marku seksuālām attiecībām ārpus pie altāra noslēgtām laulībām, bet arī visos intīmajos sīkumos jāuzklausa Marka seansu atreferējums. Šī ir viena no filmām, kas iedvesmo (vēl ņemot vērā, ka tā balstīta uz reāliem notikumiem) un liek novērtēt, cik gan daudz lielākajai daļai no mums dots, pašiem to pat neapjaušot.

2014, www.musicstories.lv

Mike Oldfield - "Man on the Rocks" (2014)

Maiks Oldfīlds, protams, varēja arī nesacerēt pilnīgi neko citu pēc savas 1973.gada debijas plates "Tabular Bells", kura sastāvēja vien no divām kompozīcijām, drīzāk mini simfonijām, katru aptuveni 25 minūtes garām. Iespējams, "Tabular Bells" ir pasaulē vispopulārākās instrumentālās kompozīcijas, jo tās, noīsinot atbilstoši visiem formātiem, spēlē, šķiet, pat "Radio Skonto"! Un plate pārdota jau vairāk kā 17 miljonos kopiju... Taču sešdesmitgadieks Oldfīlds nemaz nedomā plinti (ģitāru) mest krūmos. Guvis emocionālu pacēlumu, uzstājoties 2012.gada Londonas Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā, vecais zēns ir radījis savu divdesmit piekto albumu "Man on the Rocks".

Skaidrs, no Oldfīlda nekādus tabulārbellus vairs nevienu negaida. Skeptiskākie nošķobās - sak, ko tad tas "roka papucis" sastrādājis šoreiz? Karstākie fani, protams, sajūsmā krīt gar zemi pie jebkuras Oldfīlda atraugas. Pārējiem, kas pa vidu, arī domāta plate "Man on the Rocks". Ir skaidrs, ka kopš 2009.gada Bahamu salās dzīvojošais angļu mūzikas veterāns ir atslābinājies, viņš dara, ko un kā grib. Un jaunākajā veikumā viņš ir gribējis būt uzkrītoši popsīgs. Pat "Westlife" puikas var apskaust Oldfīldu!... Jo "Man on the Rocks" ir popmūzikas paraugstunda. Pietiek jau tikai paklausīties plates ievadošo dziesmu "Sailing" (vokāls ir Fredijam Merkūrijam vizuāli līdzīgā dziedātāja Luka Spillera ziņā), bet tai arī nevajag ļaut sevi apmānīt - albums tālāk ieved daudz dziļākos ūdeņos!

"Man on the Rocks" pēc skata izklausās optimisma pilna, tāda uzmundrinoša platīte. Nemaz nevar pat pateikt, ka tā tapusi laikā, kad Oldfīlds šķīrās no sievas. Tie paši ciniķi droši vien nekautrēsies piebilst, ka - varbūt tieši tāpēc?

2014, www.musicstories.lv

"Schiller" - "Opus" (2013)

1998.gadā divi vācieši - Kristofers fon Deilens un Mirko fon Šlīfens - nodibināja elektroniskās mūzikas apvienību un nosauca to par godu vācu dzejniekam un dramaturgam Frīdriham Šilleram - par "Schiller". Jau nākamajā gadā pāris izlaida savu debijas albumu "Zeitgeist". Prese, mūzikas sabiedrība, dažādi klasificētāji jau no aizlaikiem centušies definēt "Schiller" daiļrades, ja tā varētu teikt, rakstura rāmi. Viņiem piedēvēts gan klubu, gan elektroniskās mūzikas ampluā, tāpat "ambient" un pat "chill-out" zīmodziņš uz pieres. TV kompānija "Music Force Europe" ik nedēļu veidoja raidījumu par kādu grupu, un projektam "Schiller" veltītā programma tika nosaukta par "Schill-out". 

Vai "Schiller" ir radījuši kādu savu unikālo stilu? Nu, diez vai, bet savs rokraksts tajā ir! Deilena (jā, Šlīfens projektu jau ir pametis) muzikālās vīzijas tiek piepildītas, izmantojot elektronikas iespējas, papildinot tās ar iespaidīgiem gaismas šoviem koncertos (skatīties "Schiller" koncertus nozīmē zaudēt vismaz daļu no realitātes aptuveni divu stundu garumā; kaut vai šis 2012.gada koncerts Berlīnē) un klasiskās mūzikas motīviem. Pats Deilens nekad nedzied, taču viņa projektu vokāli kuplinājuši daudzi, daudzi slaveni vārdi, piemēram, Sāra Braitmena, Moija Brenana no "Clannad", Ādams Jangs no "Owl City", Andrea Korra no "The Corrs" un neskaitāmi citi. Projekta jaunākajā albumā "Opus" Deilens ir sadarbojies ar franču pianisti Elenu Grimu, vācu obojistu Albrehtu Maijeru un Krievijas soprānu Annu Netrebko. Tieši "Schiller" spēja klasisko (platē iekļauta gan Pētera Čaikovska baleta "Gulbju ezers" galvenā tēma, gan Edvarda Grīga operas "Pērs Gints" galvenā tēma jeb "Solveigas dziesma", ko izpilda Netrebko) pasniegt ne vienkārši moderni, bet aizraujoši un grandiozi, noliek šo projektu vienā plauktiņā ar tādiem instrumentālās mūzikas grandiem kā Vangelis vai Žans Mišels Žārs. "Opus" klausītājam jānoskaņojas saņemt vairāk, kā viņš vispār bija cerējis no šīs plates saņemt.

2014, www.musicstories.lv

Beck - "Morning Phase" (2014)

Deviņdesmito gadu vidū tas nebija nekāds kārtīgs īru krogs Latvijā, kurā stundas laikā vismaz reizi nenoskanēja Beka Hansena, viņš arī vienkārši Beks, joprojām vienmēr labprāt līdzi dungojamā dziesmiņa par zaudētāju "Loser". To varēja dziedāt līdzi, gan cilājot vēl pilnos alus kausus, gan arī, mazliet piešļurpstot, kad neskaitāmo kausu saturs jau bija savu fizioloģisko uzdevumu veicis. Tālāk Beks turpināja būt šerps, ass, nepieradināms. 2005.gada plate "Guero" bija nākamais atskaites punkts pēc "Mellow Gold" (1994), kurā rodama arī dziesma "Loser". Tas demonstrēja, cik muzikāli daudzveidīgs ir šis Losandželosā dzimušais vīrs. 

Nepilnas trīs nedēļas atpakaļ, 21.februārī, bija nolikts datums, kad klajā jānāk Beka jaunākajam albumam, divpadsmitajam pēc kārtas, "Morning Phase". Nedēļu iepriekš amerikāņu radiostacija "NPR" piedāvāja noklausīties gan plati, gan stundu garu interviju ar pašu mākslinieku. Ir liela iespēja, ka lielākais vairums plates klausītāju pirmo dziesmu laikā tomēr vēlreiz pārliecinājās, vai tiešām neklausās ko citu. Jebko, tikai ne Beku. "Tik lēns!" - bija vairuma komentāru kopsavilkums divos vārdos. "Šerpā" Beka fani negrib lāga pieņemt "Mornig Phase", jo "te jau ir pat kantrī!". Bet uz pārējiem plate iedarbojas kā jaunākās paaudzes žurku inde - to apēdot, žurķim piemetas tāda caureja, ka viņš skraida apkārt, kamēr pa perimetru izkakā visas iekšas. Vai kā narkodīlerim, kam pēkšņi muitas postenī parādās alerģiskas pazīmes, jo viņš "mantu" norijis prezervatīvā ar zemeņu garšu, bet no šīm ogām viņam izmetas pumpas un trūkst elpas. Vārdu sakot, "Morning Phase" efekts ir neatgriezenisks. 

"Šis nav vienkārši labs Beks, šis ir vislabākais Beks," albuma recenzijā skandē "Entertainment Weekly" interneta versija. "Viņš ir atradis savu pareizo skaņu, un viņš rezonē ar šo skaņu kā traks," domā "The New York Times". Savukārt klausītājam-vienkāršajam sirdi nospiež grūtsirdīgas domas: vai tiešām Beks ar "Morning Phase" ir sasniedzis savas virsotnes un ko viņš varēs piedāvāt turpmāk? Cik cilvēcīgi - uztraukties par lietām, kuras varbūt kādreiz notiks vai nenotiks. Jādzīvo šeit un tagad! Un šeit un tagad ir "Morning Phase" - albums, par kuru varētu nodot, ja ne tēvuzemi, tad svešām personām savu interneta bankas PIN kodu pilnīgi noteikti.

)

2014, www.musicstories.lv

"Real Estate" - "Atlas" (2014)

"Šie Ņūdžersijas mūziķi nerāda nekādas savas karjeras augšupejošās līknes beigu pazīmes," par amerikāņu kvintetu "Real Estate", apskatot tā jaunāko plati "Atlas", saka mūzikas žurnāls "Clash Music". Un viņi nav vienīgie, kas prognozē, ka 2014.gads grupas karjerā iezīmēsies kā jauna augstākā virsotne. "Real Estate" trešais studijas albums "Atlas" ierakstīts Čikāgā, grupas "Wilco" skaņu ierakstu studijā, un tas patiešām ir patīkams pārsteigums, kaut "Real Estate" daiļrades pazinēji un cienītāji diez vai no Martina Kortnija un viņa kolēģiem gaidīja kaut ko neklausāmu un "delete" pogas tūlītējai nospiešanai paredzētu.

"Atlas" vairāk kā visi iepriekšējie "Real Estate" albumi ieliekami tā saucamās amerikāņu mūzikas rāmjos. Par tādu dēvē mūzikas sintēzi no folka, kantrī, blūza, R'n'B un rokenrola. Jaunā plate vīrus arī atpestī no iepriekš viņiem piedēvētās piederības "lo-fi" stilam. Teorētiskās nianses, kā allaž, lai paliek teorētiķiem. Visiem pārējiem - praktiskās. Un "Atlas" klausīšanās prakse liek izdarīt secinājumus, ka mūsu priekšā stāv desmit brīnišķīgas dziesmas, kas, visticamāk, palielinās šīs vasaras mūzikas festivālu apmeklētāju cerības "Real Estate" ieraudzīt tā saukto "hedlaineru" lomā daudzos no tiem. Šīs pašas desmit dziesmas "Clash Music" nosaucis par "pārblīvētām ar nostaļģiju un ilgām", piebilstot, ka Martins Kortnijs "nekad nav bijis spēcīgs vokālists, bet viņa ceļš ir brīnišķīgas, sirsnīgas melodijas un mānīgi strukturētas kompozīcijas, kā netrūkst arī "Real Estate" trešajā albumā "Atlas"."

Viegls, trausls, ārkārtīgi uzbāzīgs. Bet tā patīkami uzbāzīgs. Tāds ir "Real Estate" jaunais albums "Atlas". Pavasara skurbulim tik piemērots. Tam platē arī veltīta instrumentāla kompozīcija. "April's Song". 

2014, www.musicstories.lv

Sally Shapiro - "Somewhere Else" (2013)

Garneles, kuras jebkurš normāls cilvēks var ieēst tikai intravenozi vai piesiets pie krēsla un ar varu, gandrīz nemanot iespējams notiesāt kopā ar citām sastāvdaļām, piemēram, dažādos salātos vai sāļajās kūkās. Padomā tik - tu, cilvēks, apēd gabaliņu kūkas un pēkšņi konstatē, ka savus iekšējos orgānus esi aplaimojis ar pārdesmit gramiem šīs dabas un kulinārijas kļūdas - garnelēm! Bet kas bijis, bijis, kuņģi skalot neviens nesteidz, un kaut kā jau tā dzīve turpinās. 

Itāļu disko, bija teju visaugstākais gaumes statusa apliecinājums padomju laiku mājas ballītēs. Uzliekot "Gazebo" 1983.gada hītu "I Like Chopin", namatēvs droši varēja uzaicināt uz deju jebkuru vakara viešņu un kārtīgi nospaidīt. Tā paša gada dziesma "Don't Cry Tonight", ko izpildīja Roberto Zaneti aka "Savage", ne ar ko neatšķīrās no iepriekšējās - tātad spaidīšanās varēja turpināties uz nebēdu! Mazliet atšķirīga bija Gerija Lova gadu iepriekš iznākusī debija "You Are A Danger", bet, protams, pieskaņojoties jestrākajam ritmam, paspaidīties varēja arī pie tās. Jā, itāļu disko bija reāls spēks, reāla ietekme, tā teikt, masās! 

Protams, kad ko tādu klausies 21.gadsimtā, paliek tīri vai neomulīgi. Bet vienkāršāk ir paaudzei, kas šo disko drudzi var uzburt tikai iztēlē pēc vecāku stāstiem vai attiecīgās tematikas filmām un grāmatām. Zviedrijas pilsētas Gēteborgas divi jaunākās paaudzes pārstāvji Sallija Šapiro (tas gan pseidonīms) un Johans Agebjorns dara tieši tā. Bērnībā ietekmējušies no vecāku plašu plauktā atrodamajiem "disko itāļiem", viņi šo stilu ir transformējuši mūsdienīgā sintēzē, kas, lai arī lielā mērā joprojām atgādina astoņdesmito gadu ballīšu dāmu deju maratonu, visnotaļ organiski iekļaujas mūsdienu sabiedrības, ja tā var teikt, muzikālās gaumes tikumos. Klausīties Sallijas Šapiro trešo albumu "Somewhere Else" ir gluži kā vidusskolas 40 gadu absolvēšanas jubilejā vecajām klasesbiedrenēm, kā kādreiz, pacelt svārkus un konstatēt, ka lietas, lai arī vizuāli gadu gaitā var mainīties, pēc būtības palikušas tādas pašas. Galvenais ir nenobīties un pacelt svārkus vēlreiz. Un pēc kādas ceturtās piektās reizes, kad acs jau apradusi, domai, ka gan itāļu disko, gan garneles, maisījumā ar citiem komponentiem, tomēr ir tīri labi lietojamas, vajadzētu būt kaut kur tepat, tepat blakus.

2014, www.musicstories.lv

Michael Dermot - "Pilot" (2013)

Slavenais igauņu eposs "Kalevala" vēsta, ka Kurbads radās no dubļiem un vecām zivju ķidām (lai ar asaku met pirmais, kurš Kurbada dzimšanai stāvējis klāt un apgalvo, ka šis akts notika savādāk!). Savukārt modernās mūzikas teorija pastāv uz to, ka rokmūzika radās, kādam strāvojumam atšķeļoties no džeza un tam saplūstot ar blūza smagāko virzienu, bet galīgās stila proporcijas samaisīja sešdesmito gadu hipiji, kuri nemazgāja matus un nemainīja apakšbikses, jo "visa pasaule jau tāpat smird." Protams, kā viena, tā otra evolūcijas teorija ir aiz trauslas cūkas kūsas pievilktas versijas, kam, visticamāk, nav nekāda sakara ar patiesību. 

Kamēr zinātnieki strīdas, kas radās vispirms - pērtiķis vai bikšturi -, lai izskan pārsteidzīga teorija: mums ir dzimis, nu ja ne pestītājs, tad slavenās grupas "Weezer" vienas olšūnas dvīnis pilnīgi noteikti. Saucās Maikls Dermots, tātad viens vīrs, nevis kā amerikāņiem - kvartets. Progresīvākajiem lauku cilvēkiem tik mīļās grupas "Green Day" un "Offspring" savulaik evolucionēja, radot melodiski un "popiski" advancētākos "Weezer" - grupu, kuras plates ir viena vienīga jautrība, ballītes un pievemti baseini pēc tam. Arī amerikānis Maikls Dermots savā otrajā platē "Pilot" no, pieļaujams, elkiem pārņēmis ģitāru skanējumu, dziesmu uzbūvi, atsevišķās dziesmās arī bezbēdīgo noskaņojumu. Tomēr "Pilot" piemīt kaut kas, kā trūkst "Weezer" albumiem. Tajā, varbūt tikai šķietami, ir kāds kopējs stāsts, kas tiek stāstīts un ko katrs saprot, visticamāk, savādāk. Cilvēkiem patīk stāsti, tāpēc Maikla Dermota stāstu krājums "Pilot" neliks raukt pieri dusmu vai sāpju rievās. Vai klausītājs pēc noklausīšanās būs evolucionējis "uz augšu" vai "uz leju", par to gan lai spriež zinātnieki. Kad būs tikuši galā ar pērtiķa un bikšturu dilemmu.

2014, www.musicstories.lv