Hozier - "Hozier" (2014)

Endrjū Hoziērs Bērnss (Andrew Hozier-Byrne) kļuva slavens burtiski vienas dienas laikā. Kāds anonīms lietotājs viņa dziesmu "Take Me To Church" bija izmantojis klipā, kuram iespaidojies no anti-geju protestiem Krievijā. "Vēl līdz šim brīdim es nezinu, kurš šo video ievietoja," žurnālam "Rolling Stone" atzīstas 24 gadus vecais īru puika Hoziērs. "Bet tas tika skatīts 10 000 reižu stundā vai aptuveni tā. Es biju zināmā mērā šokēts." Tagad Hoziēra fanu vidū ir gan Eds Šīrans, kurš pats iedziedājis "Take Me To Church" versiju, gan Teilore Svifta, turklāt jaunais īrs tiek laipni gaidīts pasaules lielāko televīziju un radiostaciju vakara programmās un ētera studiju dzīvajos koncertos. Taču neskatoties uz panākumiem, Hoziērs nav zaudējis saikni ar planētu Zeme. Vēl vairāk - viņš publicējis savu mobilā telefona numuru, uz kuru fani var zvanīt un izteikt domas par viņa jauno albumu. Tā vismaz raksta "Rolling Stone". Tiesa, izpētot Hoziēra mājaslapu, vismaz redzamā vietā šo numuru ieraudzīt nevar.

""Hozier" ir autentisks mākslinieka portrets - dvēselisks, garīgs un vilinošs, un tas ir ļoti iespaidīgs [Hoziēra] pirmais solis [mūzikā]," par īra debijas albumu "Hozier" raksta "Clash Music". Iespējams, Hoziērs būs tapinājis jaunu mūzikas stilu, kaut ko starp Džeku Vaitu un "Antony and the Johnsons", tam visam pievienojot amerikāņu gospeļu dziedāšanas tradīcijas un minimālu, bet muzikālā kontekstā visai iederīgu, blūza injekciju. Protams, plates ievadošā dziesma "Take Me To Church" ir noteicošā. Tās iekustinātā domu lavīna nav apturama visa albuma garumā. Turklāt šī dziesma ir nominēta "MTV Eiropas Mūzikas balvai" nominācijā "Labākā dziesma ar vēstījumu" ("Best song with a message"). Sagadīšanās, bet arī pie mums Latvijā šī dziesma šobrīd ir savā ziņā aktuāla. Šobrīd, kad vieni uzskata, ka ir tiesīgi noteikt, kas ir normāli un kas nav. Šobrīd, kad cilvēka seksuālā orientācija prevalē pār viņa cilvēciskajā īpašībām un vērtībām. Par to arī stāsts dziesmas "Take Me To Church" video klipā. Brīdinājums: tajā redzami atklāti vardarbības skati. 

2014, www.musicstories.lv

Gabriel Miller Phillips - “One For the Crow” (2013)

Kad sāp, pasauli redz savādāk. Iesākumā - visu saasināti. Kad sāpes kļuvušas par ikdienas pelēcības sastāvdaļu, kad vairs nav spēka cīnīties, iestājas tāda iekšēja vientulība. Un vienalga, vai apkārt ir citi cilvēki - tavas sāpes neviens cits neizcietīs, tas būs jādara tev pašam. Un vienalga, vai citiem "ir žēl" vai tie "jūt līdzi", savas sāpes katrs izsāp pats. Sāpēja arī Bruklinas (ASV) puisim Geibrielam Milleram Filipam. 21 gada vecumā progresēja kāda kaulu kaite, kas staigāšanu padarīja par sāpīgām mokām. Operācija, rehabilitācija, morālā un fiziskā atgūšanās - aptuveni divus gadus Millera Filipa pastāvīgā uzturēšanās vieta bija gulta. Šo divu gadu laikā tapa viņa debijas albums "One For the Crow".

Šķistu, albumam, kas radies uz šāda fona, būtu jābūt tumšam, pesimistiskam. It kā vārdiem no dziesmas "Memorial Drive" - "Visi mani draugi ir aizbraukuši // Esmu spoks, kuru neviens nepazīst" - šo teoriju vajadzētu pārvērst praksē, taču tā nav. Nevar noliegt, "One For the Crow" ir himnu albums vientulībai, bet tas nav nedz pesimistisks, nedz pelēks. Milleram Filipam, albuma ierakstā sadarbojoties ar Aleksu Lipsenu ("Phosphorescent"), Izraēlā dzimušo lielisko vijolnieku Joidu Niru (strādā arīdzan ar Regīnu Spektori) un "Antony & the Johnsons" bundzinieku Pārkeru Kindredu (kādreizējo Džefa Baklija grupas dalībnieku), debija ir izdevusies askētiska. Askētiska visādā ziņā - nav nedz albuma reklāmas glancētos žurnālos, nedz pretenzijas uz bezierunu atzīšanu, nedz iedomīgas māžošanās (albumu bez maksas var noklausīties arī iekš "Bandcamp"). Millera Filipa askētismu gribētos nosaukt par "stilīgu". Bet, ņemot vērā, ko tik ar šo vārdu mūsdienās neapzīmē, labāk lai iet apzīmējums "sirsnīgs". Jā, tā būs labi. Millera Filipa debijas albums "One For the Crow" ir sirsnīgs.

Ja patīk, noklausies arī šos:

"Bat for Lashes" - The Haunted Man" (2012)

Natašas Kānas jeb "Bat for Lashes" trešajā albumā iekodēti tie paši kodi, kas maģisku dara arī Millera Filipa debijas albumu. Ievadošā dziesma "Lilies" jo īpaši.  

"Western Affairs" - "2000" (2012)

Noslēpumains kolektīvs no Vašingtonas (ASV). Noslēpumains, jo maz zināms. Tik vien, ka pērn iznākusi debijas singlplatīte "2000". Bērnībā bija mīts, ka, ja iepurkšķinās pudelē un tad pielaidīs tai pie kakliņa sērkociņu, būs sprādziens. Tāpat, ja ziemā pie metāla staba piešaus mēli, redzēs Rīgu. Nebija dūšas pārbaudīt. Bet mītu, ka tā sauktais "drīmpops" domas paceļ zvaigznēm blakus, "Western Affairs" apstiprina pilnībā.

"The Walls" - "Stop the Lights" (2012)

Stīvs Volls reiz kūrēja īru grupu "The Stunning" (lai ar tabureti met pirmais, kurš tādu atceras). Kad tā (grupa) izbeidzās, viņš kopā ar biedru un brāli nodibināja šo "The Walls". Divpadsmit gados trīs plates. "James" faniem ies pie dūšas.

2013, www.musicstories.lv