Šķirstot fotoalbumu, kurā no katras bildes uz tevi raugās kāds tuvs, bet aizgājis cilvēks, ir smagi. Un tajā pašā laikā - neizskaidrojami patīkami. Jo šeit viņš ir - kopā ar visām atmiņām, kas ir nesaraujamas. Kopā ar ilūziju, ka nekur tālu jau aizgājis viņš nav, ja reiz, kaut tikai caur foto, bet varam joprojām ielūkoties tam acīs. 2011.gadā šādi aizgāja astoņdesmito un deviņdesmito gadu viena no tā sauktajām likteņgrupām "R.E.M.". Paaudze, kas pretējā dzimuma lūpkrāsu pirmo reizi nogaršoja, spaidoties pie tādām dziesmām kā "(Don't Go Back To) Rockille", "The One I Love", "Stand", nemaz nerunājot par "radioskonto" veidīgo staciju nošļurinātajiem gabaliem kā "Man on the Moon", "Losing My Religion" un "Everybody Hurts", pēkšņi sajutās kā zaudējusi tuvu cilvēku. Vai pat kādu funkcionāli svarīgu ķermeņa daļu! Maiks Staips gan pāris plates "pirms beigām" bija brīdinājis, ka "R.E.M." leģendai varētu arī likt punktu. Bet vairums to uztvēra kā gražīgas vecmeitas flirtu ar katoļu mācītāju savas labākās draudzenes kāzu ceremonijas laikā, kam nav nekāda sakara ar realitāti. Taču tā patiešām notika. "R.E.M." Latvijā, šķiet, koncertējusi divas vai trīs reizes, tāpēc mūspuses ļaudīm ir labā atmiņā brīnišķīgā atmosfēra grupas koncertos. Tagad, 2014.gadā, "R.E.M." cienītājiem ir kārtējā iespēja ienirt atmiņās. Divas plates zem viena nosaukuma "Unplugged: The Complete 1991 and 2001 Sessions" nāca klajā šā gada aprīlī, un tajās ir pa vienam, attiecīgi, 1991. un 2001.gada "MTV Unplugged" koncertam. Ar desmit gadu intervālu. "R.E.M." ražīgāko desmit gadu intervālu.
Kā rūdīts mietpilsonis pret Pītu Dohertiju allaž esmu izturējies rezervēti. Viņa uzvedība, atceļot koncertus, jo labākajā gadījumā aizkulisēs, sliktākajā - vispār citā valstī, pieļurbājies vai sašņaucies tā, ka nespēj uzkāpt uz skatuves, - tas vienmēr licies tā necienīgi kaut vai tikai pret tiem, kas riskējuši uz šo pasākumu nopirkt biļetes. Taču, šķiet, Dohertija fani pieņem šos spēles noteikumus un biļetes arī pērk kā sava veida loterijas kuponus. "Babyshambles" ir viens no Dohertija projektiem (vēl ir viņa "The Libertines" un solo padarīšanas). Ilgi nosodījis allaž pinkainā Pīta nelāgās izdarības, tomēr cenšoties ievibrēt vienā "vibrā" ar "The Libertines", bet to īsti nespējot, jau gadus biju atmetis šim mūzikas subjektam ar roku. Ar tādu kā pārākuma sajūtu, protams: nu tu tur, pļēgur, sēdi savā "līmenī" un nelien mūsu, pārsvarā jau sevis izdomātās "inteliģences" augstumos. Un ilgu laiku šajā jautājumā bija rasts tāds nosacīts miers.
Pirms mēneša, 2.septembrī, dienasgaismu ieraudzīja "Babyshambles" trešais studijas albums "Sequel to the Prequel", un, ko tur liegties, iepriekš gaiši nopulētais inteliģences līmenis ir zaudējis savu orientāciju telpā. Jo tajā tagad lepni sēž arī Dohertijs, šķelmīgi smaidot un liekot līmeņa iemītniekiem minēt - viņi ir nolaidušies līdz Dohertijam vai Dohertijs pacēlies līdz viņiem? Atbilde, protams, ir kaut kur pa vidu. Jo, izskatās, viens otram pretī panākuši ir abi. Bet amizantāk, protams, uztverams Dohertija nāciens. "Sequel to the Prequel" nolaista publiku ar deviņdesmito gadu mūzikas sīrupu "Oasis" stilā (nu jā, abu grupu līderi jau arī ir tik līdzīgi - ninnesbrāļi un skandālu mīļotāji, ne kā mēs, mietpilsoņi). Ja plate būtu latviešu valodā, to, visticamāk, spēlētu arī Latvijas Radio 2, bet dziesma "Picture Me In a Hospital" droši vien cīnītos par labām vietām "Muzikālajā bankā". Bet ir pavisam citādi - labāk. Jā, daudz labāk. Jo Dohertijs mums, mietpilsoņiem, mazliet pamāca īsto dzīvi, bet mēs Dohertijam - pareizi sasiet kaklasaiti un prievīti. Kurš no šīs mijiedarbības ir lielāks ieguvējs? Par cik Dohertijam droši vien ir pilnīgi pie kājas, tad lai nu būtu - mēs, mietpilsoņi!
Ja patīk, noklausies arī šos albumus:
"The Wallflowers" - "Rebel, Sweetheart" (2005)
Šī Losandželosas kvinteta priekšvīra uzvārds ir Dilans. Jakobs Dilans. Un, sakritība, arī Dohertijs dzirdēts nosaukts par "savas paaudzes Dilanu". Bez tam arī "The Wallflowers" šajā platē spēlējas ar mietpilsoņu sirdsapziņu, kas apjukumā nespēj izdomāt: uztvert šo par augsto mākslu vai vienkārši šlāgeri?
"R.E.M." - "Out of Time" (1991)
Pirmais patiesi sekmīgais "R.E.M." albums. Šīs sekmes neapšaubāmi kaldināja albumā iekļautā dziesma "Losing My Religion", kam tik ļoti līdzinās "Babyshambles" izpildītā "Picture Me In a Hospital".
"Prāta Vētra" - "Dienās, kad lidlauks pārāk tāls" (2003)
Ak dieniņ tētiņ, šim albumam jau desmit gadu! Cik tad jau pašam Kauperam? Simts, vai?...:) "Babyshambles" savā jaunajā albumā ir muzikāli tikpat savākti kā "Prāta Vētra" šajā platē. Viņiem vajadzētu uzspēlēt kopā. Pēc tam, protams, iedzert.
2011.gada 21.septembrī grupas "R.E.M." mājaslapā tika publicēts paziņojums, ka "mūsu kā grupas dienas ir skaitītas" un, protams, visa tā muldēšanās, ka "tas bija grūts lēmums" utt. utjpr. Ziņa pasaulei bija skaidra - Maiks Staips un kolēģi bija pieņēmuši lēmumu, kurš ticis cilāts un atlikts vairākkārt iepriekš, proti, leģendārā amerikāņu grupa "R.E.M." ar 31 gadu stāžu ir pagātne! Taču vēl pirms gada klajā nāca kārtējais grupas albums "Collapse Into Now", kas nu izrādījies "R.E.M." pēdējais studijas albums. Un, ja tā paklausās šo plati, pieņemtais lēmums nešķiet greizs un nepareizs...
Tiem, kas seko līdzi Staipa gaitām uz skatuves un runām, kas virmo ap "R.E.M.", šāds lēmums nebūt nešķita pārsteigums. Nav noslēpums, ka līdzīgu lēmumu grupa pieņēma arī pēc 2004.gada plates "Around the Sun" - toreiz puišiem savs veikums tik ļoti nepatika, ka viņi izlēma: ja arī nākamā plate būs līdzīga, grupas dalībnieki paspiedīs viens otram rociņas un dosies katrs savā virzienā. 2008.gada "Accelerate" tomēr sanāca, grupasprāt, daudz labāks. Puiši sapurinājās, pat izbraukāja koncerttūri, tai skaitā apmeklējot arī Rīgu, un likās, lietas nostājas savās loģiskajās vietās.
Kad pirms gada, 7.martā, dienasgaismu ieraudzīja "R.E.M." piecpadsmitais studijas albums "Collapse Into Now", par šiem draudiem grupa pairšanai daudzi bija piemirsuši. Taču, izrādās, tieši šī plate bija "vājais punkts", un lēmums par došanos katram uz savu pusi, daudziem faniem par šausmām, tika pieņemts.
Viss ir atkarīgs no gaumes. Man, piemēram, "sliktais" albums "Around the Sun" patika tīri labi, pat labāk par "atkal uzmundrinošo" "Accelerate". Tomēr "Collapse Into Now" ir kaut kā grūti novērtēt ar "patīk-nepatīk" kaut vai tāpēc vien, ka nu ir zināms, ka no "R.E.M." vairs nekā jauna nebūs. No šāda viedokļa raugoties, šai platei ir gana liela vēsturiska nozīme. Taču no muzikālā viedokļa... Laikam grupa saprata, ka šī nebūs tā plate, ar kuru doties koncerttūrē. Un laikam saprata, ka ir laiks kārt ģitāras vadzī un baudīt darba dzīvē sapelnīto. Tiesa, ar "R.E.M." platēm mēdz būt dīvaini - ja šobrīd kāda liekas nekas īpašs, kaut kādos zināmos dzīves posmos tieši "Collapse Into Now", iespējams, šķitīs labākais, kas jebkad ir radīts. Dikti ceru uz to, jo no sirds negribas, ka pēc grupas, ar kuru izaugusi vesela paaudze, ar ko asociējas vidusskolas jautrie gadi un citas labas atmiņas, paliktu tāda rūgtuma pēcgarša.
"Katra diena ir no jauna. Katra diena pienāk, lai to uzvarētu. Tieši tā tiek radīti varoņi," albuma dziesmā "Every Day Is Yours to Win" dzied Staips. Un, lai arī tagad jauna diena viena pēc otras aust jau bez "R.E.M.", viņi ir un paliek varoņi daudzu fanu acīs. Un ir skaidrs, ka ikvienam no viņiem dziļi sirdī glabājas sapnis, ka varbūt viņu varonis nemaz nav miris, bet vienkārši uz kādu brītiņu paņēmis pauzi. Bet varbūt tas jau bija ierakstīts zvaigznēs, ko Staips nojauta, uz albuma vāciņa mājot visiem atvadas?...
Albuma vērtējums: 7/10
Citi vērtējumi:
Rolling Stone: 4/5
The Telegraph: 3/5
The Guardian: 4/5
Spin: 8/10
The Independent: 4/5
Pitchfork Media: 6,8/10
Allmusic: 3,5/5
Iegādājies albumu legāli:
http://itunes.apple.com/us/album/collapse-into-now-deluxe-version/id413746010
Pēc trīsdesmit viena gada pastāvēšanas šā gada 21.septembrī amerikāņi "R.E.M." paziņoja par savas darbības beigām. Piecpadsmit studijas plates, neskaitāmi Zelta un Platīna diski neskaitāmās valstīs, koncerti, no kuriem publika devās prom uzlādēta kā kādā spiritisma seansā pabijuši. Divas reizes viesojušies arī Latvijā, pēdējo reizi 2008.gadā, jāatzīst, diezgan pašķidri apmeklētā koncertā arēnā "Rīga". Bet tieši šis "šķidrums" ļāva piekļūt Maiklam Staipam tik tuvu, ka pilnīgi mierīgi varēja viņu papliķēt pa pliko paurīti.
Vai "R.E.M." izjukšana bija negaidīta? Nē, jo jau pēc 2004.gada plates "Around The Sun" grupas dalībnieki bija vīlušies savā varēšanā un nolēma, ka ja arī nākamā plate būs, viņuprāt, tik neizteiksmīga, bodīti ar nosaukumu "R.E.M." taisīs ciet. 2008.gada "Accelerate" puišiem šķita labāks un, kā izrādās - uz laiku, lēmums par "izklīšanu" tika atlikts. Kas notika tālāk? Šogad, 7.martā "R.E.M." izdeva savu nu jau pēdējo albumu "Collapse into Now", un tas, šķiet, ir arī viss. Lai arī ne negaidīts pavērsiens, cerības, ka nepiepildīsies vissliktākais scenārijs, bija daudziem. Tās šoreiz pievīla. "Tas nebija viegls lēmums," paziņojumā presei sacīja Staips. Kāds bija patiesais grupas izjukšanas iemesls, var tikai minēt. Un, starp citu, "Around The Sun", ir lielisks albums! Kaut kādā ziņā pat labāks par "Accelerate".
Bet "R.E.M" nav tikai divi albumi, tas ir vesels laikmets mūzikā. Turpinājumā desmit zīmīgas dziesmas, kas nekad neļaus norietēt atmiņām par to, ko paveica šie vīri - Maikls Staips, Bils Berijs, Pīters Baks un Maiks Mills.
1. "(Don't Go Back To) Rockville" ("Reckoning", 1984)
2. "Everybody Hurts" ("Automatic for the People", 1992)
3. "It's the End of the World as We Know It (And I Feel Fine)" ("Document", 1987)
Tas nozīmē, ka istabā ir auksts, vasara ir aizgājusi, bet rudens ir akurāt klātu. Diemžēl garām ir tie laiki, kad vasaras bija siltas, ziemas aukstas, bet rudens un pavasari saulaini un, attiecīgi, zeltaini un svaigi zaļi. Globālā sasilšana dara savu, un šis rudens, kurš nupat iestājies, tāds, tikai varbūt daudz lietaināks un vējaināks, atkāpsies nākamā gadā aptuveni maijā.
Kas attiecas uz mūzikas industriju, arī tur vasarā vairāk aktivitātes tika pārnestas uz estrādēm un festivāliem, lai jaunus albūmus izdotu laikā, kad skaita cāļus. Nupat sagaidīts jaunais "Metallica" albūms "Death Magnetic" ar, manuprāt, lielisko "The Day That Never Comes", jau oktobrī klajā nāks "Keane" un "Kaiser Chiefs" jaunās plates, bet U2 savu jaunāko veikumu atrādīšot vēlāk kā bija paredzēts - tikai nākamajā gadā.
Tomēr arī šī vasara nesa zināmu pienesumu. Ja ne mūzikas industrijai, tad dažu labu labsajūtai pilnīgi noteikti. Apskatīšu dažus savus šīsvasaras iespaidus, nekādi īpaši nekārtojot pēc topu principiem. Vienkārši iziešu cauri.
1. "R.E.M." - "Accelerate"
Nevar noliegt, ka 12.septembra "R.E.M." Rīgas koncerta iespaidā, tieši šis albūms uzrakstījās pirmais. Ne pārpildītā, bet samērā pilnā arēnā gandrīz divu stundu garumā varēja baudīt mūziku. Tieši mūziku! Bez pārmērīgiem šova elementiem. Un, lai arī, manuprāt, "Muse" vai beidzamā "Depeche Mode" koncerta publikas atmosfēra būtu nosaucama par "nokaitētu līdz baltkvēlei", bet "R.E.M." nē, Amerikas inteliģentās rokgrupas ģitārists Pīters Banks savā mājaslapā tieši Rīgas koncertu nosaucis par "līdz šim labāko "Accelerate" tūres koncertu". Pagodinoši. Ņemot vērā, ka tūre jau ir krietni otrā pusē.
Bet par albūmu. Runā, ka pēc iepriekšējā "Around the Sun" grupas dalībnieki bijuši ļoti neapmierināti ar veikumu un nosolījušies, ka, ja arī nākamais albūms, proti, "Accelerate", būs tik pat garlaicīgs, "R.E.M." iešot atvaļinājumā. Man personīgi "Around the Sun" patika... Taču tagad aktuālākais ir "Accelerate" un, kā saka daudzi kritiķi, tā ir atgriešanās pie saknēm. Radiostacijas kurbulē gan "Supernatural Superserious", gan "Hollow Man", kas, nenoliedzami, ir skaistas dziesmas, bet lai mans pienesums šai vasarai no "R.E.M." būtu "Sing For the Submarine". Tiesa, tas nav oficiāls klips, jo šī dziesma vēl nav singls no albūma. Šī ir akustiskā versija. Un, kā varēja novērot koncertā, ja vien grupas skaņuvīram nemisējas ar skaņu pults podziņu pareizu sabīdīšanu, "R.E.M." spēlēt akustiskās versijas pieprot.
2. '"Biffy Clyro" - "Puzzle"
Skotu trio "Biffy Clyro" līdz šā gada vasarai man neko neizteica. Tāpat kā daudziem neizsaka joprojām. Un nav brīnums. Lai arī grupa pastāv no 2002.gada un izdevusi jau četrus albūmus, vismaz mūsu pusē tā radiostacijās un klubos drillēta netiek. Nu varbūt klubos tiek. Es tos neapmeklēju, jo esmu vecs perdelis un tāpēc par klubiem apgalvot nevaru.
Grupas aktuālākā plate "Puzzle" ir kā daudzu, daudzu citu mūsdienu grupu albūmi - tie fonā var skanēt it labi, tos pat negribas ņemt nost, bet varbūt noklausīties vēlreiz. Tomēr prātā nekas nepaliek. Izņemot vienu dziesmu, kura man šajā vasarā neiziet no prāta - proti, "Folding Stars". Vienkārši ekselenta kompozīcija!
3. James Blunt - "All the Lost Souls"
Reiz kāds mans paziņa jautāja otram, vai tik tas tur plauktā nav Selīnas Dionas albūms. Otrais nosarka un teica, ka jā, bet tas neesot viņa. To te atstājis kāds viņa paziņa. Skaidrs, ka ir lietas, par kurām pieņemts kaunēties. Par operā palaistu purkšķi, par caurām zeķēm, ejot iepazīties ar nākamās sievas vecākiem un, protams, par to, ka klausies Selīnu Dionu vai Džeimsu Blantu.
Pēc Blanta (starp citu, izbijuša Kosovā dienējoša kareivja) debijas plates "Back to Bedlam" iznākšanas 2004.gadā, kurā ietvertā dziesma "You`re Beautiful" padarīja viņa pasaulsslavenu, bez iekļūšanas daudzu valstu hitparādēs, mākslinieks paspēja pagozēties vēl dažos topos. Vienā topā kāds kārtējais interesanto aptauju kantoris, nē, atvainojos, institūts, bija noskaidrojis, ka sievietēm visvairāk nepatīk tieši tāda augsta un nedaudz blējoša balss kā ir Blantam (tik nav zināms, kurš tad tos viņa albūmus miljons kopijās pērk). Savukārt kādā citā aptaujā tika noskaidrotas tās populārākās dziesmas, kuras tuvinieki izvēlas, pavadot mūžībā savus mīļotos cilvēkus. Un blakus Robija Viljamsa "Angel" un "Queen" "Who Wants to Live Forever" gozējās atkal vecais, labais Blants ar savu "Goodbye My Lover"...
Arī jaunā plate saturiski līdzīga - tādas riktīgas blējošā vīrieša balsī izpildītas kapu dziesmas. Bet atzīšos - ir brīži, kad vajadzīgs tieši tas. "Carry You Home" ir mana izvēle no šīs plates. jo, spēlējot ballītes, esmu ievērojis, ka pie šīs dziesmas svempjas augšā no galda un nāk dejot pat tie, kam tomēr labāk būtu paticis notiesāt līdz galam rosolu. A ko darīt, ja viņu pavadones, no kurām, iespējams, kāda arī piedalījusies augstākminētajā nepatīkamāko balsu aptaujā, šī dziesma nespēj atstāt vienaldzīgu?
Brūss Springstīns ir viens no tiem māksliniekiem, kurš līdzīgi kā "The Rolling Stones", šķiet, dziedās mūžīgi. Šis 58.gadus vecais vīrs savu skatuves karjeru sāka tālajā 1965.gadā un i nedomā no tās rāpties nost. No 1973.gada ar apskaužamu precizitāti - apmēram viens albūms divos gados - Springstīns izdevis plati pēc plates, 2007.gadā sagaidot savu jubilejas jeb 15.plati "Magic".
Kādreiz Arvīda Mūrnieka izdotajās kasetēs "Atbalsis" bija iekļauta Springstīna "Born in the U.S.A", bet kaut kā man tā ne visai patika. Bet tad 90.to gadu sākumā kaut kādā vietējā televīzijā laikam aiz pārpratuma (jo parasti, kad nerādīja ļoti interesantos vietējo ziņu raidījumus, demonstrēja pārsvarā tikai multfilmu "Toms un Džerijs"), parādīja kaut kādu Springstīna mirbaklaiku koncertu. Un tur man viņš iepatikās.
Kas ir Springstīna trumpis? Man liekas tas, ka viņš vairāk sevī sajūt eiropieti, nevis amerikāni. Un tas mums, vecajai pasaulei, dikti iet pie sirds. 2007.gada dubultalbūms "Live in Dublin" tam ir tikai pierādījums. No albūma "Magic" - īstena vasarīga dziesma "Girls in Their Summer Clothes".
5. Ringo Starr - "Liverpool 8"
Tā, runājot ļoti ciniski, varētu sacīt, ka no lēģendārajiem Bītliem palikusi pāri akurāt puse. Savulaik tika uzskatīts, ka Bītlos tikai Makartnijs un Lenons ir spējīgi sacerēt labas dziesmas un hitus. Kaut kur jau patiesība ir, jo lauvas tiesu Bītlu dziesmas aiz nosaukuma iekavās rotā uzraksts "Lennon/McCartney".
Ringo Stāru jeb, kā izrādās, īstajā vārdā Ričardu Stārkiju (Richard Starkey) es personīgi kā Bītlu dalībnieku identificēju pēdējo. Bet viss mainījās pēc kārtējās "Simpsonu" sērijas noskatīšanās, kurā Mārdža saņēma no Stāra parakstītu pastkarti, ko viņa tam bija vēstulē lūgusi. Šis fakts man lika beidzot arī Stāru identificēt kā ceturto bītlu.
Bet kā pilnasinīgu mūziķi Stāru sāku iepazīt tikai... šogad. Ar Stāra 14.(!!!) plates "Liverpool 8" iznākšanu. Bet labāk vēlāk, nekā nekad!
Katrā ziņā tituldziesma "Liverpool 8" manā šīsvasaras dungojamo dziesmu sarakstā ieņem ne to pēdējo vietu...
