"Kongos" - "Lunatic" (2014)

Izrādās, cukurs cilvēka smadzenēs iedarbojas uz tiem pašiem centriem, uz kuriem, piemēram, marihuāna, radot identiskus baudas refleksus. Bez zinātniekiem to pašu, nojausmu līmenī, jau labu laiku atpakaļ bija piefiksējuši onkuļi, kam tirgoties ar uz apziņu iespaidu atstājošām vielām allaž licies pieņemams rūpals. Tieši tāpēc tā saucamā baltā nāve nereti ir kontrabandistu iecienīto preču vidū, starp kurām gozējas arī mammītes, ieroči un tās pašas nelaimīgās narkotikas. Nu jau tā ir nosacīti pagātne, bet pavisam nesen šo nelegālo rūpalu vidū bija arī mūzikas pirātisms. Un tiesa - vai laba dziesma "nespiež" smadzeni uz tiem pašiem punktiņiem, kur cukurs un tās pārējās baudas? Skaidrs, ka spiež, un izraisa atkarību. Tātad izvēle pastāv: lai justos labi, var stundām sūkāt cukurvati vai klausīties mūziku, kas dvēseles stīgas rausta pēc pareizām notīm.

Katram, protams, savs, bet varbūt viens ieteikums tomēr lai izskan. Kā būtu ar grupas "Kongos" jauno plati "Lunatic"? Četri brāļi, kam uzvārdā Kongoss, bet izcelsmes zeme Dienvidāfrika (viņu tēvs ir dziedātājs un komponists Džons Kongoss), ir šī kolektīva ritošā daļa. Un arī visas pārējās. Nav pat svarīgi uzskaitīt, ko katrs no viņiem spēlē, visu diskogrāfiju (labi, ir vēl tikai viena plate "Kongos" (2007)). Svarīgi ir tas, ka "Lunatic" ir kā cukurvate. Kad tā apēsta, lipīgos pirkstiņus vēl stundām var apsūkāt, cenšoties ar zobu galiem izgrauzt aiz nagiem palikušos cukura mikrograudiņus. Viena no pēdējā laikā daudzpusīgākajām platēm, viens no atkarību izraisošākiem albumiem. Pieejams absolūti legāli, un, ja vien ģimenes ārstiem būtu labāka muzikālā gaume, viņi saviem pacientiem šo ieteiktu kā filmas "Briljantu roka" varonis Gorbunkovs: "Для дома, для семьи. Врачи рекомендуют - успокаивает нервную систему, расширяет сосуды."*

* "[Žurnāls] Mājai un ģimenei. Ārsti rekomendē - nomierina nervu sistēmu, paplašina asinsvadus" (tulkojums no krievu valodas).

Foto raksta ievadā no www.musicbyday.com.

2014, www.musicstories.lv

"Mount Moriah" - "Miracle Temple" (2013)

Daudzas idejas uz pasaules nobrūk tikai viena iemesla dēļ - to īpašnieki visu pārāk sarežģī, neļauj visam notikt un izskatīties dabiski. Šo kļūdu nav pieļāvis amerikāņu trio "Mount Moriah". Pirms aptuveni gada laidis klajā savu otro albumu "Miracle Temple", šis Ziemeļkarolīnas Universitātes studentu pilsētiņas kolektīvs gluži kā kāds sīkstulis savā dziesmu plācenī sakasījis pa druskai no popa, roka, kantrī, folka un vēl sazin kādiem stilu apcirkņiem. Šķistu, ka šāds kokteilis garantē baudu ja nu vienīgi kakofonijas cienītājiem un dentistiem pēc smagas darba dienas. Tomēr - ne uz to pusi!

Mūzikas žurnāls "Pitchfork" šo plati nodēvējis par "nostaļģiju pēc cilvēkiem un laikiem, kurus neatgūt ne ar kādām burvestībām." Taču spilgtākās emocijas, kas pārņem klausoties "Miracle Temple", ir nožēla. Nožēla par to, ka jau gadu šāda plate klejo pa pasauli, nedevusi par sevi uzstājīgāku ziņu. Nostaļģijas tur nav ne kapeikas (piedošanu, centa) - septiņdesmitajiem par modernu, vājprātīgajiem astoņdesmitajiem par vienkāršu, deviņdesmitos pat atcerēties negribās. Kāda nostaļģija? "Mount Moriah" ir īstens mūsdienu produkts, par to nostaļģēties varēs pēc gadiem divdesmit.  

2014, www.musicstories.lv

"Franz Ferdinand" - "Right Thoughts, Right Words, Right Action" (2013)

Fizikā zināms enerģijas nezūdamības likums (nu, tipa, katru palaisto purkšķi kāds noteikti ieelpo vai arī tas atmosfēras augšējos slāņos meteoroloģisku procesu rezultātā pārtop par skābo lietu un nolīst pār tā paša bezdētāja galvu). Savukārt mūzikas teorija atrod par zinātniski pierādītu tā saukto gaumes nekrustošanās likumu. Tas ir, viss visiem nekad nevar patikt, un visi, savukārt, nevar būt vēkšpēdus no visa. Runa, protams, ir par mūziku - dziesmām, stiliem, personībām. Šis gaumes nekrustošanās likums nereti īpaši piemērojams kādam konkrētam kolektīvam, varbūt arī mūzikas novirzienam. 

Viens šāds gaumes nekrustošanās likums pierādījās ar britiem "Franz Ferdinand". Savu 12 gadu pastāvēšanas vēsturē, atrādot vienu pēc otra pirmos trīs savus albumus, šis kvartets, lai arī apkārt mudžēja sajūsmā no kājām krītoši mūzikas kritiķi un grūpijas vecumā stipri virs vidējā, pārliecināt nespēja. Šķiet, debijas albuma "Franz Ferdinand" lielākajā grāvējā "Take Me Out" puikas ielika pārāk spēcīgu kodu, kas muļļājot šā un muļļājot tā, tika atkārtots un atgremots no plates platē. Līdz ar to pesimistiskākam klausītājam pērn sasniegusī ziņa, ka gatavs ir skotu ceturtais albums "Right Thoughts, Right Words, Right Actions", bija aptuveni tas pats, kas paziņojums, ka pēc pirmdienas sekos otrdiena un tad visas pārējās nedēļas dienas. Vārdu sakot, ziņa nekāda...

Dienas rit, arī nedēļas. Vai būs arī mēneši un gadi, nav zināms. Bet viss ir iespējams. Skaidrs, ka lai arī cik lielu laika sprīdi "Right Thoughts, Right Words, Right Action" aizņems klausītāja uzmanību, šim mirklim būs tendence kļūt izmēros nekontrolējamam. Vai nu gadu gaitā kaut kā sanācis intelektuāli bagātināties, vai arī grupai "Franz Ferdinand" nolaisties līdz kādam zemāka līmeņa gaumes apvārsnim, bet jaunā plate atver vārtiņus, kuri regulē, kuram "Franz Ferdinand" mūzika būs saprotama un kuram nē. Ir skaidrs, ka pie atslēdziņas durtiņām ar nosaukumu "Franz Ferdinand" atrodas piekariņš ar uzrakstu "Right Thoughts, Right Words, Right Action". Savukārt PIN kods, kas ļauj piekļūt šai atslēdziņai, ir "8". Plates astotā dziesma saucās "The Universe Expanded". Albuma mugurkauls.  Un jā, mūzikas teorijā tāds jēdziens kā "gaumes nekrustošanās likums" nepastāv.

2014, www.musicstories.lv

Sting - "The Last Ship" (2013)

Laikam jau no Stindziņa nesagaidīsim neko līdzīgu "All This Time", "Englishman in New York" vai "Mad About You". Tas, ko no viņa esam sagaidījuši pēdējos desmit gados, ir paniekošanās ar ko līdzīgu baroka laika kamermūzikai ("Songs from the Labyrinth", 2006), tad pievēršanos kaut kam līdzīgam kristīgiem korāļiem ("If On a Winter's Night"...", 2009), visbeidzot albumu, kas ierakstīts kopā ar simfonisko orķestri, spēlējot savas klasiskās dziesmas ("Symphonicities", 2010), un labāko dziesmu izlasi ("The Best of 25 Years", 2011). Tātad, ņemot vērā, ka pēdējais tāds īstais Stinga autoralbums bija 2003.gada "Sacred Love", cerība, ka pēkšņi kas tāds (Stinga autoralbums) varētu parādīties, bija nu tāda - nekāda.

Un tomēr 2013.gada rudenī Stings saņēmās un faniem, kam savu elku beidzamā tūrē bija jāskata vijoļu, trombonu un ksilofonu ieskautu, dāvāja pirmo "atkal paša Stinga" oriģinālplati "The Last Ship". Vērīgu Stinga karjeras uzpasētāju gadus atpakaļ nevarēja apiet citāts no kādas viņa intervijas, ka tagad viņa seksuālā dzīve esot piesātināta vairāk kā jebkad agrāk jaunībā. Varot vienā naktī trīs četras reizes, jo darbojoties saskaņā ar kādu tur garīgās dimensijās balstītu metodi. Šī it kā nenozīmīgā un intīmā piezīme izskaidro daudz ko. Iztrakojies ar sievu pa savu bungālo, vai kur nu tur tā ticība liek to darīt, Stings mūzikā ir mierīgs un līdzsvarots. Ko tur slēpt, viens Stings beidzās 1993.gadā ar albumu "Ten Summoner's Tales" (varbūt arī ar 1991.gada "The Soul Cages"), otrs sākās pēc tam. Un šāda lietu kārtība pastāv joprojām

"The Last Ships", kura galvgalī izvirzītas tādas tēmas kā atgriešanās, pašatklāsme, bērnības atmiņas, turpina Stinga pēdējo desmit gadu albumu plejādi. Vien šoreiz pats sazīmējis notis, tāpēc plates rokraksts, saprotams, ir krietni "stindziskāks" kā pāris iepriekšējo albumu muzikālais nospiedums visumā. Plus dalību "The Last Ship" ierakstā ņēmuši tādi mākslinieki kā Brains Džonsons no "AC/DC", Džimmijs Neils, "The Wilson Family" un citi. Uzskatīsim, ka Sitngs tagad ir šāds, un kā tādu viņu mīlēsim, godāsim un cieņā turēsim. Novecot kopā ar Stingu ir privilēģija, kas būs dota ne katrai paaudzei.

2014, www.musicstories.lv

Tyler Hilton - "Forget the Storm" (2013)

2005.gadā, būdams vien 22 gadus vecs, amerikāņu puisis Tailers Hiltons nospēlēja rokenrola karaļa Elvisa Preslija lomu filmā "Walk the Line", kas stāsta par vēl vienu mūzikas karali no kantrī zvaigznāja - Džoniju Kešu. Tajā laikā Hiltons bija izdevis divus albumus un zināmu publikas masu ap sevi jau salasījis. Iepatikties viņam sanāk, to viņš prot. Kad Hiltonam bija 16 gadu, viņš sazvanīja Losandželosas radiostacijas "KLOS" šovu "The Mark & Brian", un, lai saņemtu bezmaksas biļeti uz Džonija Lenga koncertu, "a cappella" versijā tiešajā ēterā nodziedāja Lenga dziesmu "Breakin' Me". Hiltons saņēma ne tikai biļeti, viņš tūlīt arī tika uzaicināts uzstāties šova Ziemassvētku koncertā. Tā lūk.

"Forget the Storm", Hiltona trešais studijas albums iet sava radītāja pēdās - tas, protams, iepatīkas. Gandrīz visiem. Ja nu vienīgi metālistiem un gotiem nē. Kaut iespējams, kāds tumši zilas lūpas uzkrāsojis gotu vīrs pusmūža vecumā pa kluso šad un tad patīksminās par Hiltona spēju ar savu mūziku gan saraudināt, gan likt līksmot, gan, iespējams, vēl ko citu. Jāpievienojas pusmūža gotam. Hiltons raksta un izpilda melodisku popmūziku, kas uzrunā neiedziļinoties. Bet ja tomēr "Forget the Storm" galvā paķidā, tas var izrādīties daudz vērtīgāks kā pirmajā acumirklī šķiet. "Leave Him" būs viena no "obligāti jānoklausās 2014.gadā" sērijas dziesmām.

2014, www.musicstories.lv