Rāda ziņas ar etiķeti RIP. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti RIP. Rādīt visas ziņas

pirmdiena, 2016. gada 14. marts

Piektais Bītls Džordžs Mārtins (1926-2016)

"Ja kāds ir pelnījis Piektā Bītla titulu, tad tas ir Džordžs," tā tviterī pirms dažām dienām rakstīja viens no palikušajiem Bītliem Pols Makartnijs, uzzinot par "The Beatles" bijušā producenta Džordža Mārtina aiziešanu mūžībā. Viņš 8.martā 90 gadu vecumā nomira miegā savās mājās Anglijā. Mārtins ir producējis visus "The Beatles" albumus, izņemot pēdējo "Let It Be" (1970), kurā šo darbu paveica Fils Spektors.

SAKLAUSĀMAIS MANTOJUMS

Mārtinu ar Liverpūles zēniem 1962.gadā kopā saveda Bītlu menedžeris Braiens Epsteins. Tas bija brīdis, kad visas Lielbritānijas lielās mūzikas izdevniecības bija noraidījušas "The Beatles" piedāvājumu noslēgt ierakstu līgumu. "Viņi nebija pārāk labi," vēlāk kādā sarunā raidstacijā "BBC" atzina Mārtins, taču kaut ko viņš zēnos bija ieraudzījis un sadzirdējis, tāpēc trim no viņiem (atskaitot bundzinieku Pītu Bestu) piedāvāja līgumu ar kompāniju "Parlaphone" - tā bija Mārtina paša vadīta izdevniecība, kura strādāja ar vienu no lielajām mūzikas kompānijām "EMI". 

Līdz darbam ar Bītliem Mārtins vairāk producēja džeza un kora mūzikas ierakstus, arī satīriska rakstura plates. Šī muzikālās daudzveidības pieredze ļāva Mārtinam pielāgoties. Pielāgoties trakulīgajiem Liverpūles zēniem, tajā pašā laikā  liekot viņiem ieklausīties savā viedoklī - Mārtins bija gluži kā, Makartnija vārdiem runājot, Piektais Bītls. "Kad es sāku darboties mūzikas biznesā, ierakstā galvenais mērķis bija mēģināt iespējami precīzi atkārtot [dziesmas] dzīvo izpildījumu," Mārtins stāsta 2007.gadā iznākušajā Keneta Vomaka grāmatā "Long and Winding Roads". "Bet tad mēs sapratām, ka varam darīt savādāk."

"Viņš ir [mūsdienu] mūzikas ieraksta garīgais krusttēvs," Mārtina ieviestās novitātes ieraksta procesā žurnālam "Billboard" vērtē "Grammy" balvas laureāts, angļu producents Nigels Godričs, kurš pazīstams ar savu ieguldījumu "Radiohead" un Beka karjerā. Mārtins pats bija muzikāli izglītots, viņš spēlēja vairākus mūzikas instrumentus un tādējādi spēja māksliniekiem ne tikai pastāstīt, ko viņš vēlas dzirdēt, bet arī pats nospēlēt. Viņš Bītlu mūzikā savu vārdu ir atstājis, ne tikai nodrukātu uz skaņuplašu vāciņiem, bet arī saklausāmā veidā. Tieši viņš Džona Lenona dziesmā "In My Life" spēlē klavieru solo, tieši viņš pārliecināja Makartniju, ka dziesmas "Eleanor Rigby" ierakstā jāiekļauj stīgu kvartets.

JOPROJĀM NR.1

Vēl pirms "Let It Be" iznākšanas "The Beatles" jau faktiski bija izbeigušies, Mārtins no Bītlu lietām bija atgājis jau albumu iepriekš, bet viņš aktīvi turpināja strādāt. Sava radošā mūža laikā viņš producējis tādus māksliniekus kā Džefu Beku, "America", "The Mahavishnu Orchestra" un Stingu. Pēc aiziešanas no "EMI" 1966.gadā Mārtins nodibināja savu producentu kompāniju un turpinaja darīt savu sirdsdarbu - producēt albumus. Viņš joprojām ir visu laiku labākais "Billboard HOT 100" producents - Mārtina kontā ir 23 dziesmas Nr.1! Un nevienam to vēl nav izdevies pārspēt! Viņa trīsdesmitā Lielbritānijas dziesma Nr. 1 bija 1997.gada Eltona Džona veltījums Princesei Diānai "Candle in the Wind". 1999.gadā Mārtins paziņoja, ka nu ir gana, un devās pensijā. "No dienas, kad viņš parakstīja pirmo ierakstu līgumu ar "The Beatles", līdz pēdējais reizei, kad viņu satiku, viņš bija augstsirdīgākais, inteliģentākais un muzikālākais civēks, kādu man ir bijusi bauda pazīt," saka Makartnijs. Un ir pienācis brīdis, kad Bītli palikuši mazākumā - no pieciem vairs tikai divi...



Foto raksta ievadā no saites.

2016, www.musicstories.lv.

pirmdiena, 2016. gada 11. janvāris

Deivids Bovijs

Deivids Bovijs ir bijis visu manu apzināto mūžu. Pirmo reizi viņu ieraudzīju bērnībā pasaku piedzīvojumu filmā "Labirints". Viņš kā goblinu karalis Džareds izskatījās draudīgs un pat ļauns. Vēl ilgi no Bovija šīs lomas dēļ man bija bail. Tad 1996.gadā Rīgā tika rīkots pirmais un vienīgais festivāls "Rock Summer" un aizkulisēs dzirdēja runājam, ka pasākuma slepenais viesis būs pats Deivids Bovijs. Joprojām baidījos, bet biju gatavs riskēt satikties aci pret aci ar goblinu karali. Viņš neatbrauca. 

Vēlāk, ap tūkstošgades miju, Bovijs atkal parādījās manā dzīvē. Ar albumu "Hours...". Atgriezās, lai izglābtu manu jau gandrīz nebūtībā noklīdušo mūzikas gaumi. Tie bija laiki, kad mēs ieslīgām Eirovīzijas murgu vālos, no kuriem neesam izkļuvuši vēl joprojām; tie bija laiki, kad viena pēc otras saradās vieglas popmūzikas radiostacijas; laiki, kuros liela daļa publikas pazaudēja spēju domāt par mūziku, ne tikai to patērēt fonam. Bet "Hours...", vismaz attiecībā uz mani, visu sagrieza kājām gaisā. Un tad es sapratu - visu savu apzināto mūžu es biju dzīvojis ar Boviju. "Heroes",  "Let's Dance", "Starman", "Space Odity" - tās bija dziesmas, kuras no piņņainajiem pusaudža gadiem ieveda mani vīros. Tikai daudzus gadus vēlāk es sev atzinu, ka Bovija mūzika man patiešām patīk. Galu galā es atklāju, ka tieši Bovija dziesmas ir tās, no kurām es bērnībā, arī vēl vidusskolas gados, gluži kā no goblinu ķēniņa baidījos, bet tieši tāpēc tās savdabīgi pievilka.

Bovijs bija perfekcionists. Viņš nemēdza neko darīt divas reizes, bet vienu un kārtīgi. Viņa komandā bija varbūt tikai viens cilvēks, ilggadējais producents Tonijs Viskonti, kurš kādu reizi atļāvās Bovijam pateikt, ka šo nu gan vajadzētu iedziedāt vēlreiz. Jo Bovijs arī pats uzskatīja, ka visu dara perfekti jau ar pirmo reizi. Izskatās, tikpat perfekti viņš spēja noslēpt savu slimību. Jo vēl pagājušajā gadā, kad tapa Bovija nu jau pēdējais albums "Blackstar", viņš bijis enerģisks, radošs, ne miņas no kādas slimības vai noguruma, sarunā ar žurnālu "Rolling Stone" pērnā gada nogalē atklāja viens no studijas mūziķiem saksofonists Donijs Makkāslins. Bet. Apmānīt var citus, ne sevi un savu likteni.

Ir pilnīgi skaidrs, ka Bovijs nebija no šīs planētas. Vai arī mēs, atļauju neprasot, atradāmies uz viņa. Bet neviens, pilnīgi neviens nekad nav līdzinājies Bovijam un, pat gribot, to nespēs izdarīt. Pēc lielu cilvēku aiziešanas nereti dzird sakām: jā, tagad beidzas tāda un tāda ēra. Nav šaubu, arī par Boviju to saka un teiks. Taču viņa atstātais mantojums un ietekme, kas dziļi iesakņojusies tūkstošos tādu, kuri paši rada mūziku, un vienkārši miljonos klausītāju siržu, ir nepārprotams apliecinājums tam, ka Bovijs tādā vai citādā formā būs mums līdzās vēl vismaz pāris trīs paaudzes uz priekšu. Mūžīgs nav neviens un nekas. Bet vismaz tik tālu, cik tas attiecas uz mani, es savu mūžu nodzīvošu, Boviju vienmēr turot acu augstumā. Jo viņš mani iemācīja pārvarēt bailes. Bailes no tā, ka nespēšu atšķirt labu mūziku no pārējās. Un, protams, bailes no goblinu karaļa. 

Meistar, dusiet mierā! 
Lai arī uz kuras planētas Jūs tagad atrastos.

Vilnis Kronbergs
www.musicstories.lv

ceturtdiena, 2014. gada 25. decembris