"Dēls, ja mūsdienās skolā jaunatnei nemācīs latviešu tautas dziesmas un ģeometriju, mēs kā nācija drīz izmirsim," reiz man uz ielas teica vecs vīrs, kurš pie tirdzniecības nama "Kurzeme" reizēm prasa garāmgājējiem "kādu kapeiciņu maizītei" un kurš, kā viņš pats saka, reiz bijis darbmācības skolotājs kādā no Liepājas skolām. Esmu no lielās masas, kas parasti šādiem cilvēkiem, tos neievērojot, paiet garām, bet šie vārdi par dziesmām un ģeometriju spilgti iesēdās prātā. Un tie nāca atkal gaismā šodien, kad vairākas reizes no vietas biju klausījies amerikāņu meitenes Frenkijas Rouzas jauno plati "Interstellar". Jo, man šķiet, šī plate ir kā precīzs tetraedrs, kam katras šķautnes izmērs ir nevainojami precīzs un ikvienā skaldņu leņķī ir ievēroti visi ģeometrijas likumi.
Šī ir Rouzas otrā plate - pirmo "Frankie Rose and the Outs" viņa izdeva 2010.gadā, bet vispār viņa bijusi vairāku garāžroka meiteņu grupu dalībniece, piemēram, "Dum Dum Girls". "Interstellar" gan no garāžroka nekā nav, tur ko sev radīs, piemēram, grupas "School of Seven Bells" vai "The Cure" agrīnās daiļrades cienītāji, dažbrīd ļaujot dziesmās ieplūst arī kam maģiskam, Enjai līdzīgam. Un kas būtiski - plate ir tik neuzbāzīgi forša, ka vajag patiešām labi argumentētu iemeslu, kāpēc tā būtu jābeidz klausīties. Un šādi iemesli varētu būt tikai divi - pirmais, ja pēkšņi piezvanītu Eltons Džons un teiktu, ka grib man pasēdēt klēpī, un, otrais, ja es tieši tagad izdomātu pievienoties tam liekuļu baram, kas piedalās akcijā "Zemes stunda" un izslēdz visas elektriskās ierīces, ieskaitot dzirdes aparātus un sirds stimulatorus. Bet - pirmais diemžēl nekad nenotiks, tāpat kā otrais, tāpēc Frenkijai Rouzai nu pilnīgi nekas nevar traucēt skaisti žužināt fonā.
Papildus resursi:
http://www.missfrankierose.com
http://www.facebook.com/frankierosemusic
http://itunes.apple.com/us/album/interstellar/id495777966
Foto raksta ievadā no Frenkijas Rouzas profila portālā "Facebook".
Pagājušajā svētdienā - Pūpolsvētdienā, kas iekrita 1.aprīlī, tāpēc visiem, perot ar pūpoliem, mierīgi varēju teikt: "Audz kantains kā saņurcīta divlitru alus PET-pudele!", un neviens par to neapvainojās - pa "Pirmo Rīgu" no rīta nejauši dzirdēju mācītāja Jura Rubeņa priekšlasījumu Lieldienām, kura galvenais motīvs bija - tukšums. Redz, cilvēki, mācītājprāt, baidās no tukšuma, uztver kā kaut ko sliktu, taču patiesībā "tukšums katrā no mums atbrīvo vietu daudzām labākām lietām - domām, darbiem". Man kā cilvēkam, kurš ir ieskatos, ka vēsturiski visas lielākās cilvēces izraisītās kara katastrofas balstās reliģijā, šī ir lieliska iespēja "iztukšot" savu šo spriedumu bagāžu un "atjaunināties" ar ko "skaistu, labu un cēlu". Bet es to nedarīšu. Vēl vairāk - aicinu arī citus nevis mēģināt atrast "cita patiesību", bet gan turēties pie savas, cik vien spēcīgi tas iespējams.
Un tieši tāpēc šodienas stāsts nebūs par eņģelīšiem zeltītos paltrakos, bet par dzīviem cilvēkiem panēsātās drēbēs, garām bārdām un skaistām dvēselēm. Jo, ja dvēsele nav skaista, nav iespējams radīt tādu mūziku, kādu rada amerikāņu kvintets "The Low Anthem". Tā aizsākumi meklējami 2006.gadā, kad Bens Knoks Millers un Džefrijs Pristovskijs satikās kā dīdžeji kādā džeza pasākumā. Tad abi bija komandas biedri vietējā beisbola komandā. Līdz pienāca brīdis, kad mūzika ņēma virsroku, un abi izdomāja veidot savu grupu. Viņiem pievienojās Dens Lefkovics un Millera dzīvoklī tapa ierakstīta grupas pirmā dziesma "This God Damn House". Tūlīt pēc tam Lefkovics grupu pameta, bet viņa vietā pēc laika uzradās klarnetiste un komponiste Džosija Adamsa. Tajā pašā 2007.gadā pašu spēkiem tapa ierakstīts un izdots debijas albums "What The Crow Brings".
Kopš tā laika pagājis kāds laiciņš, un "The Low Anthem" ne tikai kļuvis kuplāks - grupai ir pievienojušies divi jauni dalībnieki Maiks Irvins un Tailers Osborns, - klajā nākušas vēl arī trīs plates un, visbeidzot, grupa ir labi ieredzēta savā zemē. Īstu un taustāmu popularitāti piecīšī ieguva pēc 2008.gada plates "Oh My God, Charlie Darwin" iznākšanas (plati 2009.gadā pārizdeva, kad grupa pievienojās skaņu ierakstu kompānijām "Nonesuch Records" un "Bella Union"). Šī plate arī noklausāma zem raksta, un lai tā sniedz katram savu versiju par labu Lieldienu mūziku. Gan harmonisks miers, gan jestra jautrība, gan pārdomas un zināma nostaļģija - tās ir emocijas, ko izraisa šī plate. To arī aicinu gūt ikvienam. Pirms tam gan audio 2012.gada filmas "The Hunger Games" (ar Dženiferu Lavrencu galvenajā lomā) skaņu celiņam - "The Low Anthem" devums filmai dziesma "Lover Is Childlike". Un pilnīgi noteikti var meklēt arī grupas visjaunāko albumu "Smart Flesh" (2011).
Papildus resursi:
http://www.lowanthem.com
http://www.facebook.com/TheLowAnthem
http://www.myspace.com/lowanthem
http://itunes.apple.com/us/artist/the-low-anthem/id199917598
Kad no rītiem pamosties, neskatoties uz to, ka smird mute un, iespējams, nogulēts kāds no karājošamies locekļiem, lai arī ko cilvēki mēģinātu iestāstīt, patiesībā lielais vairums ir patiesi iepriecināts par to, ka vispār ir pamodies, ka priekšā ir vēl viena diena. Daudzi miega nīgrumu patriec ar tasi stipras un aromātiskas kafijas, kāds cits, pārkāpjot pāri pats sev, nododas rīta rosmei vai vienkārši izstaipās - dakteri taču saka, ka tas ir baigi veselīgi. Taču, ja nekas no šī nelīdz, kā piespiest sevi iesākt jaunu dienu?
Šeit līdzēs amerikāņu puisis Evans Makhjūdžs, viņš paņems savu ģitārīti, apsēdīsies uz gultas malas un sāks dziedāt. Vispirms izdziedās savu debijas plati "From the Second Chair". Kad tā būs cauri, viņš bez kavēšanās uzsāks vilkt meldiņu dziesmai "Stay Asleep", kas ievada Makhjūdža 2010.gadā iznākušo plati "The World Will Move Along". Iesākumā jūs varbūt protestēsiet - sasodīts, kas modina samiegojušos cilvēku ar tādām liegām šūpuļdziesmām? Taču, kad uztversiet dzīvīgumu, kas paslēpies katrā no divpadsmit albuma dziesmām, ātri vien skats uz jauno dienu un dzīvi vispār mainīsies.
Kad Makhjūdžs savu improvizēto koncertu būs beidzis, viņš ieliks ģitāru futrālī, paklanīsies un dosies pie nākamā bēdubrāļa, kas no rītiem nespēj atrast jēgu dzīvei. Tāds ir Makhjūdžs, tāds viņš ceļo pa pasauli, un šorīt viņš ir izvēlējies tieši tevi. Tā kā beidz nīgroties, izpucē zobus un dodies dzīvē platu smaidu!
Papildus resursi:
http://www.evanmchugh.com
http://www.facebook.com/emchughmusic
Iegādājies albumu legāli:
http://itunes.apple.com/us/album/the-world-will-move-along/id397275468
Foto raksta ievadā no Evana Makhjūdža profila portālā "Facebook".
Redzēt saulrieta laikā ziloni, kurš vēsā Āfrikas upē atvēsinās pēc karstas dienas; piedalīties indiāņu rituālos par godu ražas novākšanai, izprasot no dieviem labu atpūtu zemei līdz nākamajai sējai; laisties bezrūpīgā dejā Trinidadas ikgadējā karnevālā, dejojot vienā ritmā ar simtiem brūnu augumu. Šo visu, protams, var panākt, tūrisma aģentūrā nopērkot biļeti uz kādu no šīm vietām un aizbraucot. Bet tikpat labi šādu "nirvānu" var sasniegt, klausoties amerikāņu puisī Benā Šneiderā jeb Lordā Haronā kā sauc viņa skatuves projektu ("Lord Huron").
Mičigānā augušais, bet nu Losandželosā mītošais mūziķis izdevis divas mazas platītes - "Into The Sun" un "Mighty", kas klausītāju ieved brīnumainā Karību jūras salu atmosfērā. Dziesmas pārpilnas ar Āfrikas un Karību tautu etnogrāfiskajiem elementiem, šo zemju eksotiku. Diemžēl trūkst informācijas par Šneidera nākotnes plāniem - jo pēc šīm mazajām platītēm iestājies tāds neērts klusums. Bet, kamēr nekā jaunāka no Šneidera nav, laidīsimies atpakaļ halucinācijās ar ziloņiem, indiāņiem un karnevāliem...
Papildus resursi:
http://www.lordhuron.com
http://www.facebook.com/lordhuron
http://www.myspace.com/lordhuron
http://itunes.apple.com/us/album/into-the-sun-ep/id393068685
Foto raksta ievadā no "Lord Huron" profila portālā "Facebook".
"Diemžēl, kamēr nav noklausāma visa jaunā plate, grūti komentēt, vai šādā pašā stilā ieturētas visas dziesmas, taču, nenoliedzami, izmaiņas skanējumā būs," šādi pat ne veselu mēnesi atpakaļ te kāds rakstīja, komentējot amerikāņu "Delta Spirit" gaidāmo plati ar tādu pašu nosaukumu. Pārspriedām grupas izaugsmi - sastāva maiņu no kvarteta uz kvintetu, skanējuma izmaiņas no viegla "garage" uz vairāk vai mazāk klasisku "indie", vīna nozīmi grupas daiļradē un citām lietām.
Nu tā visa ir un paliek tikai spriedelēšana, jo beidzot jaunā plate arī ir noklausāma no viena gala līdz otram. Kalifornieši savai piektajai platei deva grupas nosaukumu, tādējādi Metjū Vaskvēzs ar kolēģiem norādīja, ka tieši tā, kā skan šis albums, viņi allaž gribējuši skanēt un uzskata to par labāko iespējamo, vismaz šobrīd. Par gaumi, protams, nestrīdas - tā vai nu ir vai nav. Mums, protams, ir. Un "Delta Spirit" jaunā plate bez sirdsapziņas pārmetumiem jāieliek plauktiņā "2012.gada labākās plates". Un, vai zin, ja šādi ies uz priekšu, tas plauktiņš drīz kļūs par īsu...
Papildus resursi:
http://deltaspirit.net
http://www.facebook.com/Deltaspirit
http://www.myspace.com/deltaspirit
http://itunes.apple.com/us/artist/delta-spirit/id254276131
"Es esmu gejs un vienmēr tāds esmu bijis, pat, kad vēl biju Deivids Džounss," 1972.gada 22.janvāra mūzikas žurnāla "Melody Maker" numurā paziņoja Deivids Bovijs, īstajā vārdā Deivids Roberts Džounss. Nevarētu teikt, ka tajā laikā pret minoritātēm sabiedrībā valdītu sirsnīgākas jūtas kā tagad, un patiesībā Bovijam tikai to arī vajadzēja. Tas bija labi organizēts un plānots pasākums reklāmas kampaņā, kam pasaulei bija jāstāda priekšā savu jauno varoni Zigiju Zvaigžņputekli! Šogad jūnijā aprit četrdesmit gadi, kopš Bovija albuma "The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars" iznākšanas. Albuma, kas kā komētu uzšāva Boviju slavas debesīs; albums, kura panākumu fenomenu joprojām cenšas atšķetināt mūzikas pētnieki; albumu, kas mainīja ne tikai rokmūzikas pasniegšanas manieri, bet arī pašu Boviju.
ALBUMI - VIENS PAKAĻ OTRAM
"Kurš viņam pateiks?" - ierakstu studijā ar šausmām sejā viens otram parasti vaicāja skaņu inženieri, ja viņu kļūmes dēļ nebija sanācis kārtīgi ierakstīt kādu Bovija balss partiju. Jo Bovijs parasti nekļūdījās, viņš, lielākoties, visu iedziedāja ar pirmo reizi. "90-95% Bovija vokālo partiju mēs parasti ierakstījām ar pirmo reizi," atceras Kens Skots, kurš kā skaņu inženieris strādājis arī ar Bītliem, "Pink Floyd", Džordžu Harisonu un daudziem citiem. Iedziedāt kaut ko vēlreiz, ja viņš zināja, ka to jau pareizi izdarījis pirmajā reizē, Boviju pierunāt varēja tikai viņam ļoti pietuvinātas personas.
Pēc neievērotās debijas plates "David Bowie" (1967) un nedaudz labākus panākumus guvušās "Space Oddity" (1969), Bovijs sava trešā albums ierakstīšanai pieaicināja divus paziņas no grupas "Ronno" - ģitāristu Miku Ronsonu un bundzinieku Miku Vūdmenseju jeb "Vūdiju". Rezultāts sadarbībai bija albums "The Man Who Sold the World", kuru novērtēja leģendārais dīdžejs Džons Pīls, uzaicinot grupu raidstacijā "Radio 1" piedalīties šovā "In Concert". Sajutis zināmu novērtējumu, Bovijs metās iekšā jaunas plates radīšanā. Palūdzis "Ronno" puišus palīdzēt tā ierakstā, Bovijs kopā ar Ronsonu, Vūdiju, basģitāristu Trevoru Bolderu, taustiņinstrumentālistu Riku Veikmanu, Skotu un viņa palīgu Denisu Makkeju ieradās Londonas "Trident" ierakstu studijā, un darbs pie albums "Hunky Dory" varēja sākties.
Albums tapa raiti, jo Bovijs bija neapturams savās radīšanas spējās. Vēl vairāk - "Hunky Dory" vēl bija miksēšanas procesā, kad Bovijs palūdz Skotam vēl uz kādu brīdi rezervēt "Trident" studiju, lai... ierakstītu nākamo albumu.
"Kad mēs strādājām ar "Hunky Dory" materiālu miksēšanas telpā, Bovijs varēja mierīgi ienākt studijā, apsēsties pie klavierēm un sākt spēlēt savas jaunās dziesmas," atceras Makkejs. "Tad viņš uzkāpa pa trepēm pie mums, apsēdās blakus, un, kamēr mēs lielā skaļumā atskaņojām viņa topošā albuma ierakstus, Bovijs tikai sēdēja un kaut ko rakstīja. Reiz es viņam pajautāju, ko viņš raksta, un viņš atbildēja: "Es rakstu vārdus manām nākamajām dziesmām." Tad viņš vērsās pie Kena un teica: "Es nupat pabeidzu rakstīt nākamo albumu." Bet nebija taču pabeigts vēl šis! Tik ražīgs bija Bovijs."
AMERIKA DOD GRŪDIENU
Tas, ka Bovijs forsēja jauna albuma iznākšanu, pirms vēl bija izdots sagatavošanā esošais, pēc maza brītiņa vairs nepārsteidza nevienu no viņa līdzgaitniekiem - viņi bija pieraduši pie vairāk vai mazāk ekstravagantām un negaidītām Bovija idejām. Un iesākumā nekas neliecināja, ka tuvojas kas īpašs. Šajā pašā 1971.gadā Bovijs pirmo reizi pabija ASV. Šis ceļojums izmainīja visu viņa dzīvi un, pateicoties tam, pasaule tika pie sava Zigija Zvaigžņputekļa.
Par Bovija apsēstību kļuva grupas "The Stooges" un "The Legendary Stardust Cowboy". Tajā laikā pabalējusi bija arī Elvisa Preslija karjera, jo viņš vairāk koncentrējās uz viduvējām kino lomām, ne mūziku, tāpēc jo īpašs kārdinājums bija ziņa, ka ierakstu kompānija "RCA" meklē "jaunu Elvisu". Bovijs zināja: lai par tādu kļūtu, viņam nepietiks tikai uzstāties spīdīgās ūziņās, viņam jārada kāds tēls. Lū Rīds, Igijs Pops, "The Legendary Stardust Cowboy", britu rokeris Vinss Teilors, japāņu kabuki teātris, visbeidzot, Marks Bolans un grupa "T.Rex" - šo mūziķu, grupu un kultūru sajaukums radīja Zigiju Zvaigžņputekli.
Bovijs ar komandu ieradās "Trident" studijā (attēlā) 1971.gada 8.novembrī. Šaurajās studijas telpās visi jutās labi, atmosfēra bija radoša, un darbs vedās no rokas.
Basģitārists Trevors Bolders atminas, ka tajā laikā viņi vispār bijuši gluži kā ģimene, visu darot kopā. Nereti visa radošā grupa dzīvoja pie Bovija Hedonhollā Bekingemā - lielā mājā ar plašu dārzu, kurā puiši šad tad uzspēlējuši futbolu. Tomēr Bovijs bija savrupnieks, cik tālu tas attiecas uz dziesmu radīšanu, - ja grupa studijā nevarēja pabeigt kādu dziesmu, pazuda radošais pavediens, Bovijs parasti paņēma ģitāru, uzkāpa otrajā stāvā un pēc brīža nonāca lejā un nospēlēja "iztrūkstošo posmu". Visgrūtāk gāja ar dziesmas "Moonage Daydream" balss partijas ierakstu - tas izdevās tikai ar kādu desmito reizi. "Deividam ir vienreizējs vokālais diapazons," atzīst Bolders. "Neviens nevarēja nodziedāt kā viņš. Tas, kā viņš varēja [dziesmas laikā] mainīt savu balss tembra raksturu, ir novērojams visā viņa karjerā. Viņam bija neticami spēcīga balss."
ZIGIJA TĒLS
Turpmāko pāris mēnešu laikā sāka parādīties pirmās pārmaiņas Bovija vizuālajā izskatā. Kens Skots atceras, ka iepriekš Bovijs ģērbās džinsos un brīvā kreklā "kā lauķis".
"Viņa mati kļuva īsāki," pirmās pārmaiņas minas Skots. "Viņš bija liels japāņu stila piekritējs, tāpēc sāka lasīt dažādas attiecīgas grāmatiņas, un katru reizi viņš ieradās tērpies aizvien "japāniskākās" drēbēs." Vēl viens klikšķis notika 1972.gada 13.janvārī, kad Londonā bija filmas "Mehāniskais apelsīns" pirmizrāde. Kā zināms, Entonija Bērdžesa šāda paša nosaukuma grāmata stāsta par noziedznieku Aleksu, kurš, lai arī varētu nosist to, kurš nemīl Bēthovena mūziku, pats izdara šādu smagu noziegumu un tiek "ārstēts", izmantojot "modernas ārstniecības metodes" - psiholoģisku ietekmēšanu, liekot dienām, piesietam pie krēsla, skatīties policijas uzfilmētus slepkavību upurus, neslēpjot nedz uzšķērstus vēderus, nedz sakropļotas sejas.
Stenlija Kubrika filma ar Malkomu Makdauelu galvenajā lomā bija nākamais grūdiens Zigija dzimšanā. "Viņš mums visiem lika noskatīties šo filmu, un mūsu kostīmi bija aptuveni tādi paši [kā filmas varoņiem]: zābaki, katliņcepure - tikai daudz krāsaināki. Bet tad mēs pārgājām uz to melno un sudraboto [stilu], un Miks pārvilka zeķes pār biksēm, atstājot tādu nelielu loku apkārt. Tas bija nedaudz dīvaini," tā Bolders. "Patiesībā mēs tā īsti nekad neizlēmām [vienā brīdī] kļūt par "Marsa zirnekļiem"," Bolders turpina. "Tas vienkārši tā dabiski progresēja."
Bovijs saprata vai vismaz skaidri nojauta, ka ideja par Zigiju un Marsa zirnekļiem "aizies", tāpēc ļoti gatavojās šī tēla popularizēšanai.
Viņš pat pieņēma darbā PR speciālistu, un kopā ar viņu izlēma, ka vispirms jārunā ar lielajiem mūzikas izdevumiem, un divi pirmie laimīgie bija "NME" un "Melody Maker", kam tika sniegta vēsturiskā intervija ar atzīšanos, ka Bovijs vienmēr bijis gejs. Šīs intervijas nostrādāja perfekti. Bovijs tajā laikā jau ģērbās sava jaunā tēla drēbēs, kas bija visai ekscentriskas, - akurāt tādas, kādas nereti mēdz valkāt seksuālo minoritāšu pārstāvji. Bez tam Bovijs bija biežs viesis geju klubā "Sambrero". "Viņš labprātāk spēlēja kādu lomu, nevis bija viņš pats," spriež Dana Džilespija, kas Zigija albumā bija fona dziedātāja. "Es nedomāju, ka viņš jebkad sirdī būtu bijis īstens gejs."
UZ ZVAIGZNĒM, BET BEZ PUTEKĻIEM
1972.gada 29.janvāris bija grupas pirmā publiskā uzstāšanās jaunajā veidolā. Tā notika klubā "Friairs" Bekingemšīrā, un publikā tovakar bija gan "Queen" dalībnieki Frediijs Merkūrijs un Rodžers Teilors, gan dziedātājs un komponists Jans Hanters. "Tas bija... spīdoši! Viņiem tas patika. Mēs tam nespējām noticēt," par publikas atsaucību koncertā jūsmoja Bolders.
Kopš šīs uzstāšanās Bovija lietas sāka virzīties uz priekšu ļoti strauji - viņš bija ievērots un interese par viņa radīto Zigiju tikai pieauga, taču bija viens bastions, kuru ieņemt Bovijam ar pirmo rāvienu neizdevās - tā bija raidsabiedrība "BBC" un tās mūzikas šovs "The Old Grey Whistle Test". Tā producents Maiks Epltons vienkārši "negribēja Boviju ņemt". Taču, par laimi, viņa komandā atradās citādi domājošie un reiz, kad kāda jau sarunāta grupa šovā uzstāties pēkšņi vairs nevarēja, Epltona asistents un liels Bovija fans Dženijs Evanss, izmantojot situāciju, rada iespēju Zigijam ar visiem saviem Marsa zirnekļiem gozēties "BBC" ēterā. Un Lielbritānijā ar to arī pietiek, lai tevi sadzirdētu un novērtētu lielas masas, lai tu kļūtu "savējais".
Tā paša gada 6.jūnijs bija datums, kad klajā nāca albums "The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars". Konceptalbums, kurš stāsta par iedomātu tēlu Zigiju Zvaigžņputekli, kas plates garumā izdzīvo veselu dzīvi un beigās, kulminējot dziesmai "Rock'n'Roll Suicide", izdara pašnāvību. Pirmajā nedēļā albumu pārdeva 8000 eksemplāru kopijās, kas nebija maz. Un tad sākās Bovija un viņa grupas jaunā dzīve. Bovijs kļuva par īstu zvaigzni, pie viņa mājās nereti viesojās Miks Džegers, Džordžs Harisons un cits "sabiedrības krējums".
Rudenī Bovijs ar grupu devās savā pirmajā koncerttūrē pa ASV - 22 koncerti, kam pa vidu viņš vēl Ņujorkā paspēja ierakstīt dziesmu "The Jean Genie", izdevniecība to singla formā izdeva 24.novembrī un, pateicoties Zigija fenomenālajiem panākumiem, britu salās tā uzkāpa līdz otrajai vietai singlu topā. Tā bija traka slodze un traks spiediens.
"Mēs strādājām studijā, kad vien varējām," skaidro Bolders (attēlā). "Viņi [ierakstu kompānija] gribēja Deividu redzēt gan ceļā, gan studijā. Viņš bija zem masīva menedžmenta un ierakstu kompānijas spiediena, jo tie centās nopelnīt ar viņu pēc iespējas vairāk naudas."
VIENS PA ZVAIGZNĒM, CITI - PA ZEMI
Pēc atgriešanās no ASV sekoja koncerti dzimtenē, tad atkal Savienotajās Valstīs un arī Japānā. Paralēli tika rakstīts jauns albums "Aladdin Sane", kas iznāca 1973.gada aprīlī. Pēc 18 mēnešu nepārtraukta darba, koncertējot un strādājot studijā, grupa pagura. Parādījās nopietnākas domstarpības starp grupas dalībniekiem.
Brūklinas džeza pianists Maiks Garsons (attēlā) "ievazāja" grupā scientoloģijas mācību, jo pats bija tās piekritējs. Pēc daudziem gadiem viņš atzīs, ka ir kļūdījies. "Mana kļūda bija tā, ka, esot scientoloģijas entuziastam, es to centos izplatīt apkārtējiem," Garsons atceras. "Vairāk tas ieinteresēja Vūdiju, Trevoru mazliet, Miku arī nedaudz, bet Vūdijs ar to aizrāvās ļoti. Viņš joprojām ir scientologs. Es scientoloģiju pametu 1982.gadā, un kopš tā laika viņš ar mani nav runājis."
No saviem "Zirnekļiem" sāka distancēties arī Zigijs.
Ja iepriekšējā Amerikas tūrē viņi visi ceļoja kopā, tad tagad Bovijs brauca atsevišķā limuzīnā. Protams, zināmus secinājumus puiši izdarīja. "Mēs nekad tā īsti nesocializējāmies, mums nebija ikdienas kontaktu ar Deividu," secina Bolders. "Kādreiz, kad mēs visi dzīvojām Hedonhollā, tad jā. Taču, jo slavenāks viņš kļuva, jo vairāk cilvēku gribēja būt viņa tuvumā. Viņam tas viss nedaudz sakāpa galvā. Mēs, pārējie, kļuvām nesvarīgi. Tā viņš visur gāja kopā ar citām slavenībām... Un vienīgās reizes, kad viņu redzējām mēs, bija tad, kad viņš uzkāpa uz skatuves koncerta laikā. Tas bija tas pats patīkamais, atvērtais puisis, ar kuru varēja patiešām labi izrunāties, talantīgais dziedātājs, ar kuru kopā tu gāji lejā uz krodziņu. Pēkšņi viņš bija Lielais Deivids Bovijs, bet mēs - tikai "Zirnekļi no Marsa". Un tieši par to taču ir albums, vai ne?"
PĒC ZIGIJA
1973.gada 3.jūlijā Londonas Hammersmita koncertzālē notika pēdējā "The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars" koncerttūres uzstāšanās. "Mēs par to neko nezinājām! "Ko pie velna viņš dara?" - es toreiz nodomāju," ar nopūtu atminas Bolders, runājot par šī koncerta noslēgumu, kurā Bovijs pameta skatuvi vēl pirms pēdējās dziesmas "Rock'n'Roll Suicide" nodziedāšanas. Vūdijs man vēlāk teica, ka, ja vien būtu to zinājis, viņš uz skatuves vispār nekāptu. Tieši tāpēc viņi no mums to slēpa.
Viņi neriskēja ar to, ka pateiksim: "Sūkājiet pakaļas!" un aiziesim. Bet visi pārējie zināja. Miks Ronsons zināja. Viņi to slēpa tikai no mums abiem ar Vūdiju." Vūdmensejs (attēlā) vairs nekad nespēlēja kopā ar Boviju, tā bija pēdējā reize...
Bolders vēl pievienojās Bovijam un Ronsonam 1973.gada plates "Pin Ups" ierakstā, taču, kā viņš vēlāk atzina, "tā bija dīvaina atmosfēra, un es patiesībā tur nemaz negribēju atrasties". Šobrīd Trevors Bolders spēlē grupā "Uriah Heep". Miks Ronsons vēlāk pievērsās solo karjerai, tāpat spēlējis kopā ar Eltonu Džonu, Moriseju un Janu Hanteru. 1993.gada 29.aprīlī viņš 46 gadu vecumā mira no aknu vēža.
Vairs nekas, ko Bovijs darījia pēc tam, nelīdzinājās Zigija Zvaigžņputekļa radītajam efektam. Kā grāmatā "101 mūzikas albums" par plati "The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars" raksta Klāss Vāvere, "nav pārspīlēts teikt, ka pēc šī Bovija albuma ne tikai pusaudžu mūzika, bet arī paši pusaudži kļuva citādi, - un, protams, no citādiem pusaudžiem izaug citādi pieaugušie."
Rakstā izmantoti materiāli no mūzikas žurnāla "Uncut" (2012.gada aprīļa numura), Klāsa Vāvares grāmatas "101 mūzikas albums" un interneta resursiem.
Foto raksta ievadā no www.ioffer.com. Pārējie foto no citiem interneta resursiem.
2011.gada 21.septembrī grupas "R.E.M." mājaslapā tika publicēts paziņojums, ka "mūsu kā grupas dienas ir skaitītas" un, protams, visa tā muldēšanās, ka "tas bija grūts lēmums" utt. utjpr. Ziņa pasaulei bija skaidra - Maiks Staips un kolēģi bija pieņēmuši lēmumu, kurš ticis cilāts un atlikts vairākkārt iepriekš, proti, leģendārā amerikāņu grupa "R.E.M." ar 31 gadu stāžu ir pagātne! Taču vēl pirms gada klajā nāca kārtējais grupas albums "Collapse Into Now", kas nu izrādījies "R.E.M." pēdējais studijas albums. Un, ja tā paklausās šo plati, pieņemtais lēmums nešķiet greizs un nepareizs...
Tiem, kas seko līdzi Staipa gaitām uz skatuves un runām, kas virmo ap "R.E.M.", šāds lēmums nebūt nešķita pārsteigums. Nav noslēpums, ka līdzīgu lēmumu grupa pieņēma arī pēc 2004.gada plates "Around the Sun" - toreiz puišiem savs veikums tik ļoti nepatika, ka viņi izlēma: ja arī nākamā plate būs līdzīga, grupas dalībnieki paspiedīs viens otram rociņas un dosies katrs savā virzienā. 2008.gada "Accelerate" tomēr sanāca, grupasprāt, daudz labāks. Puiši sapurinājās, pat izbraukāja koncerttūri, tai skaitā apmeklējot arī Rīgu, un likās, lietas nostājas savās loģiskajās vietās.
Kad pirms gada, 7.martā, dienasgaismu ieraudzīja "R.E.M." piecpadsmitais studijas albums "Collapse Into Now", par šiem draudiem grupa pairšanai daudzi bija piemirsuši. Taču, izrādās, tieši šī plate bija "vājais punkts", un lēmums par došanos katram uz savu pusi, daudziem faniem par šausmām, tika pieņemts.
Viss ir atkarīgs no gaumes. Man, piemēram, "sliktais" albums "Around the Sun" patika tīri labi, pat labāk par "atkal uzmundrinošo" "Accelerate". Tomēr "Collapse Into Now" ir kaut kā grūti novērtēt ar "patīk-nepatīk" kaut vai tāpēc vien, ka nu ir zināms, ka no "R.E.M." vairs nekā jauna nebūs. No šāda viedokļa raugoties, šai platei ir gana liela vēsturiska nozīme. Taču no muzikālā viedokļa... Laikam grupa saprata, ka šī nebūs tā plate, ar kuru doties koncerttūrē. Un laikam saprata, ka ir laiks kārt ģitāras vadzī un baudīt darba dzīvē sapelnīto. Tiesa, ar "R.E.M." platēm mēdz būt dīvaini - ja šobrīd kāda liekas nekas īpašs, kaut kādos zināmos dzīves posmos tieši "Collapse Into Now", iespējams, šķitīs labākais, kas jebkad ir radīts. Dikti ceru uz to, jo no sirds negribas, ka pēc grupas, ar kuru izaugusi vesela paaudze, ar ko asociējas vidusskolas jautrie gadi un citas labas atmiņas, paliktu tāda rūgtuma pēcgarša.
"Katra diena ir no jauna. Katra diena pienāk, lai to uzvarētu. Tieši tā tiek radīti varoņi," albuma dziesmā "Every Day Is Yours to Win" dzied Staips. Un, lai arī tagad jauna diena viena pēc otras aust jau bez "R.E.M.", viņi ir un paliek varoņi daudzu fanu acīs. Un ir skaidrs, ka ikvienam no viņiem dziļi sirdī glabājas sapnis, ka varbūt viņu varonis nemaz nav miris, bet vienkārši uz kādu brītiņu paņēmis pauzi. Bet varbūt tas jau bija ierakstīts zvaigznēs, ko Staips nojauta, uz albuma vāciņa mājot visiem atvadas?...
Albuma vērtējums: 7/10
Citi vērtējumi:
Rolling Stone: 4/5
The Telegraph: 3/5
The Guardian: 4/5
Spin: 8/10
The Independent: 4/5
Pitchfork Media: 6,8/10
Allmusic: 3,5/5
Iegādājies albumu legāli:
http://itunes.apple.com/us/album/collapse-into-now-deluxe-version/id413746010
"Balets ir tikai nīkuļiem un džekiem, kam patīk staigāt zeķbiksēs," kad pusaudža vecumā gribēju sākt nodarboties ar šo mākslas dejas veidu, man paziņoja, kā tolaik likās, gudrāki cilvēki par mani. Taču, lai arī man atbilda abi minētie kritēriji, tā arī nekļuvu par baletmeistaru, jo vēl kāds sacīja, ka, lai par tādu kļūtu, jāsāk trenēties jau no pāris gadu vecuma. Tad pieņēmu skaudro dzīves īstenību, ka nav lemts...
Grūti pateikt, kas no sava sapņa tik ilgi atturēja amerikāni Džošuā Redinu, bet, ja tic viņa paša klāstītajam, ģitārspēles pamatus viņš apguva tikai nepilnu trīsdesmit gadu vecumā, bet pēc tam sāka arī komponēt. Viņa pirmā dziesma "Winter" bija tik veiksmīga, ka tai sekoja uzaicinājumi koncertēt, ko Redins arī labprāt darīja, kuplinot uzstāšanās tādiem māksliniekiem kā Torijai Emosai, Šerilai Krovai un citiem. 2006.gadā klajā nāca Redina debijas albums "We Were Here" - skarbs albums, jo tapis pēc sāpīgas šķiršanās. Kā arī debija, kuru Amerikas kontinents uzņēma visnotaļ labi. 2008.gadā sekoja "Simple Times", bet divus gadus vēlāk pievienojās trešā plate "The Rock and The Tide".
Redins ir viens no kārtējiem tā žanra mūziķiem, kuri rada universālu mūziku - ikdienai, darbam, svētkiem, seriāliem ("Grey's Anatomy", "90210"). Ja vien mūsu vietējie parazīti "autortiesību aizstāvji" vēl nav panākuši to, ka jūs savā birojā nedrīkstat klausīties mūziku bez maksāšanas viņiem, tad Džošuā Redinu droši varat klausīties darba laikā - nebūs ik pa brīdim jāgriež klusāk vai jāslēdz radio ārā vispār, jo Redins ļoti labi pieprot skaisti bubināt fonā, un šie bubinājumi, iespējams, būs labs palīgs ikdienas rutīnas darbos.
"Streetlight" saucās dziesma no Redina jaunākās plates, kura video apskatāms še zem raksta. Tūlīt pēc tam - visa debijas plate "We Were Here".
Papildus resursi:
http://us.joshuaradin.com
http://www.facebook.com/joshuaradin
http://www.myspace.com/joshuaradin
Foto raksta ievadā no Džošuā Redina profila portālā "Facebook".
Kad biju mazs, dzimšanas dienā vienmēr domāju, kāpēc (vismaz) viss mikrorajons, kurā dzīvoju, nestāv pie manis garā rindā ar dāvanām. Tā likās saprātīga doma, līdz aptvēru, ka, ja šāda kārtība pastāvētu, man, savukārt, būtu jāstāv tādā pašā rindā, kad šūpļsvētki apritētu pārējiem blokmāju iemītniekiem. Nedaudz paaugoties, savukārt, sapratu, ka nav nekas patīkamāks kā dzimšanas dienās dāvināt draugiem un radiem dāvanas, kuras, zini, viņiem 100 gadus ir vajadzīgas. Arī šī nodarbe likās aizraujoša līdz brīdim, kad sapratu - ei, citi ar mani dara tāpat! Kopš šīs atklāsmes labprāt neko nedāvinu un nesaņemu dāvanas, jo neviens cits tāpat nevar zināt, kas man īsti kārojas. Vai kāds vispār var iedomāties, ka, piemēram, šodien, savā kantainajā jubilejā, es vēlētos, lai man uzdāvina grupas "The Shins" jauno plati "Port of Tomorrow"? Ja kāds tomēr izvēlētos man dāvināt mūziku (tas gan notiek reti, jo pārsvarā jau neriskē), visticamāk, es saņemtu kaut kādu gregoriāņu mūku iesvepstētu romantisko dziesmu albumu, kurā noteikti būtu Selīnas Dionas "My Heart Will Go On". Bet es gribu "The Shins"!!!
Un, ja gribu, tad arī paņemu. Džeims Mersers ar kolēģiem ir radījis plati kā "kompeti". Mani tā paņēma ar dziesmu "No Way Down", kas tik ļoti atsita atmiņā "Mike & The Mechanics" labākos laikus. Un nav jau brīnums - "The Shins" radās akurāt 1996.gadā, kad "Mehāniķi" jau bija radījuši savu labāko albumu "Living Years" (1988). Kvintets "The Shins", kurš nebaudu topos augstu pozīciju sasniegumu augļus, savu ceturto studijas plati marinēja piecus gadus - tieši tik ilgs laiks Merseram bija vajadzīgs, lai, nedaudz mainot grupas skanējumu, bet ne līdz nepazīšanai, radītu, mūzikas žurnāla "Paste" vārdiem sakot, ierakstu "ar neticamu svaiguma sajūtu."
Patiesībā - štrunts, kādas bija iepriekšējās plates: labākas, sliktākas, savādākas. "Port of Tomorrow" ir aktuāls šobrīd, tas ir lielisks, un, beigu galā, tā ir mana dāvana sev dzimšanas dienā! Iesūkājiet, stulbie gregoriāņi, ar visu savu Dionu! :)
Papildus resursi:
http://www.theshins.com
http://www.facebook.com/theshins
http://www.myspace.com/theshins
http://itunes.apple.com/us/artist/the-shins/id3271784
Amerikāņu kvinteta "Lost in the Trees" otrās plates "A Church That Fits Our Needs" radītās emocijas ir ļoti neviennozīmīgas. Nedz paliek jautri, nedz pārlieku skumji, nedz, brīžiem, ir skaidrs, ko Ari Pikers un komanda vēlas pateikt. Un viss daudzmaz nostājas savās vietās, kad uzzini, ka uz albuma vāciņa redzamā sieviete ir Pikera māte, kas 2009.gadā pati atņēma sev dzīvību... Šajā brīdī albums un tā dziesmas iegūst pavisam citu jēgu un dimensiju. Skaidrs, ka šāds likteņa pagrieziens smagi ietekmētu ikvienu, arī Pikeru, protams. Tieši tāpēc platei piemīt zināma deva misticisma un maģijas, tā dziesmu galvenie varoņi ir tumši meži, beigti putni un dūmaku apņemtas baznīcas.
"Mēs neesam nedz šeit, nedz tur," joprojām savu neizprotamo atrašanās vietu pēc smagā zaudējuma dziesmā "Neither Here Nor There" savā maigajā tenora balsī izdzied Pikers. Un plate "A Church That Fits Our Needs" kļūst par uzskatāmu piemēru, ko spēj radīt traģiska likteņa pagrieziena skarts mūziķis. Ja noņemtu Pikera balsi, albuma instrumentālo pavadījumu pilnīgi mierīgi varētu likt kā skaņu celiņu kādam intelektuālam šausmu trillerim. Un atliek vien piekrist mūzikas žurnālam "Paste", ka paradoksāli, bet šis nāves un nolemtības tēmu pilnais albums ir pārsteidzoši "dzīvīgs" un maigs, tajā pašā laikā ikvienam liekot aizdomāties, ka dzīve tomēr ir trausla un ļoti saudzējama.
Papildus resursi:
http://www.facebook.com/lostinthetrees
http://www.myspace.com/lostinthetrees
http://itunes.apple.com/us/artist/lost-in-the-trees/id219548860
Foto raksta ievadā no "Lost in the Trees" profila portālā "Facebook".
"Poliça" ir Minnesotā (ASV) bāzēts četru cilvēku kolektīvs, kurš medijiem stāstījis, ka grupas nosaukums ir "policija" no poļu valodas. Bet, izrādās, kungi un dāmas ir samuldējušies, jo poliski "policija" ir "policja". Lai nu kā, šim kolektīvam šonedēļ pienākas stringu biksīšu komplekts ar uzrakstu NEDĒĻAS SINGLS, kur nu to uz tāda izstrādājuma vispār var uzrakstīt.
Viss pārējais pa vecam - kārtējais bars ar klepotājiem, kas var klepot ārpus ētera, daži jau par klasiku kļuvušie (Džeimss Morisons un Pols Makartnijs, piemēram), bet principā, šķiet, visi kaut ko gaida. Nu pagaidīsim ar.
NEDĒĻAS SINGLS! "Poliça" – "Lay Your Cards Out"
"All The Young" – "The Horizon"
"Black Veil Brides" – "Ritual"
Caro Emerald – "Dr Wanna Do"
"Feist" – "The Bad In Each Other"
"Lostprophets" – "Bring 'Em Down"
Paul McCartney – "Accentuate The Positive"
James Morrison – "One Life"
"Silversun Pickups" – "Bloody Mary"
Charlie Simpson – "Farmer And His Gun EP"
Jessie Ware – "Running"
Šonedēļ vēl iznāk šādi albumi:
"3 Inches Of Blood" – "Long Live Heavy Metal"
"All American Rejects" – "Kids In The Street"
Armin Van Burren – "State Of Trance 2012"
"Alter Bridge" – "Live At Wembley"
"Black Breath" – "Sentenced To Life"
"Blood Red Shoes" – "In Time To Voices"
"Breton" – "Other People's Problems"
Curtis Stigers – "Let's Go Out Tonight"
"Flying Colors" – "Flying Colors"
"Iron Maiden" – "En Vivo!"
"It Bites" – "Map Of The Past"
Madonna – "MDNA"
Mark Stewart – "The Politics Of Envy"
"The Mars Volta" – "Noctourniquet"
"Meshuggah" – "Koloss"
"Ministry" - "Relapse"
Noah Stewart – "Noah"
"Quakers" – "Quakers"
"Rocketjuice & The Moon" – "Rocketjuice & The Moon"
"Romeo's Daughter" – "Rapture"
"Shinedown" – "Amaryllis"
"The Used" – "Vulnerable"
"Your Demise" – "The Golden Age"
Ko nedrīkst palaist garām un kāpēc?
"Blood Red Shoes" – "In Time To Voices"
Lai arī šonedēļ visu uzmanība pievērsta Madonnas jaunajai platei, citi nedēļas jaunumi tomēr veco sievu sit pušu bez problēmām. Kaut vai, piemēram, šis angļu duets. Viņu trešais albums ir viens kārtīgs alternatīvā roka kokteilis - dzīvs, ekspresīvs un labs.
Curtis Stigers – "Let's Go Out Tonight"
Kērtiss Stidžers ir džeza vokālists, kas, kā jau kārtīgam džezmenim pienākas, spēlē arī bariņu instrumentu, piemēram, saksafonu un ģitāru, un viņa dziesmās sev ko atradīs ne tikai džeza fani, bet arī blūza, roka un popa cienītāji. Ja gaidāms kāds saviesīgs pasākums ar šīberēšanu nobriedušiem cilvēkiem, šis Stidžera albums obligāti jāņem līdzi!
"Flying Colors" – "Flying Colors"
Keisijs Makfersons no "Alpha Rev" un "Deep Purple" ģitārists Stīvs Morss kopā ar vēl trim pieredzējušiem un iesirmiem vīriem radījuši kopprojektu "Flying Colors", kas nu laidis klajā debijas albumu. Naftalīns nāk ārā pa visām šķirbiņām... Un tas ir tik kruta! Nopietni!
Foto raksta ievadā grupa "Poliça" no blogs.citypages.com.
"Dzīvo ātri un nemirsti!" - tāds ir grupas "Sleeper Agent" moto. Un, pat, ja to nevar attiecināt uz viņiem pašiem, uz viņu matiem - pilnīgi noteikti. Amerikāņu seksteta kopējais matu rotu svars varētu būt kādi desmit kilogrami, un tos nododot parūku meistariem, varētu nopelnīt veselu kapitālu... No otras puses - šādas pinkas piederas pie mūzikas, ko spēlē "Sleeper Agent". Kā viņi paši norāda, ietekmes nākot no "The Pixies", "The Black Lips" un "Cage the Elephant". Vārdu sakot, sešīši spēlē alternatīvā rokmūzikas virzienā, skaņdarbos goda vietu ierādot ģitārām.
Pagājušā gadā pēc virknes neoficiālu plašu izdošanas, "Sleeper Agent" tika pie "īstas" debijas plates "Celabrasion". Grupa, protams, nav nekāds ūnikums, taču no citiem līdzīgiem kolektīviem šos patīkami atšķir Aleksas Kendlas vokāls. Lai arī otrais grupas vokālists Tonijs Smits (kam patiesībā pieder augstākminētais moto) arī dažbrīd izklausās pēc sieviešu dzimtes kaķa ņaudēšanas riesta laikā, kas iestājies kopā ar menopauzi, abi viņi rada brīnišķīgu kopskanējumu. "Sleeper Agent" savā debijas platē prot sajaukt mūsdienīgu skanējumu ar astoņdesmito gadu sieviešu rokgrupu vēsmām. Ja ģitāras neskanētu tik "mūsdienīgi skarbi", viņus pilnīgi mierīgi varētu sajaukt ar "Blondie" vai "The Bangles" to roķīgākajās dziesmās. Pieļauju gan, ka pašiem "Sleeper Agent" šāds salīdzinājums varētu nepatikt, jo Smits grupas mājaslapā kā galvenās ietekmes min Bītlus un grupu "T.Rex"...
Bet štrunts ar tām ietekmēm - atrodamies šeit un tagad, un kopā ar sešiem jauniem, muzikāli azartiskiem ļaudīm. Viņu plate ienes dzīvē mundrumu, aizdzen pavasara nogurumu. Un nez kāpēc, klausoties albumu "Celabrasion", iedomājos par 75 gadus veco Engelbertu Humperdinku, kurš šogad "Eirovīzijas" konkursā pārstāvēs britus. Humperdinks jau pusgadsimtu dzied tā, kā viņš to dara joprojām. Skatos uz "Sleeper Agent" jauneklīgajām sejām un mikrofonu vai zirgastu frizūrām un domāju: "Diez, kā pēc 50 gadiem dziedās šie?" Bet tas jau ir cits stāsts. Pie kam, droši vien, stāstāms kāda ārsta klātbūtnē atlaidušamies uz kušetītes...
Papildus resursi:
http://sleeperagentmusic.com
http://www.facebook.com/SleeperAgentMusic
http://www.myspace.com/sleeperagentmusic
"Paklau, Denijs taču ir aizmidzis," ar neslēptu izbrīnu sejā mēģinājuma laikā ierakstu studijā viens otram teica divi grupas "Crazy Horse" dalībnieki. Vēl vairāk - viņi bija pat nedaudz izbijušies, jo Denijs Vitns (Danny Whitten) bija aizmidzis stāvus ar ģitāru plecā. Kad Nīls Jangs saprata, kas par lietu, viņā valdīja duālas sajūtas: no vienas puses, viņš bija nikns un dusmīgs - pirms tik lielas un atbildīgas koncerttūres Vitns atkal bija viņu piekrāpis, aizslaukot mēslainē pēdējās uzticības paliekas sev; skaidrs, ka Janga lēmumam jābūt radikālam. No otras puses, Jangs saprata, ka šis, visticamāk, ir liktenīgs pagrieziena punkts abu attiecībās. Iedevis Vitnam piecdesmit dolārus un atpakaļbiļeti lidmašīnai uz Losandželosu, Jangs padzina no grupas "Crazy Horse" tās dibinātāju. Janga prognozes attiecībā uz liktenīgo pagrieziena punktu piepildījās ar uzviju - tās pašās dienas vakarā Vitns tika atrasts miris kāda sava drauga vannasistabā. Nāves iemesls - valiuma tablešu un alkohola kombinācija, kas uz organismu iedarbojās kā inde.
LIKTENĪGĀS SĀPES
Kas gan būtu iedomājies, ka bērnībā trauslajam, blondajam zēnam būs paredzēts šāds liktenis? Fakts, ka tēvs ar ģimeni, kurā bez Denija bija arī māsa Brenda, nedzīvoja kopā, protams, ir spēlējis sava veida lomu šādam iznākumam. Denija mātei vajadzēja strādāt vairākos darbos, lai pabarotu abus bērnus. Lai atvieglotu mātes rūpes un izrautos no šādas vides, Vitns 17 gadu vecumā iestājās ASV Jūras spēkos. Tā sagadījās, ka dienesta laikā viņš iedzīvojās reimatiskajā artrītā, kas īpaši skāra ceļus. Pirms dienēšanas Vitns Holivudas klubā "Peppermint West" apmeklētājus izklaidēja, dejojot dažādas dejas, piemēram, tvistu.
Viņš spēja nodejot jebko, pieskaņojoties mūzikai, kas tobrīd skanēja. "Viņš bija patiešām labs," atminas Vitna draugs un grupas biedrs Billijs Talbots. Konstatējot iegūto kaiti, armijas ārsts brīdināja Vitnu, ka komplikāciju gadījumā viņš pusmūžā var tikt piekalts pie ratiņkrēsla uz visu atlikušo mūžu, tāpēc jābūt piesardzīgam. Un šī bija viena no lietām, ko Vitns laida gar ausīm. Kad pēc slimības apārstēšanas viņš atkal dejoja, tas sagādāja neciešamas sāpes. Visticamāk, sāpes bija lielākais grūdiens pārkāpt pāri robežai, kas šķir saprātu no atkarības.
Ja ar dejošanu tagad bija kā bija, tad dziedāt gan Vitns varēja. Varētu pat teikt - tas viņam padevās. Viņam bija tāda "silti vibrējoša" balss. Kopā ar Talbotu un Ralfu Molīnu viņš izveidoja grupu, kurai gada laikā vismaz pāris reižu mainījās nosaukumi; panākumu nebija nekādu, bet puikas no sirds centās, centās un viņiem izdevās. No "Danny & The Memories", caur "The Psyrcle" un "The Rockets", radās leģendārais nosaukums "Crazy Horse".
Viņiem bija izveidojusies laba sadarbība ar Nīlu Jangu, ar kuru kopā laiciņu iepriekš kā "The Rockets" bija koncertējuši. Visiem četriem sadarbība gāja pie dūšas, un 1969.gadā tapa viņu kopprojekta pirmā plate "Everybody Knows This Is Nowhere". Būs kārtīgi jāpameklē kāds mūzikas pazinējs, kurš noliegs, ka šis bija, un joprojām ir, labākais četrotnes veikums (to iespējams noklausīties zem raksta). Viena no veiksmes atslēgām - Janga un Vitna savstarpējā "ķīmija", kas nebija atšķaidāma ne ar ko.
PERSONA, KURAI NEGRIBAS ATRASTIES BLAKUS
Lai arī Vitns bija dažus gadus vecāks par Jangu, tieši otrais kļuva par tādu kā grupas "vecāko". Vitnam pret to nebija nekādas pretenzijas, viņš nekad sevī nebija jutis liela organizatora vai oratora talantu. Taču Nils Lovgrīns, ģitārists, kurš pievienojās grupai albuma "Tonight's the Night" ierakstā, atceras, ka atsevišķi strīdi starp abiem bijuši gan. Reiz Vitns tā kā apvainojies, ka viņam neļauj grupā izpausties kā līdervokālistam, kura vietu bija ieņēmis Jangs. "Atceros, kā producents Eliots Roberts viņu mierināja: "Ei, Denij, nomierinies! Tas viss būs!"," pagātnes notikumus atminas Lovgrīns. Tā patiešām arī notika. Taču nu jau arī dziedāšana Vitnam gāja rokrokā ar sāpēm.
"Zini, vecais, es labāk ātrāk nomirtu, lai nekļūtu vecs," kādu dienu, skatoties spogulī un vērojot drīzāk jau iedomātas krunkas, Talbotam atzina Vitns. Pirms pieciem gadiem bija nomirusi viņa māte, tas bija smags trieciens, no kura viņš tā ari neatguvās. "Viņš bija līderis, bet tāds - klusais līderis," pamatojumu Vitna intravertajai dabai meklē Talbots. Un, iespējams, norāda uz vēl vienu iemeslu Vitna zaudējumam cīņā ar saviem dēmoniem. Dēmoni, protams, bija. Un viņš tos pat nedzina ārā. Viņš ar tiem sadzīvoja, ļaujot atkarību priekškaram vismaz iluziori aizklāt skatu uz savas dvēseles nešpatņiem.
"Heroīnu mēs pilnīgi noteikti uzskatījām par kaut ko ļoti kaitīgu," vispārējo priekšstatu, ka, ja vien tev vienā rokā ir ģitāra, tad otrā, kā minimums, jābūt šļircei, kliedē "Crazy Horse" dalībnieks Talbots.
"Ralfs un es nekad to nelietojām, tāpat kā Nīls. Bet Denijs bija sāpju nomocīts, un var tikai iedomāties, cik daudz labāk viņš jutās, kad bija lietojis heroīnu." Grupai līdz ar to sākās elle - "norauti" mēģinājumi un koncerti, meli, solījumu nepildīšana un grupas biedru apzagšana. Talbots rēķina: "Aptuveni divu gadu laikā Vitns no "zelta puikas" pārvērtās par personu, kurai negribas atrasties blakus."
"Mūsdienās katrs šādā situācijā zina, ka palīdz rehabilitācijas klīnikas, bet toreiz par to nemaz nerunāja," Lovgrīns attaisno iespējamos pārmetumus, ka neviens neko nav darījis, lai draugu glābtu. Kad Vitnu iekārtoja kādā klīnikā vai slimnīcā, viņš vienmēr aizbēga. Viņš bēga no visiem - no sevis, no dēmoniem, no pilnīgi visiem. "Viss, kas atradās viņam apkārt, krita zemē, bet, ja viņam, arī šādā stāvoklī esot, ielika rokā uzskaņotu ģitāru, šķita, pēkšņi no viņa izsprāgst gaisma," atceras Lovgrīns.
PĒDĒJĀ BALSTA ZAUDĒŠANA
Bija 1972.gada 18.novembis. Nīls Jangs (attēlā) un "Crazy Horse" gatavojās lielai un atbildīgai tūrei, notika pēdējie mēģinājumi. Taču laikam vienīgā persona, kas vēl ticēja Vitnam un viņa gribasspēkam pieķerties pie, iespējams, pēdējā glābšanas salmiņa, bija Jangs. Viņš bija uzaicinājis Vitnu ņemt dalību tūrē ar noteikumu, ka nebūs nekāda heroīna.
Kā Janga autobiogrāfijā vēlāk rakstīja viņa biogrāfs rakstnieks Džimmijs Makdonauss, "noslēpums paliek, kā kāds vispār toreiz varēja aizdomāties, ka Denijs ir tādā formā, lai varētu piedalīties vienalga kādā tūrē". "Nīls bija pārliecināts, ka Denijs atkal būs brīnišķīgs," uz to atbild viņa tā brīža draudzene Kerija Snodgresa.
Kad kļuva zināms par traģēdiju, visi, protams, bija šokā. Bet, iespējams, vistuvākie to jau nojauta. Vitna līdzgaitnieki bija spieti atbildēt uz jautājumiem, kāpēc neviens no viņiem neko nedarīja, lai novērstu šo traģēdiju. "Denijs bija sarežģīts. Viņš vienmēr bija sarežģīts. Ja tā padomā, viņš bija sarežģīts jau no paša sākuma," prāto Talbots. Viņš un pārējie, izmēģinājuši spēkus visādi, saprata, ka Denijs Vitns jau ir izlēmis savu ceļa virzienu. "Tas spiež man prātu. Tas sasodīti spiež manu prātu. Es mīlēju Deniju. Un es jūtu atbildību par to, kas notika," atzīst Vitna pēdējais uzticamības balsts Nīls Jangs. Balsts, kura sabrukšana izrādījās liktenīga.
"ES PAR TO NEVĒLOS RUNĀT"
Denijs Vitns aizgāja mūžībā 29 gadu vecumā. Viņš neiekļāvās mistiskajā "Klubā 27", kura biedri, redzami mūziķi, pametuši šo sauli 27 gadu vecumā.
Viņš vispār neiekļāvās nekādos standartos, rāmjos vai normās. Viņš vienmēr bijis aizkadrā - pat viņa fotogrāfijas uzņemtas tikai dažas! Viņu salīdzina ar Kurtu Kobeinu - gan vizuāli, gan attieksmē pret dzīvi un mūziku. "Denijs Vitns pat izskatās līdzīgs Kurtam Kobeinam," saka angļu komponists Jans Maknabs, labs "Crazy Horse" draugs. "Kad es dzirdu runājam par Deniju, man vienmēr šķiet, ka viņa loma ir daudz lielāka nekā vēsturiski novērtēts."
Šogad rudenī apritēs 40 gadi, kopš Denija nav mūsu vidū. Un, lai arī viņš nebija zvaigzne, kuras bēres pārraida TV tiešraidē, Vitns savas īsās karjeras laikā ir atstājis varbūt pat daudz vairāk kā kāds, kurš gaida, ka viņu aiz vecuma marasma no skatuves nonesīs nestuvēs 120 gadu vecumā. Turklāt tieši Denijs Vitns ir radījis vien no skaistākajām balādēm ar zīmīgu nosaukumu "I Don't Want To Talk About It", kuras komponista laurus bieži piešķir Rodam Stjuartam, jo tieši viņš 1977.gadā ar šo dziesmu iekaroja topu virsotnes. Savukārt Vitna māsa Brenda, pateicoties autortiesību maksājumiem par šo dziesmu, izskolojusi savus bērnus. "Denijs par to būtu ļoti priecīgs," rezumē Billijs Talbots.
Raksts tapis, balstoties uz mūzikas žurnāla "Uncut" 2012.gada aprīļa numura publikāciju "I watched the needle take another man". Rakstā izmantotas fotogrāfijas no www.dannyraywhitten.com un citiem interneta resursiem.
Leonards Koens lūdz, lai parāda vietu, kurā viņam palīdzētu nostumt akmeni, arī vietu, kurā viņš šo akmeni varētu nostumt viens pats ("Show Me The Place"); "man patīk runāties ar Leonardu, viņš ir mūziķis un gans, viņš ir slinks bastards, kurš dzīvo uzvalkā" ("Going Home"). Rudenī Koenam būs 78 gadi, un viņa aktuālākā (mēle neceļas teikt - pēdējā) plate "Old Ideas" pierāda, ka vecums tiešām nenāk viens - Koena gadījumā tas nāk kopā ar skaidru prātu un šarmu, kādu laikam jau var iegūt tikai, sasniedzot šādus gadus.
Koena vārds, protams, komentārus neprasa. Savu pirmo plati "Songs of Leonard Cohen" toreiz 24 gadus vecais kanādiešu zēns izdeva 1967.gadā. Tiesa, plati ne īpaši ievēroja - laikam jau Bītli bija monopolizējuši visu mūzikas gaumi un maciņus. Tas gan netraucēja ASV tai iegūt Zelta diska statusu. Taču otrā plate "Songs from a Room" (1969) tika vismaz pamanīta dzimtenē. Tomēr bija jāpaiet divdesmit gadiem, lai kāda Koena albuma priekšā kapitulētu visa pasaule, un tas bija 1988.gada "I'm Your Man", un arī tas tikai nosacīti. Vērojot vecā vīra karjeru, nākas secināt, ka viņš ir gluži kā labs vīns - to novērtē, tikai gadiem ejot: kad Koenam bija jau 67, 2001.gadā iznāca viņa albums "Ten New Songs", kam nebija nekādu panākumu ASV, bet, piemēram, Norvēģijā tas uzkāpa līdz albumu topa virsotnei.
Vienas no visvairāk "kaverētākajām" dziesmām "Hallelujah" autors Leonards Koens nemaz nelīdzinās vairumam sava vecuma ļaužu. Lai arī netrūkst astoņdesmit gadīgu kungu, kas tērpjas elegantā uzvalkā un hūtē un raksta dzeju, Koens to visu joprojām spēj realizēt uz skatuves un platēs. "Old Ideas" ir viņa divpadsmitais studijas albums. Kā albuma apskatā minēja, šķiet, Artis Volfs, šī plate ir "mūzikas pavadījumā savu dzeju lasošs Koens" (vai kā līdzīgi). Un droši vien viņam var piekrist. Tāpat Volfs bija tik drosmīgs un savā pāris teikumu recenzijā paspēja pateikt to, ko daudzi baidās atzīt - ņemot vērā Koena vecumu un aizvien biežāk dzirdamās runas par viņa veselības pasliktināšanos, iespējams, mūsu rokās šobrīd ir pēdējais Meistara darbs. Vēl jo neomulīgāk paliek, klausoties albuma dziesmu tekstus - Koens ir tādas vietas meklējumos, kurā nav sāpes, nespēks...
Man nav ne jausmas, kas ir noticis ar pasauli, taču tieši "Old Ideas" ir izrādījies visu laiku lielākais Koena albums - topu iekarotājs. Un tas ir pirmais Koena studijas albums, kas augstāko pakāpi topā ieņēmis arī dzimtenē Kanādā!!! Kas ar cilvēkiem ir noticis? Tikai tagad sapratuši, kas īsti ir Koens? Tikai tagad apjautuši viņa nenovērtējamo pienesumu mūzikā? Lai tur būtu kā būdams - Koena "Old Ideas" ir albums, kam jābūt katra mūzikas kolekcionāra vai pat tikai cienītāja albumu plauktiņā! Klausoties "Old Ideas", katrs var iejusties sarunā ar Koenu gluži kā ar savu vecotēvu - apsēsties viņa priekšā un uzklausīt dzīves gaitā uzkrātās gudrības un pārņemt no viņa to, ko sauc par dzīvesgudrību.
Albuma vērtējums: 10/10
Citi vērtējumi:
Allmusic: 4/5
The Daily Telegraph: 5/5
Chicago Tribune: 3,5/4
The Independent: 4/5
Paste: 9,5/10
Pitchfork Media: 7,4/10
Rolling Stone: 4,5/5
Uncut: 4/5
