Iggy Pop - "Post Pop Depression" (2016)

Džeimss Ņūvels Osterbergs Jaunākais jeb Igijs Pops (68) ir kā lakrica. Vieni no melnā kāruma ir sajūsmā un ir gatavi to laizīt caurām dienām, savukārt citiem tā atgādina kaltētus puņķus, kuriem staipīguma uzlabošanai pievienota izkausēta pieaugušo veikalā nopērkama gumijas lelle. 2016.gads, iespējams, lietas mainīs. To palīdzēs nupat klajā nākušais Popa septiņpadsmitais solo albums "Post Pop Depression", kuru producējis "Queens of the Stone Age" līderis Džošs Homme.

Liktos, ka Popa fani ir īpaša komūna, kuru vieno mīlestība pret savu elku, un paraustīt viņu aiz garajām matu cirtām šīs komūnas dalībniekiem ir kas līdzīgs nonākšanai paradīzē 17 jaunavu aplenkumā. Taču, izskatās, "Post Pop Depression" šo komūnu vai nu ir dramatiski paplašinājis, vai arī šis albums ir vienkārši pārlaicīgs. "Post Pop Depression" ir uzspridzinājis "Billboard" topus! Plate ir Nr.1 "Top Rock Albums" un "Alternative Albums" topos, turklāt, pēc "Nielsen Music" uzskaites, ar 18 tūkstošiem pārdoto kopiju nedēļā šis albums kļuvis par paša Popa personīgo rekordu (tiesa, dati pieejami tikai no 1991.gada). Lielajā "Billboard 200" albumu topā Pops nedēļā, kura beigsies 9.aprīlī, ar savu "Post Pop Depression" ieņem 17.vietu (viņa šī topa līdzšinējais rekords - 72.vieta - bija 1977.gadā ar debijas plati "The Idiot", kura tapšanā piedalījās arī Deivids Bovijs). "Post Pop Depression" ir Nr. 1 arī "Billboard" "Vinyl Albums" un "Tastemakers Albums" topos.

Kur slēpjas plates popularitātes noslēpums? Varbūt viss ir pateikts nosaukumā, kurā vārdu "Pop" var tulkot divejādi - gan kā Pops no Igija, gan kā pops no popmūzikas? Varbūt tādi vīri kā Pops, Homme, viņa grupas biedrs Dīns Fertita un "Arctic Monkeys" bundzinieks Mets Helders ir īstie vīri, kam atkal spodrināt nobružātās roka žaketes apsūbējušās pogas? Lai kāda arī būtu atbilde, "Post Pop Depression" ir albums, kuru klausoties nevis skudriņas pa muguru tipina, bet ezīši, biksēs salīduši, šūpojas visā, kas nokarājas gar cisku. Vasarā Salacrgrīvā lai izdotas sajust ezīšus un varbūt pat paraustīt Popu aiz peisākiem!

2016, www.musicstories.lv.

Bonnie Raitt - "Dig in Deep" (2016)

Boniju Raitu kāds ir apveltījis ar mūžīgo dzinēju! Vismaz tā varētu šķist, zinot, ka šobrīd 66 gadus vecā kundze praktiski bez pārtraukuma ir koncertējusi pa visu pasauli, jau kopš septiņdesmitajiem gadiem. Šis karuselis apstājās 2009.gadā. Togad Raita, pēc zaudētas cīņas ar smadzeņu audzēju, viņsaulē izvadīja savu brāli. Tas bija pēdējais piliens skumju notikumu virtenē: 2004.gadā mūžībā aizgāja Raitas māte, gadu vēlāk viņai sekoja tēvs, tajā pašā 2009.gadā līdzīgs liktenis piemeklēja viņas tuvu draugu un radošo kompanjonu Stīvenu Brutonu. Pēc brāļa nāves mūziķe savāca kopā savu pavadošo grupu un paziņoja: "Tagad man ir nepieciešams laiks, lai apsēstos un izietu tam visam cauri." 

2016.gadā Raita ir atgriezusies. Ar jaunu albumu "Dig in Deep" - vairāk kā desmit gadu laikā pirmo ar pašas komponētām dziesmām. Šajā Raitas septiņpadsmitajā studijas platē viss ir gluži kā viņas reālajā dzīvē - dumpinieciskums ("Gipsy In Me") mijas ar trauslumu ("Undone"), tajā pašā laikā, atdodot godu klasikai ("INXS" dziesmas "Need You Tonight" versija). 

Dzīvē savu dumpinieces garu Raita apliecināja 1970.gadā, kad pameta  mācības Hārvardas Universitātē, lai dotos koncertturnejā ar grupu "The Rolling Stones", kuru iesildīja Badijs Gajs, bet viņa menedžeris bija Raitas tā brīža puisis. Kad šis fakts nāca ausīs Raitas vecākiem, viņi kļuva tik dusmīgi, ka pārtrauca meitu atbalstīt jelkādā veidā. "Tāpēc es sāku spēlēt [ģitāru]," sarunā ar žurnālu "Rolling Stone" godīgi atzīst Raita. "Mēs visi dziedājām un spēlējām viens otra ierakstos, kopā izklaidējāmies, satikāmies viens ar otru." Un 1971.gadā klajā nāca viņas debijas albums "Bonnie Raitt". 

Šogad Raita atzīmē arī savu trīsdesmito skaidrības gadu - viņa sāka apmeklēt Anonīmo alkoholiķu sanāksmes astoņdesmito gadu vidū tūlīt pēc ieraksta līguma zaudēšanas ar "Warner Bros." Daļēji atkarību dēļ. Raitas pirmais "skaidrais" albums "Nick of Time" (1989) ieguva pieckārtīgu Platīna diska statusu un trīs "Grammy" balvas... Var jau būt, pēc skata Raita ir trausla būtne. Bet viņas trauslumā slēpjas spēks, kāds piemīt tikai cilvēkiem ar smalku dvēseli, kuru tiem visiem spēkiem jāsarga nesalauztu. Raita ir nosargājusi. 

"Dig in Deep" rok dziļi. Tik dziļi lejā nonākot, jāskatās vienīgi uz augšu. Un Raita to dara.

2016, www.musicstories.lv.

"Weezer" - "Weezer" (2016)

"Nemeklēju piedzīvojumus, vienkārši cenšos rast jaunu pieredzi un idejas dziesmu radīšanai," šādi savā iepazīšanās aplikācijas "Tinder" profilā ierakstīja grupas "Weezer" līderis Riverss Kuomo (45). Šis bija viens no soļiem "Weezer" jaunās plates tapšanas koncepcijā, jo grupas producents Džeiks Sinkleirs pirms darba uzsākšanas jautāja Kuomo, kas būtu jādara, lai plate savā skanējumā un noskaņās atgrieztu deviņdesmitos gadus, konkrēti, "Weezer" pirmos divus albumus - "Weezer" (1994) un "Pinkerton" (1996). Otrs Kuomo noteikums bija - albumam jātop ārpus mājām un vispār pašam visādā ziņā jāmēģina sajusties kā pirms divdesmit gadiem.

AR BĀRDU ATGRIEŽAS PIRMS 20 GADIEM

Vispirms Kuomo uzaudzēja bārdu - akurāt tādu, kāda viņam bija "Pinkerton" ierakstīšanas laikā. Tad reģistrējās "Tinder" ("manu sievu tas neuztruc"). Visbeidzot viņš pavadīja daudz laika Losandželosas Venisas pludmalē, vērojot sērfotājus un tādējādi iedvesmojoties dziesmu tekstiem. Rezultāts ir jauns albums "Weezer" - desmitais pēc kopējā skaita, bet trešais ar nosaukumu "Weezer" (iepriekšējie bija debijas plate 1994.gadā un trešais albums 2001.gadā).

"L.A. Girlz", "Wind in Our Sail", "Summer Elaine and Drunk Dori" - šo dziesmu nosaukumi liecina, ka smiltis un vējš, un iedegušas, vidēji iereibušas nosacīti jaunavas būs jaunā albuma vadmotīvs. "Santa Monikas un Venisas pludmalēs ir tik daudz dīvainu cilvēku," sarunā ar žurnālu "Rolling Stone" atzīst Kuomo, "un es tos vēlējos [dziesmās] ietvert, cik vien daudz iespējams." No 250 dziesmām Kuomo un producents atlasīja vienu - "California Kids", un uz tās bāzes tapa viss pārējais albums.

PAŠNĀVĪBU NETAISĪS

Albums "Weezer" ir pieejams no 1.aprīļa. Vasarā sekos grupas koncerttūre. "Weezer" koncerti ir labi apmeklēti. Protams, galvenais iemesls popularitātei ir grupas mūzika, taču ne mazāks magnēts ir pats Kuomo. Precīzāk, viņa spēja nenovecot - viņš izskatās teju tāds pats kā pirms 20 gadiem! Bet vēl kādu brīdi, konkrēti 15 gadus, uz skatuves viņu būs iespējams redzēt. Intervijā žurnālam "Rolling Stone" viņš atzīst, ka mūzikai mieru metīs pēc 60 gadu vecuma sasniegšanas, "lai pamēģinātu citas lietas". Vidusskolas pēdējā klasē Kuomo bija jāizstāsta savs dzīves plāns. "Es teicu, ka līdz 40 gadu vecumam būšu rokzvaigzne, tad klasiskās mūzikas komponists un romānu rakstnieks. 60 gadu vecumā es izdarīšu pašnāvību. (..) Mans psiholoģijas skolotājs teica, ka tad, kad būšu sasniedzis šo vecumu, es varētu šo lēmumu mainīt." Uz "Rolling Stone" žurnālista Endija Grīna jautājumu, vai gadījumā viņš jau tagad nav pārdomājis, Kuomo atbild: "O jā!"

2016, www.musicstories.lv.

Asaras Kelliju Klārksoni atgiež topos

Kellijas Klārksones (33) aktuālakais albums "Piece by Piece" iznāca pirms gada, 27.februārī. Viņas dzimtenē ASV tas uzkāpa līdz "Billboard" albumu TOP 200 augstākajam pakāpienam. Ne tik labi gāja singliem - "Heartbeat Song" "Billboard HOT 100" spēja uzrāpties vien līdz 21.vietai, bet tam sekojošais "Invincible" simtniekā neiekļuva vispār. Līdzīgs liktenis piemeklēja vēl pērn novembrī izdoto trešo plates singlu "Piece by Piece".

Bet viss mainījās dažas nedēļas atpakaļ. Kā zināms, Klārksone ir talantu televīzijas izrādes "American Idol" pirmās sezonas uzvarētāja. Tas notika pirms 15 gadiem, 2002.gadā. Salīdzinoši zemo reitingu dēļ, līdz ar to arī reklāmas ieņēmumu krituma dēļ,  izrādes veidotāji nolēma pēc šīs piecpadsmitās sezonas šovu slēgt. Protams, no televīzijas tā vienkārši neaiziet, bet rīko grandiozas atvadu svinības. 

25.februārī tajās piedalījās arī Klārksone, kura joprojām ir viena no komerciāli veiksmīgākajām "American Idol" dalībniecēm. Viņai ir iznākuši septiņi albumi, neskaitāmi singli ir ieguvši Zelta un Platīna disku statusus, turklāt viņa bija pirmā! Pirmā "American Idol" uzvarētāja!

Šajās svinībās Klārksone nodziedāja dziesmu "Piece by Piece". Atšķirībā no oriģināla, uz skatuves Klārksone dziesmu izpildīja lēnākā versijā. Šī dziesma ir emocionāls stāsts par viņas attiecībām ar tēvu un vīru, un Klārksonei vairākas reizes nācās apturēt dziedāšanu nevaldāmi plūstošo asaru dēļ. Turklāt ne tikai viņai, bet arī daļai publikas, žūrijas locekli Kītu Urbanu ieskaitot.

Ar to pietika, lai dziesma vienā rāvienā no nekurienes 19.marta "Billboard HOT 100" ielektu 8.vietā! Līdzīgu lēcienu - no 120. uz 6.vietu - piedzīvoja arī viss albums. Lai par efektu būtu pilnīgi droši, Klārksones izdevēji nolēma kalt dzelzi, kamēr tas karsts, 29.februārī izdodot albuma "Piece by Piece" remiksu versiju, savukārt dažas dienas vēlāk iznāca arī plates "deluxe" apkopojums, kurā iekļuta arī "Piece by Piece" dziesmas "American Idol" versija. 

Un lūk, sausais atlikums. Nedēļā pēc 25.februāra "American Idol" sērijas dziesma "Piece by Piece", saskaņā ar "Nielsen Music" datiem, tika lajupielādēta 210 tūkstošu reižu, kas ir par 852% vairāk kā nedēļu iepriekš, raksta "Billboard". Savukārt ASV dziesma tika straumēta 3,1 miljonu reižu, kas sastādīja 969% pieaugumu. Un rezultāts ir, tā teikt, uz pieres: "Piece by Piece" šobrīd ir "Billboard HOT 100" 8.pozīcijā. Un pierāda, cik liela ietekme mūzikas pārdošanā joprojām ir televīzijai.

Foto raksta ievadā no sites.

2016, www.musicstories.lv.

"The Sound of Silence" pēc pusgadsimta atgriežas topos

Pusgadsimtu pēc dueta "Simon & Garfunkel" klasiskā grāvēja "The Sound of Silence" triumfa "Billboard HOT 100" (tas topa tabulas augstākajā pozīcijā pavadīja pirmās divas 1966.gada nedēļas) notikusi vēsturiska atgriešanās - 2016.gadā "The Sound of Silence" atkal ir HOT 100 tabulā! Jaunākajā "Billboard" karstā simtnieka sarakstā (uz 12.martu) 88.vietu ieņem Čikāgas smagā metāla apvienība "Disturbed" ar dziesmu "The Sound Of Silence".

Uzreiz jāsaka, "Disturbed" ir kas pilnīgi atšķirīgāks no slavenā dueta, kura dalībnieki Pols Saimons un Arts Garfunkels vēl pavisam nesenā pagātnē turpināja savu gadus 30 ieilgušo vienam ar otru nesarunāšanos spēli. "Disturbed" albumu vāciņi drīzāk atgādina ainiņas no ārprāta mokām, kuras piemeklē cilvēkus, kas nesamērīgos daudzumos lietojuši kefīru ar pazeminātu tauku saturu. Murgu ainiņas! 

Tomēr šoreiz stāsts nav tik daudz par "Disturbed", cik par faktu kā tādu, ka pasaules ietekmīgākajā mūzikas tabulā joprojām var ielauzties šādas klasisku dziesmu kaverversijas. Turklāt jāņem vērā, ka "Billboard HOT 100" tiek sastādīts, ņemot vērā konkrētās dziesmas pārdošanas un straumēšanas apmērus - tātad tā ir mūzika, par kuru klausītājs balso ar savu maciņu. Šī iemesla dēļ šā gada sākumā, kad mūžībā aizgāja Deivids Bovijs ap simtnieka vidu uz vienu nedēļu parādījās, piemēram, Bovija kopdarbs ar "Queen" dziesma "Under Pressure" (1981) un viņa slavenā "Space Oddity" (1969). Un gan Bovija, gan "The Sound of Silence" "izlēcieni" "Billborad" tabulās lieku reizi dod iemeslu atskatīties uz šo un citu mākslinieku atstāto mantojumu, lai saprastu, ka bez viņiem mūzika nebūtu tāda, kāda tā ir šodien.

2016, www.musicstories.lv.

Jeff Buckley - "You and I" (2016)

Džefs Baklijs ir pērnā gadsimta beigu gala tumšais stāsts mūzikā. Kad viņš 1997.gada 29.maijā līdz šim neizskaidrotu iemeslu dēļ noslīka Misisipī upē, viņam bija tikai 30. Viņš bija izdevis tikai vienu albumu "Grace" (1994), ar kuru pamanījās Leonardam Koenam "nozagt" viņa himnu "Hallelujah". Baklija talants un viņa vokāla izstarotā emociju gamma bija priekšvēstnesis lieliem notikumiem nākotnes mūzikā... Taču viss beidzās savādāk. Misisipī upē kā muļķīgs nelaimes gadījums.

Un nu, 19 gadus pēc Baklija bojāejas, klajā nāk jauns viņa albums "You and I". Tajā iekļautas desmit dziesmas, pārsvarā kaverversijas, kuras Baklijs iedziedāja skaņu ierakstu studijā Ņujorkā 1993.gada februārī. Tajā pavadot trīs dienas, tapa gan albums "Grace", gan "tāpat vien" iedziedātās dziesmas, kas nu pirmo reizi būs pieejamas plašākai publikai, ne tikai "Shelter Island Sound" studijas īpašniekam un ierakstu inženierim Stīvam Adabo. "Viņa balss bija neticams instruments," žurnālam "Billboard" atmiņās par Bakliju dalās Adabo. "'Viņš bez piepūles varēja pāriet no čuksta līdz kaucienam, turklāt saglabājot pilnīgu kontroli [pār savu balsi]." 

Koena "Hallelujah" iekļaušana "Grace" albumā bija tā spožums un arī posts. Baklijs šo dziesmu spēja interpretēt tā, ka to sadzirdēja pat tie, kurus Koena dziesmu izrunāšanas maniere īsti neuzrunā. Visticamāk, ir daudzi, kuri uzskata, ka "Hallelujah" ir Baklija paša sacerēta dziesma. Taču šī savādā slava savā ziņā aizēnoja visu pārējo albumu, varbūt par zemu novērtējot paša Baklija sacerējumus.  

"You and I" šo situāciju īpaši nemaina. Tajā ir gan Boba Dilana ("Just Like a Woman"), gan "Sly and the Family Stone" ("Everyday People"), gan Džoja Grīna ("Don't Let the Sun Catch You Cryin") dziesmu kaverversijas, bet paša Baklija sacerētas ir tikai divas dziesmas, viena no kurām ir "Grace" pirmais studijas ieraksts. Klausīties tā saucamos iepriekš nepublicētos skaņdarbus, kuri tapuši, ierakstot lielus albumus, gandrīz vienmēr ir neinteresanti. Reizēm tie ir tik nenozīmīgi un nekvalitatīvi, ka gandrīz liekas, kāds pie mikrofona purkšķina vai ierīvē ar to (mikrofonu) paduses. Bet šī Baklija plate ir kas pavisam cits! Tas ir uzskatāms un emocionāls vēstījums mums, palicējiem. Vēstījums, ka īsta mūzika agri vai vēlu atradīs ceļu uz klausītāju sirdīm, un ir vienalga, cik gadu būs pagājuši. Un Baklijs to zināja. Un tāpēc mums ir albums "You And I".

2016, www.musicstories.lv.

"Animal Collective" - "Painting With" (2016)

Amerikāņu avangardpopa (no "avant-pop") kolektīvs "Animal Collective" vienmēr ir izklausījies, atbilstoši nosaukumam, kā zvērudārza kopkoris. Kaut kāda loģiska dziesmu struktūra, prognozējams melodijas turpinājums vai temps - tas nav par "Animal Collective"! Un tomēr, kopš 2000.gada Baltimorā bāzētais kvartets ir izdevis jau desmit plates. Desmitā - "Painting With" - klajā nakusi pavisam nesen.

Zebra zviedz, vāvere čāpstina, lauvu tēviņš sol mažora toņkārtā kasa sēkliniekus, bet krokodils vienkārši stāv kaktā un grab. Jo nupat atnests no teksidermista. Tāda ir "Painting With" skaņa un fons. Atšķirībā no iepriekšējiem albumiem, šajā dziesmas kļuvušas ātrākas un īsākas, līdz ar to ceļojums pa būriem un akvārijiem ir samērā straujš. Bet kopumā ir patīkami. Jo, kad albums pagriezies reizes trīs, kaut kādos zemādas slāņos parādās arī it kā iepriekš neesošā loģiskā dziesmu struktūra. Un tad jau nav arī tālu līdz apjausmai, ka krokodils ne pie kāda taksidermista nemaz nav bijis...

2016, www.musicstories.lv.

Vai "Guns N' Roses" atgriešanās ir laba ideja?

Pagājušā gadsimta deviņdesmitie sākās smagi. "Billborad" tabulu, kuru vēl pirms dažiem gadiem aizpildīja saldie astoņdesmitie, nu sāka okupēt skarbāki vīri. "Nirvana", "Metallica" un, protams, "Guns N' Roses", kuru vēl joprojām pašu nepārspētie 1991.gada albumi "Use Your Illusion I" un "Use Your Illusion II" pilnīgi noteikti palīdzēja izveidot mūziķu paaudzi, kura uz skatuves ir šobrīd. Tomēr ar pašiem "Guns N' Roses" pēc šiem albumiem nav gājis diez ko labi. 1993.gadā amerikāņu rokeri izdeva vēl vienu plati "The Spaghetti Incident?", kurā gan vairs nebija ne miņas no iepriekšējās grupas auras. Tālāk kolektīvs pajuka, bet tā līderis Aksls Rouzs gadu gadiem faniem solījās izdot jaunu "Guns N' Roses" albumu, ko izdarīja vien 2008.gadā. "Chinese Democracy" par "Guns N' Roses" liecināja vien Rouza vokāls, viss pārējais vairāk atgādināja parodiju par vecajiem, labajiem laikiem, kuri vairs nekad neatgriezīsies. Tomēr - "Guns N' Roses" gadījumā gan izskatās, ka atgriezīsies gan. Vismaz mēģinās.

CĪŅA PAR TŪRI KALKULĒJOT

2016.gadā paiet akurāt 25 gadi, kopš albumu "Use Your Illusion" iznākšanas, un šo skaitli Rouzs kopā ar "Guns N' Roses" īstenajiem dalībniekiem Slešu un Dafu Makkaganu ir uzskatījuši par pietiekami nozīmīgu, lai kulta ansamblis atkal apvienotos.  Tūkstošiem biksiņu tika pieslapinātas brīdī pērn, kad "Guns N' Roses" oficiāli paziņoja: mēs spēlēsim! Kalifornijā notiekošais mūzikas un mākslas festivāls "Coachella" šā gada 16. un 23.aprīlī tika nosaukts kā pirmais pieturas punkts. Žurnālam "Billboard" no drošiem avotiem gan zināms, ka vēl ātrāk, 6.aprīlī, Rouzs ar vīriem atklās jauno "T-Mobile" arēnu Lasvegasā. Bet tas nav viss - grupa ir nolēmusi doties arī Amerikas stadionu koncerttūrē, un tagad notiek cīņa par to.

Cīņa notiek starp diviem koncertu organizatoriem - "AEG" un "Live Nation", raksta "Billboard". "Guns N' Roses" savu cenu ir nosaukuši - par vienu šovu viņi grib saņemt 3 miljonus ASV dolāru. Un organizatoriem tagad jārēķina - ja pie šiem miljoniem jāpieskaita vēl aptuveni $1,6 miljoni viena koncerta tehniskajām izmaksām, cik būtu jāmaksā ieejas biļetei katrā no 25 plānotajiem Ziemeļamerikas koncertiem, lai nosegtu visas izmakas un vēl kādus trīssimt četrsimt tūkstošus nopelnītu arī paši. Aprēķini liecina, ka stadionos ar 50 000 vietu biļete varētu maksāt $100, bet 60 000 ietilpības lielajās arēnās biļetes cena būtu $90. Jautājums paliek atklāts - vai "Guns N' Roses" arī mūsdienās ir šādas biļetes cenas vērts baudījums un vai tūri tiešām izdosies izpārdot? 

BŪS ZIEPES?

Organizēt kādreiz populāru grupu atkalapvienošanās tūres tagad ir ienesīgs bizness. 2007. un 2008.gadā "The Police" atkalapvienošānas tūre 151 koncertā ienesa $362 miljonus, ziņo "Billboard". Bet pagājušā gadā "The Grateful Dead" četri atkalapvienošanās un atvadu koncerti ienesa to organizatoriem $50 miljonus no ieejas biļetēm un vēl $5 miljonus no suvenīriem, raksta "The Guardian". Kāpēc gan lai arī "Guns N' Roses" neiekļautos šajos veiksmes stāstos? To grupai var novēlēt, taču ir pazīmes un ir mācības, kuras saka: var būt ziepes!

Pirmkārt, ja tā tiek izsludināta kā "Guns N' Roses" atkalapvienošanās tūre, tad joprojām nav skaidrs, vai jau trim pieminētajiem grupas oriģinālajiem dalībniekiem pievienosies arī divi atlikušie - ģitārists Izijs Stredlins un bundzinieks Stīvens Adlers. Otrkārt, "Guns N' Roses" dalībnieki jau kopš senām dienām ir zināmi ar savstarpējiem strīdiem un bieži nekontrolējamo uzvedību. "Viņi bija bīstama rokgrupa - nekad nevarēja zināt, kas notiks," par kādreizējo "Guns N' Roses" žurnālam "Billboard" saka viens no bijušajiem grupas koncertdzīves organizētājiem, kurš vēlējies palikt anonīms. "Rokenrolā zināmā daudzumā tā [neprognozējamā uzvedība]  ir laba. Bet starp būšanu bīstamam un būšanu "krānam" ("dick") ir ļoti smalka līnija."

Ir pagājuši 25 gadi. Mainījies ir rokenrols, mainījusies koncertu industrija, publika. Jautājums tikai, vai arī paši "Guns N' Roses" būs mainījušies? Šī gaidāmā tūre to parādīs. Pat, ja atbilde būs "nē", "Guns N' Roses" ša vai tā paliks deviņdesmito gadu elki. Bet tas arī būs viss.

Foto raksta ievadā no galleryhip.com.

2016, www.musicstories.lv.

Eryn Allen Kane - "Aviary: Act 1" (EP, 2015)

Divdesmitgadniecei Erīnai Elenai Keinai pērnais gads, iespējams, bija līdz šim aizraujošākais viņas mūžā. Pavasarī pats Prinss uzaicināja Keinu pievienoties viņam dziesmas "Baltimore" ierakstā, kas veltīta 2015.gada Baltimoras protestiem, kuros tūkstošiem cilvēku iebilda pret policijas vardarbību. Tālāk sekoja Keinas debija uz ekrāniem - drāmā "Chi-Raq". Taču arī tur viņas ieguldījums bija lielā mērā muzikāls - dziesmas "Born In Chicago" ieskaņošana. Visbeidzot novembra pusē klajā nāca Keinas debijas singlplate "Aviary: Act 1", bet jau šajā gadā gaidāms viņas pilns debijas albums.

Ja bērniņi rastos, diviem cilvēkiem vienkārši sadodoties rokās, Keina būtu tāda rokās sadevušās pāra - Šadē un Alīšas Kīzas - bērniņš, mazliet atšķaidīts ar jau kādu laiku no skatuvēm pazudušās britu dziedātājas Korinas Beilijas Rejas siekalām. Pērnā gada nogalē Keina sniedza interviju žurnālam "Ebony", kurš orientēts uz afro-amerikāņu auditoriju, un tajā jaunā māksliniece stāsta par savu karjeru un dzīves izvēlēm. Piemēram, lai arī ļoti baidījusies ierakstīties kopā ar Prinsu, viņa piekritusi dalībai dziesmas "Baltimore" ierakstā, jo arī viņas brālis māsas un mammas priekšā reiz "bez iemesla" ticis piekauts un ieslodzīts cietumā. "Es centos cīnīties ar policistu, lai viņš atlaiž [brāli], bet viņi teica, ka iemetīs mani cietumā kopā ar viņu," atceras Keina. Vārdu sakot, "Baltimore" ir arī Keinas personisks vēstījums. Savukārt filmā "Chi-Raq" meitene nokļuva, jo viņas dziesmu "Have Mercy" (starp citu, no "Aviary: Act 1") kaut kur sadzirdēja filmas režisors Spaiks Lī un uzaicināja Keinu kuplināt skaņu celiņu arī plānotajai kinolentei, kas vēlāk papildus pārvērtās arī par nelielu lomiņu. 

Keina piedāvā mūziku, pie kuras, apzināti vai neapzināt, līdzi šūpojas viņas vecvecāku paaudze. Areta Frenklina, Stīvijs Vonders, Prinss, "Earth, Wind & Fire" ir dažas no viņas ietekmēm. Vai viņas paaudzes klausītāji par šādu mūziku vispār interesējas? "Iespējams," Keina saka. "Bet es gribētu domāt, ka cilvēki ir nepārtrauktos šo leģendāro mūziķu devumu meklējumos." Viņa uzskata, ka daudzu mūsdienu populāro mūziķu darbi ir pamatīgi balstīti pagātnes vērtībās, piemēram, hiphopa mākslinieka Kendrika Lamāra jaunākais albums "To Pimp a Butterfly". "Mode mainās, bet laba mūzika paliek. Tāpēc es ceru, ka mūzikai, kādu radu es, klusītāju būs vienmēr." Aleluja, tā teikt!

2016, www.musicstories.lv.

Noah Gundersen - "Carry the Ghost" (2015)

"Šis albums radās no vēlmes izzināt sevi, saprast, kā vajadzētu dzīvot," par jauno plati "Carry the Ghost" saka Sietlas (ASV) mūziķis Noa Gundersens (26). "Bet šajā procesā es sapratu, ka varbūt te nav nekādu "vajadzētu"," viņš turpina savā mājaslapā. ""Carry the Ghost" koncepcija ir: mēs esam radīti caur mūsu pieredzi, un tas ir jāpieņem, nevis pret to jācīnās." 

Kā redzams, Gundersens savā otrajā platē ir nodevies filozofiskām ietekmēm, apcerot savus iekšējos dēmonus un pagātni. "Es vienmēr sevi psiholoģiski analizēju un domāju, kas ir tas, kas mani ir radījis tādu, kāds esmu," portālam "Songfacts.com" atzīst Gundersons. "Es domāju, tā ir liela manas dziesmu komponēšanas daļa." "Carry the Ghost" patiešām ir ļoti personisks albums. Piemēram, plati ievadošā "Slow Dancer" ir šķiršanās, arī iekšēja sabrukuma dziesma. "[Dziesmas] doma ir, ka izdziedināšanās procesā cilvēkiem dažreiz ir nepieciešams skaļi izteikt savas dusmas vai neapmierinātību," skaņdarbu komentē Gundersens. Arī dziesma "Jealous Love" ir par mīlas lietām, radīta pēc Gundersena iepriekšējo attiecību izjukšanas un nododoties pārdomām, kādām kādreiz vajadzētu būt jaunajām. "Kaut kas labāks, bez greizsirdīga partnera, vienkārši romantika," dziesminieks smaidot atklāj pārdomu rezultātu.

Var piekrist Gundersena mājaslapā minētajam, ka viņš nu reiz ir mākslinieks, kurš smagas tēmas savā mūzikā spēj pasniegt viegli. "Carry the Ghost" ir ļoti līdzīgs Deimiena Reisa pēdējam albumam "My Favourite Faded Fantasy" (2014), un dažos apskatos tā tika minēta kā viena no pērnā gada labākajām platēm. "Labākais albums, kāds jebkad radīts folkmūzikas žanrā," par "Carry the Ghost" skaļi jau paspējis nobļauties portāls "Absolutepunk.net". Varbūt akurāti tik skaļi un pompozi arī nevajadzētu, taču daļa patiesības šajā bļāvienā nenoliedzmi ir.

2015, www.musicstories.lv.

Børns - "Dopamine" (2015)

Patīkamu pārsteigumu visai pasaulei sagādājis divdesmit trīs gadus vecais dabasbērns Gerets Borns no Losandželosas, kur viņš dzīvo koka mājā un iedvesmu smeļas dabas mainīgajās izteiksmēs. Iedvesmu mūzikai, ko viņš rada un izpilda ar pseidonīmu "Børns", kas tulkojumā no dāņu valodas nozīmē "bērns".

GRĒCĪBAS VIELA

"Es esmu tāds cilvēks, kuram jānomaina dekorācijas, kolīdz domas sāk iet pa riņķi," Bornu citē žurnāls "Rolling Stone". Un tā no Mičiganas štata mazpilsētas Grandheivenas jaunais censonis nonāca Amerikas popkultūras galvaspilsētā Losandželosā. Jaunās dekorācijas darīja savu, Borna radošumam nebija sāta, un rezultāts ir 16.oktobrī klajā nākusī viņa debijas plate "Dopamine".

Dopamīns ir ķīmiska viela, kura cilvēka smadzenēs ir galvenā par "grēcību" un slepenajām alkām. Proti, tieši dopamīns atbild par iemīlēšanās sajūtu, tieši dopamīns palīdz rasties laulības pārkāpšanas jutekliskajām ierosmēm. Viņš ir blakus arī motivācijas, uzmanības un atkarību veidošanās procesiem. Un, lūk, šādu nosaukumu savam debijas albumam ir izvēlējies Borns (plates noformējums gan liecina, ka jauneklis ir iepazinies ar dopamīna darbības sfēru).

BĒRNĪBAS AINIŅAS MŪZIKĀ

Tā sauktajā indīpopa nišā ar puišiem šobrīd ir švaki. To pārsvarā ir ieņēmušas dāmas, piemēram, Lorde vai Holsija, un tieši par pēdējās vīrišķo līdzinieku varētu nodēvēt šo Bornu. Gan ar būtisku piebildi - Borna albums satur arī psihedēlijas piemaisījumu gaumīgā devā, kas viņa mūziku padara krietni plašāku par jau pieminēto Holsiju. Laikam tur vainojama Borna dabas mīlestība un bērnības vide mazpilsētā, kurā, visticamāk, piemājas zālienā, iestājoties krēslai, kārnīties nāca ne tikai klaiņojoši suņi, bet arī pa kādai stirniņai un varbūt par staltbriedim. Tas platei "Dopamine" piemet savu šķipsniņu hipijisku noskaņu. 

Albumā ir dziesma "Electric Love" - himna mīlestībai. Un tajā ir vārdi: "Noslīcini mani / Tu liec manai sirdij sisties kā lietus[lāsēm] / Ieskauj mani / Turi mani dziļi sem saviem viļņiem." Teiksim tā, atmetos visu liriku un pīļu sūdus, šie vārdi precīzi raksturo Borna albumu - "Dopamine" ne tikai parauj zem viļņiem, liek pārkāpt laulību un rada atkarību. Tas ar klausītāja smadzenēm izdara lietas, kuru priekšā tas dopamīns vienkārši nobāl kā mūķene, kura nupat uzzinājusi, ka burkāni šodien pusdienās tiks pasniegti rīvētā veidā.

2015, www.musicstories.lv

Ryan Adams - "1989" (2015)

Cilvēkiem ap četrdesmit, sevišķi vīriešiem, galvā mēdz saslēgties vadiņi, un viņi izdara pārsteidzošas un neizprotamas lietas. Apprecēt jaunu sievu, pilnā alpīnista ekipējumā uzkāpt Bastejkalnā, izslaukt kazu vai bez ķirurģiskas iejaukšanās nomainīt tai dzimumu - tie ir tikai daži piemēri. Bet, šķiet, pārspļāvis visus ir amerikāņu folkroka mākslinieks Raians Adams (40). Viņš ir ņēmis un pārdziedājis, lai dies' nogrābstās, visu Teilores Sviftas jaunāko albumu "1989". 

SVIFTAS DZIESMĀS "MAZ BULŠITA"

Ņemot vērā Sviftas neizskaidrojamo, globālo popularitāti, nebūtu nekas pārsteidzošs, ja šādu soli spertu kāds, kuram sevi vēl jāpierāda. Bet ko, un galvenais - kam, kaut kas bija jāpierāda Adamam? "Es esmu [Sviftas] fans, kopš [viņas 2008.gada albuma] "White Horse"," sarunā ar žurnālu "Rolling Stone" atklāj Adams. "Viņas dziesmas ir pamatīgas." Tur esot "maz bulšita", apgalvo Adams. Protams, Sviftas albums "1989" bija Adama tūres autobusa fonotēkā, un tas tur skanējis nepārtraukti. Un tā mūziķim radās "dīvaina doma" ierakstīt visu šo albumu pilnībā no jauna, tikai akustiskā versijā (tiesa, intervijā žurnālam "Entertainment Weekly" Adams minēja citu lēmuma pieņemšanas momentu - pērnā gada Ziemassvētku laiku, kuru viņš vienatnē pavadīja depresīvā noskaņojumā, jo izšķīrās no sievas - aktrises un dziedātājas Mendijas Mūras).

Šo dīvaino ideju Adams realizēja. Trīs nedēļu laikā plate tika pārskaņota "Adama noskaņās", kurās galu galā izpalika akustiskās versijas, bet kuras tika papildinātas ar stīgu instrumentiem. Sākumā apjukušais četrdesmitgadnieks bija plānojis šo ierakstu dāvināt un radīto Sviftas dziesmu programmu spēlēt tikai draugiem, tai skaitā pašai Sviftai. Taču, kad viņa aiz sajūsmas par rezultātu iesvilusies, Adams nolēma, ka tam jābūt viņa kārtējam albumam. Divas nedēļas pēc izdošanas (21.septembrī) Adama "1989" bija pārdots jau 50 tūkstošos digitālo kopiju un tapis par 2015.gada lielāko pārsteiguma albumu.

IESPĒJA "SPOTIFY" LIETOTĀJIEM

Tas, ka platei ir komerciāli panākumi, nav pārsteigums. Pirmkārt, Sviftas popularitāte žilbina, viņa ar šo albumu "1989" šobrīd atrodas komerciāli ļoti veiksmīgā turnejā, turklāt Sviftas aizliktais vārds ir vairāk vērts kā piecas ANO rezolūcijas kopā ņemtas (lai atceramies "Apple Music" piekāpšanos māksliniekiem honorāru jautājumā pēc Sviftas iejaukšanās, un šī paša "Apple Music" ietvaros skanošā globālā radio "Beats 1" intervijā viņa Adama plati nu ļoti saslavēja!). Cits jautājums - kāds ir albuma vēstījums un, tā teikt, sausais atlikums? 

Skaidrs, ka ieguvējs no šī visa ir tieši Adams. Ne jau Adama fani tagad pirks Sviftas plates. Savukārt ar Sviftu apsēstie Adama plati gan! Turklāt visiem "Spotify" lietotājiem, kuriem jau pieminēto honorāru dēļ Sviftas dziesmu katalogs nav pieejams, šī ir iespēja vismaz attālināti saprast, par ko tagad pasaule jūk prātā. "Man tās [Sviftas dziesmas] nozīmē to pašu, ko manis paša dziesmas," savu gluži organisko saplūšanu ar jauno popzvaigzni izskaidro Adams. "Pretējā gadījumā es tās nemaz nebūtu dziedājis." Āmen!

2015, www.musicstories.lv

Emily Kinney - "This Is War" (2015)

Emīlijas Kinejas vārds, domājams, nevienam neko dižu neizsaka. Varbūt nedaudz vairāk izteiktu Betas Grīnas vārds, bet arī diez vai. Savukārt seriālu "Staigājošie miroņi" jeb "The Walking Dead" nezina tikai retais. Un Beta Grīna ir blondā meitene, kura bija meita sirmajam vīram Heršavam. Abi gan seriālā ir jau pagalam - Heršavam galvu nocirta pustrakais Admirālis, savukārt Betu ar šāvienu vēderā likvidēja kāda kareivīga dāma, kura par to pretī saņēma līdzvērtīgu velti, tikai pierē.

Nu lūk, un šī Beta Grīna dzīvē saucas Emīlija Kineja. Izskatās, beigta viņa padarīta tikai "Staigājošajos miroņos", jo reālajā dzīvē Kineja ir pie labas veslības. Un turklāt dzied! Izrādās, trīsdesmit gadus (!!!) vecā aktrise nupat laidusi klajā jau savu trešo albumu "This Is War" (amizants nosaukums staigājošo miroņu kontekstā). 

Iespējams, visprātīgāk būtu nodibināt kādu parlamentārās izmeklēšanas komisiju ar mērķi noskaidrot, kas Kinejai padodas labāk - cirst galvas sadalīšanās stadijā esošiem staigājošiem radījumiem vai dziedāt. "Staigājošajos miroņos" Beta no pelēkas peles beigās pārvērtās par samērā spilgtu personību, taču vienmēr palika otrajā plānā. Šķiet, ar mūziku ir tas pats. Tikai bez beigām un spilgtas personības.

Ar dalību šajā šausmu seriālā (viņa, starp citu, atveido ekrāna varoņus vēl citos TV stāstos, piemēram. "The Flash", "Masters of Sex" un "The Knick") Emīlija Kineja savu ir panākusi - ja smalkās balss īpašniecē neatpazītu trauslo Betu Grīnu, vismaz šī rakstiņa šeit, visticamāk, nebūtu. 

Un tagad vēlreiz izbaudīsim Betas Grīnas bojāejas epizodi (sākt skatīties kaut kur ap 3:50): 

2015, www.musicstories.lv

Janet Jackson - "Unbreakable" (2015)

Dženeta Džeksone (49), protams, vienmēr paliks popa karaļa Maikla Džeksona māšele, un, iespējams, reiz senā pagātnē - astoņdesmitajos, deviņdesmito sākumā - šis radniecības fakts daudziem šķita galvenais iemesls mākslinieces panākumiem. Taču tas nav taisnīgi - Dženetas Džeksones sniegums un muzikālā izaugsme, būsim godīgi, ir bijusi daudz vienmērīgāka un stabilākā kā slavenajam brālītim. Ja Maikla Džeksona plānotā atgriešanās 2009.gadā, kura nenotika mākslinieka nāves dēļ dažas nedēļas pirms koncertsērijas sākuma, šķita uzspēlēti mākslīgs mārketinga triks ar vienkāršu mērķi nopelnīt, kam, vismaz tīri vizuāli, Džeksons vairs fiziski neturēja līdzi, tad ar Dženetas kundzi ir pavisam savādāk.

TŪRI IZPĀRDOD STUNDU LAIKĀ

Oktobra sākumā iznākušais Džeksones jaunais albums "Ubreakable", kas ir viņas pirmā plate, kopš brāļa nāves, ir pilns ar norādēm un emociju uzplaiksnījumiem, kam par iemeslu ir piedzīvotā traģēdiju. Taču plates nosaukums ("Nesalaužama") atbilst gan pašai Džeksonei, gan jo īpaši viņas publikai. Pusmūža vecuma dziedošās dāmas šobrīd jūtas labi, uzstājoties izpārdotos koncertos Lasvegasas kazino, tā nopelnot brangus honorārus (Šenija Tveina, Meraija Kerija). Savukārt Džeksone parāda snobiskajai kazino publikai vidējo pirkstu (tiesa, 7 gadu vecumā viņa tur ir uzstājusies, bet tas neskaitās!) un dodas pasaules koncerttūrē. Šobrīd tā noris ASV un nedaudz vēlāk Japānā, bet nākamā gada marta beigās pārcelsies uz Eiropu, un 27.aprīlī viesosies Latvijai ģeogrāfiski tuvākajā vietā Stokholmā. Un kas patiesībā ir aizraujoši - tūres pirmā daļa, kas 22.novembrī noslēdzas Japānā, pamatā tika izpārdota dažu stundu laikā un, pieļaujams, ka arī otrā daļa piedzīvojusi tādu pašu likteni. Publika ir nesalaužama, un tā grib dzirdēt Dženetu Džeksoni! Un redzēt!

Emocijas gan ir viena lieta, tās mēdz būt staipīgas, un staipīgas substances nav tas labākais, uz ko balstīt stingru viedokli. Pavisam kas cits ir cipari un statistika. Un tā Džeksones gadījumā runā pati par sevi. Par tradīciju jau kļuvusi Džeksones plašu debija "Billboard" albumu topa pirmajā vietā - "Unbreakable" to ir paveicis līdzīgi kā iepriekšējā plate "Discipline" (2008), kā arī vēl četri albumi iepriekš. Šobrīd Džeksone ir starp dāmām trešajā vietā "Billboard" Nr.1 albumu skaita ziņā - pirms viņas ir Bārbra Streizande (bet protams!) ar desmit un Madonna ar astoņām platēm.

KATRĀ DESMITGADĒ PA NR.1 ALBUMAM!

Tomēr ir vēl kāds statistikas rādītājs, kurš Džeksoni ne tikai ieceļ dažu izredzēto pulciņā, bet arī raksturo viņas iepriekš pieminēto panākumu pastāvību. Proti, Dženeta Džeksone ir viena no trim mūziķiem, kurai vismaz viens "Billboard" Nr.1 albums ir bijis katrā no pēdējām četrām desmitgadēm: "Control" (1986), "Rhythm Nation 1814" (1989), "janet." (1993), "Velvet Rope" (1997), "All for You" (2001), "Discipline" (2008) un nu arī "Unbreakable" (2015). Pārējie divi šī goda pulciņa dalībnieki ir Brūss Springstīns un, protams, Bārbra Streizande. Streizande turklāt ir vienīgā, kurai vismaz viens Nr.1 albums bijis katrā no sešām iepriekšējām desmitgadēm, bet šoreiz ne par to. Šie ir mūzikas, nevis kapeņu stāstiņi.

2015, www.musicstories.lv

Kacy Hill - "Bloo" (EP, 2015)

Hipohopa mākslinieka Kenjas Vesta bijusī skatuves dejotāja Keisija Hila ar savu kādreizējo priekšā repotāju nu ir pavisam citās attiecībās - Vests, pārstāvot ierakstu kompāniju "G.O.O.D. Music", ar Hilu parakstījis līgumu par albumu izdošanu. Jo, izrādās, rudmatainā deju meitene it labi prot arī dziedāt. Viņas debijas singlalbums "Bloo" ļauj prognozēt, ka Hilai panākumi ir teju garantēti, cik nu vispār šajā dzīvē kaut ko var garantēt. Dziedātājas Adeles (kura, starp citu, pavisam drīz, iespējams, klajā laidīs iepriekš neizziņotu jauno albumu) faniem Hila varētu patikt. 

Hila ir tendēta uz eksperimentiem. Ko gan citu var sagaidīt no 21 gadus jaunas meitenes, veicot savus pašus pirmos soļus mūzikas industrijā kā dziedātājai, nevis lēkātājai skatuves dibenā aiz kāda, kurš klepo mikrofonā skatuves priekšā. Pēc skata un balss Hila atgādina Toriju Emosu - abas rudmatinās sirēnas savās balsīs spēj sapiņķerēt ikvienu, kas tām ļaujas. Paaudžu maiņa tā saucamajā alternatīvajā popmūzikā notiek šorīd!

2015, www.musicstories.lv

Selena Gomez - "Revival" (2015)

"Es strādāju jau kopš septiņu gadu vecuma. No 17 gadu vecuma esmu bijusi UNICEF vēstniece (viņa ir visu laiku jaunākā UNICEF vēstniece - aut.), [Tāpēc] nokļūt tabloīdu stāstos ir tik nožēlojami. Tas pazudina visu, kas man šajā biznesā patika," Šādi žurnālā "Billboard" sūdzas Selīna Gomeza. Un ko gan citu lai divdesmit trīs gadus vecā meitene sagaida no pasaules, kurai viņa vienmēr asociēsies ar Disneja studijas filmām un publiskām attiecībām ar citu šovbiznesa upuri Džastinu Bīberu. 

ŠOVBIZNESA UPURI

Upuri ir abi, jo šis "ļaunuma iemiesojums" šovbizness bērnību atņēmis abiem. Sakritība vai nē, bet abi - gan Gomeza, gan Bībers - ar mēneša starpību izdod arī savas jaunās plates. Abas ar līdzīgu misiju - pierādīt sevi kā nobriedušas personības. Pirmais iznācis Gomezas albums "Revival". Nosaukums ("Atdzimšana") neesot tikai mārketinga triks vai poēzija, tas esot reāls process, ko šobrīd piedzīvo pati Gomeza. 

Savu aktrises karjeru Gomeza sāka vienpadsmit gadu vecumā filmā "Spy Kids 3-D: Game Over". Tālāk seko neskaitāmas princešu filmas un animācijas filmas (ar Gomezas balsi aizkadrā). Spēlēt princeses, pieļaujams, ir jauki līdz noteiktam vecumam. Pēc tam meitenēm izaug krūtis, sakuplojas dibeni, un viņas sāk filmēties tādās bezgaumībās kā filmā "Spring Breakers" (2013), kurā, šķiet, Gomeza ar kolēģēm redzamas vienīgi bikīni (pat tiesas priekšā!). Imidžs bija radīts, un no tā nu jātiek vaļā.

TOP PAR SIEVIETI BEZ ĶIRURĢISKAS IEJAUKŠANĀS

"Revival" plāns ir tieši tāds - transformēties no tīņu zvaigznes par sievieti, no Bībera bijušās par brīvu meiteni! Izskatās, albuma pirmā singla "Good for You" video bija jārada tāda kā šoka terapija, jo tajā Gomeza par sievieti ir transformējusies efektīvi bez gala. Erotiski vārtoties gultā, pusplikai šiverējot pa dušu un guļot uz grīdas kā šunelim, kurš gaida, kad saimnieks tam pakasīs nabu un pupeļus, Gomeza piesaka sevi kā 2015.gada jutekliskākā videoklipa aktrisi. "Tas ir pa to, kā es jūtos," klipa vadlīnijas atklāj Gomeza. "Jā, tas [video] ir seksuāls un valdzinošs, bet tas ir tas, kas [sievieti] padara par sievieti." 

Klausītājam, kurš Gomezas daiļradei līdzi sekojis minimāli (tiešām tikai dzelteno ziņu virsrakstu līmenī), "Revival" varētu būt ne tikai meksikāņu asinīm škaidītās meitenes atdzimšanas, bet pat piedzimšanas albums. Atšķirībā no viņas debijas plates "Stars Dance" (2013), jaunajā albumā teju visas dziesmas Gomeza ir sacerējusi pati. Ja iepriekšējā albuma producenti, acīmredzot, vēl baidījās meiteni muzikāli padarīt par sievieti, tad "Revival" to izdara dabiski un bez ķirurģiskas iejaukšanās. 

PATIESAIS PROMBŪTNES IEMESLS

Ja par medicīnu, pasaulei ir jāzina vēl viena lieta par Gomezu. "Stars Dance" tūres noslēdzošo posmu jaunā popzvaigzne atcēla un pazuda no sabiedrības acīm. Baumās par nespēju sadzīvot ar šķiršanos no Bībera, kas it kā novedusi meiteni līdz pašnāvības mēģinājumam, sadzeroties daudz tablešu, patiesībai atbilst tikai sadaļa par tabletēm. Tās viņa dzēra daudz, jo pērn janvārī Gomezai tikai diagnosticēta Lupus slimība. Tā ir autoimūna slimība, ko raksturo akūti un hroniski iekaisumi dažādu orgānu audos. "Tas ir [iemesls], kāpēc bija pārtraukums," atzīst pati dziedātāja. "Man varēja būt arī insults."

Pie malas medicīnu, vairs neesošas attiecības un briesmīgas filmas! Klausītāja priekšā stāv no jauna dzimusi popmūzikas zvaigzne vārdā Selīna Gomeza. Un lai veci, iekodēti stereotipi par šo meiteni nemazina vēlmi nobaudīt, ļoti ticams, šī gada labāko popmūzikas plati. 

2015, www.musicstories.lv

Lana Del Rey - "Honeymoon" (2015)

Elizabete Vūlridža Grānta jeb meitene, ko pasaule pazīst ar skatuves vārdu Lana Del Reja joprojām ir viena no mūsdienu populārās mūzikas mīklām. 2011.gadā, ieaijājot pasauli ar savu pirmo uznācienu dziesmu "Video Games", retais varēja Del Rejai prognozēt tik spožu karjeru. Turklāt viņas noslēpumainība un manieres padarījušas Del Reju par daudzu, īpaši jaunu, meiteņu elku, kurš savdabīgā veidā iedvesmo vēsu attieksmi pret visu, kas neskar personiski.

Trīsdesmit gadus vecā Del Reja ir atgriezusies ar jaunu plati "Honeymoon". Un, ja kāds domā, ka ar katru nākamo albumu viņas noslēpumu plīvurs top aizvien plānāks un plānāks, tas smagi kļūdās. Ir pilnīgi pretēji. Pēc "Video Games" varēja padomāt, ka tas ir izņēmums - viena dziesma, kas vairāk pretendē būt vakara miega dziesmiņa bērniem, ne globāls hits. Taču gan debijas albums "Born to Die" (2012), gan nākamais "Ultraviolance" (2014) kā ar pirkstu acī iebaksta, ka savu stilu Del Reja ieturēs. Izdos miega dziesmas ar atombumbas enerģiju.

Ar "Honeymoon" Del Reja ir gājusi vēl tālāk. Patiesībā, vēl tālāk pagātnē. Jo tā ir piecdesmito gadu "film noir" stilā ieturētu dziesmu virtene, katra no kurām varētu būt lielisks skaņu celiņš veciem melnbaltā kino krimiķiem ar Merilinu Monro vai Elizabeti Teilori galvenajās lomās. Šajā albumā jau vairs neizbrīna Del Rejas flegmātisms, bet pārsteigums ir tas, ka trešo plati pēc kārtas viņa šādi spēj ne tikai noturēt uzmanību, bet pat savā ziņā aizraut. 

"Del Rejas faktors" nenoliedzami ir viņas savdabīgais seksapils. Ja tādas popzvaigznes kā Nikija Mināža vai Rianna seksuālo pievilcību demonstrē, pēc iespējas skopāk piesedzot savus rausīšus, tad Del Rejas pievilcība slēpjas viņas it kā vēsumā. Reta tā fotogrāfija, kurā viņa redzama smaidām, dziesmu videoversijās Del Reja savu seksualitāti demonstrē, vairāk pavedinot ar skatienu, nevis plikumiem. Ja es būtu "film-noir" entuziaste Dita Rietuma, iespējams, lai nobildētos ar orgasmu sejā, pietiktu vien dažu akordu no "Honeymoon". Taču, par cik viss ir pavisam savādāk, tad atliek vien baudīt Lanas Del Rejas vēso atturību, prātā paturot rindiņas no viņas 2012.gada singlpates "Paradise" dziesmas "Cola": "Mans incītis garšo pēc pepsikolas." (My pussy tastes like Pepsi-Cola). Bez zemtekstiem. Jo man vairāk garšo kokakola.

2015, www.musicstories.lv

Don Henley - "Cass County" (2015)

Var jau, protams, teikt (un tā būs taisnība), ka leģendārajā amerikāņu kvartetā "Eagles" dzied visi čeri tā dalībnieki - vienādi dūšīgi un debešķīgi. Bet, kolīdz paklausies Dona Henlija solo plates, top skaidrs, ka, acīmredzot, viņam no četriem ir garākais kakls, kas mikrofonam ļauj piekļūt vistuvāk. Jo Henlija "kā viskijs nogatavinātā" ("Rolling Stone" citāts) balss - tā ir "Eagles" balss!

Sešdesmit astoņu gadu vecumā ticis pie pirmās solo plates piecpadsmit gadu laikā, Henlijs gremdējas pagātnē, aprušina un notīra savas saknes. Atgriežas pie tā, ar ko kādreiz sāka - kārtīgu kantrī! Tajā viņš dzīvoja vēl ilgi pirms "Eagles", ilgi pirms šobrīd Amerikā piedzīvojamās kantrīmūzikas histērijas. Vienpadsmit dziesmās Henlijs izstāsta savu mūzikas stāstu, kurš sastāv gan no oriģinālām dziesmām, gan vairākām kaverversijām, piemēram, "The Louvin Brothers" 1955.gada hita "When I Stop Dreaming", ko Henlijs izpilda kopā ar citu leģendu Dolliju Pārtoni (jāatzīst, plates briesmīgākā dziesma tās pārāk tradicionālā "kantrisma" dēļ). 

Vispār albumā viesu netrūkst. Ievaddziesmā "Brambie Rose", ko Henlijs dzied duetā ar šā brīža Amerikas vienu no spožajām kantrī zvaigznēm Mirandu Lambertu, kā mikls bebrs no duļķainas upes pietekas starp diviem romantiski noskaņotiem personāžiem pēkšņi izlien Miks Džegers. Turpat galvas ik pa laikam pabāž arī Martina Makbraida un Merls Hagards - Amerikas kantrīmūzikas skatuvēm labi zināmi mūziķi.

Kantrīfobiem no plates "Cass County" kā mironim no svecēm jābēg nav. Ja pat šo rindu autors to varēja noklausīties, tas būs pa spēkam ikvienam. Jo Henlijs, tik daudzus gadus pavadījis vienā no pasaules pelnošākajām grupām, lieliski saprot, cik tālu ar tām savām saknēm var iet, lai neaizbaidītu tos, kam līnijdejas nav lemtas, jo vienkārši nekad nespēj nostāties taisnā rindā kopā ar citiem. Vai arī allaž aizmirst mājās kovboja cepuri. 

2015, www.musicstories.lv

Nate Ruess - "Grand Romantic" (2015)

Kāpēc izjuka jaukais popmūzikas trio "fun.", īstas skaidrības nav. Pēc viņu 2012.gada plates "Some Nights" lieliskajiem panākumiem (albums tika pārdots vairāk kā 1,6 miljonos ekesmplāru) "fun." atvērtas bija visas skatuves! Taču notika pavisam savādāk. Trio - Neits Ruess, Džeks Antonofs un Endrjū Dosts - jau aptuveni gadu iet katrs savu ceļu un, kā stāsta zinātāji, pat nesarunājas savā starpā. Šie paši zinātāji dod mājienus, ka "fun." dalībnieki vienkārši vairs nav spējuši vienā kopīgā telpā ietilpināt katrs savus ego.

Skatuves gan tukšas nepaliek. Tieši otrādi - tagad viena kolektīva vietā tās dala veseli divi. Antonofs ar savu lielisko projektu "Bleachers" un nu arī Ruess ar savu solo izgājienu debijas albumu "Grand Romantic" (trešais dalībnieks Dosts nodevies filmu mūzikas sacerēšanai). Varētu domāt, ka nedalīta publikas uzmanība vairāk pievērsta tieši Ruesa daiļradei, viņš kā nekā bija "fun." līderis, taču jāatzīst, ka "Bleachers" debijas albums "Strange Desire" bija ne tikai pirmais, bet arī kritikas tik labi uzņemts, ka, iespējams, Ruesam bija divreiz ko pārdomāt, pirms savu varējumu nodot publiskai vērtēšanai. Un te nu tas ir.

"Grand Romantic" vēlreiz apliecina, ka toni "fun." noteica Ruess. Plate ir nosēta fanisku (no "fun.) dziesmu, kuru atšķirība no trio laikiem varbūt ir vienīgi manipulēšana ar simfonisko mūziku un kordziedāšanu ("Grand Romantic"). Škietami garlaicīgs un neinteresants albums var likties, pavirši to klausoties pirmo reizi, taču maldīgi ir domāt, ka Ruess platē nebūs iekodējis "fun." mūzikas popularitātes formulu - uzbāzīgus, korītī izpildāmus piedziedājumus un pēkšņus instrumentālus uzplaiksnījumus, kas jebkuru Ruesa dziesmu padara atšķirīgu un, jā, pat interesantu. 

Lai arī šis ir stāsts par Ruesu, nevar tam klāt nepievilkt Antonofu un viņa "Bleachers". "fun." sadalīšanās rezultātā pasaule varbūt pat vairāk ir ieguvusi no "Bleachers", taču arī Ruess, jaunu apstākļu dzīts, ir bijis spiests būt ļoti aktīvs, piedaloties neskaitāmos projektos (kaut vai "The Beach Boys" Braiena Vilsona jaunajā solo platē "No Pier Pressure", dziesmā "Just Give Me A Reason" (Pink) vai "Headlights" (Eminem)). Un nu katrs var izvēlēties, kura no "fun." dalībnieku ego sekot. 

2015, www.musicstories.lv

James Taylor - "Before This World" (2015)

Pēc 13 gadu pārtraukuma albumu ar jaunām dziesmām šajā gadā izdevis amerikāņu mūziķis un komponists Džeimss Teilors. Visus šos gadus viņš ir bijis aktīvs - regulāri koncertējis, izdevis koncertalbumus vai kaverversiju plates, tāpat viņš ir labs palīgs savu 14-gadīgo dvīņu audzināšanā. Dažus gadus atpakaļ Teilors saprata, ka, ja vien viņš vēl jebkad grib izdot albumu ar oriģinālām, paša sacerētām dziesmām, komponēšanai viņa dzīvē jābūt prioritātei. Pieredzējušais vīrs uz laiku aizlienēja kāda sava drauga dzīvokli, apmetās tajā un rakstīja, rakstīja, rakstīja. Un uzrakstīja to, kas nu klausāms zem nosaukuma "Before This World". Tā sauc Teilora jauno plati.

"Es neesmu no tiem mūziķiem, kuri sevi visu laiku atjaunina," Teilors kā attaisnodamies saka žurnālam "Rolling Stone". Attaisnodamies par to, ka plate "Before This World" izklausās gluži kā viņa klasiskie septiņdesmito gadu albumi "One Man Dog" (1972) vai "Walking Man" (1975). Un tiešām - atšķirību nav īpaši daudz! "Es lēni evolucionēju ierakstoties un komponējot, un kaut kādā ziņā, es domāju, man tas nāk pat par labu."

Tagad, 67 gadu vecumā, Teilors var godīgi atskatīties uz savu dzīvi. Viņš dzīvoja laikā, kad mūziķi bija kulta personības un līdz ar to pieņēma arī attiecīgu dzīvesstilu. Atkarība no heroīna, līdzīgi kā daudzus citus Teilora kolēģus, gandrīz iedzina viņu kapā, un atņēma arī ģimeni - meitu Salliju (41) un dēlu, arī mūziķi, Benu (38), un sievu Kārliju Saimoni - talantīgu dziedātāju un komponisti. "Sallija un Bens ir lieliski," atzīst Teilors. "Bet tur nav manu nopelnu. Es biju diezgan apdraudošs tēvs. Atkarības aizkavē attīstību, varbūt tāpēc es pārāk vēlu kļuvu pieaudzis."

Džeimss Teilors ir viens no tiem mūzikas "zelta laikmeta" māksliniekiem, kura dziesmās var klausīties stundām, viņa plates var spēlēt vienu pēc otras un skaudībā noelsties par to tīrību un vienkāršību, kas mūzikā valdīja pirms četrdesmit gadiem. Bet, kā jau teica pats Teilors, viņš evolucionē lēni, tāpēc arī "Before This World" ir kā ķirsītis uz visīstākās mūzikas tortes. 

2015, www.musicstories.lv