Rāda ziņas ar etiķeti John Lennon. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti John Lennon. Rādīt visas ziņas

pirmdiena, 2016. gada 14. marts

Piektais Bītls Džordžs Mārtins (1926-2016)

"Ja kāds ir pelnījis Piektā Bītla titulu, tad tas ir Džordžs," tā tviterī pirms dažām dienām rakstīja viens no palikušajiem Bītliem Pols Makartnijs, uzzinot par "The Beatles" bijušā producenta Džordža Mārtina aiziešanu mūžībā. Viņš 8.martā 90 gadu vecumā nomira miegā savās mājās Anglijā. Mārtins ir producējis visus "The Beatles" albumus, izņemot pēdējo "Let It Be" (1970), kurā šo darbu paveica Fils Spektors.

SAKLAUSĀMAIS MANTOJUMS

Mārtinu ar Liverpūles zēniem 1962.gadā kopā saveda Bītlu menedžeris Braiens Epsteins. Tas bija brīdis, kad visas Lielbritānijas lielās mūzikas izdevniecības bija noraidījušas "The Beatles" piedāvājumu noslēgt ierakstu līgumu. "Viņi nebija pārāk labi," vēlāk kādā sarunā raidstacijā "BBC" atzina Mārtins, taču kaut ko viņš zēnos bija ieraudzījis un sadzirdējis, tāpēc trim no viņiem (atskaitot bundzinieku Pītu Bestu) piedāvāja līgumu ar kompāniju "Parlaphone" - tā bija Mārtina paša vadīta izdevniecība, kura strādāja ar vienu no lielajām mūzikas kompānijām "EMI". 

Līdz darbam ar Bītliem Mārtins vairāk producēja džeza un kora mūzikas ierakstus, arī satīriska rakstura plates. Šī muzikālās daudzveidības pieredze ļāva Mārtinam pielāgoties. Pielāgoties trakulīgajiem Liverpūles zēniem, tajā pašā laikā  liekot viņiem ieklausīties savā viedoklī - Mārtins bija gluži kā, Makartnija vārdiem runājot, Piektais Bītls. "Kad es sāku darboties mūzikas biznesā, ierakstā galvenais mērķis bija mēģināt iespējami precīzi atkārtot [dziesmas] dzīvo izpildījumu," Mārtins stāsta 2007.gadā iznākušajā Keneta Vomaka grāmatā "Long and Winding Roads". "Bet tad mēs sapratām, ka varam darīt savādāk."

"Viņš ir [mūsdienu] mūzikas ieraksta garīgais krusttēvs," Mārtina ieviestās novitātes ieraksta procesā žurnālam "Billboard" vērtē "Grammy" balvas laureāts, angļu producents Nigels Godričs, kurš pazīstams ar savu ieguldījumu "Radiohead" un Beka karjerā. Mārtins pats bija muzikāli izglītots, viņš spēlēja vairākus mūzikas instrumentus un tādējādi spēja māksliniekiem ne tikai pastāstīt, ko viņš vēlas dzirdēt, bet arī pats nospēlēt. Viņš Bītlu mūzikā savu vārdu ir atstājis, ne tikai nodrukātu uz skaņuplašu vāciņiem, bet arī saklausāmā veidā. Tieši viņš Džona Lenona dziesmā "In My Life" spēlē klavieru solo, tieši viņš pārliecināja Makartniju, ka dziesmas "Eleanor Rigby" ierakstā jāiekļauj stīgu kvartets.

JOPROJĀM NR.1

Vēl pirms "Let It Be" iznākšanas "The Beatles" jau faktiski bija izbeigušies, Mārtins no Bītlu lietām bija atgājis jau albumu iepriekš, bet viņš aktīvi turpināja strādāt. Sava radošā mūža laikā viņš producējis tādus māksliniekus kā Džefu Beku, "America", "The Mahavishnu Orchestra" un Stingu. Pēc aiziešanas no "EMI" 1966.gadā Mārtins nodibināja savu producentu kompāniju un turpinaja darīt savu sirdsdarbu - producēt albumus. Viņš joprojām ir visu laiku labākais "Billboard HOT 100" producents - Mārtina kontā ir 23 dziesmas Nr.1! Un nevienam to vēl nav izdevies pārspēt! Viņa trīsdesmitā Lielbritānijas dziesma Nr. 1 bija 1997.gada Eltona Džona veltījums Princesei Diānai "Candle in the Wind". 1999.gadā Mārtins paziņoja, ka nu ir gana, un devās pensijā. "No dienas, kad viņš parakstīja pirmo ierakstu līgumu ar "The Beatles", līdz pēdējais reizei, kad viņu satiku, viņš bija augstsirdīgākais, inteliģentākais un muzikālākais civēks, kādu man ir bijusi bauda pazīt," saka Makartnijs. Un ir pienācis brīdis, kad Bītli palikuši mazākumā - no pieciem vairs tikai divi...



Foto raksta ievadā no saites.

2016, www.musicstories.lv.

ceturtdiena, 2015. gada 22. janvāris

No arhīviem: John Lennon - "Imagine" (1971)

Tūlīt aiz jautājuma, vai Latvijas televīzijas raidījumu "Šlāgeraptauja" patiesībā slepeni neorganizē citplanētieši, lai noteiktu, cik zemu var krist cilvēce, nākamais strīdus izraisošākais ir, vai Džona Lenona mūza Joko Ono ir vainojama pie "The Beatles" izjukšanas. Pāris gadus atpakaļ Pols Makartnijs intervijā mūzikas žurnālam "Uncut" gan apgalvoja, ka tā gluži nav patiesība. Jā, Ono uzradās pēkšņi un masīvi, un pārējiem bītliem mērs bija pilns, kad Lenons savu favorīti atveda uz ierakstu studiju un, kas vēl trakāk, prasīja viņas viedokli par tajā brīdī ierakstīto dziesmu, un, kas vēl trakāk, ņēma to arī vērā! Tomēr Makartnijs intervijā atzīst, ka agrāk esošā "ķīmija" starp grupas biedriem jau tāpat kādu laiku nav bijusi pareizās formulas rāmjos, tāpēc Ono, visticamāk, apstākļu sakritības pēc bija pēdējais grūdiens, lai vēl aizvien mūsdienās visu laiku ietekmīgākā rokenrola grupa beigtu savas dienas.

Taču Bītlu fani Ono nepiedeva vēl ilgi (gan jau kāds sirms rokenrola fans par viņu griež zobus vēl joprojām), arī Lenonam nē. Jo, kad tajā pašā gadā (1970) viņš izdeva savu pirmo pēcbītlu albumu "John Lennon/Plastic Ono Band", neskatoties uz kritiķu visnotaļ labajām atsauksmēm, komerciāli tam veicās ne pārāk spīdoši. Taču Lenonam bija pilnīgi vienalga, ka Ono vārds albuma nosaukumā Bītlu faniem kā bullim sarkana lupata gar acīm maisās. Jau pēc gada viņš izdeva nākamo plati "Imagine", kas kļuva par Lenona komerciāli veiksmīgāko solo albumu, un arī tā patiesībā ir slavas dziesma Joko Ono. Pirmkārt, sacerot savu slavenāko dziesmu "Imagine", Lenons ietekmējās no Ono 1964.gadā iznākušā dzejoļu krājuma "Grapefruit", kurā katrs dzejolis sākās ar lūgumu iedomāties (imagine). Otrkārt, uz albuma vāciņa ir Ono fotografēts Lenona portrets. Un, treškārt, plate noslēdzas ar dziesmu "Oh Yoko!", kura "iespējams, ir priecīgākais skaņdarbs, ko Lenons jebkad ir ierakstījis," vēstīts mūsdienās pārizdotā albuma "Imagine" grāmatiņā atrodamā informācija. Tātad - mītiem būs dzīvot mūžam! Gan par Joko Ono, gan citplanētiešiem. 


2015, www.musicstories.lv

otrdiena, 2014. gada 19. augusts

Bītlu filmas "A Hard Day's Night" likteņi

Pirms 50 gadiem pirmizrādi piedzīvoja pirmā "The Beatles" filma "A Hard Day's Night", kas uz vispārējā Bītlomānijas fona tālajā 1964.gada vasarā sacēla lielu troksni ne tikai kinoteātros, bet arī filmas uzņemšanas laukumā un ap to. Taču šī filma bija ne tikai precedents, kurā kāda popgrupa sevi popularizē, uzņemoties kinolentē, - "A Hard Day's Night" uzņemšanas laiks saistās ar vairākām liktenīgām sakritībām un interesantiem faktiem. Šeit par trim no tiem.

MŪZA DIVIEM

Kadrs no filmas "A Hard Day's Night".  Petija Boida - vidū,
pa labi - Pols Makartnijs.
Petijai Boidai bija divdesmit, kad viņa saņēma nelielu lomiņu filmā "A Hard Day's Night". "Es strādāju par apģērbu modeli. Piezvanīja mans aģents un jautāja, vai man ir līdzi savs portfolio," to dienu notikumus žurnālā "Uncut" atceras Boida. Viņai bija tas portfolio jeb savu bilžu kolekcija, kurā sevi prezentēt aģentiem un studijām, un Boidai bija jādodas uz noteiktu adresi, kur priekšā jau gaidīja bariņš konkurenšu."Pēcpusdienā mans aģents zvanīja un teica, ka man ir loma Bītlu filmā! Man bija jāfilmējas divas dienas. Bija vilciens no Londonas uz Kornvelu un atpakaļ," stāsta Boida. "Mēs izbraucām no Pedingtonas. Pēc aptuveni divdesmit minūtēm mēs apstājāmies mazā stacijā, un tur uz perona stāvēja tikai četri cilvēki - "The Beatles"!" Petija Boida filmā attēloja vienkāršu skolnieci, taču viņa joprojām atceras "enerģiju, kas eksplodēja, kad viņi [Bītlu četrinieks] smaidīja un smējās." 

Viens no četrinieka Boidai iekritis acīs īpaši - Džordžs Harisons ("es viņu uzskatīju par ļoti, ļoti izskatīgu"). Filmēšanas laikā starp abiem nostiprinājās jūtas. Filmā Boidai bija jāpasaka tikai viens vārds: "Cietumnieki?" Pēc nepilniem diviem gadiem - 1965.gada 21.janvārī - viens vārds, šoreiz: "Jā!", Boidai bija atvēlēts arī līgavas lomā, ko viņa "nospēlēja" kopā ar Džordžu Harisonu, zaksā reģistrējot abu laulību. Tā ilga 11 gadus un bija visnotaļ vētraina, jo izveidojās "mīlas trīsstūris" starp Boidu, Harisonu un abu kopējo draugu Ēriku Kleptonu. Acīmredzot, Boida bija īpaša sieviete šiem abiem kungiem, jo Harisons viņai veltījis savu visu laiku populārāko dziesmu "Something", bet Kleptons - "Layla" un "Wonderful Tonight". Lai būtu taisnīgi pret vēsturi, jāmin fakts, ka beigu galā abi - Kleptons un Boida - patiešām arī 1979.gadā apprecējās, taču arī šai laulībai nebija lemts ilgt "līdz nāve mūs šķirs", to 1989.gadā ar visiem zīmogiem un parakstiem šķīra laicīgā vara.

TĒVS UN DĒLS - PĒC 17 GADIEM ATKAL KOPĀ

Alfrēds Fredijs Lenons.
Džons Leons nebija saticis savu tēvu Alfrēdu Frediju Lenonu aptuveni 17 gadus, kad Lenons seniors 1964.gadā sāka slapstīties ap "A Hard Day's Night" filmēšanas laukumu. "Mēs filmējām [Londonas klubā] "The Scala", atminas filmas līdzproducents Denis Odels. "Ražošanas menedžeris vienu dienu pienāca pie manis un teica: "Tur pūlī ir viens čalis, kurš sakās esam Džona Lenona tēvs." Jā, jā, jā, es teicu, es šito jau esmu dzirdējis daudzas reizes! Ej un pavaicā, kā viņu sauc. Viņš atbildēja: "Tas ir Fredijs Lenons." (..) Es uzgāju pie Džona ģērbtuvē un teicu: "Ei, Džon, tur lejā ir tavs tēvs." Viņš atbildēja: "Pasaki viņam, lai viņš iet dirst!" Uz to es viņam teicu: "Tu tā nedrīksti darīt. Lai kas viņš arī būtu, viņš ir tavs tēvs. Es neiešu un viņam to neteikšu. Ja gribi, ej un saki pats." Džons atbildēja: "Nē, lai viņš uznāk augšā."

Viņš uznāca un satikās ar Džonu "The Scala" augšstāvā. Es biju kopā ar viņiem abiem istabā. Tur viss bija labi. Bija tā, it kā viņi nebūtu redzējušies kādu nedēļu. Mazliet neveikli. Džons kļuva pielaidīgāks, jaukāks. Viņš patiesībā to nedomāja, iepriekš sakot: "Lai viņš iet dirst!" Tas bija Džons, saprotat."

FILA KOLINSA EKRĀNA DEBIJA

Fils Kolins filmas kadrā, kurš uzņemts 1964.gadā
Londona klubā "Tha Scala".
Filam Kolinsam bija tikai 13, kad viņš atradās kliedzoša pūļa vidū Londonas klubā "The Scala", kurā tika uzņemta filma "A Hard Day's Night". "Visi kliedza, izņemot mani," Kolinsa atmiņu kamolītis sāk ritināties tajā pašā "Uncut", "toties jau ar nopietnu mērķi kļūt par bundzinieku." Pats sevi Kolinss filmā tā arī nebija atpazinis, līdz "A Hard Day's Night" 30.gadadienas sakarā 1994.gadā viņam piezvanīja filmas producents Valters Šensons. "Esmu pārliecināts, ka tu tur esi," teica Šensons, uz ko Kolinss atbildēja: "Kad vien es to skatījos, nekad neesmu sevi ieraudzījis. Es redzēju savus draugus, bet sevi nekad." Šensons nosūtīja Kolinsam filmas kadrus no "The Scala" epizodēm, un Kolinss sāka pētīt. "Es uzreiz sevi atradu! Es tur sēdēju ar kaklasaiti! Es visu laiku sēdēju, es turējos pie šī mirkļa - skatīt savus elkus." Kolinss nekad nav saticis vai sadarbojies ar Lenonu, bet ar pārējiem trim Bītliem gan. "Vienmēr ir bijis savādi būt ar viņiem pazīstamiem, un vēl visus šos gadus atpakaļ es biju viņu filmā!"


Rakstā izmantoti fragmenti no žurnāla "Uncut" (09/2014) raksta "Full Steam Ahead".
Foto no:
www.radiovaldivieslo.es
www.dailymail.co.uk
www.bobsegarini.wordpress.com
Attēlā raksta ievadā: Petija Boida un Džordžs Harisons.

2014, www.musicstories.lv

svētdiena, 2014. gada 17. augusts

Bītlu filmai "A Hard Day's Night" - 50!

Pirms 50 gadiem - 1964.gadā - pasaule dzīvoja Bītlomānijā. Četri, vecumā mazliet virs divdesmit gadiem, puiši - Pols Makartnijs, Džons Lenons, Ringo Stārs un Džordžs Harisons - bija planētas smaguma centrs, ap kuru griezās un uz kuru tiecās tā laika jaunatne. Tai Liverpūles Četrinieks bija elki, citiem - mulsuma, dusmu vai pat nicinājuma iemesls, jo tieši "The Beatles" rokenrols aizēnoja tolaik tik populāro džeza un blūza mūziku, ko šie dusmīgie uzskatīja par nākotni, ko aizēnot nespēs nekas. Bītli bija apbrīnojami ražīgi, jo trīs gadus pēc kārtas - 1963., 1964. un 1965. - viņi izdeva pa diviem albumiem gadā. 1964.gadā iznāca grupas trešais albums "A Hard Day's Night". Nu viņi bija gatavi nākamajam līmenim savā karjerā - filmai ar tādu pašu nosaukumu "A Hard Day's Night".

KLIEDZOŠI PŪĻI - VISUR!

Filmu kompānijas "United Artists" uzstādījums bija vienkāršs - vajadzīga mazbudžeta melnbaltā filma, tā jāsāk uzņemt 1964.gada martā, lai jūlijā varētu pirmizrādīt, jo 10.jūlijā bija paredzēts laist klajā Bītlu albumu "A Hard Day's Night". "Es biju prom filmēšanā un patiesībā neko daudz par tādiem "The Beatles" nebiju dzirdējis," pusgadsimtu vecas atmiņas žurnālam "Uncut" pārcilā Deniss Odels, vēlākais filmas "A Hard Day's Night" līdzproducents. ""United Artists" man pajautāja, vai es gribētu veidot lētu filmu ar jaunu popgrupu. Es atbildēju, ka patiesībā neesmu ieinteresēts, bet mani bērni man prasīja, kas tā ir par grupu. Teicu, ka tā ir kaut kāda grupa "The Beatles", un viņi visi kļuva ārprātīgi: "Un tu teici nē?!" Es atzvanīju un noslēdzu ar "United Artist" līgumu par sešu vai septiņu nedēļu ilgu filmēšanu."

Kadrs no filmas "A Hard Day's Night".
Filmas budžets bijis aptuveni 200 tūkstoši britu mārciņu, no kurām "The Beatles" dalībnieki saņēmuši 40 tūkstošus, un par pāri palikušo bija jānosedz visi filmēšanas izdevumi. Scenārijā liela loma atvēlēta vilcienam - lai visu noritētu kā nākas, sarunās ar "Britu Dzelzceļu" Odels vienojās ne tikai par atsevišķa sastāva nodošanu filmēšanas vajadzībām, bet arī par īpašu sliežu posmu, kuru izmantot drīkstēja tikai "A Hard Day's Night" uzņemšanas vajadzībām. 2.martā filmēšana sākās ar vilciena ripošanu, kam pakaļ skrien 500 spiedzošu fanu pūlis. Odels atceras, ka filmēšana notikusi bez jebkādiem mēģinājumiem, viss noticis dabīgi. Par pūli var teikt to pašu, jo nebija nemaz jāuzņem filma, lai Bītlu dalībniekiem bariem pakaļ skrietu tāpat. "Viņi nevarēja mierīgi iet pa ielu vai kur citur. Visapkārt bija kliedzošas meitenes," atceras Petija Boida, aktrise, kas filmēšanās laikā iepazinās un vēlāk apprecējās ar bītlu Džordžu Harisonu. "Filmas uzņemšana notika divos vai trijos vagonos. ["The Beatles"] Puiši neslēpās. (..) Atceros, ka gribēju pusdienās apsēsties blakus Džordžam, jo mēs iepriekš bijām mazliet parunājušies. Nez kāpēc biju iedomājusies, ka viņš gribēs sēdēt ar pārējiem, bet viņš teica: "Beidz, sēdi nost!" Es viņu uzskatīju par ļoti, ļoti izskatīgu. Viņš arī nebija tik vokāls kā Džons vai Pols. (..) Džordžs bija klusāks, tuvāk manam līmenim, jo es esmu ļoti kautrīga."

LESTERA MŪŽA FILMA

"Mēs vairs nevarējām kontrolēt pūli, filmēt kļuva neiespējami," Boidas teikto apliecina "A Hard Day's Night" režisors Ričards Lesters. "Mēs uzņēmām pirmo dubli, un pēkšņi nez no kurienes uzradās 2000 bērni," atceras Lesters, un ir pārliecināts, ka filmēšanas grupā bija savs "kurmis" jeb informācijas nopludinātājs. Tas bija saspringts laiks ne tikai filmēšanas laukumā. 23.martā iznāca Lenona pirmais īsstāstu krājums "In His Own Write" ar atzīmi "Rakstošais bītls" uz vāka, pirms un pēc tam sekojot virknei interviju. 19.martā "The Beatles" ierakstīja savu pirmo uzstāšanos leģendārajā programmā "Top Of The Pops". 31.martā grupa ierakstīja raidījumu "BBC" šovu sērijai "The Saturday Club". Visbeidzot, 3.aprīlī Četrinieks uzņēma filmas "A Hard Day's Night" reklāmas treileri. 24.aprīlī tika uzņemts arī pēdējais filmas kadrs.

Filmas pirmizrāde Liverpūlē 1964.gada 10.jūlijā.
"A Hard Day's Night" piedzīvoja divas pirmizrādes - 6.jūlijā kinoteātrī "London Pavilion" un 10.jūlijā "Odeon Cinema" Liverpūlē (sk. attēlā pa labi). Londonā pirmās nedēļas laikā tā ieņēma 27 712 britu mārciņas, bet 10.jūlijā iznākušais filmas skaņas celiņš nākamajā nedēļā Lielbritānijas albumu topā ieņēma 3.vietu, nespējot turēt līdzi vien Klifam Ričardam un "The Rolling Stones". "Kā es šīs filmas sakarā jūtos šodien," vaicā sev Lesters, un pats arī atbild: "Filmēšanas laikā - kaut kur otrajā nedēļā - es jau zināju, ka, ja, teiksim, piecdesmit gadu laikā kādu dienu es pakļūšu zem autobusa un miršu, vienalga, lai ko citu es arī būtu dzīvē darījis, avīzēs stāvēs rakstīts: "Bītlu režisora nāves drāma"."


Rakstā izmantoti citāti no žurnāla "Uncut" (09/2014) raksta "Full steam ahead". 
Izmantotie foto resursi:
www.imdb.com
www.thebeatles.com
www.liverpoolecho.co.uk

2014, www.musicstories.lv

otrdiena, 2014. gada 27. maijs

"The Ghost of a Saber Tooth Tiger" - "Midnight Sun" (2014)

Brīžiem kā pa gaisiem! Nu gluži kā mamma! Tā allaž gribas izsaukties, sastopoties ar Šona Lenona daiļrades izpausmēm duetā "The Ghost of a Saber Tooth Tiger" (dueta otra pusīte Šarlote Kempa Mūla vismaz iepriekšējā albuma "Acosutic Sessions" ieraksta laikā bija arī Šona, tā teikt, draudzenīte), kam nupat aktuāla kļuvusi trešā plate "Midnight Sun". Šona mamma, saprotams, ir Joko Ono, bet tētis Džons Lenons, tas tā kā būtu skaidrs. Atšķirībā no sava pusbrāļa Džuliana Šona muzikālās izpausmes ir tādas mazliet gaisīgākas, taču tās, protams, ne tuvu nestāv viņa mammas dziedājumiem, kas brīžiem izklausās kā kaķu spīdzināšana. ""Mignight Sun" ir ļoti interesants ieraksts, un tas parāda, ka duets paplašina savu redzesloku, neaizmirstot, cik svarīgas ir melodiskās saknes," teikts albuma apskatā portālā "The 405". Un trāpīgi teikts, jo Lenons un Mūla, lai arī jaunajā platē turpina eksperimentēt, visu muzikālo materiālu satur tādā kā neredzamā labas gaumes tīkliņā. Un nelīdzenumi, kas lien no tā ārā, padara "Midnight Sun" par jo interesantāku sarunu biedru. Ja nu kāds ar platēm sarunājas, nevis tikai klausās tās...
 

2014, www.musicstories.lv

piektdiena, 2013. gada 6. decembris

No arhīviem: George Harrison - "All Things Must Pass" (1970)

Kad 1970.gadā izjuka Bītli, pasaule mainījās daudziem. Lai arī jau kādu laiku bija skaidrs, ka Liverpūles Četrinieks nebūt nesadzīvo kā rociņa ar cimdiņu, vienmēr jau pastāvēja cerība, ka "viss nokārtosies, viss būs labi." Protams, toni Bītlos noteica Pols Makartnijs un Džons Lenons. Iespējams, tieši viņu nesaskaņu dēļ grupa arī pajuka (lai atceramies Lenona reakciju, kad Makartnijs tūlīt pēc Bītlu izjukšanas 1971.gadā izdeva solo albumu "Ram"), iespējams, pie vainas bija "sātans brunčos" Lenona jaunā dzīvesbiedre Joko Ono. Lai kā tur arī būtu, četras radošas personības, kuras dievināja visos kontinentos un kuru eksistenci atsevišķi reti kurš spēja iedomāties, 1970.gada tādas arī kļuva - brīvas no Bītlu zīmola.

"MY SWEET LORD" EFEKTS

Džordžs Harisons, šķietami klusākais no četrotnes, pēc Bītlu beigām, lai izvēdinātu galvu, devās Eiropas koncerttūrē kopā ar duetu "The Delaney & Bonnie", kas bija laulāta pāra Delanija un Bonijas Bramletu duets, kurā piecu gadu pastāvēšanas laikā paspēja uzspēlēt ne tikai Harisons, bet vēl vesela virkne citu tolaik un vēlāk slaveni mūziķi, piemēram, Leons Rasels, Bobijs Vitloks un Ēriks Kleptons. "Džordžs bija viens no mums, čaļiem. Viņā nebija nekā no "Es, redz, esmu bītls, bet tu nekas" attieksmes," tagad atceras viens no tūres dalībniekiem saksofonists Bobijs Kejs*. Pārbraucienos Harisons rakstīja dziesmas savam jaunajam albumam "All Things Must Pass".

Jau plates tapšanas laikā bija skaidrs, ka tajā būs viena dziesma, kas aizēnos visas pārējās. Tā ne tikai bija lipīga un dīvaini reliģiski hipnotizējoša, tā patiesībā joprojām ir Harisona vispopulārākā dziesma. Kurš gan nezina šo Krišnu slavējošo himnu, kurai tā vien gribas lēkāt līdzi, aizmirstot gan savus sekulāros, gan visus pārējos principus? Šo dziesmu dzirdēja arī amerikāņu meiteņu grupas "The Chiffons" menedžments, kas "My Sweet Lord" nošu līnijās sazīmēja meiteņu 1962.gadā izdotās dziesmas "He's So Fine" motīvus, un iesūdzēja Harisonu tiesā.

NEKOPĒJA, TĀ VIENKĀRŠI SANĀCA

Protams, pats Harisons vainu plaģiātismā neatzina, bet viņa grupas un tehnisko darbinieku viedokļi gan bija krasi atšķirīgi. "My Sweet Lord" Harisons sāka rakstīt 1969.gada decembrī, esot Kopenhāgenā, bet grupas dalībnieki to pirmo reizi dzirdēja "The Delaney & Bonnie" tūres laikā pārbraucienā ar autobusu. Pārējie, to izdzirdot, cēluši ārā arī savas ģitāras, un visi kopā lipinājuši melodiju un ritmus, "un es varu atcerēties, ka šīs dziesmas idejas iedīgļi radās tur," atceras Kejs. Viņš arī apgalvo, ka Harisons "patiešām nekad nebija dzirdējis "The Chiffons" dziesmu, kuras dēļ vēlāk tika iesūdzēts tiesā." Citas atmiņas ir Bobijam Vitlokam, kas "My Sweet Lord" ierakstu kuplinājis gan ar balsi, gan ērģeļu spēli: "Man gan jāsaka, ka tad, kad bijām to ["My Sweet Lord"] ierakstījuši, es [skaņas] kontroles telpā sāku dziedāt [šai dziesmai] līdzi: "He's so fine, wish he was mine...[citāts no dziesmas "He's So Fine"]. Es teicu: "Tā taču ir [dziesma] "He's So Fine"! Vai tu [Fil Spektor] to producēsi? (..) Viņš [Harisons] gan nekopēja to dziesmu, tā vienkārši sanāca."

Tiesa ilga gadiem, iesākumā piespriežot Harisonu samaksāt 1,6 miljonus ASV dolārus, bet viss turpinājās pārsūdzībās un bezgalīgos juridiskos strīdos. Viss šis process Harisonu ierosināja uzrakstīt satīrisku dziesmu "This Song", bet "My Sweet Lord" kļuva par 1971.gada pārdotāko singlu Lielbritānijā. Un tomēr šīs dziesmas nomācošais spiediens gan ir liels, taču pat tas nespēj noslēpt "All Things Must Pass" citas muzikālās kvalitātes. "What Is Life", "Beware The Darkness", "If Not For You". Kopā 18 dziesmas divās platēs, kuras caurstrāvo iepriekšējie desmit Harisona dzīves gadi, kas pavadīti Bītlu zvaigznājā. 



* šeit un turpmāk izmantoti citāti no mūzikas žurnāla "Uncut" 2013.gada decembra numura raksta "The Making of... My Sweet Lord".

2013, www.musicstories.lv

trešdiena, 2013. gada 25. septembris

Nilsons Šmilsons

Harijam Nilsonam patika visādi niķi un stiķi, viņam patika dažādas vārdu spēles kā, piemēram, cūka-kūka, plāns-nāns vai Nilsons-Šmilsons. Iespējams, šo amizieri viņš mantoja no tēva puses vecvecākiem, kas bija cirka mākslinieki, un šo cirka arēnā valdošo maģisko noskaņu mūziķis savās radošajās gaitās saglabās visu savu mūžu. Esot tikai 52 gadu vecumā, pašā spēku pilnbriedā, Harijs Nilsons 1994.gada 15.janvārī aizgāja mūžībā. Kad gadu iepriekš mūziķi ķēra spēcīga sirdstrieka, viņš savai ierakstu kompānija nenogurdams uzstāja, ka ir jāizdod visu viņa albumu retrospekcija, labākais, kas tapis trīsdesmit gadu garajā un raženajā karjerā. Šāda retrospekcija tiešām arī iznāca - "Personal Best: The Harry Nilsson Anthology" dienasgaismu ieraudzīja gadu pēc mākslinieka aiziešanas mūžībā. Nākamgad janvārī apritēs divdesmit gadi, kopš Nilsona nav mūsu vidū, un, acīmredzot, šāds laika sprīdis ir bijis gana garš, lai katrs individuāli un visa mūzikas industrija kopumā spētu novērtēt Nilsona vietu vēsturē un arī joprojām mūsdienās. Un šis novērtējums ir augsts. Kā gan citādi, ja reiz gandrīz vienlaicīgi klajā nākusi gan grāmata "Nilsson: The Life Of A Singer-Songwriter", gan 17 disku kolekcija "The RCA Albums Collection", kas ietver Nilsona visus studijas albumus un dažādus līdz šim nepubliskotus koncertu un demo ierakstus.

VIENKĀRŠI ĢĒNIJS

"Mēs zinājām, cik viņš ir talantīgs," atzīst viens no Nilsona muzikālajiem kompanjoniem un laikabiedriem Pīters Fremptons (attēlā pa labi). "Visiem mūziķiem [īpašumā] bija [kāds] viņa ieraksts. Viņš bija vienkārši fenomenāls!" Fremptonam pievienojas plaša mēroga personība Vens Daiks Pārks, kurš ir gan mūziķis, gan aktieris, gan režisors (starp citu, Nilsona mūzika krāšņo ap divdesmit mākslas filmu). "Viņš bija gudrākais cilvēks, kādu esmu saticis mūzikas biznesā," atceras Pārks. "Viņš darbojās visaugstākajā radošajā līmenī. Es viņu nesauktu par muzikālu ģēniju. Es viņu sauktu vienkārši par ģēniju!"

Kā atzīmē jau piesauktie un vēl citi laikabiedri, Nilsens ideāli izprata komponēšanas nianses. Viņš precīzi spēja definēt dziesmas struktūru un pēc tam to piepildīt ar saturu. Kolēģos pat valdīja tāda labvēlīga skaudība, jo ne visiem piemita šādas dziesmas "izskaitļošanas" spējas. Varētu pieņemt, ka daļu šo spēju izskaidro apstāklis, ka Nilsens savas darba dzīves pirmsākumos bija bankas darbinieks, kura pienākumos ietilpa darbs ar datoru, kas tajos laikos bija ne tikai retums, bet arī izmērā kā divi mūsdienu modernie lauksaimniecības kombaini. "Viss, ko es zināju, ka viņš ir eksbaņķieris no Ņujorkas. [Bet ieraugot] viņš neizskatījās ne pēc viena baņķiera, ko esmu redzējis, un viņš arī nedziedāja kā baņķieris," atklāts par saviem pirmajiem iespaidiem, sastopoties ar Nilsonu, ir viens no viņa leģendārā albuma "Nilsson Schmilsson" (1971) pavadošās grupas saksofonists Bobijs Kejs (attēlā apakšā).

Visticamāk, lielāku lomu par darba pieredzi ar sešdesmito gadu datoriem nospēlēja Nilsona paša talants un ārkārtīgs, apkārtējos brīžiem kaitinošs perfekcionisms. Tas pats Kejs to apliecina, turpinot savu stāstu: "Viņš bija perfekcionists. Viņš varēja [dziesmas] daļu atkārtot atkal un atkal, un atkal, līdz tā bija tieši tāda, kādu viņš gribēja. Reizēm tas varēja būt garlaicīgi, bet tas strādāja. Man patika, kā strādā viņa prāts. Viņš nebija iegrožots ne ar ko citu kā tikai savu iztēli." Tieši tā, Nilsons zināja, kā dziesmai jāskan, un dziesma allaž skanēja tieši tā!

BĪTLU "MĪĻĀKAIS AMERIKĀŅU MĀKSLINIEKS"

Kad 1971.gadā trīsdesmitgadnieks Nilsons pārcēlās uz Londonu, viņš brauca ne tikai ierakstīt albumus, viņš brauca uz Bītlu dzimteni! Trīs gadus iepriekš viņš, pirmo reizi viesojoties Londonā, iepazinās ar Liverpūles Četrinieka dalībniekiem, visciešāko draudzību nodibinot ar Ringo Stāru (abi attēlā pa labi 1975.gadā), kura apartamentos viņš tagad arī apmetās. Šajā pašā 1971.gadā ierakstu studijā "Trident Studious", kurā iemūžināta arī Bītlu dziesma "Hey Jude", tapa ierakstīts Nilsona septītais albums "Nilsson Schmilsson". Pirmā plate, ar kuru talantīgais Harijs kļuva patiešām pazīstams un populārs. Albumu augstu novērtēja arī Pols Makartnijs un Džons Lenons, nosaucot Nilsonu par savu "mīļāko amerikāņu mākslinieku" un prognozējot viņam spožu nākotni. Un tie nebija tikai tukši vārdi - Ringo Stārs kā bundzinieks ir piedalījies Nilsona platēs "Son Of Schmilsson" (1972) un "Pussy Cats" (1974), abi kopā filmējās arī muzikālā komēdijā "Son Of Dracula" (1974), savukārt Stāra slavenais "All-Star Band" sastāvs pavadīja Nilsona pašu pēdējo publisko uzstāšanos, kas notika 1992.gada 4.septembrī Lasvegasas "Caesars Palace". Protams, šī dziesma bija "Without You". Savukārt Džons Lenons piedalījās Nilsona albuma "Flash Harry" (1980) ierakstā, kopīgi komponējot un iedziedot dziesmu "Old Dirt Road".


Droši vien, nav komponistam lielāki kreņķi par to, ka viņu vairāk atpazīst, izpildot citu sacerētas dziesmas. Un ar Nilsonu bija tieši tā. Pirmos tiešām nozīmīgos starptautiskos panākumus Nilsons guva ar "Šmilsona" albumā iekļauto "Without You", kuras autori ir Pīts Hems un Toms Evanss no grupas "Badfinger" (kā singlu šo dziesmu grupa izdeva gadu iepriekš). Tiesa, pirmais daudzmaz veiksmīgais mēģinājums notika trīs gadus iepriekš ar folkroka komponista Freda Nīla (attēlā pa kreisi) sacerēto "Everybody's Talkin'", ko 1969.gadā Nilsons iedziedāja filmas "Midnight Cowboy" skaņu celiņam. Šī dziesma Nilsonu tracināja. Viņš nespēja samierināties, ka populārākā viņa izpildītā dziesma nav paša komponēta. Nikns bija arī pats dziesmas autors Nīls. Vens Daiks Pārks atceras: "Viņš [Nīls] man teica: "Pasaki Harijam [Nilsonam], lai viņš uzraksta kaut ko arī man." Ja vien viņš zinātu, kādas emocijas šī dziesma radīja pašam Harijam, varbūt viņš dusmotos mazāk."

"UN TU ARĪ EJ D...!"

Lenons un Makartnijs Nilsonā saskatīja klusu, nedaudz kautrīgu personu. Viņš ļoti reti uzstājās, tāpēc būt viņa koncertā allaž bijusi privilēģija. Zinātāji gan stāsta, ka kolīdz runa bijusi par mūziku, tās sacerēšanu vai izpildīšanu, lēnīgais lācītis Nilsons varējis pārvērsties par vilku vai indīgu čūsku. Bobijs Kejs atceras situāciju studijā, kad dziesmas "You're Brakin' My Heart" tekstā parādījās frāze "Ej dirst!" ("You're breakin' my heart, You're tearing it apart but fuck you"). "Kad es to pirmo reizi dzirdēju, mani tas ellišķīgi nošokēja," stāsta Kejs. "Es teicu: "Harij, tu nedrīksti ierakstā teikt "ej dirst!". Viņš atbildēja: "Kā tu to domā - es nedrīkstu?"." Vēl viens šī incidenta aculiecinieks Pīters Fremptons papildina: "[Producents] Ričards Perijs viņam pajautāja, vai tā tiešām ir laba ideja, un Harijs pagriezās uz viņa pusi un teica: "Un tu arī ej dirst!"."

Tieši tā dzīvi dzīvoja un nodzīvoja Harijs Nilsons. Viņa sirds atradās caur un caur mūzikā, un katrs, kurš pa to (gan sirdi, gan mūziku) vēlējās bradāt netīrām kājām vai pārkārtot pret Nilsona uzskatiem, jau iepriekš varēja rēķināties, uz kurieni viņam būs jāiet. Tik tā sirds. Tā neizturēja pirmā...


Trīs Harija Nilsona albumi, kas jānoklausās:

"Nilsson Schmilsson" (1971)

Saki Nilsons, prātā Šmilsons. Likumi, kas darbojās skolā, apgūstot manipulācijas ar daļskaitļiem, ir aktuāli arī šajā gadījumā. Jo it visur, kur tiek pieminēts Harijs Nilsons, domā jātur albums "Nilsson Schmilsson". Tas ir tikpat dabiski kā, ejot uz mazmājiņu, paņemt līdzi pankūkas ar zapti un krustvārdu mīklu žurnālu laika īsināšanai. 




"A Little Touch Of Scmilsson In The Night" (1973)

Albums, kas mulsināja daudzus. Tas tapa kopā ar Frenka Sinatras dziesmu aranžētāju Gordonu Dženkinu, ieturot visu plati īsti "sinatriskā" stilā. Nepaies ne trīsdesmit gadi, kad šo pašu ideju aizņemsies Robijs Viljams ("Swing When You're Winning" (2001)), Rods Stjuarts ("The Complete American Songbook" sērija) un citi.




"Flash Harry" (1980)

Pēdējais Nilsona albums. Starp citu, ASV pirmo reizi oficiāli izdots tikai šā gada augustā. Platē iekļauts kopdarbs ar Džonu Lenonu "Old Dirt Road". Tiesa, pats Lenons šo dziesmu pirmo reizi izdeva jau 1974.gadā albumā "Walls And Bridges". 






Izmantoti citāti no raksta "I sang my balls off for you, baby!" žurnāla "Uncut" 2013.gada septembra numurā.

Foto raksta ievadā no www.notesonmusic.de. 
Pārējie attēli no interneta resursiem:
www.biography.com
blogs.houstonpress.com
beatlesphotoblog.com
i12bent.tumblr.com
www.youtube.com

2013, www.musicstories.lv

svētdiena, 2012. gada 26. februāris

10 dziesmas, ko izcūkojuši politiķi

Uzreiz skaidrībai - virsraksts ir maldinošs. Vismaz attiecībā uz dažiem raksta varoņiem. Kad pirms mēneša ASV prezidents kādas runas laikā nodziedāja pāris pirmās rindiņas no Ala Grīna dziesmas "Let's Stay Together", šīs 1971.gadā izdotās dziesmas pārdošanas apjomi pāris dienu laikā pieauga par 490%, ziņoja "Music Week". Un, lai arī, kā izrādās, Obamam piemīt labi nostādīta dziedamā balss, runājot par politiķiem, mūsos visos atmostas Salemas raganu mednieku sindroms un vai ikkatrs ir gatavs norādīt uz Solvitu Āboltiņu kā raganu vai Jakovu Plineru kā rūdītu vilkati, jo kolīdz "normāls" cilvēks kļūst par politiķi, viss, kam viņš pieskaras, pārvēršas ne īpaši labi smaržojošās lietās.

Zināms, arī Latvijā tā sauktie politiķi mēdz izdarīties uz skatuves - viens dejo šovā, cits dzied lauku kapellā, vēl kāds puķainā kleitiņā uz skatuves parazitē uz izcilā dzejnieka Imanta Ziedoņa rēķina. Bet pa lielam tas nevienu neinteresē, tas nerada ne kapeiku pozitīvu emociju; tik vien, kā var par šiem nosmieties, bet pēc tam iekrist paššaustīšanā ar domu, nu kā sanāca, ka šādus kretīnus atkal un atkal ievēlam. Bet šīs domas nav oriģinālas un jau tas vien, ka šiem lielajiem vīriem un sievām te veltīta viena maza rindkopa, ir par daudz parādīts gods.

Un tātad - 10 dziesmas, kuras tā iedvesmojušas politiķus, ka tie nav izmantojuši iespēju paklusēt nesacūkot tās.

1. Mitt Romney - "America the Beautiful"
Slikts ir tas zaldāts, kurš negrib kļūt par ģenerāli. Pilnīgs idiots Amerikā ir veiksmīgs biznesmenis, kurš nevēlās kļūt par ASV prezidentu. Mits Romnejs tāds nav - viņš no Republikāņu partijas startē visur, kur iespējams, - vai tas senatora vai prezidenta krēsls. Kādā no savām kaismīgajām runām Romnejs auditorijai nodziedāja patriotisko kaujas dziesmu "America the Beautiful", ko baznīcas vajadzībām jau 1895.gadā sacerēja kāds ērģelnieks Semjuēls A.Vards. Šī dziesma ir arī ļoti populāra amerikāņu mūziķu repertuāros.

Ray Charles - "America the Beautiful" (A. Ward, Lee Bates, 1895)


2. Barack Obama - "Let's Stay Together"
Un lūk - šī raksta galvenais vaininieks - ASV prezidents Baraks Obama, kurš, godinot zālē klātesošo Alu Grīnu, nodziedāja pāris rindiņas no vecā vīra vispopulārākās dziesmas "Let's Stay Together".

Al Green - "Let's Stay Together" (Green, Jackson, Mitchell, 1972)


3. Herman Cain - "Ode to Pizza"
Hermans Keins ir vēl lielāks āksts par mūsu "gudrajām galvām". Viņš ir nesaudzīgs ASV prezidenta Obamas kritizētājs, pagājušā gada rudenī žurnālā "Times" nodēvējot viņu par "briesmīgu" valsts līderi. Protams, ne jau tikai aiz pārliecības viņš tā saka - pēc aptauju datiem Keins ir viens no Republikāņu partijas līderiem cīņā par ASV prezidenta krēslu šā gada novembrī. Tiesa, šobrīd šī politiskā āksta cerības ir krietni samazinājušās, bet viss var mainīties, jo, kā saka pats Keins, "mana priekšrocība ir spontanitāte". Šis nu ir gadījums, uz kuru pilnībā attiecināms raksta nosaukums.

John Lennon - "Imagine" (Lennon, 1971)


4. Hillary Clinton - "The Star-Spangled Banner"
Droši vien arī politikā nekad nav par vēlu mācīties elementāras lietas. Piemēram, nestāvēt tik tuvu mikrofonam valsts himnas laikā, ja vēlme dziedāt, pat neskatoties uz talanta trūkumu, ir tik pat liela kā savulaik laulātajam draugam dzenāties pa ovālo kabinetu pakaļ praktikantēm. Domāju, ka Klintoni nekad neaicinās nodziedāt valsts himnu pirms kādas svarīgas beisbola spēles. Simboliski, bet par vienu no visu laiku labākajiem ASV himnas izpildījumiem tiek uzskatīts Vitnijas Hjūstones sniegtais priekšnesums.

Whitney Houston - "The Star-Spangled Banner" (Smith (1780), Key (1814), 1931)


5. Vladimirs Putins - "Blueberry Hill"
"Bļuberī hiļļ," ar izteiktu krievu akcentu šo piecdesmitajos gados Feta Domino saulītē izcelto dziesmu svinībās dzied Krievijas premjers/prezidents Vladimirs Putins. Viņam sirsnīgi aplaudēja prominences, tai skaitā, Žerārs Depardjē, Šarona Stouna un Kurts Rassels. Ziņas, ka koncerta otrajā daļā Putins viens pats nēsāja pa skatuvi lielu baļķi, iztrūkst, taču kopējā noskaņa, šķiet, ietērpta veco, labo laiku stilā - noformējumā trūkst vien miera dūjas...

Fats Domino - "Blueberry Hill" (Rose, Lewis, 1940)


6. John McCain - Bārbras Streizandes dziesmu popūrijs
Senatoram Džonam Makkeinam jākļūst par ASV prezidentu! Tā būs vieglāk visiem. Un jautrāk. Bet, ja nopietni - cilvēks, kurš var par sevi šādi pasmieties, visticamāk, ir stiprs cilvēks. Bet vispāŗ, cik noprotams, šī ir Makkeina atbilde Streizandei par pārmetumiem senatoram, ka tas nesaprot, kā pārvaldīt valsti. Pat ja tā, šāda atbilde no cilvēka, kurš centās kļūt par ASV prezidentu, ir spēka, pārliecības un laba humora apliecinājums.

Barbra Streisand - "Evergreen (Love Theme from A Star Is Born)" (Streisand, Williams, 1976)


7. Bill Clinton - "Imagine"
Zilonim ir liela pēda. Tāpēc, ja kāpj vienam uz ausīm, nereti uzkāpj arī kādam blakusesošam ģimenes loceklim. Hilarijas balss dotības jau apbrīnojām nedaudz augstāk, nu kārta arī viņas arī jau pieminētajam vīram bijušajam ASV prezidentam Bilam Klintonam. Vēl prezidentūras laikā vizītē Izraēlā, tās premjera Simona Peresa 80.dzimšanas dienas svētkos kāds bērnu ansamblis uzaicināja viņu pievienoties Džona Lenona dziesmas "Imagine" izpildīšanā. Kā pēc tam mēļoja prezidenta kancelejas etiķetes korpuss, turpmāk būs jāvadā līdzi saksofons - to spēlējot, un nebūt ne slikti, vismaz Klintonam būs aizņemta mute un nebūs jādzied...


8. John Ashcroft - "Let the Eagle Soar" (Ashcroft, 2002)
Šī dziesma pat nav izcūkota, to šis Misūrī štata senators Džons Eškrofts ir sacerējis, cerot sēt patriotisma sēklu sabiedrībā. Jāatzīst, drosmīgs solis, ņemot vērā, ka Eškrofts laikā, kad tapis šis ieraksts, bija ASV ģenerālprokurors Džordža Buša juniora prezidentūrā.


9. Hugo Chavez - "Spanish Serenade"
Laikam jau Krievijas atmosfērā ir kas īpaši atraisošs - it kā prātīgi ļaudis aplaudē un dzied līdzi šaubīgas kvalitātes izpildījumam tikai tāpēc, ka dzied premjers vai prezidents, tāpat, lai atceramies, Boriss Jeļcins prezidentūras "jautrākajā" periodā varēja uz skatuves izraut diriģentam zizli un nodiriģēt viņa vietā pūtēju orķestra popūriju. Arī Venecuēlas līderis, ar kuru daudzās valstīs neviens vispār nerunā, Krievijā atveras un dzied. Kā teikts kāda reklāmā: "Labāk būtu ēdis..."


10. Boriss Jeļcins - Labākie prezidentūras momenti
Bez komentāriem. Bet ar smaidu gaišas piemiņā...


Rakstā izmantotas izdevuma "The Daily Beast" norādes.

Foto raksta ievadā ASV prezidents Baraks Obama no www.wtop.com.

2012, www.musicstories.lv




svētdiena, 2011. gada 3. jūlijs

Sintija Lenone "Džons" (grāmatas apskats)

Bītli lielā mērā ir visas mūsdienu roka un popa mūzikas pirmsākums. Līdz viņiem šāda mūzika nepiedzīvoja neko tādu un arī pēc viņiem, ja arī bijis kas līdzīgs, tad ne tādā apmērā, un pirmie tomēr paliek pirmie. Tas par publikas reakciju. Tāpēc ir tikai loģiski, ka, ja parādās kāda grāmata par Bītliem vai kādu no to dalībniekiem, sevišķi vēl latviešu valodā, tas ir vērā ņemams notikums, ko palaist garām būtu grēks. Apgāds "Mansards" pagājušā gadā laida klajā grupas "The Beatles" dibinātāja Džona Lenona pirmās sievas Sintijas sarakstītu biogrāfisku grāmatu "Džons", kuras nosaukums jau liecina, kurš ir tās galvenais varonis.

Atšķirībā no Ērika Kleptona autobigrāfijas, kuru viņš par sevi rakstīja pats, Džona Lenona dzīves gaitas apraksta kāds cits. Tas, protams, mazina grāmatas objektivitātes līmeni, bet, no otras puses, ļauj uz Lenonu paskatīties ar viņam tuva cilvēka acīm, neatmetot pat Lenonu neglaimojošus dzīves faktus. "Desmit gadus man bija kopīga dzīve ar cilvēku, kas jau dzīves laikā bija milzīga slavenība un pēc nāves ir kļuvis par leģendu," grāmatas aprakstā stāsta Lenone. "Kopš Džona nāves esmu noskatījusies, kā grāmatas par viņu, plauktiem vien, parādās un pazūd; lielāko daļu sarakstījuši cilvēki, kas nekad nav viņu pazinuši un kas veido vienpusīgu un kļūdainu priekšstatu par viņu un par mūsu attiecībām."

Lai to vērstu par labu, Sintija Lenone ķērās pie darba. Grāmatā ir aprakstīti notikumi, kas risinājās no 1957.gada Liverpūles mākslas koledžā, kurā abi arī satikās - Sintija kā kārtīga skolniece, bet Džons kā brīvdomātājs slaists, kuram vairāk par mācībām interesēja ģitārspēle un smieklīgu karikatūru zīmēšana uz pierakstu burtnīcu malām. Viņu mīlestība neuzzēla pēkšņi, tas notika pamazām, bet spēcīgi. Kad Sintija saprata, ka Džons viņai ir kas vairāk par klasesbiedru, un interesi par viņu sāka izrādīt arī pats Lenons, viņai jau bija attiecības ar kādu puisi. Bet pēc vienas ballītes, kurā bija arī Džons, abi satuvinājās, Džona drauga dzīvoklī to izdarīja vēl ciešāk, un, kad Lenons pēc tam prasīja Sintijai: "Ko tu dari rīt, parīt un aizparīt?", viņa tam atbildēja: "Satiekos ar tevi!"

Pēc laika sevi pieteica abu puika Džulians. Lenons bija ļoti priecīgs par bērnu, bet, būdams ar zināmiem principiem, līdz puikas nākšanai pasaulē viņš ar Sintiju salaulājās ļoti askētiskos apstākļos darba dienas vidū, kad ceremonijas laikā blakus ēkā notiekošā remonta troksnis bija tik liels, ka visiem bija grūti sadzirdēt, ko saka ceremonijas vadītājs, bet abu jaunlaulāto "Jā!" dzirdēja visi.

Tie bija laiki, kad "The Beatles" tikai sāka veidoties. Tajos jau spēlēja Pols Makartnijs un Džordžs Harisons, bet pie bungām sēdēja Pīts Bests - lādzīgs puika, ļoti talantīgs, bet īsti neiekļāvās kolektīvā, kurā visi pārējie viens par otru izsmējās, ķēra uz zoba laikā, kad Bests bija kluss un sevī ierāvies. Pēc laika viņu nomainīja Ringo Stārs, un "īstie" Bītli bija gatavi! Sintija grāmatā apraksta gan attiecības starp grupas puišiem, gan attiecības, tā sauktajā, "Bītlu ģimenē", kura sastāvēja no grupas dalībniekiem, viņu sievām vai draudzenēm, menedžera Braiena Epstaina un citiem tehniskajiem darbiniekiem. Iesākumā Bītli spēlēja vietējā klubā, viņiem maksāja maz, bet Lenons un pārējie ticēja, ka reiz viņi būs kas vairāk.

"The Beatles" pirmais singls "Love Me Do" neguva pārmērīgu popularitāti, bet otrais "Please Please Me" topu tabulas vienkārši sagrāva. Tā sākās laiki, kurus līdz pat laulības šķiršanai piedzīvoja Sintija - turnejas, koncerti, ierakstu sesijas, kuru laikā viņai bija jāpavada laiks kopā ar Džulianu, kamēr Džons mājās bija tikai periodiski. Sintija grāmatā stāsta par to ārprātu, kas sakās pēc "Bītlmānijas" parādīšanās - viņai sekoja visur, pie mājām allaž dežūrēja žurnālisti, Bītlu fani, un daža radikālāk noskaņotā pat rakstīja viņai vēstules ar prasībām šķirties no Džona, jo citas viņu mīlot vairāk.

Kad Bītlu menedžeris Epstains nolēma atcelt aizliegumu puišiem atklāti parādīties sabiedrībā ar savām sievām, kas tika darīts mārketinga nolūkos, Sintija un pārējo Bītlu sievas bieži devās grupai līdzi koncertos un turnejās. Sievas pēc koncertiem izbaudīja tos pašus priekus, ko vīri - alkoholu, LSD tabletes un citus "apziņas kairinātājus". Daži laikus apstājās, bet daži to nespēja. Džons bija viens no tiem. Un tas turpinājās tik ilgi, līdz viņu attiecības sāka irt. Sešdesmito gadu vidū, pāris gadus pēc viņu laulības noslēgšanas, Sintija juta, ka kaut kas viņu attiecībās vairs nav kārtībā - gan Džona pārliekās aizraušanās ar narkotikām dēļ, gan aizdomām par viņa neuzticību.

Kādu dienu atskanēja Lenonu dzīvokļa durvju zvans un, Sintijai, tās atverot, aiz tām stāvēja smalka, sīka sieviete ar izteikti aziātiskiem sejas vaibstiem, kura sevi dēvēja par Joko Ono. Viņa vēlējās satikt Džonu, kurš tobrīd nebija mājās. Vēlāk šo pašu būtni Sintija pamanīja vēl dažās vietās, kuras viņi abi ar Džonu apmeklēja. Bet punktu visam pielika kāds atpūtas brauciens, kurā Sintija devās bez Džona, bet, kad atgriezās ar kārtējo apņemšanos glābt irstošo laulību, viņa Lenonu mājā atrada abus - Džonu un Joko - kailus sēžam sveču gaismā uz grīdas. Bija skaidrs, ka šī laulība bija mirusi, bez iespējām tikt reanimētai.

Tālāk seko vissmagākā grāmatas daļa - tas ir stāsts par cilvēku, kurš cīnījās par mieru visā pasaulē, tajā pašā laikā karojot pret savu paša dēlu, ļaujot savai jaunajai sievai noteikt gan to, cik naudas Džulianam pienākas mēnesī, gan visas citas ar viņu saistītās juridiskās lietas. Joko nekad nebija slēpusi, ka viņas un Džona dēls Šons ir svarīgāks par Džulianu. Lai arī abi pusbrāļi sadzīvoja draudzīgi, viņiem esot labas attiecības arī šobrīd, Joko pat pēc Džona nāves Džulianu nolika otrajā vietā, neļaujot paņemt atsevišķas Džona piemiņas lietas, atdodot tās Šonam.

Sintija Lenone arī apstiprina jau daudzkārt izskanējušās liecības, ka "The Beatles" lielā mērā izjuka, pateicoties Joko Ono. Laikā, kad grupai bija vienošanās, ka ierakstu laikā studijā nedrīkst atrasties neviens cits, izņemot grupu, ierakstu inženieri un menedžeri, Džons kādu dienu tajā ieradās ar Joko. Un vēl vairāk - prasīja viņas viedokli par dziesmām, ko tajās vajadzētu mainīt. Makartniju un pārējos tas noveda līdz dusmu baltkvēlei un bija skaidrs - arī "The Beatles" pamazām kļūst par vēsturi.

***

Lasīt šo grāmatu bija ļoti aizraujoši - tā sarakstīta dzīvā valodā, raiti un interese nezūd ne mirkli. Bija interesanti paskatīties Bītlu "virtuvē" no iekšpuses, saprast, kāpēc daži cilvēki rīkojās tā un ne citādi. Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka Sintija, acīmredzot, centusies būt godīga gan pret sevi, gan Džonu - lai arī viņš Sintijai bija pamatīgi nodarījis pāri, viņas mīļums pret Džonu, arī pēc visa notikušā, ir manāms. Bet - vai tas ir īsts?

Kādu nedēļu, apdomājot šīs grāmatas ne stāstu, bet jēgu, arvien vairāk prātā šaudījās doma - vai grāmata tika uzrakstīta tikai naudas dēļ, kuras Sintijai ar Džulianu pēc Džona aiziešanas pastāvīgi trūka, tāpēc viņa pat sāka pārdot viņu jaunības dienu sarakstes vēstules? Vai arī, lai pastāstītu par izcilu personību, tā teikt, no guļamistabas puses? Es šajā jautājumā vēl neesmu radis atbildi. Domāju, pasaulē ir daudz sievu, kuras atstātas vienas ar bērnu vai pat vairākiem, un viņas tiek galā, nepazemojoties bijušo vīru jauno sievu priekšā, lūdzot kādu nodrošinājumu. Tas nav taisnīgi, bet tā notiek.

Mēs nevaram pagriezt atpakaļ laiku, lai labotu savas kļūdas. Bet beigu beigās, paskatoties atpakaļ uz dzīvi ar visām pieļautajām kļūdām, mēs esam kļuvuši bagātāki ar pieredzi, kas iegūta kļūdoties. Un ir tikai muļķīgi uzdot sev jautājumu: "Vai es tagad darītu citādāk?" Arī Sintija grāmatas "Džons" beigās sev uzdod šo jautājumu.

"Es nekad neesmu pārstājusi mīlēt Džonu, lai gan šīs mīlestības cena ir bijusi milzīga. Kāds man nesen jautāja: ja es sākumā būtu zinājusi, kas gaidāms, vai es būtu to visu darījusi. Man nācās atbildēt, ka nē. Protams, es nemūžam nenožēlošu, ka man ir brīnišķīgs dēls. Tomēr patiesība tā ir: ja es padsmitnieces gados būtu zinājusi, pie kā novedīs iemīlēšanās Džonā Lenonā, es uzreiz būtu apgriezusies uz papēža un aizgājusi prom." Bet tad taču mums nebūtu šī grāmata, vai ne?

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

trešdiena, 2011. gada 22. jūnijs

Deivids Čepmens - Džona Lenona slepkava (šī diena mūzikas vēsturē, 1981)

Pirms trīsdesmit gadiem, 1981.gada 22.jūnijā tiesa oficiāli atzīst Marku Deividu Čepmenu par vainīgu Džona Lenona slepkavības apsūdzībā. Čepmens uz visu mūžu iegūst to, ko vēlējies - būt uzmanības lokā, būt kaut kas vairāk par vienkāršu ierindas pilsoni. Uz visu mūžu viņam uzspiež zīmogu "Lenona slepkava".

"The Beatles" dibinātājs Džons Lenons tika nogalināts 1980.gada 8.decembrī pie sava dzīvokļa Ņujorkā (ASV), blakus esot viņa sievai Joko Ono. Čepmens pirms neilga laika bija lūdzis Lenona autogrāfu, ko arī saņēmis, bet pēc mirkļa atgriezies un ar pieciem šāvieniem Lenonu nogalināja. Tad viņš apsēdās turpat uz trotuāra un sāka lasīt Dž.D.Selindžera "Uz kraujas rudzu laukā", līdz ieradās policija.

Lai arī, pēc paša Čepmena vārdiem, viņš Lenonu noslepkavojis, lai iegūtu slavu, tiesa atzina viņu par rīcībspējīgu, un rezultātā cilvēks, kurš vainojams daudzu miljonu elka slepkavībā, tika notiesāts ar mūža ieslodzījumu. Lai arī iesākumā Čepmens atteicās no publiskām intervijām, jo viņam "esot kauns par padarīto", gadiem ejot, viņš nesmādē nevienu iespēju publiski izteikties. Savu viedokli viņš mainījis arī pirmstermiņa atbrīvošanas lūgumu jautājumā - ja sākumā viņš teica, ka nekad to nelūgs, jo "izdarījis ko šausmīgu", tad tagad ik pēc likumā noteiktā termiņa, Čepmens ir nasks uz pirmstermiņa atbrīvošanas pieprasīšanu. Tiesa, viņš to nekad nav saņēmis un, visticamāk, nesaņems. Kā uzskata Atbrīvošanas lietu komisija, Čepmena atbrīvošana varētu būt bīstama viņa paša dzīvībai.

"Man bija vajadzīga viņa slava," uz žurnālistes jautājumu, kāpēc viņš noslepkavoja Lenonu, 1992.gada intervijā atzīst Čepmens. Turpinājumā neliels ieskats šajā intervijā. Bet sīkāk par Čepmena dzīvi var lasīt rakstu sērijā "Marks Čepmens - cilvēks, kurš nogalināja Džonu Lenonu". Un, visbeidzot, iedomāsimies pasauli, kurā cilvēki dzīvo mierā un saticībā, kā to dziesmā "Imagine" vēlējās pats Lenons.





Foto raksta ievadā Deivids Čepmens pēc apcietināšanas (foto no interneta avotiem).

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

otrdiena, 2011. gada 15. februāris

Piektais bītls, kura nebija


Kā diez būtu, kādu rītu pamosties kā pasaulē slavenākās grupas "The Beatles" dalībniekam? To uz savas ādas izbaudīja kāds Džimijs. Džimijs Nikols, kurš 1964.gadā desmit dienas aizvietoja Rongo Stāru Bītlu pirmajā pasaules koncerttūrē.

Stāram radās nopietnas veselības problēmas un, pirms atcelt koncerttūri, Bītlu producents Džordžs Mārtins nolēma atrast Stāram pagaidu aizvietotāju. Izvēle krita uz Džimmiju Nikolu, pieredzējušu ierakstu sesiju muziķi, kurš spēlējis kopā ar daudziem džeza muziķiem, tai skaitā Džoniju Denkvortu. Džons Lenons un Pols Makartnijs tam piekrita uzreiz, bet iespītējās Džordžs Harisons: „Ja Ringo nespēlēs, es arī to nedarīšu! Varat jau droši meklēt divus aizstājējus!” Taču domstarpības tika atrisinātas un jau pēc 24 stundām Džimmijs Slavenā Četrinieka sastāvā spēlēja bungas koncertā Kopenhāgenā.

„Tajā vakarā es vienkārši nespēju iemigt! Bļāviens, es biju viens no bītliem!” savas toreizējās emocijas atceras pats Džimmijs.

Nākamie koncerti sekoja Austrālijā un Honkongā, un pavisam drīz Džimmijs jau bija ierauts „Bītlmānijas” virpulī. Satrakotie fani izkliedza viņa vārdu, viņa fotogrāfijas tika publicētas preses izdevumos visā pasaulē un šī pati pasaules prese intervēja viņu kā vienu no Slavenā Četrinieka. Pats Džimmijs Nikols vēlāk atcerējās: „Dienu iepriekš, pirms kļuvu bar Bītlu, es meitenēm vispār neinteresēju. Bet dienu vēlāk, kad biju satērpies Bītlu uzvalkā un braucu limuzīna aizmugurējā krēslā kopā ar Džonu un Polu, viņas bija gatavas mirt, lai tik varētu man pieskarties. Tas bija ļoti dīvaini un, jāatzīst, diezgan biedējoši."

Pēc desmit dienām Stārs bija atguvis veselību un ātri ieņēma savu iepriekšējo vietu grupā. Bītlu menedžeris Braiens Epšteins Melburnas lidostā pasniedza Nikolam čeku par vienu tūkstoti dolāru un zelta rokaspulksteni ar iegravētu tekstu: „Ar atzinību un pateicību Džimmijam no „The Beatles” un Braiena Epšteina.” Tā bija gluži kā aiziešana pensijā. Pavisam drīz Nikols bankrotēja, jo bija paspējis iekulties vairāk kā 70 000 dolāru lielos parādos, ko nespēja atmaksāt. Tāda bija cena par piecpadsmit minūšu slavu.

„Aizvietot Rongo bija sliktākais, kas ar mani ir noticis. Līdz tam es biju laimīgs nedēļā nopelnīt trīsdesmit četrdesmit mārciņas. Bet pēc savas slavas norieta sāku zust ari es,” skarbs ir Nikols.

Viņš pārcelās uz dzīvi Zviedrijā, kur spēlēja zviedru ģitārmūzikas grupā „The Spotnicks”, bet sešdesmito gadu beigās meta pie malas muzicēšanu un devās laimes meklējumos uz Meksiku. Jau bija paklīdušas baumas, ka Meksikā Nikols drīz vien nomiris, taču laikraksts „Daily Mail” 2005.gadā šo versiju apgāza. Laikraksta žurnālists bija viņu uzmeklējis un secinājis, ka no sešdesmitajiem gadiem Nikola sejas vaibstos palicis gaužām maz – viņam trūkst daudz zobu, mati atlaisti garā zirgastē. Taču viņš palicis pie saviem principiem – neskatoties uz „Bītlmānijas” industrijas grandiozajiem ieņēmumiem, Džimmijs Nikols nepretendē ne uz ko.

„1988.gadā tika paziņots, ka Džimmijs Nikols ir miris, bet šonedēļ pēc sarežģītas meklēšanas varam apstiprināt, ka ziņas par viņa nāvi ir stipri pārspīlētas,” 2005.gadā raksta „Daily Mail”. Laikraksta žurnālists sekojis Nikolam Londonā, kad tas pēc brokastīm kādā ēstuvē devies uz savu māju. Ieskatoties pa mājas logu, nav bijušas redzamas bungas vai jebkas, kas liecinātu par Nikola mūziķa pagātni. Viņš nereaģēja arī uz zvanu pie durvīm. Kad žurnālistam kaut kādā veidā tomēr izdevās sazināties ar Nikolu, saruna bija īsa: „Mani tas vairs neinteresē,” viņš sacījis. „Un, vecīt, es arī neko vairs negribu zināt!”

Turpinājumā daži video ar Džimmiju Nikolu kā piekto bītlu, kura nebija.

Bītlu koncerttūre Austrālijā


Intervijas ar Džimiju Nikolu




Bītli Honkongā 1964.gadā


Bītlu koncerttūre Austrālijā 1964.gadā


Šis ir brīvā tekstā pārstāstīts raksts no portāla www.dangerousminds.net, tāpat kā videoklipi, kurus apkopojusi minētā vietne.

Foto raksta ievadā no www.dangerousminds.net.

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

trešdiena, 2010. gada 8. decembris

Grinča Ziemassvētku dziesmas




Runā, ka Ziemassvētku noskaņu veido visāda tur labestība, līdzcietība un viss cits tas bla bla bla, kaut arī mēs zinām, ka mūsdienās šo noskaņu veido un uztur lielveikali un radiostacijas ar Ziemassvētku dziesmām, kuras sāk skandināt jau tūlīt, kā nosvinēta Latvijas dzimšanas diena 18.novembrī. Gadu gaitā esmu pārvērties par Grinču, kaut arī kādreiz vismaz tradicionālās Ziemassvētku dziesmas kaut kādu noskaņu varēja radīt. Tagad no tām ne silts, ne auksts. Bet es saņēmos, pakasīju sava zaļām spalvām klāto Grinča cirksni un sakopoju vienviet desmit Ziemassvētku dziesmas, kuras kaut ko vismaz līdzīgu svētku noskaņai varētu manī mēģināt radīt. Sākšu ar apakšgalu un būšu komentāros lakonisks, jo man tāpat kā Ginčam darba dienās plkst. 16.00 ir ieplānota stunda sevis žēlošanai un plāna izstrādei, kā pabarot visu pasauli, un tad to nevienam neteikt.

10. Bon Jovi - "Please Come Home For Christmas" (1994)

Klasiska dziesma mūsdienīgās skaņās. Īpaši sajūsmina Bon Džovi kunga ieradums ostīt Santa Klausa sarkano cepuri. Un man liekas, arī tā tante ar pinni virs lūpas ir kaut kur jau redzēta.




9. Cliff Richard - "Mistletoe and Wine" (1988)

Klifs Ričards - vīrs, kurš izdod pa divām plātēm gadā, katros Ziemassvētkos vairumam asociējas gan tikai ar šo vienu šai svētku tematikai veltīto dziesmu. Konkrētajā klipā dziesmas beigās mazais zēns no oriģinālās versijas ir pārtapis par skaistu dāmu sarkanā kleitā. Kam negadās...




8. "Band Aid" - "Do They Know It's Christmas?" (1984)

Ļaudis, kuru ienākumi gadā kopā sastāda lielāku summu, nekā visu Āfrikas valstu budžeti kopā ņemti, sanākuši, lai iedziedātu labdarības Ziemassvētku dziesmu, kuras pārdošanas ienākumi tika ziedoti šo valstu bērniem. 2004.gada versija gan patika labāk.




7. "Wham!" - "Last Christmas" (1984)

Nemaz neticās, ka mākslinieks, kurš savā pusmūža krīzē publiskās tualetēs citiem čaļiem pret viņu gribu demonstrē savu "gailīti", reiz dziedājis šādi...




6. Bryan Adams - "Christmas Time" (1985)

Viena no "nedžingelbellīgajām" Ziemassvētku dziesmām, kas kādreiz varēja radīt noskaņu.




5. "Coldplay" - "Christmas Lights" (2010)

Nenoliedzami šā gada Ziemassvētku dziesma Nr.1. Gadiem ejot, domāju, klasikas statuss tai ir garantēts.

Coldplay - Christmas Lights from scostar on Vimeo.




4. "Twisted Sister" - "Oh Come All Ye Faithful" (2006)

"Twisted Sister" 2006.gada Ziemassvētku plate "A Twisted Christmas" ir vienīgā, kurā var klausīties, tā sauktās, tradicionālās Ziemassvētku dziesmas. Īsts saldais ēdiens jebkuram sevi cienošam Grinčam!

Twisted Sister Oh Come All Ye Faithful from john suta on Vimeo.




3. Shakin' Steven - "Marry Christmas Everyone" (1985)

Vienkārši jautra dziesmiņa. Ar visiem zvaniņiem pie kam. Klips arī - 80.to klasika...:)




2. John Lennon & Yoko Ono - "Happy Xmas (War Is Over)" (1971)

Klasika! Un viennozīmīgi simboliski šajā Lenona 70.jubilejas un 30 gadu bojāejas atceres gadā.




1. "Blues Traveler" - "Christmas" (1997)

Nekad, nekur un neviens nav uzrakstījis labāku Ziemassvētku dziesmu par šo! Āmen!




Lai svētkos katram piparkūkā gadās pa kādam ieceptam matam!