Josh Ritter - "The Beast in Its Tracks" (2013)

Par Džoša Ritera biogrāfiskajiem līkločiem šeit tapa rakstīts pirms vairāk kā gada, saistībā ar viņa tolaik aktuālāko plati "So Runs the World Away". Par to, kā Riters devās uz Skotiju mācīties folkmūzikas smalkumus, par viņa literārajiem talantiem, arī par kulta rakstnieku Stīvenu Kingu, kas esot liels Ritera muzikālās daiļrades cienītājs. Bet diez vai šausmu romānu meistars var tā pilnvērtīgi ietekmēties no 36 gadus vecā amerikāņu mūziķa, viņa dziesmās neplosās Langoljēri un lieli onkuļi nepaved netiklībā mazus zēnus, kā dēļ pēdējiem zemapziņā visu mūžu seko dažādas fobijas un parādības. Tā notiek tikai Kinga romānos, Riters ir puisis, kas dzīvo uz zemes. Nu labi, nedaudz virs zemes, bet ne gluži arī debesīs. Riters ekspluatē vienu no cilvēka vājībām - mīlestību.

Ja tā padomā - bez mīlestības pasaule būtu pavisam savādāka. Neviens otru neizmantotu tikai tāpēc, ka "mēs taču viens otru mīlam", neviens neuzspiestu otram dzīvot pēc saviem noteikumiem, jo, atkal, "mēs taču viens otru mīlam"! Bet droši vien ir arī daži izņēmumi. Un tie visi ir apdziedāti Ritera jaunākajā platē "The Beast in Its Tracks". Kaut gan dīvaini, jo arī viņš pats ir piedzīvojis satricinājumus mīlas dzīvē - aptuveni pirms gada Riters kādā intervijā paziņoja, ka viņi ar sievu mūziķi Dounu Lendu "apspriež šķiršanās iespēju." Un, kā jau vēsture to pierādījusi simtkārtīgi un daudz vairāk, šis "šķiršanās-nešķiršanās" stāvoklis radošiem ļaudīm ir kā sulīgas vircas peļķe briest sākušam ķirbim uz komposta kaudzes. 

Tomēr vairāk par tekstuāliem vēstījumiem albums "The Beast in Its Tracks" atklāj kādu līdz šim nepamanītu Ritera talantu. Vai, drīzāk, līdzību. Džošs Riters - šo vārdu vajadzētu iegaumēt visiem Pola Saimona faniem. Iepriekšējās platēs vai nu tas paslīdēja garām (visticamāk), vai arī tas nebija tik izteikti, bet šajā, nupat martā iznākušajā albumā atsevišķās dziesmās ("Evil Eye", "Nightmares") ir sajūta, ka tūlīt, tūlīt ar otru ģitārīti pievienosies Ārts Garfunkels, un septiņdesmitie pēc četrdesmit gadiem būs atgriezušies! Šis albums "The Beast in Its Tracks" droši vien, laika ritumam ejot, nebūs nosaucams par "leģendāru", "zīmīgu" vai "neatkārtojamu". Bet tam savā vienkāršībā piemīt kaut kas tik pievilcīgs, kāpēc arī mēs katru rītu ceļamies, lai sāktu jaunu dienu. Mēs zinām - nekas jauns jau nenotiks. Bet pamosties gultā, sasodīts, droši vien ir daudz labāk kā pamosties, piemēram, kapā. Jēziņ, cik gaišas domas, saulainajam pavasarim atnākot!...:)

Papildus resursi:
Džoša Ritera mājaslapa
Džoša Ritera "Facebook" profils
Džoša Ritera "Twitter" profils
Iegādājies Džoša Ritera mūziku legāli!

Foto raksta ievadā no www.americansongwriter.com.

2013, www.musicstories.lv


Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

Josh Ritter - "Girl in the War" (video), "So Runs the World Away" (pilns albums)

Viens no jauno laiku "atšķirīgākajiem" latviešu literātiem Pēteris Pūrītis intervijā, kas nupat publiskota portālā "Delfi", uz jautājumu, vai viņš ir pilna laika rakstnieks, atbild, ka nē. Mūsu mazais tirgus neļauj viņam pelnīt tikai ar spalvaskātu, tāpēc viņš strādā reklāmas aģentūrā, bet ārpus darba nododas rakstīšanai. Raksturojot sev raksturīgā ironiskā veidā, Pūrītis savu dzīvesveidu dēvē par gulēšanu ar divām māsām - Reklāmu un Literatūru. "Reklāma ir kašķīgākā un prasīgākā no māsām, tāpēc tā uzvar daudz biežāk. Literatūra ir jaukākā, mīļākā un gudrākā māsa, taču viņas guļamistabas durvis regulāri izrādās aizslēgtas, un to izdarījusi parasti ir Reklāma. Ar abām māsām vienlaicīgi gulēt nav iespējams," intervijā saka rakstnieks.

To, ka mūsu mazajā, kompaktajā, bet, tajā pašā laikā, kolosālajā zemē radošas personības sevi tikai ar mūzu palīdzību uzturēt nevar, laikam zina ikviens. Tāpēc nereti dzirdama, piemēram, mūziķu sūkstīšanās un tāda labsirdīga skaudība, skatoties uz saviem sugas brāļiem lielajās zemēs, piemēram, ASV. Viens šāds apskaužamais ir arī šī stāsta varonis - amerikāņu folkdziedātājs Džošs Riters. Viņam ir divas kaislības - mūzika un rakstniecība. Taču Riters "guļ" ar abām uzreiz. Dzimis amerikāņu Maskavā jeb tāda nosaukuma pilsētā Aidaho štatā, Riters jau pusaudža vecumā pakļāvās Džonija Keša un Boba Dilana ģitārspēles un dziesmu varai, viņa vājība - folkmūzika. Pēc vidusskolas absolvēšanas Riters pat devās uz Skotijas Folmūzikas skolu, kurā apguva šī sev tik tuvā stila skotu tautas gudrības.

Pagājušo gadsimtu Riters godam noslēdza, izdodot debijas plati, nosauktu savā vārdā, kā jau daudzi - par saviem līdzekļiem un bez mūzikas biznesa pārstāvju palīdzības. Savukārt 2011.gada pavasarī Riters jau varēja lepoties ar sesto plati "So Runs the World Away". Šī plate tad arī ir šodienas dienaskārtībā. Trīspadsmit dziesmās ir paslēptas tik daudz emocijas un domas, ka pēc albuma noklausīšanās liekas, ka izlasīta pabieza grāmata. Runā, pat misticisma romānu guru Stīvens Kings publiski apliecinājis, ka gaida šīs plates iznākšanu. Amerikāņu raidsabiedrības "NPR" šova "All Things Considered" vadītājs Bobs Boilens teicis: "Es no viņa [Rittera] jau gaidīju labus ierakstus... Bet no šī vienkārši aizraujas elpa!" Ja tiešām ir vēlme "aizraut elpu", var sākt kaut vai ar albuma otro dziesmu "Change of Time".

Bet kur stāsta sākumā minētā morāle par to, ka ir cilvēki, kas var sevi uzturēt, darot to, kas vislabāk padodas un patīk? Vienkārši - Riters ne tikai izdevis skaistu dziesmu albumus, spēlē koncertos un dažādos projektos, bet nesen debitējis arī savā otrajā lauciņā - literatūrā, izdodot noveli "Bright's Passage". Es personīgi Riteru nepazīstu, bet, iespējams, viņš ir viens no laimīgākajiem cilvēkiem pasaulē, jo dara to, kas pašam patīk un no tā arī dzīvo. Lai laime katram mazliet iesmeļas no Ritera dziesmas "Girl in the War" video (no 2006.gada plates "The Animal Years") un tad visa albuma "So Runs the World Away".





Papildus resursi:
http://joshritter.com
http://www.facebook.com/joshrittermusic
http://www.myspace.com/joshritter

Foto raksta ievadā no Džoša Ritera profila portālā "Facebook".

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV