Jeff Buckley - "You and I" (2016)

Džefs Baklijs ir pērnā gadsimta beigu gala tumšais stāsts mūzikā. Kad viņš 1997.gada 29.maijā līdz šim neizskaidrotu iemeslu dēļ noslīka Misisipī upē, viņam bija tikai 30. Viņš bija izdevis tikai vienu albumu "Grace" (1994), ar kuru pamanījās Leonardam Koenam "nozagt" viņa himnu "Hallelujah". Baklija talants un viņa vokāla izstarotā emociju gamma bija priekšvēstnesis lieliem notikumiem nākotnes mūzikā... Taču viss beidzās savādāk. Misisipī upē kā muļķīgs nelaimes gadījums.

Un nu, 19 gadus pēc Baklija bojāejas, klajā nāk jauns viņa albums "You and I". Tajā iekļautas desmit dziesmas, pārsvarā kaverversijas, kuras Baklijs iedziedāja skaņu ierakstu studijā Ņujorkā 1993.gada februārī. Tajā pavadot trīs dienas, tapa gan albums "Grace", gan "tāpat vien" iedziedātās dziesmas, kas nu pirmo reizi būs pieejamas plašākai publikai, ne tikai "Shelter Island Sound" studijas īpašniekam un ierakstu inženierim Stīvam Adabo. "Viņa balss bija neticams instruments," žurnālam "Billboard" atmiņās par Bakliju dalās Adabo. "'Viņš bez piepūles varēja pāriet no čuksta līdz kaucienam, turklāt saglabājot pilnīgu kontroli [pār savu balsi]." 

Koena "Hallelujah" iekļaušana "Grace" albumā bija tā spožums un arī posts. Baklijs šo dziesmu spēja interpretēt tā, ka to sadzirdēja pat tie, kurus Koena dziesmu izrunāšanas maniere īsti neuzrunā. Visticamāk, ir daudzi, kuri uzskata, ka "Hallelujah" ir Baklija paša sacerēta dziesma. Taču šī savādā slava savā ziņā aizēnoja visu pārējo albumu, varbūt par zemu novērtējot paša Baklija sacerējumus.  

"You and I" šo situāciju īpaši nemaina. Tajā ir gan Boba Dilana ("Just Like a Woman"), gan "Sly and the Family Stone" ("Everyday People"), gan Džoja Grīna ("Don't Let the Sun Catch You Cryin") dziesmu kaverversijas, bet paša Baklija sacerētas ir tikai divas dziesmas, viena no kurām ir "Grace" pirmais studijas ieraksts. Klausīties tā saucamos iepriekš nepublicētos skaņdarbus, kuri tapuši, ierakstot lielus albumus, gandrīz vienmēr ir neinteresanti. Reizēm tie ir tik nenozīmīgi un nekvalitatīvi, ka gandrīz liekas, kāds pie mikrofona purkšķina vai ierīvē ar to (mikrofonu) paduses. Bet šī Baklija plate ir kas pavisam cits! Tas ir uzskatāms un emocionāls vēstījums mums, palicējiem. Vēstījums, ka īsta mūzika agri vai vēlu atradīs ceļu uz klausītāju sirdīm, un ir vienalga, cik gadu būs pagājuši. Un Baklijs to zināja. Un tāpēc mums ir albums "You And I".

2016, www.musicstories.lv.

Petra Haden - "Petra Goes to the Movies" (2013)

Jau vienā no mūzikas stāstiem galvenais varonis bija klauns. Ne tiešā veidā. Kā salīdzinošs personāžs. Jo nav cirkā profesionālāka triku un akrobātisko priekšnesumu meistara kā klauna - kā gan savādāk viņš tajās lielajās čībās spēj smaidot izdarīties tā kā trupas akrobāti un dresētāji var tikai, zobus sakoduši? Bet Petra Heidna nav klauns. Nē, nepavisam. Viņa ir amerikāņu džeza pianista Čārlija Heidna meita, profesionāla vijolniece un dziedātāja. Un viņas "klauniskā" puse uz skatuves izpaužas nevis lielās porolona čībās, bet spējā būt jaudīgākai par pārējiem uz skatuves un arēnā.

Savas karjeras laikā Heidna ir bijusi dalībniece tādās grupās kā "That Dog", "Tito & Tarantula", kā arī "The Decemberists", bet plecu pie pleca līdzdarbojusies ierakstos ar grupu "The Twilight Singers", "Foo Fighters" un "Green Day" dalībniekiem un vēl kompānijā ar Beku, Maiku Votu, Viktoriju Viljamsu un citiem. Un no šīm plašajām sadarbības robežām top skaidrs, ka Heidnā tā sauktās klauna profesionalitātes un talanta ir pārpārēm. Šajā, 2013.gadā, viņa izdeva albumu "Petra Goes to the Movies", kas ir filmu mūzikas izlase, ieskaņota lielākoties "a capella" (bet ne tikai) manierē. Šis stils var patikt, var nepatikt, bet ir skaidrs - lai ko tādu dabūtu gatavu (izdziedātu un ieskaņotu), ar dalību "Dziedošajās ģimenēs" būs par maz.

Albumā iekļautas versijas par filmu "Taxi Driver" (galvenajā lomā Roberts De Nīro, 1976), "Cool Hand Luke" (Pols Ņūmens, 1967), "Psycho" (Entonijs Hopkins, 1960), "The Social Network" (Džesijs Aizenbergs, 2010) un citu skaņu celiņiem. Protams, salīdzināt ar oriģinālu nav nepieciešams. Katrā no filmām dziesma raksturo kādu epizodi vai kopējo noskaņu, tās ilustratīvā nozīme, pilnīgi droši, ir spēcīgāka kā šādā kompilācijā. Heidnas sešpadsmit dziesmu virknējums uzskatāms vien kā savdabīga versija par oriģināliem. Interesanta versija. Bet ja vēl par tiem klauniem: "Petra Goes to the Movies" dziesmas brīžiem izklausās kā uzjautrinoši stāstiņi niķīgiem bērniem, un tāds taču ir viens no klaunu tiešajiem pienākumiem! Bet jābūt uzmanīgam. Savādāk, pavērtu muti klausoties albumu "Petra Goes to the Movies", var nepamanīt, ka tev no azotes kāds izvelk baltu trusi vai ar klauna burvju zizli piebur pilnas bikses olām. Un labi, ja tikai bikses...

Ja patīk, noklausies arī šos:

"The Decemberists" - "Picaresque" (2005)

Albuma ierakstā kā vijolniece un vokāliste piedalījusies arī Petra Heidna. Vispār "The Decemberists" albumus vajag klausīties - viņu versija par folkmūziku un Kolina Meloja mazliet spalgais vokāls dara ar klausītāju brīnumu lietas.

"Pink Martini" - "Get Happy" (2013)

Portlendas (ASV) miniorķestris nekad nesmādē klasiku un skaļus vārdus. Piemēram, šajā albumā klasisko "Smile" izpilda Filisa Dillere, bet tituldziesmu palīdz izdziedāt Rufus Veinraits.

Jeff Buckley - "Grace" (1994)

Šajā albumā iekļauta Džefa Baklija slavenākā izpildītā dziesma "Hallelujah", ko viņš, kā zināms, nozaga Leonardam Koenam. Savukārt Petrai Heidnai jaunajā platē ir savs "Hallelujah", un tā ir dziesma "It Might Be You".

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Džefs Baklijs - perfekcionists, kas nozaga Leonardam Koenam dziesmu

29.maijā apritēja skumja gadskārta - šajā dienā pirms 16 gadiem, tātad 1997.gadā, Misisipi upē noslīka viens no pagājušā gadsimta beigu spožākajiem ģitārspēles un vokāla talantiem Džefs Baklijs. Viņam bija tikai trīsdesmit, un, kā vēlāk noskaidroja izmeklēšanas orgāni, tas patiešām bija tikai nelaimes gadījums - Baklija asinīs nekonstatēja nedz narkotiskās vielas, nedz alkohola pēdas. Cilvēks, saprotot savu niecību likteņa priekšā, šādos brīžos mēdz teikt: "Tā notiek..." Un pats noskurinās no domas: "Cik stulbi es tā pateicu..."

PERFEKCIONISTS

Mūzika Džefam jau bija gēnos - viņa tētis Tims Baklijs, kurš, visticamāk, pārdozējot heroīnu, šīs zemes gaitas beidza 28 gadu vecumā 1975.gada 29.jūnijā, savas īsās karjeras laikā izdeva deviņus studijas albumus un kļuva teju par pielūgsmes objektu daudziem mūzikas slavu alkstošajiem. Džefs no tā allaž baidījās - ka viņus salīdzinās. Tāpēc bija perfekcionists it visā, ko darīja. Viņš bija nedrošs par sevi. Pat tad, kad apkārtējie jau bija apjautuši viņa muzikālo ģenialitāti. To ātri pamanīja arī ierakstu kompānijas, kas sāka ap Džefu spietot, un viņš izvēlējās "Columbia" - tā maksāja akurāt uz pusi mazāk kā konkurentes, bet apsolīja Baklijam pilnīgu radošo brīvību un "nekādu spiedienu". Perfekcionistam nav citas tik svarīgas lietas kā pašam visu kontrolēt, un Baklijs tāds bija.

"Dziesmiņa no "Šreka"", kā nereti dzirdēts nosaucam Leonarda Koena "Hallelujah", bez paša autora izpildīta neskaitāmās versijās - Džons Keils, Villijs Nelsons, Bon Džovi un vēl, un vēl, un vēl. To ir tik daudz, ka mēdz pat veidot "Hallelujah" kaverversiju topus. Varbūt ne desmitiem, bet vienu nācies apskatīt - kādus gadus atpakaļ "NME" izveica šādu "pētījumu". Un atzina acīmredzamo - Džefa Baklija "Hallelujah" versijai neviena cita pat tuvumā nestāv! "Tā ["Hallelujah"] tagad pieder viņam," saka Baklija grupas biedrs ģitārists Maikls Taiss. Jau sākot ar pirmajiem akordiem, Baklija ģitāras ievads šai Koena dziesmai uzliek tādu kā savdabīgu sava stila atpazīšanas zīmogu, bet vokālais izpildījums, atšķirībā no daudzo kolēģu mēģinājumiem, skan tik dabiski, ka nezinātājs nodomās: "Šitais čalis to lietu pieprot! Viņš savu dziesmu burtiski izdzīvo!" Un tā ir taisnība, jo Baklijs savā "Hallelujah" versijā atļaujas improvizēt - dažbrīd šķietami pārdroši, bet viņa meistarība to atļauj.

TOMS JORKS - MŪSDIENU DŽEFS BAKLIJS?

Mūzikā dzīvojošie, atkal kārtējo reizi ieklīstot Džefa Baklija daiļradē, nereti aizdomājas - kāda būtu viņa mūzika šodien? Savas dzīves laikā Baklijs paspēja izdot vienu oficiālu studijas albumu "Grace" (1994), pēc tam jau bija tikai dažādas izlases un "iepriekš neizdotu" ierakstu publiskošana. Atbildi uz uzdoto jautājumu - kāda tad būtu Baklija mūzika šodien -, protams, var sniegt visādi augstāki spēki, bet mēs, cilvēki, varam tikai pafantazēt. Vai sekot faktiem. Un viens no tiem aizved uz kādu Londonas garāžas augšstāvu 1994.gada 17.martā. Tur tiekas Džefs Baklijs, producents Džons Lekijs un viņa klienti - grupa "Radiohead". Pirmais sniedz nelielu, improvizētu akustisko koncertu. "Tas bija satriecoši. Vēl nekad nebija nācies vērot solo dziedātāju, kas dziesmai nodevās ar tādu kaisli," atceras Lekijs. Bet Toms Jorks ar grupu pēc priekšnesuma devās uz ierakstu studiju un iedziedāja dziesmas "Fake Plastic Trees" vokālo partiju. "Džefs Baklijs man deva pārliecību dziedāt falsetā," saka Toms Jorks, un varbūt, skatoties tieši uz viņu, mēs redzam atbildi uz jautājumu: "Kāda tad būtu Džefa Baklija mūzika šodien?"?

Foto raksta ievadā no lyriquediscorde.wordpress.com.

2013, www.musicstories.lv

Tweet