Troye Sivan - "Blue Neighbourhood" (2015)

Trojs Sivans ir divdesmit gadus vecs austrāļu zēns, kurš dzimis Dienvidāfrikā. Zēns kā zēns, mūziķis kā mūziķis. Tomēr Sivans ir spilgts jaunās paaudzes mūziķa piemērs. Tās paaudzes, kura jau no mazotnes varējusi izmantot virtuālās vides dotās iespējas savu mērķu sasniegšanai.

DZĪVI IZSTĀSTA JŪTŪBĒ

Savu pirmo "YouTube" video Sivans ievietoja 2013.gadā, un tas savāca 6 miljonus skatījumu. Savos videostāstos viņš, piemēram, gatavo "īpašos cepumiņus", stāsta par "pēdējo personu, ko ir noskūpstījis", līdz beidzot aptuveni pirms gada viņš pusotras minūtes garā stāstiņā paziņoja, ka ir parakstījis līgumu ar ierakstu kompāniju par sava pirmā albuma izdošanu. Tātad šī zēna dzīvei ir bijis iespējams sekot līdzi, neizejot no "YouTube". Tai skaitā pirms diviem gadiem viņš emocionālā video turpat atzinās, ka ir homoseksuāls. Šai paaudzei to publiskot, izskatās, ir vairāk drosmes kā priekšgājējiem.

Protams, ierakstu kompānijas līgumus nepiedāvā katram, kurš "YouTube" ēterā gatavo pankūkas vai osta pirkstu, ar ko nupat iztīrīts nabas caurums. Sivanam mīlestība uz mūziku bijusi jau no mazotnes, turklāt - viņam labi padevās arī dziedāšana. Iesākumā viņa neapstrīdami favorīti bija Maikls Džeksons un Madonna, taču vēlāk Sivans atrada savu nišu - klasiskās balādes Andrea Bočelli un Selīnas Dionas izpildījumā. "Kad es biju jaunāks, mans mērķis bija ar dziedāšanu cilvēkus saraudināt," viņš atzīstas sarunā ar žurnālu "Billboard". Tiesa, klasesbiedri gan to nav spējuši novērtēt. Bet tas ir tikai loģiski - kurš normāls cilvēks publiski atzīsies, ka viņam patīk Selīna Diona?! 

TOLERANTĀKAS PAAUDZES BALSS

Savas "zēnu soprāna" balss dēļ viņš parādījās dažās TV pārraidēs, un tas viņu noveda pie galvenās lomas mūziklā "Olivers". Jaunā aktiera karjera un "YouTube" atpazīstamība, savukārt, nolika Sivanu pie nākamā karjeras pakāpiena - jauna supervaroņa lomas 2009.gada filmā "X-Men Origins: Wolverine". Un tad nāca neizbēgamais - balss lūzums, un Sivans dažus gadus nedziedāja vispār. "Man patika gulēt gultā un klausīties Šadē, Evas Kesedijas, Emijas Vainhousas un Bilijas Holidejas skumjajā mūzikā," laiku, kurā viņš arī skaudri apjauta savu atšķirīgo seksualitāti, atceras Sivans.

Šīs dieniņas nu ir garām. 4.decembrī ierakstu kompānijas "Capitol" paspārnē klajā nāks Sivana debijas albums "Blue Neighbourhood", kas, kā raksta "Billboard", "palīdzējis viņu veidot kā jaunas, daudz tolerantākas paaudzes balsi." Sivans ar savu atklātību ir palīdzējis "atklāties" arī citiem sava vecuma homoseksuāliem civēkiem. Viņam tviterī seko 3,7 miljoni kontu, tik pat arī "YouTube". Sivana virtuālā vilkme ir milzīga! Tomēr "YouTube" videostāstiņi ir viens, bet pilns studijas albums - pavisam kas cits. Šobrīd ir publiskotas divas dziesmas no jaunās plates - "Youth" un "Talk Me Down". Ja sirds ir no ledus, tā izkusīs. Ja galvā ir tuksneša vētra, tā norims. Un viņam it tikai 20! "Ar vai bez viņa virtuālās ietekmes Trojs kā mākslinieks ir viens no miljona," saka viens no plates līdzautoriem Džeks Antonofs no "Bleachers". Viņam tainība - miljons lietu vēl šajā gadā var atlikt, bet nenoklausīties Troja Sivana plati "Blue Neighbourhood" - tā vienkārši būtu netaisnība pašam pret sevi!

2015, www.musicstories.lv.

Nate Ruess - "Grand Romantic" (2015)

Kāpēc izjuka jaukais popmūzikas trio "fun.", īstas skaidrības nav. Pēc viņu 2012.gada plates "Some Nights" lieliskajiem panākumiem (albums tika pārdots vairāk kā 1,6 miljonos ekesmplāru) "fun." atvērtas bija visas skatuves! Taču notika pavisam savādāk. Trio - Neits Ruess, Džeks Antonofs un Endrjū Dosts - jau aptuveni gadu iet katrs savu ceļu un, kā stāsta zinātāji, pat nesarunājas savā starpā. Šie paši zinātāji dod mājienus, ka "fun." dalībnieki vienkārši vairs nav spējuši vienā kopīgā telpā ietilpināt katrs savus ego.

Skatuves gan tukšas nepaliek. Tieši otrādi - tagad viena kolektīva vietā tās dala veseli divi. Antonofs ar savu lielisko projektu "Bleachers" un nu arī Ruess ar savu solo izgājienu debijas albumu "Grand Romantic" (trešais dalībnieks Dosts nodevies filmu mūzikas sacerēšanai). Varētu domāt, ka nedalīta publikas uzmanība vairāk pievērsta tieši Ruesa daiļradei, viņš kā nekā bija "fun." līderis, taču jāatzīst, ka "Bleachers" debijas albums "Strange Desire" bija ne tikai pirmais, bet arī kritikas tik labi uzņemts, ka, iespējams, Ruesam bija divreiz ko pārdomāt, pirms savu varējumu nodot publiskai vērtēšanai. Un te nu tas ir.

"Grand Romantic" vēlreiz apliecina, ka toni "fun." noteica Ruess. Plate ir nosēta fanisku (no "fun.) dziesmu, kuru atšķirība no trio laikiem varbūt ir vienīgi manipulēšana ar simfonisko mūziku un kordziedāšanu ("Grand Romantic"). Škietami garlaicīgs un neinteresants albums var likties, pavirši to klausoties pirmo reizi, taču maldīgi ir domāt, ka Ruess platē nebūs iekodējis "fun." mūzikas popularitātes formulu - uzbāzīgus, korītī izpildāmus piedziedājumus un pēkšņus instrumentālus uzplaiksnījumus, kas jebkuru Ruesa dziesmu padara atšķirīgu un, jā, pat interesantu. 

Lai arī šis ir stāsts par Ruesu, nevar tam klāt nepievilkt Antonofu un viņa "Bleachers". "fun." sadalīšanās rezultātā pasaule varbūt pat vairāk ir ieguvusi no "Bleachers", taču arī Ruess, jaunu apstākļu dzīts, ir bijis spiests būt ļoti aktīvs, piedaloties neskaitāmos projektos (kaut vai "The Beach Boys" Braiena Vilsona jaunajā solo platē "No Pier Pressure", dziesmā "Just Give Me A Reason" (Pink) vai "Headlights" (Eminem)). Un nu katrs var izvēlēties, kura no "fun." dalībnieku ego sekot. 

2015, www.musicstories.lv

"fun." varētu atkal sanākt kopā par miljonu

Pēc 2013.gadā iegūtās "Grammy" balvas nominācijā "Labākais mākslinieks" (šajā gadījumā vairāk tā kā "Labākā grupa") no amerikāņu trio "fun." pasaule gaidīja lielas lietas. Viņu 2012.gada plate "Some Nights" tika pārdota 1,6 miljonos kopiju, un publika puišus dievināja. Bet kas notika tālāk? Burtiski, nekas. Mūzikas žurnālam "Billborad" kāda "iekšēja persona" apliecinājusi, ka, pēc visa spriežot, ar "fun." ir cauri grupas dalībnieku "ego sadursmju" dēļ. Jaunieši savā starpā vairs pat nekomunicējot. Pirmās aizdomas jau pērn vasarā sēja "fun." ģitārists Džeks Antonofs, zem nosaukuma "Bleachers" izdodot kritikas labi uzņemto solo albumu "Strange Desire". Zinātāji ir informēti, ka darbu pie savas solo plates uzsācis arī "fun." solists Neits Ruess. "Viņš ir sarakstījis daudz dziesmu," žurnālu "Billboard" apgaismojis tā informācijas avots, turklāt, atšķirībā no Antonofa, pie Ruesa debijas plates strādā "fun." producents Džefs Baskers, un tas tikšot izdots "fun." ierakstu kompānijas "Atlantic" paspārnē. Laiku lieki nešķiež arī trešais grupas dalībnieks Endrjū Dosts, sakomponējot mūziku filmai "The D Train" ar Džeku Bleku un Džeimsu Marsdenu galvenajās lomās.

"Esmu dzirdējis dažas jaunas dziesmas, ko sarakstījis Neits [Ruess], un tās ir muzikāli lieliskas," atzīst "Grammy" balvu pasniegšanas ceremoniju izpildproducents Kens Ērliks, sakot, ka vienalga, vai kā solo māksliniekus vai kā grupu "fun.", puišus viņš vienmēr paturēšot prātā, jo tiem esot liela nākotne. "Es mīlu "Bleachers" disku ["Strange Desire"]," piebilst Ērliks. Vienīgais, kas trio atkal varētu apvienot, ir nauda, žurnālam "Billboard" atzīst kāds mūzikas industriju pārzinošs avots, sakot, ka ierastā tendence ir acīmredzama - veiksmīgu grupu dalībnieku solo projekti vairumā gadījumu ir lemti neveiksmei (piemēram, "Fall Out Boy" pārtraukuma laikā tās dalībnieka Patrika Stampa solo plate "Soul Punk" tika pārdota tikai deviņos tūkstošos kopiju). Tieši tāpēc, teiksim, viens miljons dolāru varētu būt labs kārdinājums uz kādas no lielo festivālu skatuvēm šiem bijušajiem draugiem atkal sanākt kopā. 

Foto raksta ievadā no sarahscoop.com.

2015, www.musicstories.lv

20 dziesmas, kas bija jānoklausās 2014.gadā

Šeit 20 dziesmas, ko it kā nebūtu bijis slikti noklausīties 2014.gadā. Bez norādēm, kura labāka, kura sliktāka. Bez spaidiem un viltus. Bez zemtekstiem un intrigām. Vienkārši divdesmit dziesmas, vienkārši Mūzika - iespējams, patiesākais, kas mums visiem šajā dzīvē pieejams.

1. Foy Vance - "Regarding Your Lover" ("Joy of Nothing", 2013)

Ziemeļīrs Fojs Vānss kādā filmā varētu spēlēt Čapājevu - ūsas viņiem abiem vienādas. Bet īstenībā viņš komponē un izpilda mūziku, kas dvēselei un garam liek kapitulēt pār prātu un aprēķinu. "Regarding Your Lover" ir mīlas balāde ar tādu spēku, kas var izstumt no vietas par vislielāko ledusskapi ar divām saldētavām.

2. Warren Zevon - "Hasten Down the Wind" ("Warren Zevon", 1976)

It kā jau aizejošais nebija nekāds popmūzikas meistara Vorena Zīvāna (1947-2003) jubilejas gads, taču kaut kā sanāca paķidāt šī vīra biogrāfiju, un šādi izziņas procesi allaž nes jaunas atklāsmes. Un svarīgākā no tām Zīvāna gadījumā: kā līdz šim bija iespējams dzīvot, nepazīstot viņa mūziku?! "Hasted Down the Wind" ir lieliska balāde no Zīvāna paša vārdā nosauktās 1976.gada plates.

3. "Aquilo" - "You There" ("Aquilo", 2014)  

Angļu duets "Aquilo", tā kā mazliet nervozējot, laiž klajā vienu singlplatīti pēc otras (labi, labi, tās viņiem ir tikai divas), bet uz lielo plati sataisīties vēl nespēj. Žēl, jo Toma Haiema un Bena Flečera debijas singls "You There" kā pērtiķis ar savu sarkano luksofora dibenu signalizē, ka pie šādas mūzikas visiem būs apstāties un garām pabraukt tai nevarēs.

4. "Franz Ferdinand" - "The Universe Expanded" ("Right Thoughts, Right Words, Right Action", 2013)

Vienam otram (ar pirkstiem rādīt nav pieklājīgi!) vajadzēja sagremot trīs, lai caur ceturto ieraudzītu ģēniju. Protams, tie trīs un četri ir albumi, bet ģēniji ir skoti "Franz Ferdinand". "The Universe Expanded" no viņu vēl pērnā gada plates ietver sevī visu, kas dziesmai pienākas - melodiju, intrigu, kāpinājumu, kulmināciju un tad slapju svītru aiz katra viena klausītāja.

5. "Wye Oak" - "Before" ("Shriek", 2014) 

Aizejošā gada lielākā nolaidība ir tā, ka neizdevās, kā nākas, iedziļināties amerikāņu dueta "Wye Oak" jaunajā albumā "Shriek". Iedziļināšanās allaž apstājās pie plates ievadošās dziesmas "Shriek", jo to nekad nevarēja noklausīties vienu reizi, tā bija jāklausās desmitiem un desmitiem reižu!

6. "Future Islands" - "Seasons (Waiting for You)" ("Singles", 2014)

Viens no aizejošā gada atklājumiem Baltimoras (ASV) trio "Future Islands". Modernais disko ir augšāmcēlies!

7. Tori Amos - "Wild Way" ("Unrepentant Geraldines", 2014)

Torijas Emosas plates vienmēr labi noderējušas miega zāļu vietā (ne vienmēr sliktā nozīmē), taču dažus pēdējos albumu, šķita, viņa izdod "pēc līguma", nevis "kad mūza sauc". Emosas kundzes jaunā plate ir savādāka. Protams, pie tās atkal var aizmigt. Taču tā, šķiet, kā vecos, labos laikos atkal radīta, esot uz viena viļņa ar kaut ko līdzīgu mūzai. "Wild Way" ir visa albuma esence.

8. Israel Nash - "Woman at the Well" ("Israel Nash's Rain Plans", 2013) 

Nav pat svarīgi, kas ir Izraēls Nešs. Nav svarīgi, vai tas ir viņa pseidonīms vai īstais vārds. Vēl mazāk svarīgi ir fakti par vietām topos, albumu skaiti un jebkas cits, ko saistībā ar šo vīru var izteikt skaitļos. Daudz svarīgāk ir piefiksēt, vai cilvēks, klausoties Neša dziesmu "Woman at the Well", šūpojas tādā pašā labsajūtā kā kobra tās jocīgās taurītes pavadījumā. Ja nē, tas vispār nav cilvēks.

9. Sturgill Simpson - "The Promise" ("Metamodern Sounds in Country Music", 2014) 

Nesen kāda pazīstama psihoterapeita spriedelējumi, ka patiesībā nav nemaz slikti papliķēt sievu, ja viņa nepienes čības un neizlaiza vīra izēsto zupas šķīvi, vispār nekad netiktu uzrakstīti, ja visiem vīriem būtu TĀDA balss kā Amerikas kantrī dziedātājam Stērdžilam Simpsonam. Lai arī aizraušanās ar kantrīmūziku patiesībā ir diagnoze, Simpsona jaunā albuma nosaukums vien jau liecina, ka viņam ir kāds plāns šo stilu modernizēt. Jēziņ, ja līnijdeju pulciņā dejo pie tādām dziesmām kā "The Promise", steigšus jāiet pensijā un jāšūpojas garajā dejotāju rindā no rīta līdz vakaram!

10. "Low Roar" - "Nobody Loves Me Like You" ("0", 2014)

Pēc no kājām gāzošās debijas 2011.gadā islandieši "Low Roar" atgriezušies krietni piezemētāki un nobriedušāki. Albums "o" varbūt arī vairs nesola to emociju gammu, ko bija spējīgs sniegt tā priekšgājējs, taču tas nenoliedzami ir mūzikas pasaulē atzīmējams notikums.

11. "Bleachers" - "Wild Heart" ("Strange Desire", 2014)

Popa spīdekļu grupas "fun." ģitārista Džeka Antonofa blakusprojekts, kam ir visas izredzes būt dzīvotspējīgākam par, tā teikt, "mātes grupu". Nu vismaz jācer, ka pie šī, pat par pārsteigumu "fun." biedriem, izdotā albuma viss tikai sāksies. 

12. "Yes" - "Believe Again" ("Heaven & Earth", 2014)

Leģendārā Londonas roka apvienība "Yes" šogad atzīmēja savas pastāvēšanas 46.gadadienu, lai arī no dibinātājiem tajā spēlē vairs tikai basģitārists Kriss Skvairs. Kā teicis mūsu basgalvainais ģēnijs ar bārdiņu: "Pastāvēs, kas mainīsies!". To tad arī grupa "Yes" nekad nav pārtraukusi darīt. Viņu "21.gadsimta albumu "Heaven & Earth" ievada dziesma "Believe Again". Lai dies' nogrābstās kādam septiņdesmito gadu hipijam šajā saldajā popā atpazīt tos čaļus, kas toreiz, kad debesis bija zilākas, bet zālīte lētāka, vienu albumu varēja izdot ar divām pusstundu garām dziesmām, kurās pat lāga nebija nedz pantu, nedz piedziedājumu. 

13. Hozier - "Take Me To Church" ("Hozier", 2014) 

Kādam (starp citu, joprojām nenoskaidrotam) anonīmam lietotājam likās, ka video par antigeju protestiem Krievijā vispiemērotākā fona mūzika ir tolaik nevienam nezināmā īra Endrjū Hoziēra Bērnsa dziesma "Take Me To Church". Šādas kombinācijas klips tika izveidots un ievietots jūtūbē, un ar vidējo ātrumu 10 000 skatījumu stundā Hoziērs kļuva par kulta personu burtiski dienas laikā. 

14. Luke Sital-Singh - "Nothing Stays the Same" ("The Fire Inside", 2014)

Jauna un talantīga zvaigzne pie raibajām britu popmūzikas debesīm. Lūks Sitals-Sings, šķiet, savas dziesmas teju vai fiziski izveido no sviedriem, puņķiem un sēru korķa, jo, klausoties 27- gadīgā jaunekļa debijas albumu, neatstāj sajūta, ka tajā viss ir īsts un no paša Sitala-Singa veidots.

15. Sinead O'Connor - "Take Me to Church" ("I'm Not Bossy, I'm the Boss", 2014)

Šaineda Okonora jau otro albumu pēc kārtas turpina spridzināt tiltus, kas savienoja viņas pagātni ar tagadni. Publiski pārdzīvojusi personīgās krīzes, viņa ir radoši tik spēcīga, kā nekad agrāk. Un noslēpums tam esot Okonoras kundzes pirms gadiem pieciem pieņemtais lēmums tikai pašai komponēt dziesmas saviem albumiem. 

16. Adam Cohen - "We Go Home" ("We Go Home", 2014)

Protams, līdz papus sasniegumiem Ādamam Koenam vēl ir kur tiekties un tiekties, taču tāpat kā papus, kas, starp citu, ir Leonards Koens, Ādams šogad nevarēja vairs klusēt un izdeva jaunu albumu "We Go Home". Nu neiet jau viņam viegli. jo to papu droši vien kabina priekšā un pakaļā. Bet viņi atšķiras - ja ar papus platēm var vakarā likt visus gulēt, tad dēla albumus var izmantot modināšanai. Bet vispār dažreiz radurakstus labāk nezināt. 

17. Damien Rice - "Colour Me In" ("My Favorite Faded Fantasy", 2014)  

Šis ir negodīgi pret pārējām Deimiena Reisa jaunās plates dziesmām, bet vismaz viena šajā sarakstā bija jāieliek, un tas gods ticis skaņdarbam "Colour Me In". Kad ārā ir pilnmēness un tumšā mežā gaudo vilks, ieklausies vērīgāk - iespējams, tas nemaz nav vilks, bet gan kāds aizrautīgs Reisa klausītājs, kurš cenšas izdziedāt līdzi šo "Colour Me In" himnu.

18. Robin Gibb - "Days of Wine and Roses" ("50 St.Catherines Drive", 2014)

Robins Gibs jau divus ar pusi gadu nav mūsu vidū, taču tikai šajā rudenī klajā nāca viņa iepriekš neizdotu dziesmu albums "50 St.Catherines Drive". Albumā iekļautās dziesmas ierakstītas no 2007.gada līdz Giba nāvei. "Days of Wine and Roses" viņš bija iecerējis kā savas jaunās plates pirmo singlu...

19. Ed Sheeran - "Thinking Out Loud" ("X", 2014)

Nav jābūt dullai tīnei, lai, izdzirdot pa radio Edu Šīranu, gribētos ieskaut vaidziņus plaukstās un sajūsmā skaļi spiegt. Par to nevajag uztraukties, tas ir normāli. Tā dara gan mājsaimnieces, gan santehniķi, par Saeimas deputātiem un proktologiem nemaz nerunājot. Jo Eds Šīrans ir baigā topā, un, kas interesanti, atšķirībā no pārējiem, kurus izdzirdot spiedz, Šīrans ir patiešām labs. Ak jā, un nedrīkst aizmirst, ka 16.februārī visi spiegs Rīgā.

20. "Coldplay" - "True Love" ("Ghost Stories", 2014)

Viena no Krisa Mārtina "Spoku stāstu" centrālajām dziesmām. Varētu pat teikt, visa albuma noskaņas turētāja. "Ghost Stories" vispār ir dīvaina plate, un, iespējams, pēc daudziem gadiem, apkopojot visu "Coldplay" devumu, tieši šis albums izrādīsies atzīstams par grupas pašu labāko.

2014, www,musicstories.lv