Pusgadsimtu pēc dueta "Simon & Garfunkel" klasiskā grāvēja "The Sound of Silence" triumfa "Billboard HOT 100" (tas topa tabulas augstākajā pozīcijā pavadīja pirmās divas 1966.gada nedēļas) notikusi vēsturiska atgriešanās - 2016.gadā "The Sound of Silence" atkal ir HOT 100 tabulā! Jaunākajā "Billboard" karstā simtnieka sarakstā (uz 12.martu) 88.vietu ieņem Čikāgas smagā metāla apvienība "Disturbed" ar dziesmu "The Sound Of Silence".
Uzreiz jāsaka, "Disturbed" ir kas pilnīgi atšķirīgāks no slavenā dueta, kura dalībnieki Pols Saimons un Arts Garfunkels vēl pavisam nesenā pagātnē turpināja savu gadus 30 ieilgušo vienam ar otru nesarunāšanos spēli. "Disturbed" albumu vāciņi drīzāk atgādina ainiņas no ārprāta mokām, kuras piemeklē cilvēkus, kas nesamērīgos daudzumos lietojuši kefīru ar pazeminātu tauku saturu. Murgu ainiņas!
Tomēr šoreiz stāsts nav tik daudz par "Disturbed", cik par faktu kā tādu, ka pasaules ietekmīgākajā mūzikas tabulā joprojām var ielauzties šādas klasisku dziesmu kaverversijas. Turklāt jāņem vērā, ka "Billboard HOT 100" tiek sastādīts, ņemot vērā konkrētās dziesmas pārdošanas un straumēšanas apmērus - tātad tā ir mūzika, par kuru klausītājs balso ar savu maciņu. Šī iemesla dēļ šā gada sākumā, kad mūžībā aizgāja Deivids Bovijs ap simtnieka vidu uz vienu nedēļu parādījās, piemēram, Bovija kopdarbs ar "Queen" dziesma "Under Pressure" (1981) un viņa slavenā "Space Oddity" (1969). Un gan Bovija, gan "The Sound of Silence" "izlēcieni" "Billborad" tabulās lieku reizi dod iemeslu atskatīties uz šo un citu mākslinieku atstāto mantojumu, lai saprastu, ka bez viņiem mūzika nebūtu tāda, kāda tā ir šodien.
Deviņus gadus klusējis, Pīters Geibriels 2009.gadā izštukoja lūk kādu projektu: vienā albumā viņš iedziedās citu mākslinieku dziesmas, bet otrā šie citi ieskaņos viņa. Nu tāda kā apmainīšanās siekalām, kafejnīcās dzerot kafiju no kārtīgi neizmazgātām krūzēm. 2010.gadā iznākusī plate "Scratch My Back" bija darījuma puse no Geibriela. Viņš paspēlējās ar Deivida Bovija ("Heroes"), Pola Simona ("The Boy In The Bubble"), Lū Rīda ("The Power Of The Heart") un vēl deviņām citām dziesmām. Tad nu tūlīt vajadzēja sekot darījuma otrai pusei - šo dziesmu autoru pretveltījumam Geibriela karjerai. Bet melš, ka šis tā sauktais darījums vairāk aizrāvis tikai pašu angļu veterānu, tāpēc "Pakasi man muguriņu" otrais albums nesekoja. Nesekoja uzreiz. Tas iznāca vien pērn. "And I'll Scratch Yours" tapa ilgi - četrus gadus. Tajā Geibrielam laipnībā nav atbildējis nedz Bovijs, nedz Nīls Jangs, nedz "Radiohead". Taču cildināt meistaru nav atteikušies mākslinieki, kas pirmajā projektiņa daļā netika iekļauti, piemēram, Feista ("Don't Give Up").
Skaidrs, ka Geibriels vairs nav modes prece, viņš ir un paliek astoņdesmito gadu mūzikas ikona un kā tāds tiks cienīts un godāts, kamēr vien globālās sasilšanas dēļ virs ūdens būs pēdējais Zemes kvadrātmetrs. Latvijā Geibriels ir modē, jo nez kādu apsvērumu dēļ viņš nolēmis savas 1986.gada plates "So" "atspēlēšanas" tūrē iekļaut arī Rīgu. Skaidrs, ka 17.maijā "Arēnu Rīga" pārpludinās vīri un sievas, kam dziesmas "Sledgehammer" un "Don't Give Up" nes līdzi savu nostaļģijas nastu, un tikpat skaidrs, ka šiem ļaudīm "And I'll Scratch Yours" klausīties nevajag. Jo jāņem vērā, ka tas nav Geibriels, bet gan viņa dziesmas, ko izpilda citi. No skaistām, trīsdesmit gadus vecām jaunības atmiņām te nebūs ne vēsts. Šis albums ir labs materiāls tiem, kas neatsakās pieņemt eksperimentus. Jo virkni dziesmu var atpazīt, tikai izlasot to nosaukumus, piemēram, nu jau nelaiķa Lū Rīda versiju par Geibriela hītu "Solsbury Hill". Bet tā, kopumā ņemot, šis ir jāklausās!
Krieviem bija Čeburaška un Gena, angļiem Šerloks Holms un Doktors Vatsons, bet amerikāņiem - duets "Saimon & Garfunkel", kurā savus karjeras lielākos panākumus guva abi tā dalībnieki - Pols Saimons un Ārts Garfunkels. Tad viņi sastrīdējās un tikai pavisam nesen varēja atkal uzstāties uz vienas skatuves, nekraujot otram ar ģitāru vai mikrofona statīvu. Pa vidu abi pievērsās solo karjerām. Pagājušā gadā viens no dueta - Pols Saimons - laida klajā savu divpadsmito plati "So Beautiful Or So What", kā atzinis Saimona draugs Elviss Kostello, - "vienu no Pola Saimona labākajiem sasniegumiem".
"Getting Ready For Christmas Day" bija pirmais albuma vēstnesis vēl 2010.gada nogalē, un tas lieliski raksturo Pola Saimona mūziku. Ja atceramies "Saimon & Garfunkel" daiļradi, tur viss skanēja citādi. "Amerikāņu brāļi Ziemeļi" spēlēja un dziedāja izteikti melodiskas popa dziesmas, no kurām daudzas joprojām ir visu laiku labāko klasisko popdziesmu topu galvgalī, kā arī pieprasītāko dziesmu vidū ikvienā karaokes bārā. Patiesībā Saimona albumi un dziesmas vienmēr ir ļoti atšķīrušās no dueta dziesmām. Drīzāk tuvāk "Saimon & Garfunkel" repertuāram ir Garfunkela soloalbumi. Nez, varbūt par to arī reiz abi vecie kraķi sastrīdējās?...
"So Beautiful Or So What" ir Saimona lielākā veiksme pēc 1990.gada plates "The Rhythm Of The Saints". Viss, kas bijis pa vidu, nav ticis īsti saprasts un atzinīgi uzņemts. Varbūt, kā jau daudzās lietās, modē atkal nāk klasika? Lai tur kā arī būtu, Pols Saimons ir atgriezies ar plati, kura, pat viņam esot jau 70 gadus vecam, ir piesātināta mīlestības tēmām - no albuma desmit dziesmām trijām nosaukumā ir vārds "mīlestība". Tā laikam vienmēr būs noturīga tematika mūzikā, mākslā un literatūrā. Vismaz tik ilgi, kamēr visi beidzot sapratīs, ka mīlestība nav nekas cits, kā caurejas izraisītu komplikāciju sekas.
Lai arī kritika bija nežēlīga, mans līdz šim joprojām mīļākais Pola Saimona albums ir viņa 1997.gada plate "Songs From The Capeman". "So Beautiful Or So What", protams, atšķiras - tas tomēr ir mierīgāks, pārdomām bagātāks, taču brīžos, kad ģitāras ieskanas līdzīgi kā 1997.gada platē dziesmā "Born In Puerto Rico", mana sirds salecās un nomierinās vienlaicīgi. Salecās, jo atmiņā atskrien zaļā jaunība, nomierinās - jo, "lai arī kādi vēji pūš", Pols Saimons paliek uzticīgs savam mūzikas pasniegšanas veidam.
"So Beautiful Or So What" ir lielisks albums attiecīgā atmosfērā. To nevajag klausīties, pie stūres ātri braucot, bet var ieslēgt, kurnot sastrēgumā. Tā nav "viegla plate", tā nedz pielīp, nedz izraisa atkarību. Taču katra sastapšanās ar Polu Saimonu allaž ir kā saruna ar dzīvesgudru vectēvu, kas par saviem piedzīvojumiem mūža garumā stāsta mūzikā. Šis ir albums, kam jābūt katra melomāna ierakstu kolekcijā.
Britu uzlecošā zvaigzne Anna Kalvi šā gada rudenī būs viešņa mūsu mazajā, kā vēsta tautas skaitīšanas operatīvie dati, - nepilnus divus miljonus apdzīvotajā zemītē. Iespējams, tam gatavojoties, bet, iespējams, nē, - šodien Anna izdod otro singlu "Desire" no savā vārdā nosauktās debijas plates. Interesants ir projekts "The Japanese Popstars", kam principā ar Japānu nav nekāds sakars - tas ir Ziemeļīrijā bāzēts elektroniskās mūzikas trio, kas šajā nedēļā izdod savu kārtējo veikumu dziesmu "Joshua" ar spalvaino paviānu galvenajā lomā skaņdarba video versijā. Talantu šovi ir darījuši savu - "The X Factor" 2007.gada sezonas dalībniece Emīlija Bigsa kopā ar vēl četrām visnotaļ pupainām dāmām noorganizējušas projektu (droši vien par ansambli to varētu sākt dēvēt tikai pēc kāda trešā albuma, ja tāds vēl pastāvēs) "Parade". Un, lai arī dziesmas šajā nedēļā ir katram dvēseles noskaņojumam un situācijai, izvēlēties Nedēļas singlu nebija grūti - tas ir kvintets no ASV "Foster The People" ar sava debijas albuma debijas singlu "Pumped Up Kicks".
No svaigajiem albumiem no pirmā acu skatiena, šķiet, ievērtējama būtu Bona Aivera otrā studijas plate, kā arī nedaudz ir ieintriģējis projekts "Owl City", bet pieļauju, ka tajā varētu arī vilties. Bet noteikti vilties nevajadzēs "Def Leppard" trīspadsmitajā studijas platē "Mirrorball" - visi zina, kas ir "Def Leppard", un, ja vecie roķeri neiet pie sirds, labāk viņus nemaz neaiztikt. Bet, kas "aizķers" pa īstam, par to pēc nedēļas.
NEDĒĻAS SINGLS! "Foster The People" – "Pumped Up Kicks"
Šonedēļ vēl iznāk šādi albumi:
"Atari Teenage Riot" – "Is This Hyperreal?"
"August Burns Red" – "Leveler"
"The Black Dahlia Murder" – "Ritual"
Bon Iver – "Bon Iver"
"Cascada" – "Original Me"
"Def Leppard" – "Mirrorball"
Devin Townsend – "Calm & The Storm: Deconstruction"/"Ghost"
"Digitalism" - "I Love You, Dude"
"The Fall" – "The Marshall Suite"
"The Feeling" – "Together We Were Made"
"In Flames" – "Sound Of A Playground Fading"
Liam Finn – "FOMO"
Barry Manilow – "15 Minutes"
"Owl City" – "All Thing's Bright And Beautiful"
Patrick Wolf – "Lupercalia"
"Pitbull" – "Planet Pit"
"Rival Sons" – "Pressure And Time"
"Simple Plan" – "Get Your Heart On!"
"Wiley" – "100% Publishing"
Trīsdesmit deviņus gadus vecais britu komponists, dziedātājs, dīdžejs un producents Fins Grīnals ar savu piekto studijas plati ir sarūpējis svētkus visiem folkmūzikas un "indie" mūzikas cienītājiem, radot ilūziju, ka laiks vismaz nepilnas stundas garumā uz mirkli apstājas. Iespējams, patiks "Everlast" faniem - viņu balsis ir sasodīti līdzīgas.
Paul Simon – "So Beautiful Or So What"
Patiesībā esmu samulsis. Un nedaudz vīlies. Pat pārlasīju, kas pārsvarā komponēja dziesmas duetam "Simon & Garfunkel", un tas bija Saimons. Vecais, labais Pols Saimons. Nu nekas, varbūt nākamreiz viņam paveiksies labāk...:)
Foto raksta ievadā no grupas "Foster The People" publicitātes materiāliem (www.fosterthepeople.com).
Rokoties pa mūzikas ierakstu annālēm, esmu sapratis, mans laiks ir pagājis. Jo mans laiks bija 70-tie. Jā, nedaudz es dzīvoju 70-ajos, bet tad manas prioritātes bija ēst putras un daudz kakāt. Ja 60-ajos pasauli plosīja "bītlmānija", tad 70-tie, kad Liverpūles četrinieks jau bija tā kā pieklusis, atsedza milzum daudz talantu. Šeit tikai daži no ekselentajiem 70-ajiem.
1. SIMON AND GARFUNKEL "BRIDGE OVER TROUBLED WATER" (1970)
Tāpat kā Maks un Morics, Govs un Cālis, Toms un Džerijs, arī Arts Garfunkels un Pols Saimons nav iedomājami viens bez otra. Un tā arī ir - 1957.gadā šie jaunekļi nodibināja grupu ar nosaukumu "Toms un Džerijs", un viņiem vajadzēja veselus astoņus gadus, lai šo stulbību labotu un pārdēvētu sevi par "Saimonu un Garfunkelu". 1970.gadā, kad klajā nāca šis albums par tiltiem pāri satrakotai upei, abi jau bija tiktāl saplēsušies, ka bija skaidrs - šī plate ir pedējā dueta pastāvēšanas vēsturē. Jo viņi vairs viens otru negribot redzēt. Un vispār - "Arts izskatās pēc pūpēža, kas apaudzis matiem!" tā es toreiz strīdā teiktu, ja būtu Pols Saimons.
Neesmu dzirdējis visas dueta plates. Bez šīs pilnībā vēl tikai "Parlsey, Sage, Rosemary and Thyme" (1966). Taču "Bridge Over Troubled Water" kārtējo reizi man lika kaunēties par savu nezināšanu. Nezināju, ka dziesmu "Cecilia", kuru deviņdesmito gadu beigās visur drillēja kādas jaunas grupas izpildījumā, ir Saimona roku darbs. Par sodu jau esmu uzzīmējis sev ar marķieri uz vaigiem melnas kaķa ūsas un staigāšu ar tāds, kamēr tinte nomazgāsies.
Šis albums iedvesa jaunu dzīvību arī 1913.gadā peruāņu komponista Daniela Alomjas Roblesa uz tautas mūzikas pamatiem sarakstītajai dziesmai "El Condor Pasa", kuras nosaukumam duets pielika arī teikumu "Ja es varētu" (If I Could). No bērnības atceros, šī dziesma kaut kā tomēr bija izrāvusies "Pirmās Rīgas" radioviļņos un toreiz man tā likās nu šausmīgi garlaicīga. Tāpat kā tagad.
Dziesma "Bridge Over Troubled Water", protams, ir klasika. Ko tur liegties, tā kopā ar dziesmu "Sound of Silence" ir Saimona un Garfunkela dueta vizītkarte. Un, lai arī man liekas, ka abi mākslinieki sastrīdējās tikai tāpēc, ka Polam Saimonam vienkārši nepatika, kā uz albuma "Bridge Over Troubled Water" vāciņa Arts Garfunkels viņam stāv aiz muguras, varbūt bija vērts izbeigt slavas zenītā, lai tagad, pēc 25 gadiem, apraktu "kara ģitāri" un atkal kaut uz vienu vakaru priecētu pasauli ar 70-ajiem, kad par godu uzņemšanai Rokenrola Slavas zālē abi mākslinieki izpildīja pāris dziesmas, arī par slaveno tiltu un trakojošo upi.
2. TOM WAITS "CLOSING TIME" (1973)
Toms Veits man atklājās ar viņa 1976.gada plati "Small Change". Lai arī par plates spilgtāko dziesmu ierasts uzskatīt "Tom Trauberts Blues (Four Sheets to the Wind in Copenhagen)" jeb vienkārši "Waltzing Matilda", es pavilkos arī uz "The Piano Has Been Drinking (Not Me)" un, protams, uz "Pasties and a G-String", iespējams, repa stila pamatlicēju. Bet ar mūsdienu repu tam nav nekāda sakara - mūsdienu reps reāli sūkā!
Bet nu par plati, ko pieteicu sākumā - "Closing Time". Ar šo plati 1973.gadā Toms Veits debitēja un izdarīja to lieliksi. Lielu artavu tajā ielika plates producents un dziesmu aranžētājs 60-to gadu slavenās amerikāņu pop-rok grupas "Lovin` Spoonful" dalībnieks Džerijs Jesters (starp citu, grupa 2000.gadā tika uzņemta Rokenrola Slavas zālē). Iespējams, tieši Jestera aizraušanās ar folkmūziku arī "Closing Time" dziesmu aranžēšanā Tomu Veitu nopozicionēja šajā lauciņā, kurā viņš tupina darboties joprojām. Bet, iespējams, ka tā nav. Jo jau nākamā gada Toma Veita plati "The Heart of Saturday Night" producēja jau cits tā laika mūzikas meistars - producents Bons Hovijs, kurš paspējis "paproducēt" arī šo to no Elvisa Preslija. Bet štrunts ar tiem producentiem.
Jau pie Saimona un Garfunkela plates apskata es kaunpilni atzinos, ka, rokot aizvien dziļāk, saproti, ka patiesībā esi absolūts analfabēts. Ārprāts! Un es nemaz nezināju, cik šī plate ir kolosāla! Es, kurš tūlīt jau dosies pierakstīties uz vietu kādā pansionātā, kurā vienā mazā istabiņā dzīvo četri cilvēki, trīs kaķi, bet viens no istabas biedriem "tumbočkas" atvilknē audzē vardes, lai pievilinātu stārķi atnest tam bērniņu. Kauns!
Vispār man bija uzskats, ka no Tomu Veita var klausīties nu tā - visu, kas tapis līdz 80-ajiem. Jo kādu laiku atpakaļ centos sagremot Toma Veita 2002.gadā abas iznākušā plates "Blood Money" un "Alice". Bet man nesanāca. Un šis uzskats nekur nav pazudis.
Nezinu, kas tam par iemeslu. Varbūt tas, ka Toms Veits bija vēl "zaļš", nebija iesildījis savu aizsmakušo, rūnītas žirafes rīta atraugas cienīgo balsi, varbūt debijas platē tomēr kaut kā jāizpatīk publikai un tirgum, bet - "Cosing Time" visās dziesmās var saprast, ko Veits dzied, un dziesmas ir vienkārši ģeniālas!
Plati ievadošā "Ol`55" saplosa! Tāpat kā "I Hope That I Don`t Fall In Love With You" un "Old Shoes (And Picture Postcard)", kurā jo īpaši var samanīt jau pieminēto folkmūzikas elementu klātbūtni. Bet, klausoties plati vēl un vēl un paskatoties "Youtube", kuras Toma Veita dziesmas vienkāršie cilvēki, kuri iemācījušies strinkšķināt ģitāri, dzied un filmē, lai citi varētu par viņiem pasmieties, ir skaidrs - Toms Veits, debitējot ar savu soloalbumu, ir paņēmis pasauli ar dziesmu "Martha". Tai skaitā mani. Un tagad man tikai atliek iemācīties to nospēlēt uz ksilofona, piedalīties "Gaudojošo Ģimeņu" šovā, vinnēt galveno balvu un par laimestu nopirkt sev plūmes visam mūžam.
3. "SUPERTRAMP" - "BREAKFAST IN AMERICA" (1979)
Kad velsiešu dzejnieks un rakstnieks Viljams Henrijs Deivs (1870-1940) 1908.gadā publicēja savu autobiogrāfiju ar nosaukumu "The Autobiography of a Super-Tramp", viņam ne sapņos nerādījās, ka sešdesmit gadus vēlāk no šīs grāmatas nosaukuma pāris puikiņu no Lielbritānijas tā iespaidosies, ka pārdēvēs savu nesen izveidoto grupu "Daddy", kas, man liekas, ir pietiekami tizli, uz "Supertramp". Un divi galvenie no šiem puikiņiem bija Rodžers Hadžsons un Riks Deivs, kas savu kolosālo "daddy" ansambli nodibināja tālajā 1969.gadā.
Savu pirmo plati viņi izdeva jau 1970.gadā ar oriģinālu nosaukumu - "Supertramp". Hadžsons un Deivs bija naski dziesmu rakstītāji, bet pantus dziesmās "piesacerēja" grupas ģitārists un arī balalaikas meistars Ričards Palmers. Un tas ir forši.
"Breakfast in America" ir grupas sestais studijas darbs. Desmit gados sešas plates ir daudz. Daudz par daudz. Un tas parādījās arī abu "Supertramp" galveno vīru attiecībās - Hadžsonam un Deivam radās domstarpības par albuma nosakumu. Hadžsons gribēja "Breakfast in America", Deivs - "Working Title" vai "Hello Stranger", kaut albumā dziesmas "Working Title" nemaz nav, bet ir "Goodbye Stranger"... Iespējams, Hadžsons iekrāmēja Deivam pa galvu ar ģitāri vai aizbāza aiz biksēm kādu no Palmera balalaikām un šajā duelī uzvarēja, un plati beigu beigās sauc "Breakfast in America".
Arī albuma vāciņš liecina par "Supertramp" uzskatiem par Ameriku. Uz tā nepārprotamā Brīvības Statujas pozā attēlota dāma restorāna viesmīle Keita, kura lāpas vietā tur glāzi svaigi spiestas apelsīnu sulas, bet ēku panorāma, kas ierasti paveras no lidmašīnu iluminatoriem, lidojot pāri Ņujorkai, aizvietota ar popkorna kastēm, garšvielu trauciņiem un šķīvi ar amerikāņu brokastīm. Savukārt albuma vāciņa aizmugurē vokāli instrumentālā ansambļa dalībnieki bauda šīs amerikāņu brokastis, lasot savu vietējo angļu avīzīti. Apmēram kā liepājnieki Kazahstānas lauku bufetē lasītu "Kurzemes Vārdu".
Dažādos albumu apskatos šī plate tiek īpaši izcelta ar to, ka tajā pirmo reizi "Supertamp" izmanto "īpašas "Wurlitzer" elektriskās klavieres". Var jau būt. Citas "Supertramp" plates neesmu klausījies no A līdz Z. Un, ja tas ir tā, tad Hadžsonam tās klavierītes ir dikti gājušas pie sirds, jo nesen uzdūros uz kādu viņa koncertu, kurā viņš visas savas dziesmas noklimperēja tikai uz viena sintezatora un pats, saprotams, arī dziedāja. Un publika arī "pavilkās". Sevišķi kāda dāma, kurai jau 1979.gadā varēja būt ap 60, pie dziesmas "The Logical Song" skatuves priekšā gorījās kā zaļus ābolus pārēdies zilonis pērtiķu riesta laikā.
Lai nu kā - ja kāds vispār grib iepazīt "Supertramp", tad plate "Brakfast in Amercia" ir īstā. Tajā ir "Supertramp" stila, spēka un talanta koncentrācija visaugstākajā pakāpē. Tikai es nezinu, vai puikām (nu jau onkulīšiem) tā baigi vajadzēja cūkāties ar to atkalapvienošanos. Bet tas jau ir cits stāsts.
