Francesca Battistelli - "If We're Honest" (2014)

Ja tu, cilvēks, esi stiprā pārliecībā, ka cilvēce radusies no kosmosa putekļiem, kas vēlāk transformējušies par vienšūņiem, kas, savukārt, vēl pēc kāda laika - par spalvainiem pērtiķiem, un ne īpaši labi pārvaldi svešvalodas, popkultura ar tevi par pastrādāt ļaunu joku. Tu klausies, kā glīta jaunava dzied vieglas un melodiskas dziesmiņas, un tad ne no šā, ne no tā dažās no tām iepin vārdu "Jēzus", un visa šī padarīšana pārceļas uz tā saukto kristīgās popmūzikas industriju, kurā, ņemot vērā iepriekš norādīto pārliecību, tu iekšā negribi līst, nepakļaujoties nekādiem kārdinājumiem - vai tas būtu paradīzes ābolītis vai pusstops zivju galvu galerta.

Lūk, arī amerikāņu meitietis Frančeska Batistelli darbojas pēc minētās dziesmu radīšanas shēmas. Jo Amerikā kristīgā popmūzika, šķiet, teju, teju izkonkurēs kantrī. Vēl trakāk - tos aizvien biežāk jau sāk maisīt vienā mūzikas stilu biezputrā. Tomēr lai iet! Lai šajā dabas atmodā iet arī kaut kas vieglāks, svaigāks, un lai tas šoreiz ir Batistelli ceturtais studijas albums "If We're Honest". Jau no mazotnes zinājusi, ka dzīvi pavadīs uz skatuves kā soliste, Batistelli sniedz šai apņēmībai ļoti pārliecinošu apstiprinājumu. Jau gribējās teikt: "Lūk, jauns vārds uz popmūzikas skatuves!", bet tā varētu iedzīvoties kaunā, jo, piemēram, ar savu otro albumu "My Paper Heart" (2008) Batistelli ASV kristīgā popa singlu topā ne tikai sasniedza smaili, bet vēl vairāk - ieguva Zelta diska statusu. Tāpēc, pirms kaut ko apgalvot, labāk faktus ir pārbaudīt. Tas pats, starp citu, attiecas arī uz tiem spalvainajiem pērtiķiem.

2014, www.musicstories.lv

"Eels" - "The Cautionary Tales of Mark Oliver Everett" (2014)

Marka Olivera Evereta, kurš pazīstams arī ar skatuves pseidonīmu "E", tēvs ir psihologs Hjū Everets III. Savas karjeras laikā viņš pievērsās tādiem lieliem un vēl lielākiem jautājumiem kā daudzpasauļu interpretācija, Lagranža reizinātājs un inženieroptimizācija. Raidsabiedrība "BBC" 2008.gadā demonstrēja divas dokumentālās filmas par Evereta III zinātnisko darbību, kuru režisors bija viņa dēls jeb "E". Evereta tētis ar sirdstrieku nomira jau tālajā 1982.gadā, taču vienmēr, tāpat kā visa pārējā ģimene, bijusi viņa iedvesmas avots. Drīzāk, tāds kā zibens novadītājs, visa liekuma uzsūcējs. Jo tieši mūzika ir tas sūklis, kas uzsūcis sevī Evereta dvēseles rētu sāpes. Piemēram, dziesmas "Things the Grandchildren Should Know" no "Eels" 2005.gada plates "Blinking Lights and Other Revelations" (ar tādu pašu nosaukumu 2008.gadā iznāca arī Evereta autobiogrāfija) un "3 Speed" no 1998.gada plates "Electro-Shock Blues" veltītas, attiecīgi, viņa vectēvam no mātes puses Heroldam "Kidam" Goram, kas bija basketbola, futbola un beisbola treneris Masačūsetsas Universitātē, un māsai Elizabetei, kas, sirgstot ar šizofrēniju, divus gadus iepriekš izdarīja pašnāvību. "Electro-Shock Blues" tapšanas fonu piepildīja vēl viena traģēdija - ar plaušu vēzi nomira Evereta mamma Nensija...

Kopš visiem šiem notikumiem pagājuši vismaz 15-16 gadu. Likās, Marka Olivera Evereta rētas ir ja ne sadzijušas, tad vismaz ar plānu krevelīti jau apaugušas gan. Klausoties "Eels" iepriekšējo plati "Wonderful Glorious" (2013), nezinātājam pat prātā neienāktu savilkt tās autora dzīves līnijas ar tik traģiskiem notikumiem. Un tomēr, 2014.gada "Eels" albums "The Cautionary Tales of Mark Oliver Everett" ("Marka Olivera Evereta brīdinājuma stāsti") nāk ar lūzumu. Iespējams, Evereta gadījumā piepildījies teiciens ka "laiks visu dziedē", un pēc šiem daudzajiem gadiem viņš beidzot var par saviem traģiskajiem pārdzīvojumiem stāstīt smeldzīgi, bet vienlaicīgi nekrist vēl dziļākās skumjās un depresijā kā tas, iespējams, būtu vēl kādu laiciņu atpakaļ? Kā ir patiesībā, to, saprotams, zina tikai pats Marks Olivers Everets. Savukārt visi pārējie var baudīt brīnišķīgu plati. Īpaši ieteicama tiem, kas nepanes Toma Veita čerkstošo murmināšanu, bet patīk viņa mūzika, un pilnīgi noteikti Nika Keiva cienītājiem. Dzīvesgudrs albums.

2014, www.musicstories.lv

"Von Grey" - "Awakening" (2013)

Nākamajā gadā apritēs apaļi desmit gadi, kopš īru Korru famīlija jeb "The Corrs" laida klajā savu beidzamo plati "Home" (2005). Ģimeņu ansambļi, saprotams, nav nekāda novitāte vai kas unikāls. Lai atmiņā ataust kaut vai deviņdesmito gadu "viendziesmīte" brāļu grupa "Hanson" vai zviedru māsu Zoderbergu duets "First Aid Kit", vai šobrīd viens no aktuālākajiem, arī Latvijā uz Jāņiem sagaidāmajiem, ģimeņu ansambļiem brāļu Folovilu "Kings of Leon". Un tomēr, "The Corrs" liekas tāda kā pirmā mūsdienīgā ģimenes popgrupa, kas darbojās samērā ilgi, šķiet, komerciāli veiksmīgi un aktīvi. Skaidrs, savs iemesls patikai ir māsas Andrea gorīšanās, bet tas tā, vienkārši starp citu. Lai gan runā, ka papaijāt Andrea muguru nav atteikušies daudzi, tai skaitā Robijs Viljams. Bet viņš jau laikam paijāja daudzas muguras. Vārdu sakot, uzradusies "The Corrs" aizstājējvienība - kvartets no Atlantas (ASV) "Von Grey". 

"Von Grey" ir četras meitenes. Saprotams, visas māsas (no 13 līdz 19 gadus vecas), katra spēlē vismaz vienu instrumentu. Mežā uz celma spēlēt bungas vai kā multiplikācijas filmā par Šreku pūst vardei dibenā kā taurei māsām Von Grejām nevajadzēja - viņas ir labu akadēmisko muzikālo izglītību ieguvušas jaunietes. Popularitāti kvartets ieguva ātri, "Von Grey" jau paspējušas iesildīt tādas zvaigznes kā Sāra Maklahana un veco, atvainojos, padzīvojošo lezbiežu duetu "Indigo Girls". Uzstājušās arī, nu jau, šķiet, pensionētā Deivida Letermana vakara TV šovā, kas ceļā uz amerikāņu sirdīm ir tas pats, kas lielais big-maks ar dubulto kolu. Un neskatoties uz šiem panākumiem, māsas (vismaz pagaidām) nolēmušas nepārdoties ierakstu kompānijām, un savu debijas mazo platīti ar tikai sešām dziesmām "Awakening" izdevušas saviem spēkiem.

Laikam meitenēm vieglāk. 13 gadīgajai Petrai, nemaz jau nerunājot par viņas vecākajām māsām, balss lūzums vairs nedraud. Taisnība, meitenēm dzīves laikā māte Daba uzlikusi dažas citas funkcijas, kas mazliet vēlākos gados uz kādu brīdi viņas atrauj no profesionālās dzīves un karjeras. Bet cerams, ka brīdī, kad "Von Grey" māsām šis laiks pienāks, to līdz kaklam būs izbaudījušas "The Corrs" madāmas, un ģimeņu kolektīvu muzikālais cikls varēs turpināties.   

2014, www.musicstories.lv

"Corbu" - "We Are Sound" (EP, 2014)

Kā katrs pavasaris, arī šis nav izņēmums - šausmīgi velk uz Mobija mūziku. Tam allaž bijis viens iemesls - šī basgalvainā briļļaiņa Ričarda Melvila Holla aka "Moby" 1999.gada plate "Play" un dziesmu "Porcelain" no tās, kas tolaik vēl nenobrieduša mūzikas klausītāja prātā iegūla līdz ar tā gada pavasara pirmo silto dienu. Vasaras vidus cienīga gaisa temperatūra ir klāt arī šajā pavasarī, un, protams, Mobijs virmo gaisā kā ceptu reņģu smarža no kaimiņu dzīvokļa. Turklāt šajā gadā "mobismu" vairo viņa pavisam jaunais albums "Innocents", kas ļaus sasniegt ekstāzi, nekurbulējot sev vai citam nekādus G-punktus un nelietojot neko mākslīgu un iekšā iebīdāmu. Bet stāsts šis, ja kas, nemaz nav par Mobiju. Nu gandrīz nav.

Klausoties "Innocents" un grimstot aizvien dziļāk šajā noskaņu purvā, pienāk brīdis, kad jāsāk meklēt kāds salmiņš, pie kā pieķerties, lai laicīgi izvairītos no iekļūšanas tādā stāvoklī, kas tuviniekus noved līdz šokam, un tālāk jau ceļš līdz tuvējai trako kreklu uzvilkšanas iestādei vien pāris soļos nomērāms. "Monty Python" vienā no multiplikāciju ilustrācijām no debesīm parādās, laikam jau, dieva pirksts kā simbols, ka prasītājam, grēku nožēlotājam un visu baušļu plus mīnus izpildītājam īstajā brīdī patiesi nāks, ja nu ne pestīšana, tad vismaz uz pareizo atbildi norādošs pirksts pilnīgi noteikti. Tad nu lūk, salmiņš izkļūšanai no purva uzradās kā šāds pirksts - Bruklinas kvintets "Corbu". 

Kas interesanti, šai jaunajai grupai nav pat vēl debijas albuma, ir vien singla platīte "We Are Sound" ar piecām dziesmiņām un tituldziesmas "We Are Sound" remiksu versijas, kas pieejamas grupas "SoundCloud" profilā. Un vēl interesanti, ka "Corbu" nav pilnīgi nekāda sakara ar Mobiju, varbūt vienīgi kādas attālas muzikālas noskaņas. Taču nekad neienāca prātā, ka ir kāda mantiņa, kura, pavicināta gar degunu, spēj tik momentāni izraut no "mobiādes" purviņa, turklāt neradot nekādu "pārejas perioda" diskomfortu. Līdz ar to aptuveni ir skaidrs, kuras grupas debijas plati šajā 2014.gadā jāgaida siekalainu muti.

2014, www.musicstories.lv

"The Gloaming" - "The Gloaming" (2014)

Vai kādreiz esi pavērojis, kā uzvedās apmulsusi muša, kas nupat, pavasarim sākoties, vēl nav adaptējusies ne laikā, ne telpā? Labi, muša nebūs labs piemērs, tās parasti asociējas ar visādām netīrām lietām. Lai iet taurenis! Kad tāds mini, dabas radīts deltaplāns ielido istabā, bet netiek ārā, kas notiek tālāk? Viņš cenšas tikt atkal ārā, brīvā dabā. Viņš redz gaismu caur logu, viņš pat ar savām antenām uztver citas līdzīgas būtnes, kas lidinās otrpus šķērslim, bet pats no slazda ārā netiek. Ieskrienas, un ar pieri sienā (logā), ieskrienas, un ar pieri sienā (vēlreiz logā)! Mazliet atpūšas, un viss sākas atkal no gala. Tā tas turpinās, līdz taureni pamet pēdējie spēki vai kādam pietiek prāta atvērt logu un palaist lidojošo dabas plāceni brīvestībā.

Parasti šādi stāsti nebeidzas labi, taurenis nekur neaizlido, un šis stāsts patiesībā ir tieši par to. Par zudušajām cerībām, par zaudētajām ilūzijām un samierināšanās ceļu, kas, jāatzīst, ir grūtākais uzdevums, jo cīņa jāizcīna nevis ar kādu ārēju spēku (logu), bet pašam ar sevi. Tas vienmēr ir dramatiski, ja vien neesi absolūti aprobežots un šo cīņas lauka pārslēgšanās robežu nemaz nespēj piefiksēt. Īru folkmūzikas kvintets "The Gloaming" pavisam nesen laidis klajā savā vārdā nosauktu debijas plati, kas taureņa iekšējo cīņu attēlo nošu rakstā. Nopietni, šis albums, kas ir piesātināts ar īru un ķeltu tautu mūzikas motīviem, nespēj parādīt neko, kas piefiksējams ar aci, kas redzams vizuāli. Šis albums ir rentgena uzņēmums, un pilnīgi jebkam - vai tā lauzta riba, sirds vai dibens. "The Gloaming", kura divas trešdaļas sastāv no stāstiem instrumentālā versijā, ar to pašu seno ķeltu maģisko kodu spēj uzlauzt cilvēka no dabas doto spēju pretoties pieņemt visu, ko ar aci nevar saskatīt, ar lineālu izmērīt. 

Kods ir lauzts, maģija nostrādājusi, bailes pazudušas. Tikai desmit dziesmas, un tu esi iemiesojies nelaimīgajā taurenī, kuram neatliek nekas cits, kā samierināties ar zaudējumu. Bet kas tad tas? Nav pagājušas ne pārdesmit minūtes, un tu ne tikai esi samierinājies, bet arī, jā, - sajūties laimīgs? Atver pudeli, izlaid Džinu, un palūdz, lai viņš dara tevi laimīgu. Vai arī ielaid sevī īrus "The Glomaing", un ļauj viņiem tev pašam likt saprast savas laimes robežas. Un kad tās būsi apjautis, tu varēsi būt jebkas - istabā iesprūdis taurenis, homoseksuāli orientēts briedis vai alumīnija benzīna kanna. Tu būsi laimīgs, un nekam citam nebūs nozīmes.

2014, www.musicstories.lv

"Future Islands" - "Singles" (2014)

Neļaujies, klausītāj, krist maldināšanā, domājot, ka Ziemeļkarolīnas trio "Future Islands" jaunā plate ar nosaukumu "Singles" ir šīs grupas labāko dziesmu izlase, apkopojot vien nieka astoņu gadu pastāvēšanā radītos brīnumus. Nē, šī ir pilnībā jauna plate, kurā Gerits Velmers, Viljams Kešons un Semjuels Herings demonstrē modernā sintīpopa augstākās virsotnes.

Platei iepatikties ar pirmo rāvienu nav nekādu problēmu, jo tā sākas ar lielisko dziesmu "Seasons (Waiting On You)". Kompozīcija nekādā gadījumā nav atskaņojama sportistiem, jo tās dopingam līdzīgās iedarbības sekas var noteikt, nemaz nečurājot pīlē un nenesot uz laboratoriju pārbaudīt. Patiesībā viss albums ir līdzīga rakstura. Dažbrīd tas tik ļoti atgādina dāņu "Mew", vāciešu "Kraftwerk" vai britu "OMD" ziedu laikus, ka, no tiesas, sajūties tāds kā par gadu desmitu jaunāks. Tāds kā brīvāks. Arī mūzikas žurnāls "MOJO" piefiksējis, ka "Future Islands" "ekstāziskā melanholija nekad vēl nav skanējusi tik brīvi." Savukārt "Clash Music" ir skarbs pret Heringa vokālu, sakot, ka tas traucēs platei "Singles" kļūt par ""new wave" pērli." Grūti gan izlobīt, kur tā šķietamā vaina. Varbūt kritiķim netīk Billijs Aidols, jo tieši tam Herings brīžiem tik ļoti līdzinās (piemēram, dziesmā "Light House"). 

Kā kāposts, kas kārtu kārtām sastāv no daudz, daudz slāņiem, arī "Future Islands" ir tāds pats dārzenis. Kāposts, kurā dzīvo ne tikai tārpi un balteņi, bet arī tradīcijās balstīts sintīpops, kas bagātināts mūsdienu skaņām un tendencēm. Blakus lielajām 2014.gada platēm, nav šaubu, "Future Islands" albums "Singles" stāvēs cienīgi. 

2014, www.musicstories.lv

"The Hunt" (2012)

Režisors: Tomass Vinterbergs
Lomās: Mads Mikelsens, Tomass Bo Larsens.

Nokļūt filmas galvenā varoņa Lukasa situācijā nevarētu novēlēt pat lielākajam ienaidniekam. Kam ticēt - bērnam, kurš putrojoties, bet tomēr apgalvo, ka Lukass rādījis viņai savu krāniņu, vai pašam Lukasam, bērnudārza darbiniekam, kurš to kategoriski noliedz. Un ko nozīmē būt apvainotam šādā grēkā mazā lauku ciematā? "The Hunt", līdzīgi kā, piemēram, filmu "The Pianist", brīžiem skatīties ir fiziski grūti, tā pat liek ienīst neaizsargātāko no pusēm, zinot, ka tā melo. Bet pārējie taču to nezina! Un pat tad, kad patiesība nāk gaismā, vienmēr būs kāds, kurš nenoticēs...

2014, www.musicstories.lv

"Elbow" - "The Take Off and Landing of Everything" (2014)

"Es sēdēju stūrī ar grāmatu rokā un Boba Dilana cepuri galvā, cenšoties līdzināties komponistam," laiku pirms aptuveni desmit gadiem, kad ikdienu viņš pavadīja Mančestras kafejnīcā "Night and Day Cafe", atceras grupas "Elbow" līderis Gajs Gārvejs. 2014.gadā četrdesmitgadniekam Gārvejam, lai pierādītu savu komponista esību, teatrālas hūtes un lateksa biksiņas nēsāt nav vairs nepieciešams. Pietiek tikai neticīgajiem gar degunu nogrozīt "Elbow" jauno plati "The Take Off and Landing of Everything", lai šie ar skatu, kā mesiju ieraudzījuši, saprastu, ka vīrs ar bārdu un ūsām, pēdējā laikā reizēm arī raga brillēs, ir "īsts" komponists!

Pa šiem gadiem mainījušies arī paša Gārveja paradumi un darba stils, izņemot vienu lietu - viņam joprojām patīk strādāt kafejnīcās. Taču grāmatu vietā nākusi virtuālā realitāte. "Tagad esmu progresējis, tiešām," mūzikas žurnālam "Paste" atzinis Gārvejs. "Pāris gadu atpakaļ kļuvu digitāls, jo aptuveni ap mūsu otro albumu [2003.gada "Cast of Thousands"] es pazaudēju vienu no savām piezīmju grāmatām. (..) Digitalizēšanās man ļoti palīdz, jo es varu palielināt tekstu uz ekrāna, kad man ir jādzied [studijā pie mikrofona], un man tie [teksti] vairs nav jāizraksta kādam, kad albums ir pabeigts - man atliek tikai tos izkopēt. Un kad es atnāku uz studiju vai mājām, mans laptops automātiski dublē [informāciju], tā kā ir neiespējami darbus pazaudēt."

"Digitālais" Hārvejs albumā "The Take Off and Landing of Everything" ir lielisks. Viņš ne tikai nav pazaudējis nevienai dziesmai vārdus (Hārvejam nepatīkot pie tekstiem atgriezties vēl un vēl, tāpēc tie, lielākoties, "ieriktēti" dziesmā ar pirmo reizi), bet plati arī paspējis radīt vienlaicīgi ar šķiršanos no desmit gadu ilgušām attiecībām ar draudzeni Emmu. Tiesa, visi nopelni nav piešķirami vienam pašam Hārvejam. Kamēr viņš kārtoja attiecību lietas, grupas ģitārists Marks Poters, piemēram, "uzskicēja" vienu no plates "enkura" dziesmām "Honey Sun". Digitalizācija bija sabiedrotais albuma tapšanā arī citā ziņā - Gārvejs, kurš ir visu tekstu autors, tos sacerēja, atrodoties Bruklinā (ASV), savukārt pārējie dzīvojās pa Angliju. Galarezultāts tika sastiķēts "vados" ("mēs ar zēniem bijām salikuši kopā mūziku, bet mums nebija ne jausmas, par ko būs šī dziesma").

Ar "Elbow" vīrusu slimojošajiem 2014.gads ir atnesis prieka vēsti - jaunu grupas albumu. Var mainīties gadalaiki, valstu robežas, valdības un Eirovīzijas dalībnieku dzimumi, bet ir tikai viena patiesība, kas pastāvēs mūžīgi kā akmenī iekalta: ""Elbow" ir dievu mūzika!"

2014, www.musicstories.lv