Pirmais ieraksts kasetē, ko bērnībā savas dzimtās Omahas (ASV) ierakstu veikaliņā nopirka Konors Obersts (34), bija "The Cure" 1986.gada singlu kolekcija "Staring at the Sea". "Man vienkārši patika ["The Cure" solista] Roberta Smita balss. Tā vienkārši labi skanēja," 2008.gadā žurnālam "Rolling Stone" atcerējās Obersts. Izdevums Oberstu intervēja saistībā ar viņa projekta "Bright Eyes" aktivitātēm. Tieši pateicoties šai muzikālajai apvienībai, Oberstu pazīst vai visa pasaule. Bet viņa komponēšanas intensitāte un kapacitāte, acīmredzot, ir pārāk liela vienai grupai, tāpēc Obersts paralēli attīsta savu solo karjeru. "Upside Down Mountain" ir jaunākais Obersta izdotais darbs šajā ampluā. "Albums ir 55 minūtes vienkāršu stāstu, Obersta allaž atpazīstamā vokāla un visai daudz sirsnības," plates "Upside Down Mountain" apskatā atzīmē vietne "Absolutepunk.net". Savukārt žurnāls "Q" ir vēl lakoniskāks, sakot, ka "tēli un stāsti, ko Oberts ir ieskicējis, nekad vēl nav bijuši tik pilnvērtīgi realizēti." Vārds "stāsts" ir šo divu un vēl citu albuma "Upside Down Mountain" apskatu atslēgas vārds. Un dara to (stāsta) Obersts, krustojot visu savu elku labākās īpašības - Roberta Smita un Boba Dilana vokālu vidējo aritmētisko ar Leonarda Koena stāstnieka talantu un Nīla Janga skarbi pievilcīgo muzicēšanas manieri.
Britu kvartets "Veronica Falls", ja dzīvotu sešdesmitajos, būtu tiem laikiem pārāk moderns. Ja astoņdesmitajos, nevienam nebūtu šaubu, ka šo jauniešu domas ar apsēstības spēku pārņēmis Roberts Smits un "The Cure". Vēl šī gadsimta sākumā viņus varbūt arī nesaprastu, bet 21.gadsimta otrā desmitgadē "Veronica Falls" muzikālais piedāvājums ir nepieklājīgi moderns. Mūsdienu hipiji, kas nu moderni saucas hipsteri, lielā cieņā tur tā sauktās "vintage" lietiņas. Tas attiecas gan vairāk uz apģērbu, arī visa veida dizainu un, saprotams, mūziku. Moderni ir ik rītu eko veikaliņā pirkt divas olas no zināmas vistas (kas izdējusi, nevis pārdod), gara acīm skatīt, kā staipījies govs pups, no kura iztecējušas tās divas piles piena, ko pieliet pie rīta kafijas, kas, savukārt, iegūta no ozolzīlēm, ko sertificēta mežacūku ģimene vismaz divas reizes sagremojusi, atgremojusi, ar pilnu atbildību un tiesībām uzspiežot šai kafijai "Eko" zīmi.
Sarežģīto un samāksloto lietu laiks (vismaz uz mirkli) ir beidzies. Tā vietā cieņā ir mērenība un rūpes ne tikai par sevi, bet arī vismaz pusotra metra rādiusā ap sevi. Un te šajā stāstā uz skatuves vajadzētu parādīties britiem "Veronica Falls", jo viņi iemieso visu augstāk sacīto (par govs pupu vairāk, par mežacūkām mazāk). Roksana Kliforda, kas, būsim godīgi, nosaka vokālo toni kvartetā, gan neizklausās nedz pēc Džonijas Mičelas (ja reiz tika pieminēti sešdesmitie, mazliet septiņdesmitie), nedz citām veco laiku slavenajām dziedātājām. Ar "The Cure" šo kolektīvu vieno ģitāru skanējums atsevišķās dziesmās ("If You Still Want Me", "Broken Toy"). Bet no dziesmas "Shooting Star", ja to mazliet "sagrandžotu" (nav ne jausmas, ko tas vārds nozīmē), sanāktu organisks papildinājums dažām retajām "Nirvana" balādēm ("Where Did You Sleep Last Night").
Nav labi allaž kādu pielīdzināt citam un izmisīgi meklēt "izejas" DNS, analizējot, kurš mērkaķis kuram pirms 1000 gadiem bijis vectēvs kurā tur pakāpē. Ar tādu domu arī jāķeras pie "Veronica Falls" otrās plates "Waiting for Something to Happen". Un, ziniet, lai kaut kas notiktu, nemaz tik ilgi nav jāgaida. Un, kad "notikums" tapis apjausts pilnīgi nešauboties, apziņa, ka tu patiesībā arī esi tāds slēptais hipsters, lai arī sākumā reāli nobiedē, pēc brīža jau liek apsvērt ideju noskatīt savu vistu, kas ik rītu uz brokastu laiku būs sadējusi (ideāli, ja arī jau sacepusi) divas brūnas olas. Bet ozolzīļu kafiju - nu to gan ne. Pagaidām vēl ne.
Briti "The Feeling" gan ir nepacietīgi - jau pēc trim izdotajiem albumiem šodien viņi laiž klajā izlasi "Singles (2006-2011)", kurā iekļauta arī grupas debijas albuma "Twelve Stops and Home" dziesma "Rosé" tādā kā akustiskā versijā. Skan un izskatās glīti, bez tam "The Feelings" vienmēr kaut kā topos iepaliek citiem aiz muguras, tāpēc šeit šodien ir viņu diena!
Savus cienītājus iepriecina arī Keitija Perija, šoreiz klipā uzzīmējot (vai izķemmējot savas) ūsas. No aizkapa dzīves mūs joprojām uzrunā Emija Vainhausa - viņas pēcnāves albuma "Lioness: Hidden Treasures" pirmais singls "Our Day Will Come". Tāpat šajā nedēļā savus bumbierīšus apskatīt neliedz mūsu draudzene Beyonce, bet īpašs pārsteigums ir trīsdesmitgadīgā holandiete Karo Emeralda - viņas singls "Stuck" gan uzrādās iznācis jau 2010.gadā, bet dažās valstīs tikai tagad. Un vai nav vienalga? Šī Adelei līdzīgā tante dzied skaisti!
NEDĒĻAS SINGLS! "The Feeling" – "Rosé"
Beyonce – "Love On Top"
Matt Cardle – "Starlight"
Caro Emerald – "Stuck"
"Fixers" – "Majestie's Ranch"
Katy Perry – "The One That Got Away"
Patrick Wolf – "Together"
The Vaccines – "Tiger Blood"
Amy Winehouse – "Our Day Will Come"
Šonedēļ vēl iznāks šādi albumi:
Amy Winehouse - "Lioness: Hidden Treasures"
"Arena" – "The Seventh Degree Of Separation"
"The Black Keys" – "El Camino"
"The Cure" – "Bestival Live 2011"
"The Feeling" – "Singles (2006-11)"
"Glee Cast" – "Glee: The Music, Volume 7"
"Korn" – "The Path Of Totality"
"Maine" – "Pioneer"
"Motley Crue" – "Greatest Hits"
"Nightwish" – "Imaginaerum"
"Rammstein" – "Made In Germany"
Rebecca Ferguson – "Heaven"
"The Roots" – "Undun"
Ko nedrīkst palaist garām un kāpēc?
"The Black Keys" – "El Camino"
Amerikāņu roķeru jau septītā plate ir kā enerģijas dzēriens - tikai nebojā aknas! Dans Auverbahs ar kolēģiem rāda kaut ko starp leģendārajiem "T-Rex" un Lenija Kravica labākajiem šedevriem.
"The Cure" – "Bestival Live 2011"
Šā gada angļu roka veterānu "The Cure" koncerti tika izpārdoti minūšu laikā. Gadi iet, bet Roberta Smita gaudulīgā balss un kāre uz smiņķēšanos nav gājusi mazumā. Šis koncertalbums lai kalpo par biedu tiem, kas uzskata, ka Smitam savā vecumā vajadzētu sēdēt mājās siltās čībās, nevis plivināties pa skatuvi. Ar šo plati "The Cure" vēlreiz apliecina savu Leģendas statusu.
"Rammstein" – "Made In Germany"
Domāju, vienreiz jānoklausās grupa, par kuru jūsmo gan 55 gadīga lauku ciema skolotāja, gan izteikts lielpilsētas snobs, par faniem, kas pat uz poda pasēdēt bez pretī uz durvīm uzlīmēta "Rammstein" plakāta nevar, nemaz nerunājot. Baidos. Bet jānoklausās!
Foto raksta ievadā "The Feeling" no news.qthemusic.com.
Tikai dažas lietas ir labākas par iebiezināto pienu ar cukuru - Eltons Džons, miers visā pasaulē un Olga Rajecka, kad viņa nedzied. Turpinājumā nebūs nekas no tā...
1. "AC/DC" - "Rock N Roll Train" ("Black Ice", 2008)
Laikam viens no pirmajiem mūzikas videoklipiem, kurš nāk atmiņā kā redzēts tālajos astoņdesmitajos TV raidījumā "Varavīksne", ir "AC/DC" "Highway To Hell". Un arī tikai tāpēc, ka viens pajoliņš mana tēva vecumā lēkā pa skatuvi īsos šortos un uz vienas kājas. Pārdzīvojusi dažādus laikus, brāļu Malkolma un Angusa Jangu 1973.gadā dzibinātā "AC/DC" 2008.gadā laika klajā plati "Black Ice", kura, visticamāk, arī būs grupas pēdējais ieraksts. Kā ziņo mūzikas prese, apvienības solists Braians Džonsons pēc pasaules koncerttūres beigām nolēmis doties pensijā.
TOREIZ! Lai konstatētu, ka "AC/DC" ir pilnīgi tādi paši kā pirms 30 gadiem, piedāvāju šeit bez "bildes" (lai nevarētu redzēt puiku vecuma krunkas), noklausīties jau pieminēto "Highway To Hell".
Ja "Simpsonu" multfilmas personāži jau sezonām nepaliktu vienā un tajā pašā vecumā, bet novecotu kā reāli ļaudis, klauns Krastijs, iespējams, tagad izskatītos uz mata kā "The Cure" balss vīrs Roberts Smits.
Kad mācījos 12.klasē (un tas bija 15 gadus atpakaļ), Smits skaitījās stilīgs džeks, kurš izkrāsojies kā balerīnas un klauna krustojums, un dziedāja pesimisma pārņemtas dziesmas. Gadi iet, un diemžēl Smita kungs nav no multenes. Bet krāsoties patīk joprojām. Un izskatīties pēc nopūderēta balona, kam jau sāk nolaisties gaiss.
Bet cepuri nost Smita kunga un Ko priekšā - jau no tālā 1976.gada viņi spēlē un ir palikuši uzticīgi savam gotiskajam rokam.
TOREIZ! Pašam Robertam Smitam riebās "The Cure" vispopulārākais hits "Friday I'm In Love", par jautru. Tad nu salīdzinājumam kas cits no vecākiem veikumiem - "Close To Me" ("The Head on the Door", 1985).
3. Taylor Swift - "You Belong With Me" ("Fearless", 2009)
19 gadus vecā Amerikas kantrīmūzikas zvaigzne Teilora Svifta tiem, kuriem visi dziedātāji-sievišķi nav Tīnas Tērneres, bet visi dziedātāji-vīrišķi nav Elvisi Presliji, nenoliedzami ir tapusi zināma, šogad tricinot valstu mūzikas parādes ar savu līdz puņķiem saldo dziesmu "Love Story". Izrādās, "Fearless" ir pieminētās jankundzes jau otrais garadarbs. Par pirmo droši vien zināja vien viņa pati un ierakstu studijas apkopēja.
Tomēr pavisam negaidīti Sviftas jaunkundzei uzmanība tika pievērsta nupat notikušās MTV 2009.gada video mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijas laikā. Brīdī, kad jaunā dziedātāja saņēma sev piešķirto balvu nominācijā "Labākais sieviešu video", uz skatuves uzkāpa kaut kāds tur reperis Kenijs Vests un skaļi paziņoja, ka balvu patiesībā ir pelnījusi cita madāma par klipu dziesmai "Single Ladies (Put a Ring on It). Par to dusmīgs bija arī ASV prezidents Obama. Bet - lai jau melnie puikas un meitenes tur tiek galā paši.
4. "Take That" - "Up All Night" ("The Circus", 2008)
Pagājušā gadsimta deviņdemito gadu vidusdaļas super-truper-puper-megagrupa "Take That" ir atgriezusies! Jau kādu laiciņu, bet bez Robija Viljamsa. Grupas pirmās slavas laikā vairāk biju aizņemts ar piņņu spiešanu, tāpēc ļoti tās daiļradei līdzi nesekoju. Protams, "How Deep Is Your Love" un "Back For Good" jau dzirdējis biju, un tās nav pārtraukušas visādos skontoveidīgajos rādžos skanēt visus šos gadus.
Bet jaunā plate man nedaudz patīk. Puikiņiem vairs nav 20, bet jau pēc 30, un tie ir nobriedušāki. Un nevar jau teikt, ka "Take That" puiši ir bijuši vai ir galīgi netalantīgi - mani vienkārši fascinē, kā Garijs Bārlovs izdzied dziesmu "The Circus". Pat Jānis Sproģis tā nevarētu! Bet vēl vairāk man patīk "Up All Night".
5. Katie Melua - "Blowing In The Wind"
Esmu jau sacījis - Bobs Dilans nobāl Melua priekšā savas dziesmas izpildīšanā...
