"Smagāks par debesīm. Kurta Kobeina biogrāfija" (ieskats grāmatā)

"Ja rokenrolā tas nav atļauts, iemet manu pakaļu cietumā," šis citāts, ko Kurts Kobeins 1989.gadā vēl pirms savas slavas uzšņāpa uz kādas paziņas ģitāras, precīzi raksturo grupas "Nirvana" līdera dzīves filozofiju. Viņš atšķīrās. Ne tikai šī vārda "būt savādākam" nozīmē, bet arī "būt vienam, nošķirties no citiem" kontekstā. Nesenajā rokmūzikas vēsturē nav līdzīgu dzīvesstāstu. Apgāds "Mansards" šai lietai - slavenu mūziķu biogrāfijām - ķēries nopietni, izdodot kārtējo šādu grāmatu - mūzikas žurnālista Čārlza R.Krosa "Smagāks par debesīm. Kurta Kobeina biogrāfija".

Kas ir Kurts Kobeins? Tiem, kas par tādu nekad nav dzirdējuši, var droši turpināt skatīties Pirmo Baltijas muzikālo kanālu un vismaz divreiz gadā neaizmirst novilkt un izmazgāt treniņbikses. Taču šajā jautājumā ir kas īpašs. Pat tiem, kas zina, kas ir Kurts Kobeins, patiesībā nav ne jausmas, KAS VIŅŠ BIJA! Un tas nav nekāds brīnums, jo to nezināja pat cilvēki, kas atradās Kobeinam blakus visu vai lielāko daļu viņa dzīves - vecāki, draugi, paziņas, grupas biedri. Šī grāmata ir mēģinājums ieskatīties šī noslēpumainā vīra dvēselē un vismaz mēģināt saprast, kas tajā darījās.

SABRUKUSĪ PASAULE

Bērnība Kobeinam aizsākās kā pasaka - viņam bija mīloši vecāki Vendija un Dons, māsa Kima, vecvecāki un citi radi, no kuriem viena daļa nolēma aiziet no dzīves, pašrocīgi padarot savu galvu par vienu caurumu bagātāku, nekā daba devusi. Starp citu, šī dzimtas vēstures daļa Kurtam nekad neizgāja no galvas, un jau tad, kad viņš ar savām pašnāvnieciskajām runām biedēja apkārtējos, faktu, ka viņa rados vesels lērums vīru izdarījuši pašnāvību, Kobeins mēdza tulkot kā "zīmi".

Bet, atgriežoties pie saulainās bērnības, Kobeins un viņa māsa bija patiesi mīlēti bērni. Kurtam nebija lielākas laimes kā ziemā nedēļas nogalē kopā ar māsu un vecākiem doties izbraucienā ar ragaviņām no kalna. Taču viss mainījās, kad Kurtam palika 12 - viņa vecāki izšķīrās. Tas, protams, nenotika vienā dienā - bija strīdi, nesaprašanās, un, lai arī Dons cerēja, ka viss nokārtosies, laulība sabruka. Un sabruka arī Kobeina pasaule, kādu viņš līdz šim pazina. Un, šķiet, tieši šajā brīdī sākās Kurts Kobeins, kādu viņu pazīst visa pasaule. Arī tas sākās pamazām - ar vecāku ienīšanu, neiekļaušanos nekādos noteikumos un likumos. Un kāda velna pēc vienam tīnim tas jādara, ja nupat kā vārīgs kāršu namiņš ir sabrucis viss viņa paša noteikumu un likumu šķietami neieņemamais cietoksnis, pēc kura viņš dzīvojis visu līdzšinējo mūžu un uzskatījis par negrozāmu? Un šis juceklis radīja Kobeinā divus ceļus, kam viņš nepaguris sekoja visu savu dzīvi.

DIVI CEĻI

Šie ceļi bija - mūzika un nošķirtība. Var tikai minēt, kur tagad būtu Kobeins, ja viņš sekotu tikai vienam no šiem ceļiem? Ja pirmajam, pilnīgi droši, mūzikas pasaule izskatītos pavisam savādāka, kādu to redzam un dzirdam šodien. Ja otrajam, domājams, mēs neko par tādu Kurtu Kobeinu vispār nebūtu dzirdējuši. Iespējams, varbūt, domājams - tie ir tikai bezjēdzīgi minējumi. Ir skaidrs, ka, tikai ejot šos abus ceļus vienlaicīgi, Kobeins varēja kļūt par to elku, kāds viņš bija deviņdesmito gadu sākumā.

Dzemde, vagīna, sēkla - tie ir tikai daži no personāžiem, kas bieži ieņem galvenās lomas Kobeina pierakstos dienasgrāmatā. Lai arī Kobeins nebūt nebija seklas domāšanas cilvēks, šī tieksme pastiprināti pievērsties ar seksu saistītiem priekšmetiem, orgāniem un blakusproduktiem, viņam piemita nepārprotami - Kobeins pat mēdza gleznot (un to viņš darīja nepavisam ne slikti), krāsām piejaucot savu spermu. Bet katram droši vien ir savs fetišs... Tā droši vien bija Kurta pretreakcija "visam normālajam", kurā viņš neiederējās. Tā bija sava veida viņa nošķirtības izpausme, ko vēlāk nomainīja jau tīri fiziska - nedēļām nenākot ārā no istabas un lietojot narkotikas tik lielos daudzumos, ka pat to dīleri sāka atteikt viņam preci, baidoties būt līdzvainīgi slavenas rokzvaigznes nāvē, ja tā iestātos pārdozējot. Un visi to gaidīja, visi zināja, ka tas ir tikai laika jautājums. Bet "pulverīši" izrādījās bezspēcīgi, lai arī bija vairākas reizes, kad X stunda rēgojās tepat aiz stūra. Nu nebija! Nebija lemts Kobeinam aiziet no pārdozēšanas, jo Kobeinu vīrieši taču aiziet citādi - ar lieko caurumu galvā...

"NIRVANA"

Savu bērnību un agro jaunību Kurts pavadīja Eberdīnas pilsētiņā Vašingtonas štatā, taču mūziķa karjeru viņš pa īstam izvērta Sietlā. Tās viņš arī sauca par savām mājām, tur viņš pēc daudzu gadu dzīvošanas pa īrētām istabām, pie draugiem vai vienkārši mašīnas aizmugurējā sēdeklī jau kopā ar sievu Kortniju Lovu nopirka savu pirmo māju. Tur viņš arī dārza mājiņas bēniņistabā paniekojās ar šaujamo. Bet tas notika nedaudz vēlāk. Līdz tam bija mūzika. Daudz mūzikas. Mūzika bija kā līdzsvars Kobeina nošķirtībai. Tā viņu nelaida vaļā! Ja citiem tīņiem pēc pārdesmit minūšu neveiksmīgas trinkšķināšanas ģitārspēle apnika, tad Kurts varēja mācīties stundām un dienām ilgi. Pirmās, ko viņš apguva, gan bija bungas, par ko apkārtējie īpaši priecīgi nebija.

"Nirvana" radās pamazām. Basists Krists Novoseliks bija Kobeina otrs "pastāvīgais" grupas partneris, bundzinieki gan mainījās daudz un bieži, jo parasti Kurtam kaut kas vienkārši nepatika viņu spēlē. Kas interesanti, viņš pats nekad nespēja kādam pateikt, ka viņš ir izmests no grupas. Grāmatā ir aprakstīts gadījums, kad "Nirvana" tā brīža bundzinieks vienkārši nejauši ierauga, ka grupa jau koncertē ar citu ritma sitēju... Bet Kobeinam tas bija raksturīgi - izvairīties no nepatīkamām sarunām un konfliktu risinājumiem. Viņa izvēle bija klusēt, liekot otram nojaust viņa viedokli. Tiem, kas lasījuši Sintijas Lenones grāmatu par savu savu vīru Bītlu dibinātāju Džonu Lenonu, iespējams, iestāsies tāda "deja vu" sajūta. Bundzinieka problēma tika atrisināta, kad 1990.gadā grupai pievienojās Deivs Grols. Tas pats vecais, labais Deivs Grols, kas turpina visus priecēt grupas "Foo Fighters" līdera statusā.

No koncertiem mājas ballītēs ar desmit nejaušiem viesiem līdz izpārdotām tūrēm stadionos ar 70 000 klausītājiem - tāds bija "Nirvana" ceļš, ko viņi nogāja salīdzinoši īsā laika sprīdī - vien pāris trīs gados. Ja 1989.gada debijas platei "Bleach" panākumi nāca pamazām (Kobeins pats mēdza zvanīt uz vietējo studentu radio un kā sveša persona lūdza atskaņot ēterā albuma singlu "Love Buzz", lai tikai tā izskanētu ēterā), tad 1991.gada "Nevermind" bija kā uguns pakulās - tas uzspridzināja pasauli! "Smells Like Teen Spirit" bija dziesma, kuru pamanīja pat tie, kam "Bleach" labumi bija paskrējuši gar ausīm. Starp citu, dziesmas nosaukums radies no tāda paša uzraksta uz Kurta istabas sienas, ko tur uzrakstīja kāda viņa draudzene, paostījusi viņa dezodorantu un nodēvējusi to par "pusaudžu meiteņu smaržām". Šī dziesma, kas nenoliedzami ir "Nirvana" lielākais hīts, ir arī Kobeina lāsts. Pēc laika tā viņam bija tā apnikusi, ka viņš atteicās to spēlēt koncertos un TV šovos, sevišķi, kad jau tapa grupas trešais albums "In Utero". Par tādiem izgājieniem koncertos varēja saņemt fanu alus pudeļu zalvi, bet TV šovos atslēgšanu no dzīvā ētera. "In Utero", kas tulkojumā, starp citu, nozīmē "Dzemdē", bija savādāks albums. Apzināti savādāks - lai neviens nevilktu paralēles ar "Teen Spirit". Vēl savādāks bija kļuvis arī pats Kobeins.

GALS SĀPĒM UN SĀKUMS LEĢENDAI

Aizbildinoties ar nepārejošām sāpēm vēderā, Kobeins bija nokļuvis pilnīgā heroīna un narkotisko medikamentu varā. Par cik paniekoties ar to mīlēja arī Lova, pārītis bieži gozējās dzeltenās preses slejās, un tam bija graujošs efekts - viņiem tika atņemtas aizbildniecības tiesības pār nesen dzimušo abu meitiņu Frānsisu. Un abi to patiesi pārdzīvoja, pēc vairākiem mēnešiem, izejot uzraudzības procesu, šīs tiesības tomēr atgūstot. Kobeini dievināja savu meitu. Kurtam nebija nekas dārgāks uz šīs pasaules.

"Agrā piektdienas, 8.aprīļa, rītā elektriķis Gerijs Smits ieradās Leikvašingtonas bulvārī 171. Kopā ar citiem kolēģiem Smits darbojās mājā kopš ceturtdienas - viņi ievilka jaunu drošības sistēmu. Divreiz strādniekus bija apciemojuši policisti un piekodinājuši brīdināt, ja parādās Kurts. Pulksten 8.40 piektdienas rītā Smits bija netālu no dārza mājiņas un garāmejot iemeta tajā skatienu. "Es ieraudzīju līķi uz grīdas," viņš vēlāk stāstīja laikrakstam. "Nospriedu, ka tas ir kāds manekens. Tad ievēroju asinis sūcamies pa labo ausi. Un pamanīju uz krūtīm ieroci, pavērstu pret zodu" - tā sākas stāsts par leģendu Kurtu Kobeinu. Jo leģendas dzimst tikai pēc to varoņu nāves. Un šī dzīvo joprojām.

VAI KĀDS VISPĀR PAZINA KOBEINU?

Pēc tam visi, protams, jautāja, vai varēja ko mainīt, darīt savādāk? Kobeina gadījumā, šķiet, noteikti, nevarēja - viņa tendence uz pašiznīcināšanos bija apskaužami mērķtiecīga. Kobeinam bija jāaiziet. Jautājums tikai - kad un kā? Viņš to izdarīja kā pārējie viņa radi - nošaujoties. Un papildus tam, iekļaujoties "Klubā 27". Debesīs vai ellē, bet kaut kur Kobeinu sagaidīja Džimijs Hendrikss, Dženisa Džoplina un vēl vairāki desmiti mūziķi un aktieri, kas dzīvi beiguši, sasniedzot vien 27 gadu vecumu. Pagājušā gadā viņiem pievienojās arī Emija Vainhausa - principā Kobeina sievišķais prototips. Domājams, garlaicīgi viņiem tur neiet.

Savukārt mums, kas palikuši uz zemes, lai pietiek spēka un drosmes nevis nosodīt nesaprotamo, bet saprast citādo. Jo tieši tāds bija Kurts Kobeins - cilvēks, kurš par visu vairāk uz pasaules mīlēja dzīvniekus un bērnus, tajā pašā laikā dienasgrāmatā zīmēja zīdaiņus bez plaukstām; cilvēks, kurš publiski noraidoši izturējās pret atnākušo žilbinošo slavu, bet tajā pašā laikā sūdzējās "MTV" vadībai, kāpēc tajā tik reti pārraida "Nirvana" videoklipus; cilvēks, kurš savas dzīves laikā NEVIENAM neļāva sevi izprast, un droši vien tagad nosmejas par atziņām, kas par viņu lasāmas grāmatā "Smagāks par debesīm". Taču, lai kā tur būtu, izlasot šo aizraujošo stāstu, "Nirvana" skan pilnīgi savādāk.

Grāmatu var iegādāties grāmatu veikalos vai šeit!

2012, www.musicstories.lv


Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

Sintija Lenone "Džons" (grāmatas apskats)

Bītli lielā mērā ir visas mūsdienu roka un popa mūzikas pirmsākums. Līdz viņiem šāda mūzika nepiedzīvoja neko tādu un arī pēc viņiem, ja arī bijis kas līdzīgs, tad ne tādā apmērā, un pirmie tomēr paliek pirmie. Tas par publikas reakciju. Tāpēc ir tikai loģiski, ka, ja parādās kāda grāmata par Bītliem vai kādu no to dalībniekiem, sevišķi vēl latviešu valodā, tas ir vērā ņemams notikums, ko palaist garām būtu grēks. Apgāds "Mansards" pagājušā gadā laida klajā grupas "The Beatles" dibinātāja Džona Lenona pirmās sievas Sintijas sarakstītu biogrāfisku grāmatu "Džons", kuras nosaukums jau liecina, kurš ir tās galvenais varonis.

Atšķirībā no Ērika Kleptona autobigrāfijas, kuru viņš par sevi rakstīja pats, Džona Lenona dzīves gaitas apraksta kāds cits. Tas, protams, mazina grāmatas objektivitātes līmeni, bet, no otras puses, ļauj uz Lenonu paskatīties ar viņam tuva cilvēka acīm, neatmetot pat Lenonu neglaimojošus dzīves faktus. "Desmit gadus man bija kopīga dzīve ar cilvēku, kas jau dzīves laikā bija milzīga slavenība un pēc nāves ir kļuvis par leģendu," grāmatas aprakstā stāsta Lenone. "Kopš Džona nāves esmu noskatījusies, kā grāmatas par viņu, plauktiem vien, parādās un pazūd; lielāko daļu sarakstījuši cilvēki, kas nekad nav viņu pazinuši un kas veido vienpusīgu un kļūdainu priekšstatu par viņu un par mūsu attiecībām."

Lai to vērstu par labu, Sintija Lenone ķērās pie darba. Grāmatā ir aprakstīti notikumi, kas risinājās no 1957.gada Liverpūles mākslas koledžā, kurā abi arī satikās - Sintija kā kārtīga skolniece, bet Džons kā brīvdomātājs slaists, kuram vairāk par mācībām interesēja ģitārspēle un smieklīgu karikatūru zīmēšana uz pierakstu burtnīcu malām. Viņu mīlestība neuzzēla pēkšņi, tas notika pamazām, bet spēcīgi. Kad Sintija saprata, ka Džons viņai ir kas vairāk par klasesbiedru, un interesi par viņu sāka izrādīt arī pats Lenons, viņai jau bija attiecības ar kādu puisi. Bet pēc vienas ballītes, kurā bija arī Džons, abi satuvinājās, Džona drauga dzīvoklī to izdarīja vēl ciešāk, un, kad Lenons pēc tam prasīja Sintijai: "Ko tu dari rīt, parīt un aizparīt?", viņa tam atbildēja: "Satiekos ar tevi!"

Pēc laika sevi pieteica abu puika Džulians. Lenons bija ļoti priecīgs par bērnu, bet, būdams ar zināmiem principiem, līdz puikas nākšanai pasaulē viņš ar Sintiju salaulājās ļoti askētiskos apstākļos darba dienas vidū, kad ceremonijas laikā blakus ēkā notiekošā remonta troksnis bija tik liels, ka visiem bija grūti sadzirdēt, ko saka ceremonijas vadītājs, bet abu jaunlaulāto "Jā!" dzirdēja visi.

Tie bija laiki, kad "The Beatles" tikai sāka veidoties. Tajos jau spēlēja Pols Makartnijs un Džordžs Harisons, bet pie bungām sēdēja Pīts Bests - lādzīgs puika, ļoti talantīgs, bet īsti neiekļāvās kolektīvā, kurā visi pārējie viens par otru izsmējās, ķēra uz zoba laikā, kad Bests bija kluss un sevī ierāvies. Pēc laika viņu nomainīja Ringo Stārs, un "īstie" Bītli bija gatavi! Sintija grāmatā apraksta gan attiecības starp grupas puišiem, gan attiecības, tā sauktajā, "Bītlu ģimenē", kura sastāvēja no grupas dalībniekiem, viņu sievām vai draudzenēm, menedžera Braiena Epstaina un citiem tehniskajiem darbiniekiem. Iesākumā Bītli spēlēja vietējā klubā, viņiem maksāja maz, bet Lenons un pārējie ticēja, ka reiz viņi būs kas vairāk.

"The Beatles" pirmais singls "Love Me Do" neguva pārmērīgu popularitāti, bet otrais "Please Please Me" topu tabulas vienkārši sagrāva. Tā sākās laiki, kurus līdz pat laulības šķiršanai piedzīvoja Sintija - turnejas, koncerti, ierakstu sesijas, kuru laikā viņai bija jāpavada laiks kopā ar Džulianu, kamēr Džons mājās bija tikai periodiski. Sintija grāmatā stāsta par to ārprātu, kas sakās pēc "Bītlmānijas" parādīšanās - viņai sekoja visur, pie mājām allaž dežūrēja žurnālisti, Bītlu fani, un daža radikālāk noskaņotā pat rakstīja viņai vēstules ar prasībām šķirties no Džona, jo citas viņu mīlot vairāk.

Kad Bītlu menedžeris Epstains nolēma atcelt aizliegumu puišiem atklāti parādīties sabiedrībā ar savām sievām, kas tika darīts mārketinga nolūkos, Sintija un pārējo Bītlu sievas bieži devās grupai līdzi koncertos un turnejās. Sievas pēc koncertiem izbaudīja tos pašus priekus, ko vīri - alkoholu, LSD tabletes un citus "apziņas kairinātājus". Daži laikus apstājās, bet daži to nespēja. Džons bija viens no tiem. Un tas turpinājās tik ilgi, līdz viņu attiecības sāka irt. Sešdesmito gadu vidū, pāris gadus pēc viņu laulības noslēgšanas, Sintija juta, ka kaut kas viņu attiecībās vairs nav kārtībā - gan Džona pārliekās aizraušanās ar narkotikām dēļ, gan aizdomām par viņa neuzticību.

Kādu dienu atskanēja Lenonu dzīvokļa durvju zvans un, Sintijai, tās atverot, aiz tām stāvēja smalka, sīka sieviete ar izteikti aziātiskiem sejas vaibstiem, kura sevi dēvēja par Joko Ono. Viņa vēlējās satikt Džonu, kurš tobrīd nebija mājās. Vēlāk šo pašu būtni Sintija pamanīja vēl dažās vietās, kuras viņi abi ar Džonu apmeklēja. Bet punktu visam pielika kāds atpūtas brauciens, kurā Sintija devās bez Džona, bet, kad atgriezās ar kārtējo apņemšanos glābt irstošo laulību, viņa Lenonu mājā atrada abus - Džonu un Joko - kailus sēžam sveču gaismā uz grīdas. Bija skaidrs, ka šī laulība bija mirusi, bez iespējām tikt reanimētai.

Tālāk seko vissmagākā grāmatas daļa - tas ir stāsts par cilvēku, kurš cīnījās par mieru visā pasaulē, tajā pašā laikā karojot pret savu paša dēlu, ļaujot savai jaunajai sievai noteikt gan to, cik naudas Džulianam pienākas mēnesī, gan visas citas ar viņu saistītās juridiskās lietas. Joko nekad nebija slēpusi, ka viņas un Džona dēls Šons ir svarīgāks par Džulianu. Lai arī abi pusbrāļi sadzīvoja draudzīgi, viņiem esot labas attiecības arī šobrīd, Joko pat pēc Džona nāves Džulianu nolika otrajā vietā, neļaujot paņemt atsevišķas Džona piemiņas lietas, atdodot tās Šonam.

Sintija Lenone arī apstiprina jau daudzkārt izskanējušās liecības, ka "The Beatles" lielā mērā izjuka, pateicoties Joko Ono. Laikā, kad grupai bija vienošanās, ka ierakstu laikā studijā nedrīkst atrasties neviens cits, izņemot grupu, ierakstu inženieri un menedžeri, Džons kādu dienu tajā ieradās ar Joko. Un vēl vairāk - prasīja viņas viedokli par dziesmām, ko tajās vajadzētu mainīt. Makartniju un pārējos tas noveda līdz dusmu baltkvēlei un bija skaidrs - arī "The Beatles" pamazām kļūst par vēsturi.

***

Lasīt šo grāmatu bija ļoti aizraujoši - tā sarakstīta dzīvā valodā, raiti un interese nezūd ne mirkli. Bija interesanti paskatīties Bītlu "virtuvē" no iekšpuses, saprast, kāpēc daži cilvēki rīkojās tā un ne citādi. Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka Sintija, acīmredzot, centusies būt godīga gan pret sevi, gan Džonu - lai arī viņš Sintijai bija pamatīgi nodarījis pāri, viņas mīļums pret Džonu, arī pēc visa notikušā, ir manāms. Bet - vai tas ir īsts?

Kādu nedēļu, apdomājot šīs grāmatas ne stāstu, bet jēgu, arvien vairāk prātā šaudījās doma - vai grāmata tika uzrakstīta tikai naudas dēļ, kuras Sintijai ar Džulianu pēc Džona aiziešanas pastāvīgi trūka, tāpēc viņa pat sāka pārdot viņu jaunības dienu sarakstes vēstules? Vai arī, lai pastāstītu par izcilu personību, tā teikt, no guļamistabas puses? Es šajā jautājumā vēl neesmu radis atbildi. Domāju, pasaulē ir daudz sievu, kuras atstātas vienas ar bērnu vai pat vairākiem, un viņas tiek galā, nepazemojoties bijušo vīru jauno sievu priekšā, lūdzot kādu nodrošinājumu. Tas nav taisnīgi, bet tā notiek.

Mēs nevaram pagriezt atpakaļ laiku, lai labotu savas kļūdas. Bet beigu beigās, paskatoties atpakaļ uz dzīvi ar visām pieļautajām kļūdām, mēs esam kļuvuši bagātāki ar pieredzi, kas iegūta kļūdoties. Un ir tikai muļķīgi uzdot sev jautājumu: "Vai es tagad darītu citādāk?" Arī Sintija grāmatas "Džons" beigās sev uzdod šo jautājumu.

"Es nekad neesmu pārstājusi mīlēt Džonu, lai gan šīs mīlestības cena ir bijusi milzīga. Kāds man nesen jautāja: ja es sākumā būtu zinājusi, kas gaidāms, vai es būtu to visu darījusi. Man nācās atbildēt, ka nē. Protams, es nemūžam nenožēlošu, ka man ir brīnišķīgs dēls. Tomēr patiesība tā ir: ja es padsmitnieces gados būtu zinājusi, pie kā novedīs iemīlēšanās Džonā Lenonā, es uzreiz būtu apgriezusies uz papēža un aizgājusi prom." Bet tad taču mums nebūtu šī grāmata, vai ne?

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet

"Kleptons. Ērika Kleptona autobiogrāfija" (grāmatas apskats, grāmatā minēto dziesmu un albumu audioliste)

Ērika Kleptona autobiogrāfija "Kleptons", ko latviskojis Klāss Vāvere, bet izdevis apgāds "Mansards", ir pirmā autobiogrāfija, ko esmu izlasījis un ko sarakstījis pats grāmatas varonis. Kleptons vidusmēra standarta radiostaciju klausītājam asociējas ar balādēm "Wonderful Tonight", "Tears in Heaven", varbūt arī ar Dilana "Knockin` On Heaven`s Door" kaverversiju. Tomēr izcilā ģitārista ceļš līdz slavas zālēm nav bijis rozā puķītēm kaisīts, par ko arī šī grāmata.

Ir jābūt garā ļoti stipram, lai par savu dzīvi rakstītu tik atklāti kā to dara Kleptons. Sākot ar atzīšanos savās atkarībās no alkohola un narkotikām, kā dēļ viņš gandrīz aizlaida postā savu karjeru, līdz atklātai sevis aprakstīšanai kā bezkaislīgam brunču medniekam. Domājams, citas izvēles jau viņam arī nebija, kad piekrita rakstīt šo savu biogrāfiju, jo, ja viņš pats par to nebūtu uzrakstījis, uzrakstītu cits, jo par šīm viņa atkarībām tolaik zināja daudzi.

Vispār interesanti - Kleptons raksta, ka no septiņdesmitajiem gadiem neatceras gandrīz nevienu savu koncertu, jo allaž bijis uz skatuves "ķēmā" vai "sanarkojies", parasti gan abi kopā. Bet, paklausoties tā laika Kleptona koncertu ierakstus, to nepateiksi! Droši vien viņam ir lielisks autopilots.

Autobiogrāfijās ļoti liela loma ir sīkumiem. Arī Kleptons teju pēc sešdesmit gadiem atceras it kā sīkumus, bet tajā pašā laikā labu ilustrāciju saviem bērnības gadiem, kad viņu uzaudzināja vecmāte. Kleptons apraksta kādu Nellu: "Nella bija spilgta kundze, jo sirga ar Turenta sindromu, kas gan tolaik tika uzskatīts vien par ekscentrisma izpausmi. Viņas runa allaž bija piebārstīta ar vārdiem "pisiens" un "Edij", un, ieradusies ciemos, viņa mani uzrunāja: "Sveiks, Rik, pisiens, Edij. Vai mamma mājās, pisiens, Edij?" Es viņu dievināju". Patiesībā, pārdomājot, ko Kleptons stāsta par cilvēkiem, ar ko viņam nācies dzīves laikā saskarties, viņš nevienu nav nosaucis sliktā vārdā. Ir, protams, tādi, kuriem Kleptons nevelta siltus vārdus, bet pa lielam, izskatās, viņš saredz cilvēkos vairāk labo. Visi viņam ir "lāga cilvēki" vai "sakarīgi puikas", un tas iekrīt acīs.

Bez aiztures Kleptons apraksta arī savu mīlestību pret sava drauga, viena no bītliem Džordža Harisona sievu Patiju, ar kuru viņš pēc daudziem lenkšanas gadiem arī apprecējās, tomēr šai laulībai nebija lemts garš mūžs. Bet vispār, tikai pateicoties Patijai, pasaule ieguvusi divas no visskaistākajām balādēm, ko viņai veltījuši divi viņas mūža vīrieši - Harisons dziesmu "Something", bet Kleptons "Wonderful Tonight".

Kleptons ir cildināms cilvēks. Ar otro piegājienu atbrīvojies no savām atkarībām, viņš, lai palīdzētu citiem bēdubrāļiem, izveidoja atkarību ārstēšanas klīniku, kas veiksmīgi strādā joprojām. Lai savāktu naudu tās darbībai, Kleptons ik pa laikam rīko ziedojumu koncertus un pārdod izsolē daļu savas ģitāru kolekcijas. Tajā pašā laikā arī viņam nav svešs viss cilvēcīgais - noīrējis jahtu ceļojumam ar ģimeni, kruīza laikā viņš padzirdēja, ka šo jahtu var nopirkt, viens divi un viņš to arī izdara! Kaut naudas šādam pirkumam viņam nav. Tāpat Kleptons aizraujas ar pulksteņu un laikmetīgās mākslas kolekcionēšanu un pie trešās viņa iegādātās mājas to skaits sāk jukt. Tomēr Kleptonam ir izdevies piepildīt nebijušu sapni, jo nav uzdrošinājies par to jelkad sapņot, - nodibināt laimīgu ģimeni ar mīlošu sievu Meliju un trim viņu meitām.

Emocionāls Kleptons ir grāmatas epilogā: "Ja man ir vērā ņemamas bažas par nākotni, tad tikai par bērniem. Ir skumji apzināties, ka viņi, vēl būdami jauni, var zaudēt tēvu. Šobrīd, kad rakstu šīs rindas, esmu sešdesmit divus gadus vecs, jau divdesmit gadus nedzeru un esmu aizņemtāks nekā jebkad.(..) Būdams gandrīz kurls, atsakos nēsāt dzirdes aparātu, jo man patīk dabiskas skaņas, pat ja tās saklausu ar grūtībām."

"Šodienas mūzika manā uztverē īpaši neatšķiras no mūzikas manā jaunībā. Attiecība ir apmēram tā pati: 95 procenti draņķis, 5 procenti - tīra manta. Toties mārketinga un distribūcijas sistēma piedzīvo milzu pārmaiņas, un maz ticams, ka kāda no pašreizējām ierakstu kompānijām noturēsies līdz šīs desmitgades beigām. Jūtot visdziļāko cieņu pret tajās strādājošajiem, tomēr teikšu, ka tas nebūs liels zaudējums," pareģo Kleptons un šeit tomēr kļūdās.

Bet nekļūdās viņš, runājot par mūzikas ceļu uz cilvēku sirdīm: "Mūzika vienmēmr zinās ceļu pie mums, vienalga - ar vai bez biznesa, politikas, reliģijas vai citām pievienotām muļķībām". Un diez vai šeit kādam ir ko iebilst.


Turpinājumā ir saliktas dziesmas (vai albumi), ne pilnīgi visas, bet lielākā daļa, kuras pieminētas grāmatā "Kleptons". Iedomājos, ka lasot grāmatu, daudz emocionālāk to uztvertu, ja paralēli klausītos dziesmas, par kurām iet runa. Pārklausoties šo dziesmu listi, nevilšus pats no sevis parādās tas evolūcijas ceļš, pa kuru gājis Kleptons, lai sasniegtu tās virsotnes, kurās viņš atrodas šodien.



Attēlā raksta ievadā grāmatas "Kleptons" vāks, attēls no http://www.apgadsmansards.lv

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet