20 albumi, kas bija jānoklausās 2014.gadā

Divdesmit albumu saraksts, kas bija jānoklausās šajā aizejošajā 2014.gadā. Kā vienmēr, numerācijai nav nozīmes. Visu izsaka patikšana kopumā. Ja tomēr kaut kādi ekstrēmi ir jāizceļ, tad par gada, nosacīti, neveiksmi jāatzīst "U2" jaunā plate "Songs of Innocence" (un ne tik daudz muzikāli, cik tā mērkaķošanās ar "iTunes" bezmaksas promociju, kas kaut kā iekšēji uzreiz lika platei devalvēties), savukārt laikam jau neviens vairs negaidīja, ka padsmit gadus pie sienas karājusies bise ņems un atkal izšaus. Un izšaus kā lielgabals! Tas par Deimienu Reisu. "U2" tautieti, starp citu. 

1. Leonard Cohen - "Popular Problems" (2014)

Kanādiešu mūzikas leģendai bija plāns, un viņš to īstenoja. Nosvinējis savu astoņdesmito dzimšanas dienu, Leonards Koens devās pie miera, lai jau nākamajā dienā pamostos pasaulē, kura skandē viņa jaunāko, lielā slepenībā ierakstīto albumu "Popular Problems". Atšķirībā no Koena iepriekšējās plates "Old Ideas" (2012), šo pat var nosaukt par dzīvespriecīgu.

2. "Real Estate" - "Atlas" (2014)

Pārblīvētas ar nostaļģiju un ilgām. Tā Ņūdžersijas (ASV) kvinteta "Real Estate" trešā albuma dziesmas aprakstījis žurnāls "Clash Music". Drīzāk gan jāsecina, ka Martins Kortnijs ar kolēģiem ir izauguši no bērnu bikšelēm, radot albumu, kas pat skarbiem vīriem liek noraust pa asariņai. Citiem neredzot, protams. Jo kārtīgs vecis jau nemazgājas un neraud.

3. Beck - "Morning Phase" (2014)

Beka Hansena atgriešanās pēc piecu gadu pārtraukuma nesusi sev līdzi daudzas pārmaiņas un lūzuma punktus. "Morning Phase" ir tik netipisks Bekam, ka tagad tā publika, kam viņš iepriekš ne visai patika, to teju dievina, savukārt vecajiem Beka faniem no degunu raucīšanas ap tiem jau izveidojušās papildus krunkas.

4. "Elbow" - "The Take off And Landing of Everything" (2014)

Var mainīties gadalaiki, valstu robežas, valdības un Eirovīzijas dalībnieku dzimumi, bet ir tikai viena patiesība, kas pastāvēs mūžīgi kā akmenī iekalta: ""Elbow" ir dievu mūzika!"

5. "Wild Beasts" - "Present Tense" (2014)

"Es domāju, ir neiespējami radīt ko labāku par ["Wild Beasts" iepriekšējo albumu] "Smother", bet es kļūdījos," daloties iespaidos par angļu kvarteta jauno albumu "Metacritic" vietnē sajūsmu izrāda kāds grupas fans. Viss ir relatīvs, reiz atklāja Einšteins. Un "Present Tense" tiešām ir "Wild Beast" labākais albums. Relatīvi, protams.

6. "The Gloaming" - "The Gloaming" (2014)
Ķeltu un īru tautu mūzikas kodēts albums. Noskaņai un pārdomām. Klausāms vienatnē. Palīdz atrast sevī laimes robežu. Un, ja šī robeža ir iezīmēta, "X" stundā ir vieglāk izšķirties, uz kuru pusi sperams solis. Maģisks albums.

7. Damien Rice - "My Favourite Faded Fantasy" (2014)

"Kas var būt labāks par šo?!" teica Mārtiņš Rītiņš un izcepa kotletēs vārnu. Tāpat var izsaukties arī par īru zēna Deimiena Reisa trešo albumu "My Favourite Faded Fantasy". Pēc loģikas Reisam karjera būtu jābeidz, jo radīt ko labāku par šo - vai tas maz ir iespējams? 

8. Damon Albarn - "Everyday Robots" (2014)

Lai ko darītu Deimons Albarns, tas strādā! Bija "Blur", bija "Gorillaz", abi teju ikonu statusā. Nu, pēc 25 mūzikā pavadītajiem gadiem, Albarns nāk ar savu pirmo solo albumu "Everyday Robots". Ja tu lasi "Rīgas Laiku" un neskuj vāverīti, šī plate ir domāta tev! (Pēdējais teikums ir pārfrāzēts kāda pazīstama latviešu režisora izteikums).

9. Ben Watt - "Hendra" (2014)
Dueta "Everything but the Girl" viena no pusītēm Bens Vots pēc 31 gada pārtraukuma izdevis savu otro solo albumu. Kā saka mūzikas žurnāls "Q Magazine", "Hendra" ir "nobriedušas pārdomas par atmiņām un zaudējumiem." Uzskatāms piemērs viena konkrēta mūziķa evolūcijai.

10. Lykke Li - "I Never Learn" (2014)
Teju visā pasaulē dzīvojusī zviedru meitene Li ar salauztu sirdi krūtīs radījusi smeldzīgu popdziesmu kolekciju. Iespējams, personīgākais 2014.gada albums.

11. Paul Heaton & Jacqui Abbott - "What Have We Become?" (2014)
Britu "The Beautiful South" deviņdesmito gadu balsis Pols Hītons un Džakija Abota atgriežas jaunā kopdarbā. Kurš teicis, ka nevar divreiz iekāpt vienā upē un nevar divreiz piečurāt vienas zeķbikses. Var! Un kā vēl var! 

12. "The Horrors" - "Luminous" (2014)
Evolucionējot no spurainiem panciņiem līdz stadionu grupai, briti "The Horrors" laiduši klajā, iespējams, savu liktenīgāko albumu, pēc kura daļa fanu šo uzskata nevis par evolūciju, bet kapitulāciju komercijas priekšā, bet cita daļa, domājams, skaitliski daudz lielāka, pateicoties "Luminous", ir piedzīvojuši savu 2014.gada lielāko atklājumu.

13. "LIGHTS" - "Little Machines" (2014)
Kādreiz viņas vārds bija Valērija Poksleitnere, tagad "LIGHTS". Savu skatuves vārdu Valērija pieņēmusi pavisam oficiāli, ar visiem papīriem. Viņas trešais albums "Little Machines" ir neuzbāzīgas popmūzikas labs paraugs, kādu patiešām nav milzum daudz. 

14. "Coldplay" - "Ghost Stories" (2014)
Krisa Mārtina pēcšķiršanās rētu aplaizāmais albums. Šķiet, pirmais tik izteiktais "Coldplay" konceptalbums. Šoreiz par pagātnes rēgiem, kas nekur nepazudīs arī nākotnē. Ierasti jau tā emocionāli atklātais Mārtins platē "Ghost Stories" izģērbj sevi pilnīgi un galīgi. 

15. "Swans" - "To Be Kind" (2014)
Ļaudīm, kam garšo visas putras, ir vienalga, kādu ēst - vai tā auzu pārslu, vai mannā, vai varbūt vārīta no cirvja kā tajā pasakā. "Swans" cienītājiem ir vienalga, kuru grupas albumu klausīties - tie visi noved nirvānai līdzīgā stāvoklī. Bet, ja ir kaut kas jauns, protams, padod šurp arī to! 2014.gadā šie nirvānisti no saviem "Swans" sagaidīja ko jaunu.

16. "Broken Records" - "Weights & Pulleys" (2014)
Līdz sešu vīru orķestrim izaugušais skotu "Broken Records" savā trešajā albumā demonstrē meistarību, kas liek kapitulēt pat vislielākajiem skeptiķiem. Par skotu "Arcade Fire" dēvētie puikas ir radījuši emocionāli trauslu, bet instrumentāli ļoti bagātu plati.

17. Joe Henry - "Invisible Hour" (2014)
Tas ir tikai laika jautājums, kad katrs "Invisible Hour" klausītājs aizdomāsies: "Kas es esmu? Ko es te daru? Un cik, galu galā, ir pulkstenis?". Jo Džo Henrijs savā platē ir iekodējis teju visus pasaules neatbildamos jautājumus. Un tieši tāpēc plate "Invisible Hour" ir klausāma atkal un atkal, pēc beidzamās reizes saprotot, ka saprotams nav nekas, un atkal jāsāk viss no gala. Šo albumu ir jāēd kā maizi. 

18. "Spoon" - They Want My Soul" (2014)
Brits Daniels, grupas "Spoon" līderis, pusaudžu gados ļoti baidījās kļūt vecs, jo uzskatīja, ka "cilvēki virs 30 vienkārši neeksistē." Tagad, kad viņam pašam jau 43, Daniels savas bailes sasit lupatās, pierādot, ka ar katru jaunu "Spoon" albumu viņš sasniedz virsotnes, kuras iepriekš šķita, "vienkārši neeksistē."

19. Luke Sital-Singh - "The Fire Inside" (2014)
Šis jauneklis ir viens no "BBC" konkursa "Sound of 2014" finālistiem, kas galveno balvu gan neieguva. Tomēr viņš ieguva ierakstu līgumu un tika pie debijas plates "The Fire Inside". Tas ir dīvains ieraksts. Jo Luks Sitals-Sings savā raudoša suņa balsī spēj pat iedvesmot. Neizskaidrojami, bet spēj.

20. "Pink Floyd" - "The Endless River" (2014)
Angļu mūzikas grandu atvadu albums, veltījums pirms sešiem gadiem mūžībā aizgājušajam "Pink Floyd" taustiņinstrumentālistam Ričardam Raitam, kurš platē dzirdams grupas pēdējās koncerttūres 1994.gadā veiktajos ierakstos un vienā ierakstā no 1969.gada. Pagātne savijas ar šodienu. Palikušie palīdz aizgājušiem, kopā radot pilnīgi jaunu plati. "Šī ir pēdējā iespēja dzirdēt viņu [Raitu] spēlējam kopā ar mums," saka viens no palikušajiem Deivids Gilmours.

2014, www.musicstories.lv

"Swans" - "To Be Kind" (2014)

Tagad modē ir mākslīgais intelekts. Arī dažs labs mūsu caurkritis politiķis, acīmredzot secinot, ka viņam nav dots dabīgais, mēģināja radīt mākslīgo. Intelektu. Droši vien tas beidzās ar to, ka kalsnais kungs izdrāza no pagales Pinokio, un tas tiešām izrādījās attapīgāks par pašu drāzēju. Bet pasaulē mākslīgais intelekts drīz būs attīstīts tiktāl, ka no rīta, braucot it kā pie stūres, varēs mierīgi pārlapot avīzi vai gatavoties dienas darbiem, jo mašīnu vadīs viens šāds Pinokio. Uz to gan vēl pāris gadiņu esot jāpagaida. Bet ir viens mākslīgais intelekts, kas pieejams jau tagad. Saucās "Swans", grupa tāda, no Ņujorkas. Kāds tai sakars ar mākslīgo intelektu? Pavisam vienkārši: paņem "Swans" jaunāko plati "To Be Kind" vai jebkuru citu no grupas pēdējiem albumiem un uzliec to darba laikā austiņās vai paskaļās skandās, sevišķi, ja jāveic vairāk vai mazāk ar galvu darāms darbs, un šeit nav domāts atgriezt marinētu gurķu burku ar auss gliemežnīcu vai izklapēt karbonādi ar pieri. Tālāk "Swans" izdara visu, kas nepieciešams: pazūd apkārtējie trokšņi, tieksme nogalināt kolēģus samazinās līdz minimumam, ienākošos e-pastus intuīcija un prāts pats sašķiro svarīgajos un ne tik, bet, paceļot telefona klausuli un atbildot, katrs "Swans" mūzikas pārņemtais vēlāk nebeigs vien nobrīnīties, cik strukturēti un bez liekvārdības paveicis šo sarunu. "Swans" dara brīnumus! Un atkal - kāds tam sakars ar mākslīgo intelektu? Tikai tāds, ka "To Be Kind", un "Swans" vispār, skanot padara darbu mūsu vietā. Pārbaudīts! 

2014, www.musicstories.lv

20 albumi, kas bija jānoklausās 2013.gadā

Geibriels Millers Filips. Foto no www.facebook.com.

Nupat kaut kur pavīdēja ideja Latvijas radiostacijām noteikt kvotu: vismaz 45% no tajās skanošās mūzikas būtu jābūt latviešu mākslinieku radītai. Un tas ir tik brīnišķi, ka beidzot pa "pirmo Rīgu" varēs dzirdēt arī kaut ko no Ellas, Puzikova, varbūt arī Kombuļu Ineses, daudz biežāk. Savējos ir jāatbalsta, un tur nav vārdam vietas! Taču... albumu, ko vajadzēja noklausīties 2013.gadā, vidū ir tikai viena latviešu plate, un, jāatzīst, tas ir nebijis gadījums šajos apskatos, kas te tiek veidoti jau trešo gadu.

Kopumā 2013.gads turpina iepriekšējās tendences - mūzikas dzīve un bizness pārceļas uz virtuālo vidi vēl jo masīvāk. Pavasarī Latvijā oficiāli darbu sāka populārais mūzikas straumēšanas serviss "Spotify", kas, pieļaujams, ir apsteidzis gan "Deezer", gan "Rdio", gan citus vairāk vai mazāk legālus šī pakalpojuma sniedzējus. Savu daļu lietotāju šiem noteikti nosmels "iTunes Radio", kad būs pieejams oficiāli arī šajā reģionā. Mūzikas straumēšanas servisi ir atvēruši vārtus uz paradīzi visiem mūzikas mīļotājiem - ar pāris klikšķiem par saprātīgu samaksu iespējams noklausīties miljoniem albumu un dziesmu. 

13.decembrī jaunu albumu pilnīgi bez nekādas reklāmas kampaņas un izziņošanas izdeva slavenā Bejonsī. Trīs dienu laikā "iTunes" mūzikas veikalā tika pārdotas 828 773 šīs plates lejupielādes. "Es vakaros lūdzu par "iTunes" un "Youtube". Tas ir ierakstu kompāniju sapnis, kā publiskot dziesmas un video tiešsaistē," par Bejonsī panākumiem specializētajā mūzikas industrijas žurnālā "Music Week" teicis slavenais producents, ierakstu kompānijas "The Syco" boss Saimons Kouels, piebilstot, ka mārketinga metodes šajā industrijā strauji mainās.

To var teikt par visu 2013.gadu. Pieaugot iespējai noklausīties vairāk albumu, kopsavilkums, kuri tad būtu tā vērti, lai taptu dzirdēti, bet kuri nē, top aizvien grūtāk. Ja kāds nav dzirdējis visas 20 turpmāk uzskaitītās plates, viņš droši vien neko nav zaudējis. Bet arī ieguvis viņš nav pilnīgi neko.

1. "The Sound Poets" - "Tavs stāsts" (2013)

Jau pieminētais precedents - pirmais latviešu mūzikas albums, kas jelkad iekļuvis šajā sarakstā. Būt "The Sound Poets" fanam Latvijā šodien ir moderni. Jānim Aišpuram ar instrumentu brāļiem un māsām pat klausītājam ar aizturētu fantāziju un ierobežotu spēju saskatīt lietās un procesos ko vairāk par acīmredzamo izdodas uzburt pasauli, kurā ļaudis staigā pāris centimetru virs zemes. Un albuma dziesmu vārdi ir izmantojami atsevišķi no mūzikas gan izlaiduma svinīgajā aktā, gan cūku bēru rituālajā daļā, gan dzīves apjukuma brīdī murmināšanai pie sevis. Šī ir 2013.gada latviešu mūzikas glance!

2. "Phosphorescent" - "Muchacho" (2013)

Skumji stāsti nevienam nepatīk. Mūsdienās visur vajag komēdiju un "vieglas beigas". Metjū Houks to varbūt arī zina, bet dara pilnīgi pretējo. Viņa projekta "Phosphorescent" jaunākais albums "Muchacho" ir skumjš. Nav daudz tādu albumu, kurus klausoties, gribas sākt raudāt līdzi. Tieši tā - raudāt līdzi, jo Houka dziesmas grūtsirdīgas padara šī viņa tik sasodīti skumjā un reizēm kā uz raudāšanu savilktā balss (dažbrīd arī kā jēra blēšana - kā Demis Russo!). Albums satrakota prāta nomierināšanai.

3. "Low" - "The Invisible Man" (2013)

Katrs, kurš noklausīsies jaunāko trio "Low" albumu "The Invisible Man", saplēsīs uz krūtīm kreklu, sagriezīs ar šķērēm gumijas zābakus, noraus vectēvam brilles, uzmīs tām ar kāju un skaļi iesauksies: "Ba, vai pasaulē vispār ir kas labāks par šo grupu "Low"?!" Un visas lietas nostāsies savās vietās. Izņemot vectēva brilles, protams.

4. John Grant - "Pale Green Ghosts" (2013)

Džons Grānts atgriezies ar savu otro solo albumu, lai stāstītu pasaulei savus stāstus. Tie viņam ir skumji, jo stāsta par paša privātās dzīves līkločiem (homoseksualitāti, HIV pozitīvo diagnozi, domām par pašnāvību utt.). Taču Grānta plates nav bēdu ieleja. Tieši otrādi - viņš savu rūpi prot izstāstīt tik, laikam varētu sacīt, inteliģenti un neuzbāzīgi, ka šos stāstus, izdziedātus dziesmās, var klausīties atkal un atkal, prātā nejūtot ne mazāko vēlmi pašam nodoties kādām rūpēm. To apstiprinās visi, kas Grāntu šovasar vaigā skatīja Salacgrīvas festivālā.

5. David Bowie - "The Next Day" (2013)

Kā zibens skaidrās pavasara debesis pāršķēla ziņa, ka Deivids Bovijs pēc desmit gadu klusēšanas radījis jaunu albumu. Turēja jau arī visu noslēpumā vecais zēns! Kā radās aizdomas, ka kāds no ierakstu studijas tehniskajiem darbiniekiem nopludinājis ziņu par topošo albumu, Bovijs studiju zibenīgi nomainījis. Neatbildēts paliek jautājums, kāpēc Bovijs atgriezās. Nu, ir ļaudis, kam vajag visu izskaidrot. Savukārt pārējie var kārtējo reizi pārliecināties, ka ir maz zvaigžņu, kas spīd virs 66 gadus vecā un joprojām brīnišķīgā formā esošā Bovija. 2013.gada atgriešanās!

6. "Swans" - "The Seer" (2012)

Bīstamākais šī saraksta albums! Ja to sāk klausīties, tas ir uz ilgu laiku. Noziegums ir spēlēt "The Seer" atsevišķi pa dziesmām. Par to draud sods: nesaprast šo plati! Un tas ir smagāks sods kā varbūt varētu iedomāties. Kaut no otras puses - tas, kurš šo dubultalbumu ir sapratis, visticamāk, ir ar acīmredzamu disfunkciju mentālajā aparātā. Traks, vārdu sakot. Dod, dies', katram, kurš paņem rokā "The Seer", būt kaut kur pa vidu - starp normālo un trako! 

7. "Depeche Mode" - "Delta Machine" (2013)

Sākot ar deviņdesmito beigām ("Ultra", 1997), Deivs Gāns, Endijs Flečers un Martins Gors ar katru albumu uzrūgst kā labs vīns. Jo vecāks, jo vērtīgāks. Kad jau likās, kur nu augstāk vēl par "Playing The Angel" (2005), nāca "Sounds Of The Universe" (2009) un nu šis "Delta Machine". "DM" kļūst aizvien sarežģītāki, un ir tik sasodīti patīkama nodarbe viņu mūziku atpiņķerēt. 2014.gada 2.martā "Arēna Rīga"!

8. Lloyd Cole - "Standarts" (2013)

Nekā ekstrēma, nekā pārsteidzoša. Viss ir mierīgi. Tāds ir Loids Kouls savā jaunajā albumā. Inteliģentās popmūzikas cienītājiem "Standart" ir "obligātā literatūra". Pārējiem - vienkārši laba mūzika, kas aiznes atpakaļ uz tiem laikiem (aptuveni astoņdesmito beigām), kad skotu "The Waterboys" Eiropu nolika uz ceļiem sava albuma "Fisherman's Blues" priekšā.

 9. "The Lone Bellow" - "The Lone Bellow" (2013)

"Es ceru, ka šis ir ieraksts, kas cilvēkus dziedē," mūzikas žurnālam "Paste" teikusi trio "The Lone Bellow" dalībniece Keina Pipkina. Iespējams, ja ir caureja, likt cerības uz to, ka tikai klausoties šo albumu, vēderiņš sāks strādāt kā pulkstenis, nevajadzētu. "The Lone Bellow" debijas plate pārsteidz ar emociju gammu.

10. "The Civil Wars" - "The Civil Wars" (2013)

Džoja Viljamsa un Džons Pols Vaits sastapās 2008.gadā kādā radošā nometnē Nešvilā. Nezinātājs, klausoties "The Civil Wars" otro albumu, varētu padomāt, ka abi ir vīrs un sieva, jo varētu šķist, ka tik smalki - tīri emocionālā līmenī - viens otru var papildināt tikai ilgu laiku laimīgā laulības dzīvē nodzīvojis pāris. Juveliera cienīgs darbs!

11. Tom Odell - "Long Way Down" (2013)

"Viņa enerģija uz skatuves man atgādināja Deividu Boviju," par 22 gadus jauno britu talantu saka Lili Alena, kas pēcāk, izmantojot savas iestrādes, palīdzēja jauneklim tikt uz lielākām skatuvēm. Savukārt Artis Volfs kādā recenzijā Tomu Odelu nosauca par "jauno Eltonu Džonu" pēc klavierspēles manieres un "Starsailor" solistu Džeimsu Volšu vokāla salīdzinājumā. Tomēr, noklausoties Odela debijas plati "Long Way Down", top skaidrs, ka viņš ir un būs pats par sevi - vienkārši vecajā, labajā jūtūbē der noskatīties kādu no Odela koncertiem pilnā garumā. Laba popmūzika izdzīvos! Nu, vismaz vēl kādu brīdi.

12. "The National" - "Trouble Will Find Me" (2013)

Katram īstam vīrietim dzīvē esot jāizdara trīs lietas - jānosit čūska, jāiestāda ābele un jādzemdē dēls. Laikam tāpēc mums to īsto vīriešu tik maz, jo, ja ar čūsku un ābeli galā vēl varētu tikt, tad ar to dzemdēšanu - spied, cik gribi, drīzāk bikses piespiedīsi, ne dēlu. Tad nu priekšlikums dēla dzemdēšanas vietā pilnīgi oficiāli ierakstīt prasību kaut vienreiz mūžā noklausīties kaut vienu grupas "The National" albumu. "Trouble Will Find Me" fonā pilnīgi mierīgi varētu spiest pat dvīņus! Elementāri!

13. "Babyshambles" - "Sequel To The Prequel" (2013)

Pīts Dohertijs šogad patīkami pārsteidza. Viņa izgājieni ar atceltajiem koncertiem, jo lietots par daudz, skandāli un (publiskās) nepatikšanas jau sen bija apnikušas, tāpēc Dohertija muzikālās aktivitātes pēdējā laikā apzināti slīdējušas garām. Bet 2013.gadā viņš ar savu "Babyshambles" projektu atgriezās, pēc piecu gadu pārtraukuma izdodot jaunu albumu "Sequel To The Prequel". Vai kāds Cūkkārpas burvju skolas audzēknis-praktikants ir trenējies darbībās ar brīnumzizli? Kas ir samainījis "to" Dohertiju ar "šo"? Lai kas būtu pie vainas, paldies par to!

14. Gabriel Miller Phillips - "One For The Crow" (2013)

"Labdien! Mani sauc Geibriels Millers Filips, un es esmu radījis 2013.gada labāko albumu!". Un vienalga, vai šādi teiktu pats Filips vai jebkurš cits viņa vārdā, tā būtu absolūta patiesība. Dāmas un kungi, 2013.gada labākais albums saucas "One For The Crow" un to izdevis Geibriels Millers Filips!

15. Christopher Owens - "Lysandre" (2013)

Izjukušā dueta "Girls" viena pusīte Kristofers Ouvens nāk ar savu pirmo solo albumu "Lysandre". Arī viņam, līdzīgi kā "Phosphorescent" Metjū Houkam patīk "izdziedāt no krūtīm dvēseli", tāpēc jau iepriekš jāņem vērā brīdinājums, ka "Lysandre" emocionāli vārāku klausītāju var arī saraudināt. Un šķiet, ka Ouvenam tas ne tikai padodas, bet arī patīk, jo jau nākamā gada pavasarī viņš sola gatavu savu otro albumu. Tā kā kādu salvetīti acu apslaucīšanai būtu vēlams vēl pietaupīt.

16. "Night Beds" - "Country Sleep" (2013)

Divdesmit trīs gadus vecais Vinstons Jellens savā projektā "Night Beds" dziesmas iedzied balsī, kurā varētu ieskaņot visus multeņu tēlus, kas izmēros mazāki par pūdeli. Īpaši piemēroti Jellena balsī runāt būtu lidojošiem un sīcošiem radījumiem, piemēram, odiem, mazām kaku mušiņām un varbūt arī pa kādai pārtikas ērcei. Absolūta bezvēja albums.

17. "Placebo" - "Loud Like Love" (2013)

Jāsaka, Molko kungs tāpat kā Dohertijs 2013.gadā pārsteidz. "Placebo" septītā plate "Loud Like Love" parāda šo britu apvienību no labākās puses arī tai publikas daļai, kam vecie hīti kā "Special K" vai "Every You Every Me" neradīja absolūtas nekādas emocijas. Varbūt vainojams vecums un tagad "Placebo" dziesmu enerģētiku uztvert izdodas labāk kā iepriekš. Albuma esence slēpjas dziesmā "Too Many Friends", kas ir stāsts par aktuālu tēmu - tūkstošiem draugu ģīmjgrāmatā, bet neviena dzīvē.

18. "White Denim" - "Corsicana Lemonade" (2013)

Šo Teksasas mūzikas stilu sajaucēju meistaru sestais albums ir savādāks par iepriekšējo "D" (2011). Tāds kā dinamiskāks, tāds kā sarežģītāks. Taču viens ir skaidrs: "White Denim" albumi ir kā pavāru viktorīna, kurā jānogaršo zupa un tad jānosauc visas tās pagatavošanā izmantotās sastāvdaļas. "Corsicana Lemonade" šo sastāvdaļu ir daudz. Turklāt, katru reizi garšojot, to uzrodas vēl un vēl. Līdz beigās saproti, ka labāk būs neko neķidāt, bet bez ierunām baudīt to, kas likts galdā.

19. "Pure Bathing Culture" - "Moon Tides" (2013)

Iemidzinošais Portlendas dueta albums ne tik daudz iemidzina fiziski, cik citos sajūtu līmeņos. Sāras Vesprilas un Daniela Haidmana dziesmas kā "Dream The Dare" un "Only Lonely Lovers" izklausās pēc tipiskām Ziemassvētku dziesmām (tur pat skan zvaniņi), taču principā "Moon Tides" ir lietojams cauru gadu. Stilistiski un noskaņās ļoti konsekventi ieturēts albums.

20. "Arp" - "More" (2013)

Savienojot daudzus sarežģītus mūzikas slāņus, Aleksis Džordžopuloss zem sava eksperimentālā projekta "Arp" nosaukuma radījis vienkārši klausāmu un skaistu popmūzikas albumu. Nu labi, varbūt tā nav popmūzika tās klasiskajā izpratnē. Drīzāk tāda eksperimentāla popmūzika. Katrā ziņā Džordžopuloss darbojas kā mikroķirurgs, jo perfekti zina, kuri vadiņu galiņi pie kuriem citiem galiņiem jāpielodē, "lai tas loceklis kustās". Locekļa vietā šeit, protams, ir domāts prāts un visi tie miljoni neironu, kas atbildīgi par cilvēka labsajūtu, ko spēj izraisīt laba mūzika. 

2013, www.musicstories.lv

"Swans" - "The Seer" (2012)

Šis reiz ir tas stāsts, kura morāle sakrīt ar daļas cilvēku dzīves moto: "Nav svarīgi, kas bijis līdz šim, galvenais ir tas, kas notiek tagad!" Amerikāņu "post-punk" orķestra "Swans" vēsture stiepjas no tālā 1982.gada, kad to dibināja komponists un multiinstrumentālists Maikls Gira. Ir pagājis 31 gads, caur "Swans" ir izrotējuši pāris desmiti mūziķu, izdotas divpadsmit plates, pārdzīvota radošā pauze (1997-2010), un nu mūsu priekšā atrodas grupas aktuālākais albums "The Seer", kurā iekodēta šī stāsta pirmajā teikumā lasāmā patiesība.

Kādreiz bērnībā vecāki skapja augšējos plauktos slēpa no mums, viņuprāt, bērniem kaitīgas lietas. Viņi domāja, ka kaitīgas. Tāpat domāja, ka slēpj. Katra normāla Padomju bērna vecāku sekcijas augšējā nodalījumā kaut kur aiz fotoalbumiem "Padomju Latvija", žurnāla "Šahs" visu gadu numuru čupiņas un Leo Svempa gleznu reprodukciju grāmatas slēpās slavenā Jāņa Zālīša seksa grāmata "Mīlestības vārdā". Grāmata par estētisku mīlestību, kuras pārizdevums, zīmētās bildes nomainot pret fotogrāfijām, kļuva par vienu no bibliogrāfiskajiem retumiem, jo kārtīgam Padomju cilvēkam tā bija teju vienīgā iespēju uz bildes apskatīt pliku sievišķi, skaidri saskatot, kur pupelis, kur dibens, kur "žābo". Atšķirībā no Ata Ieviņa žurnālā "Sieviete" publicētajiem miglas aktiem, kur šī migla bija uzpūsta tik bieza, ka modelis tikpat labi varēja būt zilonis vai vismaz korpulents, ar anagomiju sirgstošs āzis. 

"The Seer" ir Zālīša grāmata. Ne tiešā veidā, pat ne muzikālā. Sirreālās sajūtas, ko izraisa šī dubultalbuma katra dziesma un plate kopumā, no bērnības transformējās mūsdienās. "The Seer" ir kā no mums ilgi slēpts dārgums, kuru atrodot un iekožoties agrāk aizliegtajā auglī, nu it kā varam visu baudīt bez ierobežojumiem. Bet vai tā ir? Varbūt "The Seer" patiesībā ir mūsu, nevis citu, apslēptā manta, mūsu Pandoras lāde, mūsu noslēpums, ko, kuriozi, mēs glabājam nevis no citiem, bet paši no sevis? Eksplozija - tas ir īstais vārds, ar kuru raksturot smadzeņu vibrācijas, šī albuma klausīšanās laikā. Absolūti slēpjams no cilvēkiem, kam jau tā ir grūtības nošķirt realitāti no iedomām, absolūti ieteicams cilvēkiem, kam šāda veida terapija uzlabo pašsajūtu un dzīves kvalitāti. Albumam "The Seer" nav alternatīvas. Vienkārši nav!

2013, www.musicstories.lv

Tweet