Ja es būtu degustators, kam jāpagaršo zupa un jānosauc visas tās sastāvdaļas, tad, iebāžot pirkstu "North Atlantic Oscillation" zupā un tad to aplaizot (bet ne tā kā pornofilmās), riskētu nosaukt "Mogwai", "Supertramp", "Pulp" un "Radiohead". Man šķiet, tieši uz šīm četrām kājām balstās skotu trio ""North Atlantic Oscillation" mūzikas paši pamati. Ja kļūdos, mīļuprāt vienreiz arī pats sev uzsēdīšos uz īkšķa un parotēšu.
"Fog Electric" ir šī Edinburgā bāzētā kolektīva otrais albums, kas klajā nāca šā gada pavasara pašā pilnbriedā. Un, šķiet, tādā pašā pilnbriedā ir arī Sems Hīlijs, Bens Mārtins un Kriss Hovards. Pilnīgāka iespaida gūšanai, protams, nenāktu par skādi noklausīties puišu 2010.gada debijas plati "Grappling Hooks", taču arī "Fog Electric" izsaka daudz. Tā ir saldais ēdiens postroka faniem, pie kam "North Atlantic Oscillation" šo brīnišķīgo mūzikas stila virzienu kuplinājusi ar elektronisko mūziku. Albuma ievada dziesma "Soft Coda" Hīlija vokāla ievada pirmajās sekundēs mānīgi liek prātā iezibēties vārdiem "Pulp" un "Common People", patiesībā visa šī dziesma liekas kā skotu versija par deviņdesmito gadu superhītu, tāds kā rimeiks.
Nav nācies sēdēt uz elektriskā krēsla. Pat ne uz izslēgta. Man arī nav ne jausmas, kā cilvēks uz tāda jūtas, cepoties eksekūcijas laikā. Taču, ja varētu pasēdēt uz tāda maza elektriskā krēsliņa ar pavisam nelielu jaudas lielumu, es pieļauju sajūtas varētu būt līdzīgas "North Atlantic Oscillation" albuma "Fog Electric" radītajām fizioloģiskajām blaknēm. Nav tā, ka plati klausoties, sākas nekontrolēta nesaturēšana. Tā gan nav! Taču kas līdzīgs elektriskam transam rodas gan. Ne velti plates nosaukumā ir vārds "elektrika". Un arī "migla". Un tas atbilst patiesībai - abām šīm lietām klausītājiem vajadzētu parādīties, pat vēl netikušam līdz plates trešajai dziesmai...
Albuma vērtējums: 9/10
Papildus resursi:
2012, www.musicstories.lv
