No arhīviem: John Lennon - "Imagine" (1971)

Tūlīt aiz jautājuma, vai Latvijas televīzijas raidījumu "Šlāgeraptauja" patiesībā slepeni neorganizē citplanētieši, lai noteiktu, cik zemu var krist cilvēce, nākamais strīdus izraisošākais ir, vai Džona Lenona mūza Joko Ono ir vainojama pie "The Beatles" izjukšanas. Pāris gadus atpakaļ Pols Makartnijs intervijā mūzikas žurnālam "Uncut" gan apgalvoja, ka tā gluži nav patiesība. Jā, Ono uzradās pēkšņi un masīvi, un pārējiem bītliem mērs bija pilns, kad Lenons savu favorīti atveda uz ierakstu studiju un, kas vēl trakāk, prasīja viņas viedokli par tajā brīdī ierakstīto dziesmu, un, kas vēl trakāk, ņēma to arī vērā! Tomēr Makartnijs intervijā atzīst, ka agrāk esošā "ķīmija" starp grupas biedriem jau tāpat kādu laiku nav bijusi pareizās formulas rāmjos, tāpēc Ono, visticamāk, apstākļu sakritības pēc bija pēdējais grūdiens, lai vēl aizvien mūsdienās visu laiku ietekmīgākā rokenrola grupa beigtu savas dienas.

Taču Bītlu fani Ono nepiedeva vēl ilgi (gan jau kāds sirms rokenrola fans par viņu griež zobus vēl joprojām), arī Lenonam nē. Jo, kad tajā pašā gadā (1970) viņš izdeva savu pirmo pēcbītlu albumu "John Lennon/Plastic Ono Band", neskatoties uz kritiķu visnotaļ labajām atsauksmēm, komerciāli tam veicās ne pārāk spīdoši. Taču Lenonam bija pilnīgi vienalga, ka Ono vārds albuma nosaukumā Bītlu faniem kā bullim sarkana lupata gar acīm maisās. Jau pēc gada viņš izdeva nākamo plati "Imagine", kas kļuva par Lenona komerciāli veiksmīgāko solo albumu, un arī tā patiesībā ir slavas dziesma Joko Ono. Pirmkārt, sacerot savu slavenāko dziesmu "Imagine", Lenons ietekmējās no Ono 1964.gadā iznākušā dzejoļu krājuma "Grapefruit", kurā katrs dzejolis sākās ar lūgumu iedomāties (imagine). Otrkārt, uz albuma vāciņa ir Ono fotografēts Lenona portrets. Un, treškārt, plate noslēdzas ar dziesmu "Oh Yoko!", kura "iespējams, ir priecīgākais skaņdarbs, ko Lenons jebkad ir ierakstījis," vēstīts mūsdienās pārizdotā albuma "Imagine" grāmatiņā atrodamā informācija. Tātad - mītiem būs dzīvot mūžam! Gan par Joko Ono, gan citplanētiešiem. 

2015, www.musicstories.lv

No arhīviem: Ray Charles - "The Genius of Ray Charles" (1959)

Pavisam drīz, 8.februārī, Losandželosā (ASV) tiks pasniegtas gadskārtējās (57.) "Grammy" balvas, par kurām šogad sacenšas praktiski visi lielie mūzikas vārdi. Amerikas Savienotajās valstīs šī balva, kas ir klausītāju balsojums, tiek uztverta ļoti nopietni. Mūzikas ierakstu kompānijas pērk lielus reklāmas laukumus, piemēram, mūzikas žurnālā "Billboard", par sevi balsot aicina arī mākslinieki savos sociālo tīklu kontos. Bet toreiz, kad tas viss sākās, 1959.gadā, viss bija daudz vienkāršāk. Pirmās divas "Grammy" balvu pasniegšanas ceremonijas notika ar sešu mēnešu starpību - 1959.gada 4.maijā un 29.novembrī, pirmo no kurām pat vēl nerādīja televīzijā. Trešā ceremonija, kas notika 1961.gada 13.aprīlī, jau bija ar zināmu rutīnu, tātad kaut kādai sistēmai jau bija jābūt un nejaušībām vietas vairs nebija.

Un tieši šajā ceremonijā, kurā gramofona statuetītes tika dalītas par paveikto iepriekšējos divos gados, par vakara varoni kļuva tolaik 31 gadu vecais Rejs Čārlzs (1930-2004), kuram slimība jau bija laupījusi acu gaismu. Uz skatuves pēc balvām tovakar viņam vajadzēja kāpt četras reizes. "Grammy" par labāko vīrieša vokālu Čārlzs saņēma par dziesmu "Georgia on My Mind" (no albuma "The Genius Hits the Road", 1960). Šī pati dziesma Čārlzam atnesa "taurīti" arī par labāko vīriešu popa singla izpildīšanu. Taču abas pārējās balvas neredzīgais vīrs saņēma par albumu "The Genius of Ray Charles" - labākais popa albums vīriešu konkurencē un labākā R'n'B performance par dziesmu "Let the Good Times Roll". 

Rejs Čārlzs ir viens no pionieriem melnādaino mākslinieku saimē, kurš apzināti centās padarīt savu mūziku arī "balto" ausīm tīkamu. Viņa kolēģis Nets Kings Kols, šķiet, bija pirmais, kuram bija jāaizstāv savas tiesības parādīties TV ekrānos savas ādas krāsas dēļ, tāpēc šajā jautājumā jau precedents bija. Taču Čārlzs pilnveidoja savu mūzikas stilu, izteiktu R'n'B un tradicionālo Amerikas gospeļu dziedāšanas stilu piejaucējot ar maigu džezu, fonu ļaujot aizņemt pūšamajiem mūzikas instrumentiem. "The Genius of Ray Charles" ir pirmais Čārlza albums, kur šī tendence ir saklausāma jo īpaši. Vai pie tā vainojams tikai Čārlzs? Nekā nebija! Plati aranžēja Kvinsijs Džonss (81), ja tā var teikt, kulta persona Amerikas popkultūrā joprojām.

2015, www.musicstories.lv   

No arhīviem: George Harrison - "All Things Must Pass" (1970)

Kad 1970.gadā izjuka Bītli, pasaule mainījās daudziem. Lai arī jau kādu laiku bija skaidrs, ka Liverpūles Četrinieks nebūt nesadzīvo kā rociņa ar cimdiņu, vienmēr jau pastāvēja cerība, ka "viss nokārtosies, viss būs labi." Protams, toni Bītlos noteica Pols Makartnijs un Džons Lenons. Iespējams, tieši viņu nesaskaņu dēļ grupa arī pajuka (lai atceramies Lenona reakciju, kad Makartnijs tūlīt pēc Bītlu izjukšanas 1971.gadā izdeva solo albumu "Ram"), iespējams, pie vainas bija "sātans brunčos" Lenona jaunā dzīvesbiedre Joko Ono. Lai kā tur arī būtu, četras radošas personības, kuras dievināja visos kontinentos un kuru eksistenci atsevišķi reti kurš spēja iedomāties, 1970.gada tādas arī kļuva - brīvas no Bītlu zīmola.

"MY SWEET LORD" EFEKTS

Džordžs Harisons, šķietami klusākais no četrotnes, pēc Bītlu beigām, lai izvēdinātu galvu, devās Eiropas koncerttūrē kopā ar duetu "The Delaney & Bonnie", kas bija laulāta pāra Delanija un Bonijas Bramletu duets, kurā piecu gadu pastāvēšanas laikā paspēja uzspēlēt ne tikai Harisons, bet vēl vesela virkne citu tolaik un vēlāk slaveni mūziķi, piemēram, Leons Rasels, Bobijs Vitloks un Ēriks Kleptons. "Džordžs bija viens no mums, čaļiem. Viņā nebija nekā no "Es, redz, esmu bītls, bet tu nekas" attieksmes," tagad atceras viens no tūres dalībniekiem saksofonists Bobijs Kejs*. Pārbraucienos Harisons rakstīja dziesmas savam jaunajam albumam "All Things Must Pass".

Jau plates tapšanas laikā bija skaidrs, ka tajā būs viena dziesma, kas aizēnos visas pārējās. Tā ne tikai bija lipīga un dīvaini reliģiski hipnotizējoša, tā patiesībā joprojām ir Harisona vispopulārākā dziesma. Kurš gan nezina šo Krišnu slavējošo himnu, kurai tā vien gribas lēkāt līdzi, aizmirstot gan savus sekulāros, gan visus pārējos principus? Šo dziesmu dzirdēja arī amerikāņu meiteņu grupas "The Chiffons" menedžments, kas "My Sweet Lord" nošu līnijās sazīmēja meiteņu 1962.gadā izdotās dziesmas "He's So Fine" motīvus, un iesūdzēja Harisonu tiesā.

NEKOPĒJA, TĀ VIENKĀRŠI SANĀCA

Protams, pats Harisons vainu plaģiātismā neatzina, bet viņa grupas un tehnisko darbinieku viedokļi gan bija krasi atšķirīgi. "My Sweet Lord" Harisons sāka rakstīt 1969.gada decembrī, esot Kopenhāgenā, bet grupas dalībnieki to pirmo reizi dzirdēja "The Delaney & Bonnie" tūres laikā pārbraucienā ar autobusu. Pārējie, to izdzirdot, cēluši ārā arī savas ģitāras, un visi kopā lipinājuši melodiju un ritmus, "un es varu atcerēties, ka šīs dziesmas idejas iedīgļi radās tur," atceras Kejs. Viņš arī apgalvo, ka Harisons "patiešām nekad nebija dzirdējis "The Chiffons" dziesmu, kuras dēļ vēlāk tika iesūdzēts tiesā." Citas atmiņas ir Bobijam Vitlokam, kas "My Sweet Lord" ierakstu kuplinājis gan ar balsi, gan ērģeļu spēli: "Man gan jāsaka, ka tad, kad bijām to ["My Sweet Lord"] ierakstījuši, es [skaņas] kontroles telpā sāku dziedāt [šai dziesmai] līdzi: "He's so fine, wish he was mine...[citāts no dziesmas "He's So Fine"]. Es teicu: "Tā taču ir [dziesma] "He's So Fine"! Vai tu [Fil Spektor] to producēsi? (..) Viņš [Harisons] gan nekopēja to dziesmu, tā vienkārši sanāca."

Tiesa ilga gadiem, iesākumā piespriežot Harisonu samaksāt 1,6 miljonus ASV dolārus, bet viss turpinājās pārsūdzībās un bezgalīgos juridiskos strīdos. Viss šis process Harisonu ierosināja uzrakstīt satīrisku dziesmu "This Song", bet "My Sweet Lord" kļuva par 1971.gada pārdotāko singlu Lielbritānijā. Un tomēr šīs dziesmas nomācošais spiediens gan ir liels, taču pat tas nespēj noslēpt "All Things Must Pass" citas muzikālās kvalitātes. "What Is Life", "Beware The Darkness", "If Not For You". Kopā 18 dziesmas divās platēs, kuras caurstrāvo iepriekšējie desmit Harisona dzīves gadi, kas pavadīti Bītlu zvaigznājā. 

* šeit un turpmāk izmantoti citāti no mūzikas žurnāla "Uncut" 2013.gada decembra numura raksta "The Making of... My Sweet Lord".

2013, www.musicstories.lv

No arhīviem: "Bee Gees" - "Main Course" (1975)

Pagājušā gadsimta septiņdesmito sākumā brāļi Barijs, Robins un Maurīss Gibsi (vai kā nu gramatiski pareizi lokās tas uzvārds "Gibb"), kas uz skatuvēm bija pavadījuši jau visu savu bērnību, esot spēku plaukumā, sajuta, ka pasaulei tuvojas kas baiss un milzīgs. Kas tāds, kas pasauli satricinās burtiskā nozīmē. Un tā arī notika - parādījās disko. 1975.gadā iznāca slavenās brāļu grupas "Bee Gees" trīspadsmitais albums "Main Course", un tas bija pirmais, kurā trijotne tik koncentrētā veidā savā daiļradē iepina disko ritmus, pēc kuriem "Bee Gees" būs atpazīstami aš' līdz savām skumjajām beigām jau divdesmit pirmā gadsimta pašā sākumā. 

Izvēloties kādu no grupas agrīnās daiļrades albumiem nevis uz dullo, bet paklausoties dziesmu fragmentus, "Main Course" platē nevar nepamanīt dziesmu skanējuma daudzveidību. Jau pieminētie disko ritmi ("Nights On Broadway", "Jive Talkin'", "Wind Of Change" vispār piedienētos klausīties tikai grupas "Village People" dalībnieku tērpos) ne visai organiski, bet tomēr kaut kā mijas ar teju raudienu izsaucošām balādēm ("Songbird", "Country Lanes"), bet albums noslēdzas ar himnu "Baby As You Turn Away". Mūzikas žurnāls "Rolling Stone" ir tiešs: ""Main Course" ir "Bee Gees" visu laiku vislabāk skanošais albums!" (tiesa, teikts tas tika tūlīt pēc tā iznākšanas 1975.gadā). 

Kā zināms, "Bee Gees" noslēgums nebija lāga. Viens pēc otra mūžībā aizgāja brāļi Maurīss (2003) un Robins (2012), pēdējais grupas albums "This Is Where I Came In", kas, starp citu, skanējumā neko ļoti neatšķiras no "Main Course", iznāca 2001.gadā. Un nu jau vairāk kā desmit gadus "Bee Gees" daiļradi ir iespējams vērtēt "no - līdz". Un plāns sākt apgūt trio atstāto mantojumu ar "Main Course" nav peļams. Katrā ziņā šis albums "Bee Gees" daiļradē dod lielāku ieskatu kā visas tās komerciāli satiražētās grupas labāko dziesmu izlases, kas nereti arī sagrupētas kaut kādās "love songs" vai "disko stars" nosacītajās kategorijās. Un, klausoties plati, vajag paturēt prātā, ka ārā, aiz loga ir 1975.gads...

2013, www.musicstories.lv

No arhīviem: "The Flaming Lips" - "Yoshimi Battles the Pink Robots" (2002)

Šī tūkstošgade Oklohamas (ASV) kolektīvam "The Flaming Lips" galīgi neiesākās labi. Grupas līderim Veinam Koinam 1996.gadā nomira tēvs, kas vēl ilgu laiku atstāja pēdas viņa domās, liekot te savākties, te apšaubīt, vai vispār ir nozīme jebkam, ko darām. Bez tam grupas biedram Stīvenam Drozdam bija tik nopietna heroīna atkarības krīze, ka vistuvākie negribīgi, bet tomēr sāka aprast ar jautājumu, ko sev uzdeva aizvien biežāk: nevis vai, bet kad Drozds, teiksim tā, nomainīs šo sauli pret citu? ("Katru reizi, kad iezvanījās telefons, tu gaidīji, ka kāds pateiks: "Mēs atradām Stīvenu, un viņš ir miris," tā Koins). Un kā jau tas allaž notiek, mokās rodas šedevri. "The Flaming Lips" gadījumā tas ir grupas desmitais albums "Yoshimi Battles the Pink Robots". Kaut, jāatzīst, pēdējā laikā pārāk jau nu bieži pasprūk tas vārds "šedevrs''...

Iemīlēt (ja mūzikas grupas patikšanu vispār var saukt par mīlestību) "The Flaming Lips" nav grūti. Ja vien zini, no kura gala ķerties klāt. No personīgās pieredzes: nekad to nevajag sākt ar "At War with the Mystics" (2006), mazāks risks apdedzināties ir ar aktuālāko "liesmojošo lūpu" albumu "The Terror" (2013), bet vislabāk ir sākt no kā senāka. Lai "The Flaming Lips" ieaustu savas muzikālās gaumes seģenē uz palikšanu, nav par skādi izstaigāt grupas evolūcijas ceļu, sākot no 1986.gada debijas albuma "Hear It Is", līdz "The Terror". Ne velti var samulst, "Vikipēdijā" lasot, ka "The Flaming Lips" ir "amerikāņu roka grupa", bet jau pieminētā plate "Hear It Is" patiešām arī izklausās kā kaut kāds "Sex Pistols" atvasinājums, tikai tāds korektāks un savāktāks, tāds, kuru varētu dziedāt arī baznīcā, ja nu ērģelniekam sanācis iemigt. Ir skaidrs, ka Koinam, Drozdam un pārējiem pie sirds gājusi arī īru grupa "U2" un viss septiņdesmito "psihedēliskais gals", kas jau visnotaļ izteikti parādās "The Flaming Lips" otrajā albumā "Oh My Gawd!!!... The Flaming Lips" (1987). Un tā pa albumam uz priekšu, pa albumam uz priekšu, līdz nonākam pie tā, kas iezīmē mūsdienu "The Flaming Lips".

"Vai tu vari stādīties priekšā, ka visi, ko tu pazīsti, kādu dienu nomirs?" dzied Koins šī albuma (un, laikam jau, visas grupas daiļradē) populārākajā dziesmā "Do You Realize?". Runa, protams, ir par plati "Yoshimi Battles the Pink Robots". Saprotams, šādas domas prātā reizēm ienāk katram, bet šīs reizes, visbiežāk, nav tie patīkamākie dzīves mirkļi. Savukārt Koins ar kolēģiem šo dziesmu "iznes" tik viegli, ka to drīzāk var uzskatīt par himnu dzīvībai. "Vai būs labi?" Koins, nospēlējis uz ģitāras šīs dziesmas galveno tēmu, jautāja Drozdam, jo jutās nedrošs, vai "Do You Realize?" pārāk neatgādina Džona Lenona "Imagine". "Tā ir klasika," atbildēja Drozds, kaut šodien atzīst, ka tolaik tīri emocionāli šīs dziesmas vēstījumu neuztvēra kā attiecinātu uz sevi un sekām, kas varētu iestāties, ja viņš nesāks risināt savas problēmas. Tieši ne, bet ar mājieniem Koins tieši to arī Drozdam mēģināja pasacīt.

Kā viss beidzās? Lieliski! Drozds pārvarēja savas atkarības, albums "Yoshimi Battles the Pink Robots" kļuva par "The Flaming Lips" visu laiku veiksmīgāko plati (Nr.1 gan Apvienotajā Karalistē, gan ASV) un "Do You Realize?" patiešām arī kļuva par himnu - par grupas dzimtās pilsētas Oklohamas oficiālo himnu! Vēl vairāk - albums "Yoshimi Battles the Pink Robots" dažam kļuvis par atslēgu, ar kuru "The Flaming Lips" atslēdz iepriekš nocietināto sirdi, lai ienest tajā vēstījumu, kura saturs gan katram laikam būs savs.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

No arhīviem: "The Moody Blues" - "Seventh Sojourn" (1972)

1972.gada 6.jūnijā iznāca leģendārais Deivida Bovija albums "The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars" - tāda diezgan, kā mūsdienās modīgi teikt, "sarkana līnija" starp divām ērām mūzikā. Bovijs, vairāk kā jebkurš viņa priekšgājējs, īpašu uzmanību pievērsa albuma teatrālajam stilam, pieskaņojot gan apģērbu, gan uzvedību uz skatuves. Šim albumam bija, un ir joprojām, milzīga ietekme modernās mūzikas attīstības garajā ceļā. Un, lūk, viens no šīs ietekmes vēstnešiem - angļu melodiskās psihedēlijas paraugkomandas "The Moody Blues" septītais albums "Seventh Sojourn", kas iznāca akurāt pusgadu pēc Zvaigžņputekļa albuma, un jau pati pirmā albuma dziesma "Lost In A Lost World" nodod tā galveno iedvesmas avotu.

Vispār "The Moody Blues" klausīties allaž ir patīkami. Ne velti īsā laika sprīdī te arhīva skapī aiz pirkstiem aizķērusies jau otrā viņu plate, pirmā pirms pāris mēnešiem bija "On the Threshold of A Dream". Bija žēl no tās šķirties, taču "The Moody Blues" gadījumā - met vienu plati prom, trīs nākamās jau gaida rindā; gandrīz kā pasakā par pūķi un viņa ataugošajām galvām. Ražīgi vīri bija. Un ir. Nosacīti. Jo jau četrus gadus klusē kā ksilofonu norijuši. 

"Seventh Sojourn" ir dzīvespriecīgs, varētu pat teikt, - himnisks albums, kura ietekmēs vainojams ne tikai Bovijs, bet arī 1972.gadā vēl "zaļie" brāļi Gibi jeb "The Bee Gees". Kaut gan teikt "zaļie" būtu neprāts - uz to brīdi brāļu trio jau bija izdevis desmit albumus un ar savu dziedāšanas manieri ne tikai pasauli izbrīnījis, bet arī ieguvis miljoniem fanu. "Isn't Life Strange" - šo "The Moody Blues" Džona Lodža dziesmu tikpat labi varētu piejaucēt kādam "The Bee Gees" albumam, un tikai vislielākais brāļu fanāts ieburkšķēsies: "Va ta fak?" Un arī ar ne izteiktu pārliecību par savu taisnību. "Seventh Sojourn" - pilnīgi noteikti neatņemama septiņdesmito gadu mūzikas kolekciju sastāvdaļa. Un tā skan arī pēc četrdesmit gadiem. Un kā vēl skan!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

No arhīviem: "Eagles" - "Desperado" (1973)

"Eagles" ir grupa, kas lielā mērā ir viena sava hīta vergs. Konkrēti - "Hotel California" nebeidz un nebeidz skumdināt cilvēkus, jo patiesībā ir visnotaļ skumja dziesma. Un, interesanti, radiostacijas to labprāt spēlē, kaut arī tās garums (6:30) krietni pārsniedz parasti pieļaujamo "radio standartu", kas svārstās ap četrām, maksimums, piecām minūtēm. Bet Kalifornijas hoteļa apdziedāšana bija vēlāk, un lielā mērā, pateicoties šim savam mega-super-puper grāvējam, pārējā "Eagles" daiļrade palikusi kā ēnā zem patiešām liela un patiešām draudīga mākoņa, no kura nekas lejā nekrīt, bet, ja pēkšņi sāktu krist, nevienam nav garantiju, ka tās būtu lielas lietus lāses vai krusas graudi, nevis, piemēram, vardes (kā tas vēsturē jau piedzīvots) vai tukšas divlitru alus petenes (plastmasas PET pudeles). 

Kad pirms 40 gadiem "Eagles" Londonā ("Mūsu lielākā problēma bija tā, ka "Marlboro" cigaretes [Londonā un Amerikā] garšoja citādāk," atceras viens no toreizējiem grupas dalībiekiem Bērnijs Līdons) ierakstīja savu otro albumu "Desperado", grupas līderis Glens Frejs kolēģiem izklāstīja savu, tā teikt, redzējumu uz lietām: "Mums jau ir hīti ["Take It Easy" un "Witchy Woman" no debijas albuma "Eagles"], tagad tas, ko mēs vēlamies, ir - lai mūs akceptē kā nopietnus mūziķus. To mēs panāksim ar šo albumu." Ar šādu uzstādījumu tad arī tapa "Desperado" vienpadsmit dziesmas. Pārstāvot melodiskās rokmūzikas galu, "Eagles" šajā platē spēcīgi "piešpricē" savas dzimtenes tautas mūziku - kantrī. Arī albuma noformējumā, fotogrāfijās un, laikam, arī ieturētajā garā dominē kovboja stils, tikai tāds skumjā kovboja. Viņam ir pistole, zirgs, droši vien arī kā kārtīgs vecis smird pēc sviedriem un sava zirga, bet viņš ir skumjš kovbojs. Dziesmas "Twenty-One" un "Out Of Control" ir vairāk jautri izņēmumi - Freja uzstādīto "nopietno mūziķu" tēlu albumā "Desperado" grupa cenšas ieņemt, būdami sentimentāli. Tas kovbojam nepiedien; viņam uz indiāņu jurtu sienām ar krītiņiem jāraksta "HUJ" vai kāds analogs izteiciens; varbūt, kamēr vecais apači neredz, indiāņu cilts zupā jāieber caurejas zāles, bet ne jau jāpuņķojās kā "Eagles" darās savā albumā!

Bet visādi citādi šī ir lieliska plate. Tajā, protams, ir otrs lielākais "Eagles" "mākonis" - hīts "Desperado" -, taču šī, tāpat kā jebkura cita grupas plate, ir klausāma ar baudu, apstiprinot veco Edgara Liepiņa teicienu: "Vajag tik rakt!" Gan "Desperado", gan "On The Border" (1974), gan pārējās piecās "Eagles" platēs ir paslēpti dārgakmeņi. Pie kam - nav nemaz tik dziļi jārok! Tikai mazliet jāpapūš nost tas "Hotel California" mākonis. Bet, ja vēl par "Desperado" - dziesmu, ne visu albumu -, tad tās rašanās vēsture arī iezīmē "Eagles" kovboju "skarbumu". Izrādās ar šādu melodiju Dons Henlejs no rītiem, spēlējot ģitāru, modinājis savus grupas kolēģus, un vēlāk tā pārtapa par dziesmu. Bet pirms "Eagles" to slavenu padarīt paspēja Linda Ronsteda, iekļaujot to savā 1973.gada albumā "Don't Cry Now" (viņas producents bija šīs dziesmas autors Džons Deivids Souters, kas arī strādāja pie "Desperado" albuma). Bet taisnības labad jāatzīmē, ka nedz Ronsteda, nedz "Eagles" šo "Desperado" tā arī nekad neizdeva kā singlu.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

No arhīviem: "Styx" - "The Grand Illusion" (1977)

Vai nu progresīvā roka dižgariem "Styx" dzīve liekas, vai arī viņi to izdzīvo kā teātri. Katrā ziņā grupas 1977.gada albums "The Grand Illusion" izklausās pēc mūzikas izrādei "Lolitas brīnumputns" vai jebkurai citai, kas mums, šajā jūras krastā dzīvojošajiem, allaž asociēsies ar komponistu Imantu Kalniņu. Gan filmā "Sprīdītis", gan animācijas sērijās "Fantadroms" šī komponista radītais skaņu celiņš ar izteiktām sintezatora partijām mums devis tādu kā kodu, kādai jāizklausās kino mūzikai, un, kad dzirdam šīs dziesmas "bez filmas", šī kinolente pati sāk griezties mums acu priekšā - tik spēcīgi atmiņā kā viens veselums iespiedušies šie divi radošie elementi. Un tieši tāpēc, parastam padomju bērnam, kas bērnību pavadījis astoņdesmitajos, amerikāņu "Styx" albums "The Grand Illusion" šķiet kā dziesmās ietērpta pasaka. 

"The Grand Illusion" ir "Styx" septītais albums. Pietiekams skaitlis, lai kaut kur pie apvāršņa parādītos daudzu  labu lietu blakne - rutīna. Sešos gados septiņi albumi - nu tas ir teju konveijera darbs. Grupas līderis Deniss De Jangs šo ikvienam radošam cilvēkam bīstamo lietu stāvokli - rutīnu - bija jau aptvēris, ierakstot gadu iepriekš iznākušo plati "Crystal Ball", tāpēc darbs pie "The Grand Illusion" bija sava veida pierādījums un izaicinājums pašam sev - kā un vai iespējams lietas, pie kurām jau tik pierasts, izdarīt ar degsmi kā pirmajā reizē? Aptuveni tulkojot albuma tituldziesmas vārdus, dzirdam De Jangu sakām: "Ja tu domā, ka tava dzīve ir pilna apjukuma // Un pie tā ir vainojami tavi kaimiņi // Tikai atceries, ka tās ir milzīgas ilūzijas // Jo dziļi iekšā mēs visi esam vienādi." 

1977.gadā De Jangam bija 30. Trakulīgie divdesmit jau aiz muguras, brieduma gadi pašā sākumā. Un, lai arī "Styx" daiļrades nepārzinātājam ir grūti spriest par to, kā no pirmajiem albumiem līdz "The Grand Illusion" ir mainījies De Janga "liriskais un muzikālais" noskaņojums, viss šis albums caurstrāvo tādu pamatīgumu, kāds pat 30 gados raksturīgs varbūt ne lielākajai daļai. Izņēmums ir dziesma "Come Sail Away". Tā liekas tāda jautra māžošanās. Bet ne "Styx" dēļ, bet gan tāpēc, ka, šo dziesmu dzirdot, allaž prātā nāk tās versija "Dienvidparka" jautruļu izpildījumā...

Papildus resursi:

Mājaslapa

"Facebook"

"Twitter"

"iTunes"

2013, www.musicstories.lv

Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

No arhīviem: "The Durutti Column" - "LC" (1981)

"Lotta Continua" jeb tulkojumā no spāņu valodas "Nepārtrauktā cīņa" - tā sauc nu jau angļu vecmeistara, bet toreiz 28 gadus vecā mūziķa Vini Reilija otro albumu, kas klajā nāca 1981.gadā. Viņa daiļrades pazinēji saka, ka tieši "LC" ir Reilija tāda kā kārtīga un pamatīga debija, jo pirmā plate "The Return Of The Durutti Column" bijusi... nu ne šāda, ne tāda. Dies' ar to pirmo, šis ir stāsts par otro. Stāsts varbūt arī ne visai interesants un aizraujošs, ko nevarētu sacīt par pašu plati. 

Kosmiskā skaņa, kas laužas no "LC" dziesmām, uzvēdī uz sen nepiepildītu vēlmi - paklausīties vēl vienu vecmeistaru Braienu Īno, jo, lai arī pēdējam nav nekāda sakara ar šo plati, asociācijas ar viņa "ne Zemes" mūziku ir nepārprotamas. Savukārt albuma otrā dziesma "Portrait For Frazer" atsauc atmiņā nemaz ne tik senus laikus - pagājuša gada rudeni, kad aktuāls bija mūsu pašu grupas "Vētras saites" albums "Teātra krustojums". "The Durutti Column" gadījumā kokli aizstāj ģitāra, bet sajūtas, klausoties abus šo albumus, ir līdzīgas - kā ganiņam, kas aukstā rītā silda nosalušās kājas āža kakās. Tās nav tik siltas kā govs pļekas, bet āža "guāno" izmantošana ķermeņa termodinamisko procesu vadīšanai dod to daudzsološo sajūtu, ka drīz, pavisam drīz iestāsies labāki laiki, būs vieglāk. Un, kurš norūdījies ar āzi, tam gotiņas devums vēlāk vispār  liksies kā dieva dāvana. 

"LC" gadījumā "āža kāja" ir tās ne visai biežās reizes, kad aizraujošo instrumentālo sēriju pārtrauc paša Reilija vokālie izlēcieni, pat gaudas. Tās šķiet gandrīz liekas. Visu, ko Reilijs grib pateikt, viņam vislabāk izdodas ar ģitāras un pavadošās grupas palīdzību. Savos 59 gados Reilijs joprojām ir uz strīpas. Aktuālākais "The Durutti Column" albums  "Chronicle" iznāca aizpērn. No vienas puses - vajadzētu to noklausīties, no otras - bail pazaudēt to sajūtu, kas tapusi uzburta ar "LC". Bet pie tā jau vienmēr varēs atgriezties.

Papildus resursi:

"The Durutti Column" mājaslapa

"The Durutti Column" "Facebook" profils

"The Durutti Column" "Twitter" profils

2013, www.musicstories.lv

Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

No arhīviem: Fela Kuti - "Zombie" (1977)

Kolēģi viņu dēvēja par cilvēku-viesuli. Vēl par brīvības cīnītāju. Un joprojām uzskata par mūzikas stila "afrobīta" ("afrobeat") izgudrotāju. Vēl citi bija pārliecināti, ka viņš kļūs par Nigērijas prezidentu. Kas interesanti, arī viņš pats tā domāja, un šī vēlme vēlāk izrādījās liktenīga. Viss iepriekš minētais attiecas uz Nigērijas izcelsmes mūziķi Felu Kuti. Viņa vecāki, izglītoti, savā ziņā, aristokrāti, uzskatīja, ka dēlam arī jāapgūst zinības, un nosūtīja 19 gadīgo Kuti studēt uz Angliju, kur viņš iestājās mūzikas koledžā, apgūstot taustiņinstrumentus, trompeti un klasisko mūziku. Tas viss jauneklim deva meistarības pamatu nākotnes karjerai. Bet pagājušā gadsimta sešdesmitie gadi tumšādainiem ļaudīm nebija nekāda izprieca. Guvis panākumus uz skatuves, Kuti kļuva par visnotaļ augstās aprindās gozējošos ļaužu ieredzētu personu. Un, būdams savos uzskatos taisnīgs, viņš aizvien vairāk sāka pievērsties politiskiem jautājumiem. Par atklāsmes nesēju kļuva melnādaino tiesību aktīviste Sandra Smite (vēlāk Izadore). "Viņa bija tā, kas atvēra man acis," vēlāk atcerēsies Kuti. "Viņa runāja ar mani par politiku, vēsturi... Es dzirdēju tādas lietas par Āfriku, kuras man iepriekš pat prātā nenāca." Un Kuti nolēma cīnīties.

Šī cīņa gan bija vairāk no skatuves dēļiem. Līdz 1977.gada 18.februārim, kad militārā hunta, kuru, starp citu, vadīja Kuti klasesbiedrs ģenerālis Obasandžo, tūkstoša bruņotu vīru sastāvā aplenca teritoriju, kurā atradās arī Kuti ģimenes māja, un sarīkoja slaktiņu, slepkavojot, izvarojot un pazemojot. Kuti meita Jeni, kas ar brāli un māsu tajā brīdī nākuši no skolas, atceras, ka iesākumā uzskatījuši to par "parastu reidu." "Bet tas, ko mēs ieraudzījām, bija tik biedējoši, ka mamma sāka kliegt. Māja bija nodedzināta līdz pamatiem, cilvēki staigāja paceltām rokām, visur bija zaldāti." Nežēlība, ar kādu huntas kareivji pildīja šo "misiju", bija neaprakstāma. Pats Kuti tajā brīdī mājās nebija, bet viņa 77 gadus veco māti kareivji vienkārši izgrūda pa augšstāva logu. Tā arī neatlabusi, nākamajā gadā viņa nomira. Ko sajuta Kuti, ko pārdzīvoja, droši vien saprast nespēj daudzi. Taču viņš šīs emocijas neslēpa. Vispirms viņš tās ietērpa ritmos, tad vārdos, un tā tapa šis albums "Zombie". Oficiāli albumā ir tikai četras dziesmas, katra vidēji 13 minūtes gara. Ja nezin "Zombie" rašanās apstākļus, varētu šķist, ka tas ir pat bezrūpīgs, bet tā nav. "Zombie" demonstrē sava veida vienaldzību. Vienaldzību pretinieka vēlmē kā ieroci likt izvēlēties tādu, kas nes sev līdzi asinis. Kuti tajā nepiedalās, viņš protestē, izmantojot mūzikas instrumentus. Un tomēr - "Zombie" satur kādu zemapziņas kodu, kas visa albuma laikā neļauj atslābināties, pat ne visjūtīgāko nervu līmenī. Kuti liek būt gatavam!

Pats viņš lietas kārtoja savādāk. Vispirms, pēc slaktiņa viņš kopīgā ceremonijā apprecēja 27 "piesmietās" sievietes, kuras pēc likuma par šo izvarošanu varēja sodīt par prostitūciju ("Kad biju bērns, tik daudz pamāšu likās jautri, bet tagad, 49 gadu vecumā, domāju, kā mana mamma Remi, kas dzimusi un augusi Anglijā, toreiz jutās," atminas Jeni). 1979.gadā Kuti nolēma kandidēt uz Nigērijas prezidenta posteni. Kaut arī prominences Kuti popularitātes dēļ līdz tam centās pret viņa ekstravagancēm izturēties ar pacietību, šāds solis būtiski vairoja viņa ienaidnieku loku "augstākajā sabiedrībā". Sekoja aresti, cietumsodi, pat piespriests nāvessods "par slepkavību". 1993.gadā, jau atkal esot cietumā, Kuti cīnītāja gars, šķiet, bija jau zudis. Kad 1997.gada 2.augustā Kuti 58 gadu vecumā mira no AIDS izraisītām blaknēm, no viņa atvadījās miljons sērotāju. Dažs nāca teikt ardievas taisnības cīnītājam, cits talantam, kurš nekad koncertos vairs neizpildīja dziesmu, ja reiz to bija ierakstījis, un kura "afrobītu" nāca klausīties, un no tā mācīties, tolaik vislielākās melnādaino zvaigznes Džeimsa Brauna pavadošā grupa. Vienaldzīgo nebija. Pat to vidū, kas atvadīties neatnāca vispār.

Papildus resursi:

Fela Kuti mājaslapa

Fela Kuti "Facebook" profils

Fela Kuti "Twitter" profils

Iegādājies Fela Kuti mūziku legāli!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

No arhīviem: "The Doors" - "Strange Days" (1967)

Kad 1967.gadā "The Doors" izdeva savu debijas plati, grupas līderis Džims Morisons un pārējie no tiesas uzskatīja, ka devuši nopietnu pretsitienu "bītlmānijai", kas tobrīd kā mēris Viduslaikos kāva gados un dvēselē jaunus cilvēkus prātam neaptveramos apmēros. "Light My Fire", kas joprojām uzskatāma par "The Doors" vizītkarti, kaldināja lielāko daļu panākumu. Taču arī kopumā viss albums deva alternatīvu primitīvajām un vienkāršajām Bītlu balādītēm. Kad pēc aptuveni deviņiem mēnešiem tajā pašā gadā Losandželosas četrinieks, tā teikt, esot uz viļņa, nolēma izdot savu otro albumu "Strange Days", ar pārliecību par tā komerciālo un visādu citādu veiksmi viss bija kārtībā. "Visi to uzskatīja par ["The Doors"] labāko albumu, tajā pašā laikā tā pārdošanas rādītāji bija ļoti vāji," vēlāk atzina "Strange Days" producents Pols Rodšilds. "Mēs bijām pārliecināti, ka tas ir kas lielāks kā Bītli jebkad ko ir radījuši!" Iespējams, komerciālo panākumu iztrūkuma iemesls rodams paša Rodšilda atzinumā, ka "albumā nebija singla." Kā "Light My Fire" debijas plates gadījumā.

Tomēr skumt nav par ko. "Strange Days" ir gards kumosiņš "to laiku" mūzikas gardēžiem. Plates tapšanas laikā Morisons bija ļoti aizrāvies ar kādu tā laika novitāti - sintezatoru. Amerikāņu elektroniskās mūzikas pionieris Roberts Mūgs bija izgudrojis instrumentu, kura radītās muzikālās vibrācijas, sākot ar "Strange Days", turpmāk bija visas "The Doors" radošās biogrāfijas saklausāmā vizītkarte. 1967.gadā šim albumam bija jākonkurē ar "The Beatles" vienu no visu laiku spožākajiem panākumiem - plati "Sgt. Pepper's Lonely Hearts Club Band". Balsojumā ar klausītāju maciņiem "The Doors", protams, zaudēja. Otrā Pasaules kara laikā un tūlīt pēc tā dzimusī jaunatne priekšroku deva Bītlu vieglumam, ne Morisona "pamatīgumam" un eksperimentiem.

"Cilvēki ir savādi, kad savāds esi tu pats // Sejas izskatās neglītas, kad esi viens // Sievietes liekas ļaunas, kad tevi neviens negrib // Ielas šķiet nelīdzenas, kad tu krīti." Šīs ir rindas no dziesmas "People Are Strange". Tās, iespaidojoties no ciemošanās Ņujorkā, "The Doors" līderis sarakstīja sešdesmito gadu otrajā pusē tāpat kā visas pārējās "Strange Days" dziesmas, kurām neatradās vieta grupas debijas platē. Un šajā "Strange Days" albumā ir atrodama arī pati, pati pirmā Džima Morisona sacerētā dziesma "Moonlight Drive". "Cilvēki ir savādi, kad savāds esi tu pats," saka Morisons, un varbūt šajā brīdī apstāties un padomāt, vai tiešām apkārt viss nav "tāds" tāpēc, ka "tādi" esam mēs paši?...

Papildus resursi:

"The Doors" mājaslapa

"The Doors" "Facebook" profils

"The Doors" "Twitter" profils

Iegādājies "The Doors" mūziku legāli!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

No arhīviem: "The Moody Blues" - "On the Threshold of A Dream" (1969)

Nereti pagājušā gadsimta sešdesmito gadu mūziku var klausīties tikai sapīpotā gaisotnē. Jo ļoti bieži tādā tā arī tika radīta un ierakstīta. Reizēm liekas, autoram bijis viss viens, kā skan viņa skaņdarbs. Galvenais, ka trinkšķina ģitāri, ir kaut kāds ritms - savējie, tā teikt, sapratīs. Angļu "The Moody Blues" allaž bijuši citādi. Viņu agrīnajiem (un arī tagadējiem) darbiem piestrādāts ar milzu rūpību. Šobrīd 71 gadu vecais Graiems Edžs, kas joprojām ir grupā vienīgais muzicējošais tās dibinātājs tālajā 1964.gadā, pats klabinot perkusijas un visādus grabuļus, allaž uzskatījis par vajadzīgu bagātināt "The Moody Blues" skanējumu, instrumentu sarakstā iekļaujot, piemēram, flautu. To līdz 2002.gadam grupā cītīgi darīja Rejs Tomas. Kad viņš grupu pameta, nākamajā gadā iznāca "The Moody Blues" vēl līdz šim aktuālākais albums "December". Un tajā pietrūkst tik ļoti pierastā instrumenta! Patiesībā šis albums pēc skanējuma liekas patāls no ierastā "The Moody Blues" - tāds svaigi popsīgs, dažviet pilnīgi vai apraudāties gribas, cik skaisti. Bet tā "iekšiņa" ir pavisam cita...

"On the Threshold of A Dream" ir "The Moody Blues" garās karjeras pats sākumposms. Tas iznāca 1969.gadā, un bija ceturtais grupas albums. No 1966. līdz 1991.gadam viņi bija pieci, un kā kvintetam "The Moody Blues" bija lieliskas iespējas izteikties gan instrumentāli, gan vokāli. Un tieši vokālais sniegums daudziem ir grupas vizītkarte - jo "The Moody Blues" allaž dziedājuši ir visi, radot matiem un ūsām noaugušu eņģeļu kori, kam līdzvērtīgi mūsdienās (un arī toreiz) vīterot spēj vien retais kolektīvs. Ja vien grupā piedalītos arī kāda dāma, "The Moody Blues" varētu nodēvēt par "psihedēlisko "ABBA"." Precizitāte balss un instrumentu vissmalkākajā skaņā, dziesmu aranžēšanas virtuozitāte - mazākais, ko kopīgu šajos kolektīvos var rast. Kaut, protams, abi pārstāv pavisam citas pasaules.

Dzīvē mēdz gadīties brīži, kad pavisam īsā laika nogrieznī nākas izdzīvot radikāli pretējas sajūtas un emocijas - no dziļām sāpēm līdz bezgalīgam priekam, un otrādi. Dažreiz liktenis piemet vēl pārīti dvēseles stāvokļu, tādējādi rodas sajūta, ka dažās minūtēs izdzīvota vai puse dzīves (tāds pats efekts novērojams ilgstošāka vēdera aizcietējuma gadījumā). "The Moody Blues" dziesma "Never Comes the Day" ir tieši šāds likteņa izaicinājums. 4:44 garā dziesma sevī ietver visu augstāk minēto. Tajā ir mūžīgais sasalums, atkušņa nojauta, ādu apdedzinoša svelme un atkal tas stāvoklis, kurā nav skaidrs, kas sekos nākamais. Ja vien ir kāda dziesma, kura būtu jāmāca mūzikas skolās kā paraugs, uz ko tiekties jaunajiem un talantīgajiem, "Never Comes the Day" ir īstā. Un, protams, šis ir viens no klasikas albumu plauktiņā obligāti liekamajiem šedevriem.

Papildus resursi:

"The Moody Blues" mājaslapa

"The Moody Blues" "Facebook" profils

"The Moody Blues" "Twitter" profils

Iegādājies "The Moody Blues" mūziku legāli!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

No arhīviem: Paul McCartney - "Ram" (1971)

1970.gada 10.aprīlī laikraksts "Daily Mirror" paziņo: "Pols pamet "The Beatles"!" Tā paša gada vasarā Pols Makartnijs un viņa sieva Linda pārceļas uz dzīvi pāris gadus iepriekš nopirktā lauku fermā Skotijā, tur top albums "Ram", ko tā paša gada rudenī abi dodas uz Ņujorku ierakstīt studijā ar pavadošo sastāvu. Gada beigās Makartnijs iesūdz tiesā Džonu Lenonu, Džordžu Harisonu un Ringo Stāru, lai sakārtotu ar "The Beatles" muzikālo mantojumu saistītās formalitātes, nākamā gada martā Augstākā tiesa spriež viņam par labu, tādējādi neitralizējot grupas menedžera Allena Kleina vēlmi visas tiesības uz "The Beatles" dziesmām paturēt sev. Šis bija fons, kura aizsegā iznāca Makartnija albums "Ram", un nav brīnums, ka publika to uzņēma ar nedalītām jūtām. Nedalīti nosodošām.

Iespējams, "Ram" ir mūzikas vēsturē visvairāk cietušais albums, kas kritiķu un klausītāju nosodījumu izpelnījies nevis dēļ sliktās muzikālās kvalitātes, bet gan tā radītājam pierakstītiem grēkiem. Nav noslēpums, ka, pateicoties tā laika preses interpretācijām, par "The Beatles" "sagrāvēju" tika uzskatīts tieši Makartnijs. Lai gan tā nav taisnība. Kā mūzikas žurnālam "Uncut" pērnā gada jūnija numurā atzīst pats Makartnijs, "tas bija Džons [Lenons], kurš pameta "The Beatles" 1969.gada septembrī." Arī sekojošo tiesas prāvu pret bijušajiem kolēģiem sabiedrība uztvēra nikni, kaut arī Makartnijs tagad atzīst, ka ar to vēlējies tikai saglabāt grupas kontroli pār kompāniju "Apple", kam pieder tiesības uz "The Beatles" dziesmām (vēlāk atlikušie Bītli viņam par to pateiksies). "Bet tas viss, protams, nepadarīja mani par Misteru Populāro," atceras Makartnijs, un šajā atziņā noformulēto smagāko nastu iznesa vienas nieka divpadsmit dziesmas.

"Dritvai šmizīt, tas ir drausmīgs!" krietni piezemētākiem vārdiem šādi varētu pārtulkot Džona Lenona reakciju, iznākot "Ram". Visai izsmējīgs savos komentāros bija Ringo Stārs, kā arī lielākā daļa lielās mūzikas preses. Droši vien, Makartnijs kaut kur sevī to pārdzīvoja, tajā pašā laikā viņš saprata, ka šis "Ram" albums, iespējams, ir paglābis viņu no sajukšanas prātā lielā sabiedrības spiediena dēļ. Tagad, kad viņš runā par šo 1970.gada vasaru savā Skotijas fermā, kas pavadīta kopā ar sievu Lindu, abu meitu Mariju un Lindas meitu Hīteru no iepriekšējām laulībām, rodas iespaids, ka tas bijis gandrīz vai skaistākais laiks Makartniju dzīvē. "Tur pļavās auga zāle. Tur bija bērni, mūzika, un tas viss ir atspoguļots [albumā]. Man nebija suns ar trim kājām, tas gan man jāatzīst [albumā ir dziesma "3 Legs" ("3 kājas"]. Bet man bija auns ["ram" - angliski] un iztēle," atceras Makartnijs.

"Ram", lai arī nīsts, pelts un nesaprasts, nav zudībā gājis albums. Pāri visam - tā patiesībā ir ļoti laba plate. Tajā skaidri fiksējams pārejas periods, kurā Makartniijs no Bītliem pārslēdzas uz savu tālāko mūzikas karjeru. "Vai man turpināt nodarboties ar mūziku?" pēc Bītlu izjukšanas sev vaicājis Makartnijs. Atbildot sev "jā", sekoja nākamais jautājums: "Kādā formātā un ar ko?" Un uz šo jautājumu visas atbildes deva darbs pie plates "Ram". Pirmkārt, tās tapšanas laikā radoši pieslīpējās pats Makartniju pāris, gan atsevišķas dziesmas sacerot kopā, gan Lindai piedaloties ar savu balsi visu dziesmu ierakstos. Un, otrkārt, Makartnijs "Ram" tapšanas laikā acīmredzot bija piefiksējis to "formātu", kādā vēlas turpināt. "Kad ieraksts jau bija iznācis, Pols reiz man piezvanīja un pajautāja: "Kā būtu, ja tu atbrauktu nelielā atvaļinājumā pie manis uz Skotiju?"," atminas viens no albuma "Ram" studijas pavadošā sastāva Denijs Sīvels. "Kad es tur aizbraucu, viņš [Makartnijs] teica: "Man tiešām trūkst būšana grupā. Uztaisām vienu kopā!" Tad mēs arī izveidojām [grupu] "Wings"."

Papildus resursi:

Pola Makartnija mājaslapa

Pola Makartnija "Facebook" profils

Pola Makartnija "Twitter" profils

Iegādājies Pola Makartnija mūziku legāli!

Rakstā izmantoti citāti no žurnāla "Uncut" 2012.gada jūnija numura. 

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

No arhīviem: "Midnight Oil" - "Blue Sky Mining" (1990)

Tam, ka tuvojas Lieldienu laiks un galvā iegriezies kaut kas no gandrīz ceturtdaļu gadsimta seniem austrāļu "Midnight Oil" krājumiem, ir tikai sagadīšanās raksturs. Tas tā, ja Pītera Gareta baso galvu, piemiedzot acis, ierauga kā spoži nopulētu Lieldienu olu. Gareta, kurš allaž uzskatīts par kaislīgu dabas aizstāvi, grupa "Midnight Oil" savas slavas augstāko punktu sasniedza pagājušā gadsimta astoņdesmito beigās ar plati "Diesel and Dust" (1987), kuru ievada laikam jau joprojām visu laiku populārākā grupas dziesma "Beds Are Burning". "Blue Sky Mining" sekoja tūlīt aiz tās. Un, lai arī tabulas un grafiki to neapstiprina, uzlēca vēl augstāk. Tabulām un grafikiem svarīgi ir cipari, bet sirds visu mēra savādākās mērvienībās.

Elektrizējošā "Bedlam Bridge", multfilmas "Ezītis miglā" skaņu celiņā iederošā "Mountains of Burma", nolemtības sajūtu radošā "River Runs Red", uz visa iepriekšējā fona pārsteidzoši gaišā "Shakers And Movers" - katrai no "Blue Sky Mining" dziesmām bez lielas apdomas var dot līdzīgu, emocijās balstītu raksturojumu. No visām "Midnight Oil" platēm tieši "Blue Sky Mining" emocionāli ir visplašākā. Vēl teicams bija grupas 1993.gada "Earth And Sun And Moon", un ar to arī ir cauri. Šis "Midnight Oil" septītais albums ir visu Gareta un kolēģu labāko spēku apvienojums, lai radītu plati, kuras dēļ palikt vēsturē uz visiem laikiem.

Vēl pārmaiņu laikos komisijas veikalā šo plati varēja nopirkt vinilā. Un jāpiekrīt tiem, kas saka - neviens CD, mp3 vai kāds cits "saspiestais" formāts nedod tādu klātbūtnes efektu kā vecais, labais, melnais ripulis. Un šī vinila "Blue Sky Mining" plate varētu būt viena no lietām, ko gribētos ņemti līdzi kapā. Ja tikai tai pietiks vietas starp vērpjamo ratiņu, ar hēlija gāzi piepūstu balonu Spandžboba Kvadrātbikša formātā un makšķeri, jo tik daudz tārpus laist garām būtu grēks! Un vēl, protams, vietiņa jāatstāj nelaiķim...

Papildus resursi:

"Midnight Oil" mājaslapa

"Midnight Oil" profils portālā "Facebook"

Iegādājies "Midnight Oil" mūziku legāli!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

No arhīviem: "The House of Love" - "The House of Love" (1988)

Uzsūcis "The Velvet Underground", "The Doors", "The Rolling Stones" un, protams, Bītlu mūziku "no laika, kad biju desmit gadus jaunāks" ("Uncut", janvāris, 2013), Gajs Čadviks pagājušā gadsimta astoņdesmito vidū sacerēja vairākas dziesmas. Viņam ļoti patika sešdesmito gadu rokmūzika, bet nevarēja arī nedzirdēt to, kas darās apkārt reālajā laikā - izteiktais septiņdesmito gadu disko stils pamazām apauga ar elektroniku, rodoties tā saucamajam sintīpopam. Toreiz pasauli jau plosīja "Depeche Mode". Nu labi, ja ne pasauli, tad Apvienoto Karalisti noteikti. Vācijā dzimušais, bet savam tēvam britu armijas virsniekam sekojot un dzīvojot tādās eksotiskās valstīs kā Singapūra un Malaizija, Čadviks sešu gadu vecumā "nogruntējās" Anglijā un beidzot varēja augt un būt kā visi mazi zēni. Tie, protams, bija Bītlu laiki, tāpēc blakus tik ierastai angļu zēnu nodarbei kā futbolam, daudzi sīkaļas sāka dot priekšroku ģitārai. Arī Čadviks.

Pieminētās dziesmas Čadviks sarakstīja, vēl spēlējot grupā "The Kingdoms". "Christine", "Destroy the Heart" un "Real Animal" savu kārtu parādīties starmešu gaismās vēl kādu laiku gaidīja. Guvis iedvesmojošus iespaidus no kāda grupas "The Jesus and Mary Chain" koncerta Londonā, Čadviks 1986.gadā sarakstīja dziesmu "Christine", un nu bija vajadzīga grupa, kas to "progresīvi" varētu nospēlēt. Un, apvienojoties bundziniekam Pītam Evansam, ģitāristiem Terijam Bikeram un Andrea Hoikampai, un basģitāristam Krisam Grūthaizeram no Jaunzēlandes, tapa alternatīvā roka grupa "The House of Love". Tiesa, līdz debijas albuma ierakstīšanai no kompānija jau bija izlidojusi Hoikampa, par ko Čadviks esot bijis "ļoti apbēdināts", jo viņam patikusi Andrea ģitāras spēle. 

"The House of Love" debijas plates uzņemšana bija iedvesmu rosinoša. Britu "The Guardian" nedeva cerības nevienam citam konkurentam, Čadvika veikumu novērtējot ar maksimālo zvaigznīšu skaitu. Taču viena lieta jāatzīmē - "The House of Love" allaž veiksmīgāki bijuši ASV, ne pašmājās. Kaut vai minētās "The Kingdoms" laikā tapušās trīs Čadvika pirmās dziesmas "Christine", "Destroy the Heart" un "Real Animal" laikā (1987./1988.), kad Apvienotās Karalistes singlu tabulā vietas nefiksēja, ASV tā sauktajā "modernā roka" kategorijā "Christine" atzīmējās pat astotajā pozīcijā. Šī pati tendence novērojama visā grupas karjeras laikā, kas ar pārtraukumu no 1993. līdz 2005.gadam oficiāli turpinās joprojām. Šajā 2005.gadā "The House of Love" centās otrreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē ar atgriešanās albumu "Days Run Away". Nu, domājams, vismaz pašiem bija aizraujoši, jo tabulas un grafiki uz šo plati nereaģēja vispār.

Bet "The House of Love" agrīno devumu nedrīkst nenovērtēt. Piemēram, lai arī Ņujorku un Londonu šķir tūkstošiem kilometru, jūras un okeāni, amerikāņu grupas "The National" līderis Mets Bērningers, lai arī tam nav atrodams neviens pierādījums, iespējams, agrā jaunībā ne reizi vien spoguļa priekšā dziedājis visas angļu "The House of Love" dziesmas pēc kārtas... Čadviks ar kolēģiem ir tādi savādi piesaistoši. Un, galvenais, dzied arī par Jēzu!

Papildus resursi:

"The House of Love" profils portālā "Facebook"

Iegādājies "The House of Love" mūziku legāli!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV