Vorens Zīvāns (1947-2003)

Kad skanēt sāk Vorena Zīvāna paša vārdā nosauktā plate "Warren Zevon", tā burtiski iedveš klausītājam tādu kā lēnīgu, nedaudz apslāpētu laimes sajūtu. Bet ir 1976.gads, un reālais Zīvāns reālajā dzīvē atrodas pilnīgi citos dvēseles noskaņu slāņos. "70.tie bija kā (..) pazudusi nedēļas nogale, kas aprija daudzus," sarunā ar mūzikas žurnālu "Uncut" alegorijās izplūst Zīvāna dēls Džordans, raksturojot diezgan masīvo bohēmas vidi, kurā dzīvoja viņa tēvs. Vorens Zīvāns nebija vienīgais, kurš atkarību miglā nodzīvojies gadu desmitiem, viņš to ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem darīja visu mūžu, taču Zīvāna atstātais mantojums - simtiem dziesmu un ierakstu - būs mūžīga viņa talanta liecība. "Viņš bija viens no unikālākajiem komponistiem, ko radījušas ASV," saka Jordžs Kalderons, ko ar Zīvānu saistīja trīsdesmit gadus ilgusi draudzība.

GANGSTERA DĒLS

Zīvāns piedzima 1947.gada 24.janvārī Čikāgā, ASV. Viņa tēvs Stampijs bija krievu-ebreju imigrants, bokseris, kurš iztiku pelnīja, praktizējot gangstera profesiju. Māte Beverlija nāca no Mormoņu ģimenes, kas no meitas atteicās, kad tā apprecēja savu iemīlēto gangsteri. Savukārt mazais Vorens bērnībā diezgan mērķtiecīgi tika bīdīts klasiskās klaviermūzikas apguves virzienā - viņš pat atceras viesošanos mājās pie komponista Igora Stravinska Holivudā.

Albums "Warren Zevon".

Savu debijas albumu Zīvāns izdeva 1969.gadā. "Wanted Dead or Alive" neguva praktiski nekādus panākumus un ievērību. Pat mūslaikos, atskatoties uz visu Zīvāna karjeru, šis albums bieži tiek novērtēts kā diezgan vājš, taču ir skaidrs, ka bez šīs plates nākamā - "Warren Zevon" (1976) - nebūtu tāda, kuru tagad ne mazums kritiķu un fanu uzskata par viņa karjeras labāko albumu. Pirmos komerciālos panākumus Zīvāns gan guva tikai ar nākamo plati "Excitable Boy" (1978). Taču šis jau bija "miglas periods". "Viņš bija piedzēries, totāli pillā," savu telefona sarunu ar Zīvānu atceras mūzikas žurnālists Endijs Sleiters, kurš mūziķi bija sazvanījis, cenšoties glābt viņa jau bālēt sākušo karjeru. Šī viņa vēlme vēlāk izvērtās mazliet negaidītos notikumos. Uzzinājis, ka ierakstu kompānija "Electra / Asylum" grasās pārtraukt līgumattiecības ar Zīvānu, Sleiters protestēja: "Jūs jokojat? Vorens ir labākais komponists, kāds mums ir! Mēs nevaram viņu vienkārši "nobeidzināt"!" Un vīrs, kurš tolaik vadīja kompāniju, padomāja un teica: "Labi. Bet tad tu būsi viņa menedžeris!" Un Sleiters darīja visu pēc labākās sirdsapziņas. Dabūjis piecus tūkstošus dolāru demo ieraksta veikšanai, Sleiters zvanīja Zīvānam un tā arī teica - mums ir pieci tūkstoši, un mums vajag jaunus demo ierakstus. "Tev ir pieci taukšķi?" izbrīnīts pārjautāja Zīvāns. "Atdod man! Man tos vajag!" Skaidrs, ka naudu Zīvāns nedabūja, taču demo ieraksts tapa, un tajā viena no centrālajām personām bija toreiz vēl maz zināmā kolektīva "R.E.M." ģitārists Pīters Baks.

NEGRIBĒJA BŪT TĀDS, KĀDS VIŅŠ IR

Deviņdesmitajos.

Zīvāns bija jautrs vīrs. Kā atceras apkārtējie, no viņa allaž biruši joki un asprātības, taču tikpat labi ar viņu varēja parunāties par nopietnām tēmām. "Es [ar Zīvānu] biju pilnīgi aizrāvies," atzīst Niko Bolas, kurš producēja Zīvāna 1987.gada atgriešanās albumu "Sentimental Hygiene". "Es domāju, viņš bija "kūlīgākais" vīrs uz planētas. Viņš bija kā kovbojs. Es nedomāju, ka viņš vispār kaut ko pietēloja. Vorens, kuru es pazinu, ir tieši tāds Vorens, par kuru esat lasījuši. Viņš patiešām bija tik gudrs. Viņš patiešām dzēra tik daudz. Viņš patiešām lietoja visas tās narkotikas. Viņš patiešām bija tas čalis. Ļoti bieži viņš negribēja būt tāds, kāds viņš ir, bet tāds nu viņš bija."

"Vislabākais, strādājot kopā ar Vorenu, bija tas, ka tu varēji piezvanīt vienalga kam, un viņi visi būtu piedalījušies Vorena ierakstos," atceras Sleiters. "Viņš bija absolūts komponistu komponists. Viņā bija visas tās lietas, ko mēs mīlam rokenrolā - dumpošanās, dzīvošana uz robežas. Un tad bija dziesmas. Cik daudzi [komponisti] ir bijuši tikpat labi? [Bobs] Dilans bija, bet ne daudzi vairāk." Saistībā ar Dilanu Sleiteram atmiņā ir vēl kāds stāsts. "Mums bija [albuma "Sentimental Hygiene"] ieraksta sesijas, kas sākās [plkst.] divos [dienā]. Pusdienlaikā mani sasniedza zvans no Vorena. "Es esmu studijā. Tev ir tūlīt jāierodas šeit." Es teicu: "Voren, bet līdz diviem sesijas taču nenotiek." Viņš atbildēja: "Endij, tūlīt! Bobs Dilans ir šeit." Es viņam atteicu: "Ko?! Vai tu viņu pazīsti?" Vorens teica: "Nē, viņš šeit vienkārši ienāca. Viņš šeit vienkārši ienāca, un neviens nezina, kāpēc." Es ierados, un Dilans tur sēdēja ar savu dēlēnu." Kad pāris gabali bija nospēlēti, Sleiteram ienāca prātā doma uzaicināt Dilanu iespēlēt mutes ermoņiku solo dziesmā "The Factory". "Viņš ienāca, nospēlēja trīs, četrus piegājienus, un tas bija viss. Viņš ilgi nepalika. Viņš nospēlēja savu solo, bija ļoti laipns, un tad bija prom," minas Sleiters. "Vorens viņu mīlēja. Viņš bija Vorena varonis."

DZĪVES PĒDĒJAIS LIELAIS DARBS

Vorena Zīvāna pēdējais albums

 "The Wind".

Kad 2003.gadā iznāca Zīvāna jaunākais albums "The Wind", visi, tai skaitā pašu Zīvānu, zināja, ka tas ir viņa pēdējais albums. 2000.gadā ārsti viņam diagnosticēja plaušu vēzi neārstējamā formā. Un viņš pats uzstāja savam draugam Kalderonam, ka grib ierakstīt vēl savu pēdējo plati, bet "mums būs jāstrādā, cik vien iespējams ātri, jo es nezinu, kas tālāk notiks." Kā apliecinot Sleitera iepriekš teikto, no dalības albuma tapšanā neatteicās neviens uzrunātais - Rajs Kūders, Džims Keltners, Toms Petijs, Dons Henlijs, Brūss Springstīns un citi. Springstīns pat atrada laiku atlidot uz ierakstu savas koncerttūres vidū. Bet ne viss gāja gludi. "Cilvēki nezina, cik tuvu bijām tam, lai šis albums netiktu pabeigts," atklāti atzīst Kalderons. "Vorens bija drosmīgs, viņš smējās, jokoja par miršanu. Bet es redzēju, ka viņš aizvien vairāk un vairāk iegrimst depresijā, sevišķi, kad viņš pēc šiem gadiem atkal atsāka dzert. Viņš bija nobijies. Viņš centās savu dzeršanu no manis noslēpt. Es teicu: "Vecīt, man vienalga! Bet vismaz pabeidz albumu, esi te ierakstu sesijās." "The Wind" iznāca 2003.gada augustā. Tik ekstāzes pilnas atsauksmes Vorens nebija saņēmis jau divdesmit gadus. Nemaz nerunājot par divām "Grammy" balvām. Dzīves pēdējais lielais darbs nu bija padarīts...

Vorens Zīvāns kopā ar savu ārstu Hanteru Tomsonu.

"Es domāju, ārsts pieļāva divas briesmīgas kļūdas," uzskata albuma "The Wind" producents Noa Snaiders. "Vispirms viņš pateica Vorenam, ka tam atlicis dzīvot vien sešus mēnešus, lai gan patiesībā bija vairāk. Viņš arī pateica: "Zini visus tos noteikumus par tām lietām, ko tu nedrīksti, jo tās tev kaitē? Tiem vairs nav nekādas nozīmes!" Man šķiet, bija bīstami teikt tādus vārdus atkarīgajam." 

"Vecīt, es esmu tā nobijies!" - pēdējo reizi satiekoties, Kalderonam teica Zīvāns. Kalderons atbildēja "Vecīt, viss būs kārtībā!", un abi apskāvās. 2003.gada 7.septembrī Vorens Zīvāns šo pasauli pameta. Bet šim bēdīgajam faktam tomēr ir arī priecīgā puse: kad šo sauli būs lemts atstāt katram no mums, tur - augšā vai apakšā, pa vidu vai šķērsām - mūs sagaidīs šis vīrs, kura dziesmas dzīvajiem lika raudāt, bet mirušajiem... Nu to tad arī noskaidrosim.

Rakstā izmantoti citāti no žurnāla "Uncut" ("Life'll kill ya", 2014.gada jūnijs). Pēdējo lielāko interviju ar Vorenu Zīvonu var noskatīties šeit. Bet zemāk "Vh1" dokumentālā filma par Vorenu. Visi foto no interneta resursiem.

2014, www.musicstories.lv

Zigijam Zvaigžņputeklim - 40!

"Es esmu gejs un vienmēr tāds esmu bijis, pat, kad vēl biju Deivids Džounss," 1972.gada 22.janvāra mūzikas žurnāla "Melody Maker" numurā paziņoja Deivids Bovijs, īstajā vārdā Deivids Roberts Džounss. Nevarētu teikt, ka tajā laikā pret minoritātēm sabiedrībā valdītu sirsnīgākas jūtas kā tagad, un patiesībā Bovijam tikai to arī vajadzēja. Tas bija labi organizēts un plānots pasākums reklāmas kampaņā, kam pasaulei bija jāstāda priekšā savu jauno varoni Zigiju Zvaigžņputekli! Šogad jūnijā aprit četrdesmit gadi, kopš Bovija albuma "The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars" iznākšanas. Albuma, kas kā komētu uzšāva Boviju slavas debesīs; albums, kura panākumu fenomenu joprojām cenšas atšķetināt mūzikas pētnieki; albumu, kas mainīja ne tikai rokmūzikas pasniegšanas manieri, bet arī pašu Boviju.

ALBUMI - VIENS PAKAĻ OTRAM

"Kurš viņam pateiks?" - ierakstu studijā ar šausmām sejā viens otram parasti vaicāja skaņu inženieri, ja viņu kļūmes dēļ nebija sanācis kārtīgi ierakstīt kādu Bovija balss partiju. Jo Bovijs parasti nekļūdījās, viņš, lielākoties, visu iedziedāja ar pirmo reizi. "90-95% Bovija vokālo partiju mēs parasti ierakstījām ar pirmo reizi," atceras Kens Skots, kurš kā skaņu inženieris strādājis arī ar Bītliem, "Pink Floyd", Džordžu Harisonu un daudziem citiem. Iedziedāt kaut ko vēlreiz, ja viņš zināja, ka to jau pareizi izdarījis pirmajā reizē, Boviju pierunāt varēja tikai viņam ļoti pietuvinātas personas.

Pēc neievērotās debijas plates "David Bowie" (1967) un nedaudz labākus panākumus guvušās "Space Oddity" (1969), Bovijs sava trešā albums ierakstīšanai pieaicināja divus paziņas no grupas "Ronno" - ģitāristu Miku Ronsonu un bundzinieku Miku Vūdmenseju jeb "Vūdiju". Rezultāts sadarbībai bija albums "The Man Who Sold the World", kuru novērtēja leģendārais dīdžejs Džons Pīls, uzaicinot grupu raidstacijā "Radio 1" piedalīties šovā "In Concert". Sajutis zināmu novērtējumu, Bovijs metās iekšā jaunas plates radīšanā. Palūdzis "Ronno" puišus palīdzēt tā ierakstā, Bovijs kopā ar Ronsonu, Vūdiju, basģitāristu Trevoru Bolderu, taustiņinstrumentālistu Riku Veikmanu, Skotu un viņa palīgu Denisu Makkeju ieradās Londonas "Trident" ierakstu studijā, un darbs pie albums "Hunky Dory" varēja sākties.

Albums tapa raiti, jo Bovijs bija neapturams savās radīšanas spējās. Vēl vairāk - "Hunky Dory" vēl bija miksēšanas procesā, kad Bovijs palūdz Skotam vēl uz kādu brīdi rezervēt "Trident" studiju, lai... ierakstītu nākamo albumu.

"Kad mēs strādājām ar "Hunky Dory" materiālu miksēšanas telpā, Bovijs varēja mierīgi ienākt studijā, apsēsties pie klavierēm un sākt spēlēt savas jaunās dziesmas," atceras Makkejs. "Tad viņš uzkāpa pa trepēm pie mums, apsēdās blakus, un, kamēr mēs lielā skaļumā atskaņojām viņa topošā albuma ierakstus, Bovijs tikai sēdēja un kaut ko rakstīja. Reiz es viņam pajautāju, ko viņš raksta, un viņš atbildēja: "Es rakstu vārdus manām nākamajām dziesmām." Tad viņš vērsās pie Kena un teica: "Es nupat pabeidzu rakstīt nākamo albumu." Bet nebija taču pabeigts vēl šis! Tik ražīgs bija Bovijs."

AMERIKA DOD GRŪDIENU

Tas, ka Bovijs forsēja jauna albuma iznākšanu, pirms vēl bija izdots sagatavošanā esošais, pēc maza brītiņa vairs nepārsteidza nevienu no viņa līdzgaitniekiem - viņi bija pieraduši pie vairāk vai mazāk ekstravagantām un negaidītām Bovija idejām. Un iesākumā nekas neliecināja, ka tuvojas kas īpašs. Šajā pašā 1971.gadā Bovijs pirmo reizi pabija ASV. Šis ceļojums izmainīja visu viņa dzīvi un, pateicoties tam, pasaule tika pie sava Zigija Zvaigžņputekļa.

Par Bovija apsēstību kļuva grupas "The Stooges" un "The Legendary Stardust Cowboy". Tajā laikā pabalējusi bija arī Elvisa Preslija karjera, jo viņš vairāk koncentrējās uz viduvējām kino lomām, ne mūziku, tāpēc jo īpašs kārdinājums bija ziņa, ka ierakstu kompānija "RCA" meklē "jaunu Elvisu". Bovijs zināja: lai par tādu kļūtu, viņam nepietiks tikai uzstāties spīdīgās ūziņās, viņam jārada kāds tēls. Lū Rīds, Igijs Pops, "The Legendary Stardust Cowboy", britu rokeris Vinss Teilors, japāņu kabuki teātris, visbeidzot, Marks Bolans un grupa "T.Rex" - šo mūziķu, grupu un kultūru sajaukums radīja Zigiju Zvaigžņputekli.

Bovijs ar komandu ieradās "Trident" studijā (attēlā) 1971.gada 8.novembrī. Šaurajās studijas telpās visi jutās labi, atmosfēra bija radoša, un darbs vedās no rokas.

Basģitārists Trevors Bolders atminas, ka tajā laikā viņi vispār bijuši gluži kā ģimene, visu darot kopā. Nereti visa radošā grupa dzīvoja pie Bovija Hedonhollā Bekingemā - lielā mājā ar plašu dārzu, kurā puiši šad tad uzspēlējuši futbolu. Tomēr Bovijs bija savrupnieks, cik tālu tas attiecas uz dziesmu radīšanu, - ja grupa studijā nevarēja pabeigt kādu dziesmu, pazuda radošais pavediens, Bovijs parasti paņēma ģitāru, uzkāpa otrajā stāvā un pēc brīža nonāca lejā un nospēlēja "iztrūkstošo posmu". Visgrūtāk gāja ar dziesmas "Moonage Daydream" balss partijas ierakstu - tas izdevās tikai ar kādu desmito reizi. "Deividam ir vienreizējs vokālais diapazons," atzīst Bolders. "Neviens nevarēja nodziedāt kā viņš. Tas, kā viņš varēja [dziesmas laikā] mainīt savu balss tembra raksturu, ir novērojams visā viņa karjerā. Viņam bija neticami spēcīga balss."

ZIGIJA TĒLS

Turpmāko pāris mēnešu laikā sāka parādīties pirmās pārmaiņas Bovija vizuālajā izskatā. Kens Skots atceras, ka iepriekš Bovijs ģērbās džinsos un brīvā kreklā "kā lauķis".

"Viņa mati kļuva īsāki," pirmās pārmaiņas minas Skots. "Viņš bija liels japāņu stila piekritējs, tāpēc sāka lasīt dažādas attiecīgas grāmatiņas, un katru reizi viņš ieradās tērpies aizvien "japāniskākās" drēbēs." Vēl viens klikšķis notika 1972.gada 13.janvārī, kad Londonā bija filmas "Mehāniskais apelsīns" pirmizrāde. Kā zināms, Entonija Bērdžesa šāda paša nosaukuma grāmata stāsta par noziedznieku Aleksu, kurš, lai arī varētu nosist to, kurš nemīl Bēthovena mūziku, pats izdara šādu smagu noziegumu un tiek "ārstēts", izmantojot "modernas ārstniecības metodes" - psiholoģisku ietekmēšanu, liekot dienām, piesietam pie krēsla, skatīties policijas uzfilmētus slepkavību upurus, neslēpjot nedz uzšķērstus vēderus, nedz sakropļotas sejas.

Stenlija Kubrika filma ar Malkomu Makdauelu galvenajā lomā bija nākamais grūdiens Zigija dzimšanā. "Viņš mums visiem lika noskatīties šo filmu, un mūsu kostīmi bija aptuveni tādi paši [kā filmas varoņiem]: zābaki, katliņcepure - tikai daudz krāsaināki. Bet tad mēs pārgājām uz to melno un sudraboto [stilu], un Miks pārvilka zeķes pār biksēm, atstājot tādu nelielu loku apkārt. Tas bija nedaudz dīvaini," tā Bolders. "Patiesībā mēs tā īsti nekad neizlēmām [vienā brīdī] kļūt par "Marsa zirnekļiem"," Bolders turpina. "Tas vienkārši tā dabiski progresēja."

Bovijs saprata vai vismaz skaidri nojauta, ka ideja par Zigiju un Marsa zirnekļiem "aizies", tāpēc ļoti gatavojās šī tēla popularizēšanai.

Viņš pat pieņēma darbā PR speciālistu, un kopā ar viņu izlēma, ka vispirms jārunā ar lielajiem mūzikas izdevumiem, un divi pirmie laimīgie bija "NME" un "Melody Maker", kam tika sniegta vēsturiskā intervija ar atzīšanos, ka Bovijs vienmēr bijis gejs. Šīs intervijas nostrādāja perfekti. Bovijs tajā laikā jau ģērbās sava jaunā tēla drēbēs, kas bija visai ekscentriskas, - akurāt tādas, kādas nereti mēdz valkāt seksuālo minoritāšu pārstāvji. Bez tam Bovijs bija biežs viesis geju klubā "Sambrero". "Viņš labprātāk spēlēja kādu lomu, nevis bija viņš pats," spriež Dana Džilespija, kas Zigija albumā bija fona dziedātāja. "Es nedomāju, ka viņš jebkad sirdī būtu bijis īstens gejs."

UZ ZVAIGZNĒM, BET BEZ PUTEKĻIEM

1972.gada 29.janvāris bija grupas pirmā publiskā uzstāšanās jaunajā veidolā. Tā notika klubā "Friairs" Bekingemšīrā, un publikā tovakar bija gan "Queen" dalībnieki Frediijs Merkūrijs un Rodžers Teilors, gan dziedātājs un komponists Jans Hanters. "Tas bija... spīdoši! Viņiem tas patika. Mēs tam nespējām noticēt," par publikas atsaucību koncertā jūsmoja Bolders.

Kopš šīs uzstāšanās Bovija lietas sāka virzīties uz priekšu ļoti strauji - viņš bija ievērots un interese par viņa radīto Zigiju tikai pieauga, taču bija viens bastions, kuru ieņemt Bovijam ar pirmo rāvienu neizdevās - tā bija raidsabiedrība "BBC" un tās mūzikas šovs "The Old Grey Whistle Test". Tā producents Maiks Epltons vienkārši "negribēja Boviju ņemt". Taču, par laimi, viņa komandā atradās citādi domājošie un reiz, kad kāda jau sarunāta grupa šovā uzstāties pēkšņi vairs nevarēja, Epltona asistents un liels Bovija fans Dženijs Evanss, izmantojot situāciju, rada iespēju Zigijam ar visiem saviem Marsa zirnekļiem gozēties "BBC" ēterā. Un Lielbritānijā ar to arī pietiek, lai tevi sadzirdētu un novērtētu lielas masas, lai tu kļūtu "savējais".

Tā paša gada 6.jūnijs bija datums, kad klajā nāca albums "The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars". Konceptalbums, kurš stāsta par iedomātu tēlu Zigiju Zvaigžņputekli, kas plates garumā izdzīvo veselu dzīvi un beigās, kulminējot dziesmai "Rock'n'Roll Suicide", izdara pašnāvību. Pirmajā nedēļā albumu pārdeva 8000 eksemplāru kopijās, kas nebija maz. Un tad sākās Bovija un viņa grupas jaunā dzīve. Bovijs kļuva par īstu zvaigzni, pie viņa mājās nereti viesojās Miks Džegers, Džordžs Harisons un cits "sabiedrības krējums".

Rudenī Bovijs ar grupu devās savā pirmajā koncerttūrē pa ASV - 22 koncerti, kam pa vidu viņš vēl Ņujorkā paspēja ierakstīt dziesmu "The Jean Genie", izdevniecība to singla formā izdeva 24.novembrī un, pateicoties Zigija fenomenālajiem panākumiem, britu salās tā uzkāpa līdz otrajai vietai singlu topā. Tā bija traka slodze un traks spiediens.

"Mēs strādājām studijā, kad vien varējām," skaidro Bolders (attēlā). "Viņi [ierakstu kompānija] gribēja Deividu redzēt gan ceļā, gan studijā. Viņš bija zem masīva menedžmenta un ierakstu kompānijas spiediena, jo tie centās nopelnīt ar viņu pēc iespējas vairāk naudas."

VIENS PA ZVAIGZNĒM, CITI - PA ZEMI

Pēc atgriešanās no ASV sekoja koncerti dzimtenē, tad atkal Savienotajās Valstīs un arī Japānā. Paralēli tika rakstīts jauns albums "Aladdin Sane", kas iznāca 1973.gada aprīlī. Pēc 18 mēnešu nepārtraukta darba, koncertējot un strādājot studijā, grupa pagura. Parādījās nopietnākas domstarpības starp grupas dalībniekiem.

Brūklinas džeza pianists Maiks Garsons (attēlā) "ievazāja" grupā scientoloģijas mācību, jo pats bija tās piekritējs. Pēc daudziem gadiem viņš atzīs, ka ir kļūdījies. "Mana kļūda bija tā, ka, esot scientoloģijas entuziastam, es to centos izplatīt apkārtējiem," Garsons atceras. "Vairāk tas ieinteresēja Vūdiju, Trevoru mazliet, Miku arī nedaudz, bet Vūdijs ar to aizrāvās ļoti. Viņš joprojām ir scientologs. Es scientoloģiju pametu 1982.gadā, un kopš tā laika viņš ar mani nav runājis."

No saviem "Zirnekļiem" sāka distancēties arī Zigijs.

Ja iepriekšējā Amerikas tūrē viņi visi ceļoja kopā, tad tagad Bovijs brauca atsevišķā limuzīnā. Protams, zināmus secinājumus puiši izdarīja. "Mēs nekad tā īsti nesocializējāmies, mums nebija ikdienas kontaktu ar Deividu," secina Bolders. "Kādreiz, kad mēs visi dzīvojām Hedonhollā, tad jā. Taču, jo slavenāks viņš kļuva, jo vairāk cilvēku gribēja būt viņa tuvumā. Viņam tas viss nedaudz sakāpa galvā. Mēs, pārējie, kļuvām nesvarīgi. Tā viņš visur gāja kopā ar citām slavenībām... Un vienīgās reizes, kad viņu redzējām mēs, bija tad, kad viņš uzkāpa uz skatuves koncerta laikā. Tas bija tas pats patīkamais, atvērtais puisis, ar kuru varēja patiešām labi izrunāties, talantīgais dziedātājs, ar kuru kopā tu gāji lejā uz krodziņu. Pēkšņi viņš bija Lielais Deivids Bovijs, bet mēs - tikai "Zirnekļi no Marsa". Un tieši par to taču ir albums, vai ne?"

PĒC ZIGIJA

1973.gada 3.jūlijā Londonas Hammersmita koncertzālē notika pēdējā "The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars" koncerttūres uzstāšanās. "Mēs par to neko nezinājām! "Ko pie velna viņš dara?" - es toreiz nodomāju," ar nopūtu atminas Bolders, runājot par šī koncerta noslēgumu, kurā Bovijs pameta skatuvi vēl pirms pēdējās dziesmas "Rock'n'Roll Suicide" nodziedāšanas. Vūdijs man vēlāk teica, ka, ja vien būtu to zinājis, viņš uz skatuves vispār nekāptu. Tieši tāpēc viņi no mums to slēpa.

Viņi neriskēja ar to, ka pateiksim: "Sūkājiet pakaļas!" un aiziesim. Bet visi pārējie zināja. Miks Ronsons zināja. Viņi to slēpa tikai no mums abiem ar Vūdiju." Vūdmensejs (attēlā) vairs nekad nespēlēja kopā ar Boviju, tā bija pēdējā reize...

Bolders vēl pievienojās Bovijam un Ronsonam 1973.gada plates "Pin Ups" ierakstā, taču, kā viņš vēlāk atzina, "tā bija dīvaina atmosfēra, un es patiesībā tur nemaz negribēju atrasties". Šobrīd Trevors Bolders spēlē grupā "Uriah Heep". Miks Ronsons vēlāk pievērsās solo karjerai, tāpat spēlējis kopā ar Eltonu Džonu, Moriseju un Janu Hanteru. 1993.gada 29.aprīlī viņš 46 gadu vecumā mira no aknu vēža.

Vairs nekas, ko Bovijs darījia pēc tam, nelīdzinājās Zigija Zvaigžņputekļa radītajam efektam. Kā grāmatā "101 mūzikas albums" par plati "The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars" raksta Klāss Vāvere, "nav pārspīlēts teikt, ka pēc šī Bovija albuma ne tikai pusaudžu mūzika, bet arī paši pusaudži kļuva citādi, - un, protams, no citādiem pusaudžiem izaug citādi pieaugušie."



Rakstā izmantoti materiāli no mūzikas žurnāla "Uncut" (2012.gada aprīļa numura), Klāsa Vāvares grāmatas "101 mūzikas albums" un interneta resursiem.
Foto raksta ievadā no www.ioffer.com. Pārējie foto no citiem interneta resursiem.

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

Denijs Vitns (1943 - 1972)

"Paklau, Denijs taču ir aizmidzis," ar neslēptu izbrīnu sejā mēģinājuma laikā ierakstu studijā viens otram teica divi grupas "Crazy Horse" dalībnieki. Vēl vairāk - viņi bija pat nedaudz izbijušies, jo Denijs Vitns (Danny Whitten) bija aizmidzis stāvus ar ģitāru plecā. Kad Nīls Jangs saprata, kas par lietu, viņā valdīja duālas sajūtas: no vienas puses, viņš bija nikns un dusmīgs - pirms tik lielas un atbildīgas koncerttūres Vitns atkal bija viņu piekrāpis, aizslaukot mēslainē pēdējās uzticības paliekas sev; skaidrs, ka Janga lēmumam jābūt radikālam. No otras puses, Jangs saprata, ka šis, visticamāk, ir liktenīgs pagrieziena punkts abu attiecībās. Iedevis Vitnam piecdesmit dolārus un atpakaļbiļeti lidmašīnai uz Losandželosu, Jangs padzina no grupas "Crazy Horse" tās dibinātāju. Janga prognozes attiecībā uz liktenīgo pagrieziena punktu piepildījās ar uzviju - tās pašās dienas vakarā Vitns tika atrasts miris kāda sava drauga vannasistabā. Nāves iemesls - valiuma tablešu un alkohola kombinācija, kas uz organismu iedarbojās kā inde.

LIKTENĪGĀS SĀPES

Kas gan būtu iedomājies, ka bērnībā trauslajam, blondajam zēnam būs paredzēts šāds liktenis? Fakts, ka tēvs ar ģimeni, kurā bez Denija bija arī māsa Brenda, nedzīvoja kopā, protams, ir spēlējis sava veida lomu šādam iznākumam. Denija mātei vajadzēja strādāt vairākos darbos, lai pabarotu abus bērnus. Lai atvieglotu mātes rūpes un izrautos no šādas vides, Vitns 17 gadu vecumā iestājās ASV Jūras spēkos. Tā sagadījās, ka dienesta laikā viņš iedzīvojās reimatiskajā artrītā, kas īpaši skāra ceļus. Pirms dienēšanas Vitns Holivudas klubā "Peppermint West" apmeklētājus izklaidēja, dejojot dažādas dejas, piemēram, tvistu.

Viņš spēja nodejot jebko, pieskaņojoties mūzikai, kas tobrīd skanēja. "Viņš bija patiešām labs," atminas Vitna draugs un grupas biedrs Billijs Talbots. Konstatējot iegūto kaiti, armijas ārsts brīdināja Vitnu, ka komplikāciju gadījumā viņš pusmūžā var tikt piekalts pie ratiņkrēsla uz visu atlikušo mūžu, tāpēc jābūt piesardzīgam. Un šī bija viena no lietām, ko Vitns laida gar ausīm. Kad pēc slimības apārstēšanas viņš atkal dejoja, tas sagādāja neciešamas sāpes. Visticamāk, sāpes bija lielākais grūdiens pārkāpt pāri robežai, kas šķir saprātu no atkarības.

Ja ar dejošanu tagad bija kā bija, tad dziedāt gan Vitns varēja. Varētu pat teikt - tas viņam padevās. Viņam bija tāda "silti vibrējoša" balss. Kopā ar Talbotu un Ralfu Molīnu viņš izveidoja grupu, kurai gada laikā vismaz pāris reižu mainījās nosaukumi; panākumu nebija nekādu, bet puikas no sirds centās, centās un viņiem izdevās. No "Danny & The Memories", caur "The Psyrcle" un "The Rockets", radās leģendārais nosaukums "Crazy Horse".

Viņiem bija izveidojusies laba sadarbība ar Nīlu Jangu, ar kuru kopā laiciņu iepriekš kā "The Rockets" bija koncertējuši. Visiem četriem sadarbība gāja pie dūšas, un 1969.gadā tapa viņu kopprojekta pirmā plate "Everybody Knows This Is Nowhere". Būs kārtīgi jāpameklē kāds mūzikas pazinējs, kurš noliegs, ka šis bija, un joprojām ir, labākais četrotnes veikums (to iespējams noklausīties zem raksta). Viena no veiksmes atslēgām - Janga un Vitna savstarpējā "ķīmija", kas nebija atšķaidāma ne ar ko.

PERSONA, KURAI NEGRIBAS ATRASTIES BLAKUS

Lai arī Vitns bija dažus gadus vecāks par Jangu, tieši otrais kļuva par tādu kā grupas "vecāko". Vitnam pret to nebija nekādas pretenzijas, viņš nekad sevī nebija jutis liela organizatora vai oratora talantu. Taču Nils Lovgrīns, ģitārists, kurš pievienojās grupai albuma "Tonight's the Night" ierakstā, atceras, ka atsevišķi strīdi starp abiem bijuši gan. Reiz Vitns tā kā apvainojies, ka viņam neļauj grupā izpausties kā līdervokālistam, kura vietu bija ieņēmis Jangs. "Atceros, kā producents Eliots Roberts viņu mierināja: "Ei, Denij, nomierinies! Tas viss būs!"," pagātnes notikumus atminas Lovgrīns. Tā patiešām arī notika. Taču nu jau arī dziedāšana Vitnam gāja rokrokā ar sāpēm.

"Zini, vecais, es labāk ātrāk nomirtu, lai nekļūtu vecs," kādu dienu, skatoties spogulī un vērojot drīzāk jau iedomātas krunkas, Talbotam atzina Vitns. Pirms pieciem gadiem bija nomirusi viņa māte, tas bija smags trieciens, no kura viņš tā ari neatguvās. "Viņš bija līderis, bet tāds - klusais līderis," pamatojumu Vitna intravertajai dabai meklē Talbots. Un, iespējams, norāda uz vēl vienu iemeslu Vitna zaudējumam cīņā ar saviem dēmoniem. Dēmoni, protams, bija. Un viņš tos pat nedzina ārā. Viņš ar tiem sadzīvoja, ļaujot atkarību priekškaram vismaz iluziori aizklāt skatu uz savas dvēseles nešpatņiem.

"Heroīnu mēs pilnīgi noteikti uzskatījām par kaut ko ļoti kaitīgu," vispārējo priekšstatu, ka, ja vien tev vienā rokā ir ģitāra, tad otrā, kā minimums, jābūt šļircei, kliedē "Crazy Horse" dalībnieks Talbots.

"Ralfs un es nekad to nelietojām, tāpat kā Nīls. Bet Denijs bija sāpju nomocīts, un var tikai iedomāties, cik daudz labāk viņš jutās, kad bija lietojis heroīnu." Grupai līdz ar to sākās elle - "norauti" mēģinājumi un koncerti, meli, solījumu nepildīšana un grupas biedru apzagšana. Talbots rēķina: "Aptuveni divu gadu laikā Vitns no "zelta puikas" pārvērtās par personu, kurai negribas atrasties blakus."

"Mūsdienās katrs šādā situācijā zina, ka palīdz rehabilitācijas klīnikas, bet toreiz par to nemaz nerunāja," Lovgrīns attaisno iespējamos pārmetumus, ka neviens neko nav darījis, lai draugu glābtu. Kad Vitnu iekārtoja kādā klīnikā vai slimnīcā, viņš vienmēr aizbēga. Viņš bēga no visiem - no sevis, no dēmoniem, no pilnīgi visiem. "Viss, kas atradās viņam apkārt, krita zemē, bet, ja viņam, arī šādā stāvoklī esot, ielika rokā uzskaņotu ģitāru, šķita, pēkšņi no viņa izsprāgst gaisma," atceras Lovgrīns.

PĒDĒJĀ BALSTA ZAUDĒŠANA

Bija 1972.gada 18.novembis. Nīls Jangs (attēlā) un "Crazy Horse" gatavojās lielai un atbildīgai tūrei, notika pēdējie mēģinājumi. Taču laikam vienīgā persona, kas vēl ticēja Vitnam un viņa gribasspēkam pieķerties pie, iespējams, pēdējā glābšanas salmiņa, bija Jangs. Viņš bija uzaicinājis Vitnu ņemt dalību tūrē ar noteikumu, ka nebūs nekāda heroīna.

Kā Janga autobiogrāfijā vēlāk rakstīja viņa biogrāfs rakstnieks Džimmijs Makdonauss, "noslēpums paliek, kā kāds vispār toreiz varēja aizdomāties, ka Denijs ir tādā formā, lai varētu piedalīties vienalga kādā tūrē". "Nīls bija pārliecināts, ka Denijs atkal būs brīnišķīgs," uz to atbild viņa tā brīža draudzene Kerija Snodgresa.

Kad kļuva zināms par traģēdiju, visi, protams, bija šokā. Bet, iespējams, vistuvākie to jau nojauta. Vitna līdzgaitnieki bija spieti atbildēt uz jautājumiem, kāpēc neviens no viņiem neko nedarīja, lai novērstu šo traģēdiju. "Denijs bija sarežģīts. Viņš vienmēr bija sarežģīts. Ja tā padomā, viņš bija sarežģīts jau no paša sākuma," prāto Talbots. Viņš un pārējie, izmēģinājuši spēkus visādi, saprata, ka Denijs Vitns jau ir izlēmis savu ceļa virzienu. "Tas spiež man prātu. Tas sasodīti spiež manu prātu. Es mīlēju Deniju. Un es jūtu atbildību par to, kas notika," atzīst Vitna pēdējais uzticamības balsts Nīls Jangs. Balsts, kura sabrukšana izrādījās liktenīga.

"ES PAR TO NEVĒLOS RUNĀT"

Denijs Vitns aizgāja mūžībā 29 gadu vecumā. Viņš neiekļāvās mistiskajā "Klubā 27", kura biedri, redzami mūziķi, pametuši šo sauli 27 gadu vecumā.

Viņš vispār neiekļāvās nekādos standartos, rāmjos vai normās. Viņš vienmēr bijis aizkadrā - pat viņa fotogrāfijas uzņemtas tikai dažas! Viņu salīdzina ar Kurtu Kobeinu - gan vizuāli, gan attieksmē pret dzīvi un mūziku. "Denijs Vitns pat izskatās līdzīgs Kurtam Kobeinam," saka angļu komponists Jans Maknabs, labs "Crazy Horse" draugs. "Kad es dzirdu runājam par Deniju, man vienmēr šķiet, ka viņa loma ir daudz lielāka nekā vēsturiski novērtēts."



Šogad rudenī apritēs 40 gadi, kopš Denija nav mūsu vidū. Un, lai arī viņš nebija zvaigzne, kuras bēres pārraida TV tiešraidē, Vitns savas īsās karjeras laikā ir atstājis varbūt pat daudz vairāk kā kāds, kurš gaida, ka viņu aiz vecuma marasma no skatuves nonesīs nestuvēs 120 gadu vecumā. Turklāt tieši Denijs Vitns ir radījis vien no skaistākajām balādēm ar zīmīgu nosaukumu "I Don't Want To Talk About It", kuras komponista laurus bieži piešķir Rodam Stjuartam, jo tieši viņš 1977.gadā ar šo dziesmu iekaroja topu virsotnes. Savukārt Vitna māsa Brenda, pateicoties autortiesību maksājumiem par šo dziesmu, izskolojusi savus bērnus. "Denijs par to būtu ļoti priecīgs," rezumē Billijs Talbots.



Raksts tapis, balstoties uz mūzikas žurnāla "Uncut" 2012.gada aprīļa numura publikāciju "I watched the needle take another man". Rakstā izmantotas fotogrāfijas no www.dannyraywhitten.com un citiem interneta resursiem.

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

Deivijs Džounss (1945 - 2012)

Kad 1966.gadā grupa "The Monkees" debitēja televīzijā, Deivijs Džounss skatītājus pārsteidza ar savu zēnisko izskatu un personisko šarmu, kaut ekrānam viņš nebūt nebija svešinieks. Jau pavisam drīz "The Monkees" kļuva par daudzu elkiem visā pasaulē, viņu albumi tika pārdoti miljonos eksemplāru. Un Džounsa smalkais humors un šarms tā arī nekad nezuda. Aptaujas un individuālie vērtējumi Džounsu pat 2009.gadā, tātad - viņam bija jau 64 -, ierindoja visu laiku populārāko tīņu elku topu virsotnēs. Šajā gadā kādā aptaujā viņš ieguva 2.vietu, bet "Yahoo Music" gadu iepriekš Džounsam piešķīra Nr.1 visu laiku lielāko tīņu elku topā, atstājot tūlīt aiz sevis Britniju Spīrsu un Mailiju Sairusu.

UZ EKRĀNA JAU 11 GADU VECUMĀ

Džounss piedzima pēckara Anglijā, Mančestrā 1945.gada 30.decembrī. Jau agri, 11 gadu vecumā, viņš izpaudās aktiermeistarībā, filmējoties angļu ziepju operā "Coronation Street".

Seriālu sāka demonstrēt 1960.gada 9.decembrī, un tas turpinās joprojām - pagājušās nedēļas piektdienā, 2.martā, tika demonstrēta jau 7819.epizode...

Bērnībā Džounsam bija divas aizraušanās - teātris un jāšanas sports. Taču zirgi ar visiem saviem āboliem kapitulēja muzikālās drāmas mūzas priekšā. Londonā spīdoši nospēlējis slīpēta blēža lomu mūziklā "Olivers", Džounss 1963.gadā ar šo lomu debitē Brodvejā (ASV), saņemot par to "Tonija" balvu, ko pasniedz par sasniegumiem Brodvejas teātrī.

Nospēlējis vēl pāris lomas televīzijā, Džounss pēc pāris gadiem izvelk savas dzīves lielo lozi - kopā ar Maiklu Nesmitu, Pīteru Torku un Mikiju Dolenzu Džounss tiek apstiprināts lomā filmai par puišu rokgrupu, kuras scenārija pamatā bija "The Beatles" dzīvesstāsts.

"The Monkees" debitēja 1966.gadā, un publika bija sajūsmā ne tikai par puišu humora izjūtu, bet arī par Džounsa zēnisko izskatu - viņam jau bija gandrīz 21, bet izskatījās gadus piecus jaunāks.

"THE MONKEES" PAISUMI UN BĒGUMI

"The Monkees" debijas singls "Last Train to Clarksville" un Neila Daimonda dziesmas "I'm a Believer" versija bez aizķeršanās 1966.gadā uzšāvās topu virsotnēs daudzās valstīs. Džounsa dzimtenē vēsie angļi pēc pirmā singla vēl neticīgi blisinājās, dziesmu, un līdz ar to arī grupu, tā īsti neatzīstot (Karalistē tā sasniedza tikai 23.vietu), taču, kārtīgi padzēruši tēju un uzsildījušu veselo saprātu, "I'm a Believer" triumfēja arī topu tabulās "The Monkees" līdera dzimtenē. Šī dziesma tā arī palika nepārspēta topu tabulu iekarošanā, taču sekoja vēl arī citi labi novērtēti darbi - tā paša Daimonda komponētā "Little Bit Me, Little Bit You", Džerija Gofina un Kerolas Kingas "Pleasant Valley Sunday", "The Kingston Trio" dalībnieka Džona Stjuarta "Daydream Believer" un citi.



1968.gadā "The Monkees" uzņēma savu mākslas filmu "Head", kas bija pilnīga izgāšanās kases ieņēmumu ziņā. Ļodzīties sāka arī grupas dalībnieku attiecības, kas beidzās ar Torka aiziešanu. Atlikušie dalībnieki 1969.gadā izdeva divus albumus - "Instant Replay" un "The Monkees Present". Grupas slava bija sākusi rietēt, pēc otrā albuma iznākšanas arī Nesmits paziņoja, ka beidz "mērkaķoties" un grupu pamet. 1970.gada plati ar zīmīgo nosaukumu "Changes" ierakstīja vairs tikai divi oriģinālā sastāva dalībnieki - Džounss un Dolenzs. Un tās patiešām bija agrīnās grupas "The Monkees" beigas...

VECO LAIKU REANIMĒŠANA

Pēc grupas izjukšanas Džounss turpināja uzstāties kā solomākslinieks, 1971.gadā izdodot arī savā vārdā nosauktu plati. Paralēli tam viņš filmējās. Neaizmirstama loma bija situāciju komēdijā "The Brady Bunch", kurā Džounss tēloja pats sevi kā pusaudzes Māršas Bredijas sapņu elks. Lomu viņš nospēlēja tik spīdoši, ka kopš tā laika arī tiek uzskatīts par vienu no visu laiku lielākajiem tīņu elkiem.

Taču ieradumam ir liels spēks, un Džounss kopā ar Dolenzu un "The Monkees" bijušajiem dziesmu autoriem Tomiju Boisu un Bobiju Hartu nolēma pastrādāt pie jaunām dziesmām. 1976.gadā zem nosaukuma "Dolenz, Jones, Boyce & Hart" iznāca šāda paša nosaukuma plate, kam pirmajā brīdī nebija īpašu panākumu. Džounsam tas droši vien bija sāpīgi, vēl ņemot vērā, ka albuma tapšanas laikā bija aicinājis studijā pievienoties atlikušos "The Monkees" dalībniekus Nesmitu un Torku, bet viņi bija šādu ideju noraidījuši.

Taču "sauciens nebija tukšumā" - pēc pāris gadiem, tieši pateicoties šim albumam, klausītāju interese par "The Monkees" pamazām atjaunojās. Dažas vecās dziesmas pat atgriezās topos, un 1986.gadā Dolenzs, Torks un Džouns apvienojās koncerttūrei, galu galā izlaižot arī "The Monkees" labāko dziesmu izlasi "Then And Now" ar vienu jaunu kompozīciju - "That Was Then, This Is Now". Tolaik jau lielu lomu spēlēja mūzikas kanāls "MTV", un tieši lielā mērā pateicoties tam, grupa 1987.gadā jau atkal bija tik pieprasīta, ka zēni nolēma izdot pirmo "The Monkees" plati septiņpadsmit gados - "Pool It!".

Deviņdesmito gadu vidū grupai uz īsu brīdi piebiedrojās arī ceturtais bijušais cīņu biedrs Nesmits, un tā kopīgi, atzīmējot "The Monkees" 30 gadu pastāvešanu, 1996.gadā tapa pirmais albums divdesmit astoņu gadu laikā "Justus", kuru ierakstīja visi četri grupas dibinātāji. Liktenis būs lēmis, ka arī pēdējais...

LABS JOKS, ARĪ AIZEJOT

Paralēli "The Monkees" aktivitātēm Džounss turpināja darboties, uzņemoties gan virknē mākslas filmu, gan vēlreiz nospēlējot lomu savā jaunības dienu spēlētajā lugā "Oliver!", tikai šoreiz atveidojot vecu ebreju Feidžinu, kurš lugā raksturots kā "zagtu preču uzpircējs". Savus cienītājus Džounss iepriecināja arī ar vairākām biogrāfiskām grāmatām, tai skaitā 1987.gadā iznākušo "They Made a Monkee Out of Me", lieku reizi lasītājam atgādinot par savu spēju izstāstīt stāstus ar slīpētu humoru. 21.gadsimta pirmo desmitgadi Džounss pavadīja koncertējot. 2008.gadā, kā "savelkot galus", Džounss izdeva savu visu laiku iecienītāko dziesmu albumu "Incredible Revisited".

Aizpagājušās trešdienas, 29.februāra, rītā Džouns, sēžot mašīnā, sāka sūdzēties par spiedienu krūtīs un elpas trūkumu, pēc kā nekavējoties tika nogādāts slimnīcā Floridā. Taču liktenis savu smago roku jau bija pielicis pa ceļam uz hospitāli, tāpēc tur vien nācās konstatēt nāves faktu, kas iestājies sirdslēkmes dēļ. ""Adios", Mančestras kovboj!" caur ziņu kanālu "CNN" atvadu sveicienus cīņu biedram nodeva Mikijs Dolenzs. "Viņš man bija kā brālis, kura man nekad nav bijis, un viņa aiziešana atstās milzu robu manā dvēselē." Sēro arī pārējie "The Monkees" dalībnieki, sieva Džesika, ar ko Džounss apprecējās 2009.gadā, un četras meitas no iepriekšējām laulībām.

Deivijs Džounss, kurš dzīves laikā mīlēja labus jokus, tādu sagādāja, arī aizejot mūžībā 29.februārī - dienā, kura ir reizi četros gados. Viņš ir devis iespēju pieminēt viņa nāvi daudzreiz retāk kā dzīvi. Un nevienam nav tiesību nepildīt aizgājēja gribu.

Atvadoties no Deivija Džounsa, un nu jau laikam arī grupas "The Monkees", viens no kvarteta labākajiem albumiem - 1968.gada plate "The Birds, The Bees & The Monkees" no sākuma līdz beigām.


Foto raksta ievadā no sodahead.com, pārējie attēli no dažādiem interneta resursiem.

2012, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

Vitnija Hjūstone (1963 - 2012)

Pirms nedēļas pasauli pāršalca ziņa, ka tikai dienu pirms paredzētās uzstāšanās "Grammy" balvu pasniegšanas ceremonijā 12.februārī Losandželosā (ASV) savā viesnīcas numurā atrasta mirusi dziedātāja un aktrise Vitnija Hjūstone. Domājams, lielākā daļa cilvēces viņu atceras ar vienu dziesmu un lomu - filmā "Miesassargs", kurā viņa spēlēja kopā ar Kevinu Kostneru, un dziesmu no šīs filmas "I Will Always Love You". Pārdzīvojusi cīņu ar atkarībām, bankrotu un neveiksmes privātajā dzīvē, Hjūstone pamazām atgriezās normālā dzīvē. Pagājušā gada rudenī ierakstu kompānija "RCA Music Group" paziņoja, ka turpmāk pārstāvēs Hjūstoni, un tas nozīmētu jaunus albumus un jaunas lomas. Bet diemžēl arī šoreiz liktenis ar Hjūstoni izspēlēja ļaunu joku...

AR MŪZIKU ASINĪS

Vitnija Hjūstone dzimusi Ņudžersijas štata (ASV) lielākajā pilsētā Ņuvarkā un jau kopš bērnu dienām bija skaidrs, ka viņas dzīve paies zem mūzikas zvaigznāja.

Viņas māte Sisija Hjūstone, māsīca Dionna Varvika un krustmāte Areta Frenklina bija visai redzamas figūras uz Amerikas gospeļu un "soul" mūzikas skatuves. Tieši tāpat, kā savulaik viņas krustmāti Frenklinu, mazo Vitniju mūzika savā varā pārņēma baznīcas koris, kuru vadīja viņas māte. Hjūstone kļuva par lokāla mēroga zvaigzni, vēl būdama maza meitene, jo nevienam nebija šaubu - dziedāšana viņai ir Dieva dots talants!

Pārsvarā uzstājusies kopā ar māti, piecpadsmit gadu vecumā Hjūstone sāka meklēt iespējas ierakstīties kā solomāksliniece. Aptuveni ap to pašu laiku viņas dabīgo skaistumu atklāja kāds fotogrāfs un pavisam driz Hjūstone kļuva par pirmo afroamerikāņu meiteni, kas rotā žurnāla "Seventeen" vāku.

Vēl pēc pāris gadiem viņu kādā naktsklubā jau kā dziedātāju atklāja ierakstu kompānijas "Arista Records" boss Klaivs Deiviss, kas nekavējoties parakstīja ar Hjūstoni līgumu, tādējādi nobruģējot ceļu plašākai atpazīstamībai un lielākām iespējām. Turpmākos pāris gadus Deivisa galvenais uzdevums bija atrast komponistus un aranžētājus, kas spētu radīt dziesmas Hjūstones balss apbrīnas vērtajām iespējām.

ZVAIGZNES IEMIRDZĒŠANĀS

1985. bija Vitnijas Hjūstones gads. Iznāca viņas debijas albums "Whitney Houston", un tas kļuva par ko līdzīgu masu psihozei. Popmūzikas sabiedrība ko tādu ilgi nebija pieredzējusi. Singli "Saving All My Love for You" un "How Will I Know" palīdzēja platei iekarot albumu topu virsotnes ASV, Austrālijā, Kanādā un Zviedrijā, visā pasaulē kopā pārdodot 25 miljonus kopiju. 1986.gadā par "Saving All My Love for You" Hjūstone saņēma "Grammy" balvu, ko viņai pasniedza māsīca Varvika. Vēl graujošākus panākumus topos sasniedza Hjūstones otrā plate "Whitney", kas iznāca 1987.gadā un kas vienīgi ASV R`n`B un Francijas albumu topos nesasniedza augstāko virsotni (attiecīgi otrā un sestā vieta). Un atkal "Grammy" balva kabatā - par dziesmu "I Wanna Dance with Somebody (Who Loves Me)". Hjūstone bija kļuvusi par pasaules mēroga zvaigzni, un tam pakārtotas bija arī viņas sabiedriskās aktivitātes - lai palīdzētu trūcīgiem bērniem visā pasaulē, Hjūstone nodibināja bezpeļņas labdarības organizāciju un bija labi ieredzēta arī no tādiem planētas ietekmīgiem cilvēkiem kā Nelsons Mandela.



IESPĒJAMS, LIELĀKĀ KĻŪDA DZĪVĒ

Tas bija 1992.gads, kad, būdama slavas virsotnē, Hjūstone apprecējās ar R`n`B dziedātāju Bobiju Braunu, iespējams, izdarīdama vislielāko kļūdu savā mūžā.

Iesākumā viss bija skaisti un labi. Taču tad, rutīnas, slavas vai kā cita ietekmē, ģimenē sākās skandāli un tie tika "aizmirsti" ar devu narkotiku. Pie kam - to darīja abi. Taču vismaz sākumā Hjūstones karjeru tas neietekmēja. 1992.gadā tapa filma "The Bodyguard", kurā Hjūstone un Kevins Kostners nospēlēja tik lieliski, ka daudzi slavenās dziedātājas Hjūstones un viņas miesassarga Kostnera mīlas attiecības kā varbūtību pārcēla arī uz reālo dzīvi. Visticamāk jau, ka tā nebija, bet bija cita lieta - ar šo filmu Hjūstone aizsāka tradīciju katrai savai filmai iedziedāt dziesmu, pārdodot to kā filmas skaņu celiņa singlu. Klasiskā Dollijas Pārtones 1974.gada "I Will Always Love You" Hjūstones izpildījumā filmā "The Bodyguard" kļuva par viņas visu laiku lielāko hītu. Dziesma ASV singlu tabulā augstāko pakāpienu aizņēma 14 (!!!) nedēļas no vietas, viss filmas mūzikas albums atnesa Hjūstones "Grammy" balvu kolekcijai vēl trīs statuetes, bet visā pasaulē tas tika pārdots 44 miljonos kopiju!



Skatoties šā brīža acīm, tās bija Hjūstones karjeras virsotnes. Kad 1998.gadā pēc diviem "filmu albumiem" ("The Bodyguard" (1992) un "The Preacher's Wife" (1996)) iznāca Hjūstones ceturtais "parastais" studijas albums "My Love Is Your Love", tam vairs tik labi neveicās - pirmo vietu albumu topos tas spēja sasniegt tikai Šveicē, turpretī dzimtenē tas pakāpās vairs tikai līdz 13.vietai. Tomēr par dziesmu "It's Not Right but It's Okay" šis albums atkal tika pie viena "Grammy". Un dziesma "When You Believe", ko Hjūstone kopā ar Meraiju Keriju ieskaņoja multfilmas "Ēģiptes princis" vajadzībām, ieguva "Oskaru".



CEĻŠ UZ BEZDIBENI

Gadsimtu mijā jau ar neapbruņotu aci bija redzams, ka Hjūstonas dzīve ripo no kalna lejā. Aizvien uzstājīgāk medijus pārņēma baumas par reiz tik daudzsološās dziedātājas un aktrises laulību peripetijām, atkarībām un to radītām veselības problēmām. 2002.gadā pasaule bija šokā, pēc ilgāka laika ieraugot Hjūstoni TV intervijā acīmredzami novājējušu un ne pie labākās veselības.



To izmantoja amerikāņu televīzijas kanāls "Bravo" - zinot auditorijas negurstošo interesi par Hjūstones un Brauna ģimenes un privātās dzīves līkločiem, tas piedāvāja izveidot realitātes šovu "Būt Bobijam Braunam" ("Being Bobby Brown").

Tā galvenais mērķis - atspoguļot slavenā pāra ģimenes dzīvi un ikdienu. Šova laiks sakrita ar tumšākajiem viņu laulības gadiem, iespējams, viens veicināja otru. Narkotikas, strīdi un skati, kas citiem ārpus ģimenes nebūtu jāredz, nu tika fiksēti un pārraidīti visā valstī. Hjūstones brūkošajai karjerai tas nu nekādi nenāca par labu. Kaut arī viņa centās neievērot kritiskās piezīmes un iznīcinošās recenzijas, izdodot plati "Just Witney", tā bija tikai blāva atblāzma no viņas slavas laikiem.

SĀKUMS NO NULLES

Nākamais atskaites punkts Hjūstones dzīvē bija 2007.gads - karjera bija izputināta, bet atkarības pārvarētas; laulība ar Braunu bija šķirta, bet iegūtas vienpusējas aizgādības tiesības pār abu meitu Bobiju Kristiānu.

Pēc desmit gadu cīņas Hjūstone, šķiet, bija uzvarējusi savus dēmonus. To pierāda 2009.gada plate "I Look to You" - tā ir kā stāsts par cīņu, kuru Hjūstone izcīnījusi, par upuriem, ko nesusi un par nākotni, kas tagad ir tapusi iespējama. Klausītāji viņai noticēja - ASV, Kanāda, Vācija un Šveice, kā sendienās, kapitulēja Hjūstones atgriešanās plates priekšā. Varēja pārliecinoši teikt - Vitnija Hjūstone ir atgriezusies!

Vēl nepilnu mēnesi atpakaļ viņa noliedza baumas par savu it kā bankrotu, publiski sacījās, ka nu ir gatava kārtīgam savas karjeras uzrāvienam. Pēdējā laikā Hjūstone strādāja kopā ar dziedātāju Džordinu Spārku pie muzikālas filmas "Sparkle", kas ir 1976.gada tāda paša nosaukuma filmas versija par kādu meiteņu popgrupu. Tāpat viņa nesen paziņoja, ka būs viens no tiesnešiem nākamās sezonas jauno talantu konkursā "X-Factor".

PASAULE SĒRO, BET STĀSTS TURPINĀS

Pirms nedēļas, 12.februārī, daudzus miljonus visā pasaulē šokēja mediju galvenā ziņa - ieradusies Losandželosā, lai 12.februārī uzstātos sev tik ierastās "Grammy" balvas pasniegšanas ceremonijā, Vitnija Hjūstone 11.februārī plkst. 15.55 pēc vietējā laika tika atrasta mirusi viesnīcā "Beverly Hilton". Pirmās ziņas par nāves iemeslu liecina, ka tas varētu būt bijis nelaimes gadījums, iespējams, aizrīšanās ar ūdeni. Vitniju Hjūstoni 18.februārī izvadīja no baznīcas, kuru viņa bērnībā apmeklēja un kurā uzstājās kā mazā, visu apbrīnotā Vitnija...

"Traģiskas beigas šovbiznesa zelta meitenei, kura bija nogājusi no ceļa," tā par dziedātājas nāvi raksta laikraksts "The Sunday Times". Vitnija Hjūstone nu ir atstājusi mums stāstu bez beigām. Aizejot brīdī, kad šķita, ka visam būtu tikai jāsākas, Hjūstone mums katram dod iespēju pabeigt stāstu, kuru viņa ir iesākusi. Un katram šis stāsts beigsies savādāk. Un, iespējams, daudzi no tiem būs interesantāki par to, ko, vēl ilgi dzīvojot, izstāstītu pati Hjūstone. Jo tagad katram ir iespēja viņu pacelt augstumos, kurus pati Hjūstone varbūt arī nekad nesasniegtu. Zvaigzne pēdējo reizi ir mums paklanījusies, lai turpmāk tikai spīdētu augstu debesīs, kamēr kaut viens cilvēks uz planētas Zeme viņu atcerēsies, sēros un apbrīnos.

Nobeigumā - viens no Vitnijas Hjūstones koncertiem:


Rakstā izmantoti interneta informācijas un vizuālie resursi.

2012, www.muicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV