Rāda ziņas ar etiķeti Barbra Streisand. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Barbra Streisand. Rādīt visas ziņas

otrdiena, 2015. gada 27. oktobris

Janet Jackson - "Unbreakable" (2015)

Dženeta Džeksone (49), protams, vienmēr paliks popa karaļa Maikla Džeksona māšele, un, iespējams, reiz senā pagātnē - astoņdesmitajos, deviņdesmito sākumā - šis radniecības fakts daudziem šķita galvenais iemesls mākslinieces panākumiem. Taču tas nav taisnīgi - Dženetas Džeksones sniegums un muzikālā izaugsme, būsim godīgi, ir bijusi daudz vienmērīgāka un stabilākā kā slavenajam brālītim. Ja Maikla Džeksona plānotā atgriešanās 2009.gadā, kura nenotika mākslinieka nāves dēļ dažas nedēļas pirms koncertsērijas sākuma, šķita uzspēlēti mākslīgs mārketinga triks ar vienkāršu mērķi nopelnīt, kam, vismaz tīri vizuāli, Džeksons vairs fiziski neturēja līdzi, tad ar Dženetas kundzi ir pavisam savādāk.

TŪRI IZPĀRDOD STUNDU LAIKĀ

Oktobra sākumā iznākušais Džeksones jaunais albums "Ubreakable", kas ir viņas pirmā plate, kopš brāļa nāves, ir pilns ar norādēm un emociju uzplaiksnījumiem, kam par iemeslu ir piedzīvotā traģēdiju. Taču plates nosaukums ("Nesalaužama") atbilst gan pašai Džeksonei, gan jo īpaši viņas publikai. Pusmūža vecuma dziedošās dāmas šobrīd jūtas labi, uzstājoties izpārdotos koncertos Lasvegasas kazino, tā nopelnot brangus honorārus (Šenija Tveina, Meraija Kerija). Savukārt Džeksone parāda snobiskajai kazino publikai vidējo pirkstu (tiesa, 7 gadu vecumā viņa tur ir uzstājusies, bet tas neskaitās!) un dodas pasaules koncerttūrē. Šobrīd tā noris ASV un nedaudz vēlāk Japānā, bet nākamā gada marta beigās pārcelsies uz Eiropu, un 27.aprīlī viesosies Latvijai ģeogrāfiski tuvākajā vietā Stokholmā. Un kas patiesībā ir aizraujoši - tūres pirmā daļa, kas 22.novembrī noslēdzas Japānā, pamatā tika izpārdota dažu stundu laikā un, pieļaujams, ka arī otrā daļa piedzīvojusi tādu pašu likteni. Publika ir nesalaužama, un tā grib dzirdēt Dženetu Džeksoni! Un redzēt!

Emocijas gan ir viena lieta, tās mēdz būt staipīgas, un staipīgas substances nav tas labākais, uz ko balstīt stingru viedokli. Pavisam kas cits ir cipari un statistika. Un tā Džeksones gadījumā runā pati par sevi. Par tradīciju jau kļuvusi Džeksones plašu debija "Billboard" albumu topa pirmajā vietā - "Unbreakable" to ir paveicis līdzīgi kā iepriekšējā plate "Discipline" (2008), kā arī vēl četri albumi iepriekš. Šobrīd Džeksone ir starp dāmām trešajā vietā "Billboard" Nr.1 albumu skaita ziņā - pirms viņas ir Bārbra Streizande (bet protams!) ar desmit un Madonna ar astoņām platēm.

KATRĀ DESMITGADĒ PA NR.1 ALBUMAM!

Tomēr ir vēl kāds statistikas rādītājs, kurš Džeksoni ne tikai ieceļ dažu izredzēto pulciņā, bet arī raksturo viņas iepriekš pieminēto panākumu pastāvību. Proti, Dženeta Džeksone ir viena no trim mūziķiem, kurai vismaz viens "Billboard" Nr.1 albums ir bijis katrā no pēdējām četrām desmitgadēm: "Control" (1986), "Rhythm Nation 1814" (1989), "janet." (1993), "Velvet Rope" (1997), "All for You" (2001), "Discipline" (2008) un nu arī "Unbreakable" (2015). Pārējie divi šī goda pulciņa dalībnieki ir Brūss Springstīns un, protams, Bārbra Streizande. Streizande turklāt ir vienīgā, kurai vismaz viens Nr.1 albums bijis katrā no sešām iepriekšējām desmitgadēm, bet šoreiz ne par to. Šie ir mūzikas, nevis kapeņu stāstiņi.


2015, www.musicstories.lv

svētdiena, 2012. gada 26. februāris

10 dziesmas, ko izcūkojuši politiķi

Uzreiz skaidrībai - virsraksts ir maldinošs. Vismaz attiecībā uz dažiem raksta varoņiem. Kad pirms mēneša ASV prezidents kādas runas laikā nodziedāja pāris pirmās rindiņas no Ala Grīna dziesmas "Let's Stay Together", šīs 1971.gadā izdotās dziesmas pārdošanas apjomi pāris dienu laikā pieauga par 490%, ziņoja "Music Week". Un, lai arī, kā izrādās, Obamam piemīt labi nostādīta dziedamā balss, runājot par politiķiem, mūsos visos atmostas Salemas raganu mednieku sindroms un vai ikkatrs ir gatavs norādīt uz Solvitu Āboltiņu kā raganu vai Jakovu Plineru kā rūdītu vilkati, jo kolīdz "normāls" cilvēks kļūst par politiķi, viss, kam viņš pieskaras, pārvēršas ne īpaši labi smaržojošās lietās.

Zināms, arī Latvijā tā sauktie politiķi mēdz izdarīties uz skatuves - viens dejo šovā, cits dzied lauku kapellā, vēl kāds puķainā kleitiņā uz skatuves parazitē uz izcilā dzejnieka Imanta Ziedoņa rēķina. Bet pa lielam tas nevienu neinteresē, tas nerada ne kapeiku pozitīvu emociju; tik vien, kā var par šiem nosmieties, bet pēc tam iekrist paššaustīšanā ar domu, nu kā sanāca, ka šādus kretīnus atkal un atkal ievēlam. Bet šīs domas nav oriģinālas un jau tas vien, ka šiem lielajiem vīriem un sievām te veltīta viena maza rindkopa, ir par daudz parādīts gods.

Un tātad - 10 dziesmas, kuras tā iedvesmojušas politiķus, ka tie nav izmantojuši iespēju paklusēt nesacūkot tās.

1. Mitt Romney - "America the Beautiful"
Slikts ir tas zaldāts, kurš negrib kļūt par ģenerāli. Pilnīgs idiots Amerikā ir veiksmīgs biznesmenis, kurš nevēlās kļūt par ASV prezidentu. Mits Romnejs tāds nav - viņš no Republikāņu partijas startē visur, kur iespējams, - vai tas senatora vai prezidenta krēsls. Kādā no savām kaismīgajām runām Romnejs auditorijai nodziedāja patriotisko kaujas dziesmu "America the Beautiful", ko baznīcas vajadzībām jau 1895.gadā sacerēja kāds ērģelnieks Semjuēls A.Vards. Šī dziesma ir arī ļoti populāra amerikāņu mūziķu repertuāros.

Ray Charles - "America the Beautiful" (A. Ward, Lee Bates, 1895)


2. Barack Obama - "Let's Stay Together"
Un lūk - šī raksta galvenais vaininieks - ASV prezidents Baraks Obama, kurš, godinot zālē klātesošo Alu Grīnu, nodziedāja pāris rindiņas no vecā vīra vispopulārākās dziesmas "Let's Stay Together".

Al Green - "Let's Stay Together" (Green, Jackson, Mitchell, 1972)


3. Herman Cain - "Ode to Pizza"
Hermans Keins ir vēl lielāks āksts par mūsu "gudrajām galvām". Viņš ir nesaudzīgs ASV prezidenta Obamas kritizētājs, pagājušā gada rudenī žurnālā "Times" nodēvējot viņu par "briesmīgu" valsts līderi. Protams, ne jau tikai aiz pārliecības viņš tā saka - pēc aptauju datiem Keins ir viens no Republikāņu partijas līderiem cīņā par ASV prezidenta krēslu šā gada novembrī. Tiesa, šobrīd šī politiskā āksta cerības ir krietni samazinājušās, bet viss var mainīties, jo, kā saka pats Keins, "mana priekšrocība ir spontanitāte". Šis nu ir gadījums, uz kuru pilnībā attiecināms raksta nosaukums.

John Lennon - "Imagine" (Lennon, 1971)


4. Hillary Clinton - "The Star-Spangled Banner"
Droši vien arī politikā nekad nav par vēlu mācīties elementāras lietas. Piemēram, nestāvēt tik tuvu mikrofonam valsts himnas laikā, ja vēlme dziedāt, pat neskatoties uz talanta trūkumu, ir tik pat liela kā savulaik laulātajam draugam dzenāties pa ovālo kabinetu pakaļ praktikantēm. Domāju, ka Klintoni nekad neaicinās nodziedāt valsts himnu pirms kādas svarīgas beisbola spēles. Simboliski, bet par vienu no visu laiku labākajiem ASV himnas izpildījumiem tiek uzskatīts Vitnijas Hjūstones sniegtais priekšnesums.

Whitney Houston - "The Star-Spangled Banner" (Smith (1780), Key (1814), 1931)


5. Vladimirs Putins - "Blueberry Hill"
"Bļuberī hiļļ," ar izteiktu krievu akcentu šo piecdesmitajos gados Feta Domino saulītē izcelto dziesmu svinībās dzied Krievijas premjers/prezidents Vladimirs Putins. Viņam sirsnīgi aplaudēja prominences, tai skaitā, Žerārs Depardjē, Šarona Stouna un Kurts Rassels. Ziņas, ka koncerta otrajā daļā Putins viens pats nēsāja pa skatuvi lielu baļķi, iztrūkst, taču kopējā noskaņa, šķiet, ietērpta veco, labo laiku stilā - noformējumā trūkst vien miera dūjas...

Fats Domino - "Blueberry Hill" (Rose, Lewis, 1940)


6. John McCain - Bārbras Streizandes dziesmu popūrijs
Senatoram Džonam Makkeinam jākļūst par ASV prezidentu! Tā būs vieglāk visiem. Un jautrāk. Bet, ja nopietni - cilvēks, kurš var par sevi šādi pasmieties, visticamāk, ir stiprs cilvēks. Bet vispāŗ, cik noprotams, šī ir Makkeina atbilde Streizandei par pārmetumiem senatoram, ka tas nesaprot, kā pārvaldīt valsti. Pat ja tā, šāda atbilde no cilvēka, kurš centās kļūt par ASV prezidentu, ir spēka, pārliecības un laba humora apliecinājums.

Barbra Streisand - "Evergreen (Love Theme from A Star Is Born)" (Streisand, Williams, 1976)


7. Bill Clinton - "Imagine"
Zilonim ir liela pēda. Tāpēc, ja kāpj vienam uz ausīm, nereti uzkāpj arī kādam blakusesošam ģimenes loceklim. Hilarijas balss dotības jau apbrīnojām nedaudz augstāk, nu kārta arī viņas arī jau pieminētajam vīram bijušajam ASV prezidentam Bilam Klintonam. Vēl prezidentūras laikā vizītē Izraēlā, tās premjera Simona Peresa 80.dzimšanas dienas svētkos kāds bērnu ansamblis uzaicināja viņu pievienoties Džona Lenona dziesmas "Imagine" izpildīšanā. Kā pēc tam mēļoja prezidenta kancelejas etiķetes korpuss, turpmāk būs jāvadā līdzi saksofons - to spēlējot, un nebūt ne slikti, vismaz Klintonam būs aizņemta mute un nebūs jādzied...


8. John Ashcroft - "Let the Eagle Soar" (Ashcroft, 2002)
Šī dziesma pat nav izcūkota, to šis Misūrī štata senators Džons Eškrofts ir sacerējis, cerot sēt patriotisma sēklu sabiedrībā. Jāatzīst, drosmīgs solis, ņemot vērā, ka Eškrofts laikā, kad tapis šis ieraksts, bija ASV ģenerālprokurors Džordža Buša juniora prezidentūrā.


9. Hugo Chavez - "Spanish Serenade"
Laikam jau Krievijas atmosfērā ir kas īpaši atraisošs - it kā prātīgi ļaudis aplaudē un dzied līdzi šaubīgas kvalitātes izpildījumam tikai tāpēc, ka dzied premjers vai prezidents, tāpat, lai atceramies, Boriss Jeļcins prezidentūras "jautrākajā" periodā varēja uz skatuves izraut diriģentam zizli un nodiriģēt viņa vietā pūtēju orķestra popūriju. Arī Venecuēlas līderis, ar kuru daudzās valstīs neviens vispār nerunā, Krievijā atveras un dzied. Kā teikts kāda reklāmā: "Labāk būtu ēdis..."


10. Boriss Jeļcins - Labākie prezidentūras momenti
Bez komentāriem. Bet ar smaidu gaišas piemiņā...


Rakstā izmantotas izdevuma "The Daily Beast" norādes.

Foto raksta ievadā ASV prezidents Baraks Obama no www.wtop.com.

2012, www.musicstories.lv