Vienpadsmit gadus klusējusi, īru poproka blice "The Cranberries" pērn atgriezās ar jaunu studijas plati "Roses". Uzkrītoša tendence deviņdesmito gadu "kulta" grupu uzvedības modelī - pēc ilgākas klusēšanas pamosties tieši tagad. Līdzīgi Doloresas Oriordanas vadītajam kolektīvam šādi pat rīkojās kaut vai tie paši "Skunk Anansie" vai, vēl labāk, izbijušais puikiņu ansamblis, tagad vīru koris "East 17". Divas versijas. Pirmkārt, varbūt auditorija pēc visām divdesmit pirmā gadsimta sākuma mūzikas pelavām izjūt pastiprinātu nostaļģiju pēc "vecajiem, labajiem" deviņdesmito gadu popmūzikas ritmiem un noskaņām? Otrkārt, varbūt nogarlaikojušies ir paši deviņdesmito gadu elki? Lai nu kā, "Skunk Anansie" atgriešanās bija patīkama, bet "East 17", teiksim tā, "mīļa". Ko mums piedāvā jaunais "The Cranberries" albums?
O jā, pirmkārt jau atmiņas. Žēl, ka mūzikas skolā zēnu kora mēģinājuma laikā ielēju tomātu sulu turpat blakus noliktajā trombonā, tad nebūtu izslēgs no šīs iestādes, būtu to pabeidzis un tagad varētu gudri vāvuļot, kādās oktāvās un reģistros Oriordana ir spējīga ekspluatēt savu unikālo vokālu. Vienīgais, ko varu teikt tagad - viņa vienmēr ir dziedājusi interesanti, spējusi pieskaņoties gan dramatiskiem toņiem (lai atceramies slaveno "Zombie"), gan klasikai ("Ave Maria" izpildījums duetā ar Lučāno Pavaroti veltījuma koncertā Bosnijas kara nomocītajiem bērniem deviņdesmito vidū). Šobrīd Oriordana ir pieskaņojusies vecumam. Briedums ir pamanāms. Vispār "Roses" ir aptuveni tāds pats albums kā šajā "The Cranberries" pauzē iznākušās Oriordanas solo plates "Are You Listening?" (2007) un "No Baggage" (2009). No tā varam secināt, ka "The Cranberries" ir viens no tiem kolektīviem, kur vienai personībai ir, kā tagad vēlēšanu laikā bija radusies mode teikt, - rokās visas "zelta kārtis".
Kopš "Zombie" laikiem pagājuši gandrīz divdesmit gadi. Un "šajos" "The Cranberries" no "tiem" asuma palicis maz, vairāk dominē tāda mierīga līdzās pastāvēšana laika ritumam un savai vietai aktuālās mūzikas hierarhijā. Ir skaidrs, "The Cranberries" vairs nekad neatkārtos sava slavenākā albuma "No Need To Argue" (1994) komerciālos un visus citus panākumus, tomēr, ja tā padomā, ir labi, ka "Roses" ar šo "The Cranberries" sākumposmu nav salīdzināms vispār, jo - laiki un cilvēki mainās. Un ir labi, ka tikai Miks Džegers joprojām atļaujās uzstāties tādās pašās pieguļošās maiciņās un ūziņās kā pirms 50 gadiem, karjeru uzsākot...
2013, www.musicstories.lv
