"Tom Petty and the Heartbreakers" - "Hypnotic Eye" (2014)

Vienīgā vecuma priekšrocība ir dzīves pieredze, mūzikas žurnāla "Uncut" žurnālistam Džeisonam Andersonam atzīst Toms Petijs. Oktobrī viņam paliks 64, bet par to liecina tikai ieraksts pasē. Koncertos, kā stāsta aculiecinieki, Petijs rokenrolu nevis izpilda, bet joprojām izdzīvo. Mūzikai mieru viņš nav gatavs mest, un joprojām ar saviem "hārtbreikeriem" dodas koncerttūrēs. Jūlija beigās "Tom Petty and the Heartbreakers" izdeva savu trīspadsmito studijas plati "Hypnotic Eye". Lai arī Petijam allaž patikuši dažādi projekti, slavenākais no kuriem, protams, bija "Traveling Wilburys" ar Bobu Dilanu, Džordžu Harisonu, Džefu Linni, Roju Orbisonu un Džimu Keltneru, bet pie nesenākajiem "sānsoļiem" pieskaitāms rokenrola-kantrī projekts "Mudcrutch", "Hypnotic Eye" nu reiz ir manta, gredzenota ar pareizo "Petija provi". Rokenrols, kas neprasa paskaidrojumus un kuru savējie sapratīs bez lielas priekšā stādīšanas un garām anotācijām. "Tev jābūt bagātam vai arī tu neesi nekas," Andersonam par mūsdienu pasaules uzskatiem pukojas Petijs. "Ja tu neģērbies kā Kima Kardašiana, tu esi nekas!" Un nosmaida ūsās (jā, Petijam tagad ir ūsas), kad pēc šiem teikumiem Andersons paceļ gaisā abas rokas, norādot uz apkārtni, kurā abi atrodas - Petija villu Malibu pludmalē...

2014, www.musicstories.lv

Bītlu filmas "A Hard Day's Night" likteņi

Pirms 50 gadiem pirmizrādi piedzīvoja pirmā "The Beatles" filma "A Hard Day's Night", kas uz vispārējā Bītlomānijas fona tālajā 1964.gada vasarā sacēla lielu troksni ne tikai kinoteātros, bet arī filmas uzņemšanas laukumā un ap to. Taču šī filma bija ne tikai precedents, kurā kāda popgrupa sevi popularizē, uzņemoties kinolentē, - "A Hard Day's Night" uzņemšanas laiks saistās ar vairākām liktenīgām sakritībām un interesantiem faktiem. Šeit par trim no tiem.

MŪZA DIVIEM

Kadrs no filmas "A Hard Day's Night".  Petija Boida - vidū,
pa labi - Pols Makartnijs.

Petijai Boidai bija divdesmit, kad viņa saņēma nelielu lomiņu filmā "A Hard Day's Night". "Es strādāju par apģērbu modeli. Piezvanīja mans aģents un jautāja, vai man ir līdzi savs portfolio," to dienu notikumus žurnālā "Uncut" atceras Boida. Viņai bija tas portfolio jeb savu bilžu kolekcija, kurā sevi prezentēt aģentiem un studijām, un Boidai bija jādodas uz noteiktu adresi, kur priekšā jau gaidīja bariņš konkurenšu."Pēcpusdienā mans aģents zvanīja un teica, ka man ir loma Bītlu filmā! Man bija jāfilmējas divas dienas. Bija vilciens no Londonas uz Kornvelu un atpakaļ," stāsta Boida. "Mēs izbraucām no Pedingtonas. Pēc aptuveni divdesmit minūtēm mēs apstājāmies mazā stacijā, un tur uz perona stāvēja tikai četri cilvēki - "The Beatles"!" Petija Boida filmā attēloja vienkāršu skolnieci, taču viņa joprojām atceras "enerģiju, kas eksplodēja, kad viņi [Bītlu četrinieks] smaidīja un smējās." 

Viens no četrinieka Boidai iekritis acīs īpaši - Džordžs Harisons ("es viņu uzskatīju par ļoti, ļoti izskatīgu"). Filmēšanas laikā starp abiem nostiprinājās jūtas. Filmā Boidai bija jāpasaka tikai viens vārds: "Cietumnieki?" Pēc nepilniem diviem gadiem - 1965.gada 21.janvārī - viens vārds, šoreiz: "Jā!", Boidai bija atvēlēts arī līgavas lomā, ko viņa "nospēlēja" kopā ar Džordžu Harisonu, zaksā reģistrējot abu laulību. Tā ilga 11 gadus un bija visnotaļ vētraina, jo izveidojās "mīlas trīsstūris" starp Boidu, Harisonu un abu kopējo draugu Ēriku Kleptonu. Acīmredzot, Boida bija īpaša sieviete šiem abiem kungiem, jo Harisons viņai veltījis savu visu laiku populārāko dziesmu "Something", bet Kleptons - "Layla" un "Wonderful Tonight". Lai būtu taisnīgi pret vēsturi, jāmin fakts, ka beigu galā abi - Kleptons un Boida - patiešām arī 1979.gadā apprecējās, taču arī šai laulībai nebija lemts ilgt "līdz nāve mūs šķirs", to 1989.gadā ar visiem zīmogiem un parakstiem šķīra laicīgā vara.

TĒVS UN DĒLS - PĒC 17 GADIEM ATKAL KOPĀ

Alfrēds Fredijs Lenons.

Džons Leons nebija saticis savu tēvu Alfrēdu Frediju Lenonu aptuveni 17 gadus, kad Lenons seniors 1964.gadā sāka slapstīties ap "A Hard Day's Night" filmēšanas laukumu. "Mēs filmējām [Londonas klubā] "The Scala", atminas filmas līdzproducents Denis Odels. "Ražošanas menedžeris vienu dienu pienāca pie manis un teica: "Tur pūlī ir viens čalis, kurš sakās esam Džona Lenona tēvs." Jā, jā, jā, es teicu, es šito jau esmu dzirdējis daudzas reizes! Ej un pavaicā, kā viņu sauc. Viņš atbildēja: "Tas ir Fredijs Lenons." (..) Es uzgāju pie Džona ģērbtuvē un teicu: "Ei, Džon, tur lejā ir tavs tēvs." Viņš atbildēja: "Pasaki viņam, lai viņš iet dirst!" Uz to es viņam teicu: "Tu tā nedrīksti darīt. Lai kas viņš arī būtu, viņš ir tavs tēvs. Es neiešu un viņam to neteikšu. Ja gribi, ej un saki pats." Džons atbildēja: "Nē, lai viņš uznāk augšā."

Viņš uznāca un satikās ar Džonu "The Scala" augšstāvā. Es biju kopā ar viņiem abiem istabā. Tur viss bija labi. Bija tā, it kā viņi nebūtu redzējušies kādu nedēļu. Mazliet neveikli. Džons kļuva pielaidīgāks, jaukāks. Viņš patiesībā to nedomāja, iepriekš sakot: "Lai viņš iet dirst!" Tas bija Džons, saprotat."

FILA KOLINSA EKRĀNA DEBIJA

Fils Kolins filmas kadrā, kurš uzņemts 1964.gadā
Londona klubā "Tha Scala".

Filam Kolinsam bija tikai 13, kad viņš atradās kliedzoša pūļa vidū Londonas klubā "The Scala", kurā tika uzņemta filma "A Hard Day's Night". "Visi kliedza, izņemot mani," Kolinsa atmiņu kamolītis sāk ritināties tajā pašā "Uncut", "toties jau ar nopietnu mērķi kļūt par bundzinieku." Pats sevi Kolinss filmā tā arī nebija atpazinis, līdz "A Hard Day's Night" 30.gadadienas sakarā 1994.gadā viņam piezvanīja filmas producents Valters Šensons. "Esmu pārliecināts, ka tu tur esi," teica Šensons, uz ko Kolinss atbildēja: "Kad vien es to skatījos, nekad neesmu sevi ieraudzījis. Es redzēju savus draugus, bet sevi nekad." Šensons nosūtīja Kolinsam filmas kadrus no "The Scala" epizodēm, un Kolinss sāka pētīt. "Es uzreiz sevi atradu! Es tur sēdēju ar kaklasaiti! Es visu laiku sēdēju, es turējos pie šī mirkļa - skatīt savus elkus." Kolinss nekad nav saticis vai sadarbojies ar Lenonu, bet ar pārējiem trim Bītliem gan. "Vienmēr ir bijis savādi būt ar viņiem pazīstamiem, un vēl visus šos gadus atpakaļ es biju viņu filmā!"

Rakstā izmantoti fragmenti no žurnāla "Uncut" (09/2014) raksta "Full Steam Ahead".

Foto no:

www.radiovaldivieslo.es

www.dailymail.co.uk

www.bobsegarini.wordpress.com

Attēlā raksta ievadā: Petija Boida un Džordžs Harisons.

2014, www.musicstories.lv

Bītlu filmai "A Hard Day's Night" - 50!

Pirms 50 gadiem - 1964.gadā - pasaule dzīvoja Bītlomānijā. Četri, vecumā mazliet virs divdesmit gadiem, puiši - Pols Makartnijs, Džons Lenons, Ringo Stārs un Džordžs Harisons - bija planētas smaguma centrs, ap kuru griezās un uz kuru tiecās tā laika jaunatne. Tai Liverpūles Četrinieks bija elki, citiem - mulsuma, dusmu vai pat nicinājuma iemesls, jo tieši "The Beatles" rokenrols aizēnoja tolaik tik populāro džeza un blūza mūziku, ko šie dusmīgie uzskatīja par nākotni, ko aizēnot nespēs nekas. Bītli bija apbrīnojami ražīgi, jo trīs gadus pēc kārtas - 1963., 1964. un 1965. - viņi izdeva pa diviem albumiem gadā. 1964.gadā iznāca grupas trešais albums "A Hard Day's Night". Nu viņi bija gatavi nākamajam līmenim savā karjerā - filmai ar tādu pašu nosaukumu "A Hard Day's Night".

KLIEDZOŠI PŪĻI - VISUR!

Filmu kompānijas "United Artists" uzstādījums bija vienkāršs - vajadzīga mazbudžeta melnbaltā filma, tā jāsāk uzņemt 1964.gada martā, lai jūlijā varētu pirmizrādīt, jo 10.jūlijā bija paredzēts laist klajā Bītlu albumu "A Hard Day's Night". "Es biju prom filmēšanā un patiesībā neko daudz par tādiem "The Beatles" nebiju dzirdējis," pusgadsimtu vecas atmiņas žurnālam "Uncut" pārcilā Deniss Odels, vēlākais filmas "A Hard Day's Night" līdzproducents. ""United Artists" man pajautāja, vai es gribētu veidot lētu filmu ar jaunu popgrupu. Es atbildēju, ka patiesībā neesmu ieinteresēts, bet mani bērni man prasīja, kas tā ir par grupu. Teicu, ka tā ir kaut kāda grupa "The Beatles", un viņi visi kļuva ārprātīgi: "Un tu teici nē?!" Es atzvanīju un noslēdzu ar "United Artist" līgumu par sešu vai septiņu nedēļu ilgu filmēšanu."

Kadrs no filmas "A Hard Day's Night".

Filmas budžets bijis aptuveni 200 tūkstoši britu mārciņu, no kurām "The Beatles" dalībnieki saņēmuši 40 tūkstošus, un par pāri palikušo bija jānosedz visi filmēšanas izdevumi. Scenārijā liela loma atvēlēta vilcienam - lai visu noritētu kā nākas, sarunās ar "Britu Dzelzceļu" Odels vienojās ne tikai par atsevišķa sastāva nodošanu filmēšanas vajadzībām, bet arī par īpašu sliežu posmu, kuru izmantot drīkstēja tikai "A Hard Day's Night" uzņemšanas vajadzībām. 2.martā filmēšana sākās ar vilciena ripošanu, kam pakaļ skrien 500 spiedzošu fanu pūlis. Odels atceras, ka filmēšana notikusi bez jebkādiem mēģinājumiem, viss noticis dabīgi. Par pūli var teikt to pašu, jo nebija nemaz jāuzņem filma, lai Bītlu dalībniekiem bariem pakaļ skrietu tāpat. "Viņi nevarēja mierīgi iet pa ielu vai kur citur. Visapkārt bija kliedzošas meitenes," atceras Petija Boida, aktrise, kas filmēšanās laikā iepazinās un vēlāk apprecējās ar bītlu Džordžu Harisonu. "Filmas uzņemšana notika divos vai trijos vagonos. ["The Beatles"] Puiši neslēpās. (..) Atceros, ka gribēju pusdienās apsēsties blakus Džordžam, jo mēs iepriekš bijām mazliet parunājušies. Nez kāpēc biju iedomājusies, ka viņš gribēs sēdēt ar pārējiem, bet viņš teica: "Beidz, sēdi nost!" Es viņu uzskatīju par ļoti, ļoti izskatīgu. Viņš arī nebija tik vokāls kā Džons vai Pols. (..) Džordžs bija klusāks, tuvāk manam līmenim, jo es esmu ļoti kautrīga."

LESTERA MŪŽA FILMA

"Mēs vairs nevarējām kontrolēt pūli, filmēt kļuva neiespējami," Boidas teikto apliecina "A Hard Day's Night" režisors Ričards Lesters. "Mēs uzņēmām pirmo dubli, un pēkšņi nez no kurienes uzradās 2000 bērni," atceras Lesters, un ir pārliecināts, ka filmēšanas grupā bija savs "kurmis" jeb informācijas nopludinātājs. Tas bija saspringts laiks ne tikai filmēšanas laukumā. 23.martā iznāca Lenona pirmais īsstāstu krājums "In His Own Write" ar atzīmi "Rakstošais bītls" uz vāka, pirms un pēc tam sekojot virknei interviju. 19.martā "The Beatles" ierakstīja savu pirmo uzstāšanos leģendārajā programmā "Top Of The Pops". 31.martā grupa ierakstīja raidījumu "BBC" šovu sērijai "The Saturday Club". Visbeidzot, 3.aprīlī Četrinieks uzņēma filmas "A Hard Day's Night" reklāmas treileri. 24.aprīlī tika uzņemts arī pēdējais filmas kadrs.

Filmas pirmizrāde Liverpūlē 1964.gada 10.jūlijā.

"A Hard Day's Night" piedzīvoja divas pirmizrādes - 6.jūlijā kinoteātrī "London Pavilion" un 10.jūlijā "Odeon Cinema" Liverpūlē (sk. attēlā pa labi). Londonā pirmās nedēļas laikā tā ieņēma 27 712 britu mārciņas, bet 10.jūlijā iznākušais filmas skaņas celiņš nākamajā nedēļā Lielbritānijas albumu topā ieņēma 3.vietu, nespējot turēt līdzi vien Klifam Ričardam un "The Rolling Stones". "Kā es šīs filmas sakarā jūtos šodien," vaicā sev Lesters, un pats arī atbild: "Filmēšanas laikā - kaut kur otrajā nedēļā - es jau zināju, ka, ja, teiksim, piecdesmit gadu laikā kādu dienu es pakļūšu zem autobusa un miršu, vienalga, lai ko citu es arī būtu dzīvē darījis, avīzēs stāvēs rakstīts: "Bītlu režisora nāves drāma"."

Rakstā izmantoti citāti no žurnāla "Uncut" (09/2014) raksta "Full steam ahead". 

Izmantotie foto resursi:

www.imdb.com

www.thebeatles.com

www.liverpoolecho.co.uk

2014, www.musicstories.lv

No arhīviem: George Harrison - "All Things Must Pass" (1970)

Kad 1970.gadā izjuka Bītli, pasaule mainījās daudziem. Lai arī jau kādu laiku bija skaidrs, ka Liverpūles Četrinieks nebūt nesadzīvo kā rociņa ar cimdiņu, vienmēr jau pastāvēja cerība, ka "viss nokārtosies, viss būs labi." Protams, toni Bītlos noteica Pols Makartnijs un Džons Lenons. Iespējams, tieši viņu nesaskaņu dēļ grupa arī pajuka (lai atceramies Lenona reakciju, kad Makartnijs tūlīt pēc Bītlu izjukšanas 1971.gadā izdeva solo albumu "Ram"), iespējams, pie vainas bija "sātans brunčos" Lenona jaunā dzīvesbiedre Joko Ono. Lai kā tur arī būtu, četras radošas personības, kuras dievināja visos kontinentos un kuru eksistenci atsevišķi reti kurš spēja iedomāties, 1970.gada tādas arī kļuva - brīvas no Bītlu zīmola.

"MY SWEET LORD" EFEKTS

Džordžs Harisons, šķietami klusākais no četrotnes, pēc Bītlu beigām, lai izvēdinātu galvu, devās Eiropas koncerttūrē kopā ar duetu "The Delaney & Bonnie", kas bija laulāta pāra Delanija un Bonijas Bramletu duets, kurā piecu gadu pastāvēšanas laikā paspēja uzspēlēt ne tikai Harisons, bet vēl vesela virkne citu tolaik un vēlāk slaveni mūziķi, piemēram, Leons Rasels, Bobijs Vitloks un Ēriks Kleptons. "Džordžs bija viens no mums, čaļiem. Viņā nebija nekā no "Es, redz, esmu bītls, bet tu nekas" attieksmes," tagad atceras viens no tūres dalībniekiem saksofonists Bobijs Kejs*. Pārbraucienos Harisons rakstīja dziesmas savam jaunajam albumam "All Things Must Pass".

Jau plates tapšanas laikā bija skaidrs, ka tajā būs viena dziesma, kas aizēnos visas pārējās. Tā ne tikai bija lipīga un dīvaini reliģiski hipnotizējoša, tā patiesībā joprojām ir Harisona vispopulārākā dziesma. Kurš gan nezina šo Krišnu slavējošo himnu, kurai tā vien gribas lēkāt līdzi, aizmirstot gan savus sekulāros, gan visus pārējos principus? Šo dziesmu dzirdēja arī amerikāņu meiteņu grupas "The Chiffons" menedžments, kas "My Sweet Lord" nošu līnijās sazīmēja meiteņu 1962.gadā izdotās dziesmas "He's So Fine" motīvus, un iesūdzēja Harisonu tiesā.

NEKOPĒJA, TĀ VIENKĀRŠI SANĀCA

Protams, pats Harisons vainu plaģiātismā neatzina, bet viņa grupas un tehnisko darbinieku viedokļi gan bija krasi atšķirīgi. "My Sweet Lord" Harisons sāka rakstīt 1969.gada decembrī, esot Kopenhāgenā, bet grupas dalībnieki to pirmo reizi dzirdēja "The Delaney & Bonnie" tūres laikā pārbraucienā ar autobusu. Pārējie, to izdzirdot, cēluši ārā arī savas ģitāras, un visi kopā lipinājuši melodiju un ritmus, "un es varu atcerēties, ka šīs dziesmas idejas iedīgļi radās tur," atceras Kejs. Viņš arī apgalvo, ka Harisons "patiešām nekad nebija dzirdējis "The Chiffons" dziesmu, kuras dēļ vēlāk tika iesūdzēts tiesā." Citas atmiņas ir Bobijam Vitlokam, kas "My Sweet Lord" ierakstu kuplinājis gan ar balsi, gan ērģeļu spēli: "Man gan jāsaka, ka tad, kad bijām to ["My Sweet Lord"] ierakstījuši, es [skaņas] kontroles telpā sāku dziedāt [šai dziesmai] līdzi: "He's so fine, wish he was mine...[citāts no dziesmas "He's So Fine"]. Es teicu: "Tā taču ir [dziesma] "He's So Fine"! Vai tu [Fil Spektor] to producēsi? (..) Viņš [Harisons] gan nekopēja to dziesmu, tā vienkārši sanāca."

Tiesa ilga gadiem, iesākumā piespriežot Harisonu samaksāt 1,6 miljonus ASV dolārus, bet viss turpinājās pārsūdzībās un bezgalīgos juridiskos strīdos. Viss šis process Harisonu ierosināja uzrakstīt satīrisku dziesmu "This Song", bet "My Sweet Lord" kļuva par 1971.gada pārdotāko singlu Lielbritānijā. Un tomēr šīs dziesmas nomācošais spiediens gan ir liels, taču pat tas nespēj noslēpt "All Things Must Pass" citas muzikālās kvalitātes. "What Is Life", "Beware The Darkness", "If Not For You". Kopā 18 dziesmas divās platēs, kuras caurstrāvo iepriekšējie desmit Harisona dzīves gadi, kas pavadīti Bītlu zvaigznājā. 

* šeit un turpmāk izmantoti citāti no mūzikas žurnāla "Uncut" 2013.gada decembra numura raksta "The Making of... My Sweet Lord".

2013, www.musicstories.lv

Piektais bītls, kura nebija

Kā diez būtu, kādu rītu pamosties kā pasaulē slavenākās grupas "The Beatles" dalībniekam? To uz savas ādas izbaudīja kāds Džimijs. Džimijs Nikols, kurš 1964.gadā desmit dienas aizvietoja Rongo Stāru Bītlu pirmajā pasaules koncerttūrē.

Stāram radās nopietnas veselības problēmas un, pirms atcelt koncerttūri, Bītlu producents Džordžs Mārtins nolēma atrast Stāram pagaidu aizvietotāju. Izvēle krita uz Džimmiju Nikolu, pieredzējušu ierakstu sesiju muziķi, kurš spēlējis kopā ar daudziem džeza muziķiem, tai skaitā Džoniju Denkvortu. Džons Lenons un Pols Makartnijs tam piekrita uzreiz, bet iespītējās Džordžs Harisons: „Ja Ringo nespēlēs, es arī to nedarīšu! Varat jau droši meklēt divus aizstājējus!” Taču domstarpības tika atrisinātas un jau pēc 24 stundām Džimmijs Slavenā Četrinieka sastāvā spēlēja bungas koncertā Kopenhāgenā.

„Tajā vakarā es vienkārši nespēju iemigt! Bļāviens, es biju viens no bītliem!” savas toreizējās emocijas atceras pats Džimmijs.

Nākamie koncerti sekoja Austrālijā un Honkongā, un pavisam drīz Džimmijs jau bija ierauts „Bītlmānijas” virpulī. Satrakotie fani izkliedza viņa vārdu, viņa fotogrāfijas tika publicētas preses izdevumos visā pasaulē un šī pati pasaules prese intervēja viņu kā vienu no Slavenā Četrinieka. Pats Džimmijs Nikols vēlāk atcerējās: „Dienu iepriekš, pirms kļuvu bar Bītlu, es meitenēm vispār neinteresēju. Bet dienu vēlāk, kad biju satērpies Bītlu uzvalkā un braucu limuzīna aizmugurējā krēslā kopā ar Džonu un Polu, viņas bija gatavas mirt, lai tik varētu man pieskarties. Tas bija ļoti dīvaini un, jāatzīst, diezgan biedējoši."

Pēc desmit dienām Stārs bija atguvis veselību un ātri ieņēma savu iepriekšējo vietu grupā. Bītlu menedžeris Braiens Epšteins Melburnas lidostā pasniedza Nikolam čeku par vienu tūkstoti dolāru un zelta rokaspulksteni ar iegravētu tekstu: „Ar atzinību un pateicību Džimmijam no „The Beatles” un Braiena Epšteina.” Tā bija gluži kā aiziešana pensijā. Pavisam drīz Nikols bankrotēja, jo bija paspējis iekulties vairāk kā 70 000 dolāru lielos parādos, ko nespēja atmaksāt. Tāda bija cena par piecpadsmit minūšu slavu.

„Aizvietot Rongo bija sliktākais, kas ar mani ir noticis. Līdz tam es biju laimīgs nedēļā nopelnīt trīsdesmit četrdesmit mārciņas. Bet pēc savas slavas norieta sāku zust ari es,” skarbs ir Nikols.

Viņš pārcelās uz dzīvi Zviedrijā, kur spēlēja zviedru ģitārmūzikas grupā „The Spotnicks”, bet sešdesmito gadu beigās meta pie malas muzicēšanu un devās laimes meklējumos uz Meksiku. Jau bija paklīdušas baumas, ka Meksikā Nikols drīz vien nomiris, taču laikraksts „Daily Mail” 2005.gadā šo versiju apgāza. Laikraksta žurnālists bija viņu uzmeklējis un secinājis, ka no sešdesmitajiem gadiem Nikola sejas vaibstos palicis gaužām maz – viņam trūkst daudz zobu, mati atlaisti garā zirgastē. Taču viņš palicis pie saviem principiem – neskatoties uz „Bītlmānijas” industrijas grandiozajiem ieņēmumiem, Džimmijs Nikols nepretendē ne uz ko.

„1988.gadā tika paziņots, ka Džimmijs Nikols ir miris, bet šonedēļ pēc sarežģītas meklēšanas varam apstiprināt, ka ziņas par viņa nāvi ir stipri pārspīlētas,” 2005.gadā raksta „Daily Mail”. Laikraksta žurnālists sekojis Nikolam Londonā, kad tas pēc brokastīm kādā ēstuvē devies uz savu māju. Ieskatoties pa mājas logu, nav bijušas redzamas bungas vai jebkas, kas liecinātu par Nikola mūziķa pagātni. Viņš nereaģēja arī uz zvanu pie durvīm. Kad žurnālistam kaut kādā veidā tomēr izdevās sazināties ar Nikolu, saruna bija īsa: „Mani tas vairs neinteresē,” viņš sacījis. „Un, vecīt, es arī neko vairs negribu zināt!”

Turpinājumā daži video ar Džimmiju Nikolu kā piekto bītlu, kura nebija.

Bītlu koncerttūre Austrālijā


Intervijas ar Džimiju Nikolu




Bītli Honkongā 1964.gadā


Bītlu koncerttūre Austrālijā 1964.gadā


Šis ir brīvā tekstā pārstāstīts raksts no portāla www.dangerousminds.net, tāpat kā videoklipi, kurus apkopojusi minētā vietne.

Foto raksta ievadā no www.dangerousminds.net.

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com

Tweet