Rumer - "Boys Don't Cry" (2012)

Klausoties 34 gadus vecās Sāras Džoisas jeb Rumer (skatuves pseidonīms patapināts no angļu rakstnieces Mārgaretas Rumeras Godenas vārda) nosvērtajā balsī, lielākajai daļai ļaužu rodas divu veidu asociācijas. Pirmkārt, daļu nepamet sajūta, ka Rumer patiesībā ir reinkarnējusies Kārena Kārpentere no "The Carpenters". Otrkārt, dzirdot tādas dziesmas kā "Travelin' Boy", "It Could Be The First Day" vai jebkuru citu albuma "Boys Don't Cry" dziesmu, izkristalizējas viedoklis, ka šī Sāra Džoisa savu dzīvi vadījusi kā Mārupes gurķis - vienā mierā, apkurinātā siltumnīcā, laikā, kad ārā valda februāra spelgonis, par pasaules nedienām virspusēji uzzināt, palūkojoties caur siltumnīcas lielajām stikla rūtīm. Abi šie pieņēmumi ir maldīgi.

Sāra Džoisa tik tiešām atstāj vaļā bikšpriekšām visus, kas viņu dzird pirmo reizi. Viņa tik tiešām dzied kā Kārena Kārpentere! Un šim valdzinājumam pretī stāties spēj ne katrs. Nenoturējās pat vecais, labais Eltons Džons, kas, piepalīdzot citām prominencēm, piemēram, šovmenim Džūlzam Holandam, panāca, ka 2011.gada Britu Mūzikas balvu par labāko alternatīvo uzstāšanos saņēma tieši Rumer, bet nominēta viņa bija vēl divās kategorijās. Runājot par Mārupes gurķa lietu, šeit viss ir daudz nopietnāk - Sāra Džoisa pat ne tuvu nav stāvējusi gurķa mierīgajai, visu barības un organismam nepieciešamo ķīmisko vielu pārbagātajai dzīvei. Dzimusi Pakistānā kā jaunāka no septiņiem bērniem, viņa tikai 11 gadu vecumā uzzināja, ka patiesībā ir savas mātes sānsoļa rezultāts. Protams, tas notika brīdī, kad vecāki šķīrās - tad jau allaž pasprūk: "Tu vienmēr esi bijis cūka!", "Jā, bet tu vienmēr apēdi visu plombīra saldējumu no ledusskapja, un jaunāko meitu radīji intrigas laikā ar pavāru no blakus esošās meksikāņu picērijas!" Un visi noslēpumi vējā!

Īpaši smags Sārai bija 2003.gads, kad pēc cīņas ar krūts vēzi nomira viņas māte. Sāra salūza. Aptuveni gadu viņa nodzīvoja kādā komūnā Anglijas dienvidos, un šis laiks bija gana pārdomu un iedvesmas pilns, lai Sāra Džoisa jeb nu jau Rumer būtu izlēmusi sākt mūziķes karjeru. 2010.gada debijas albums "Seasons Of My Soul" dzimtenē atnesa Sārai Platīna diska statusu - ļaudis bija sajūsmā par "jauno Kārpenteri"! "Boys Don't Cry" gan nav guvis tik lielus panākumus topos, taču viegli un plūstoši turpina debijas plates aizsāktās noskaņas, emocijas un sajūtas. Kad skaistā pavasara dienā augšpēdu guli zaļā zālīte, skaties zilās debesīs, mēģinot sazīmēt lēni slīdošajos mākoņos kādu dzīvnieku vai mehānisku palīgierīci baudas gūšanai sievietēm, ir tikai viens elements, kas no šīs ainavas nepazūd nekad - tā ir strautiņa čalošana. Saule noriet, mākoņi vairs nav saskatāmi, zālīte noraso, bet strautiņš - viņš čalo dienu un nakti bez apstājas. Rumer ir šāds strautiņš. Var mainīties gadalaiki, oma vai valstu iekārtas, bet Sāra Džoisa vienkārši turpina čalot! Un tas vispirms nomierina un mirklīti vēlāk - iedvesmo.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

"The Cranberries" - "Roses" (2012)

Vienpadsmit gadus klusējusi, īru poproka blice "The Cranberries" pērn atgriezās ar jaunu studijas plati "Roses". Uzkrītoša tendence deviņdesmito gadu "kulta" grupu uzvedības modelī - pēc ilgākas klusēšanas pamosties tieši tagad. Līdzīgi Doloresas Oriordanas vadītajam kolektīvam šādi pat rīkojās kaut vai tie paši "Skunk Anansie" vai, vēl labāk, izbijušais puikiņu ansamblis, tagad vīru koris "East 17". Divas versijas. Pirmkārt, varbūt auditorija pēc visām divdesmit pirmā gadsimta sākuma mūzikas pelavām izjūt pastiprinātu nostaļģiju pēc "vecajiem, labajiem" deviņdesmito gadu popmūzikas ritmiem un noskaņām? Otrkārt, varbūt nogarlaikojušies ir paši deviņdesmito gadu elki? Lai nu kā, "Skunk Anansie" atgriešanās bija patīkama, bet "East 17", teiksim tā, "mīļa". Ko mums piedāvā jaunais "The Cranberries" albums?

O jā, pirmkārt jau atmiņas. Žēl, ka mūzikas skolā zēnu kora mēģinājuma laikā ielēju tomātu sulu turpat blakus noliktajā trombonā, tad nebūtu izslēgs no šīs iestādes, būtu to pabeidzis un tagad varētu gudri vāvuļot, kādās oktāvās un reģistros Oriordana ir spējīga ekspluatēt savu unikālo vokālu. Vienīgais, ko varu teikt tagad - viņa vienmēr ir dziedājusi interesanti, spējusi pieskaņoties gan dramatiskiem toņiem (lai atceramies slaveno "Zombie"), gan klasikai ("Ave Maria" izpildījums duetā ar Lučāno Pavaroti veltījuma koncertā Bosnijas kara nomocītajiem bērniem deviņdesmito vidū). Šobrīd Oriordana ir pieskaņojusies vecumam. Briedums ir pamanāms. Vispār "Roses" ir aptuveni tāds pats albums kā šajā "The Cranberries" pauzē iznākušās Oriordanas solo plates "Are You Listening?" (2007) un "No Baggage" (2009). No tā varam secināt, ka "The Cranberries" ir viens no tiem kolektīviem, kur vienai personībai ir, kā tagad vēlēšanu laikā bija radusies mode teikt, - rokās visas "zelta kārtis".

Kopš "Zombie" laikiem pagājuši gandrīz divdesmit gadi. Un "šajos" "The Cranberries" no "tiem" asuma palicis maz, vairāk dominē tāda mierīga līdzās pastāvēšana laika ritumam un savai vietai aktuālās mūzikas hierarhijā. Ir skaidrs, "The Cranberries" vairs nekad neatkārtos sava slavenākā albuma "No Need To Argue" (1994) komerciālos un visus citus panākumus, tomēr, ja tā padomā, ir labi, ka "Roses" ar šo "The Cranberries" sākumposmu nav salīdzināms vispār, jo - laiki un cilvēki mainās. Un ir labi, ka tikai Miks Džegers joprojām atļaujās uzstāties tādās pašās pieguļošās maiciņās un ūziņās kā pirms 50 gadiem, karjeru uzsākot...

2013, www.musicstories.lv

Tweet

"Swans" - "The Seer" (2012)

Šis reiz ir tas stāsts, kura morāle sakrīt ar daļas cilvēku dzīves moto: "Nav svarīgi, kas bijis līdz šim, galvenais ir tas, kas notiek tagad!" Amerikāņu "post-punk" orķestra "Swans" vēsture stiepjas no tālā 1982.gada, kad to dibināja komponists un multiinstrumentālists Maikls Gira. Ir pagājis 31 gads, caur "Swans" ir izrotējuši pāris desmiti mūziķu, izdotas divpadsmit plates, pārdzīvota radošā pauze (1997-2010), un nu mūsu priekšā atrodas grupas aktuālākais albums "The Seer", kurā iekodēta šī stāsta pirmajā teikumā lasāmā patiesība.

Kādreiz bērnībā vecāki skapja augšējos plauktos slēpa no mums, viņuprāt, bērniem kaitīgas lietas. Viņi domāja, ka kaitīgas. Tāpat domāja, ka slēpj. Katra normāla Padomju bērna vecāku sekcijas augšējā nodalījumā kaut kur aiz fotoalbumiem "Padomju Latvija", žurnāla "Šahs" visu gadu numuru čupiņas un Leo Svempa gleznu reprodukciju grāmatas slēpās slavenā Jāņa Zālīša seksa grāmata "Mīlestības vārdā". Grāmata par estētisku mīlestību, kuras pārizdevums, zīmētās bildes nomainot pret fotogrāfijām, kļuva par vienu no bibliogrāfiskajiem retumiem, jo kārtīgam Padomju cilvēkam tā bija teju vienīgā iespēju uz bildes apskatīt pliku sievišķi, skaidri saskatot, kur pupelis, kur dibens, kur "žābo". Atšķirībā no Ata Ieviņa žurnālā "Sieviete" publicētajiem miglas aktiem, kur šī migla bija uzpūsta tik bieza, ka modelis tikpat labi varēja būt zilonis vai vismaz korpulents, ar anagomiju sirgstošs āzis. 

"The Seer" ir Zālīša grāmata. Ne tiešā veidā, pat ne muzikālā. Sirreālās sajūtas, ko izraisa šī dubultalbuma katra dziesma un plate kopumā, no bērnības transformējās mūsdienās. "The Seer" ir kā no mums ilgi slēpts dārgums, kuru atrodot un iekožoties agrāk aizliegtajā auglī, nu it kā varam visu baudīt bez ierobežojumiem. Bet vai tā ir? Varbūt "The Seer" patiesībā ir mūsu, nevis citu, apslēptā manta, mūsu Pandoras lāde, mūsu noslēpums, ko, kuriozi, mēs glabājam nevis no citiem, bet paši no sevis? Eksplozija - tas ir īstais vārds, ar kuru raksturot smadzeņu vibrācijas, šī albuma klausīšanās laikā. Absolūti slēpjams no cilvēkiem, kam jau tā ir grūtības nošķirt realitāti no iedomām, absolūti ieteicams cilvēkiem, kam šāda veida terapija uzlabo pašsajūtu un dzīves kvalitāti. Albumam "The Seer" nav alternatīvas. Vienkārši nav!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

"No Doubt" - "Push and Shove" (2012)

Būt "modernam tā kā ķēmam" bija Gundara Āboliņa  filmā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" spēlētā Uģa viens no uzstādījumiem. Vismaz tā domāja Mirtas tante, kad neviens no viņas jaunajiem radiem negribēja nēsāt Maigonīša vēl tīri sakarīgās ūziņas. Šāds pats uzstādījums nereti vērojams mūzikas veterānu attieksmē pret savu radošo darbību - tas nekas, ka man jau drīz, labākajā gadījumā, sešdesmit, iedziedāšu ka es deju mūzikas albumu, kuru pasaules koncerttūrē nospēlēšu, pēdējiem elpas vilcieniem un aizdusas nomocītam pieskaņojoties deju grupai, kuras dalībnieki ir vismaz 3,5 reizes jaunāki par mani. Bet laikam jau ar to skatuvi tā ir - kurš reiz uzkāpis uz tās un sajutis raupjo grīdas dēļu smeķi, nonesams no tās ir tikai ar kājām pa priekšu. Dažreiz arī tiešā nozīmē.

Pēc amerikāņu "No Doubt" 1995.gada albuma "Tragic Kingdom", kurā bija iekļauta jebkura sevis cienoša karaokes bāra repertuārā obligāti rotējošā "Don't Speak", visa pasaule uzzināja, kas ir "No Doubt" un kas - Gvena Stefanī. Lokana kā kobra ar allaž spurainu frizūru viņa kļuva par sava veida ikonu, uz kuru skatoties varbūt dzima (nu ne gluži fiziskā izpratnē), piemēram, tāda mūsdienu zvaigzne kā Pinka? Starp citu, pati Stefanī, gadījies dzirdēt, ir salīdzināta ar Madonnu - laikam vairāk kaut kādu vizuālo kvalitāšu dēļ. Tas arī varētu būt vienīgais, jo, salīdzinot ar sirmo blondīni Čikoni, kas droši vien arī pa ielu ikdienā iet iestudēti pareizā solī un grācijā, Stefanī uz skatuves kustas kā cirkšņu krampjos iedzīvojusies slaucēja. Vismaz "Don't Speak" laikos tā bija. Un daudziem Stefanī "beidzās" tieši ar to. Pēcākie "No Doubt" un Stefanī solo garadarbi bija, kādi nu bija...  Vienīgais, ko tie pierādīja, ka "No Doubt" patiesībā ir tikai un vienīgi Stefanī.

Pēc vienpadsmit gadu pauzes nu esam tapuši aplaimoti ar jaunu "No Doubt" plati "Push and Shove". Un šeit jāatgriežas pie Āboliņa Uģa, jo no vienpadsmit albuma dziesmām vismaz trīs, šķiet, platē atrodamas tikai tāpēc, ka "tā darīt ir moderni." Varbūt (un visticamāk), ka tā arī nav, un viss ir darīts apzināti, par ko liecina tas, ka viena no šīm "modernajām" dziesmām ir arī albuma galvenā "Push and Shove". Tajā cilvēki ar neizturamām vēdera sāpēm (konkrēti, reperis "Busy Signal" (pseidonīms jau vien par rubli!)) pielaisti pie mikrofona, kā rezultātā neartikulētie iestarpinājumi tapuši ierakstīti dziesmas skaņu celiņā. Bet ir arī labas lietas, pat ļoti labas. "Easy", "Undercover" un "Heaven", piemēram. Bet viena no labākajām pēdējā laikā dzirdētajām popa dziesmām pilnīgi noteikti ir "Gravity". Un šīs labās lietas patiesībā ņem virsroku pār lēkāšanu pakaļ modernajam. Ar "Push and Shove" Stefanī un "No Doubt"  ir reabilitējušies par visu, kas bijis vai nebijis šajos iepriekšējos 18 gados. Nopērc kabrioletu un paprasi auto dīlerim, lai viņš dāvanā līdzi dod šo albumu, ko klausīties vēja un saules appūstu un apspīdētu seju. Tas būs labs laika kavēklis arī tad, kad pēc braukšanas ar kabrioletu slimnīcā vajadzēs ārstēt vidusauss iekaisumu. Bet tas jau atkal cits stāsts un cita morāle.

2013, www.musicstories.lv

Tweet

"Depeche Mode" - "Delta Machine" (2013)

Nesen, šķiet misters Grēviņš, vienā no brīvdienu žurnāliem rakstīja, aptuveni, ka - nu jā, tā "Depeche Mode" mums ir, kaut ko spēlē, kaut ko dara, savu augstāko radošo latiņu pārlecot ar 1997.gada plati "Ultra", bet tagad mēs katru viņu albumu sagaidām, un, lai arī mūsu valstī, kurā "Depeche Mode" ir mūzikas dievu vietā, to atzīt ir grēcīgi, gurdi nopūšamies, uzsitam vecajam Gānam uz pleca un sakām: "Nu forši, vecīt, tā turpini", un, Gānam aizgriežoties, izslēdzam viņa jauno plati pavisam. Ir skaidrs, ka Gāns, Flečers un Gors nu jau var atļauties eksperimentus, muzikālus sānsoļus, pilnīgi nerēķinoties ar publikas reakciju. 

Bet "Delta Machine" nav eksperiments. Tas ir reāls "Depeche Mode" albums labākajās grupas tradīcijās, ko angļu trio aizsāka ar 2005.gada "Playing the Angel". Tomēr tas, salīdzinot ar "Delta Machine", bija vien tāds Krisa De Burga balādīšu albums. "Delta Machine" ir skarbs. Kā atzinis pats Gāns, katra šī albuma dziesma ir "sauciens pēc palīdzības." No otras puses, diez vai jelkad no "Depeche Mode" būs sagaidāmas dziesmas par rozā ponijiem un princesēm zeltītām matu pīnēm. Tieši tas, ko fani sagaida no "Depeche Mode", arī atrodams jaunākajā grupas veikumā. Ja pirmās noklausīšanās reizēs liekas, ka "Delta Machine" dažbrīd grēko ar pārforsētu ritma mašīnu izmantošanu (ir momenti, kad jāpārliecinās, vai kļūdas pēc nav gadījies uzlikt kādu no "Depeche Mode" remiksu albumiem), tad "iedzīvojoties" jaunā plate sniedz savādas sajūtas. Kad pie tā, kas iesākumā šķitis par daudz, pierod, šis "daudz" pamazām pārvēršas normā. Un vēl pēc brīža šī "norma" atklāj tos emociju slāņus, ko mūzikas autors gribējis nodot klausītājam. "Delta Machine" ir kā ass ezis - tas nejaušu garāmgājēju, kurš izdomājis adataini paglaudīt pa spalvai, var arī sadzelt, bet tiem, kas ar ezi parunās vai vienkārši pabūs brīdi kopā, drosmīgais čūsku mednieks ne tikai parādīs mīkstu puncīti, bet arī vēl pacienās ar pienu no sava šķīvīša.

Latvieši, protams, uz "Depeche Mode" ir uzmetuši lūpu. Iepriekšējās tūres laikā Rīgas koncerts tika atcelts, tad solīts, ka būs nākamreiz "maršrutam garāmskrienot", bet tā arī cirksnī pīrsingoto Gānu mūsu galvaspilsētā nesastapām. Otrs pliķis saņemts šogad, kad "Delta Machine" tūres ietvaros "Depeche Mode" koncertēs vien Lietuvā... Tas žēl, jo "Depeche Mode" koncerts pats par sevi vienmēr ir aizraujošs piedzīvojums. Bet "Delta Machine" plate ir pieejama katram, arī tiem, kam Viļņas apmeklējums 27.jūlijā nav plānos. Tikai brīdinājums - nevajag ķerties pie "Delta Machine", ja tam nav laika. Nav, protams, jāgaida brīdis, kad visi darbi apdarīti un, rokas klēpī saliekot, var nodoties "Depeche Mode" mūzikas baudīšanai. Bet ir jārēķinās, ka "Delta Machine" prasa klausītāja domu līdzdarbošanos. Tā domas iedarbina, palaiž no stāva kalna, un nekādas bremzes to ritējumu lejā nespēj apturēt. Ilgi. Daudz ilgāk, kā var iedomāties. 

Papildus resursi:

Mājaslapa

"Facebook"

"Twitter"

"iTunes"

2013, www.musicstories.lv

Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

David Bowie - "The Next Day" (2013)

Pirms deviņiem gadiem, 2004.gada 25.jūnijā, mūzikas festivālā Vācijā, kurā bija paredzēta viņa uzstāšanās, Deivids Bovijs piedzīvoja sirdslēkmi. Pirms divām dienām Prāgā viņš jau bija sūdzējies par asām sāpēm krūšu rajonā sirds pusē, bet tomēr izlēma neko savos plānos nemainīt. Tomēr to darīt nācās pēc 48 stundām, kad visa pasaule uzzināja šos nelāgos jaunumus, un Bovijs, dabīgi, atcēla visus paredzētos koncertus. Bija tādi, kas teica - nu viss, vecais Bovijs vairs pasaulei neko jaunu neradīs, pretī saņemot simtkārt lielākus protestus, ka tā pat domāt nedrīkst. Taču gadi gāja, un pat tie otrie pamazām sāka apdomāt, vai pirmajiem  nebija taisnība - sevišķi pēc Bovija paziņojuma, ka "koncertēt viņam vairs nav interesanti." Un tad nāca šā gada 8.janvāris. Tā, vismaz pie mums, bija pelēcīga ziemas diena bez sniega un grādiem ap nulli - vārdu sakot, vidēji nīgra un garlaicīga diena. Līdz brīdim, kad pasaules ziņu lentēs parādījās ziņa, ka Deivids Bovijs laidis klajā jaunu singlu "Where Are We Now?" un, vēl vairāk, jau martā sagaidāms pilnīgi jauns albums "The Next Day". Kā zibens no skaidrām debesīm!

Lai pārsteigums patiešām arī būtu, parūpējās pats 66 gadus vecais Bovijs - visiem albuma ierakstā iesaistītajiem bija jāparaksta "klusēšanas līgums", un, kad Bovijs juta, ka no ierakstu studijas, iespējams, noplūde ir notikusi, viņš momentā izbeidza sadarbību ar to un devās uz citu. Ļoti smagi klājās albuma producentam Tonijam Viskonti. Kad draugi vaicājuši: "Deivids tiešām neko jaunu neraksta?", viņam nācās melot, acīs skatoties! Taču tagad, kad albums iznācis un pēdējo divdesmit gadu laikā Boviju atkal iecēlis Apvienotās Karalistes pirktāko albumu topa visaugstākajā ložā, gan Viskonti, gan pārējie iesaistītie var atviegloti uzelpot un atklāt šādas tādas detaļas. "Ja cilvēki meklē klasisko Deividu Boviju, šajā albumā viņi to atradīs," mūzikas žurnālam "Uncut" savas prognozes izsaka Viskonti, neizslēdzot arī citu scenāriju: "Ja viņi meklē inovatīvo Boviju, jaunus virzienus, jaunajā albumā atradīs arī to." Un daudzi uzdod šo jautājumu: "Kāpēc Bovijs atgriezās? Kas tāds viņam bija sakāms, lai atgrieztos tieši tagad, lai atgrieztos vispār?"

KĀPĒC BOVIJS ATGRIEZĀS?

Atbildēt paša Bovija vietā nebūtu pieklājīgi, kaut viņš neatstāj citu izvēli, jo intervijas nesniedz un žurnālistus mēdz izlamāt un rādīt "fakučus". Un tomēr - šķiet, Bovijs atgriezās tikai tā iemesla dēļ, ka viņam IR, ko teikt. "The Next Day" turpina albumu "Heathen" (2002) un "Reality" (2003) iesākto misiju - protestēt pret karu un vardarbību. Ja "Heathen" tapa, atbildot uz 2001.gada 11.septembra notikumiem, "Reality" - skatoties, kas darās Irākā, tad, var pieļaut (vai vismaz mēģināt), ka "The Next Day" ir Bovija atbilde uz notikumiem Afganistānā, Sīrijā un varbūt Mali? "Es labāk būšu beigts vai palikšu bez rokas, nekā tēmēšu savu ieroci uz tiem vīriem smiltīs," dziesmā "I'd Rather Be High" dzied Bovijs, skaidri un gaiši pasakot, ka 17 gadīgais zēns, par kuru ir stāsts, ir tieši tāds pats kā 17 gadīgais jauneklis ierakumu pretējā pusē. Ne jau šie abi karo, to dara pāris vīri, dažas korporācijas, bet tam visam pāri stāv prātam neaptveramas naudas summas.

Nevar noliegt, ka "The Next Day" ir muzikāli un emocionāli ļoti plašs albums. No Lū Rīda "Perfect Day" ("You Feel So Lonely You Could Die"), līdz "Rainbow" "Since You Been Gone" ("(You Will) Set the World of Fire") stila kompozīcijām, līdz Eirovīzijas konkursam piemērotiem formātiem ("Valentine's Day") - tāds ir Bovija muzikālais ceļš viņa 24.albumā. Ja "The Next Day" salīdzina, piemēram, ar Bovija 1999.gada miegaino plati "Hours...", liekas, ka kāds vienu Boviju nomainījis pret pavisam citu. Un tomēr - kāpēc viņš atgriezās? Pats mākslinieks klusē. Un varbūt šajā klusumā vērīgs klausītājs var izlobīt atbildi: "Bet Bovijs jau nekur nebija aizgājis!"? Šo deviņu gadu laikā viņš, piemēram, ir uzstājies kopā ar "Arcade Fire" (2005), producējis dokumentālo filmu "Scott Walker: 30 Century Man" (2006), pats uzņēmies filmā "The Prestige" (2006), uzstājies kopā ar Alīšu Kīzu (2006), ierunājis Karaliskās Augstības balsi multfilmā "SpongeBob's Atlantis SquarePantis", kā arī piedalījies daudzu izstāžu atklāšanās un citos saviesīgos pasākumos, ko uzskatījis par savas uzmanības vērtiem. Bovijs te starp mums ir bijis visu laiku!

Lai arī "The Next Day" pieejams "Grooveshark" sistēmā, šoreiz jau ietrenētā rociņa neceļas  Deividu Boviju nest pasaulē ar nosacītu pirāteļu piepalīdzēšanu, tāpēc viss jaunais albums turpinājumā - tikai "Deezer" abonentiem.

Kopsavilkums: Fascinējošs ir Bovija vieglums novecot mūzikā. "The Next Day" pierāda, ka to var izdarīt ļoti harmoniski. Savukārt jaunajiem šis albums lai kalpo par stāstu krājumu, kas dzīvē iemāca atšķirt labo no ļaunā, un drosmi nostāties pareizajā pusē.

Papildus resursi:

Deivida Bovija mājaslapa

Deivida Bovija "Facebook" profils

Deivida Bovijia "Twitter" profils

Iegādājies Deivida Bovija mūziku legāli!

2013, www.musicstories.lv

Tweet


Tweet to @MusicstoriesLV

Ben Harper - "By My Side" (2012)

Kad lauku sētā, kāda attēlota Edvarda Virzas "Straumēnos", notiek lieli godi, visa saime un ciemi no tuvām un tālām kaimiņu sētām sasēduši ap galdu lielā istabā. Tas nokrauts ar vakar uzšķērstā suķa cepeti, pērnajiem kartupeļiem, ziemai sagatavotiem sālījuma našķiem un, protams, pašdzīto brandvīnu. Saimniece koši baltā priekšautā šiverē starp virtuvi un ēdamistabu, gādājot, lai viesiem nekā netrūktu, bet namatēvs uzņemas svarīgo uzdevumu - sekot, lai godu laikā neviena mute nepaliktu sausa. Runas rosās ap gaidāmo jauno lauku darbu sezonu, jo vecā jau daudz aprunāta, izspriesta gan tā, gan šā, un nu iegrāmatota atmiņās un mājasgrāmatās, kurās vienkāršā veidā savilkta beigu bilance. Spriests tiek arī par gaidāmajiem godiem saimē - kāzām, kristībām. Karsti strīdi risinās, sūtīt vai nesūtīt jaunākos nākamajā ziemā skolā. Vecmāte un vectēvs mācīšot mājās... Vectēvs... Jā, kur ir vectēvs? Kāpēc viņa nav pie galda? Un tikai tad ap galdu sēdošie ierauga vectēvu.

Viņš sēd istabas pašā kaktiņā ar sevis izgudrotu un izgatavotu mūzikas instrumentu un visu vakaru viesiem dzied. Gan savas, gan jau zināmas dziesmas. Un brīdī, kad visi uz viņu paskatās, un vectēvs izbrīnā uz mirkli apstāj savu melodisko darbošanos, viesi un mājinieki sajūtas nelāgi, pavisam nelāgi. Viņi lūdz, nē - pieprasa, lai vecais turpinātu spēlēt, jo, lai arī vectēva dziesmās ir stāstīts par jaunu ganu puisi, kas iemīlēja un civilā kārtībā apprecēja kaimiņu sētas teliņu, vai par piemājas dīķī dzīvojošu nārai līdzīgo būtni, kurai, tieši otrādi, kājas bija cilvēka, bet augša virs nabas zivs, tās pavisam nemanāmi bija kļuvušas par šī vakara neatņemamu sastāvdaļu.

Kopš "Straumēnu" laikiem daudz kas mainījies arī lauku sētās. Tagad zemnieks bieži spriež nevis par to, kā laukus apstrādāt, bet tikai appļaut, lai pabarotos no Eiropas. Vēja rādītāja vai zīlīšu barotavas vietā visticamāk stāv uzmontēta satelītantena ar zilu uzrakstu "Latsat", bet pašdzīto brandvīnu nomainījis alus divlitru petenēs. Taču opis ir palicis. Ne gluži tas vecais, bet tāds advancētāks, modernāks. Melnādains, tikai nedaudz virs četrdesmit un amerikānis. Bens Hārpers tagad viņš saucās. Un viņa retrospektīvais albums "By My Side" ir kā šis vectēvs godos - kaut kur vientulībā tas skan, pēc neilga brīža radot zināmu komforta sajūtu, bet iedziļināties tajā nevienam nav vajadzīgs. Vienīgi brīdī, kad atskan dziesma "In the Colors", kāds sešdesmito gadu Vudstokas bērns saspicē ausi, šķietami saklausot kaut ko no Džo Kokera agrīnās daiļrades ("With a Little Help from My Friends", 1969). Savukārt baznīcas korī dziedošajām sievām teju asara nobirst pie Hārpera "Beloved One", kas ir skaists un naturāls šī dziesminieka savienojums ar tik sakrālu padarīšanu kā dažādiem stīgu un pūšamo instrumentu solo. Un tālāk viss iet pa vecam. Un nav neviena, kam nepatīk. Un nav neviena, kas pēc nedēļas vēl par tādu Hārperu atceras. Bet, kad atkal ar viņu tiekas, momentā no jauna iemīlas.

Kopsavilkums: ne ko pielikt, ne ko atņemt! Jautājums tikai - kam? Klausāms attiecīgi noskaņojoties, smelties tajā spēcinājumu ikkatrā dzīves mirklī, visticamāk, neizdosies.

Papildus resursi:

Bena Hārpera mājaslapa

Bena Hārpera "Facebook" profils

Bena Hārpera "Twitter" profils

Iegādājies Bena Hārpera mūziku legāli!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

"Eels" - "Wonderful, Glorious" (2013)

Amerikāņu indīroka klejojošā dvēsele Marks Olivers Everets nupat devis pasaulei iespēju lieku reizi noelsties, laižot klājā savu desmito projekta "Eels" albumu "Wonderful, Glorious". Klejojošs Everets ir savos meklējumos mūzikā, regulāri rotējot "Eels" dalībniekus - to grupas astoņpadsmit gadu pastāvēšanas laikā bijis vairāki desmiti, tai skaitā mūzikas ģēnijs Toms Veits. 

"Wonderful, Glorious", lai arī ar dibena spalvām ir sajūtama Veita pagaisusī klātbūtne, vairāk tomēr līdzinās tādu mūsdienu īpatņu kā Ērika Francisa Šrodija jeb "Everlast" vai Nika Keiva un viņa "The Bad Seeds" skanējumam (pirmajam vairāk). Albuma trīspadsmit dziesmās iespējams saklausīt pilnīgi visu, kas vien ienāk prātā. Piemēram, "True Original" varētu šķist kā izpīpāta no "The Rolling Stones" dziesmas "Angie" nošu starprindām, "Stick Together" sākuma ģitāras automātiski liek meklēt sakritības Ērika Kleptona karjeras pirmsākumos viņa grupas "Derek and the Dominos" dziesmu apcirkņos, bet "On the Ropes" iesākās gluži kā "Dālderu" savulaik skandētie "Dzeltenie aizkari". Visnotaļ amizanti iedomāties, ka Everets mēdz iedvesmoties savām dziesmām, mājās pie alus glāzes skatoties "Mikrofona aptaujas" astoņdesmito gadu DVD.

"Eels" svaigākais darbs ir kā žāvēta vobla - to varbūt iesākumā ir grūti sakožļāt, tās cīpslas iesprūst starp zobiem un rada neizskaidrojamu sajūtu, kurā diskomforts mijas ar apslēptu vēlmi to paildzināt. Līdz beigu galā, kad vobla ir notiesāta, viss - pirksti, mute, drēbes - vēl dienām ož pēc zivs. Tāds ir "Wonderfurl, Glorious" - i ne ausi noņemt, ne aci atraut!

Kopsavilkums: pirms sāc klausīties "Wonderful, Glorious", kārtīgi pienaglo savu jumtu...

Vērtējumi:

The Guardian: 4/5

NME: 8/10

The Observer: 3/5

Paste: 6/10

Papildus resursi:

"Eels" mājaslapa

"Eels" "Facebook" profils

"Eels" "Twitter" profils

Iegādājies "Eels" mūziku legāli!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

Chris Rea - "Santo Spirito Blues" (2011)

"Krišs Rī - es ģībstu!" reiz kādā saviesīgā pasākumā Liepājas Latviešu biedrības namā izsaucās bābietis nenosakāmā vecumā, uzkaroties savam deju partnerim kaklā un liekot tam gan nožēlot, ka tādu vecu mīklu uzaicinājis uz tango, gan pateicībā vērst skatus debesīs un domās teikt paldies, ka tam Krišam dziesmas nav "Pink Floyd" skaņdarbu garumā. Pirms dažiem gadiem gan visi šī leģendārā angļu mūziķa talanta pielūdzēji vērsa skatus debesīs, bet tas tika darīts, lai izlūgtos Krišiņam labu veselību - cik atmiņa neviļ, viņš gan izsludināja, gan izbraukāja (tai skaitā Rīgā) savu "atvadu tūri" dēļ smagām veselības problēmām, bet "tas tur - augšā" acīmredzot uzklausīja šos lūgumus, un Kriss Rī (citi izrunā kā rakstās - Rea) atkal tapa pie apmierinoša stāvokļa un pēc "atvadām" esam sagaidījuši jau veselas trīs jaunas plates.

"Santo Spirito Blues" klajā nāca 2011.gadā, tas pagaidām ir Rī aktuālākais albums, un samērā atšķirīgs no citiem. Jo Krišiņš izdzied un, galvenais, izspēlē savu mīlestību blūza mūzikai, tajā pašā laikā neaizmirstot par savām popmūziķa saknēm. Ja iesākumā, klausoties plati, blūza nezinātājiem un mazākiem pazinējiem "Santo Spirito Blues" liekas kā no pārējās Rī daiļrades atrauts eksperiments un kaut kā pierādījums pašam tās autoram, tad, vērīgāk ieklausoties, "starp stīgām" izlaužas arī tik pazīstamās skaņas no tādiem Rī grāvējiem kā "Julia", "On the Beach" vai "Sweet Summer Day". Šis albums, tāpat kā 2008.gada "atgriešanās" plate "The Return of the Fabulous Hofner Bluenotes", ir veltījums un slavas dziesma mīļākajām lietām Rī pasaulē - ģitārai  un rokenrolam, tiesa, izteiktam blūzā. Par to liecina arī dziesmu nosaukumi - "Elektric Guitar", "Rock And Roll Tonight", "Dancing My Blues Away"...

Atzīmējot "Santo Spirito Blues" spēcīgo un profesionālo blūza ietekmi, Rī meistarīgo spēli un komponista talantu, britu raidsabiedrības "BBC" mūzikas apskatnieks Lūks Tērners tomēr piebilst, ka "šajās pūlēs acīmredzami kaut kā pietrūkst." Viņš uzskata, ka Rī, salīdzinot ar "mūsdienās veiksmīgāko blūza modernizētāju" Tomu Veitu, "ir pārāk tālu aizgājis savās stilizācijās." Lai ko tas arī nozīmētu, gribētos skaļi pateikt, ka salīdzināt Veitu ar Rī ir tas pats, kas uzstāties Eirovīzijā ar "Dievs, svētī Latviju!" Tas vienkārši ir neloģiski, lai arī šajā blūza albumā viņi savās muzikālajās orbītās lido tuvāk viens otram kā jebkad agrāk. Un varbūt tieši Kriss Rī būs tas, kas "mūzikas tumsoņām", tai skaitā šī stāsta autoram, iemācīs mīlēt "mūzikas Raini" blūzu?... Nāāā...:)))

Secinājums: Krišiņa pielūdzēji, kam patīk viņa liriskie popa gabaliņi, ejiet platei ar līkumu! Savukārt visiem, kam tīk vērot eksperimentus un iekarot jaunus apvāršņus muzikālā redzesloka paplašināšanā - mudīgi uz "iTunes" bodi, lejupielādēt "Santo Spirito Blues" un baudīt!

Papildus resursi:

Kriša Rī mājaslapa 

Kriša Rī "Facebook" profils

Kriša Rī "Twitter" profils (neaktīvs)

Iegādājies Kriša Rī mūziku legāli!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

"Matchbox Twenty" - "North" (2012)

Melodisko poproka dziesmu meistars Robs Tomass ir atgriezies! Šoreiz atkal kopā ar savu pavadošo grupu "Matchbox Twenty". Tieši tā - pavadošo, jo, būsim godīgi, "Matchbox Twenty" - tas arī pa lielam ir Robs Tomass. Viņa spēcīgais, brīžiem šarmanti aizsmokošais vokāls vienlaicīgi spēj būt gan maigu vārdu, gan paskarbu tekstu teicējs. Tomasa balss apzīmogo jebko, kam viņš pieķeras (dziedot). Kad "Matchbox Twenty" 1996.gadā izdeva savu debijas plati "Yourself or Someone Like You", Tomasa dziedājums spēja aizkustināt klausītājus visos kontinentos (šis albums joprojām ir nepārspēts saņemto godalgu un pārdoto kopiju skaita ziņā). Tad jautājums - kāpēc tik salīdzinoši kluss veikalu plauktos tup "Matchbox Twenty" ceturtais studijas albums "North"? Vēl ņemot vērā, ka grupas iepriekšēja plate iznāca apaļus desmit gadus atpakaļ!

"Ir sajūta, ka atgriežas vecs draugs, kurš saglabājis visas savas vecās īpašības, tik apguvis dažus jaunus trikus, lai izvairītos no "sastāvēšanās"," secina kāda Melinda Nūvmana savā vietnē hitfix.com. Un galveno domu viņa ir pateikusi gana precīzi. Bet ažiotāžas trūkumu var izskaidrot vēl ar kādu apstākli - neviens jau nebija pamanījis, ka starp šiem diviem albumiem pagājuši desmit gadi! Tur "vainojams", protams, pats Robs Tomass, kurš šīs nosacītās pauzes laikā izdeva divus soloalbumus un piedalījās virknē citu projektu, zināmākais no kuriem ir darbs pie multfilmas "Meet the Robinsons" muzikālās tēmas "Little Wonders". Un, ņemot vērā stāsta iesākumā izlobāmo secinājumu, ka visa "Matchbox Twenty" ass, patīk vai nē, grozās ap Tomasu, šī dekādi ilgusī šķirtība nav bijusi pat pamanāma.

"North" ir turpinājums Robam Tomasam, ko visi zina un pazīst. Varbūt kopā ar "Matchbox Twenty" Tomass tomēr atļaujas būt tāds mazliet skarbāk roķīgāks kā solo platēs (tiešām -tikai varbūt), bet kopējā bilde ir nemainīga. Šis albums ir divpadsmit melodisku popa dziesmu apkopojums. Turklāt - meklēt šajās dziesmās ko lētu arī nevajag noskaņoties. Viss rit pēc stingriem "profesora Tomasa" algoritmiem - dziesmām jābūt tādām, lai tās satvertu klausītāju, un otrādi. Un tad šiem abiem roku rokā jāiet tur, kur liek klausītājs, bet dziesmai ir jābūt tikai viņa emociju pastiprinātājam it visā, ko redz, dara, domā un pārdzīvo. "Matchbox Twenty" ir kā bezzobaina kamene, kas žužina pie auss, radot zināmu komforta zonu. Zobu gan tai nav, un tas labi, jo a) tādējādi tā nevar iekost; b) tad tā vairs nebūtu grupa "Matchbox Twenty". Uzburt un uzturēt tādu kā komforta zonu - tas šai komandai, un Robam Tomasam personīgi, padodas vislabāk. Kož lai visi nedabūjušie, neēdušie un mūžam ar visu neapmierinātie.

Secinājumi: ja reizi pāris gados nepieciešams nomainīt fona mūziku, šis ir īstais!

Citi vērtējumi:

Allmusic: 4/5

PopMatters: 5/10

Rolling Stone: 3/5

USA Today: 2/4

Papildus resursi:

"Matchbox Twenty" mājaslapa

"Matchbox Twenty" "Facebook" profils

"Matchbox Twenty" "Twitter" profils

Iegādājies "Matchbox Twenty" mūziku legāli!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

"Goldfrapp" - "The Singles" (2012)

Singlu kolekcijas izdošana ierasti iezīmē kādas grupas vai mākslinieka apzinātu (vai varbūt arī nē) iedomu, ka viņa daiļradē (un, iespējams, arī dzīvē) pagājis posms, kura noslēgumā prasās šāda veida punkts. Elisona Goldfrapa acīmredzot lēmusi, ka viņas viens karjeras posms ir beidzies divpadsmit gadus pēc debijas plates "Felt Mountain" (2000) un vispār kopā piecu albumu izdošanas. Kāpēc šādi singlu apkopojumi tiek laisti klajā? Lai tikai atskatītos padarītajā? Lai pats mākslinieks patīksminātos? Droši vien pa daļai no visa tā. Bet vislielākais ieguvums no šādiem izdevumiem allaž ir klausītājiem, kas konkrēto grupu vai mākslinieku nav paspējuši iepazīt līdz šim - viņiem šī ir lieliska iespēja viena albuma ietvaros iepazīt visu svarīgāko par līdz šim nezināmo. Izņēmums nav šī elektroniskās mūzikas dueta "Goldfrapp" plate "The Singles".

Piesakot "Goldfrapp" kā "elektroniskās mūzikas duetu", var, tā teikt, netrāpīt ar pirmo reizi pareizā caurumā. Jo Elisones Goldfrapas un Vila Gregorija kopprojekts spēris plašus soļus ārpus šī žanra. Soļus uz dažādām pusēm, jo "Goldfrapp" skaņā ir saklausāma virkne "papildus nozaru" ietekmju, piemēram, stīgu instrumentu partijas, "ambient", folka un pat glemroka atskaņas, kas īpaši spilgtas ir dueta albumā "Supernature" (2005). Paviršs klausītājs šos angļus pierēķinās "astoņdesmitajos aizmigušajiem" - kolektīviem un māksliniekiem, kas vēl 21.gadsimtā niekojas ar sintīpopu un arī videoklipus veido ar diskobumbām fonos un robotspīdīgiem fona dejotājiem. Taču, paņemot binokli vai tikai lupu, aina zīmējas pavisam citāda - "Goldfrapp" kļūst par mūsdienīgu popgrupu, kas skanējumā liek lietā visu augstākminēto stilu armādu. Ritmi, kādos dzirdams Goldfrapas soprāns, ir gaužām līdzīgs, piemēram, mūsdienu Kailijas Minogas daiļradei; Madonna gan jau aizgājusi solīti tālāk modernajā.

Šajā gadā gaidāma jauna "Goldfrapp" plate, kam nosaukums vēl nav atklāts. "Mēs to [jauno albumu] rakstām un ierakstām, tad mēs to miksējam un atkal pierakstām kādas jaunas "fīčas"," pagājušajā mēnesī interneta vietnei thelineofbestfit.com atklāja Goldfrapa, piebilstot, ka šādi "Goldfrapp" albumu ieraksta pirmo reizi. Vai tas ļauj domāt, ka 2013.gadā ieraudzīsim (sadzirdēsim) konceptuāli jaunu "Goldfrapp" muzikālo versiju? Droši vien ne. Un kam tas vajadzīgs, ja duetam jau tagad cienītāju netrūkst, un varbūt, pateicoties šai singlu izlasei, to radīsies pulkiem vairāk?

* šis nav oficiālais dziesmas "Melancholy Sky" video

Secinājumi: brīnišķīga plate virspusējiem mūzikas cienītājiem, lai CD plauktiņā piecu albumu vietā glabātu vienu. Skumji patīkama nostaļģija garantēta! Ar šo albumu iepazīstot "Goldfrapp" pirmo reizi, ir liela iespēja, ka jau tuvojošos dueta jauno plati izglītots klausītājs garām nepalaidīs nekādā ziņā.

Citi vērtējumi:

Allmusic: 4,5/5

Daily Express: 4/5

Digital Spy: 5/5

Pitchfork Media: 8,4/10

PopMatters: 9/10

Papildus resursi:

"Goldfrapp" mājaslapa

"Goldfrapp" profils portālā "Facebook"

"Goldfrapp" profils portālā "Twitter"

Iegādājies "Goldfrapp" mūziku legāli!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

"3 Doors Down" - "Time of My Life" (2011)

Savos lielākajos hītos "When I'm Gone" un "Here Without You" atradis dziesmu veiksmes formulu, amerikāņu roka kvintets "3 Doors Down" ar Bredu Arnoldu pie mikrofona pat necenšas izgudrot neko jaunu - jo viss jau strādā tāpat! Joprojām aktuālākais grupas 2011.gada albums "Time of My Life" (tiesa, pērn tika izdots vēl labāko dziesmu apkopojums) ir kā mīļa atmiņu klade, kuru pašķirstīt, lai pakavētos labākos laikos un gaišākās dienās. Jo "3 Doors Down" arī 2011.gadā skan akurāt tāpat kā 2000. gadu sākumā. Nav pat atšķirības, kuru grupas plati klausīties. Un tas Arnoldam garantē savu pastāvīgo klausītāju masu.

"Time of My Life" formula ir vienkārša kā pati pasaule - divas dziesmas ātras, viena lēna, un, kā likums, noklausoties plati, nepamet sajūta, ka tās (dziesmas) visas ir pilnīgi vienādas! No otras puses, ieliekot atskaņotājā plati (kāda tumsonība laikā, kad visu patērē tikai virtuālā veidā), ir tāda savāda miera sajūta, jo par visiem 100% ir skaidrs, kādā skaņu un melodiju virtenē būs jāpavada turpmākās 56 minūtes. Sen atpakaļ, kad, vairāk intereses pēc (nejauši, protams...), nācies ieklīst kādā mp3 failu nesankcionētas lejupielādes lapā, "3 Doors Down" vienmēr un visur grozījās priekšā un sarakstu augšgalos, un tas bija ne tikai tāpēc, ka grupas nosaukums sākas ar ciparu, kas tai alfabētiskajos sarakstos garantēja atrašanos priekšplānā. Radās sajūta, ka "3 Doors Down" patiešām ir viena no nelegāli lejupielādētākajām grupām un jo īpaši viņu "Here Without You".

Vidējais statistiskais amerikānis (un ne tikai tas), šķiet, izdzer nedēļā vismaz divus litrus kokakolu, noskatās kāda realitātes šova vismaz vienu sēriju un klausās "3 Doors Down". Pieejot ar abstraktiem matemātiskiem aprēķiniem, domājams, kāds naskāks pētnieks-rēķinātājs varētu izskaitļot, ka "3 Doors Down" ir absolūtā "vidējā statistiskā" grupa pasaulē - to šad un tad paši uzliek klausīties vai gada šķērsgriezumā dzird kādā radiostacijā aptuveni 90% pasaules iedzīvotāju. Bet, kā zināms, "kas ir domāts visam, tas nav domāts nekam". Un šī sentēvu gudrība top aizvien acīmredzamāka, tā vairāk cenšoties saprast šo 90% pasaules iedzīvotāju ieguvumu, klausoties "3 Doors Down" balādītes.

Secinājumi: katram, kam kolekcijā ir kaut viens "3 Doors Down" albums, šo iegādāties pat īsti nevajag, taču - vai nav pazīstama tā sajūta, kad, lai arī pilns skapis skaistiem stringiem, allaž gribās nopirkt vēl jaunus? Tad kāpēc sev liegt šo prieku?

Albuma vērtējumi:

Allmusic: 2,5/5

Melodic.net: 3,5/5

Rock Sound: 7/10

Rolling Stone: 2/5

Papildus resursi:

"3 Doors Down" mājaslapa

"3 Doors Down" profils portālā "Facebook"

"3 Doors Down" profils portālā "Twitter"

Iegādājies "3 Doors Down" mūziku legāli!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV

Mika - "The Origin of Love" (2012)

Albumā "The Origin of Love" Mika jeb Maikls Holbrūks Pennimens juniors dziesmā "Stardust" dzied aptuveni tā: "Es saku, ka mīlu tevi, bet tu man saki - visu gaišu!" Tāda paša cīņa notiek klausītājā, cenšoties, ja ne iemīlēt, tad vismaz izprast šī Beirūtā dzimušā, divdesmit deviņus gadus vecā mākslinieka jaunāko plati - jau pieminēto "The Origin of Love". Miku viņa debijas albumā mēs atceramies gan koķeti jestru ("Grace Kelly", "Lollipop"), gan apcerīgi domīgu ("Stuck in the Middle") - platē bija visplašākā spektra emocijas, Mika bija kā visspožākā raķete lielā salūtā. Viņa trešais albums rāda pavisam citu bildi.

Šķiet, kopš Mika publiski atzinies, ka ir "taisnās zarnas operators", viņš vairs neko neslēpj, neizliekas. Jo "The Origin of Love", atšķirībā no debijas plates "Life in Cartoon Motion" (2007), ir stilistiski viengabalaināks, tajā Mika tik ļoti nelēkā pa visu emociju skalu, neatļaujas tādus ekstrēmus kā agrāk. No samērā izteikta klasiskā popa viņš ir pieslējies vairāk mūsdienīgiem ritmiem un aranžējumiem. Nav šaubu, ka daļai "Life in Cartoon Motion" fanu Mikas jaunais veikums neiet pie sirds. Un ir taisnība, ka iesākumā albums liekas ļoti vienveidīgs, šablonveida. Taču zem modernajiem ritmiem, kārtīgāk ieklausoties, tomēr var sajust emocijas un noskaņas, kas valdīja Mikas debijas albumā. Apslēptas, bet var.

Var patikt, var nepatikt (pēc pārdošanas datiem skatoties, pasaulei sāk nepatikt), bet sava niša popmūzikā Mikam ir garantēta. Varbūt ir pārspīlēti agrākie viņa salīdzinājumi ar Frediju Merkūriju (patiesībā to var pielīdzināt zaimošanai), taču tādas "The Origin of Love" dziesmas kā "Origin of Love", "Lola" un "Celebrate" kādu laiciņu vēl dzīvos. Bet, ja par Mikas nākotni mūzikā - nu, šķiet, diez ko spīdoši jau nav...

Albuma vērtējums: "savāktākais" Mikas albums ar visnotaļ apšaubāmām pretenzijām uz palikšanu lielo skatuvju starmešu gaismās; rekomendējams jūtīgiem visa modernā pieņēmējiem - Mika prot anestezēt un tikai tad durt!

Citi vērtējumi:

Allmusic: 3/5

The Guardian: 4/5

Papildus resursi:

Mika mājaslapa

Mika profils portālā "Facebook"

Mika profils portālā "Twitter"

Iegādājies Mika mūziku legāli!

2013, www.musicstories.lv

Tweet

Tweet to @MusicstoriesLV