20 albumi, kas bija jānoklausās 2014.gadā

Divdesmit albumu saraksts, kas bija jānoklausās šajā aizejošajā 2014.gadā. Kā vienmēr, numerācijai nav nozīmes. Visu izsaka patikšana kopumā. Ja tomēr kaut kādi ekstrēmi ir jāizceļ, tad par gada, nosacīti, neveiksmi jāatzīst "U2" jaunā plate "Songs of Innocence" (un ne tik daudz muzikāli, cik tā mērkaķošanās ar "iTunes" bezmaksas promociju, kas kaut kā iekšēji uzreiz lika platei devalvēties), savukārt laikam jau neviens vairs negaidīja, ka padsmit gadus pie sienas karājusies bise ņems un atkal izšaus. Un izšaus kā lielgabals! Tas par Deimienu Reisu. "U2" tautieti, starp citu. 

1. Leonard Cohen - "Popular Problems" (2014)

Kanādiešu mūzikas leģendai bija plāns, un viņš to īstenoja. Nosvinējis savu astoņdesmito dzimšanas dienu, Leonards Koens devās pie miera, lai jau nākamajā dienā pamostos pasaulē, kura skandē viņa jaunāko, lielā slepenībā ierakstīto albumu "Popular Problems". Atšķirībā no Koena iepriekšējās plates "Old Ideas" (2012), šo pat var nosaukt par dzīvespriecīgu.

2. "Real Estate" - "Atlas" (2014)

Pārblīvētas ar nostaļģiju un ilgām. Tā Ņūdžersijas (ASV) kvinteta "Real Estate" trešā albuma dziesmas aprakstījis žurnāls "Clash Music". Drīzāk gan jāsecina, ka Martins Kortnijs ar kolēģiem ir izauguši no bērnu bikšelēm, radot albumu, kas pat skarbiem vīriem liek noraust pa asariņai. Citiem neredzot, protams. Jo kārtīgs vecis jau nemazgājas un neraud.

3. Beck - "Morning Phase" (2014)

Beka Hansena atgriešanās pēc piecu gadu pārtraukuma nesusi sev līdzi daudzas pārmaiņas un lūzuma punktus. "Morning Phase" ir tik netipisks Bekam, ka tagad tā publika, kam viņš iepriekš ne visai patika, to teju dievina, savukārt vecajiem Beka faniem no degunu raucīšanas ap tiem jau izveidojušās papildus krunkas.

4. "Elbow" - "The Take off And Landing of Everything" (2014)

Var mainīties gadalaiki, valstu robežas, valdības un Eirovīzijas dalībnieku dzimumi, bet ir tikai viena patiesība, kas pastāvēs mūžīgi kā akmenī iekalta: ""Elbow" ir dievu mūzika!"

5. "Wild Beasts" - "Present Tense" (2014)

"Es domāju, ir neiespējami radīt ko labāku par ["Wild Beasts" iepriekšējo albumu] "Smother", bet es kļūdījos," daloties iespaidos par angļu kvarteta jauno albumu "Metacritic" vietnē sajūsmu izrāda kāds grupas fans. Viss ir relatīvs, reiz atklāja Einšteins. Un "Present Tense" tiešām ir "Wild Beast" labākais albums. Relatīvi, protams.

6. "The Gloaming" - "The Gloaming" (2014)
Ķeltu un īru tautu mūzikas kodēts albums. Noskaņai un pārdomām. Klausāms vienatnē. Palīdz atrast sevī laimes robežu. Un, ja šī robeža ir iezīmēta, "X" stundā ir vieglāk izšķirties, uz kuru pusi sperams solis. Maģisks albums.

7. Damien Rice - "My Favourite Faded Fantasy" (2014)

"Kas var būt labāks par šo?!" teica Mārtiņš Rītiņš un izcepa kotletēs vārnu. Tāpat var izsaukties arī par īru zēna Deimiena Reisa trešo albumu "My Favourite Faded Fantasy". Pēc loģikas Reisam karjera būtu jābeidz, jo radīt ko labāku par šo - vai tas maz ir iespējams? 

8. Damon Albarn - "Everyday Robots" (2014)

Lai ko darītu Deimons Albarns, tas strādā! Bija "Blur", bija "Gorillaz", abi teju ikonu statusā. Nu, pēc 25 mūzikā pavadītajiem gadiem, Albarns nāk ar savu pirmo solo albumu "Everyday Robots". Ja tu lasi "Rīgas Laiku" un neskuj vāverīti, šī plate ir domāta tev! (Pēdējais teikums ir pārfrāzēts kāda pazīstama latviešu režisora izteikums).

9. Ben Watt - "Hendra" (2014)
Dueta "Everything but the Girl" viena no pusītēm Bens Vots pēc 31 gada pārtraukuma izdevis savu otro solo albumu. Kā saka mūzikas žurnāls "Q Magazine", "Hendra" ir "nobriedušas pārdomas par atmiņām un zaudējumiem." Uzskatāms piemērs viena konkrēta mūziķa evolūcijai.

10. Lykke Li - "I Never Learn" (2014)
Teju visā pasaulē dzīvojusī zviedru meitene Li ar salauztu sirdi krūtīs radījusi smeldzīgu popdziesmu kolekciju. Iespējams, personīgākais 2014.gada albums.

11. Paul Heaton & Jacqui Abbott - "What Have We Become?" (2014)
Britu "The Beautiful South" deviņdesmito gadu balsis Pols Hītons un Džakija Abota atgriežas jaunā kopdarbā. Kurš teicis, ka nevar divreiz iekāpt vienā upē un nevar divreiz piečurāt vienas zeķbikses. Var! Un kā vēl var! 

12. "The Horrors" - "Luminous" (2014)
Evolucionējot no spurainiem panciņiem līdz stadionu grupai, briti "The Horrors" laiduši klajā, iespējams, savu liktenīgāko albumu, pēc kura daļa fanu šo uzskata nevis par evolūciju, bet kapitulāciju komercijas priekšā, bet cita daļa, domājams, skaitliski daudz lielāka, pateicoties "Luminous", ir piedzīvojuši savu 2014.gada lielāko atklājumu.

13. "LIGHTS" - "Little Machines" (2014)
Kādreiz viņas vārds bija Valērija Poksleitnere, tagad "LIGHTS". Savu skatuves vārdu Valērija pieņēmusi pavisam oficiāli, ar visiem papīriem. Viņas trešais albums "Little Machines" ir neuzbāzīgas popmūzikas labs paraugs, kādu patiešām nav milzum daudz. 

14. "Coldplay" - "Ghost Stories" (2014)
Krisa Mārtina pēcšķiršanās rētu aplaizāmais albums. Šķiet, pirmais tik izteiktais "Coldplay" konceptalbums. Šoreiz par pagātnes rēgiem, kas nekur nepazudīs arī nākotnē. Ierasti jau tā emocionāli atklātais Mārtins platē "Ghost Stories" izģērbj sevi pilnīgi un galīgi. 

15. "Swans" - "To Be Kind" (2014)
Ļaudīm, kam garšo visas putras, ir vienalga, kādu ēst - vai tā auzu pārslu, vai mannā, vai varbūt vārīta no cirvja kā tajā pasakā. "Swans" cienītājiem ir vienalga, kuru grupas albumu klausīties - tie visi noved nirvānai līdzīgā stāvoklī. Bet, ja ir kaut kas jauns, protams, padod šurp arī to! 2014.gadā šie nirvānisti no saviem "Swans" sagaidīja ko jaunu.

16. "Broken Records" - "Weights & Pulleys" (2014)
Līdz sešu vīru orķestrim izaugušais skotu "Broken Records" savā trešajā albumā demonstrē meistarību, kas liek kapitulēt pat vislielākajiem skeptiķiem. Par skotu "Arcade Fire" dēvētie puikas ir radījuši emocionāli trauslu, bet instrumentāli ļoti bagātu plati.

17. Joe Henry - "Invisible Hour" (2014)
Tas ir tikai laika jautājums, kad katrs "Invisible Hour" klausītājs aizdomāsies: "Kas es esmu? Ko es te daru? Un cik, galu galā, ir pulkstenis?". Jo Džo Henrijs savā platē ir iekodējis teju visus pasaules neatbildamos jautājumus. Un tieši tāpēc plate "Invisible Hour" ir klausāma atkal un atkal, pēc beidzamās reizes saprotot, ka saprotams nav nekas, un atkal jāsāk viss no gala. Šo albumu ir jāēd kā maizi. 

18. "Spoon" - They Want My Soul" (2014)
Brits Daniels, grupas "Spoon" līderis, pusaudžu gados ļoti baidījās kļūt vecs, jo uzskatīja, ka "cilvēki virs 30 vienkārši neeksistē." Tagad, kad viņam pašam jau 43, Daniels savas bailes sasit lupatās, pierādot, ka ar katru jaunu "Spoon" albumu viņš sasniedz virsotnes, kuras iepriekš šķita, "vienkārši neeksistē."

19. Luke Sital-Singh - "The Fire Inside" (2014)
Šis jauneklis ir viens no "BBC" konkursa "Sound of 2014" finālistiem, kas galveno balvu gan neieguva. Tomēr viņš ieguva ierakstu līgumu un tika pie debijas plates "The Fire Inside". Tas ir dīvains ieraksts. Jo Luks Sitals-Sings savā raudoša suņa balsī spēj pat iedvesmot. Neizskaidrojami, bet spēj.

20. "Pink Floyd" - "The Endless River" (2014)
Angļu mūzikas grandu atvadu albums, veltījums pirms sešiem gadiem mūžībā aizgājušajam "Pink Floyd" taustiņinstrumentālistam Ričardam Raitam, kurš platē dzirdams grupas pēdējās koncerttūres 1994.gadā veiktajos ierakstos un vienā ierakstā no 1969.gada. Pagātne savijas ar šodienu. Palikušie palīdz aizgājušiem, kopā radot pilnīgi jaunu plati. "Šī ir pēdējā iespēja dzirdēt viņu [Raitu] spēlējam kopā ar mums," saka viens no palikušajiem Deivids Gilmours.

2014, www.musicstories.lv

20 dziesmas, kas bija jānoklausās 2014.gadā

Šeit 20 dziesmas, ko it kā nebūtu bijis slikti noklausīties 2014.gadā. Bez norādēm, kura labāka, kura sliktāka. Bez spaidiem un viltus. Bez zemtekstiem un intrigām. Vienkārši divdesmit dziesmas, vienkārši Mūzika - iespējams, patiesākais, kas mums visiem šajā dzīvē pieejams.

1. Foy Vance - "Regarding Your Lover" ("Joy of Nothing", 2013)

Ziemeļīrs Fojs Vānss kādā filmā varētu spēlēt Čapājevu - ūsas viņiem abiem vienādas. Bet īstenībā viņš komponē un izpilda mūziku, kas dvēselei un garam liek kapitulēt pār prātu un aprēķinu. "Regarding Your Lover" ir mīlas balāde ar tādu spēku, kas var izstumt no vietas par vislielāko ledusskapi ar divām saldētavām.

2. Warren Zevon - "Hasten Down the Wind" ("Warren Zevon", 1976)

It kā jau aizejošais nebija nekāds popmūzikas meistara Vorena Zīvāna (1947-2003) jubilejas gads, taču kaut kā sanāca paķidāt šī vīra biogrāfiju, un šādi izziņas procesi allaž nes jaunas atklāsmes. Un svarīgākā no tām Zīvāna gadījumā: kā līdz šim bija iespējams dzīvot, nepazīstot viņa mūziku?! "Hasted Down the Wind" ir lieliska balāde no Zīvāna paša vārdā nosauktās 1976.gada plates.

3. "Aquilo" - "You There" ("Aquilo", 2014)  

Angļu duets "Aquilo", tā kā mazliet nervozējot, laiž klajā vienu singlplatīti pēc otras (labi, labi, tās viņiem ir tikai divas), bet uz lielo plati sataisīties vēl nespēj. Žēl, jo Toma Haiema un Bena Flečera debijas singls "You There" kā pērtiķis ar savu sarkano luksofora dibenu signalizē, ka pie šādas mūzikas visiem būs apstāties un garām pabraukt tai nevarēs.

4. "Franz Ferdinand" - "The Universe Expanded" ("Right Thoughts, Right Words, Right Action", 2013)

Vienam otram (ar pirkstiem rādīt nav pieklājīgi!) vajadzēja sagremot trīs, lai caur ceturto ieraudzītu ģēniju. Protams, tie trīs un četri ir albumi, bet ģēniji ir skoti "Franz Ferdinand". "The Universe Expanded" no viņu vēl pērnā gada plates ietver sevī visu, kas dziesmai pienākas - melodiju, intrigu, kāpinājumu, kulmināciju un tad slapju svītru aiz katra viena klausītāja.

5. "Wye Oak" - "Before" ("Shriek", 2014) 

Aizejošā gada lielākā nolaidība ir tā, ka neizdevās, kā nākas, iedziļināties amerikāņu dueta "Wye Oak" jaunajā albumā "Shriek". Iedziļināšanās allaž apstājās pie plates ievadošās dziesmas "Shriek", jo to nekad nevarēja noklausīties vienu reizi, tā bija jāklausās desmitiem un desmitiem reižu!

6. "Future Islands" - "Seasons (Waiting for You)" ("Singles", 2014)

Viens no aizejošā gada atklājumiem Baltimoras (ASV) trio "Future Islands". Modernais disko ir augšāmcēlies!

7. Tori Amos - "Wild Way" ("Unrepentant Geraldines", 2014)

Torijas Emosas plates vienmēr labi noderējušas miega zāļu vietā (ne vienmēr sliktā nozīmē), taču dažus pēdējos albumu, šķita, viņa izdod "pēc līguma", nevis "kad mūza sauc". Emosas kundzes jaunā plate ir savādāka. Protams, pie tās atkal var aizmigt. Taču tā, šķiet, kā vecos, labos laikos atkal radīta, esot uz viena viļņa ar kaut ko līdzīgu mūzai. "Wild Way" ir visa albuma esence.

8. Israel Nash - "Woman at the Well" ("Israel Nash's Rain Plans", 2013) 

Nav pat svarīgi, kas ir Izraēls Nešs. Nav svarīgi, vai tas ir viņa pseidonīms vai īstais vārds. Vēl mazāk svarīgi ir fakti par vietām topos, albumu skaiti un jebkas cits, ko saistībā ar šo vīru var izteikt skaitļos. Daudz svarīgāk ir piefiksēt, vai cilvēks, klausoties Neša dziesmu "Woman at the Well", šūpojas tādā pašā labsajūtā kā kobra tās jocīgās taurītes pavadījumā. Ja nē, tas vispār nav cilvēks.

9. Sturgill Simpson - "The Promise" ("Metamodern Sounds in Country Music", 2014) 

Nesen kāda pazīstama psihoterapeita spriedelējumi, ka patiesībā nav nemaz slikti papliķēt sievu, ja viņa nepienes čības un neizlaiza vīra izēsto zupas šķīvi, vispār nekad netiktu uzrakstīti, ja visiem vīriem būtu TĀDA balss kā Amerikas kantrī dziedātājam Stērdžilam Simpsonam. Lai arī aizraušanās ar kantrīmūziku patiesībā ir diagnoze, Simpsona jaunā albuma nosaukums vien jau liecina, ka viņam ir kāds plāns šo stilu modernizēt. Jēziņ, ja līnijdeju pulciņā dejo pie tādām dziesmām kā "The Promise", steigšus jāiet pensijā un jāšūpojas garajā dejotāju rindā no rīta līdz vakaram!

10. "Low Roar" - "Nobody Loves Me Like You" ("0", 2014)

Pēc no kājām gāzošās debijas 2011.gadā islandieši "Low Roar" atgriezušies krietni piezemētāki un nobriedušāki. Albums "o" varbūt arī vairs nesola to emociju gammu, ko bija spējīgs sniegt tā priekšgājējs, taču tas nenoliedzami ir mūzikas pasaulē atzīmējams notikums.

11. "Bleachers" - "Wild Heart" ("Strange Desire", 2014)

Popa spīdekļu grupas "fun." ģitārista Džeka Antonofa blakusprojekts, kam ir visas izredzes būt dzīvotspējīgākam par, tā teikt, "mātes grupu". Nu vismaz jācer, ka pie šī, pat par pārsteigumu "fun." biedriem, izdotā albuma viss tikai sāksies. 

12. "Yes" - "Believe Again" ("Heaven & Earth", 2014)

Leģendārā Londonas roka apvienība "Yes" šogad atzīmēja savas pastāvēšanas 46.gadadienu, lai arī no dibinātājiem tajā spēlē vairs tikai basģitārists Kriss Skvairs. Kā teicis mūsu basgalvainais ģēnijs ar bārdiņu: "Pastāvēs, kas mainīsies!". To tad arī grupa "Yes" nekad nav pārtraukusi darīt. Viņu "21.gadsimta albumu "Heaven & Earth" ievada dziesma "Believe Again". Lai dies' nogrābstās kādam septiņdesmito gadu hipijam šajā saldajā popā atpazīt tos čaļus, kas toreiz, kad debesis bija zilākas, bet zālīte lētāka, vienu albumu varēja izdot ar divām pusstundu garām dziesmām, kurās pat lāga nebija nedz pantu, nedz piedziedājumu. 

13. Hozier - "Take Me To Church" ("Hozier", 2014) 

Kādam (starp citu, joprojām nenoskaidrotam) anonīmam lietotājam likās, ka video par antigeju protestiem Krievijā vispiemērotākā fona mūzika ir tolaik nevienam nezināmā īra Endrjū Hoziēra Bērnsa dziesma "Take Me To Church". Šādas kombinācijas klips tika izveidots un ievietots jūtūbē, un ar vidējo ātrumu 10 000 skatījumu stundā Hoziērs kļuva par kulta personu burtiski dienas laikā. 

14. Luke Sital-Singh - "Nothing Stays the Same" ("The Fire Inside", 2014)

Jauna un talantīga zvaigzne pie raibajām britu popmūzikas debesīm. Lūks Sitals-Sings, šķiet, savas dziesmas teju vai fiziski izveido no sviedriem, puņķiem un sēru korķa, jo, klausoties 27- gadīgā jaunekļa debijas albumu, neatstāj sajūta, ka tajā viss ir īsts un no paša Sitala-Singa veidots.

15. Sinead O'Connor - "Take Me to Church" ("I'm Not Bossy, I'm the Boss", 2014)

Šaineda Okonora jau otro albumu pēc kārtas turpina spridzināt tiltus, kas savienoja viņas pagātni ar tagadni. Publiski pārdzīvojusi personīgās krīzes, viņa ir radoši tik spēcīga, kā nekad agrāk. Un noslēpums tam esot Okonoras kundzes pirms gadiem pieciem pieņemtais lēmums tikai pašai komponēt dziesmas saviem albumiem. 

16. Adam Cohen - "We Go Home" ("We Go Home", 2014)

Protams, līdz papus sasniegumiem Ādamam Koenam vēl ir kur tiekties un tiekties, taču tāpat kā papus, kas, starp citu, ir Leonards Koens, Ādams šogad nevarēja vairs klusēt un izdeva jaunu albumu "We Go Home". Nu neiet jau viņam viegli. jo to papu droši vien kabina priekšā un pakaļā. Bet viņi atšķiras - ja ar papus platēm var vakarā likt visus gulēt, tad dēla albumus var izmantot modināšanai. Bet vispār dažreiz radurakstus labāk nezināt. 

17. Damien Rice - "Colour Me In" ("My Favorite Faded Fantasy", 2014)  

Šis ir negodīgi pret pārējām Deimiena Reisa jaunās plates dziesmām, bet vismaz viena šajā sarakstā bija jāieliek, un tas gods ticis skaņdarbam "Colour Me In". Kad ārā ir pilnmēness un tumšā mežā gaudo vilks, ieklausies vērīgāk - iespējams, tas nemaz nav vilks, bet gan kāds aizrautīgs Reisa klausītājs, kurš cenšas izdziedāt līdzi šo "Colour Me In" himnu.

18. Robin Gibb - "Days of Wine and Roses" ("50 St.Catherines Drive", 2014)

Robins Gibs jau divus ar pusi gadu nav mūsu vidū, taču tikai šajā rudenī klajā nāca viņa iepriekš neizdotu dziesmu albums "50 St.Catherines Drive". Albumā iekļautās dziesmas ierakstītas no 2007.gada līdz Giba nāvei. "Days of Wine and Roses" viņš bija iecerējis kā savas jaunās plates pirmo singlu...

19. Ed Sheeran - "Thinking Out Loud" ("X", 2014)

Nav jābūt dullai tīnei, lai, izdzirdot pa radio Edu Šīranu, gribētos ieskaut vaidziņus plaukstās un sajūsmā skaļi spiegt. Par to nevajag uztraukties, tas ir normāli. Tā dara gan mājsaimnieces, gan santehniķi, par Saeimas deputātiem un proktologiem nemaz nerunājot. Jo Eds Šīrans ir baigā topā, un, kas interesanti, atšķirībā no pārējiem, kurus izdzirdot spiedz, Šīrans ir patiešām labs. Ak jā, un nedrīkst aizmirst, ka 16.februārī visi spiegs Rīgā.

20. "Coldplay" - "True Love" ("Ghost Stories", 2014)

Viena no Krisa Mārtina "Spoku stāstu" centrālajām dziesmām. Varētu pat teikt, visa albuma noskaņas turētāja. "Ghost Stories" vispār ir dīvaina plate, un, iespējams, pēc daudziem gadiem, apkopojot visu "Coldplay" devumu, tieši šis albums izrādīsies atzīstams par grupas pašu labāko.

2014, www,musicstories.lv

Luke Sital-Singh - "The Fire Inside" (2014)

Divdesmit septiņus gadus vecais britu dziesminieks Lūks Sitals-Sings bija jaunākais triju brāļu saimē ("biju tāds mazliet jūtīgais bērns"), bet viņam vienmēr patika uzstāties, mazliet izrādīties. "Es biju dzimis, lai uzstātos, pat ja tas nozīmēja sliktu uzvešanos mājās," ar savām bērnības atmiņām raidsabiedrībai "BBC" dalās Sitals-Sings. Viņš bija viens no slavenā "BBC" ikgadējā mūziķu konkursa "Sound of" 2014.gada finālistiem. Uzvarēt gan neizdevās (laurus plūca Sems Smits), taču, kā ierasts, šī jauno mākslinieku skate bieži ir īsts tramplīns lielā mūzikas biznesa lēcienā - līgums ar "Parlaphone Records" Sitalam-Singam ir kabatā. Vēl vairāk - iznākusi arī viņa debijas plate "The Fire Inside". Tās nosaukums ir vislabākā anotācija. Brīžiem tā nav pat uguns, bet vesels emociju krāteris, kas burbuļodams piebalso Sitalam-Singam it visās divpadsmit albuma dziesmās. Šis jauneklis gan vizuāli, gan muzikāli ļoti atgādina kādu citu jaunekli - Īenu Akselu, kurš pirms gadiem četriem kā komēta uzradās, uzzibsnīja un tad pazuda. Vai ar Sitalu-Singu būs savādāk, rādīs laiks. Bet šobrīd, godīgi, "The Fire Inside" ir albums, no kura nevar atrauties! Jau esmu mainījis testamentu, tajā norādot, ka advokātam to lasot, fonā obligāti jāskan dziesmai no šī albuma "I Have Been A Fire" - brīdī, kad visi radi uzzina, ka savus uzkrājumus un iekrāto trešā līmeņa pensijas atlikumu novēlu kaķim, kura man nekad nav bijis.

2014, www.musicstories.lv