Limuzīns Jāņa maksts krāsā

Visiem latvju budēļiem - Priecīgus Līgo!

Diena pēc Patiesības mirkļa

Ir svētdienas rīts. Diena pēc Pašvaldību vēlēšanām. Nez kāpēc es jūtos ļoti labi. Kāpēc? Nu patīsim bildi atpakaļ.

Agri sestdienas rītā devos uz savu vēlēšanu iecirkni, lai izpildītu vēlētāja pienākumu - t.i., veikli atšņorēt kabīnītē piesieto pildspalvu, lai tādām lietām pāris mēnešu nebūtu jātērējās, kā arī, protams, lai nobalsotu vēlēšanās.

Iecirknī darbinieku tobrīd bija vairāk kā vēlētāju, ieskaitot kaut kādu novērotāju ar fotoaparātu. Interesanti, ka šis novērotājs visu to laiku, kamēr pavadīju iecirknī, nemainīja pozu un ne vaibstu sejā. Domājams, puika bija iesnaudies. Un kāds tur brīnums - manuprāt, būt par vēlēšanu novērotāju ir trešā garlaicīgākā nodarbošanās, tūlīt aiz makšķerēšanas, pastmarku kolekcionēšanas un TV3 šova "Klonu kari" skatīšanās (nu, kur sacenšās tie zilie un zaļie pašdarbības kolektīvi). Piedošanu, sanāk ceturtā garlaicīgākā.

Bez tam, ir jau diezgan grūti negulēt, ja iecirknī jau no agra rīta skan liegās Ričarda Klaidermana spēlētās klavierkompozīcijas, kuras vairāk iederētos varbūt kādās bērēs vai pansionāta meditācijas pulciņā. Un to, ja kas, saku es, par kura muzikālo gaumi zinoši cilvēki atzīst, ka ar tādām dziesmām, kādas klausos es, varētu pirms operācijām ietaupīt uz narkozi, iemidzinot slimnieku, liekot viņam pārdemis minūtes paklausīties manu iTunes fonotēku. Nezinu, kāpēc, bet, pieminot Ričardu Klaidermanu spēlējam klavieres, man prātā ienāca Simpsonu varoņa Smitersa kunga izliektie pianista pirksiņi...

Nobalsoju. Neteikšu, par ko. Cerams, mani nepievils... Un gāju tālāk savās ikdienas darīšanās. Nu tur, brīvprātīgo darbs zupas virtuvē, ik sestdienas muzeja apmeklējums, kādas mājas sienas apzīmēšana ar grafiti - nu, kā jau katram normālam cilvēkam.

Vakarā, protams, jānoskatās pa 1.Rīgu filma par dullo Paulīni. Zīmīgi, ka to rāda pirms vēlēšanu rezultātu apkopošanas sākuma un provizoriskajiem rezultātiem. Galu galā Paulīne jau veco fotogrāfu apprecēja tikai tāpēc, lai nebūtu jāatdod nauda par salauzto fotokameru. Aprēķins. Gluži kā onkuļiem un tantēm politikā.

Pēc filmas sākās provizorisko rezultātu paziņošana. Vienam tik, otram tik, trešajam gailītis mazāks, ceturtajam vispār nav. Nu, nebūtu svarīgi.

Bet interesantākais, protams, bija to partiju mēru kandidātu (tiesa, tikai Rīgas) skaidrojumi, kuru partijas nav iekļuvušas domē. Viens, atbildot uz šo jautājumu, sāk izteikt pateicību visiem līdz pēdējam, kas uz vēlēšanām aizgājuši pat Brenguļu pagasta imitētājā vēlēšanu iecirknī. Otrs ar putām uz lūpām apgalvo, ka, lai arī viņu partija nav tikusi domē, šī ir liela veiksme, ka kāds vispār ir par šo partiju balsojis. Trešais saka - mēs neesam domē, jo šis bija protesta balsojums, tā jau vispār mēs esam diezgan sakarīgi džeki.

Vispār baigi jautri skatīties. Visi kā abskurbuši - vieni no vairāk vai mazāk gaidītām uzvarām, otri - no tādiem pašiem zaudējumiem. Man liekas, daži vispār vairs nesaprata, kas notiek un kur viņi atrodas.

Šajā sakarā atcerējos nesen kur dzirdētu stāstu par pagājušā gadsimta sešdesmito gadu britu ārlietu ministru Džordžu Braunu. Runā, kādā ofociālā pieņemšanā Peru šis Brauns esot uzaicinājis uz deju kādu personu violetā tērpā. Uz ko sekojusi atbilde no "violetās dāmas": "Nē, pirmkārt, Jūs esat piedzēries. Otrkārt, tas nav valsis, bet Peru oficiālā himna. Un, treškārt, es neesmu sieviete, bet Limas arhibīskaps".

Bet, lai vai kā, vispār es jūtos šorīt labi. Jo ir patīkami apzināties, kaut reizi četros gados, ka vari likt lielajiem vīriem un tantēm uztraukumā sasmērēt bikses un pakreņķēties par savu rītdienu. Gluži kā lielākā daļa no mums to dara ik dienu. Vai kas mainīsies? Pa lielam droši vien, ka ne. Jo gandrīz puse balstiesīgo uzskatīja par labāku sutināt savas pakaļas siltajās apakšbiksēs, nekā doties uz iecirkni, lai kas mainītos. Neesmu pētījis - visas vēlēšanu dienas garumā pa TV rādīja visu iepriekšējo gadu Eirovīzijas konkursu atkārtojumus vai tirināšanās šovu "Dejo ar zvaigzni" vai vēl kas tamlīdzīgs, ar ko būtu izskaidrojama zemā aktivitāte?

Bet es vienalga jūtos labi.

Stulbuma tests

Ar šī testa palīdzību var noskaidrot, cik katrs ir stulbs.

Shēma pavisam vienkārša - turpinājumā būs 10 vienkārši stulbi aņuki. Katru reizi, kad par kādu no aņukiem sanāk smiekli, ir nopelnīts 1 punkts. Beigās - jo vairāk punktu, jo stulbāks esi.

Nu tad uz priekšu:

1.
Satiekās parkā divas vāveres. Vienai no viņām galvā celofāna maisiņš, otrai trūkst viena uzacs. Tā ar maisiņu galvā prasa bezuzacainai:
- Kas i, mās, pirmo reizi mūžā skuvi bārdu, bet noskuvi uzaci?
- Nē, vakar gatavoju vīram vakariņās vinigretu.
- Kā tad pamanījies apskādēt to uzaci? Apsēdies ar galvu uz karstas plīts?
- Nē takš, es to nekad nedarītu, jo man ļoti patīk Britnija Spīrsa!

2.
Atnāk pie dakera vīrs ar sievu. Vīrs saka dakterim:
- Dakter, manai sievai uz muguras ir dažādas pinnes, bet es nezinu, no kā tās ir?
- Vai esat tās mēģinājis ieziest ar kādu smēri vai vienkārši apsegt sievu ar segu, lai tās pinnes nebūtu redzamas?
- Jā, dakter, protams. Bet tad uzreiz manai sievai pāriet gribēšana. Jūs saprotat, par ko es runāju, vai ne, dakter?
- Jā, es lieliski saprotu. Tādā gadījumā atliek pēdējā izeja - jūsu sievai jāamputē mugura.
- Tam es piekrītu, dakter! Beigu galā viņa jau tāpat pāris gadus vairs nebrauc ar velosipēdu.

3.
Iet zaķītis pa mežu. Te pēkšņi viņam priekšā izlec lapsa kūmiņš un saka:
- Zaķīt, iedod man 50 santīmus, par to varēsi pabāzt roku man zem astes.
Zaķītis tā padomā - kāpēc ne? Ārā ir diezgan auksts, varēs pasildīt rokas. Bez tam nu ir takš no vienas puses interesanti uzzināt, kas lapsai zem astes. Un iedod lapsai 50 santīmus. Bet lapsa, naudu dabūjusi, žvirkt un aizmūk.
Bēdīgs zaķīts iet tālāk, līdz satiek lāci. Tas prasa:
- Zaķīt, ko tik bēdīgs?
Un zaķītis visu izstāsta, kā bija.

4.
Jānītis pārnāk mājās no skolas un saka mammai:
- Mammu, es šodien skolā izglābu no huligānu bara klasesbiedreni Ilzīti, kuru viņi apcēla - apsaukāja un visādi pazemoja, kā arī nedaudz paspaidīja.
- Malacis, Jānīt! Es ar tevi ļoti lepojos. Par to esi pelnījis kasti ar saldējumu. Un kā tieši tu viņu izglābi?
- Nu, es viņiem visiem izstāstīju, ka Ilzītes omei vienmēr ir ļoti nepatīkama elpa. Un, ja viņa nāks uz skolu aizstāvēt mazmeitu, nebūs labi - pat puķes uzreiz novīst, tikko viņa atver muti!
- Un tie huligāni no tā tiešām nobijās?
- Nu jā, tie bija huligāni no botānikas klases.

5.
Blondīne aizbrauc mežā uz pikniku, netīšām noķer sesku, iekožās tajā un tad domīgi saka:
- Jā, kad mēs augām, tad gan tā nebija...

6.
Satiekās krievs, vāciets un amerikānis un sāk strīdu par to, kurai no šīm tautām ir visspalvainākās paduses.
Amerikānis:
- Visspalvainākās paduses ir amerikāņiem! Pie mums dažos štatos pat pasei liek fotografēties kailam līdz viduklim, lai pēc no padusēm ārā lienošiem matiem varētu identificēt personas bioloģiskos datus.
Vācietis:
- Tas ir štrunts! Pie mums parlamenta vēlēšanās drīkst piedalīties tikai tie, kam padušu mati ir ne īsāki par collu! Bet kandidēt tikai tie, kam plus vēl aug ūsas.
Krievs:
- Bet pie mums, vēl padomju laikos, apelsīnu kastē atrada Pekausīti. Un, kas ironiski, viņš visu mūžu nodzīvoja telefona būtiņā tieši pretī frizētavai.

7.
- Kāpēc vienmēr, kad istabā ienāk mana sieva, tu nosarksti pa visu ģīmi?
- Es vienkārši pieskaņoju sejas krāsu tavas sievas vārītajai biešu zupai.
- Bet mana sieva nekad nevāra biešu zupu!
- Zinu, bet nepārmet viņai to. Es savas sievas klātbūtnē pārāk uzstājīgi tēloju riekstu šerbertu.
- Un kas notika?
- Rieksti palika veci.

8.
Rubiks un Ždanoka pirms 9.maija parādes Uzvaras parka krūmos zem koka pa kluso bučājas. Tā, ka siekalas iet pa gaisu un šļurpst vien!
Pēkšņi no tā paša koka nokrīt Pliners, kurš to visu bija nofilmējusi mājas video vajadzībām. Abi bučmūlīši ir šokā!
Pliners:
- Mieru, biedri! Mieru! Es tikai nokritu, lai pie pieminekļa noliktu ziedus.

9.
Satiekas divi ebreji.
- Nu? Vai dižķibeles laikā esi arī ko nopelnījis?
- Nē, pilnīgi neko.
- Man tāpat - tikai kādus 20 miljonus.

10.
Geju bārā ienāk zirgs stringos, apsēžas pie letes un pasūta kausu alus. Visi bāra apmekētāji šokā, ko tādu ieraudzījuši. Drosmīgākais no tiem pēc brītiņa pienāk pie zirga, apsēžas blakus un, ilgi vērojis, prasa:
- Vai mēs esam pazīstami?
Zirgs vienā rāvienā izdzer alus kausu, skaļi atraugājas, iezviedzas, tad paliek bēdīgs un saka:
- Nē, bet uz teātri es gan eju šortos.

Un tātad - cik punkti sanāca?