Tā īsti nesekojot līdzi mūsu lokālajam dziesmu šovam "Gaudojošās ģimenes", grūti apgalvot, vai arī mūsu zemītē ir kāda ģimene, kas līdzinātos Veinraitu famīlijai no Kanādas un ASV, kur nu katrs no viņiem mitinās. Tajā mūsu izrādē, šķiet, bija ciltis, kas uzstājās tautas tērpos, jaunākiem to locekļiem tikai šova ieraksta laikā pirmo reizi vispār ieraugot citus cilvēkus. Pieļaujams pat, ka dažām ģimenēm pirms uzstāšanās bijis ass konflikts ar pārraides producentiem, jo netika dota atļauja pakaļvokālu piedziedāt pāris kleitās sapucētām cūkām un āzim skaistā cilindra cepurē. Kā vienīgā Veinraitu "līdzību" ģimene prātā nāk mūsu Reiniki, un šī patiesi ir pirmā reize, kad, pieminot kaut ko, kas saistīts ar Laurīti, tam nav nekāda sakara ar ironiju. Protams, mērogi gan ir citi. Veinraitu ciltstēvs Laudons Veinraits mūzikas mīlestību ieaudzinājis visos savos bērnos, kas viņam trīs - Rufuss, Lūsija un Marta. Nepieminēt nedrīkst arī viņu māti dziedātāju Keitu Makgeriglu. Par abiem vīriešu kārtas Veinraitiem jau runāts, nu pienākusi kārta sieviešu galam un konkrēti Martai.
Droši vien nav īpaši daudz iespējamo dzīves ceļu izvēļu, uzaugot šādā muzikālā ģimenē - kāre uz šo skaistāko no baudām tiek iebarota kopā ar mātes pienu un droši vien palielo plašu kolekciju, un visu apkārt notiekošo mājās un aiz tās sienām, kur abi vecāki bez kompleksiem un slēpšanās ļaujas šai neārstējamai ligai - mūzikas mīlestībai. Marta Veinraita, dzīvojot šajā mūzikas apņemtajā pasaulē, pati tai gatava bija jau 20 gadu vecumā, klajā laižot savu debijas kaseti "Ground Floor". Pabeidzot drāmas kursu Konkordijas Universitātē Monreālā (Kanāda), Veinraita pārcēlās uz Ņujorku (ASV), kur tad arī uzziedēja visā savā dziedātājas un komponistes skaistākajā ziedā.
Pagājušā gada rudens pilnbriedā Veinraita laida klajā savu trešo (atkarībā, kuru no viņas albumiem skaita par debiju) plati "Come Home to Mama", kas tapa ierakstīta Džona Lenona puikas Šona mājas ierakstu studijā Ņujorkā. Vecais Veinraits, kura balss pārveidošanas talanti ļautu viņam vienam pašam ierunāt visus "Simpsonu" varoņus, protams, atšķiras - nu, tur ir manāmāks briedums un jā - varbūt arī nedaudz vecišķuma. Bet brālis Rufuss un māsa Marta - viņi gan abi visnotaļ salīdzināmi. Tiesa, varbūt Rufuss pērn vairāk uzmanību piesaistīja, salaulājoties ar savu draugu, kam civilizētā pasaulē gan nepievērš tādu šausmu pārņemtu un nosodošu skatu kā mūsu tumsonīgajā zemē, kurā kāzu viesi šādam pārim noteikti dāvanā nestu piekakātus "RIMI" maisiņus.
Savukārt Marta, kas dzīvo, šķiet, laimīgā laulībā ar savu producentu Bredu Albetu un audzina dēlēnu ar zīmīgo vārdu Erceņģelis (Arcangelo), uzmanības centrā šobrīd ir tieši ar mūziku. "Come Home to Mama" ir albums par sirdslietām un attiecībām. Ja pieņem, ka albuma dziesmas ir pašas Veinraitas pieredze un domas, nākas secināt, ka viņa dzīvē ir visnotaļ, teiksim tā, neķītrs un kacinošs (kam nav nekāda sakara ar kakām) radījums. Savos tekstos ("Can You Believe It") viņa mīlestības objektam gan atzīstas fiziskas tuvības patikā, gan "uzbūvē sūdu pilnu kuģi un vērš to pret tevi." Domājams, tam Albetam vieglas dienas neredzēt... Īpaša ir dziesma "Proserpina". Tā ir Martas mātes Makgeriglas pēdējā komponētā dziesma, pirms viņa 2009.gada nogalē mira no vēža. "Proserpina" arī uzskatāmi "izkrīt" no pārējā albuma - pat nezinot šīs dziesmas tapšanas detaļas, tā no pārējās plates atšķiras tīri sajūtās. Tā ir vairāk himna, ne dziesma. Bet viss albums ar zīmīgo nosaukumu "Come Home to Mama" ir patiešām labi pavadīta laika sabiedrotais - lai arī cik ilgu šo laiku katrs izvēlas. Noklausīties to var šeit.
Papildus resursi:
Foto raksta ievadā no www.examiner.com.
2013, www.musicstories.lv
