Rāda ziņas ar etiķeti Rod Stewart. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Rod Stewart. Rādīt visas ziņas

piektdiena, 2015. gada 9. oktobris

Rod Stewart - "Another Country" (2015)

Nevienam nav noslēpums, ka Roda Stjuarta (70) kaislības ir trīs: mūzika, futbols un sievietes. Mainoties Stjuarta vecumam, šīs kaislības ir variējušas dažādā secībā, bet bijušas ir vienmēr. Viņam ir astoņi bērni no piecām sievietēm, tas viens. Otrs - Rods Stjuarts ir tik kaislīgs futbola fans, ka aiz savas mājas Anglijā viņš ir izveidojis futbola laukumu oriģinālā izmērā, kurā, kad neatrodas izbraukumos, trenējas mūziķa iecienītākā komanda "Glasgow Celtic". Un, treškārt, mūzika. Tai pēdējo pusgadsimtu pieder Stjuarta sirds, un droši vien, pateicoties mūzikai, viņš var komfortabli sadzīvot arī ar abām pārējām kaislībām.

23.oktobrī klajā nāks Stjuarta jaunākais albums "Another Country", un vēl gadus desmit atpakaļ tas, visticamāk, neradītu tik lielu interesi kā mūsdienās. Lietas ir mainījušās jau kopš meistara iepriekšējā albuma "Time" (2013). Jo pirmo reizi divdesmit gadu laikā Stjuarts pats atkal sacerēja savam albumam dziesmas! "Es vienmēr esmu sevi mocījis ar domu: "Tu sevi [tikai] iedomājies par komponistu. [Patiesībā] tu esi [tikai] izpildītājs."," intervijā žurnālam "Rolling Stone" atklāj Stjuarts. Bet 2012.gadā, strādājot pie savas autobiogrāfiskās grāmatas "Rod: The Autobiography", viņa prātā esot kaut kas it kā atbloķējies, raksta "Rolling Stone", un pavisam drīz viņam bija pietiekami daudz pašam savu dziesmu, lai taptu albums "Time". Un arī "Another Country" sastāv no divpadsmit Stjuarta paša sacerētām dziesmām. Plate, kura tapusi ierakstīta Stjuarta bibliotēkā, "Rolling Stone" veidotāji zina teikt, būs vairāk līdzīga mākslinieka agrīnajiem klasiskajiem solo albumiem, uzstājīgi dominējot vijolēm un mandolīnām. 

Lasvegasas koncertsērijas laikā "Caesars Palace" viesnīcā dziesmas "Do Ya Think I'm Sexy?" laikā uz skatuves videoekrāniem parādās 1977.gada žurnāla "Rolling Stone" vāks ar Stjuartu uz tā un citātu no vāka raksta: "50 gadu vecumā es negribu dziedāt "Do Ya Think I'm Sexy?" un kļūt par pašam savu parodiju." Šis ir vēl viens no veidiem, kādā Stjuarts apliecina savu veselīgo humora izjūtu (šajā jautājumā kas piebilstams būtu arī Eltonam Džonam, jo viņi abi ar Stjuartu dala vienas "Caesars Palace" ģerbtuves un mēdz viens otram atstāt tur joku pilnas zīmītes). Stjuartam ir septiņdesmit, bet pensionēties viņš vēl nedomā (protams, ja par vienu Lasvegasas koncertu mākslinieka maciņš papildinās ar 450 tūkstošiem ASV dolāru!). Tieši otrādi - viņš ir tik aktīvs kā nekad! 2012.gadā, topot uzņemtiem Rokenrola slavas zālē, pēc deviņpadsmit gadu pārtraukuma Stjuarts atkal uzstājās kopā ar savu veco grupu "The Faces". Tāpat nesen viņš pirmo reizi vairāk kā desmit gadu laikā atkal atgriezās "Billboard" pirmajā simtniekā, piepalīdzot reperim "A$AP Rocky" dziesmā "Everyday". Tas viss ir uz labu. Un dod cerības klausītājam atkal satikties ar mūziķi šī vārda cildenākajā nozīmē, nevis salkanu kaverversiju atdziedātāju, par ko Stjuarts pēdējās desmitgadēs bija pārvērties.




2015, www.musicstories.lv

otrdiena, 2013. gada 19. februāris

No arhīviem: "Faces" - "A Nod Is As Good As a Wink... to a Blind Horse" (1971)

Kādā intervijā pāris gadus atpakaļ Rods Stjuarts atzinās, ka, salīdzinot ar laiku pirms divdesmit gadiem, prioritātes viņa dzīvē ir mainījušās. Ārpus mūzikas, viņu allaž saistījušas sievietes un futbols. Ja divdesmit gadus atpakaļ sievietes tomēr bija lielāks vilinājums par kājbumbas spēli, tad tagad tām nākas samierināties ar otro vai pat trešo vietu vēl aiz mūzikas. Šobrīd Stjuarts dzīvo no kaverversiju albumiem - gluži kā Džo Kokers viņš ir sapratis, ka velosipēdu labāk ir nopirkt jau gatavu, nevis izmīcīt to no māliem un metālā drātīm. Bet 1971.gadā viss bija citādāk.

Tajā laikā pilnā sparā attīstījās hipiju kultūra - brīvība attiecībās un izvēlēs. Toreiz 26 gadus vecais Stjuarts bija tik spēka pilns, ka kopā ar grupu "Faces" gada laikā izdeva veselus divus albumus, viens no kuriem - "A Nod Is As Good As a Wink... to a Blind Horse" - kļuva par visu laiku veiksmīgāko grupas karjerā. Tajā iekļauto dziesmu "Stay with Me" mēdz arī dēvēt par labāko, ko Stjuarts savas karjeras laikā iedziedājis, nemaz nerunājot par sakomponēšanu - jā, šī ir Stjuarta paša sacerēta dziesma! Kā allaž, nereti, klausoties noputējušās plates, nākas atskārst, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. To droši var attiecināt uz grupas basģitārista Ronija Leina sacerēto "Debris". Nezinātājs to droši vien jau sen piedēvējis Mikam Haknelam, jo tā bija rodama "Simply Red" pēdējā studijas albumā "Stay" (2007). 

Paralēli grupai "Faces" Stjuarts jau bija uzsācis solokarjeru, kas izrādījās veiksmīgāka un ienesīgāka, tāpēc 1975.gadā viņš paziņoja, ka grupas darbībai pienācis gals. Tiesa, 2009.gadā viens no "Faces" dibinātājiem Ronijs Vuds grupas darbību atjaunoja, bet jaunu studijas albumu vairs nav bijis - tie grupai pavisam bijuši tikai četri, un nu viens no tiem - patiesi labs - pēc 42 gadu klusēšanas atkal dodas ceļā uz klausītāju sirdīm: kam kā kaņepju dūmos tītas atmiņas, kam kā kaut kas pilnīgi jauns un nedzirdēts.




Papildus resursi:

2013, www.musicstories.lv

sestdiena, 2011. gada 4. jūnijs

Rod Stewart - "Fly Me To The Moon... The Great American Songbook Volume V" (2010) (albuma apskats)"

Nesen šo jautājumu uzdevu kontekstā ar Džo Kokera jauno plati - kam viņiem vēl tas ir vajadzīgs?! Slava, bagātība un neizdzēšama vieta mūzikas enciklopēdijās viņiem jau tāpat ir garantēta. Ko vēl vairāk?! Bet nē, neliekas mierā arī Rods Stjuarts. Ņem un izdod vienu plati pēc otras. Arī šo sērijas "The Great American Songbook" piekto daļu "Fly Me To The Moon".



Sešdesmit sešus gadus vecajam Stjuartam šī ir jau divdesmit septītā studijas plate. Savu pirmo albumu "An Old Raincoat Won't Ever Let You Down" viņš izdeva 1969.gadā un kopš tā laika nav apstājies ne mirkli. Čerkstošais balss tembrs neļauj viņu sajaukt ar kādu citu, un tā ir bijusi viņa firmas zīme visu karjeras laiku. Savu karjeru Stjuarts sāka sešdesmitajos grupās "The Jeff Beck Group" un "Faces", bet 1969.gadā pievērsās solo karjerai, kas padarīja viņu par to, kas ir šodien. Viņa debijas albums iesākās ar "The Rolling Stones" dalībnieku Mika Džegera un Kīta Ričarda dziesmu "Street Fighting Man", bet, kā karjeras sākumā pienākas, no astoņām albuma dziesmām, gods, kam gods, piecas bija paša Stjuarta komponētas. Arī "I Wouldn't Ever Change A Thing".



Ir cilvēki, uz kuriem, gadiem ejot, ir daudz patīkamāk skatīties kā jaunībā. Stjuarts ir akurāt tāds. No jauna, spuraina gailēna, viņš ir pārvērties par spurainu gaili solīdā vecumā. Bet to apliecina ne tikai viņa izskats, bet arī uzņemtais kurss mūzikā - albumu sērija "The Great American Songbook" pierāda, ka Stjuarts ir sasniedzis zināmu briedumu un dvēseles stāvokli. Vai arī tas pierāda, ka komponista potences viņš ir izlicis pēc pilnas programmas jau savas daiļrades spožajos gados - septiņdesmitajos.



"Lielo amerikāņu dziesmu grāmatu" Stjuarts sāka šķirstīt 2002.gadā. Ideja par to radās, vēloties apkopot un pašam iedziedāt dziesmas, kuras viņa bērnībā klausījās vecāki un kuras spēlēja pa radio. Ja atceramies, arī Fils Kolins atvadījās no mūzikas industrijas, iedziedot savas bērnībā izdzīvotās dziesmas albumā "Going Back". Vienīgi Kolins ar to arī beidza, bet Stjuarts jau ticis līdz piektajai sērijai!



"Kurš gan 2001.gadā, kad sākām [darbu pie] "The Great American Songbook", varēja iedomāties, ka tuvākajā desmitgadē mēs tiksim līdz piektajai daļai?" par šo albumu saka Stjuarts. Bet kāpēc gan ne? Visas šajā sērijā ietvertās dziesmas ir labi zināmas vidējam statistiskam amerikānim, daudzas no tām pirms tam izpildījušas leģendas kā, piemēram, Frenks Sinatra. Un Stjuarts joprojām ir šķelmīgs velns, uz kuru paskatoties, daudzām publikā sēdošām dāmām iesvīst pupuvestes.



Šonedēļ paklausījos arī vecākas Stjuarta plates. Ne no septiņdesmitajiem. Jo man Stjuarts sākās ar viņa 1991.gada albumu "Vagabond Heart" ar hitiem "Rhythm of My Heart" un "Broken Arrow". Daudz klausījos arī viņa 2006.gada koverversiju plati "Still the Same... Great Rock Classics of Our Time", un man tā patīk daudzkārt labāk par šīm amerikāņu dziesmu grāmatām. Nezinu, laikam neesmu sirdī amerikānis, lai gandrīz stundu no vietas bez uzmanības atslābuma varētu klausīties šī kontinenta piecdesmito un sešdesmito gadu deju zāļu grāvējus. "Still the Same..." ir citāds - 100% pops un eleganta dziesmu izvēle.

Albums ""Fly Me To The Moon..." noslēdzas ar leģendāro Henri Mancini un Džonija Mercera dziesmu "Moon River", ko iedziedājuši visi, kam nav bijis slinkums. Jo tā ir skaista dziesma. Un, klausoties, kā šo dziesmu, visu albumu un amerikāņu mūzikas albumu sēriju iedzied Stjuarts, nāk prātā citāts no kādas viņa intervijas: "Kādreiz man pirmajā vietā bija sievietes, otrajā futbols un trešajā alus. Bet, gadiem ejot, šīs lietas savā secībā ir mainījušās. Un tagad pirmajās divās vietās ir futbols un alus." Nu ko, ja arī jums vairs sievietes nepatīk, tad ziniet - klāt ir vecums. Vai arī esat zilais. Vai heteroseksuāla sieviete. Vai arī jums karā Afganistānā bumbas sprādzienā ir norauts krāniņš. Vārdu sakot, variantu ir daudz, bet Rods Stjuarts mums ir viens. Un cerams, amerikāņu dziesmu grāmata līdz ar šo piekto daļu būs izšķirstīta.



Mans albuma vērtējums: 1/5
allmusic.com: 2,5/5
rateyourmusic.com: 2,55/5

2011, www.vilniskronbergs.blogspot.com